2medus
 
                                                          Medus
 
Daudzu gadu tūkstošu garumā cilvēce, izmantojot medu gan pārtikā, gan ārstniecībā, kā arī pirtī, ir pārliecinājusies par tā labvēlīgo iedarbību uz cilvēka organismu. Reti kurš produkts vēl ir testēts ar tādu laika pārbaudi kā medus. Tā galvenās sastāvdaļas ir fruktoze (augļu cukurs) un glikoze (vīnogu cukurs). Vēl ir  nedaudz saharozes (cukurbiešu vai cukurniedru cukurs) un maltozes (iesala cukurs). Ūdens aizņem apmēram 20% no kopējā sastāva. Augu ziedputekšņi, kas nonāk nektārā, bitēm to ievācot, dod dažādo krāsu un smaržu. Atkarībā no medus šķirnes glikoze un fruktozes proporcija mainās. Piemēram, rapša ziedu medū ir stipri izteikts glikozes pārsvars, bet akāciju medū ir vairāk fruktozes.  
 
Bites medu var iegūt no augu ziedu nektāra, lapu izsvīduma un augu insektu izdalījumiem. Ir sen zināma atziņa, ka labākais medus ir tāds, kādu to dod bite, medus, kura tapšanā nav iejaucies cilvēks. Dabas izdzīvošanas likumi ir bargi. Haltūra un izdzīvošana nav savienojama. Tāpēc bites to stingri ievēro. Problēmas sākas, kad iejaucas cilvēks.
 
Kas jāzina par medu?
 
Sildīšana.
Sildīšanu veic, lai no sakristalizējušā medus iegūtu šķidru un atvieglotu fasēšanu, kā arī dotu ‘’pievilcīgu’’ izskatu. Šādu produktu ārstnieciskām vajadzībām parasti izvēlās par medu maz zinošs pircējs. Medus vāji vada siltumu, tāpēc to sildot rūpīgi jāmaisa, ko tehniski ir sarežģīti izdarīt kristalizācijas dēļ. Šo procesu strauji atvieglo temperatūras paaugstināšana.
+350C - temperatūrā sāk zust bioloģiski aktīvās ēteriskās vielas.
+400C - sasniedzot šādu atzīmi, sāk aiziet bojā gaistošās pretmikrobu vielas.
+450C - sāk zust viens no galvenajiem fermentiem - invertāze, kuras ietekmē saharoze sašķeļas fruktozē un glikozē. Sāk iet bojā pārējie fermenti.
+500C - tiek zaudēts galvenais medus dabiskuma rādītājs diastāze jeb amilāze (ferments, kas šķeļ ogļhidrātus).
+630C sildot šādā temperatūrā pusstundu, var novērst rūgšanu.
+650C medū esošās minerālvielas no organiskās jeb kolodiālās formas pāriet neorganiskajā (ūdenī nešķīstošajā) un cilvēka organismā nav izmantojamas.
Sildot medu, tas kļūst tumšāks. Augstā temperatūrā, kā arī vairākkārt pārsildot, rodas kaitīga viela oksimetilfurfurols, ko nosaka veicot medus analīzi laboratorijā.
 
Diastāzes skaitlis.
Tas ir galvenais dabiskuma rādītājs, ko mēra Gote vienībās. Tas var būt robežās no 0 līdz pat 40 un retos gadījumos pat vairāk. Tas faktiski ir pievienoto fermentu daudzums, ko bišu šūnās ienestajam nektāram, to daudzkārt norijot un atrijot, pievieno bites, reizē arī samazinot ūdens daudzumu. Tādējādi notiek nektāra pārstrāde medū. Pārsildot medu, šis skaitlis ievērojami samazinās. Arī ilgstoša uzglabāšana to pazemina. Ir tendence, ka pavasarī ievāktajam medum šis skaitlis ir nedaudz zemāks nekā vasarā ievāktajam, taču, ja medus atradies pa ziemu stropā kopā ar bitēm, diastāzes skaitlis var paaugstināties. Liela ienesuma laikā ievāktajam medum tas var būt nedaudz zemāks, jo bites nepagūst pievienot tik daudz fermentu, kā tas ir vāja ienesuma laikā. Pēc Latvijā pieņemtā standarta dabiskajam medum diastāzes skaitlis nedrīkst būt zemāks par 8.
 
Filtrēšana.
Filtrēšanu veic, lai iegūtu kristāldzidru izskatu un īslaicīgi novērstu kristalizāciju. Izlaižot medu caur smalkajiem filtriem, samazinās ziedputekšņu piemaisījums, tātad arī vērtība. Medus kļūst nedaudz gaišāks. Latvijā to praktizē ļoti reti. Parasti šāds medus ienāk no ārzemēm. Taču tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka, piemēram, tagad ar ultra smalkiem filtriem medu pilnīgi attīra no ziedputekšņiem, galvenās sastāvdaļas, kas medu dara vērtīgu. Tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc šāds ‘’medus’’ ir tik lēts. Nekas jau arī nebūtu iebilstams pret šādu produktu, ja vien tirgotāji neizmantotu vārdu medus.  
Pilnīgi attīrot medu ar ultra smalkiem filtriem no ziedputekšņiem, patērētājiem parādās vēl viens viltīgs slazds. Pasaulē pašlaik modē ir monoflorais medus (no vienas sugas auga ziediem), kurš ir mazvērtīgāks par dažādu ziedu medu. Tā kā tīru monofloro medu ievākt ir ļoti sarežģīti (bites lido 3 km rādiusā, un lielākā daļa augu zied tikai dažas dienas), vienkāršāk biškopjiem ir ievākt kāda auga ziedputekšņus. Tos izkaltē, lai pasargātu no pelēšanas. Tad sīki samaļ un pievieno izfiltrētajam medum. Šādā veidā var iegūt, piemēram, ābeļziedu, pieneņu, aveņu ziedu medu utt. Un analīzes uzrādīs, ka medus nosaukums patiešām ir pareizs. Atliek vien, pievienot vēl attiecīgos aromatizatorus, lai pilnībā pārliecinātu pircēju.
Diemžēl kaltēšanas procesā, kā arī ilgstošā saskarē ar gaisu notiek oksidācija, un ziedputekšņi zaudē lielu daļu vērtības salīdzinot ar atrašanos medū. Tas nozīmē, ka, izfiltrētajam medum, pievienojot šādus ziedputekšņus, tā vērtība būs ievērojami zemāka.
 
Mākslīgais medus.
Mūsdienu cilvēku, sevišķi pilsētnieku organisms nereti ir piesārņots tiktāl, ka bioloģiski ļoti aktīvs dabisks medus izraisa tūlītēju attīrīšanās procesu, kas izpaužas kā izsitumi uz ādas, slikta dūša utt. Tāpēc tiek piedāvāts mākslīgais medus. Cukura sīrupam tiek pievienoti sasmalcināti ziedputekšņi. Interesantākais ir tas, ka pārtikas ražošanas tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka ar klasiskajām medus analīzēm nemaz nevar noteikt, ka tas nav īsts medus. Ieguvēji ir abi, gan ražotājs, kas ar cenu izkonkurē biškopjus, gan patērētāji, kam šāds produkts neizraisa alerģiskas reakcijas.
 
Rūgšana.
Medus rūgšana notiek, ja tajā esošā ūdens daudzums pārsniedz 20% Vispiemērotākā temperatūra rūgšanai ir no +100C līdz +200C,bet zemākā par +50C, rūgšana apstājas. Medū esošie raugi sašķeļ cukurus. Veidojas spirts un ogļskābā gāze, kas izdalās burbulīšu veidā. Tā kā medus ir hidroskopisks (uzsūc mitrumu no gaisa), ir svarīgi to vienmēr uzglabāt hermētiski noslēgtos traukos.
Samazināts ūdens daudzums medū, ko mēra procentos, ir svarīgs faktors, bet ne vienīgais, kas garantē, ka medus neuzrūgs. Svarīga ir augu daudzveidība bišu novietnes apkārtnē. Jo lielāka ziedu dažādība, jo lielāka varbūtība, ka kādā no augu nektāriem būs palielināta rauga sēnīšu klātbūtne, jo dabā ir ap 300 dažādu raugu. Uzglabājot medus paraugus identiskos apstākļos (istabas temperatūrā), gadās, ka rūgšanas pazīmes ir paraugam ar 18%, bet tas, kurā bija virs 21% ūdens, saglabājies ideāli. Drošākais un vienkāršākais medus rūgšanas problēmas risinājums ir to uzglabāt no 00 līdz +100C temperatūrā.
 
Kristalizēšanās.
Ar dažiem izņēmumiem, Latvijā medus parasti sakristalizējas apmēram 2 mēnešu laikā pēc tā izsviešanas no šūnām. Kristalizācija jeb, kā tautā saka, sacukurošanās, ir viena no drošības pazīmēm, ka medus ir kvalitatīvs un īsts. Dažās valstīs pat ar likumu ir ierobežota šķidrā medus tirdzniecība ziemas periodā. Kristalizācijai jābūt vienmērīgai. Medus noslāņošanās liecina, ka tas ir nekvalitatīvs. Ja medū ir liels procents fruktozes, kristalizācija var arī gandrīz neveidoties, piemēram, no akāciju ziediem ievāktajā. Arī lapu izsvīduma medus kristalizējas ļoti vāji.
 
Krēmveida.
Medus konsistence var būt no rupji graudainas līdz pat krēmveidīgai jeb taukveida, atkarībā no ziedu dažādības un kristalizācijas apstākļiem. Krēmveida medu, kas patīk daudziem lietotājiem, var iegūt arī mākslīgi, nedaudz uzsildot, ieliekot ‘’ieraugam’’ nedaudz krēmveida medu un, periodiski lēnām maisot, lai izjauktu lielo kristālu veidošanos. Vienīgais mīnuss šādam medum ir papildus saskare ar gaisu, to maisot.
 
No cukursīrupa.
Kaut arī par cukursīrupu maksāt medus cenu ir ekonomiski neizdevīgi, no cukura iegūtais medus ir vērtīgāks par cukuru, jo saharoze ir pārvērsta vienkāršos cukuros - glikozē un fruktozē ar invertāzes palīdzību. Cilvēka organismam vairs nav jāpiepūlas. Šāds ‘’medus’’ vāji kristalizējas un nerūgst, ir ar neizteiktu aromātu un gaišu krāsu, ja vien nav pievienots, piemēram, liepziedu tējas novārījums, pagatavojot sīrupu izbarošanai. Cukursīrupa medū gandrīz nav bišu ražoto fermentu un hormonu. Nav olbaltumvielu, vitamīnu un organisko skābju. No 1kg cukura var iegūt 1kg šāda ‘’medus’’.
Laikapstākļi un bišu ganības šāda ‘’medus’’ ražošanu neiespaido. Parasti bišu piebarošanu ar cukursīrupu vai invertcukuru (rūpnieciski sagatavots sīrups) biškopji veic, bites ieziemojot, kā arī stimulējot saimes bezienesuma periodā. Cukursīrupa esamību medū nosaka ar mikroskopu, apskatot cukurbiešu vai cukurniedru šūnu klātbūtni. Kāda būs ziema un kāds būs barības patēriņš, rudenī paredzēt nevar. Tomēr, ja rudens piebarošana pēc medus izsviešanas ir veikta pareizā daudzumā, cukursīrupa klātbūtne medū nākamajā sezonā tuvojas nullei, jo bites to ir izlietojušas jau ziemā.
Cukura un medus cenu starpībai samazinoties un Latvijā ražotā cukura krājumiem izsīkstot, cukursīrupa medus ražošana ir kļuvusi ne pārāk ienesīga nodarbe, bet tagadējais veikalos nopērkamais cukurs ir pat bīstams bitēm.
 
Bez cukursīrupa.
Līdzīgi kā audzējot dārzeņus ar bioloģiskajām metodēm iegūst mazāku ražu, tā arī biškopībā, atsakoties no cukura izmantošanas, tiek zaudēta medus kvantitāte. Ir grūti konkurēt ar cenām. Augstražīgās bišu šķirnes, kas nāk no ārzemēm un ar ko strādā vairākums biškopju Latvijā, slikti panes lapu izsvīduma medus klātbūtni ziemas barībā. Pastāv nopietns risks bitēm nepārziemot. Starp citu, cilvēkam šāds lapu izsvīduma medus ir pat ļoti labvēlīgs. Turklāt ziemas barībā nedrīkst būt arī rapša un griķu medus. Tāpēc, lai pilnībā atteiktos no cukura izmantošanas, ar šiem faktoriem ir jārēķinās. Turklāt dravā ir jāveic arī papildus ciltsdarbs, katru gadu audzējot bišu mātes no izturīgākajām saimēm. Piebarojot ar cukursīrupu, tomēr ir jārēķinās, ka bites to nav apēdušas līdz galam un ir izvietojušas pa visu stropu. Ja speciāli nepiebaro bites medus ražas palielināšanai, šī daļa ir pavisam neliela un nav vērā ņemama. Pavisam atsakoties no cukursīrupa izmantošanas, medus ir tieši tāds, kādu to dod daba.
 
Importa un vietējais.
Latvijā medus ienesuma periods ilgst tikai apmēram 3 mēnešus. Pārējā laikā bites tērē iekrāto. Dienvidos, no kurienes Latvijā ieved lēto medu, bitēm ienesums ir gandrīz visu gadu. Tāpēc ar cenu konkurēt ir grūti. Citādi tas ir ar kvalitāti. Tā kā dienvidos gaisa temperatūra ir augstāka, no ziedaugiem nektārs izdalās daudz straujāk, un rezultātā minerālvielu ir krietni mazāk. Tādēļ Latvijā iegūtais medus ir aptuveni 10-15 reizes bioloģiski aktīvāks par dienvidu konkurentu. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo medus ir vērtīgāks, tāpēc ka augi zied ilgāku laika periodu un uzņem vairāk minerālvielu.
Tāpat kā augi, arī vietējie biškopības produkti cilvēkam der vislabāk, jo laika gaitā cilvēka organisms tiem piemērojies. Par vietējā medus pārākumu liecina arī pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma NDC (Nacionālais diagnostikas centrs) veiktais pētījums. Secinājums ir, ka Latvijas āboli un medus pēc visiem parametriem apsteidz ārzemju konkurentus. Par pārējiem pētītajiem produktiem secinājumi nav viennozīmīgi.
 
Dažādu ziedu.
Šādam medum, salīdzinājumā ar atsevišķo ziedu jeb monofloro, ir plašāks ārstniecisko īpašību spektrs. Tas veido daudz un dažādas krāsu, garšas un smaržu kompozīcijas. Tā kā bites lido 3km rādiusā, Latvijā tīru monofloro medu praktiski nevar iegūt. Ja nu vienīgi ar kādu ziedu lielāku īpatsvaru. Katrai apkārtnei, kurā bites novietotas, ir sava atšķirīga augu dažādība, sevišķi medus starpība jūtama, ja tuvumā ir iesēti nektāraugi, vai, piemēram, vasaras beigās bišu dravu izvieto viršu silā. Esmu novērojis, ka, piemēram, liepziedu laikā vienā dravā liepas san pilnas ar bitēm, bet otrā galīgs klusums. Izrādās, bites priekšroku dod tiem ziediem, kuri tajā brīdī spēj dot vislabāko ienesumu. Pat blakus stāvošos stropos medus var atšķirties. Tāpēc visu to ņemot vērā, izvēloties sev medu, pircējam būtu ieteicams salīdzināt pēc iespējas vairāk piedāvājumu, lai izvēlētos sev tīkamāko un neatteiktos no medus vispār.
 
Ekstraģētais medus.
Tējas iegūšanas procesu īsumā varētu ieskicēt tā - augu vai tā ziedus ievākšana, kaltēšana, fermentizācija un sasmalcināšana. Ieberot tos karstā ūdeni, pagatavojam tēju. Ekstraģētā medus pagatavošana notiek līdzīgi, piemēram, speciāli sagatavotus liepziedus, piparmētras, vīgriezes vai kāda cita auga ziedus vai tā lapas ieber medū, kas uzsildīts līdz +350C temperatūrai, rūpīgi izmaisa un pēc pāris stundām izfiltrē. Tādā veidā var iegūt medu ar ļoti spēcīgi izteiktu kāda auga garšu un smaržu. Ektraģētajam medum ārstnieciskās īpašības pavājinās nenozīmīgi vai pat iespējams, ka dažas pastiprinās. Tādā veidā medum var piedot interesantas garšas, smaržas un krāsu kompozīcijas.
 
Noslāņošanās.
Kvalitatīvam medum, pareizi to uzglabājot, šī problēma nav aktuāla. Pārpratums varētu rasties gadījumos, kad fasējot, vienā traukā tiek saliets medus no dažādām izsviešanas partijām ar citādu kristalizācijas sākšanās  laiku, medu neizmaisot. Pazīme tam ir ļoti neizteikta, izplūdusi robeža starp šķidro un sakristalizējušos medu. Pēc galīgas sakristalizēšanās šajā gadījumā, varētu nedaudz atšķirties krāsas tonis. Citādāk tas ir ar nepareizi uzglabāto un nekvalitatīvo medu. Robežas ir ļoti kontrastainas un visbiežāk atrodas trauka apakšā vai augšā. Tā ir raksturīga pazīme nepareizi uzglabātam, nekvalitatīvam medum un tam būtu jāpievērš uzmanība, iegādājoties medu.
 
Nogatavošanās.
Stropā tikko ienestajam nektāram  ir ļoti liels ūdens procents, apmēram 60%, tāpēc bites veic žāvēšanu, ventilējot stropu, tādējādi samazinot ūdens daudzumu līdz 20%. Vienlaicīgi nektāram tiek pievienoti fermenti. Šis process, ko sauc par nogatavināšanu atkarībā no laikapstākļiem ilgst aptuveni 2 nedēļas. Līdz malām aizpildītās šūnas bites aizvāko. Aizvākojumi ir kā garantijas zīme, ka medus ir nogatavojies. Ilgstošai uzglabāšanai visdrošākais medus ir vasaras beigās izņemtais, kad ienesums ir beidzies un bites ir pabeigušas tā nogatavināšanu. Lai iegūtu lielāku ražu, lielražotāji praktizē medus izņemšanu no stropa, kad tam ir vēl liels mitruma procents, tātad tas nav nogatavināts. Vajadzīgais mitruma procents tiek panākts ar speciālām mitrumu uzsūkšanas ierīcēm. Tas tiek darīts, lai bites atbrīvotu no šī darba un lai tās vairāk sanestu nektāru. Arī tāpēc ka, piemēram, rapša ziedu medus ļoti ātri kristalizējas, un ir jāpaspēj to izsviest no šūnām. Šāds mākslīgi žāvētais medus būs mazvērtīgāks, jo tam ir daudz mazāk pievienoto bišu fermentu (diastāzes skaitlis), kā arī žāvējot, bijusi lielāka saskare ar gaisu.
 
Šūnu medus.
Aizvākotajās šūnās uzglabātajam medum piemīt visaugstākie kvalitātes rādītāji, jo nav saskāries ar gaisu. Šūnās medus tik ātri nesakristalizējas, jo nav sajaucies ar kristalizēties iesākušo. Mīnuss varētu būt ne pārāk ērtā lietošana, kā arī ēšana kopā ar vasku. Uzglabājot medu šūnās, tomēr jāatceras, ka pat aizvākotās šūnas pilnībā nepasargās no mitruma, kas ir gaisā. Tāpēc šūnās medus jāuzglabā sausā vietā vai hermētiski slēgtos traukos.
 
Atsvaidzināšana.
Pārāk ilgi nostāvējušos vai zemas kvalitātes medu uzsilda un izbaro bitēm, līdzīgi kā cukursīrupu. Tas iegūst gandrīz svaigā medus izskatu. Ja to dara ienesuma laikā, pie tam vēl tas sajaucas ar svaigo nektāru. Tādējādi ar bišu palīdzību tiek veikta medus ‘’atsvaidzināšana’’. Ir pat dzirdēts par bitēm kontrabandistēm. Lai dabūtu pāri valsts robežai lēto, nekvalitatīvo medu, barotavas izvieto robežas vienā pusē, bet stropi atrodas otrā pusē. Un te pat robežsargu vismodernākā aparatūra ir bezspēcīga. Latvijai neraksturīgā medus klātbūtni nosaka laboratorijā, veicot botānisko analīzi. Kvalitāti pārbauda, nosakot diastāzes skaitli.
 
Alerģija.
Ir maldīgs uzskats, ka kvalitatīvs vietējais medus izraisa alerģiju. Medus palaiž attīrīšanās procesu, kas maldīgi tiek saukts par alerģiju. Aplūkojot medu, tumšā redzeslauka mikroskopā, ļoti lielā palielinājumā, neieraudzīsiet nevienu baktēriju, sēnīti vai mikrobu. Citos produktos to ir daudz.
 
Lietošana.
Vislabāk medu ēst atsevišķi, lai tas sajaucas ar siekalām, tādā veidā apēdīsiet tik, cik jūsu organismam tajā brīdī nepieciešams. Paturot šo brīnišķīgo dabas produktu mutē, tas sāk uzsūkties un nonākt asinīs.
 
Uzglabāšana.
Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, medu pareizi uzglabājot, pat pēc gadu tūkstošiem, varēja droši noteikt, ka tas ir bijis medus. Pateicoties antiseptiskajām īpašībām, medū nevairojas baktērijas un sēnītes. Toties jāņem vērā spēcīgās hidroskopiskās īpašības, kuru dēļ medu nedrīkst turēt vaļējā traukā, lai tas neuzņemtu mitrumu un smakas no gaisa. Vislabāk uzglabāt no 0°C līdz +10°C grādu vienmērīgā temperatūrā, tumšā vietā. Tā kā medus satur apmēram 20% ūdens, nebūtu ideālais variants uzglabāt to mīnus temperatūrā, jo var nedaudz samazināties aminoskābju un vitamīnu kvalitāte.
 
                                                                                                                     biteend