11gremosanassist
 
                                                 Gremošanas sistēma
Pasaules Veselības Organizācija kā orgānu ir klasificējusi zarnu mikrobiomu. Tas sver ap 2-3 kg. Tie ir ap 1000 dažādu veidu mikroorganismu celmi, no kuriem katram ir sava darbības sfēra, sadalāmais produktu veids, tie savā starpā ir saistīti. Uzskata, ka baktērijas sinerģijā ar fermentiem izdala elektronu plūsmu jeb enerģiju, ko uztver zarnu šūnas.
Zarnu traktā ir enterālā nervu sistēma, kas darbojas daļēji autonomi jeb neatkarīgi no CNS (centrālā nervu sistēma), piemēram, cilvēks atrodas komā, bet uztura pārstrāde uz zarnu sienām turpinās. Zem zarnu gļotādas apvalka atrodas aptuveni pusmiljards neironu, kuri uzvedās tā kā, ja tiem būtu atsevišķas smadzenes. Zarnu sienu gļotādas šūnas dzīvo tikai 3 diennaktis un pēc tam nolobās un tiek izvadītas kopā ar pārējo nevajadzīgo masu, tomēr tas nenozīmē, ka pie zarnām nekas nevar pielipt. Polipi, divertikuloze, dažādas sēņu inkrustācijas, piemēram, kandida, plus vēl fēču masu toksiskā iedarbība, tas viss zarnās rada nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos (maldigestijas vai malabsorbcijas sindroms).
 
Populārākās gastrointestinālā trakta (uztura pārstrāde sistēmas) slimības
Kā vispopulārāko droši vien būtu jānosauc disbakteriozi, kas pamatā ir neadekvāta uztura un medikamentu lietošanas sekas. Ar šo problēmu saskaras lielākā daļa mūsdienu cilvēku, ieskaitot jaundzimušos. Arī visdažādākie iekaisumi ir bieži sastopami. Ja iekaisuma process sākas
  • æ  barības vadā – ezofagīts,
  • æ  kuņģi – gastrīts,
  • æ  divpadsmitpirkstu zarnā – duodenīts,
  • æ  ja aknās – hepatīts,
  • æ  aizkuņģa dziedzerī – pankreatīts,
  • æ  žultspūslī – holecistīts,
  • æ  žultsvados – holangīts,
  • æ  tievajā zarnā – enterīts,
  • æ  resnajā zarnā – kolīts,
  • æ  taisnajā zarnā – proktīts.
Visi šie iekaisuma procesi rada izmaiņas orgānu gļotādā, izraisa motilitātes jeb motoroloģijas traucējumus zarnu traktā un var veicināt kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlas rašanos, čūlainus kolītus, žultsakmeņu slimību.
 
Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla
Pēc kumosa norīšanas tas vispirms nonāk barības vadā un kuņģī, tāpēc uzturam jāatbilst kuņģa fizioloģiskajai uzbūvei un iespējām. Gļotādas čūlu patoģenēzē svarīga loma ir apēstā uztura ķīmiskajam sastāvam un izraisītāju helikobaktēriju aktivitātei.
 
Uzturu var raksturot pēc tā ķīmiskajām īpašībām, piemēram, skābs vai sārmains, pēc sastāva: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, minerālvielas. Skābs vai sārmains nenozīmē garšu, kādu sajūt mutē, bet gan reakciju, kāda rodas sašķeļot pārtiku ar kuņģa un zarnu sulas fermentiem.
 
Čūlas var izraisīt paaugstināts kuņģa sulas skābums, tāpēc visbiežāk tas notiek divpadsmitpirkstu zarnā, kuras gļotādas izdalītajam sekrētam ir sārmaina reakcija.
Ja cilvēks apēd gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus saturošu ēdienu, piemēram, sviestmaizi ar desu, šokolādes tāfelīti, kafiju, tas viss nokļūst kuņģi nevis kā homogēna masa, kas sajaukta ar siekalām, bet gan pa gabaliņiem, kas rada nepieciešamību pēc lielāka kuņģa sulas daudzuma. Kuņģī piena produktiem, olām un gaļai būtu jāsašķeļas līdz aminoskābēm, bet termiski apstrādāti ogļhidrāti (maize, makaroni, vārīti kartupeļi, putras) skābā vidē nesašķeļas, tiem vajag sārmainu vidi un aizkuņģa dziedzera izdalīto fermentu amilāzi. Olbaltumvielām nonākot divpadsmit pirkstu zarnā, tās saskaras jau ar  sārmainu vidi, tas nozīmē, ka pārstrāde nenotiek pilnīgi.
 
Termiski apstrādāti ogļhidrāti kuņģī tiek aizturēti, kamēr pārstrādājas olbaltumvielas un  tikmēr piesūcas ar kuņģa skābi, vēlāk traucējot amilāzes darbību, jo šis ferments ir aktīvs tikai sārmainā vidē. Veidojas ideāla vide rūgšanas procesam, kā rezultātā rodas etiķskābe un vīnskābe. Līdz ar to divpadsmitpirkstu zarnas iekšējā vide kļūst ievērojami skābāka. No tā cieš zarnu gļotāda un veidojas čūlas. Arī taukskābes, kas rodas, lipāzei sašķeļot taukus, sekmē skābākas vides rašanos.
 
Ja kuņģī trūkst pepsīna, tiek sekmēts olbaltumvielu pūšanas process. Tas saistīts ne tikai ar nepareizu uztura kombinēšanu, bet arī ar cilvēka kā sugas fizioloģiskajām īpatnībām ar tā organisma morfoloģisko uzbūvi, jo pepsīna koncentrācija cilvēka kuņģa sulā ir nepietiekama, lai pārstrādātu gaļas olbaltumvielas. Rezultātā uztura pārstrādes procesā veidojas rūgšanas un pūšanas toksiskie produkti, kuri ar asinīm nokļūstot aknu vārtu vēnā un tālāk, nonākot aknās, tiek neitralizēti, taču ar gadiem rodas problēmas pašās aknās.
 
Tālāk daļēji sagremotais pusšķidrais vai šķidrais saturs humuss pēc divpadsmitpirkstu zarnas nonāk 10m garajā tievajā zarnā. Tajā caur zarnu sienām notiek pārstrādātā uztura galveno komponentu uzsūkšanās asinīs un limfā. Tās ir aminoskābes, taukskābes un sašķelto ogļhidrātu produkti - monosaharīdi, disaharīdi - kuri tālāk rada skābu reakciju, kas ir viena no čūlas cēloņiem, kas izraisa kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas veidošanos. Auksts, karsts, rupjš uzturs vai  arī stresi jeb neiroreflektorā iedarbība vienīgi veicina saasinājumus. Rezultātā kuņģa sulas pH var pavirzīties uz skābo pusi pat līdz 2.0 vienībām. Tāpēc, ja bieži ēd, kuņģa sula patstāvīgi izdalās un gan kuņģī, gan divpadsmitpirkstu zarnā veidojas čūlas.
 
Ārsti tādos gadījumos parasti iesaka saudzējošu uzturu: vārītu, tvaicētu, bez etiķa, pipariem, sāls utt. Tas var būt dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kā tvaicētās kotletes, olas, biezpiens, arī eļļas, baltmaize, saldumi. Kādi ķīmiskie procesi attīstīsies? Tā būs pūšana, rūgšana tievajā un resnajā zarnā, toksīnu nonākšana asinīs. Viss atkārtojas, tāpēc rezultāts izpaliek, jo iepriekš minētie produkti rada skābu vidi. Bet skābes izdalīšanos bremzējošie medikamenti rada tikai īslaicīgu uzlabojumu, tāpēc čūlas ārstēšanas process turpinās ilgstoši.
Kā zināms, iekaisums rodas tur, kur ir strutas. Virs kuņģa atrodas bronhi un  plaušas. Lielākajai daļai cilvēku trešdaļa bronhiālā koka ir aizpildīta ar strutainām masām, un pa asinsvadu tīklu toksīni nonāk kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas zemgļotādas slānī noteiktos posmos. Ja uz tiem nonāk kuņģa sula ar paaugstinātu skābumu, veidojas atsevišķas čūlas vai arī daudzas punktveidīgās čūlas jeb erozīvs gastrīts. Pēc tam šajās vietās apmetas nelūgti viesi: vīrusi, baktērijas, vienšūņi.  Paņemot audu paraugus (biopsija), atklāj, piemēram, helikobaktēriju, tiek izmantotas zāles, kas to nogalina un iestājas remisija, čūla pierimst, bet pēc kāda laika viss atkārtojas, jo cēlonis paliek, tāpēc jāattīra aknas, bronhi, plaušas utt. Čūlas ārstēšana, tāpat kā jebkuras citas slimības ārstēšana, ir visa organisma ārstēšana. Nepieciešama svaiga augu izcelsmes pārtika, zāļu tējas, vēlāk sulas, lai mehāniski netraumētu čūlu.
 
Pareizi sagatavota piparmētru tēja ar kvalitatīvu medu ir labs audu barošanas līdzeklis. Medus dziedē čūlu un uzsūcas kuņģī, veidojot sārmaināku vidi. Pieturoties pie šādas attīrīšanās programmas, dažu nedēļu laikā pazūd acidoze, normalizējas kuņģa sulas skābums. Tā kā nav ēdiena, neizdalās kuņģa sula un sadzīst čūlas.
 
Gastrīts
Kuņģa svarīgākā funkcija ir aizsardzība, lai zarnu traktā neiekļūtu infekcijas, tas ir lielmolekulārie aminoskābju savienojumi ar svešu programmu, kas veidota svešā organismā. Tāpēc, lai nerastos problēmas tie ir jāiznīcina.
Par gastrītu tiek uzskatīts kuņģa gļotādas apvalka iekaisums. Tas gan ir vispārināts jēdziens, jo iekaisuma izcelsmei un norisei var būt ļoti dažādi varianti.
  • ♦  Atrofiskais gastrīts ir, kad uz kuņģa gļotādu iedarbojas antivielas, tas ir mūsu imūnšūnas, tātad autoimūnais process. Rezultātā tiek zaudētas šūnas, kas izstrādā skābi. Pie riska grupas pieskaitāmi tie, kam veikta kuņģa operācija (rezekcija) un veci cilvēki. Atrofiskais gastrīts bieži vien izraisa perniciozo anēmiju, kad tiek traucēta vitamīna B12 uzsūkšanās no uztura.
  • ♦  Sēnīšu vai vīrusu izraisītais gastrīts.
  • ♦  Ir baktēriju izraisīts gastrīts, kas visbiežāk saistās ar heliko baktērijām.
  • ♦  Akūts gastrīts. Parasti rodas pēc smagām traumām, kaulu lūzumiem, apdegumiem vai kādām smagām slimībām.
  • ♦  Eozinofīlais gastrīts. Tā ir alerģiska reakcija uz inficēšanos ar helmintiem. Par to liecina eozinofīlo leikocītu palielināts daudzums asins analīzēs.
  • ♦  Menetrija. Palielinās limfātiskie mezgli un uz kuņģa sienām veidojas lielas ieloces, kā arī ar šķidrumu pildītas cistas, kas bieži vien pārvēršas par ļaundabīgām.
  • ♦  Ir gastrīta forma, kad kuņģa sienās uzkrājas plazmas šūnas plazmocīti, kas ir leikocītu veids, ko parasti izraisa kodīgu šķidrumu nonākšana kuņģī, piemēram, no sadzīves ķīmijas. Tie var būt mazgāšanas līdzekļi utt. Tās var būt staru terapijas izraisītās sekas.
  • ♦  Erozīvs gastrīts. Rodas dažādu kairinātāju rezultātā. Attīstās lēni, taču, ja neko nedara, parādās čūlas. Pie šādiem kairinātājiem pieskaitāmi daudzie aptiekās nopērkamie nesteroīdie pretiekaisuma preparāti ar visdažādākajiem nosaukumiem, piemēram, pazīstamais aspirīns. Attīstību var stimulēt bakteriālās un vīrusu infekcijas. Kairinājumam ilgstoši turpinoties var pat attīstīties Krona slimība (autoimūns process).
Ekomedicīnā gastrīta ārstēšanai var izmantot augu maisījumu, piemēram, no pelašķa, kliņģerītēm un asinszāles, šos augus sasmalcinot un samaisot vienādās proporcijās. Tos ieber termosā un aplej ar karstu ūdeni +700C, ļauj ievilkties vismaz stundu, periodiski maisot. Šādi pagatavotu tēju lieto regulāri pirms ēšanas vairākas nedēļas, ideālā variantā kopā ar propolisu medū. Paralēli tukšā dūšā var lietot kartupeļu un kāpostu sulu. Vēl izmanto alvejas sulu (divas ēdamkarotes dienā). Lai patīkamāk lietot, var sajaukt ar medu. Lai rezultāts būtu pozitīvs, tā pat kā pie citām slimībām, uz ārstēšanās periodu pilnīgi jāatsakās vai vismaz jāsamazina dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas saturošu produktu lietošana.
 
Disbaktereoze
Mikrobi ir mums visapkārt – gaisā, ūdenī un augsnē. Cilvēkam zarnās dzīvo ap 2000 dažādu baktēriju, bet ne visas mums palīdz pārstrādāt, sagremot un utilizēt apēsto barību. Zarnu mikroflora uztur normālu zarnu peristaltiku, jo endogēno jeb iekšējo fermentu vienmēr pietrūkst.
Disbakterioze ir zarnu mikrobioma saskaņotas darbības traucējumi, kuri parasti raksturīgi pie daļējas simbiozās zarnu mikrofloras bojāejas un tās aizvietošanas ar patogēnajām baktērijām, sēnītēm, vīrusiem, vienšūņiem un parazītiem, piemēram, helmintiem. 
Raksturīgākie disbakteriozes simptomi:
  • ν  Gāzu uzkrāšanās jeb meteorisms
  • ν  Caureja, aizcietējumi
  • ν  Apgrūtināta barības vielu uzsūkšanās asinīs no zarnām
  • ν  Nepatīkama smaka no mutes un ķermeņa
  • ν  Hronisks nogurums
  • ν  Galvassāpes
  • ν  Izsitumi uz ādas
  • ν  Smaguma sajūta vēderā pēc maltītes
  • ν  Lūpu kaktiņu plaisāšana
  • ν  Loki zem acīm
Disbakteriozi pavada novājināta imunitāte un biežas augšējo elpceļu saslimšanas. Nereti parādās alerģijas un sēnīšu slimības. Ja neārstēt disbakteriozi, nav jēgas ārstēt holecistītu,  pankreatītu, čūlaino kolītu, dzelzs deficīta anēmiju, autoimūnās saslimšanas un daudzas citas slimības.
Disbakteriozes cēloņi:
  • Θ  Bērnu agri pārtrauc barot ar krūti un pāriet uz mākslīgiem piena maisījumiem
  • Θ  Stress
  • Θ  Rafinēts uzturs ar ķīmiskām piedevām
  • Θ  Plaša spektra antibiotikas
  • Θ  Kaitīgi ieradumi: alkohols, smēķēšana, narkotikas
  • Θ  Ķīmijterapija, apstarošana, citostatiķī un hormonālie preparāti
  • Θ  Operācijas, kas saistītas ar kuņģa zarnu traktu.
  • Θ  Termiski apstrādāts (vārīts, cepts) uzturs
  • Θ  Maize ar raugu, konservanti, aromatizatori, pārtikas krāsvielas, irdinātāji
  • Θ  Apkārtējās vides piesārņojums, sevišķi pilsētās
Iznīcināt ar antibiotikām veco mikrofloru, iesēt jauno un turpināt dzīvot kā līdz tam. Tas būtu ērts variants. Taču dabu apmānīt nevar, var uz kādu laiku novērst uzmanību, bet pēc tam seko sods slimību veidā.  Mazs bērns, kas tādā veidā tika ‘’ārstēts’’, visdrīzāk padsmitnieka gados saskarsies ar alerģiskām reakcijām uz putekšņiem, citrusaugiem utt. Ja imūnsistēma izrādīsies spēcīga un spēs kompensēt toksisko slodzi, nekas nenotiks ilgi, līdz kādā brīdī pusmūžā imūnsistēmā iespējams parādīsies kļūme, kas var izpausties, kā apendecīts, diabēts, vēzis utt.
 
Maziem bērniem disbakterioze rodas tāpēc, ka resnajā zarnā ir normālajai mikroflorai nepieņemama vide. Piemēram, zarnu nūjiņai, kas no augu šķiedrvielām mums sintezē nepieciešamās aminoskābes, kā arī C un B12 vitamīnu. Kur lai ņem zarnu nūjiņa sev barību, ja bērnu barojam ar vārītu uzturu un gaļas, piena produktiem, bez kuriem bērns it kā nevar attīstīties. Pat suņiem un kaķiem ar laiku no vārītās gaļas sākas veselības problēmas. Pat tikko piedzimušais govs teļš, barojot to ar veikalos nopērkamo pasterizēto govs pienu, neizdzīvo. Vai tas neliek par kaut ko aizdomāties?
 
Cilvēka kuņģī nav tik spēcīga skābe un tik daudz fermentu, lai pārstrādātu gaļu. Tas nozīmē, ka zarnu traktā tā nonāk līdz aminoskābēm nesadalīta un pūst. Pa to laiku organismā nāk klāt putras, piena produkti, maize, konditorijas izstrādājumi, kas ir mirušie produkti, kam nav bioloģiskās enerģijas. Visas termiski apstrādātās cietes kļūst ļoti kaitīgas, traucē asins sarecēšanu, ir gļotas veidojošas un bojā audu struktūru. Šādam kokteilim sajaucoties, notiek pūšanas un rūgšanas procesi un ar antibakteriālo līdzekli, piemēram, furazolidonu diez vai varēs ieviest kārtību zarnu traktā. Starp citu, pūšanas process ir vienīgais apendicīta iemesls, vienalga, vai tas ir peritonīts (iekaisums vēdera dobumā) vai katarālais apendicīts.
Zarnu nūjiņas, skalojot zarnu traktu ar klizmām, neizskalojas. Noskalojas tikai pūstošā masa no resnās zarnas gļotādas, radot vietu un apstākļus normālai mikroflorai.
 
Kas nepatīk aknām un kāpēc tās saslimst?
Lietojot nedabīgu uzturu, pie tam nepareizi to kombinējot, rūgšanas procesā izdalās tādi toksīni kā aldehīdi, metāns, metilspirts, etiķskābe. Tās ir indes, kas var novest pie letāla iznākuma, bet nemirstam tikai tāpēc, ka ir aknas, kas šīs indes neitralizē, savienojot tās ar glikuronskābi, lai izvadītu caur nierēm.
 
Asinis no tievās un resnās zarnas uzreiz nenonāk lielajā asinsrites lokā, bet caur vārtu vēnu dodas uz aknām. Lielākā daļa olbaltumvielu no mūsu uztura pilnīgi neasimilējas un aknām tiek papildus vēl viens nevajadzīgs darbs – olbaltumvielu pārstrāde par urīnvielu, ko izvada caur nierēm. Regulāri pārslogojot aknu šūnas hepatocītus ar organisma, tā teikt, glābšanu, paliek novārtā citas to funkcijas: olbaltumvielu, hormonu, fermentu, glikogēna, žults sintēze. Tās izpaužas kā galvassāpes, novājēšana, bulīmija, bezmiegs, nogurums.
 
Ne jau visi toksīni, kas nonāk aknu parenhīmā, tiek neitralizēti, tāpēc nonāk kopējā asinsritē un izkliedējas pa visu organismu, izraisot populāras veselības problēmas. Endogēnajiem toksiskajiem vielmaiņas galaproduktiem pievienojas arī eksogēnie: alkohols, rūpnieciskā un sadzīves ķīmija, nikotīns un narkotikas, kas var izraisīt dažādas aknu saslimšanas. Tas  izpaužas kā aknu audu iekaisums – hepatīts. Ja to aizlaiž vai ārstē ar antibiotikām un hormonālajiem preparātiem, tas var pārvērsties cirozē, tas ir, atmirušo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi.
 
Žultsakmeņu slimība, strutaini sabiezējumi žultspūslī un žults ceļos, kas sastāv no holesterīna, kalcija sāļiem un žults, sākas ar žultspūšļa iekaisumu, kas izpaužas kā spēcīgas sāpes labajā sānā. Šādā gadījumā pacientam iesaka lietot pretsāpju preparātus, žultspūsli izoperē, tomēr cēloni šādā veidā nenovērš.
 
Līdzīgi kā pārējos orgānus, aknas nevar attīrīt atsevišķi. Ir jāveic kopējā organisma attīrīšana un jāpārtrauc to piesārņot. Attīrot aknas, vienlaicīgi atbrīvosieties no tādām atkarībām kā smēķēšana, alkohols, narkomānija. Jo ne jau ar pārliecināšanu, kodēšanu vai citu psiholoģisku iedarbību uz cilvēku aknas var attīrīt. Tiklīdz aknu un smadzeņu šūnas attīrīsies no alkohola, narkotiku un cigarešu radītiem toksīniem, tieksme pēc šādiem kaitīgiem ieradumiem visdrīzāk atkritīs vienkārši pati par sevi.
 
Aizkuņģa dziedzeris
Uzskata, ka dzīves ilgums ir tieši saistīts ar aizkuņģa dziedzera stāvokli. Dabā ir iekārtots tā, ka dzīvās šūnas, ja tās tiek bojātas, pašpārstrādājas (autolīzes process). Tas nozīmē ka, ja uzturā lieto “dzīvus” produktus, to pārstrādei vajag minimālu daudzumu aizkuņģa dziedzera fermentu, lai noārdītu tikai dažas šūnas un aizsāktu līdzīgu reakciju kaskādi.
 
Bieži vien aizkuņģa dziedzeris tiek bojāts jau agrā vecumā, kad bērnu baro, piemēram, ar pienā vārītām saldajām putrām (mannas, auzu, rīsu), kas vārot zaudējušas bioloģisko vērtību, pārslogo aizkuņģa dziedzeri un zarnu traktā izraisa pūšanas un rūgšanas procesus.
 
Aizkuņģa dziedzera svars ir ap 70gr Tā nelielajā endokrīnajā  astes daļā Langerhansa saliņu beta šūnās tiek producēts hormons insulīns, kas ir universāls anabolistisks hormons, kurš veicina sadalīto uztura elementāro sastāvdaļu iekļūšanu šūnās caur to membrānām. Aizkuņģa dziedzera galvas daļā tiek izstrādāti galvenie uztura pārstrādes fermenti lipāze, amilāze un tripsīns.
 
Fermentu un hormona insulīna sintēze ir energoietilpīgs process. Piemēram, priekš termiski apstrādāto augļu pārstrādes vajag līdz pat 100 reižu vairāk fermentu, nekā tad, ja tie būtu bijuši svaigi. Cilvēki, fizioloģijas procesu nezināšanas dēļ aizkuņģa dziedzerim daudz nodara pāri, jo vadās tikai pēc apetītes, nenojaušot līdz kam tas var novest, bet novest var līdz cukura diabētam, vēzim, pankreatītam un arī nekrozei, kura var rasties aizkuņģa dziedzeri regulāri pārslogojot, sevišķi ar gaļas produktiem. Izdaloties milzīgam daudzumam fermentu, var sākties ļoti bīstams process nekroze, kad izdalītie fermenti, sāk pārstrādāt pašu aizkuņģa dziedzeri. No nekrozes var viegli izvairīties (ar mērenību ēšanā), bet ir grūti izārstēt.
 
                                                                                                                                                                biteend