2biolvide
 
Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācijas) definīcijas - dzīvība ir nepārtraukta aminoskābju pārkārtošanās dzīvā organismā ar ūdens un aminoskābju starpniecību.
 
Bioloģiskā vide - tā ir vide, kurā dzīvo mūsu organisma šūnas. Katram dzīvā organisma tipam vajadzīgi noteikti vides apstākļi, lai tie varētu dzīvot. Arī labās baktērijas (acidus, bifidus) dzīvo mūsu organismā. Tām ir liela nozīme gremošanas procesos, īpaši B vitamīna sintēzē, kā arī tās tiek uzskatītas par lielāko imunitātes orgānu. Patogēnie mikroorganismi, tādi kā vīrusi, slimības izraisošās baktērijas, sēnes un parazīti labāk jūtas citādāk bioloģiskā vidē, tas ir skābākā. Ja cilvēka bioloģiskā vide izmainās par labu patogēnajai mikroflorai, neizbēgami sākas slimības.
 
Homeostāze
Homeostāze ir galvenais nosacījums dzīvībai un ir tās noritošo procesu patstāvības un nemainības rādītājs. Tā arī ir dzīvības procesos oksidēšanās – reducēšanās norises nepieciešamais apstāklis.
 
Par šūnu dzīvi
Cilvēka ķermeni veido apmēram 75 – 100 triljoni (1014) dzīvu šūnu. Dzīvības mehānismus iekustina nevis gēni, bet gan šūnas apziņa par vidi. Vides signāli iedarbina procesus citoplazmā, kuri var mainīt gēnu izpausmes un līdz ar to kontrolēt šūnu likteni, iespaidot šūnu kustību, kontrolēt to izdzīvošanu vai pat nolemt tās nāvei. Vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību. Gēni ir organisma apgūtās pieredzes fiziskā atmiņa, kas tiek patstāvīgi pārveidoti, reaģējot uz vides izmaiņām laika gaitā. Arī mūsu dzīvi tāpat kā atsevišķām šūnām, nosaka nevis gēni, bet reakcija uz apkārtējās vides signāliem, kuri stimulē dzīvību. Vides informācija tiek ievadīta šūnas ‘’datorā” caur membrānas receptoriem, kuri darbojas kā šūnas ‘’klaviatūra’’. Receptori iedarbina membrānas efektoru proteīnus, kas darbojas kā šūnas ‘’datora centrālais procesors’’. Šūnas veido audus, bet audi orgānus, orgāni savukārt 12 orgānu sistēmas, no kurām sastāv cilvēks. Šūnas ir līdzīgas mums, cilvēkiem. Tās ēd, daudz strādā un izvada atkritumus, šūnas sazinās cita ar citu, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi. Šūnai, tāpat kā mums, var būt aizcietējumi, gremošanas traucējumi (ja maz lietojam ‘’dzīvus’’ produktus), šūnas var būt izsalkušas (ja lietojam uzturu, kas satur tikai kalorijas) un izslāpušas (ja nedzeram ūdeni). Ir jānotic, ka katra ķermeņa šūna ir dzīva un pat vēl vairāk, šūnām piemīt saprāts (piemērām, spermatozoīds nokļuvis sievietes organismā, nekavējoties sāk sev uzticēto pienākumu izpildi). Katra mūsu šūna ir kā miniatūra fabrika, kas ražo signālmolekulas, fermentus un jaunas šūnas, katra mūsu veselā šūna spēj dalīties 30 reizes, bet pēc tam, lai nepieļautu ģenētisko novirzi, tiek iedarbināts šūnu iznīcināšanas mehānisms. Šo procesu sauc par apoptozi. Jo vairāk kaloriju ar ēdienu saņemam, jo biežāk dalās šūnas.
 
Asins šūna dzīvo 3 mēnešus, sirds šūna 2 gadus, aknu šūna 4 gadus utt. Katru dienu 100 miljoni šūnu mirst un tikpat veidojas no jauna. Tāpēc var teikt, vesels nav tas, kas neslimo, bet tas, kas māk saglabāt veselību.
 
Oksidēšanās - reducēšanās potenciāls ORP
Kā likums, vesels bērns dzimst ar neitrālu bioloģisko vidi. Bērna organismā ir daudz negatīvi lādētu ūdeņraža jonu (H-), kuri neitralizē kaitīgos radikāļus un sekmē normālu bioloģisko reakciju norisi. Ar pirmajiem mātes piena pilieniem bērns saņem mātes imunitātes pieredzi, antivielas un labās baktērijas, kuras, nokļūstot bērna organismā, nostiprina tā imūno sistēmu.
 
Kas tad izmaina mūsu bioloģisko vidi? Pirmkārt, cilvēkam kā sugai neatbildošs uzturs, piesārņota apkārtējā vide un stress. Organisma iekšējās vides pH kļūst skābāks un šāda vide kļūst tīkamāka patogēnajai mikroflorai. Otrkārt, organismā veidojas daudz kaitīgo radikāļu, to veidošanos sekmē saules radiācija (UVS), fiziska slodze, smēķēšana (arī pasīvā), stress, ķīmiskās vielas pārtikā un ūdenī, antibiotikas, pārtikas produkti, kas satur hidrolizētos taukus un piesārņots gaiss. Katru dienu mūsu šūnas iztur miljardiem brīvo radikāļu uzbrukumu. Brīvie radikāļi ir nestabilas molekulas, kurām trūkst viena vai vairāku elektronu. Pārvietojoties organismā, tie cenšas atgūt trūkstošos elektronus, bojājot šūnu membrānas. Bioloģisko vidi raksturo trīs galvenie parametri: skābju sārmu līdzsvars, oksidēšanās - reducēšanās potenciāls (ORP) un īpatnējā organisma elektrovadītspēja. ORP raksturo elektronu skaitu, kurus var atdot brīvo radikāļu neitralizācijai. Kad asinīs ir pietiekoši daudz brīvo elektronu (H-), visas bioloģiskās reakcijas norit optimālā līmenī. Savukārt, ja asinīs ir par maz brīvo elektronu, bioķīmisko reakciju norise ir apgrūtināta vai pat kļūst neiespējama. Tas izraisa šūnu bojāeju. Cilvēka organismā caurmērā ORP ir no mīnus  -100 līdz mīnus -200mV (mikroVolti), robežās. ORP šūnā ir no mīnus -100 līdz mīnus -150 mV, bet starpšūnu šķidrumā mīnus -80 mV. Asinīs tas ir -10 līdz -50mV siekalās -50 līdz +50mV. Dabā ūdenim ORP svārstās no mīnus -400 līdz +700 mV. Krāna ūdenim parasti šis skaitlis ir no +220 līdz +380mV, destilētajam +300 līdz +450mV, sulai tetrapakās +300mV, turpretī, piemēram, svaigi spiestai apelsīnu sulai ir +50mV un zemāks, bet svaigai burkānu sulai - 75mV. Lai šo starpību izlīdzinātu, tiek tērēta šūnu membrānas elektriskā enerģija, kas faktiski ir pārtikas vielu transformācijas enerģija bioķīmiskajās ķēdēs. Tāpēc ir ļoti svarīgi lietot negatīvi lādētu ūdeni, lai šī starpība būtu pēc iespējas mazāka un organismam nebūtu lieki jātērē enerģija.
 
Par elektromagnētiskā lauka iedarbību
Procentuāli sadalot visus kaitīgās iedarbības faktorus, kuriem pakļauts mūsdienu cilvēks, sanāk aptuveni šāda aina:
10% - gaisa piesārņojums,
20% - ūdens kvalitāte,
20% - cilvēka dzīvesveids,
20% - uzturs,
30% - apkārtējā elektromagnētiskā lauka iedarbība.
 
Mākslīgie signāli slāpē dabīgo starojumu tai skaitā Šūmaņa rezonansi (Schumann Resonance), kas ir 7.83 cikli sekundē (7.83 Hz) un tiek uzskatīta par Zemes vibrāciju frekvenci. Visa dzīvība ir jūtīga uz elektromagnētiskiem laukiem. Daudzi dzīvnieki, tai skaitā putni un kukaiņi tos izmanto navigācijai. Arī bites orientācijai izmanto elektromagnētisko lauku, tas ir vadās pēc Zemes magnētiskajām līnijām. Ja bitēm šis mehānisms tiek traucēts, tās vienkārši vairs neatrod savu mājokli un iet bojā.
 
Cilvēkam diennakts bioloģiskais ritms, tai skaitā hormona melatonīna izstrāde, tiek regulēta ar speciāla proteīna kriptohroma palīdzību. Melatonīnu izstrādā epifīze jeb čiekurveida dziedzeris, kas atrodas galvaskausa dobumā redzes nervu krustojumā, tas ir suprahiazmātiskā kodolā. Epofīze ir jūtīga uz gaismu. Melatonīna izstrāde notiek tikai tumsā, taču smadzenes brīžiem nespēj atšķirt starpību starp dienas gaismu un mākslīgiem elektriskajiem laukiem, kā rezultātā melatonīna izstrāde tiek traucēta. Hormons melatonīns regulē miega un nomodas režīmu, kā arī vienlaicīgi darbojas kā spēcīgs antioksidants un ir kā organismu attīrošs antikancerogēns. Ja tā pietrūkst, vājinās imūnsistēmas darbība, tiek traucēts miegs un rodas daudzas citas veselības problēmas. Visiem , kas saslimst ar onkoloģiju, ir raksturīgi tas, ka tiem ir 2-3 mazāk melatonīna, nekā nepieciešams.
 
Vērtējot apkārtējā elektromagnētiskā lauka iespējamo iedarbību, jāņem vērā tādi objektīvie iedarbības faktori kā elektriskā lauka spriedze, magnētiskā lauka spriedze, elektrostatistiskā lauka spriedze, virsmas elektrostatistikais potenciāls, aerojonu saturs gaisā.  
 
Elektromagnētiskais lauks sastāv no trīs komponentēm: elektriskās, kas pārnes viļņus, magnētiskās un statiskās. Ja pa elektrovadītāju plūst elektriskie lādiņi, ap to veidojas elektriskais virpuļlauks, kurš ģenerējas ap magnētiskās indukcijas līnijām un ir smalkās iedarbības pārnesējs uz šūnām.
 
Augstfrekvences viļņu diapazons ietver frekvences no 300 MHz līdz 300 GHz, un tas atrodas starp radiofrekvenču un infrasarkanā starojumu viļņu garuma diapazonu. Raidītāji, kuri raida augstfrekvences diapazona frekvencē, kas ir augstāka par 1 GHz (Wi-Fi, Bluetooth), šāda frekvence tiek pārklāta ar zemas frekvences modulāciju, tas ir, informācija tiek uzlikta uz nesošo frekvenci. Rezultātā modulējošais signāls maina nesēja frekvenci proporcionāli savai vērtībai, nobīda to uz augšu un leju. Šī modulācija arī ir  tas, kas visvairāk rada negatīvo iedarbību uz šūnām, piemēram, iespaido starpšūnu vielmaiņu, jo darbojas uz līdzīgām frekvencēm un bieži vien nonāk rezonansē ar šūnu struktūrām, tādā veidā traucē to darbu. Šūnu membrānu elektropotenciāli visvairāk ir jutīgi pret elektromagnētiskā lauka iedarbību neatkarīgi no pienākošā signāla jaudas. Šūna iziet no līdzsvara pat pie ļoti vājas jaudas, kas tuvojas nulles slieksnim. Rodas kļūmes, kuras uzkrājas, līdzīgi kā tas notiek pie radiācijas, tāpēc cilvēkiem, kuri regulāri un ilgstoši darbojas ar augstfrekvences diapazona elektromagnētisko viļņu izstarotājiem, ar laiku pakāpeniski sāk rasties līdzīgas patoloģijas, kādas ir novērojamas darbiniekiem atomelektrostacijās.
 
Taču elektromagnētisko kaitīgo iedarbību var ievērojami samazināt. Fiziķi ir izstrādājuši uzlīmes, kurās vienā no slāņiem ir iekļauts titāna dioksīds, kuram ir elektromagnētiskos viļņu atstarošanas īpašības. Kad enerģijas plūsma iziet cauri uzlīmei, tā rada otrreizējo elektrisko virpuļlauku, kurš dzēš primāro (sākotnējo) elektrisko virpuļlauku. Sakarus tas neiespaido, tiek novērsti tikai trokšņi, rezultātā signāla kvalitāte pat uzlabojas, radio speciālisti to zina. Raidītāja starojums netiek novērsts, jo iedarbība notiek uz raidītāja enerģijas plūsmu, tādā veidā izkliedējot un pārmodulējot signālus, kas tajā ielikti, reizē novācot rezonansi starp raidītāju un cilvēka šūnām. Šāds uzlīmes liek uz telefoniem un dažādas elektroniskās aparatūras. Ir arī speciālas antenas, ar kurām var ievērojami neitralizēt elektromagnētiskā starojuma kaitīgo iedarbību pat vairāku simtu metru rādiusā.
 
Daudziem cilvēkiem droši vien radīsies jautājums: ja tas ir tik nopietni, kāpēc par to maz runā. Atbilde pavisam vienkārša: salīdziniet, kuru vieglāk sadzirdēt, vai tos dažus godīgos zinātniekus ar to finansiālajām iespējām un elektroierīču ražotāju reklāmas finansiālos izdevumus.
 
Kas vajadzīgs šūnām?
Minerālvielas.
Minerālvielas ir vienīgais, ko ne organisms pats, ne arī simbiozā mikroflora sintezēt nevar. Tās ir jāsaņem ar uzturu. Diemžēl konvencionālā lauksaimniecībā izmantojamā augsnē ik katrus 10 gadus vairākas reizes katastrofāli samazinās minerālu daudzumus. Tāpat kā ūdens, arī minerālvielas ir svarīgākais, kas organismam vajadzīgs, jo bez tām nevar pārkārtot aminoskābes vajadzīgajā kārtībā. Ir svarīgi, lai minerālvielas būtu organiskas izcelsmes, jo neorganiskās nepilnvērtīgi asimilējas un nogulsnējas organismā. Dabā organiskie minerāli, kurus spēj asimilēt cilvēka organisms, atrodas aminoskābju helātu formā. Tos sintezē tikai augi.
Aminoskābes.
Tas ir celtniecības materiāls visām dzīvajām būtnēm: cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Cilvēki olbaltumvielas saņem ar augu un dzīvnieku izcelsmes uzturu. Gremošanas procesā olbaltumvielas tiek sašķeltas līdz aminoskābēm un ar minerālvielu palīdzību tiek pārkārtotas par cilvēka olbaltumvielām, citādi mēs izskatītos pēc tiem, ko ēdam. Ir 28 aminoskābes, vienas un tās pašas gan augiem, gan dzīvniekiem. Ja kaut viena pietrūkst, pilnvērtīga olbaltuma sintēze kļūst problemātiska.
Atkarībā no definīcijas, kas ir aminoskābe, skaitlis 28 var būt mazāks. Dažos informācijas avotos tas ir 26 vai 20.
Vitamīni.
Iedarbina minerālu nomaiņas procesu aminoskābēs, dod enerģiju minerāliem aminoskābju pārkārtošanai. Asimilējas tikai dabīgie vitamīni. Sintētiskie ļoti vāji.
Fermenti.
Fermenti jeb enzīmi darbojas kā ķīmisko reakciju katalizatori – virzītāji. Tie noārda olbaltumvielas līdz aminoskābēm, tātad piedalās barības sagremošanā. Dzīvības enerģiju no uztura var iegūt tikai ar fermentu klātbūtni. Organismam vajadzīgi augu valsts fermenti, nevis aptiekās nopērkami, kādus ražo aizkuņģa dziedzeris. Tādi preparāti kavē dabisko fermentu sintēzi cilvēka organismā.
Neaizvietojamās un poli nepiesātinātās taukskābes.
Visām taukskābēm ir oglekļa atomu skaita pāru cipars. Nepiesātinātās taukskābes no piesātinātajām atšķiras ar to, ka šos oglekļa atomus nepiesātinātajās taukskābēs saista viena saite, bet piesātinātajās divas saites.
Taukskābes veido šūnas membrānas pamatni, nodrošinot nepieciešamo caurlaidību. Bez veselīgas membrānas šūnas zaudē spēju noturēt ūdeni, aminoskābes un citas barojošas vielas. Tiek zaudēta spēja nodot ģenētisko informāciju. Turklāt neaizvietojamās taukskābes ir ļoti svarīgas nervu sistēmas un smadzeņu darbības nodrošināšanā.
Enerģija.
Visa enerģija rodas ūdeņraža un skābekļa mijiedarbībā. Ogļhidrāti un tauki ir galvenie enerģijas avoti, taču nepieciešamības gadījumā to iespējams sintezēt arī no aminoskābēm tā saucamajā glikoneoģenēzes procesā. Vienas diennakts badošanās notiek uz glikogēna (glikozes rezerves uzkrāšanas forma) rēķina. Sirds, galvas smadzeņu un aknu šūnas enerģiju saņem pa tiešo no glikozes. Pārējām ķermeņa šūnām (galvenokārt muskuļi un taukaudi) vajadzīgs starpnieks insulīns (aizkuņģa dziedzera hormons), kas, tēlaini sakot, ir kā transportētājs. Insulīns aktivē GLUT4 glikozes kanālu ekspresiju šūnas membrānā, šis kanāls tad arī transportē glikozi, tas ir, ievada šūnā.
Tauki ir enerģijas ilgstošas uzglabāšanas forma. Ja vairāk nekā vienu diennakti cilvēks nav ēdis, organisms, lai nodrošinātos ar enerģiju, sāk izmantot rezerves taukus, un cilvēks jūtas normāli līdz 10 dienām. Ja organisms nebūs piesārņots un fermentu būs pietiekoši, tauki izšķīdīs pilnīgi. Ja tas būs citādāk, kamēr organisms pāries uz kvalitatīvu tauku sašķelšanu, badošanās otrajā dienā organismā veidosies skāba vide, jo šķeļot taukus, to metabolismā veidojas ketonskābes, piemēram, acetons. Iestāsies nespēks, galvassāpes utt.
Organisms piemērojas jūsu dienas režīmam, ēšanas paradumiem un izstrādā insulīnu tik, cik vajag. Ja uzturā lietojam cukura aizvietotājus saturošos izstrādājumus vai, piemēram, marmelādi (nevar sašķelt, jo trūkst tādu fermentu), garšas kārpiņas signalizē, ka saņemts kaut kas salds, bet enerģiju faktiski nesaņemam. Trūkst enerģijas un organisms atkal sūta signālu, ka vajadzētu kaut ko saldu. Tā var ēst un ēst. Rezultātā spēku izsīkums un organisma piesārņojums ar kaitīgām vielām (piemēram, metanols), kuras rodas cukura aizvietotāju sadalīšanās rezultātā. Citādāk tas ir ar medu. Enerģija un vajadzīgie fermenti tur tiešām ir. Tāpēc medu daudz neapēdīsiet. Saldumus var aizvietot ar taukiem (augu eļļas, sviests).
Tas viss kopā un, protams, arī ūdens ir vajadzīgs organisma šūnām katru dienu. Tā ir vienota ķēde. Fermenti aktivizē vitamīnus, kuri ar minerālu palīdzību piedalās aminoskābju pārkārtošanās ķīmiskajās reakcijās. Minerālvielu nomaiņa aminoskābes matricā rada pašas aminoskābes molekulas izmaiņu. Ja nav fermentu, vitamīni un minerāli praktiski kļūst neefektīvi. Visas barības vielas ir jāsaņem ar pārtikas produktiem. Uzturā jābūt vismaz 50% termiski neapstrādātu (‘’dzīvu’’) produktu. Lietojot uzturu ar konservantiem, aromatizatoriem, garšas pastiprinātājiem utt, noārdās organismā jau esošie vitamīni un fermenti.
 
Fotosintēze
Tas ir unikāls dabas process, kas notiek tikai augos. Neviens dzīvnieks nespēj akumulēt saules gaismas enerģiju, fiksējot to makroerģiskās saitēs. Bagātās ar enerģiju hlorofila saites vēlāk pāriet ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu makroerģiskajās saitēs, kuras var uzkrāties augļos, graudos, riekstos, sakņaugos, topot par bioloģiskās enerģijas avotu dzīvības procesu nodrošināšanai dzīvniekiem un arī cilvēkam.
Turpretī no termiski apstrādātajiem denaturētajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, saņemam siltuma kalorijas, ko uzskaita dietologi. Tā kā cilvēks nav siltuma mašīna, bet sarežģīta bioloģiskā sistēma, siltuma enerģiju nākas pārvērst bioloģiskajā enerģijā, jeb ‘’atdzīvināt’’ jau savos audos, tērējot savus fermentus un bioloģisko enerģiju. Rezultātā veidojas bioloģiskās enerģijas deficīts. Sekas – priekšlaicīga novecošanās un slimības.
Tā kā cilvēkam nav fizioloģisko iespēju dzīvnieku izcelsmes denaturēto olbaltumvielu pilnīgai fermentatīvajai sašķelšanai, zarnu traktā veidojas pūšanas process ar no tā izrietošām sekām.
 
Saules enerģija un termiski neapstrādātie produkti
Visas augu ēdamās daļas satur saules gaismas fotonu enerģiju ogļhidrātu veidā (glikoze, fruktoze, ciete utt.). Visos svaigos termiski neapstrādātos augļos, dārzeņos, graudos, riekstos saules enerģija tiek pārveidota makroerģiskos ATF savienojumos, bet pēc tam barības vielu ķīmiskās saitēs un tādā veidā kļūst pieejama mūsu organismam un ir pilnīgi asimilējama, jo ir nedegradētā veidā. Svaigos produktos bioloģisko molekulu nesabojātā struktūra satur enerģētisko resursu maksimālo daudzumu, kā arī maksimālo mikro un makro elementu daudzumu jonu formā, nevis sāļu veidā, kas rodas produktus vārot un cepot, tas ir, termiski apstrādājot virs +650C. Termiski neapstrādātos  produktos mikroelementu un pārējo komponentu – taukskābju, organisko skābju, ogļhidrātu, aminoskābju jonizētais stāvoklis ir liela priekšrocība, jo tie uzreiz pa tiešo iekļaujas mūsu audos un šūnās bez organisma fermentatīvo sistēmu pastiprinātas darbības, rezultātā vajag mazāk fermentu. Tas ir tāpēc ka šūnu lizosomās ir lizējošie, jeb sašķeļošie fermenti - augu audu proteāzes. Pietiek ar dažiem pilieniem aizkuņģa dziedzera vai kuņģa sulas, lai sāktos lavīnveidīgs uztura pašpārstrādes process (autolīze). Fermentatīvajos procesos ieekonomētā enerģija tiek novirzīta organisma atveseļošanai, tas ir nepilnvērtīgo audu noārdīšanai un orgānu atjaunošanai.
 
Dabā nav nekā lieka
Tieši tā, jo problēmas sākas, tad kad cilvēks kaut ko pasludina par nevajadzīgu un sāk to iznīcināt, samazina bioloģisko daudzveidību. Dabā nav nezāļu. Pienenes dabū ūdeni no zemes līdz pat 3m dziļuma, bet kukurūza minerālus izvelk no zemes no tāda paša dziļuma. Vecie ozoli ielaiž saknes līdz pat 60 m dziļi zemē un arī izvelk minerālus, kurus vēlāk izmanto citi augi.
Lapu koki salīdzinājumā ar skuju kokiem daudzreiz ātrāk palielina auglīgās augsnes daudzumu. Melnzemes faktiski ir bijušās lapu koku mežiem klātās teritorijas, kurās no zemes dzīlēm izvilktie minerāli veido ļoti auglīgu augsnes slāni.
Kalnos, kur nav koku, daba paredzējusi citu augsnes bagātināšanas mehānismu ar minerāliem. Kalnu iežiem sairstot gan putekļu veidā, gan ar ūdeni no iežiem nonāk visi iespējamie minerāli. Tā veidojas kalnu ielejas ar ļoti auglīgu augsni.
Vēl tikai 150 gadus nesenā pagātnē skābekļa daudzums gaisā bija 26%, tagad tikai 21%, pilsētās šis skaitlis ir vēl zemāks. Tropiskie meži un lapu koku meži ir neitrāli – cik saražo skābekli, tik arī patērē. Skābekli dod skuju koku meži. Izcērtot kokus upju tuvumā, mainās gruntsūdeņu līmenis utt. Jebkura iejaukšanās dabā neizbēgami rada tālāku ķēdes reakciju.
Ilggadīgos lapa koku mežos starp augiem un sēnēm veidojas ļoti sarežģītas simbiotiskās attiecības mikorizas, tas ir, kad sēņu hīfas pārņem augu saknes. Augu sakņu sistēma kopā ar sēņu micēliju veido sarežģītu simbiotisko savienību. Augi sēnēm nodot olbaltumvielas, slāpekli, cukuru, bet sēnes augiem sintezē dabīgās antibiotikas, polisaharīdus un sēņu fitoncīdus, kas augus aizsargā no zemāku sēņu iedarbības, piemēram, pelējuma un rauga. Zemāko sēņu sugu skaits dabā mērojams ap 500. Dabā ir izveidojies mehānisms, kad augstākās sēnes spēj nospiest zemākās, tādas, kā rauga, pelējuma, miltrasas, rūsas sēnes utt. Daudzas no šīm vielām ir atklātas un ir zināmas to ķīmiskās formulas, taču mākslīgi sintezējot, šīs pašas vielas, izrādās, ka tās nedarbojas. Līdzīgi kā tas ir ar sintētiskajiem vitamīniem.
Aptiekās nopērkamie ārstniecības augi visbiežāk ir kultivētie, tas ir, audzēti kā lauksaimniecības kultūras un novākti ar kombainiem. Ārstnieciskā vērtība šādiem augiem būs būtiski mazāka, jo tie nav auguši sarežģītās simbiotiskās sasaitēs, kas pastāv starp kokiem, augu sakņu sistēmām un sēņu micēlijiem. Pateicoties šīm sasaitēm, veidojas unikālie barojošie elementi, ārstnieciskie fitoncīdi un citi aktīvie komponenti. Visas šīs daudzšķautņainās sasaites cilvēks savā piemājas dārzā atkārtot nevar, tāpat arī laboratorijās, nerunājot jau par konvencionālās lauksaimniecības laukiem. To var tikai neskārtā daba.
Ja augsne ir dzīva, nav noplicināta un ‘’nogalināta’’ ar pesticīdiem un, tur starp augiem un augsnes mikrofloru ir izveidota simbioze jeb sinerģija, tādā gadījumā vitamīnui B12 šādā augsnē sintezē baktērijas. Arī augos būs šis vitamīns. Daudzas vielas ārstniecības augos var veidoties tikai simbiozē ar citiem augiem un sēnēm. Piemēram, burkānu sulai ORP parasti ir -50 līdz -80 mV robežās, taču no minerāliem bagātā augsnē audzētiem burkāniem šis skaitlis var sasniegt mīnus -400 mV.
 
Reducenti
Dabā nekas netiek, ne cepts, ne vārīts. Daba nav paredzējusi šādu uztura pārstrādes veidu. Tādu organismu, kuri bez kaitniecības sev var lietot šādu uzturu, dabā ir pavisam nedaudz. Tā ir neliela grupa baktēriju, vīrusu un sēnīšu, ko sauc par reducentiem. Dabā tie ir paredzēti, piemēram, ja notiek meža ugunsgrēks, lai utilizētu līķus.
 
Kas tad nepieciešams, lai saglabātu veselību?
1.Tradicionālu uzturu lietojošam cilvēkam diennaktī ir nepieciešami ap 30 ml tīra ūdens uz 1 kg svara - strukturēta, vāji sārmaina, negāzēta, mīksta ūdens. Protams, ja cilvēks lieto adekvātu uzturu, kādu tam ir paredzējusi daba, šis skaitlis var būt arī mazāks.
Izņemot kuņģa sulu, asaras, sviedrus un urīnu, visi šķidrumi organismā ir sārmaini. Diemžēl mūsdienās 95% dzērienu un 90% ēdienu ir skābes veidojoši. Sākot ar spermatozoīdiem, visiem dzīvības procesiem vajadzīga viegli sārmaina vai sārmaina vide, kura arī nepieciešama ap 3000 fermentiem, kas piedalās visos cilvēka ķermenī notiekošajos vielmaiņas procesos. Organisms visiem spēkiem šādu vidi cenšas uzturēt, izmantojot visas iespējamās minerālvielu rezerves. Kad to trūkst, sākas slimības jeb brīdinājums, ka tā tālāk nedrīkst. Ja arī tas nelīdz, nostrādā dabiskās atlases mehānisms.
 
2.Cilvēka organismam nepieciešami ap 65 minerāli. To, kas notiek, ja kāda viena vai vairāku minerālu pietrūkst, pilnīgi aprakstīt praktiski nav iespējams. Tās ir garas un ļoti sarežģītas ķēdes reakcijas. Lūk daži piemēri:
  •   Ja audu būvēšanai pietrūkst silīcija, tas tiek aizvietots ar kalciju, kurš bez silīcija organismā ilgi noturēties nevar, kalcijs izjūk un tiek izvadīts caur nierēm, pat ja D3 vitamīna ir pietiekoši.
  •   Lai būtu magnijs, vajag cinku. Organismā cinka trūkums bloķē ap 80 dažādu procesu. Vara trūkums – oksidēšanās reducēšanās reakcijas. Hlora trūkums pilnīgi izjauc uztura pārstrādi. Joda trūkums veicina ap 40 dažādas saslimšanas. Lai jods uzsūktos, vajadzīgs selēns.
  •   Selēns ietilpst ļoti daudzos fermentos un hormonos, tas nozīmē ka fermentatīvās un hormonālās sistēmas darbība atkarīga no selēna pietiekamības.
  •   Litijs nepieciešams energoapmaiņā. Ja litija nebūs, adenozīntrifosfāts (ATF) nesintezēsies.
  •   Ja trūkst sēra (koloidālajā formā), tiek traucēta olbaltumvielu sintēze.
  •   Kalcijs ir kā līme, kas satur organismu kopā un ir visgrūtāk asimilējamais elements, jo jābūt pietiekami magnija. Magnijs un kalcijs mums ir visapkārt, zem kājām zaļajos augos. Vislielākais kalcija deficīts cilvēkiem novērojams martā, bet vismazākais augustā. Tikai jonu formā kalcijs var ienākt šūnā, līdzi nesot virkni barības vielu, tas piedalās milzīgā daudzumā reakciju. Starp citu, nierakmeņi un žultsakmeņi sastāv no kalcija, kas paņemts no kauliem. Lai asimilētu termiski apstrādātus produktus un iegūtu kalciju, vajag ļoti daudz sālsskābes kuņģī.
Daudzas saslimšanas izraisa tieši mikroelementu deficīts, piemēram, hroma un vanādija trūkums var izraisīt cukura diabētu, joda trūkums – vairogdziedzera saslimšanas, kālijs nepieciešams normālai sirdsdarbībai, vara trūkums sekmē agru matu nosirmošanu un grumbu parādīšanos, kalcija trūkums var izraisīt tādas saslimšanas kā osteoporoze, artrīts, hipertonija, kariess u.c. Selēna nepietiekamība izraisa onkoloģiskās, sirds-asinsvadu un endokrīnās saslimšanas, kas ir liela problēma visā pasaulē. Mūsu ķermenis – ir pašatjaunojoša sistēma, kurā 7 gadu laikā nomainās visas šūnas. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt tās ar visu nepieciešamo celtniecības materiālu, lai jaunās šūnas veidotots veselīgākas par iepriekšējām.
 
3.Jāveic periodiska attīrīšanās no sēnītēm, vīrusiem, baktērijām, parazītiem un šlakvielām (sviedrēšanās pirtī, antiparazitārie līdzekļi, piemēram, skudru koks, melnā rieksta lapas, propoliss ūdenī u.c.).
 
4. Antioksidantā aizsardzība no brīviem radikāļiem. Lieto pēc iespējas vairāk uzturā svaigus augļus, dārzeņus un diedzētus graudus. Dzer negatīvi uzlādētu ūdeni.
 
5. Atpūta pie dabas. Atveseļošanās brīvā dabā sevišķi pie ūdeņiem, notiek ne tikai tāpēc, ka tur ir tīrāks gaiss. Starp ūdeni un gaisu pateicoties ūdens virsmas spraiguma koeficientam, izdalās brīvie elektroni, kuri spēj izkļūt cauri cilvēka ķermenim. Asins eritrocīti barojas ar brīvajiem elektroniem, tas ir, saņem enerģiju.
 
Veikalā ar savu izvēli jūs iespaidojat apkārtējo vidi
Ja vēlamies rūpēties par savu veselību, tad ne vien rūpīgi apsvērsim, pie kura ārsta iet un pie kura neiet, kādas zāles aptiekā pirkt vai nepirkt, vēl daudz rūpīgāk būtu jāapsver – no kura lauksaimnieka iegādāties produktus un no kurā nē. Iegādājoties produktus, kuri audzēti ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē, jūs ne vien graujat savu veselību, bet reizē ar savu naudas maku veicināt tālāku šīs lauksaimnieciskās zemes degradāciju, atstājot nepatīkamu mantojumu nākamām paaudzēm.
 
Glikoze
Šūnas elektriskais potenciāls ir aptuveni 40mV. Ja tas pazeminās, šūna zaudē savu spēku. Enerģisks cilvēks ir tāds, kam ir enerģijas rezerves. Enerģiju šūna saņem glikozes veidā, kuru organisms iegūst no taukiem un ogļhidrātiem. Ja nesaņem taukus un cukuru, tad glikozi var arī iegūt no olbaltumvielām ilgstoši pārveidojot aminoskābes, bet tas ir ļoti sarežģīts bioķīmisks process. Glikozes esamība ir ļoti svarīga. Piemēram, galvas smadzenes bez glikozes nevar iztikt ilgāk par minūti. Glikozes deficītu sauc par hipoglikēmiju. Ja cukura līmenis krītas zem 5,5mmol/l, iestājas nogurums, galvassāpes, nelaba dūša, enerģijas trūkums, apātija un depresija. Cukurs šajā situācijā ilgstoši neglābs. Apēdot, piemēram, cukura tējkaroti, saharoze pārvērtīsies par glikozi un ātri vien nokļūs asinīs, un organisms būs spiests to asimilēt. Tāpēc lai cukura līmenis asinīs nesvārstītos, labāk būtu lietot tā saucamos lēnos ogļhidrātus (šūnas ietvertas celulozē), piemēram, klijas, dažādi musli, apelsīni, saldie āboli, dažādi saldie augļi. Šo celulozes apvalku organismam sākumā vajag sadalīt, tāpēc glikoze asinīs nonāk pakāpeniski. Dzerot svaigi izspiestu sulu, asinīs uzreiz nonāk liels daudzums fruktozes. Turpretī, ēdot žāvētus augļus, šis process ir daudz vienmērīgāks.  
 
Skābju un sārmu līdzsvars
Visi dzīvības procesi notiek ūdens vidē ar noteiktu ūdeņraža atomu koncentrāciju. Vielas, kuras atdot ūdeņraža atomus, sauc par skābēm, bet tās, kuras tos piesaista – bāzēm. Noteiktu skābju un sārmu attiecību kādā no šķīdumiem, sauc par skābju – sārmu līdzsvaru. To raksturo ar speciālu rādītāju pH (power Hydrogen, jeb ‘’ūdeņraža spēks’’), kurš norāda ūdeņraža atomu skaitu dotajā šķīdumā. Rādītāja vērtība pH ir atkarīga no attiecības starp pozitīvi lādētiem joniem ( skābu vidi veidojošie) un negatīvi lādētiem joniem (sārmainu vidi veidojošie).  Cilvēka organisms patstāvīgi cenšas uzturēt stingri noteiktu pH līmeni, jo, izjaucot līdzsvaru, rodas labvēlīgi apstākļi ļoti daudzām slimībām.  
Asinīm pH ir 7,43. Tas ir konstants lielums. Asins pH nobīde uz skābo pusi veicina iekaisuma procesus, bet nobīde uz sārmaino pusi veicina ātrāku izveseļošanos un pašatjaunošanās procesus.  Ja pH pazeminās līdz 7,1 - iestājas nāve. pH skalā no 1 līdz 7, ir skāba vide. 7 ir neitrāla. No 7 līdz 14 – sārmaina. Asinis ir sārmainas, turpretī limfa un starpšūnu šķidrums lielākajai daļai mūsdienu cilvēku ir skābi. Slimība draudzējas ar skābi, bet veselība ar bāzi. Cilvēka dzīvības spēks un veselība slēpjas minerālvielu un mikroelementu veidotājos sārmos. Siekalu pH 6,0 – 7.0 (to var ātri un vienkārši novērtēt pašam ar latmusa strēmeli, paturot to dažas sekundes mutē saskarē ar siekalām), tievās zarnas sekrēti – 7,7 – 8,0, kuņģa sula – 1,0 – 3,7, urīns – 4,5 – 8,0, žults 7,8 – 8,2.
 
Kas notiek, kad mainās organisma bioloģiskās vides skābju – sārmu līdzsvars
  •   1. Kad mūsu iekšējā vide top skāba, tā kļūst draudzīga patogēnai mikroflorai. Situāciju vēl vairāk pastiprina tas, ka patogēnā mikroflora izdala toksīnus, palielinot bioloģiskās vides skābumu, reizē padarot savu apkārtējo vēl tīkamāku. Skābā vidē veidojas daudz brīvo radikāļu, kas bojā šūnu membrānas, kā arī DNS un RNS struktūras, radot mutācijas šūnu līmenī, kas draud ar šūnu pārprogrammēšanu par tādām, kuras māk tikai ēst un vairoties, tas ir vēža šūnām.
  •   2. Paātrinās novecošanās procesi, piemēram, ādai tie ir tieši saistīti ar brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi, kuri rodas saules, vēja, piesārņotas apkārtējas vides rezultātā.
  •   3. Skābā vidē skābekļa atomi ir saistītā stāvoklī. Tāpēc mūsu šūnām līdzīgi kā zivīm ārpus ūdens, nav ko elpot. Arī biežāku elpošanu mēs maz ko līdzēsim. Skābekli var atbrīvot tikai sārmainie mikroelementi (kalcijs, magnijs, nātrijs, kālijs).
  •   4. Arī sirds infarkts un insults rodas, kad organismā ir skāba iekšējā vide. Skābās asinīs eritrocīti – sarkanie asins ķermenīši kļūst stīvi, salīp savā starpā, tie nespēj mainīt savu formu iesprūstot sīkajos kapilāros un tos aizsprostojot. Šūnas bez skābekļa mirst (eritrocīti ir skābekļa nesēji).
  • •  5. Jau 30. gados tika pierādīts, ka vēža rašanās process ir anaerobs (bez skābekļa).
  •   6. Skābā vidē lielākā daļa fermentu strauji zaudē aktivitāti. Rezultātā tiek traucēta starpšūnu mijiedarbība. Apgrūtinās vielmaiņas process.
  • •  7. Kamēr skābes nav neitralizētas, tās bojā asinsvadus, piemēram, pienskābe izēd caurumus artērijās un organisms ’’liek plāksterus’’ no zema blīvuma lipoproteīniem (’’sliktā holesterīna’’), lai novērstu asiņošanu. Tātad reālais vaininieks ir skābe. Un tās parādīšanās iemesls – minerālvielu deficīts. Atceramies, kā sāp muskuļi pēc smaga fiziska darba vai sporta nodarbībām. Šajā gadījumā vainīga ir pienskābe.
  •   8. Cieš arī nieres. Ir pierādīts, ka akmeņi nierēs un žultspūslī visticamāk, ka sastāv no jūsu kauliem paņemtā kalcija, bet ne no kalcija, kas organismā nonācis ar uzturu.
Kā pārbaudīt pH līmeni mājas apstākļos?
pH līmeni siekalās var pārbaudīt ar PH līmeņa indikatoru - speciālu lakmusa papīru – to dažas sekundes paturot uz mēles. Atkarībā no krāsas, izmantojot skalu, var noteikt pH līmeni organismā.
 
Kas tās par skābēm un kā tās rodas?
  •   Pienskābe – no fiziskas piepūles.
  •   Sālsskābe – no stresa, bailēm, dusmām.
  •   Slāpekļskābe – no sālītas gaļas, sevišķi ar kālija nitrāta piedevu (krāsviela).
  •   Etiķskābe – no saldumiem un taukiem.
  •   Miecskābe – no melnās tējas un kafijas.
  •   Urīnskābe – no gaļas produktiem.
  •   Nikotīnsskābe – no smēķēšanas.
  •   Skābeņskābe – no kakao un rabarberiem (vasaras otrā pusē palielinās tās daudzums rabarberos).
  •   Arī pretsāpju medikamenti rada skābes.
Lai negūtu ķīmiskus apdegumus, organisms šīs skābes neitralizē ar minerālvielu palīdzību. Rezultātā veidojas sāļi jeb sārņi. Minerālvielas organisms var paņemt no kauliem, nagiem (sāk lūzt), asinsvadiem, skrimšļiem, locītavām ( sāk sāpēt), matiem, asinīm un ādas.
Skābes organisms izvada ar sviedriem, urīnu un izelpojot caur plaušām CO₂ veidā.
 
Kādas kaites apdraud, kad esam skābi?
Skābekli notur 4 galvenās minerālvielas: kalcijs, kālijs, nātrijs un magnijs. Vēl ir dzelzs un molibdēns.  Ja šo minerālvielu skābju dzēšanai pietrūkst, kalcijs tiek ņemts no kauliem, nagiem, saistaudiem un muskuļiem (piemēram, osteoporoze un osteohondroze ir tipiskas kalcija trūkuma slimības, jo kalcijs ir iztērēts skābju dzēšanai). Kālijs – no sirds, smadzenēm, aknām un nierēm, magnijs - no asinsvadiem utt.
Lūk, dažas tipiskākās problēmas.
Kaulu–muskuļu sistēma: parodontoze, osteoporoze, zobu kariess, kaulu lūzumi, starp skriemeļu disku bojājumi, naktīs krampji kājās, sāpes locītavās, trausli nagi utt.
Urīnizvadsistēma: uretrīts, cistīti, nierakmeņi utt.
Gremošanas orgānu sistēma: disbakterioze, enterīti, kolīti.utt. Nogurums pēc skābju veidojošas ēdienreizes, kas galvenokārt sastāv no gaļas, taukiem, zivīm. Saldais ēdiens asiņu skābumu paaugstina vēl vairāk.
Elpošanas orgānu sistēma: biežas saaukstēšanās, laringīts utt.
Centrālā nervu sistēma: depresija, paaugstināta nervozitāte, galvassāpes utt.
Reproduktīvā sistēma: nieze ģenitālijās, vulvīts, neauglība (ļoti skābs vagīnas pH un spermatozoīdi iet bojā) utt.
Asinsrites orgānu sistēma: duršana un spiešana sirds rajonā (stenokardija). Sirds ritma traucējumi (aritmijas). Nepatīkamas sajūtas sirds rajonā, guļot uz kreisā sāna. Organisma pieskābināšanas sekas ir arī augsts asinsspiediens, jo cita veida organismam vienkārši nav, kā vien paaugstināt asinsspiedienu, lai caur sīkajiem kapilāriem izgrūst sabiezējušās asinis.
 
Kādi produkti organismā rada sārmainu un kādu skābu vidi?
Šādu striktu sagrupējumu izveidot nav nemaz tik vienkārši, jo izrādās vieni un tie paši produkti var būt gan sārmaini, gan skābi. Piemēram, piena produkti, kamēr tie ir svaigi, veido sārmainu vidi, bet jau pie nedaudz ilgākas uzglabāšanas – skābu. Graudi un no tiem pagatavotie produkti rada skābu vidi, bet diedzētie graudi  ļoti sārmainu. Svaigi spiesta citrona sula – sārmainu, bet, tiklīdz tai pievieno cukuru, notiek pretējais process. Olas dzeltenums (termiski neapstrādāts) – ir sārmains, bet baltums ir skābs. Āboli – saldās šķirnes sārmainu, skābās – skābu. Augļus un dārzeņus termiski apstrādājot, tie kļūst skābu vidi veidojoši produkti. Jāiegaumē, ka visi produkti, kas uzsildīti virs +650C, vienmēr veido skābu vidi, jo minerāli, kas nodrošina sārmainību (nātrijs, kālijs, magnijs, kalcijs utt.) pāriet neorganiskā formā.. Minerāliem jābūt organiskajā, tas ir, ūdenī šķīstošā, jonu jeb koloidālajā formā.
 
Ar ko mēs viens no otra atšķiramies?
Primitīvi skatoties, faktiski viss ir pavisam vienkārši. Dzīvnieki pamatā sastāv no olbaltumvielām, ko veido aminoskābes, bet augi no ogļhidrātiem. Tauki ir garās ogļhidrātu ķēdes, bet olbaltumvielas - tās ir aminoskābes, kuras atšķiras no ogļhidrātiem ar to, ka tām ir pievienots slāpeklis. Visas aminoskābes sastāv no četriem elementiem – ūdeņradis, skābeklis, ogleklis, slāpeklis un tikai divu aminoskābju sastāvā ir sērs (cisteīns un metionīns). Lai to saliktu kopā ar vitamīnu un fermentu starpniecību, jāiesaista ap 65 makro un  mikroelementi, bet, lai tie būtu uzturā, nepieciešams, lai augsnē, no kuras uzturs iegūts, jābūt gandrīz visiem Mendeļejeva tabulas elementiem.
Mēs viens no otra atšķiramies tikai ar minerālu un enerģijas rezervēm, kā arī ar organisma piesārņojumu. No tā ir atkarīgs, kāpēc viens cilvēks saslimst, bet cits nesaslimst. Citu iemeslu nav. Pieļauju, ka uzreiz kāds tādam apgalvojumam iebildīs – bet kā ir ar parazītiem, vīrusiem, infekcijām utt. Tie darbojas kā papildus faktori, kas paņem minerālus un enerģiju, bet rada toksīnus.
 
                                                                                                                                                                     biteend