4imunitate
 
                                              Imunitāte un alerģija
 
Pavasari cilvēki parasti iztēlojas saistībā ar siltumu un ziedu smaržām, diemžēl ne visiem. Ir tie, kam tas asociējas ar alerģiju uz ziedputekšņiem un hronisko slimību saasināšanos. Kāpēc tā notiek? Kāds tam cēlonis? Pret alerģiju tiek izstrādāti arvien jauni medikamenti, bet cēloņi paliek. Varbūt blīvi aiztaisīt logus un durvis, kamēr ziedēšana beigsies, vai doties uz ziemeļiem. Jā, ar medikamentiem tiek panākts īslaicīgs atvieglojums, bet ne problēmas atrisinājums.
 
Alerģiskās reakcijas skar nu jau katru ceturto planētas iedzīvotāju un trešdaļu bērnu. Lai saprastu, kā darbojas alerģija, ir jāizprot, kā funkcionē imunitāte, kas nodrošina homeostāzes un integritātes saglabāšanu organismā.
 
Dabā viss dzīvais sastāv no 28 aminoskābēm. Šis skaitlis dažādos informācijas avotos var atšķirties, atkarībā no tā, kā interpretē, ko saprot ar aminoskābēm. Tieši tādas pat 28 aminoskābes ir gan mikrobam, gan zivij, gan zaļajam augam. Mainās tikai skaits, komplektācija un secība veidojot olbaltumvielas. Katrai dzīvai būtnei, veidojot savas olbaltumvielas, šī aminoskābju kombinācija,  ir unikāla kā atslēga slēdzenei un nemainās visu mūžu.
 
Kas ir imunitāte un kā tā darbojas?
Imunitāti veido specifiskas šūnas un audi, kas iznīcina un izvada no organisma visus tam neradnieciskos produktus, kas tur nonāk ar gaisu, ūdeni, pārtiku vai, piemēram, traumas rezultātā. Vienīgi ar šlakvielām imunitāte samierinās.
 
Imunitāte var būt nespecifiska (vispārēja, piemēram, ādas aizsargslānis, kuņģa skābe, kas organismu aizsargā no daudziem antigēniem) un specifiska (pret vienu noteiktu antigēnu, piemēram, A hepatīta vīrusu). Imūno atbildi var realizēt gan šūnas (šūnu jeb celulārā imunitāte), gan antivielas (humorālā imunitāte).
 
Humorālā imunitāte
Organismā iekļūst antigēns, piemēram, vīruss vai baktērija. Arī nepilnīgi pārstrādātas uztura olbaltumvielas, nokļūstot asinīs, darbojas kā antigēns. Pret šādiem organismam svešiem olbaltumiem tiek izstrādātas specifiskās antivielas, kas saistās ar tiem un veic dažādas funkcijas, piemēram, padara tos tīkamākus makrofāgiem (šūnām, kas tos apēd).
Bojātās šūnas imūnsistēmā uztver kā neradnieciskas un pret tām izstrādā antivielas. Ja antivielas ir vērstas arī pret sava organisma šūnām, tās sauc par autoantivielām. Process var pārtapt lavīnveidīgs un kļūt hronisks vai arī, progresējot kļūt ļaundabīgs.
 
Imunitāti vājina visi iekaisuma procesi, piemēram, hronisks bronhīts, sinusīts, kolīts, hepatīts utt. Taču ir arī dažādas iedarbības preparāti, kās vērsti un imūnsistēmu (imūnmodulatori). Ir tādi, kas liek tai aktīvāk darboties (imūnstimulatori), kuri balstās uz hormonālās sistēmas stimulāciju un ir tādi, kas vājina imunitāti (imūnsupresanti), kurus izmanto, piemēram, pie onkoloģiskām saslimšanām, pret leikozi, alerģiju, ārstē akūtos iekaisuma procesus, piemēram, miokardītu, remotoīdo artrītu.
 
Aminoskābju kombinācija katrai dzīvai būtnei ir atšķirīga
Lai gan aminoskābes visiem dzīvajiem organismiem ir vienādas, to kombinācijas (olbaltumvielas) katram organismam ir atšķirīgas. Veicot orgānu transplantāciju, recipienta (saņēmēja) organisms to uztvers kā antigēnu. Šī iemesla dēļ pacienti, kam veikta orgānu pārstādīšana, saņem imūnsupresīvu (imunitāti nomācošu) terapiju, pretējā gadījumā imūnsistēma šo orgānu iznīcinās.  
 
Vienas olšūnas dvīņiem DNS molekula ir absolūti vienāda, šajā gadījumā ir iespējama orgānu pieņemšana, kaut gan ar laiku apkārtējā vide var ievadīt dažas korekcijas un sākt darboties pretējais process.
Bet kā ir ar augli dzemdē? Tam ir cits molekulas DNS. Izrādās, ka dzemdē imunitāte nedarbojas, to nepieļauj imūn-placentārā barjera, citādi auglis tiktu izsviests, jo tas apdraudētu mātes dzīvību. Bērns dzimst bez imunitātes. Trīs stundas pēc piedzimšanas mātei izdalās pirmpiens, ar kuru bērns saņem imunitātes programmu. Ieslēdzas imunitāte. Ar pirmpienu tiek nodoti arī olbaltumvielas, jeb informāciju, kā cīnīties ar mātes pārslimotajām slimībām – imunitātes vēsture, tai skaitā potes. Ja bērns nesaņem pirmpienu, tad izstrādā savu imunitāti, bet tā ir vājāka.
 
Kas ir alerģija?
Alerģija ir dabas dots signāls par organisma iespējamo piesārņojumu. Tas nozīmē, ka lielās toksiskās slodzes rezultātā organismā ir uzkrājušies nedzīvi pūstoši produkti, tās ir atmirušās šūnas, kas nav savlaicīgi izvadītas. Aizturoties organismā visdažādākajās vietās (maksilārajos sinusos, bronhos, plaušās, aknās, asinsvados utt.) un pūstot skābekļa deficīta apstākļos tās pārvēršas strutās, kas indē apkārtējās veselās šūnas. Rezultātā tās kļūst pārmērīgi jūtīgas uz jebkuru ārēju faktoru – aukstumu, karstumu, ziedputekšņiem, medu, zemenēm utt.  Necentieties nospiest attīrīšanās reakcijas šķaudīšanu, klepu, asarošanu ar medikamentiem, kas tikai īslaicīgi mīkstina organisma reakciju. Labums no tiem līdzīgs kā no narkotikām. Daba, lai pasargātu  cilvēku no vēl lielākām briesmām, liek tam šķaudīt un klepot. Tādā veidā tiek attīrīti elpošanas ceļi, lai ar gadiem uzkrātie atkritumi (elpošanas ceļos nonākušās atmirušās un sapuvušās šūnas) nekļūtu par nāvīgi bīstamu slimību cēloņiem.
 
Alerģijas darbības mehānisms
Gļotas izstrādā limfātiskā sistēma. Pirmie, kas ar svešiniekiem sastopas ir tuklās šūnas, kas ir audu eozinofilie leikocīti, kuri atrodas uz deguna gļotādas. Tuklās šūnas satur tādu aktīvu vielu kā histamīns. Antivielām nostiprinoties uz tuklo šūnu virsmas, tās kļūst jūtīgākas un atkārtoti sastopoties ar alergēniem un mijiedarbība ar antivielām notiek uz tuklo šūnu virsmas. Uz to tuklās šūnas reaģē ar histamīna izdalīšanos. Histamīns ir tas, kurš izraisa alerģijas simptomus – asinsvadu paplašināšanos, apsārtums, nieze, spazmas bronhos, uzpampums, iespējamas arī sāpes.
Organismā ir histamīna receptori, kuri atrodas visdažādākajās organisma vietās – bronhu un zarnu gludajā muskulatūrā, centrālajā nervu sistēmā, sirdī, uz asinsvadu endotēlija šūnām utt. Histamīns iedarbojoties uz šiem receptoriem, rada alerģisko efektu. Lai bloķētu tā iedarbību un novērstu radītos alerģiskos simptomus, tradicionālajā medicīnā izmanto histamīnreceptoru blokatorus, bet ekomedicīnā veic organisma kopējo attīrīšanu. 
 
Alerģiskas reakcijas
Ir gadījumi, kad imūnā atbilde kļūst par nopietnu saslimšanu cēloni, kad tā izraisa bīstamu alerģisku reakciju uz vides faktoriem, piemēram, ziedputekšņiem, dzīvokļa putekļiem, medikamentiem, arī citrusaugļiem, medu, zemenēm, kas būtībā ir veselīgi produkti. Patiesībā šie faktori nav reakcijas cēlonis, tie rada tikai ieganstu. Mediķi uzskata, ka šīs slimības nav līdz galam izārstējamas, tās var tikai kontrolēt ar medikamentiem, diētu un citiem pasākumiem. Ārsti, kas specializējušies kādā konkrētā nozarē, slimību izārstēt nevar, jo slimības procesā ir izjaukts vielmaiņas process visā organismā , tāpēc nav iespējams izārstēt atsevišķi vienu vai dažus organisma posmus. Tieši to dara mediķi. Šāda ārstēšana neizbēgami noved pie imūnsistēmas kopējās novājināšanas.
 
Kā ārstē alerģiju?
Kad norit hipererģisks alerģisks iekaisuma process, tā ir imūnsistēmas kairināšana ar endogenajām indēm un, kad sintezējas pārmērīgi liels antivielu daudzums.  Šāds pārmērīgais šūnu daudzums piepilda deguna dobuma gļotādu bronhiolas. Veidojas šūnu haoss, kas rada nepatīkamu sajūtu – asarošana, smakšana, šķaudīšana. Te nāk palīgā farmācija – ar imunitāti nomācošiem medikamentiem, pretiekaisuma līdzekļiem, antibiotikām un imūnsistēmas pārmērīgā reakcija norimst. Problēma it kā atrisināta. Bet, vai ir atrisināta? Ārējie kairinājuma faktori (ziedputekšņi) un iekšējie (strutainie sakrājumi audos) taču paliek. Ja imūnsistēmas resursi ir pietiekoši lieli, šo procedūru sistemātiski jāturpina pat gadiem ilgi, bet rezultāts tomēr pienāk – imūnsistēmas traucējumi un sagrāve.
 
Pārmērīga imūnsistēmas reakcija + strutaini iekaisuma procesi = onkoloģija.
Vēža šūnām strutas ir kā mēslojums dārzam. Lūk daži piemēri pārmērīgas imūnsistēmas darbībai:
  •   hroniskais apendicīts – aklās zarnas vēzis,
  •   strutojošais bronhīts – plaušu vai kuņģa vēzis,
  •   obstruktīvs bronhīts – piena dziedzeru vēzis,
  •   strutains paraproktīts – taisnās zarnas vēzis utt.
 
Leikocīti
Tulkojumā no grieķu valodas, leikocīti nozīmē “baltās asins šūnas”. Eritrocīti, trombocīti un leikocīti pieskaitāmi pie asins formelementiem, kuri veido gandrīz pusi no kopējā asins apjoma. Leikocītu (fagocītu) uzdevums ir attīrīt asinis no mikroorganismu paliekām, bojā gājušām šūnām un kaitīgām vielām, to visu savākt un sagremot. Šo procesu sauc par fagocitozi.
Sarkanajās kaula smadzenēs veidojas neitrofilie, bazofilie un eozinofilie leikocīti, monocīti (makrofāgu priekšteči). Limfmezglos, tīmusā un liesā veidojas limfocīti.
Neitrofilie leikocīti pārvietojas ne tikai asins plūsmā, iekaisuma gadījumā tie patstāvīgi ar pseidopodiju palīdzību šķērso asinsvadu sieniņu un var iekļūt jebkurā cilvēka orgānā un pēc tam atgriezties asins plūsmā.
Ja organismā nokļūst liels daudzums mikroorganismu un imūnšūnas ar to netiek galā, sākas infekcijas slimība. Parādās dažādi iekaisuma perēkļi, piemēram, haimorīts, pneimonija, furunkuls. Šādos gadījumos parasti nozīmē antibiotikas (pie bakteriālas infekcijas).
Ja leikocītu daudzums strauji palielinās, to sauc par akūtu leikozi. Tiek traucēts asinsrades process un veidojas blastu (nenobriedušu leikocītu) sakopojumi, kas nepilda savu funkciju, un tas ir ļoti bīstami.
 
Makrofāgi
Makrofāgi veidojas no monocītiem pēc to iziešanas no asinsrites un nobriešanas. Tās ir dzīvas šūnas, kas spēj apēst un sagremot visu svešo, izmantojot lizosomās lielā daudzumā esošos fermentus. Piemēram, ja brūcē savairojās baktērijas, no asinsvadiem turp dodas leikocīti, kas tās iznīcina, var veidoties strutas, kuras pamatā sastāv no olbaltumvielām. Tās ir beigtas baktērijas, vīrusi un leikocīti, dažādi toksīni. Tā kā strutas ir bioķīmiski aktīva substance un satur dažādas iekaisumu veicinošas vielas, tās jāevakuē.
 
Bērns no mātes ar pirmpienu pārņem imunitātes pieredzi
Bet kas notiek ar augli dzemdē? Izrādās, ka uz augli mātes imunitāte neiedarbojas, to nepieļauj imūn-placentārā barjera. Bērns dzimst bez imunitātes. Trīs stundas pēc piedzimšanas mātei izdalās pirmpiens, ar kuru bērns saņem mātes antivielas (pasīvā imunitāte), kas ir kā imunitātes pieredzes nodošana par izslimotajām slimībām un arī vakcīnām.  
 
Vīrusi
Vīrusi nav dzīvi organismi, tie ir šūnu parazīti, kas liek šūnai strādāt savā labā un ražot jaunus vīrusus. Vīrusi ir visur: gaisā, uz virsmām, ūdenī.
Vīruss organismā ir antigēns (sveša olbaltumviela). Leikocīts veido tam atbilstošu antivielu. Kad antiviela pietuvojas antigēnam, notiek savienošanās un izveidojas komplekss antigēns-antiviela, kas kļūst tīkamāks makrofāgiem.
Lai organisms neatpazītu un neatrastu, antigēni (vīrusi, baktērijas) nepārtraukti maina ārējā apvalka membrānas olbaltumvielas, jo ja antiviela pievienojas tiem, šie antigēni vairs nekur nevar pazust, pār tiem valda antiviela. Šos savienojumus sauc par CIK (cirkulējošais imūnais komplekss). Šo CIK daudzums asinīs ir kā iekaisuma procesu attīstības rādītājs, reizē arī parāda autoimūno procesu aktivitāti. Limfocīti šos CIK redz un sūta makrofāgiem signālu iznīcināt. Makrofāgi tos ievelk sevī un pārstrādā izvadīšanai uz ārpusi.
 
Kas ir autoimūnā saslimšana?
Autoimūna slimība ir patoloģisks process, kura laikā imunitāte vēršas pret sava organisma šūnām.
Gan onkoloģiskajām, gan autoimūnajām slimībām ir viens un tas pats cēlonis un mehānisms –šūnas sāk darīt to, kas tām nav paredzēts. Autoimūnā saslimšana varētu teikt - ir iekaisuma reakcija bez infekcijas klātbūtnes, tas ir imūnsistēmas kļūdains uzbrukums sava paša organisma šūnām.
 
Visu autoimūno procesu cēlonis ir dzīvnieku izcelsmes neradnieciskās olbaltumvielas uzturā un iekasuma procesu ārstēšana ar medikamentiem, jo tie izraisa šūnu destrukciju, pārvēršot tās antigēnos, rezultātā organisms iznīcina savas šūnas, jeb sākas autoimūnais process. Pirms process kļūst autoimūns, sākumā  tas ir imūns. Tas nozīmē, ka tiek traucēta imūnā reakcija organismā, kas rodas kā atbilde uz slimību izraisošo aģentu (vīrusi, mikrobi, piesārņots gaiss, uzturs). Ja imūnsistēmas reakcija būs nepietiekama, attīstīsies imūndeficīta slimības, bet ja pārmērīga, sekmēsies iekaisuma procesi, alerģija, audzēji labdabīgie un ļaundabīgie, tereoidīts utt.
 
Grūti sadalāmās dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu molekulas, kuras līdz pat 30-40% līdz galam nesadalās, nonāk asinsritē. Tiek pārslogota imūnsistēma, un vienā brīdī notiek imūnsistēmas kļūme -  organisms vairs neatzīst  toksīnu bojātās šūnas par savējām un izstrādā antivielas pret tām. Tradicionālajā medicīnā autoimūnos procesus ārstē ar imunitāti nomācošiem medikamentiem (imūnsupresantiem), vai, piemēram, pie reimatoīdā artrīta tiek nozīmēta ķīmijas terapija, līdzīgi kā onkoloģijā.
Lūk, dažas populāras mūsdienu autoimūnās slimības.
  •  Ja tiek skarti aizkuņģa dziedzerī esošie, insulīnu sintezējošie šūnu sakopojumi (Langerhansa saliņas), veidojas 1. tipa cukura diabēts.
  •   Ja tiek bojāts mielīna apvalks, kas aizsargā nervu šķiedras no impulsu pārvades traucēšanas – tā ir multiplā skleroze.
  •   Nieru kamoliņu difūzs iekaisums – glomerulonefrīts var pāriet autoimūnā procesā.
  •   Ja imūnsistēma rada iekaisuma procesu locītavās - reimatoīdais artrīts. Arī poliartrīts ir autoimūns process.
  •   Vairogdziedzerī - Hašimoto tireoidīts.
  •   Traucēta ādas pigmentācija - virsādas slimība vitiligo.
  •   Smaga multisistēmu autoimūnā slimība – sistēmiskā sarkanā vilkēde.
  •   Sistēmiska autoimūna slimība, kas skar eksokrīnos dziedzerus: siekalu, asaru, sviedru, maksts un citus - Šegrēna sindroms.
  •   Autoimūnā nervu-muskuļu slimība, kas raksturojas ar pataloģiski ātru šķērssvītroto muskuļu nogurumu - miastēnija.
  •   Autoimūna reakcija, kad iekaisums lokalizējas ādas un muskuļu sīkajos asinsvados, ko pavada muskuļu sāpes un to vājums – dermatomiozīts (polimiozīts).
  •   Traucējumi virsnieru dziedzeru darbībā, rezultātā netiek ražoti hormoni aldosterons un kortizols – Adisona slimība.
  •   Smaga savienotāj audu slimība, kuras rezultātā audi sablīvējas un sacietē - sistemātiskā sklerodermija.
  •   Hroniska autoimūna rakstura iekaisuma slimība, kas skar žultsvadus un veicina holestāzes attīstību - vadasprimāra biliāra aknu ciroze.
Kā dzimst imūnsistēma un kas to grauj?
Daba ir atstājusi mehānismu, kā nepārstrādātās olbaltumvielas, var nokļūt asinīs. Tikko piedzimušajam bērnam ar mātes pienu, kas būtībā ir asinis, tiek nodota visa nākotnes imūnsistēma, kas pēc tam nostiprinās. Tie ir imūnglobulīni, albumīni un citas specifiskas olbaltumvielas. Galvenā bioloģiskā būtība ir tāda, ka šīm olbaltumvielām neizmainītā veidā ir jāizkļūst caur kuņģi un jānonāk asinīs. Ja šīs imūnsistēmai paredzētās olbaltumvielas tiks bojātas, bērns imunitātes programmu nesaņems. Tas ir svarīgi, jo saņemot to, bērnam pārkārtojas hormonālā sistēma, sāk izstrādāties daudzi fermenti, hormoni un notiek imūnsistēmas noregulēšana. Tāpēc daba ir atstājusi ‘’spraugu’’ uzturam, kas cilvēkam nav specifisks un piemērots kā atsevišķai sugai. Lai tādā veidā nesadalītās olbaltumvielas varētu nokļūt cilvēka organismā.
Galvenā piena sastāvā esošā olbaltumviela kazeīns, būtībā ir ‘’viltīga’’ olbaltumviela, jo līdzinās cilvēka olbaltumvielām, tāpēc to grūti pamanīt. Taču iekļūstot asinīs, vienalga tā tiek uztverta kā antigēns, kas organismam jāiznīcina. Sašķelt to nav iespēju, jo ir cita šķelšanas sistēma. Pie tam kazeīns katram dzīvnieku tipam ir citādāks, arī ferments renīns, kas to sašķeļ, ir savs. Tāpēc, ja tas ir citas sugas dzīvnieku piens, lielmolekulārās olbaltumvielas līdz galam nesadalījušās no divpadsmitpirkstu un tievās zarnas, var daļēji uzsūkties asinīs, kur tos imūnsistēma uztver kā antigēnus un to iznīcināšanai tērē savus resursus.
 
Absolūti bezperspektīvā farmaceitiskā medicīna
Ja bērnībā elpošanas ceļu iekaisuma slimības ārstēja ar antibiotiķiem vai arī, ja spēcīga imūnsistēma tas pārgāja tāpat pašas pa sevi, attīrīšana netika veikta un viss tas krājas, krājas... Līdz sasniedzot noteiktu vecumu, ja vien imūnsistēma pietiekoši spēcīga, tas ir aizsākums onkoloģiskam procesam, jo tādā veidā organisms cenšas pasargāties no toksīniem. Turpretī, ja strutainie procesi organismā turpinās un imūnsistēma ir vāja, tas ir nespēj veidot antivielas pret šiem procesiem – imūndeficīta sindroms. Un šajā situācijā  onkoloģijas nebūs. Toties novājinātās imunitātes šūnas ļauj ieviesties imūndeficīta vīrusam, kas ir nespecifisks un var izpauzties gan gripas vīrusā, gan herpes vīrusā, Epšteina Barra vīrusā jeb infekciozā mononukleozē un daudzos citos mums pazīstamos vīrusos. Rezultātā tiek bojātas imūnšūnas limfocīti. No vīrusiem izsargāties nav iespējams, tie ir it visur, taču ir iespējams uzturēt spēcīgu imūnsistēmu. Ja vīrusus neiznīcināt, tie turpina vairoties, iznīcinot leikocītus, un tādā veidā vēl vairāk, novājinot imūnsistēmu. Tāpēc uzskatīta, citādi, kā iznīcināt vīrusus, izārstēt nevar. Taču vīrusi pretojas jeb notiek to mutācija. Tiek izmantoti ķīmiskie medikamenti, vīrusi it kā sabrūk, taču to vietā veidojas pilnīgi citi un pret tiem jau vajag citādus un pat stiprākas darbības ķīmiskos preparātus. Notiek tāda kā sacensība – izmantojam arvien spēcīgākus ieročus, bet vīrusi mainās un vīrusi pielāgojas. Iznākums - absolūti bezperspektīvā farmaceitiskā medicīna.
 
Vecāki, sargājiet bērnu  imūnsistēmu!
Nedodiet bērniem temperatūru pazeminošos līdzekļus, ja vien nav nonākts līdz dzīvībai bīstamai situācijai. Nedodiet cieto ēdienu, bet steidzīgi dodiet daudz dzert, attīriet zarnu traktu, kā tas aprakstīts sadaļā ’’attīrīšanās’’. Tādā veidā jūs izārstēsiet, nevis aizārstēsiet slimību. Attīrot organismu no uzkrātām indēm, kuras ir faktiskais slimības izraisītājs, nostiprināsiet imūnsistēmu. Atcerieties, slimības neizraisa saaukstēšanās vai gripas vīrusi, bet gan iekšējā intoksikācija, toksīni, kuri saaukstēšanās vai vīrusu darbības rezultātā izkļuva no audiem un nonāca asinīs. Jo ātrāk no tiem tiksiet vaļa, jo ātrāk izveseļosieties.
Bet ideālais variants ir – par bērna imūnsistēmu rūpēties pirms bērns vēl nav piedzimis. Imūnsistēma auglim vēl nav noformējusies, bet spēcīgā placentārā barjera, kas formējas mātes organismā augļa aizsardzībai, mūsdienu ķimizācijas laikmetā ir stipri cietusi un nespēj augli pasargāt no alerģiskiem faktoriem, kas ienāk ar asinīm.
 
Ja vien māte nevēlās, lai bērns dzīvē saskartos ar autoimūnajām slimībām, sākot ar diabētu, tireoidītu, remotoīdo artrītu, izsijāto sklerozi, erozīvo gastrītu un līdzīgām slimībām, mātei no uztura jāizslēdz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Jebkurai slimībai ir konkrēts iemesls. Mēs meklējam iemeslus iedzimtībā, tas ir hromosomās, vainojam mikrobus un vīrusus, bet visdažādāko slimību īstais iemesls ir mūsu uzturs. Faktiski mikrobi, ziedputekšņi ir mūsu ’’draugi’’, kas izraisa attīrīšanās procesu un neļauj nonākt līdz kam daudz nepatīkamākam, tai skaitā onkoloģiskam procesam.
 
                                                                                                                                                                     biteend