12modekomedic

Ar ko atšķiras tradicionālā medicīna  no ekomedicīnas?
Tradicionālajā jeb oficiālajā medicīnā filozofija, varētu teikt, ir tāda - dzīvoja laimīgs cilvēks, taču tā organismā iekļuva ļaunās baktērijas, sēnītes vai vīrusi, un cilvēks saslima. Ar antibiotikām nogalinot šīs baktērijas, ar pretsēnīšu preparātiem sēnītes ar pretvīrusu līdzekļiem vīrusus un cilvēks atkal dzīvos laimīgi. Piemēram, ja iesākas alerģiskais vai autoimūns process, ar imūnsupresantiem nomierina ‘’satrakojušos’’ imūnsistēmu un atkal viss ir labi. Paaugstinātu asinsspiedienu pazemina ar medikamentiem un viss kārtībā. Ja tā nenotiek – vainīgi gēni, nu, ko lai dara, tāds liktenis, visu atlikušo dzīvi jālieto medikamenti, lai mazinātu ciešanas.

Savukārt ekomedicīna uzskata, ka, ikdienā ilgstoši lietojot neadekvātu uzturu, tādu, kādu daba cilvēkam nav paredzējusi un, periodiski neattīroties, uzkrājās liels daudzums neizvadītu šlakvielu un toksīnu, ar ko attīrīšanas sistēmas netiek galā, rezultātā veidojas barības bāze baktērijām, sēnītēm un vīrusiem – ja šo barības bāzi atņemsim, cilvēks atveseļosies. Pārtraucot piesārņot un attīrot  organismu no toksīniem, kuri bojāja šūnas, imūnsistēma vairs neuztver savas šūnas kā svešas un pārstāj uzbrukt tām – alerģiskie un autoimūnie procesi pazūd.

Asinsspiedienu organisms paaugstināja, jo sāka pietrūkt skābekļa, bet biezās, taukainās, lipīgās asinis pa aterosklerozes bojātajiem asinsvadiem citādā veidā izgrūst nevar. Tas nozīmē, ka jāšķidrina asinis un jāattīra asinsvadi.

Bet, kā uzvedīsies gēni, lielā mērā atkarīgs no vides, kādā tie nonāk.

Nav iespējams ārstēt kādu atsevišķu vai dažus organisma posmus. Tieši to dara mūsdienu medicīna. Attīrot organismu un sakārtojot vielmaiņu, ir iespējams pat atbrīvoties no slimībām, kuras tradicionālajā medicīnā tiek uzskatītas par neārstējamām, piemēram, eksudatīvais perikardīts.

Ekomedicīna uzskata, ka vīrusi un mikrobi ir it visur un nav iespējams no tiem izvairīties, tāpēc nav jābaidās. Tie dara labu darbu – palīdz organismam attīrīties. Taču cilvēkam jāsaprot, kāpēc tie parādījās un strauji savairojas mūsu audos un šūnās. Bet savairojas tikai tāpēc, ka radījām tiem labvēlīgu vidi  starpšūnu šķidrumā un pašos audos, deguna blakusdobumos, bronhos un plaušās uzkrājam pilnīgi nevajadzīgas un pat kaitīgas šlakvielu masas lielā daudzumā.  Tās ir aterosklerotiskās plātnītes,  strutas, fēčakmeņi, nierakmeņi, gļotas utt.

Izklausās vilinoši, bet vai tad mūsdienu medicīna ar tās zinātniskajiem sasniegumiem to nezina?
Zina gan, bet ir izveidojusies absurda globāla situācija, ka tradicionālai medicīnai ar farmāciju priekšgalā, ir ekonomiski daudz izdevīgāk ārstēt, bet nevis izārstēt. Tāpēc ar ekomedicīnas zināšanu izplatīšanu nākas nodarboties entuziastiem un sīkajiem veselībai draudzīgo produktu ražotājiem. Saprotams, ka masu informācijas telpā viņus sadzirdēt ir ļoti grūti, finansiālās iespējas ir nesalīdzināmas.
 
Ekomedicīna neaprobežojas tikai ap medicīnu
Ne velti ir teiciens – tu esi tas, ko tu ēd. Tāpēc ekomedīcīna ietver bioloģiju, ekoloģiju, bioķīmiju, biofiziku, lauksaimniecību, pārtikas apstrādi, kopējo ekositēmu. Viss ir cieši savstarpēji saistīts.
 
Ir tikai viena slimība
Nav dažādu slimību, ir tikai viena kaite – vielmaiņas procesa traucējumi. Un ir tikai viens jebkuras slimības izārstēšanas veids – salabot vielmaiņas procesu, dzīvot pēc dabas likumiem un iekļauties zemes ekoloģiskajā sistēmā. Ikdienas uzturs var pārtapt par zālēm, ja pārzina un ievēro produktu savienojamību, tādā veidā neradot pūšanas un rūgšanas procesu, kas rada disbakteriozi zarnu traktā. Uzturs atkarībā no kvalitātes un tā sastāva var gan piesārņot, gan attīrīt. Tieši tas arī ir ekomedicīnas pamatā, ārstēšana ar uzturu un citiem dabas faktoriem – ūdeni, sauli, gaisu.

Ja klasiskajā medicīna ir saskaitīts ap 20-30 tūkstoši dažādu slimību diagnožu, tad ekomedicīnā ir tikai viena – vielmaiņās procesa traucējumi, kas izpaužas 20-30 tūkstošu veidos. Faktiski vielmaiņas procesa traucējumus rada minerālvielu deficīts un toksīni. Tas nozīmē, ja visām slimībām vienādi pamatcēloņi, tad arī ārstēšana ir ļoti līdzīga – novērst šos traucējumus.

Metabolais sindroms
Parasti sākumā cilvēkam it kā nekas nekaiš. Varētu pat teikt - ’’žanra klasika’’, mazkustīgs dzīvesveids, neadekvāts uzturs, kurā dominē ātrie ogļhidrāti un neiztiek arī bez alkohola. Tas viss ilgā laika periodā, pakāpeniski samazinoties organisma izturībai un resursiem, parādās kā:
 
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens (arteriālā hipertensija)
Asinsspiedienam nav jābūt augstākam par 120/80 mmHg, neatkarīgi no vecuma. Asinsspiediens ir saistīts ar veselības problēmām, bet ne ar vecumu.
 
Viscerālo tauku nogulsnēšanās
Palielināts vidukļa izmērs un nokāries vēders, kas saistīts ar viscerālo tauku nogulsnēšanos. Tas ir visbīstamāk, sevišķi, ja tauki uzkrājas uz iekšējiem orgāniem. Ne velti ir teiciens – kalsns cilvēks ne vienmēr ir vesels, toties aptaukojies cilvēks ir vienmēr slims.
 
Dislipidēmija
Jāseko līdzi lipīdu līmeņa izmaiņām, tāpēc jāveic lipīdu spektra profila analīze jeb lipidogramma, lai noteiktu triglicerīdus (TG), augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (ABL H), zema blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (ZBL H) un kopējo holesterīnu (KH).
 
Paaugstināts glikozētā hemoglobīna (HbA1c) līmenis asinīs
Izmeklēšana jāveic vairākas reizeis 1 mēneša garumā, analizējot, vai nav paaugstināts glikozes līmenis asinīs. Ja augstāks par 5,5 mmol/l, norisinās virzība uz insulīnrezistenci. Vienkāršāk ir veikt glikozētā hemoglobīna testu, kurā tiek noteikts, kā eritrocīta dzīves laikā (aptuveni 120 dienās) hemoglobīna molekulas ir piesaistījušas plazmas glikozi, tā kā glikozētā hemoglobīna kopējā vērtība ir atkarīga no glikozes koncentrācijas plazmā eritrocītu dzīves laikā.
 
Insulīnrezistence
Insulīnrezistences raksturīgākās pazīmes ir miegainība pēc ēdienreizēm, sevišķi pēc ātro ogļhidrātu lietošanas, ar grūtībām notiek liekā svara samazināšanās, izteikta tieksme uz saldumiem, bieža izsalkuma sajūta un palielināta apetīte. 

Metabolais sindroms ir enerģētiskā balansa traucējums, jo notiek liekās enerģijas pārveidošana taukos. Pārlieku lielais daudzums cukura izraisa tauku nogulsnēšanos iekšējos orgānos. Rezultātā tajās vietās audos ir apgrūtināta asinsrite un imūnsistēma provocē interleikīnu izstrādi, kas sāk bojāt visas šūnas, ar kurām tie saskaras, nonākot asinsritē. Cieš locītavas, asinsvadu sieniņas, nervu sistēma, aknas, nieres, aizkuņģa dziedzeris utt. Šāds stāvoklis ir organisma sistēmisks hroniskais iekaisums, kas ir galvenais paātrinātas novecošanās cēlonis, bet akūta iekaisuma formā tas var parādīties jebkurā ķermeņa vietā.

Rezultātā metabolais sindroms izpaužas kā locītavu problēmas, onkoloģija, demence, 2. tipa cukura diabēts, Alcheimera slimība, sirds asinsvadu slimības, visdažādākās autoimūnās saslimšanas un daudzas citas bieži dzirdētas saslimšanas. Tāpēc nav nejaušība, ka metabolo sindromu dēvē arī par (protams, jāsprot pārnestā nozīmē) pirmo zvanu no viņpasaules. 

Galvenais uzdevums nav ārstēt slimības
Ekomedicīnas galvenais uzdevums ir mācīt cilvēkus, kā nenonākt līdz šīm slimībām, lai nevajadzētu ārstēt. Paradoksālākais ir tas, ka daudzi cilvēki ir sasnieguši augstu intelektuālo līmeni, pārzina augstākās tehnoloģijas, bet galīgi nesaprot, kā darbojas viņu organisms.

Cerams, ka šajā interneta vietnē ievietotā informācija kaut nedaudz palīdzēs novērst šo trūkumu un tādējādi kļūt neatkarīgākiem no ārstiem un aptiekām.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 425 viesi un nav reģistrētu lietotāju

12ekomedicina

                                             Kas ir ekomedīcīna?

Ekomedicīna cilvēkiem sniedz zināšanas, kā ārstēt slimības, izmantojot dabiskus līdzekļus. Tā balstās uz cilvēka organismā notiekošo biofizikas un bioķīmijas procesu izpratni saistībā ar kopējo bioloģisko sistēmu, vienkāršāk būtu teikt – māca dzīvot saskaņā ar dabu.

Pie jebkuras saslimšanas ekomedicīna ārstē visu organismu, atjaunojot pašregulācijas mehānismus.

Ķermeņa daudzlīmeņu uzbūves struktūra
Viss sastāv no atomiem >>> atomi saistīti molekulās >>> molekulas veido makromolekulāros savienojumus, gan organiskos, gan neorganiskos. Augsti molekulārie organiskie savienojumi ir visas dzīvības pamats  >>>  visas dzīvās šūnas sastāv no molekulām  >>>  šūnas veido audus  >>>  audi veido orgānus  >>>   orgāni ir apvienoti 12 orgānu  sistēmās:

  1.Asinsrades sistēma nodrošina asins sastāva nemainību.

  2.Asinsrites orgānu sistēma transportē barības vielas un savāc nevajadzīgās vielas.

  3.Kaulu – muskuļu sistēma pilda balsta un kustību funkcijas.

  4.Gremošanas orgānu  sistēma nodrošina barības vielu uzņemšanu, pārstrādi, asimilāciju jeb uzsūkšanos un atkritumvielu izvadīšanu.

  5.Centrālā nervu sistēma  regulē dzīvības funkcijas un to integrāciju.

  6.Limfātiskā sistēma nodrošina organisma attīrīšanos un kaitīgo vielu neitralizāciju + imūnfunkcija (limfmezgli).

  7.Imūnsistēma sargā no kaitīgu un nedabīgu faktoru iedarbības.

  8.Perifērā nervu sistēma nodrošina centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras smadzenes) komandu novadīšanu uz un/no audiem un orgāniem, tādējādi nodrošinot indivīda pielāgošanos apkārtējai videi.

  9.Elpošanas orgānu sistēma nodrošina organisma apgādi ar skābekli, kas nepieciešams visos dzīvības procesos, kā arī nodrošina ogļskābās gāzes izvadi.

 10. Urīnizvadsistēma un āda veic organisma attīrīšanos, izvadot atkritumvielas, kas radušās organisma dzīvības procesos.

 11.Reproduktīvā  sistēma nodrošina vairošanos.

 12.Endokrīnā sistēma regulē vielmaiņas pamatprocesus, bioritmu un iekšējās vides nemainīgumu.

Starp veselību un slimību
Šī ir mūsdienu sabiedrības lielākais paradokss, ka par slimībām domājam, tikai tad kad tās jau liek par sevi manīt, nevis pirmssimptomu periodā. Tas, ka nav sūdzību par veselību, nenozīmē, ka nav problēmu. Starp slimību un veselību ir milzīgs starpposms – remisija jeb pirms slimības stāvoklis, kas ir nesaasinājuma periods. Šajā posmā, kad visefektīvāk var novērst draudošo slimību, nav specifisku redzamu simptomu, arī laboratoriskās analīzes neko īpašu neuzrāda. Pirmās izmaiņas var pamanīt, tikai veicot elektrokardiogrammu (sirds), elektromiogrammu (muskuļi), elektroencefalogrammu (galvas smadzenes) un analizējot elektro impulsu izmaiņas visos orgānos vienlaicīgi. Tā ir agrīnā traucējumu testēšana, lai noskaidrotu individuālo traucējuma mehānismu. Ja tas ir noskaidrots, pietiks pat ar korekcijām veselīgāka dzīvesveida virzienā un visticamāk, ka līdz simptomiem pat nenonāksiet. Kad jau parādās simptomi, process ir aizvirzījies tālu. Tad ārsts tos apkopo, analizē un izdara secinājumus jeb nosaka diagnozi. Klasiskajā skatījumā var būt 26 tūkstoši diagnožu. Tālāk seko simptomātiskā pieeja – tablete pret galvassāpēm, pilieni pret iesnām, tabletes pret paaugstinātu asins spiedienu utt. Diemžēl liela daļa diagnožu ir kļūdainas. Vienlaikus slimību cēloņi paliek novārtā. Vai tad ārsts patologanatoms būtu labākā izvēle, kam nodarboties ar cēloņu pētīšanu? 
 
Jāzina ceļš uz slimību
Lai atrastu atpakaļ ceļu uz veselību ir jāizprot mehānisms, jeb ceļš līdz slimībai, jāzina, kas darīts līdz šim nepareizi un, protams, precīza diagnoze.  Pēc Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) datiem 70% ārstu uzstādīto diagnožu tiek noteiktas nepareizi. Tas nozīmē, ka 70% cilvēku ārstējas nepareizi. Tāpēc ir ļoti svarīgi noteikt pareizu diagnozi un izprast slimības rašanās mehānismu, lai meklētu atpakaļceļu uz veselību. Tam būtu jābūt ārstu galvenajam darbības virzienam. Diemžēl ārsti bieži vien padarīti par beztiesiskiem farmācijas industrijas produktu izplatītājiem, kas strādā pēc stingri noteiktām vadlīnijām. Paradoksāli bet rodas iespaids, ka salīdzinājumā ar pārējo sabiedrības daļu, ārsti vēl ir vairāk nozombēti, darbojas pēc postulātiem un dogmām farmācijas industrijas pavadā. Arī medicīnas izglītības sistēma uzbūvēta tā, lai it kā daudz zinātu, bet ne daudz saprastu. 
 
Mūsdienu pārtikas produkti
Uzlabojot kulinārijas mākslu un produktu ražošanas tehnoloģijas, cilvēku uzturs ir kļuvis bagātāks ar kalorijām un garšīgāks. Tas tika panākts ar produktu rafinēšanu, speciālām gatavošanas metodēm un pārtikas piedevu izmantošanu, tai skaitā arī mākslīgo. Lai panāktu produktu pārpilnību, plaši tiek izmantotas ķīmiskās indes, minerālmēsli, antibiotikas un hormoni. Viss tas neizbēgami iespaido mūsu zarnu mikrofloru, liekot tai adaptēties jauniem apstākļiem. Piemēram, daudziem produktiem pievieno konservantus – vielas, kas neļauj vairoties baktērijām jeb novērš produktu bojāšanos. Diemžēl konservanti nonākot cilvēka organismā, turpina savu darbu - jauc mikroekoloģisko līdzsvaru un rada toksīnus. Rezultātā cilvēka organismā uzkrājas milzīgs daudzums toksisku vielu. Toksiskā slodze jeb organisma piesārņojums ir viena no mūsdienu aktuālākajām problēmām. 
 
Par sāpēm
Sāpju sajūta veidojas cilvēka galvas smadzenēs, apstrādājot informāciju no sāpju receptoriem, un kalpo kā brīdinājuma signāls par to ka, organismam, iespējams, draud briesmas. Tās var rasties no audu veseluma bojājuma (piemēram, brūce), skābekļa trūkuma (tā saucamās išēmijas sāpes, piemēram, pie sirds infarkta, stenokardijas), iestiepuma (gāzēm iestiepjot zarnu sieniņu), tās var radīt ķīmiskas vielas, temperatūra utt. Tomēr dažos gadījumos bojājums ir, bet sāpes cilvēks nejūt, piemēram, aknās, zarnās utt. Tāpēc maldīgs ir uzskats, ka, ja nekas nesāp, viss ir kārtībā un indivīds ir vesels.

Ir gadījumi, kad palikuši tikai daži procenti veselu aknu, un cilvēki ar uzturu un fitoterapijas palīdzību pilnīgi tās atjauno. Citādāk tas ir ar mugurkaulu. Uz katru milimetru ir vairākas nervu šķiedras, jo tur atrodas muguras smadzenes, kuras nedrīkst skart. Tāpēc, lai tās pasargātu no starpskriemeļu diska pat mazākās nobīdes kaut vai pāris milimetriem, rodas neciešamas sāpes. Tas cilvēkam ir kā brīdinājums – nepareizas kustības, nepareiza smagumu celšana, nepareizs uzturs (saistaudu vājums), sekas var būt ļoti nopietnas. Var tikt traucēta muguras smadzeņu darbība. Tāpēc, lai tas nenotiktu, tiek dots brīdinājums - sāpes. Veicot nerva blokādi, nevar atrisināt problēmu. Ir jātiek skaidrībā ar cēloņiem. Arī dzemdību sāpēm ir loģika. Kaut gan dzemdē nav sāpju receptoru un tā sāpēt nevar, taču sāpju receptori ir dzemdes kaklā, lai sieviete ātrāk gribētu izgrūst bērnu, lai nebūtu pēcdzemdību sarežģījumu, piemēram, encefalopātija.

Katrs simptoms, kas parādījies cilvēkam, ir kā organisma sūdzība, un tā ir jāsaprot, ka kāds orgāns prasa palīdzību – piegādāt tam barības vielas un izvākt toksīnus. Organisms neprasa ķīmiskās tabletes vai kaut ko atgriezt. 

Vai tava veselība atbilst šiem 13 rādītājiem?
  1. Ķermeņa temperatūra 36,60C ±0.20C. Šādā temperatūrā ūdens kristāli atrodas stabilā stāvoklī, un tas nodrošina normālu visu organismā notiekošo oksidēšanās - reducēšanās procesu norisi. 380C temperatūrā ūdens struktūra sāk sairt, kā rezultātā atbrīvojas enerģija, aktivizējas imūnsistēma. Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot ar temperatūru, kas ir augstāka par 420, tā ir pēdējā iedaļa termometrā, ūdens šādā temperatūrā zaudē informatīvo atmiņu jeb struktūru, tālāk nāve, jo organismā ūdens var būt tikai strukturēts. Tāpat cilvēks nevar ilgstoši dzīvot ar temperatūru 35,50C, tādēļ ka šādā temperatūrā kristāliskais režģis ir nestabils un šūnām trūkst enerģijas. Temperatūra būtu jāmēra no rīta pēc pamošanās. Ja tā ir zemāka par 36,40C, tas liecina par lielu daudzumu uzkrāto un neizvadīto toksīnu, bet augstāka par 36,80C ir viena no saslimšanas pazīmēm.

  2. Arteriālais asinsspiediens. Jābūt 120/80 mmHg, bet svārstību diapazons ±10 mmHg. Pie šāda spiediena asinis optimāli piesātinās ar skābekli. Paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens liecina par veselības problēmām. Paaugstinātu asinsspiedienu nebūtu ieteicams pazemināt ar medikamentiem, izņemot akūtas situācijas (tā saucamās hipertensijas krīzes). Tādā veidā īslaicīgi tiek novērsti tikai slimību simptomi, nevis cēloņi. Pazemināts asinsspiediens var liecināt par organisma piesārņojumu, tāpēc, lai to koriģētu, jāveic organisma attīrīšana.

  3. Hemoglobīns. Vīriešiem 16g/dl, sievietēm 14 g/dl. Tas norāda skābekļa daudzumu organismā. Hemoglobīnam samazinoties, kompensatori paātrinās pulss, lai šūnām piegādātu nepieciešamo skābekļa daudzumu. Palielinās arī elpošanas frekvence, taču ne vienmēr. Hemoglobīna daudzums var būt tikai samazināts (piemēram, zaudējot asinis) un nevar būt palielināts, var būt tikai ūdens trūkums, ko sauc par dehidratāciju jeb hipohidratāciju.

  4. Pulss. Aptuveni 60 reizes minūtē. Pulss kā tāds īsti nav asins plūsmas ātrums, taču pie šāda pulsa optimālā ātrumā skābeklis no plaušām ar asinīm tiek piegādāts līdz katram orgānam. Slodzes laikā pulsa ātrums var pat dubultoties, pēc slodzes 2 minūšu laikā tam būtu jāatgriežas iepriekšējā stāvoklī.

  5. Urīns. 1,5 litri diennaktī. Īpatnējais blīvums normā 1025-1035, turklāt ar skābu reakciju no rītiem (pH mazāks par 7), salmu dzeltenā krāsā bez asas smakas. Bezkrāsains urīns liecina par hiperhidratāciju.

  6. Elpošanas ritms. 20 reizes minūtē. Pie slodzes palielinās. Pēc slodzes, atkarībā no tās intensitātes, elpošanas ritms apmēram 1 minūtes laikā atgriežas iepriekšējā līmenī. Ja ir citādāk – kaut kas nav kārtībā.

  7. Bilirubīns. Jābūt ne vairāk kā 21 mmol/l  Tas ir asins toksiskās pakāpes rādītājs – pārstrādāto bojā gājušo eritrocītu daudzums. Cilvēka organismā ik dienas iet bojā 300 miljardi eritrocītu un tie ir jāpārstrādā, jāsašķeļ, jāizvada no organisma un jārada jauni. Bilirubīna daudzums norāda, cik kvalitatīvi šis process norisinās - cik atmirst, cik atjaunojas, cik kvalitatīvi strādā aknas un nieres, kuras veic organisma pašattīrīšanos. Tiklīdz šis rādītājs paaugstinās, organismā līdzsvars ir izjaukts.

Bojā gājušos vai bojātos eritrocītus liesā apēd tur esošie makrofāgi. Eritrocīts iziet cauri liesas sinusiem (puscaurlaidīgiem asinsvadiem) un nonāk liesas audos. Ja tas ir bojāts, atpakaļ asinsritē nenonāk, bet paliek un tiek fagocitēts (apēsts). Tāpēc liesu sauc par eritrocītu kapsētu. Slimības, kas skar eritrocītus, bieži izpaužas ar palielinātu liesu (splenomegāliju). Piemēram, sirpjveida anēmija.  

  8. PH skābju sārmu līdzsvars asinīs.  Tas ir viens no svarīgākajiem rādītājiem un salīdzinājumā ar pārējiem, jūs to varat regulēt pat paši ar savu dzīvesveidu. Varētu pat teikt, sakārtojot to, lielākā daļa pārējo rādītāju sakārtosies paši. 7,43 ir dzīvības sārmainā vide. 7,1-nāve, kas izpaužas kā, piemēram, akūta sirds asinsvadu nepietiekamība. Un pirmais, ko ārsti nekavējoties dara – ir fizioloģiskā šķīduma (0,9% NaCl) ievadīšana intravenozi. Mūsdienās lielākā daļa visbiežāk lietoto ēdienu un dzērienu rada organismā skābes. Lai tās neitralizētu un uzturētu sārmainu vidi, organisms izmanto sārmaino mikroelementu rezerves, no muskuloskeletālās sistēmas tiek noārdītas kalcija, kālija, magnija un nātrija rezerves.

  9. Holesterīns, 6,0 mmol/l Holesterīns ir dzīvnieku izcelsmes tauki (augu taukos nav holesterīna). Tā ir izejviela visu veidu hormoniem. Holesterīna apriti organismā veic to transportējošie lipoproteīni. Augsta blīvuma lipoproteīni savāc holesterīnu no asinsvadu sieniņām un nogādā to aknās tālākai pārstrādei. Pārbaudot holesterīna līmeni, jāņem vērā, ka pēc ēšanas, tā daudzums būs lielāks, nekā tad, ja ņem asins paraugu tukšā dūšā.

Ja asinīs ir mazs holesterīna daudzums, samazinās stresa izturība un trīskāršojas depresijas risks, sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas lieto holesterīna līmeni pazeminošus preparātus. Holesterīnu organisms pastiprināti izstrādā, lai mazinātu asinsvadu iekšējo iekaisumu, ko izraisa lektīnu, omega-6, insulīna un glikozes palielināts daudzums asinīs. Secība ir tāda - vispirms iekaisums asinsvados un tikai pēc tam palielināts holesterīna daudzums asinīs.

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas holesterīna līmeni asinīs ietekmē lielākā mērā nekā piesātinātie tauki un uzturā esošais holesterīns. Pasaules reģionos, kur cilvēki gandrīz nelieto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kopējais holesterīna līmenis asinīs ir 2,0 – 4,0 mmol/l

 10. Urīnskābes koncentrācija asinīs. Ideāli būtu 2 – 4 mg%. Tagad šī norma ir paaugstināta, jo ar pašreizējo dietologu rekomendēto uzturu, to noturēt nevar. Urīnskābes paaugstināta koncentrācija norāda par palielinātu olbaltumvielu saturu asinīs (piemēram, ja lieto daudz gaļas), jo urīnskābe veidojas to pārstrādes procesā.   

 11. Leikocītu skaits asinīs. 4 - 4,5 tūkst./mm 3 Pie šāda leikocītu skaita visi antiģēni, kas nonāk organismā – vīrusi, baktērijas, sēnītes - tiek iznīcināti.

 12. Cukura līmenis asinīs. 3,9 – 5,6 mmol/l tukšā dūšā. Tā ir enerģija rezerve šūnām (tūlītējai lietošanai). Glikozes rezerves ir glikogēna veidā, galvenokārt aknās un muskuļos.

 13. Svars. Izmērot augumu cm - mīnus 100±10kg ir optimālais svars. Pēc 18 gadiem svaram jābūt stabilam līdz mūža galam. Tas norāda, ka gan sirds – asinsvadu sistēma, gan izvadsistēmas strādā optimālā režīmā. Visiem, kas maz dzer ūdeni, kam ir nosliece regulāri pārēsties, visiem, kas ir piesārņoti un kam ir skāba iekšējā  pH vide, ir novirze iepriekšējos rādītājos, noteikti būs liekais svars. Ja svars nemitīgi svārstās – nozīmē, ka organisma darbība ir neritmiska, ir traucēta hormonālā sistēma un centrālā nervu sistēma.

Izmaiņas šajos 13 rādītājos rada priekšnoteikumus nopietnām slimībām. Atjaunot tos jūsu vietā nevarēs neviens ārsts. Tie norāda uz dzīvesveidu, domāšanu un ikdienas darbu veselības nostiprināšanā. Tikai mainoties katram cilvēkam iekšēji, mainīsies arī sabiedrība kopumā.

Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācija) datiem cilvēka veselību iespaido:

   10% - medicīnas sasniegumi,

   75% - cilvēka dzīvesveids un uzturs,

   15% - ģenētika.

Tikai 2% cilvēku jau no dzimšanas cieš no ģenētiski pārmantotām slimībām. Pārējās slimības tiek iegūtas dzīves laikā. Jābūt godīgiem pašiem pret sevi un nav jāmāna sevi, jāaizraujas ar pašapmānu. Jāatskatās uz pārmantotām ģimenes tradīcijām, dzīvesveidu un uzturu, vai tas viss saskan ar dabā paredzēto.

Vairākums cilvēku nāk pasaulē ar tādiem gēniem, kas ļautu nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu (ģenētiski ieprogrammētais cilvēka vecums ir vismaz 120 gadi). Sliktos gēnus aktivizē neveselīga iekšējā vide:

    negatīvās emocijas (dusmas, aizvainojums),

   ūdens trūkums,

   organisma piesārņojums,

   vitamīnu un mikroelementu trūkums.

Gēni vieni paši neiedarbojas, ir vēl nepieciešami papildu apstākļi, kas pastiprinātu to ietekmi. Tie nekad neaktivizēsies, ja tiem netiks radīta piemērota vide. Uzturs organismā ir tas vides faktors, kas nosaka gēnu aktivitāti. Piemēram, vēža rašanos gēnus var ieslēgt un izslēgt, mainot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu daudzumu uzturā, jo gēnu aktivitāti primāri kontrolē uzņemtais uzturs.

Tāpēc gēni, nav liktenis. Mēs neesam gēnu upuri, bet gan sava likteņa pavēlnieki. Liktenis un izvēle ir jūsu rokās.

Daba mūs ir radījusi pēc saviem likumiem, nav iespējams cīnīties ar dabu vai apmānīt to ar medikamentiem.

                                                                                                                          biteend