1ekomedicina
 
                                               Ekomedicīna
 
Ķermeņa daudzlīmeņu uzbūves struktūra
Viss sastāv no atomiem >>> atomi saistīti molekulās >>> molekulas veido makromolekulāros savienojumus, gan organiskos, gan neorganiskos. Augsti molekulārie organiskie savienojumi ir visas dzīvības pamats  >>>  visas dzīvās šūnas sastāv no molekulām  >>>  šūnas veido audus  >>>  audi veido orgānus  >>>   orgāni ir apvienoti 12 orgānu  sistēmās:

   1. Asinsrades sistēma nodrošina asins sastāva nemainību.

   2. Asinsrites orgānu sistēma transportē barības vielas un savāc nevajadzīgās vielas.

   3. Kaulu – muskuļu sistēma pilda balsta un kustību funkcijas.

   4. Gremošanas orgānu sistēma nodrošina barības vielu uzņemšanu, pārstrādi, asimilāciju jeb uzsūkšanos un atkritumvielu izvadīšanu.

   5. Centrālā nervu sistēma regulē dzīvības funkcijas un to integrāciju.

   6. Limfātiskā sistēma nodrošina organisma attīrīšanos un kaitīgo vielu neitralizāciju + imūnfunkcija (limfmezgli).

   7. Imūnsistēma sargā no kaitīgu un nedabīgu faktoru iedarbības.

   8. Perifērā nervu sistēma nodrošina centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras smadzenes) komandu novadīšanu uz un/no audiem un orgāniem, tādējādi nodrošinot indivīda pielāgošanos apkārtējai videi.

   9. Elpošanas orgānu sistēma nodrošina organisma apgādi ar skābekli, kas nepieciešams visos dzīvības procesos, kā arī nodrošina ogļskābās gāzes izvadi.

 10. Urīnizvadsistēma un āda veic organisma attīrīšanos, izvadot atkritumvielas, kas radušās organisma dzīvības procesos.  

 11. Reproduktīvā sistēma nodrošina vairošanos.

 12. Endokrīnā sistēma regulē vielmaiņas pamatprocesus, bioritmu un iekšējās vides nemainīgumu.

Starp veselību un slimību
Šī ir mūsdienu sabiedrības lielākā traģēdija, ka par slimībām domājam, tikai tad kad tās jau liek par sevi manīt, nevis pirmssimptomu periodā. Tas, ka nav sūdzību par veselību, nenozīmē, ka nav problēmu. Starp slimību un veselību ir milzīgs starpposms – remisija jeb pirms slimības stāvoklis, tas ir nesaasinājuma periods. Šajā posmā, kad visefektīvāk var novērst draudošo slimību, nav specifisku redzamu simptomu, arī laboratoriskās analīzes neko īpašu neuzrāda. Pirmās izmaiņas var pamanīt, tikai veicot elektrokardiogrammu (sirds), elektromiogrammu (muskuļi), elektroencefalogrammu (galvas smadzenes) un analizējot elektro impulsu izmaiņas visos orgānos vienlaicīgi. Tā ir agrīnā traucējumu testēšana, lai noskaidrotu individuālo traucējuma mehānismu. Ja tas ir noskaidrots, pietiks pat ar korekcijām veselīgāka dzīvesveida virzienā un visticamāk, ka līdz simptomiem pat nenonāksiet. Kad jau parādās simptomi, process ir aizvirzījies tālu. Tad ārsts tos apkopo, analizē un izdara secinājumus jeb nosaka diagnozi. Klasiskajā skatījumā var būt 26 tūkstoši diagnožu. Tālāk seko simptomātiskā pieeja – tablete pret galvassāpēm, pilieni pret iesnām, tabletes pret paaugstinātu asins spiedienu utt. Diemžēl liela daļa diagnožu ir kļūdainas. Vienlaikus slimību cēloņi paliek novārtā. Vai tad ārsts patologanatoms būtu labākā izvēle, kam nodarboties ar cēloņu pētīšanu?
 
Jāzina ceļš uz slimību
Lai atrastu atpakaļ ceļu uz veselību ir jāizprot mehānisms, jeb ceļš līdz slimībai, jāzina, kas darīts līdz šim nepareizi un, protams, precīza diagnoze.  Pēc Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) datiem 70% ārstu uzstādīto diagnožu tiek noteiktas nepareizi. Tas nozīmē, ka 70% cilvēku ārstējas nepareizi. Tāpēc ir ļoti svarīgi noteikt pareizu diagnozi un izprast slimības rašanās mehānismu, lai meklētu atpakaļceļu uz veselību. Tam būtu jābūt ārstu galvenajam darbības virzienam. Diemžēl ārsti bieži vien padarīti par beztiesiskiem farmācijas industrijas produktu izplatītājiem, kas strādā pēc stingri noteiktām vadlīnijām. Paradoksāli bet rodas iespaids, ka salīdzinājumā ar pārējo sabiedrības daļu, ārsti vēl ir vairāk nozombēti, darbojas pēc postulātiem un dogmām farmācijas industrijas pavadā. Arī medicīnas izglītības sistēma uzbūvēta tā, lai it kā daudz zinātu, bet ne daudz saprsastu.
 
Mūsdienu pārtikas produkti
Uzlabojot kulinārijas mākslu un produktu ražošanas tehnoloģijas, cilvēku uzturs ir kļuvis bagātāks ar kalorijām un garšīgāks. Tas tika panākts ar produktu rafinēšanu, speciālām gatavošanas metodēm un pārtikas piedevu izmantošanu, tai skaitā arī mākslīgo. Lai panāktu produktu pārpilnību, plaši tiek izmantotas ķīmiskās indes, minerālmēsli, antibiotikas un hormoni. Viss tas neizbēgami iespaido mūsu zarnu mikrofloru, liekot tai adaptēties jauniem apstākļiem. Piemēram, daudziem produktiem pievieno konservantus – vielas, kas neļauj vairoties baktērijām jeb novērš produktu bojāšanos. Diemžēl konservanti nonākot cilvēka organismā, turpina savu darbu - jauc mikroekoloģisko līdzsvaru un rada toksīnus. Rezultātā cilvēka organismā uzkrājas milzīgs daudzums toksisku vielu. Toksiskā slodze jeb organisma piesārņojums, ir viena no mūsdienu aktuālākajām problēmām. 
 
Par sāpēm
Sāpju sajūta veidojas cilvēka galvas smadzenēs, apstrādājot informāciju no sāpju receptoriem un kalpo kā brīdinājuma signāls par to, organismam, iespējams, draud briesmas. Tās var rasties no audu veseluma bojājuma (piemēram, brūce), skābekļa trūkuma (tā saucamās išēmijas sāpes, piemēram, pie sirds infarkta, stenokardijas), iestiepuma (gāzēm iestiepjot zarnu sieniņu), tās var radīt ķīmiskas vielas, temperatūra utt. Tomēr dažos gadījumos bojājums ir, bet sāpes cilvēks nejūt, piemēram, aknās, zarnās utt. Tāpēc maldīgs ir uzskats, ka, ja nekas nesāp, viss ir kārtībā un indivīds ir vesels.
Ir gadījumi, kad palikuši tikai daži procenti veselu aknu, un cilvēki ar uzturu un fitoterapijas palīdzību pilnīgi tās atjauno. Citādāk tas ir ar mugurkaulu. Uz katru milimetru ir vairākas nervu šķiedras, jo tur atrodas muguras smadzenes, kuras nedrīkst skart. Tāpēc, lai tās pasargātu no starpskriemeļu diska pat mazākās nobīdes kaut vai pāris milimetriem, rodas neciešamas sāpes. Tas cilvēkam ir kā brīdinājums – nepareizas kustības, nepareiza smagumu celšana, nepareizs uzturs (saistaudu vājums), sekas var būt ļoti nopietnas. Var tikt traucēta muguras smadzeņu darbība. Tāpēc, lai tas nenotiktu, tiek dots brīdinājums - sāpes. Veicot nerva blokādi, nevar atrisināt problēmu. Ir jātiek skaidrībā ar cēloņiem. Arī dzemdību sāpēm ir loģika. Kaut gan dzemdē nav sāpju receptoru un tā sāpēt nevar, taču sāpju receptori ir dzemdes kaklā, lai sieviete ātrāk gribētu izgrūst bērnu, lai nebūtu pēcdzemdību sarežģījumu, piemēram, encefalopātija.
Katrs simptoms, kas parādījies cilvēkam, ir kā organisma sūdzība, un tā ir jāsaprot, ka kāds orgāns prasa palīdzību – piegādāt tam barības vielas un izvākt toksīnus. Organisms neprasa ķīmiskās tabletes vai kaut ko atgriezt.
 
Vai tava veselība atbilst šiem 13 rādītājiem?
  1. 1. Ķermeņa temperatūra 36,60C ±0.20C. Šādā temperatūrā ūdens kristāli atrodas stabilā stāvoklī, un tas nodrošina normālu visu organismā notiekošo oksidēšanās - reducēšanās procesu norisi. 380C temperatūrā ūdens struktūra sāk sairt, kā rezultātā atbrīvojas enerģija, aktivizējas imūnsistēma. Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot ar temperatūru, kas ir augstāka par 420, tā ir pēdējā iedaļa termometrā, ūdens šādā temperatūrā zaudē informatīvo atmiņu jeb struktūru, tālāk nāve, jo organismā ūdens var būt tikai strukturēts. Tāpat cilvēks nevar ilgstoši dzīvot ar temperatūru 35,50C, tādēļ ka šādā temperatūrā kristāliskais režģis ir nestabils un šūnām trūkst enerģijas. Temperatūra būtu jāmēra no rīta pēc pamošanās. Ja tā ir zemāka par 36,40C, tas liecina par lielu daudzumu uzkrāto un neizvadīto toksīnu, bet augstāka par 36,80C ir viena no saslimšanas pazīmēm.
  2.  
  3. 2. Arteriālais asinsspiediens. Jābūt 120/80 mmHg, bet svārstību diapazons ±10 mmHg. Pie šāda spiediena asinis optimāli piesātinās ar skābekli. Paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens liecina par veselības problēmām. Paaugstinātu asinsspiedienu nebūtu ieteicams pazemināt ar medikamentiem, izņemot akūtas situācijas (tā saucamās hipertensijas krīzes). Tādā veidā īslaicīgi tiek novērsti tikai slimību simptomi, nevis cēloņi. Pazemināts asinsspiediens var liecināt par organisma piesārņojumu, tāpēc lai to koriģētu, jāveic organisma attīrīšana.
  4.  
  5. 3. Hemoglobīns. Vīriešiem 16g/dl, sievietēm 14 g/dl. Tas norāda skābekļa daudzumu organismā. Hemoglobīnam samazinoties, kompensatori paātrinās pulss, lai šūnām piegādātu nepieciešamo skābekļa daudzumu. Palielinās arī elpošanas frekvence, taču ne vienmēr. Hemoglobīna daudzums var būt tikai samazināts (piemēram, zaudējot asinis) un nevar būt palielināts, var būt tikai ūdens trūkums, ko sauc par dehidratāciju jeb hipohidratāciju.
  6.  
  7. 4. Pulss. Aptuveni 60 reizes minūtē. Pulss kā tāds īsti nav asins plūsmas ātrums, taču pie šāda pulsa optimālā ātrumā skābeklis no plaušām ar asinīm tiek piegādāts līdz katram orgānam. Slodzes laikā pulsa ātrums var pat dubultoties, pēc slodzes 2 minūšu laikā tam būtu jāatgriežas iepriekšējā stāvoklī.
  8.  
  9. 5. Urīns. 1,5 litri diennaktī. Īpatnējais blīvums normā 1025-1035, turklāt ar skābu reakciju no rītiem (pH mazāks par 7), salmu dzeltenā krāsā bez asas smakas. Bezkrāsains urīns liecina par hiperhidratāciju.
  10.  
  11. 6. Elpošanas ritms. 20 reizes minūtē. Pie slodzes palielinās. Pēc slodzes, atkarībā no tās intensitātes, elpošanas ritms apmēram 1 minūtes laikā atgriežas iepriekšējā līmenī. Ja ir citādāk – kaut kas nav kārtībā.
  12.  
  13. 7. Bilirubīns. Jābūt ne vairāk kā 21 mmol/l Tas ir asins toksiskās pakāpes rādītājs – pārstrādāto bojā gājušo eritrocītu daudzums. Cilvēka organismā ik dienas iet bojā 300 miljardi eritrocītu un tie ir jāpārstrādā, jāsašķeļ, jāizvada no organisma un jārada jauni. Bilirubīna daudzums norāda, cik kvalitatīvi šis process norisinās - cik atmirst, cik atjaunojas, cik kvalitatīvi strādā aknas un nieres, kuras veic organisma pašattīrīšanos. Tiklīdz šis rādītājs paaugstinās, organismā līdzsvars ir izjaukts.
Bojā gājušos vai bojātos eritrocītus liesā apēd tur esošie makrofāgi. Eritrocīts iziet cauri liesas sinusiem (puscaurlaidīgiem asinsvadiem) un nonāk liesas audos. Ja tas ir bojāts, atpakaļ asinsritē nenonāk, bet paliek un tiek fagocitēts (apēsts). Tāpēc liesu sauc par eritrocītu kapsētu. Slimības, kas skar eritrocītus, bieži izpaužas ar palielinātu liesu (splenomegāliju). Piemēram, sirpjveida anēmija.  
  1.  
  2. 8. PH skābju sārmu līdzsvars asinīs. Tas ir viens no svarīgākajiem rādītājiem un salīdzinājumā ar pārējiem, jūs to varat regulēt pat paši ar savu dzīvesveidu. Varētu pat teikt, sakārtojot to, lielākā daļa pārējo rādītāju sakārtosies paši. 7,43 ir dzīvības sārmainā vide. 7,1-nāve, kas izpaužas kā, piemēram, akūta sirds asinsvadu nepietiekamība. Un pirmais, ko ārsti nekavējoties dara – ir fizioloģiskā šķīduma (0,9% NaCl) ievadīšana intravenozi. Mūsdienās lielākā daļa visbiežāk lietoto ēdienu un dzērienu rada organismā skābes. Lai tās neitralizētu un uzturētu sārmainu vidi, organisms izmanto sārmaino mikroelementu rezerves, no muskuloskeletālās sistēmas tiek noārdītas kalcija, kālija, magnija un nātrija rezerves.
  3.  
  4. 9. Holesterīns, 6,0 mmol/l Holesterīns ir dzīvnieku izcelsmes tauki (augu taukos nav holesterīna). Tā ir izejviela visu veidu hormoniem. Holesterīna apriti organismā veic to transportējošie lipoproteīni. Augsta blīvuma lipoproteīni savāc holesterīnu no asinsvadu sieniņām un nogādā to aknās tālākai pārstrādei. Pārbaudot holesterīna līmeni, jāņem vērā, ka pēc ēšanas, tā daudzums būs lielāks, nekā tad, ja ņem asins paraugu tukšā dūšā.
Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas holesterīna līmeni asinīs ietekmē lielākā mērā nekā piesātinātie tauki un uzturā esošais holesterīns. Pasaules reģionos, kur cilvēki gandrīz nelieto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kopējais holesterīna līmenis asinīs ir 2,0 – 4,0 mmol/l
  1.  
  2. 10. Urīnskābes koncentrācija asinīs. Ideāli būtu 2 – 4 mg%. Tagad šī norma ir paaugstināta, jo ar pašreizējo dietologu rekomendēto uzturu, to noturēt nevar. Urīnskābes paaugstināta koncentrācija norāda par palielinātu olbaltumvielu saturu asinīs (piemēram, ja lieto daudz gaļas), jo urīnskābe veidojas to pārstrādes procesā.
.  
  1. 11. Leikocītu skaits asinīs. 4 - 4,5 tūkst./mm 3 Pie šāda leikocītu skaita visi antiģēni, kas nonāk organismā – vīrusi, baktērijas, sēnītes - tiek iznīcināti.
  2.  
  3. 12. Cukura līmenis asinīs. 3,9 – 5,6 mmol/l tukšā dūšā. Tā ir enerģija rezerve šūnām (tūlītējai lietošanai). Glikozes rezerves ir glikogēna veidā, galvenokārt aknās un muskuļos.
  1. 13. Svars. Izmērot augumu cm - mīnus 100±10kg ir optimālais svars. Pēc 18 gadiem svaram jābūt stabilam līdz mūža galam. Tas norāda, ka gan sirds – asinsvadu sistēma, gan izvadsistēmas strādā optimālā režīmā. Visiem, kas maz dzer ūdeni, kam ir nosliece regulāri pārēsties, visiem, kas ir piesārņoti un kam ir skāba iekšējā pH vide, ir novirze iepriekšējos rādītājos, noteikti būs liekais svars. Ja svars nemitīgi svārstās – nozīmē, ka organisma darbība ir neritmiska, ir traucēta hormonālā sistēma un centrālā nervu sistēma.
Izmaiņas šajos 13 rādītājos rada priekšnoteikumus nopietnām slimībām. Atjaunot tos jūsu vietā nevarēs neviens ārsts. Tie norāda uz dzīvesveidu, domāšanu un ikdienas darbu veselības nostiprināšanā. Tikai mainoties katram cilvēkam iekšēji, mainīsies arī sabiedrība kopumā.
Pēc PVO (pasaules veselības organizācija) datiem cilvēka veselību iespaido:
10% - medicīnas sasniegumi,
75% - cilvēka dzīvesveids un uzturs,
15% - ģenētika.
Tikai 2% cilvēku jau no dzimšanas cieš no ģenētiski pārmantotām slimībām.
Vairākums cilvēku nāk pasaulē ar tādiem gēniem, kas ļautu nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu (ģenētiski ieprogrammētais cilvēka vecums ir vismaz 120 gadi). Sliktos gēnus aktivizē neveselīga iekšējā vide
- negatīvās emocijas (dusmas, aizvainojums),
- ūdens trūkums,
- organisma piesārņojums,
- vitamīnu un mikroelementu trūkums.
 
Gēni vieni paši neiedarbojas, ir vēl nepieciešami papildu apstākļi, kas pastiprinātu to ietekmi. Tie nekad neaktivizēsies, ja tiem netiks radīta piemērota vide. Uzturs organismā ir tas vides faktors, kas nosaka gēnu aktivitāti. Piemēram, vēža rašanos gēnus var ieslēgt un izslēgt mainot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu daudzumu uzturā, jo gēnu aktivitāti primāri kontrolē uzņemtais uzturs.Tāpēc gēni, nav liktenis. Mēs neesam gēnu upuri, bet gan sava likteņa pavēlnieki. Liktenis un izvēle ir jūsu rokās.
 
Daba mūs ir radījusi pēc saviem likumiem, nav iespējams cīnīties ar dabu vai apmānīt to ar medikamentiem.
 
                                                                                                                                                       biteend