7cukutadiabets
 
                                                     Cukura diabēts
 
Līdz ar pārtikas kvalitātes samazināšanos, kā arī neveselīgu dzīvesveidu, ir strauji saasinājusies problēma ar lieko svaru. Risinot šo problēmu ar beztauku diētām, ir strauji palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu. Slimnieku skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Tikai neliela daļa, ap 10% ir 1. tipa cukura diabēts, kas radies mātei lietojot neadekvātu uzturu vēl grūtniecības laikā vai arī nepareizi bērna barojot, pēc piedzimšanas. Pārējais ir tālākā dzīves laikā iegūtais, jeb 2. tipa cukura diabēts.
  1. ο  1. tipa cukura diabēts raksturojas ar absolūtu insulīna deficītu, kas visbiežāk parādās jau bērnībā. Aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņās beta šūnas izstrādā maz, vai vispār neizstrādā insulīnu.
  2. ο  2. tipa cukura diabēts ir heterogēna, tas ir divējāda saslimšana, kas raksturojas ar relatīvu insulīna deficītu vai arī ar insulīna rezistenci, kad šūnas nepieņem insulīnu. Sevišķa riska grupa ir cilvēki ar palielinātu svaru virs 40 gadiem.
Gestācijas diabēts jeb grūtnieču diabēts attīstās grūtniecības laikā un saistās ar  glikozes tolerances traucējumiem.
 
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēts ir nopietna slimība, kas var novest līdz invaliditātei, jo tiek traucēta gandrīz visu organisma audu apgāde ar tiem nepieciešamo. Cukura diabēts, jeb insulārā šūnu aparāta nepietiekamība tiek iegūta daudzu gadu garumā nepareiza uztura lietošanas rezultātā. Faktiski insulārā šūnu aparāta iekaisums no aukstuma vai stresa ir tikai iegansts, īstais cēlonis ir Langerhansa saliņu piesārņojums ar vielmaiņas atkritumiem - slāpekļa šlakvielām, kas ir olbaltumvielu sašķelšanas galaprodukts un, kurš rodas sevišķii daudz no gaļas un piena produktiem. Tie ir slāpekļa mazmolekulārie savienojumi tādi kā kreatenīns un urīnskābe, kas bojā aizkuņģa dziedzera šūnas. Imūnsistēma bojātās šūnas neatpazīst un uztver kā ne savas, tas ir atpazīst kā antigēnus, kurus jāiznīcina. Tas saucās autoimūns process.
Rodas loģisks jautājums. Vai ar imūndepresantiem, nospiežot imūnsistēmu, var pārtraukt autoimūno procesu? Jā īslaicīgi piebremzēt var, ko arī ilglaicīgi dara mūsdienu medicīnā. Ekomedicīnā uzskata - kamēr saslimušais nelikvidēs slimības cēloņus, tas ir neattīrīsies un nelietos adekvātu cilvēka organismam paredzētu uzturu, cukura diabēts būs neizārstējams.
 
Liekā enerģija tiek transformēta glikogēnā un taukos
Ar uzturu organismā ienākošām cukura molekulām ir jānokļūst šūnās, jo šūnām ir vajadzīga enerģija. Tāpēc visi cukuri tiek sadalīti līdz glikozei. Vienīgā degviela, uz kā darbojas šūnas – tā ir glikoze. No vienas glikozes molekulas formējas 2 ATP molekulas. Pa tiešo glikoze var ieiet tikai sirds, nieru un smadzeņu šūnās. Lai iekļūtu pārējās šūnās, ir nepieciešama olbaltumviela - insulīns (glikozes un insulīna molekulu skaitam jābūt vienādam), kas kalpo kā transportlīdzeklis, kura ieved glikozes molekulas šūnā.  Glikozes normai asinīs ir jābūt no 3,5 līdz 5,5 mmol/l Sasniedzot 5,5 mmol/l, aknas no asinīm sāk ņemt glikozi, lai veidotu enerģijas uzkrājumu diennakts patēriņam – glikoigēna veidā. Tas nozīmē, ka vienas diennakts badošanās notiek uz glikoigēna rēķina.
Kad glikogēnā rezerve ir beigusies, iestājas nogurums un bezspēks, kas ar katru dienu pastiprinās. Trešajā vai ceturtajā dienā organisms ķeras pie savām rezervēm taukiem – tas ir enerģijas rezervēm ilgstošas uzglabāšanas formā. Sākuma tiek izmantoti viscerālie tauki, kas uztur iekšējos orgānus: kuņģi, dzemdi, aizkuņģa dziedzeri utt. Ja fermentu rezerves organismā būs pietiekošas, tauki izšķīdīs pilnīgi un cilvēks jutīsies normāli. Ja nē, tad tauki izšķīdīs daļēji un pH līmenis pavirzīsies uz skābo pusi, vai arī, ja taukos būs uzkrājies daudz toksīnu, sāksies galvassāpes, reibonis, nespēks utt. Tas turpināsies, kamēr sāksies kvalitatīvo tauku izmantošana, kuri ir uz vēdera, gurniem un krūtīm. Tie tiks izmantoti paši pēdējie.
 
Ja nebūs holesterīna, nebūs insulīna
Ierobežojot treknos ēdienus, rodas vēlme našķoties ar saldumiem, jo organismam vajag enerģiju, bet enerģija visvairāk ir treknajā un saldajā. Lietojot produktus ar samazinātu tauku saturu - jogurtu, pienu, krējumu vai pat sviestu, organisms saņems daudz atkritumvielu un maz enerģijas (loģiskāk būtu lietot ar normālu tauku daudzumu, bet mazāk). Rezultāts būs tieksme uz saldumiem un pastiprināta to lietošana. Taču aizkuņģa dziedzeris tik lielu daudzumu insulīna nespēj nodrošināt, tāpēc cukura līmenis asinīs celsies katastrofāli. Nesaņemot ar uzturu holesterīnu, nav iespējama insulīna izstrāde.
Tātad, ja aknas nepietiekoši sintezē holesterīnu, samazinot uzturā taukus, kas satur holesterīnu, nevar veidoties insulīna hormoni, jo to matrica ir holesterīns. Apēdot daudz cukura, vajag daudz holesterīna. Izveidojas apburtais loks. Samazinājām taukus - palielinājās cukurs. Samazinājām taukus – samazinājās holesterīns. Samazinājām holesterīnu – samazinājās insulīna daudzums. Aizkuņģa dziedzerim, strādājot pārslodzes režīmā, paaugstinās iekaisuma risks un, ja vēl uzturā joda pamazāk, rezultāts – 2. tipa cukura diabēts.
 
1. tipa cukura diabēts
Tradicionālā medicīna uzskata, ka pirmā tipa cukura diabēts tiek diagnosticēts pirmskolas vecuma bērniem, sākot no viena gada vecuma, tiek pārmantots ģenētiski pa mātes līnijai un nav ārstējams, saslimušie bērni ir sociāli adaptīvi un dzīvotspējīgi tikai ikdienā saņemot insulīna terapiju, ar gadiem pakāpeniski palielinot tā daudzumu. Var lietot parastu jaukto uzturu, kas bagāts ar pilnvērtīgām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, taukiem un ogļhidrātiem, ierobežojot tikai cukuru, saldumus un balto miltu izstrādājumus. Aptuveni šāds ir mūsdienu farmācijas medicīnas skatījums, savukārt ekomedicīnas uzskats atšķiras.
Sākas viss, kad auglis atrodas vēl dzemdē. Mātei lietojot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas līdz galam nesadalītas nonāk arī nedzimušā bērna asinsritē un bojā topošos aizkuņģa dziedzera audus. Kad sāk darboties jaunpiedzimušā bērna imūnsistēma, tā vēršas pret šiem bojātiem audiem. Faktiski aizsākas autoimūns process, kas pēc vairākiem gadiem attīstās pilnībā, un to sauc par insulārā aparāta nepietiekamību, jeb 1. tipa diabētu. Šim cukura diabētam tipam ir raksturīgs totāls insulīna deficīts. Maziem bērniem saslimšana ar 1. tipa cukura diabētu, līdzīgi kā aptaukošanās nav ģenētiski pārmantota slimība. Tās ir nepareiza uztura lietošanas sekas, kas tiek pārmantotas ģimenes tradīciju veidā no paaudzes paaudzē. Aizsākumi meklējami bērnam vēl esot mātes miesās, kad māte intensīvi lieto gaļu un termiski apstrādātu cieti saturošus produktus. No to radītiem toksīniem cieš arī topošā bērna aizkuņģa dziedzeris. Nākamā kļūda, ko izdara māte bērnam jau piedzimstot, ir bērna barošana ar govs pienu vai to saturošiem maisījumiem, kas vairākkārt palielina saslimšanas risku. Starp citu agrāk, kad mātei pietrūka piena, izmantoja no kaņepēm pagatavoto pienu.  

Langerhansa saliņu beta šūnās, kas izstrādā hormonu insulīnu, aminoskābju posmu secība ir identiski līdzīga govs pienā esošās olbaltumvielas kazeīna aminoskābju molekulu posmiem. Tā kā imūnsistēma jau tā ir noslogota ar antigēniem, dažreiz sanāk kļūme, tā sāk iznīcināt sava organisma šūnas, tāpēc govs pienu bērnu uzturā lietot nav ieteicams.

 
Kā izvairīties no cukura diabēta?
Cukura diabēta cēloņi, kā jau iepriekš minēti: dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, aizkuņģa dziedzera darbošanās pārslodzes režīmā, stress, mazkustība, nepareizs uzturs, kā arī vīrusi (citomegalovīruss, herpes, adenovīruss utt.). Pēdējiem nokļūst aizkuņģa dziedzerī, netiek izstrādāts insulīns. Arī tad, ja baktērijas, sēnītes vai parazīti nokļūst aknās vai aizkuņģa dziedzerī, sākas problēmas ar insulīna izstrādi. Kamēr organisms nav pilnīgi pārslēdzies uz veselīgu uzturu, un aknas nespēj nodrošināt organismu ar nepieciešamo holesterīna daudzumu, jālieto dzīvnieku izcelsmes tauki, jo augu izcelsmes tauki sliktāk asimilējas un tajos nav holesterīna.. Līdzīgi kā pie citām slimībām, jāierobežo ātrie ogļhidrāti.
Medu cukura diabēta slimnieki ierobežotā daudzumā lietot var, jo tas pieskaitāms pie lēnajiem ogļhidrātiem, kuri ļoti strauji nepalielina cukura līmeni asinīs.
 
Kāpēc cukura diabēta slimnieki var lietot fruktozi?
Augos esošais polisaharīds inulīns (artišoki, batātes, topinambūrs, portulaka) ir fruktozes, bet ne glikozes polimērs. Tas nozīmē, ka inulīns sastāv no daudziem fruktozes monomēriem, tātad no fruktozes. Ciete (maize, makaroni, kartupeļi) sastāv no daudziem glikozes monomēriem.
Glikozei un fruktozei ir vienāds atomu skaits, bet atšķiras struktūra. Glikozei ir pa labi sagriezta izomēriskā (telpiskā) konfigurācija, bet fruktozei pa kreisi, tāpēc tai, lai iekļūtu šūnās, insulīnu nevajag.
Ārstējot diabētu, jāņem vērā, ka medus, ja vien tas ir kvalitatīvs un nesildīts, pārsvarā satur fruktozi. Tas nozīmē, ka tam insulīnu nevajag, tāpēc diabēta slimnieki medu lietot var.
 
Pazīmes, kas liecina par cukura diabētu
  • ♦  Pastiprināta apetīte
  • ♦  Palielinās vai samazinās ķermeņa svars
  • ♦  Patstāvīgi slāpes, sausums mutē
  • ♦  Biežāka urinēšana
  • ♦  Vājuma sajūta, kas saistīta ar hipoglikēmiju un hiperglikēmiju
  • ♦  Redzes asuma pavājināšanās.
  • ♦  Slikti dzīst rētas
  • ♦  Ekstremitāšu nejūtīgums un tirpšana
Protams, arī pie citām slimībām var būt dažas līdzīgas pazīmes, tāpēc galīgo slēdzienu var izdarīt tikai pēc attiecīgo analīžu veikšanas.
 
                                                                                                                                                                       biteend