16modonkolog

Vēzis
Pēc Latvijas Onkologu asociācijas sniegtās informācijas, Latvijā katru gadu ar vēzi saslimst apmēram 11 000 cilvēku, no tiem 6000 iet bojā. Pēdējo 10 gadu laikā saslimušo skaits ir palielinājies par 40%, savukārt mirušo skaits gandrīz par 10%. Aizvien biežāk vēzis tiek atklāts jau ielaistā stadijā, un tad ārstēšana nav tik efektīva. Onkologi uzsver nepieciešamību ieviest Latvijas nacionālo vēža kontroles programmu. Šobrīd valsts uzskaitē ir vairāk nekā 75 000 onkoloģijas pacientu. Sievietes visbiežāk sasirgst ar krūts vēzi, bet vīrieši ar plaušu un prostatas vēzi. Mirst gan ļoti bagāti, veiksmīgi un sabiedrībā augsti novērtēti cilvēki, kas varētu ārstēšanai tērēt miljoniem dolāru, gan arī ne tik bagāti cilvēki. Saslimstība lielās pilsētās ir lielāka nekā mazajās. Pētījumi liecina, ka valstīs ar augstu dzīves līmeni saslimstība ir 3 reizes lielāka nekā mazāk attīstītās valstīs. Diemžēl onkoloģija ir kļuvusi par nāves cēloni nr. 1 bērniem, apsteidzot traumas, infekcijas utt.

Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācija) datiem pašlaik 98% ārstēšanas pasākumu tiek nodoti mediķu rokās un tikai par 2% mēs varam iejaukties paši, bet pēc šīs organizācijas apkopotajiem pētījumiem šie 2% var izaugt par 60% un tam pamatā ir veselīgs dzīvesveids, kas ietver fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu, regulāru organisma attīrīšanu un aizsardzību.

Kancerogēni faktori, ar ko pacienti sastopas ikdienā:

  elektromagnētiskais starojums (kļūst arvien aktuālāka problēma),

   liekais svars, mazkustība, ilga sēdēšana pie datoriem (sevišķi pēdējā laikā sakarā ar pandēmiju)

  liels dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu patēriņš, sevišķi gaļas,

  mazs dārzeņu un augļu saturs uzturā (avimitaminoze),

  smēķēšana,

  alkohols,

   seksuāli transmisīvās infekcijas,

  piesārņots gaiss,

  sodrēji un darva,

  medicīnisku procedūru laikā iegūtās jeb hospitālās infekcijas (piemēram, C hepatīts).

Kas ir ļaundabīgs audzējs (vēzis)?
Katras mūsu šūnas DNS molekulā ir iekodēta informācija par to, kas ir šī šūna un kas tai jādara. Vēža šūna ir veselīga, pilnvērtīga šūna, tomēr tai pietrūkst informācijas, ka savlaicīgi jānomirst, šī informācija ir izdzēsta. Sanāk, ka šī šūna ir nemirstīga, tāpēc ar to ir ļoti grūti cīnīties. Piemēram, kad plaušās ir viena vēža šūna, nekas slikts nenotiek, bet ja 90%, tad mēs mirstam no skābekļa trūkuma. Katru dienu organismā veidojas simtiem atipisko šūnu, un, ja limfocīti ir veseli un spēcīgi, tie atpazīst vēža šūnas un nogalina tās. Lai nogalinātu vienu vēža šūnu, vajag 200-400 limfocītu. Par vēzi uzskata aptuveni miljons atipisku šūnu sakopojumu, kura lielums ir daži milimetri. Vēža šūnas saņem enerģiju anaerobās glikolīzes procesā, tas ir, neiesaistot skābekli enerģijas ieguvē. Atkarībā to tumora veida tas var augt gan ļoti lēni, gan ātri. Tumors izmanto šūnu reģenerācijas mehānismu. Normā, kad organismā ir brūce, šūnas sāk izdalīt asinsvadu augšanas stimulatorus, kas liek asinsvadiem augt ievainoto audu virzienā, bojātās šūnas saņem enerģiju, skābekli, barības vielas un ievainotā vieta ātri vien sadzīst. Tāpat arī rīkojas vēža šūnas, piesaista asinsvadus. Kad atipiskās šūnas sāk saņemt glikozi un skābekli, sākas strauja vēža progresija. Metastāzēšanās ir onkoloģisko šūnu dalīšanās, to nokļūšana asinsritē, limfā un iekārtošanās visu veidu audos.

Pētījumi liecina, ka galvenie vēža veicinātāji ir baltais rafinētais cukurs un samazināts omega-3, bet ir palielināts omega-6 daudzums uzturā.

No ekomedicīnas skatupunkta vēzis nav slimība, bet ir organisma sava veida pašaizsardzība, kad organisms rada savdabīgu kompensatoro mehānismu līdzīgi kā paaugstināta temperatūra, iesnas, klepus utt. Tas nozīmē, ka organismā ir uzkrājies tik daudz neizvadīto toksīnu un šlakvielu, ka tiek apdraudēta organisma dzīvotspēja. Piemēram, ja cilvēkā ir uzkrājies milzīgs daudzums skābju, organisms saprot, ja šīs skābes netiks neitralizētas ar sārmainajiem mikroelementiem, tās sāks dedzināti asinsvadus. Tāpēc organisms no savām rezervēm izdala kalciju un citus sārmainos mikroelementus, lai neitralizētu šīs skābes. Rezultātā rodas nešķīstoši sāļi un klāt vēl jāpieskaita neizvadītie toksīni. Organismam kaut kur tas viss jāliek, jo nedrīkst pieļaut, ka tie paliek asinīs, citādi apstāsies asinsrite. Neizvadītie toksīni un šlakvielas uzkrājas visdažādākajās vietās, tai skaitā audos. Rezultātā tiek nospiesti sīkie asinsvadi kapilāri un šūnām nepienāk barības vielas, kā arī netiek izvadītas atkritumvielas. Uzkrāšanās var veidoties plaušās, aknās, kaulos, kuņģī, nierēs utt. Organisms šīs neizvadītās šlakvielas un toksīnus iepako tādās kā kapsulās, kur toksīnu iespaidā gadās, ka šūnās notiek transmisija, mainās ģenētiskais kods un rodas mutācijas, ja vien gēnu fermenti tās nav galīgi sabojājuši. Taču, ja ģenētiskais kods ir tiktāl bojāts, ka nav vairs atjaunojams, šūna iet bojā.

Taču šūnas transmisija var pavērsties savādāk, pietiek ar to, lai novāktu mitohondriju un šūna pāriet uz bezskābekļa enerģētiku, tai nav dalīšanās reižu ierobežojumu (nenotiek apaptoze), tātad tā kļūst nemirstīga.  Tiek uzstādīta diagnoze – vēzis. Bet kā lai organisms cīnās ar to, ko nespēj izvadīt. Tā vietā, lai tam palīdzētu izšķaidīt kaitīgos uzkrājumus un atvieglot izvadīšanu, tiek nozīmēta ķīmijterapija un apstarošana. Tiek nogalinātas gan slimās, gan veselās šūnas, tai skaitā imunitātes šūnas. Loģiski, ka tādā veidā izārstēt nevar, kamēr cilvēks neattīrās no toksīniem un nemaina dzīvesveidu. Onkologiem ir labi zināms, ka cilvēkam dzīves laikā daudzreiz veidojas vēža šūnu sakopojumi (sākotnējā stadija). Ar datortomogrāfiju var atklāt vienu milimetru lielu veidojumu, tas ir ap 1 miljards vēža šūnu Cilvēks par to nezina, un, ja vien nav papildus nelabvēlīgi faktori, visbiežāk organisms ar šiem sākotnējiem vēža perēkļiem tiek galā pats, sevišķi, ja ir vēl citas veselības kaites, kas liek pieturēties veselīgākam dzīvesveidam. Taču, ja cilvēks regulāri veic visas izmeklēšanas, kurās ar moderno aparatūru var atklāt šos vēža pirmsākumus, šādam cilvēkam ar viduvēju zināšanu līmeni par onkoloģiju, paziņojot tādu diagnozi, ir smags psiholoģisks trieciens, kas iespaido imūnsistēmu. Pati pa sevi izmeklēšana arī nav nekaitīga. Piemēram, sievietēm krūts audu rentgenoloģiska izmeklēšana mamogrāfija, katra tāda izmeklēšana palielina risku saslimt ar krūts vēzi par 2%. Ja vēl tiek atrasts kaut kas aizdomīgs un  seko ķīmijterapija vai apstarošana, kā arī netiek kardināli mainīts dzīvesveids, var rasties nopietnas problēmas. Ja ar vēzi saslimušais cilvēks tupina ēst maizi, gaļu, cukuru, piena produktus un olas, viņam gandrīz nav izredžu izdzīvot.

Cilvēkam jāsaprot, ka vēzis ir tikai simptoms, tas ir dzīvesveida rezultāts, bet ne ļauns liktenis vai netīšs DNS bojājums, vai arī nejauša gēnu mutācija. Tas nav arī spriedums, bet gan likumsakarīgs iznākums. Saprotot, kā tas notiek, cilvēks var mainīt situāciju un ne tikai izārstēties, bet arī pilnīgi mainīt dzīves kvalitāti.

Kā mirst vēža šūnas?
Veselās organisma šūnas mirst apoptozes ceļā (tā saucamā ieprogrammētā pašnāvība). Katru dienu organismā šādi iet bojā miljardi šūnu. Šūnu apvalki sairst, un visu to, kas paliek pāri (aminoskābes, mikroelementi un citas barības vielas), paņem citas šūnas. Turpretī vēža šūnas mirst tikai nekrozes ceļā, tas ir, asinsrites traucēju un barības vielu trūkuma ietekmē, kā arī iet bojā ārējas iedarbības rezultātā, citām šūnām neko nedodot.

 

Vēža rašanās iespējamie cēloņi:

   uzturs,

   psiholoģija (negatīvās emocijas, dusmas, vainas apziņa, aizvainojums, skaudība, žēlošanās u.c.),

   kvalitatīva ūdens trūkums organismā,

   organisma piesārņojums ar toksīniem, vīrusiem, baktērijām, parazītiem un, jo sevišķi sēnītēm,

   iedzimtība,

   traumas,

   mazkustīgs dzīvesveids,

   ārējā iedarbība uz cilvēka biolauku

   ekoloģija,

   medikamenti (piemēram, hormonālie pretapaugļošanās līdzekļi u. c.),

   kaitīgie ieradumi (smēķēšana, alkohols utt.),

   laiks (bioloģiskais vecums).

 

Produkti un tajos ietvertās piedevas, kas izraisa vēzi:

   krāsvielas E-125 (magoņkrāsas SX) un skābuma regulētāji E-510 (amonija hlorīds), E-513 (sērskābe), E-527 (amonija hidroksīds),

    konservants nātrija benzoāts E-211 (marinētie gurķi, biezpienmaizītes, augļu pīrāgi, konservi, salātu piedevas, garneles, pastēte, kosmētika). Lietojot šo piedevu, šūnas nemirst apoptozes ceļā, bet noveco,

   alkohols,

   cukurs (sevišķi baltais rafinētais),

   benzopirēns (kūpinātie gaļas izstrādājumi, sevišķi ar auksto metodi, šprotes),

    sāls, lielā daudzumā ir kancerogēns, mums nātrijs ir vajadzīgs kā organiskais savienojums, kas atrodas dažādos zaļumos, nevis savienojumā ar hloru.

    mērces, sausās zupas un pusfabrikāti, viss, kas satur garšas pastiprinātāju E-621 (mononātrija glutamāts).

   maize, kas gatavota, pievienojot raugu, sevišķi no kviešu miltiem, veicina labvēlīgu vidi sēnītēm,

   rieksti, sevišķi zemesrieksti, kas faktiski ir pākšaugi, turklāt ir liela varbūtība, ka tas ir ĢMO produkts, jo bioloģiski audzēto ir ļoti maz. Samalti rieksti ir ideāla augsne aspergillus ģints - pelējuma sēnei, kas izdala aflatoksīnus, kas ir nāvīgi bīstami mikotoksīni, kuri pieskaitāmi pie poliketīdiem (sekundāri metobolīti). Turklāt zemesriekstos koncentrējas liels daudzums lektīnu, kas izraisa iekaisuma procesu,

   FastFood ēdieni (burgeri, frī kartupeļi, spageti utt.), vairākkārt pārkarsētie tauki, kas pārvēršas par trans taukskābēm un ir spēcīgi kancerogēni,

   lopbarība, kuras sastāvā ir ĢMO soja un augšanas hormoni, to plaši lieto putnkopībā un lopkopībā.

 

Pierādītās vēža rašanās teorijas

Vīrusu teorija.

Vīrusi pārprogrammē veselo šūnu DNS molekulu.

Vēzi izraisa šādi vīrusi:

  ♦  Epsteina-Barra vīruss (infekciozā mononukleoze) izraisa limfomu – limfātiskās sistēmas vēzis.

  ♦  Herpes vīruss.

  ♦  Citomegalovīruss.

  ♦  Papilomas vīruss. No 16 papilomas vīrusiem 6 ir kancerogēni (vēzi izraisoši).

  ♦  C hepatīta vīruss.

Kancerogēnā teorija.

Eksistē 3000 kancerogēnu, no tiem 150 ir atzīti par vēzi veicinošiem. Visi kancerogēni ir uzlādēti pozitīvi, bet šūna ir uzlādēta negatīvi. Kancerogēniem nokļūstot uz šūnas virsmas, tiek bojāta šūnas membrāna, pēc tam arī DNS molekula, un var tikt iedarbināts vēža rašanās mehānisms. Kancerogēni var būt gan fizikālas, gan ķīmiskas izcelsmes. Fizikālie kancerogēni ir visas starojuma frekvences, sākot no infrasarkanās līdz ultravioletajai. Tas ir mikroviļņu starojums: mikroviļņu krāsnis, sevišķi aktuāls pēdējā laikā sakarā ar lielo izplatību ir Wi-Fi starojums, mobilie telefoni (ieteicams mobilo telefonu turēt tālāk no sevis, sevišķi sarunu laikā), televizoru elektromagnētiskais starojums, ultravioletais starojums, tai skaitā solārijs, rentgenstarojums - gamma stari. Piemēram, Norvēģijā ar ādas vēzi slimo 5 reizes mazāk nekā Āfrikā.

Starp 150 pierādītajiem kancerogēniem pie ķīmiskiem var pieskaitīt dažus medikamentus, sadzīvē izmantojamos traukus un plastmasas. Daudz kancerogēnu ir kosmētikā. Pārtikā ir sastopami ksenoestrogēni (viltus hormoni), kas ir herbicīdu sastāvā, ko plaši izmanto lauksaimniecībā. Tie izraisa estrogēnatkarīga krūts vēža rašanos.

Sodrēji un darva (skursteņslauķi biežāk slimo ar ļaundabīgiem audzējiem). Arī alkohols un cigarešu dūmi ir pieskaitāms pie kancerogēniem.

Medikamentozā teorija.

Tie ir hormonālie pretapaugļošanās līdzekļi, nepareizi veikta masāža, kas izraisa strauju metastazēšanos, zobu pasta ar fluoru (daži ražotāji pat uz pastām tagad raksta ‘’bez fluora’’).

Novājinātas imunitātes teorija.

Imūnšūnas granulocīti un limfocīti dzīvo 1-2 dienas. Lai nogalinātu vienu vēža šūnu vajag 200-400 T-limfocītus. Lai leikocīti strādātu, tiem nepieciešamas aminoskābes, mikroelementi, fermenti, taukskābes.

Ģenētiskā teorija.

Dažkārt var būt iedzimti defektīvi gēni, organismā izstrādājas olbaltumvielas, kas traucē leikocītiem atpazīt vēža šūnas vai uz šūnas virsmas nav dažu olbaltumvielu, kas aizsargā to pret kancerogēniem, tomēr pašu tumoru pārmantot nevar, tikai noslieci uz tā veidošanos.

Audu teorija.

Vācu bioķīmiķis Otto Varburgs 1932. gadā ieguva Nobela prēmiju ķīmijā par to, ka atklāja, ka vēža attīstības process ir anaerobs (bez skābekļa). Vēža šūnas ievietojot skābā vidē, tās izplešas, bet sārmainā saraujas.

Iekaisumu teorija.

Audzēju attīstībai veicinošu vidi rada hroniski iekaisumi: hronisks olnīcu iekaisums, hronisks pankreatīts, hronisks prostatīts. Lai veiksmīgi cīnītos ar baktērijām, organismam iekaisuma procesi ir nepieciešami, tomēr mazāk jālieto šo procesu veicinātājs arahidonskābe, kas kaitīgi iedarbojas uz šūnu membrānām. Visvairāk arahidonskābes ir saulespuķu eļļā (sevišķi rafinētā), tāpēc to var lietot ne vairāk kā 25g dienā. To ir atzinuši pasaules vadošie onkologi. Centieties vairāk lietot omega-3 taukskābes un attiecībai pret Omega-6 ideālajā variantā jābūt 5:1 vai vismaz 1:1. Optimāla proporcija ir olīveļļā, bišu maizē un linsēklu eļļā (ar auksto metodi iegūtā). Starp citu, kvalitatīva olīveļļa nedaudz smaržo pēc zivīm. Eļļas nedrīkst būt rūgtas. Rūgtums nozīmē, ka eļļa ir sabojājusies jeb oksidējusies.

Parazitārā teorija.

Vēzi var izraisīt tādi parazīti kā toksoplazma, trihomonas, opistorhi (izraisa aknu vēzi), tāpēc, ja ir problēmas ar aknām, jāveic izmeklējumi uz lamblijām, opistohiem, toksokarām, C-hepatītu.

Brīvo radikāļu teorija.

Brīvie radikāļi bojā šūnapvalkus un šūnas DNS.

 

Izmeklēšanas metodes

  1) Vizuālā apskate. (āda, dzimumzīmes, kārpas, piena dziedzeri. u.c.).

  2) Ultraskaņas izmeklēšana (ultrasonogrāfija), kurā var izmeklēt aknas, nieres, dzemdi, olnīcas, aizkuņģa dziedzeri, krūts dziedzerus, prostatu.

  3) Mammogrāfija (krūts dziedzera izmeklēšana, izmantojot rentgenu).

  4) Datortomogrāfija (izmeklē krūšu un vēdera dobuma orgānus dažādos griezumos).

  5) Rentgenogramma krūšu kurvim (izmeklē plaušu audzējus).

  6) Magnētiskā rezonanse (apskata iekšējos orgānus).

  7) Fibrogastroskopija (kuņģa vēža diagnostika).

  8) Fibrokolonoskopija (zarnu vēža diagnostika).

  9) Citoloģiskā izmeklēšana (šūnu apskate mikroskopā).

  10) Termogrāfija (meklē vietas, kur ir paaugstināta temperatūra).

  11) Pozitronu emisijas tomogrāfija (ievada ar pozitronu emitētājiem iezīmētu glikozi, ar ko barojas audzēja šūnas, un tās iekrāsojas melnas).

Audzēju profilakse
  1. Atbrīvojieties no tādām negatīvām emocijām kā vainas sajūtas, žēlošanās, lepnības, nosodījuma un nicinājuma, naida un vēlēšanās atriebties. Šīs emocijas burtiski „saēd” cilvēka ķermeni.

  2. Uzturs. Centieties mainīt neveselīgas ēšanas paradumus. Mazāk lietojiet produktus, kas baro vēža šūnas (cukurs un to saturošie izstrādājumi, kviešu miltu izstsrādājumi). Pat pie mazākām aizdomām par onkoloģiju, ir pilnīgi, jāizslēdz cukurs un jāpāriet uz keto diētu, jāatņem vēža šūnām iespēju iegūt enerģiju. Tikai pilnīgi izslēdzot no uztura cukuru, ir cerības izārstēties. Arī rauga sēnītēm tiks atņemta iespēja vairoties, kas lielā mērā saistītas ar onkoloģiskā procesa sākšanos. Jāierobežo līdz minimumam saldie augļi un medus, citādāk organisms nepāries no glikolīzes uz ketozi, tas ir no glikozes sašķelšanas kā galvenā enerģijas avota uz ketonu (tauku) sašķelšanu (Krebsa cikls jeb oksidatīvā fosforilēšana).

Nav ieteicamas tetrapaku sulas, gāzētie saldinātie dzērieni. Toties daudz jādzer “dzīvs” ūdens. “Miris” ūdens atņem enerģiju. Dzīvs ūdens satur skābekli, organiskās minerālvielas jonu veidā. Tas ir nedaudz sārmains un ir negatīvi lādēts (skat. sadaļā par ūdeni). Lielmolekulārie aminoskābju savienojumi (gaļa, sieri, biezpiens, lektīni utt.), tas ir, līdz aminoskābēm nesadalītās olbaltumvielas, uz kurām spiesta reaģēt imūnsistēma, līdz ar to veidojas iekaisuma process un fagocitozes rezultātā rodas strutas, kas var izpausties, piemēram, kā izsitumi uz ādas, galvassāpes. Hroniski iekaisumi var nonākt līdz pat autoimūniem procesiem, bet kā galīgais rezultāts - onkoloģija.

  3. Maksimāla aizsardzība pret vīrusiem, baktērijām, sēnītēm, parazītiem. Antivīrusu, antibakteriālas, pret parazitāras, pretsēnīšu programmas. Uzmanīgi ar antibiotikām un hormonālajiem preparātiem.

  4. Ja radu vidū ir vēža slimnieki, nopietni jāpievēršas profilaksei, papildus var lietot antioksidantus (cinku, selēnu, A un E vitamīnus)

  5. Jāizvairās no traumām.

  6. Ikdienā vairāk pārvietojieties kājām, neizmantojiet liftu, vasarā peldieties dabiskās ūdens krātuvēs. Katru dienu vismaz viena stunda fiziskas slodzes.

  7. Atbrīvojieties no sliktiem ieradumiem (smēķēšana, alkohols, narkotikas).

  8. Sargājiet sevi no kaitīgā mobilo telefonu, Wi-Fi, Bluetooth, monitoru, televizoru elektromagnētiskā starojuma, izmantojiet neitroniķus. Vasarā sargājiet sevi no saules. Neapmeklējiet solārijus.

  9. Regulāri veiciet organisma attīrīšanas programmas. Vienreiz nedēļā atslodzes diena, vienreiz 3 mēnešos 3 dienu atslodze. Divas reizes gadā veiciet nopietnāku attīrīšanu, tīriet zarnu traktu, izmantojot speciālas programmas. Sekojiet, lai katru dienu izietu vēders.

  10. Gan profilaksei, gan pie saslimšanas noder diedzētie amaranta graudi (satur skvalēnu) un vitamīns B17 (laetrils), ko satur aprikozu kauliņi, tikai iepriekšējā dienā tie jāiemērc ūdenī, lai izvairītos no lektīniem.

11. Pie onkoloģiskām saslimšanām sevišķi svarīgi ir nepieļaut vitamīna C deficītu.              

                                                                         biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 711 viesi un nav reģistrētu lietotāju

16onkologija   

                                                         Onkoloģija

Ģenētika
Ģenētiskā nolemtība onkoloģijā ir tikai 2%, tātad 98% atkarīgs no jums. Kamēr onkoloģija nav sākusies, ar profilaksi to novērst ir ļoti vienkārši, pat ar 99% garantiju. Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka vēža iespējamās veidošanās kontroles procesā uzturam ir daudz lielāka nozīme par sākumā saņemto kancerogēno vielu daudzumu. Pat spēcīgu ģenētisko noslieci uz onkoloģiju ar uzturu ir iespējams veiksmīgi koriģēt. Piemēram, mutācijas krūts vēža gēnos BRCA1 un BRCA2, šo gēnu klātbūtne pati pa sevi, negarantē slimības attīstību. Vai šie gēni kļūs vai nekļūs aktīvi, galvenā ietekme ir uztura un vides faktoriem.
 
Kas kopīgs sēnēm un audzējam?
Pēc uzvedības vēzis līdzinās sēnīšu kolonijai, kas uz tās iztraucēšanu reaģē ar strauju vairošanos. Par iztraucēšanu tiek uztverta gan ķirurģiska iejaukšanās, gan dažādas manipulācijas ar visādiem preparātiem, kuri vērsti pret to. Starp sēnītēm un onkoloģiju varētu teikt, ka ir saskatāmas paralēles. Arī vēža šūnas necieš nekādus triecienus pret sevi, metastāzējas un ir autonomas. Līdzīgi kā ar sēnēm, piemēram, izgriežot labdabīgos audzējus polipus, tie strauji savairojas. Ar antibiotikām ir līdzīgi kā onkoloģijā ar apstarošanu – sākumā straujš uzlabojums, iznīcina 70% - 90%. Tālāk seko efektivitātes samazināšanās. Pārtraucot apstarošanu un neveicot citus pasākumus – seko strauja vēža šūnu vairošanās. Pret to tiek izmantoti citostatiķi (ķīmijterapija), kas bremzē šūnu vairošanos, taču tie darbojas arī uz veselajām šūnām, tai skaitā uz imunitātes šūnām, kas ir sevišķi nevēlami.

Ne tikai vēža šūnas, bet arī cistas un miomas uzvedas līdzīgi kā sēnītes. Piemēram, papilomas ir vēža priekšvēstneši, tas nozīmē, ka nedrīkst operēt. Labdabīgā audzēja šūnas no ļaundabīgā audzējā šūnām atšķiras ar to, ka tās neiznīcina citas šūna, bet tikai vairojas.

Polipi
Polipi ir patoloģiski izaugumi uz gļotādas (bet ne uz ādas), kas veidojas imūnsistēmas traucējumu rezultātā. Tie var veidoties dzemdē, žultspūslī, zarnu traktā un urīnpūslī. Tie ir jāizprot, kā ļaundabīgā audzēja priekšvēstneši, tāpēc būtu nopietni jāpievērš uzmanība imūnsistēmas stiprināšanai. Polipu noņemšanai izvēloties ķirurģisko vai lāzermetodi, jārēķinās, ka līdzīgi kā ar sēnēm, tās reaģēs ar pastiprinātu vairošanos, tāpēc drošāka ārstēšanas metode ir fungoterapijas piedāvātie līdzekļi.
 
Ferments perforīns
Dažu sugu bērza piepēs, tādās sēnēs kā šitaki un zemestaukos (phallus impudicus) ir polisaharīds lentinans, kas palielina ar vēzi saslimušajiem citokīnu interleikīna-2 un interferona izstrādi. Lentinans ierosina imūnšūnas makrofāgus sintezēt lielā daudzumā tādu unikālu fermentu kā perforīns. Šis ferments ‘’izurbj’’ un noārda vēža šūnu apvalkus jeb membrānu. Tādā veidā svešās šūnas zaudē citoplazmu (pusšķidra viela) un iet bojā. Ar nelielu vēža šūnu daudzumu perforīns spēj tikt galā. Ja to ir lielāks daudzums, iesaistās imūnsistēma. Ar gadiem perforīna izstrāde organismā samazinās. Pie temperatūras +380C - +400C perforīns noārdās. Jāuzsver, ka salīdzinājumā ar ķīmijterapiju, kas darbojas citotoksiski (nogalina šūnas), polisaharīds lentinans darbojas imunoloģiski, tas ir, stimulējot T-limfocītu darbību, kuri savukārt aktivizē makrofāgus. Vienlaicīgi tiek stimulētas arī tādas šūnas kā naturālie killeri (natural killer cells - NK), kas ir galvenie audzēja šūnu un vīrusu nogalinātāji.

Jāņem arī vērā ka mākslīgi izaudzēto sēņu ārstnieciskās īpašības var būt ne tik efektīvas, kā tas ir dabiskā vidē augušām sēnēm. Piemēram, čagu (melnā bērzu piepi), ko izmanto kā citostatiķi, tajā ir darbīgā viela pterīns (pteridīna atvasinājums) kas iznīcina vēža un saudzē veselās šūnas, salīdzinājumā ar ķīmiski sintezētajiem citostatiķiem, kuri iznīcina visas šūnas. Interesanti ir tas, ka laboratorijā var iegūt precīzu šīs vielas kopiju. Ķīmiskās formulas identiskas, bet ārstnieciskais efekts ir tikai no cilvēka neizjauktā dabā iegūtās bērzu piepes. Tas nozīmē, ka neskartā dabā ir daudzi sarežģīti mehānismi, kurus cilvēks vēl neizprot.  

Pasaulē daudzi onkologi pāriet uz fungoterapiju – ārstēšanu ar sēņu izmantošanu.

Silvesterols
Tā kā dabā augļiem un dārzeņiem nepārtraukti uzmācas sēnīšu slimības, tiem veidojas dabīgais aizsardzības līdzeklis silvesterols. Salīdzinājumā ar parastajām, vēža šūnas satur unikālu biomarķieri - CYP1B1, kas darbojas kā ķīmisko reakciju katalizators. Tam saskaroties ar silvesterolu, ko satur augļi un dārzeņi, veidojas substance, kas iznīcina tikai vēža šūnas, bet nebojā veselās šūnas. 

Jo vairāk slimības uzmācas, jo vairāk augļos un dārzeņos šī viela izstrādājas, tas nozīmē, ka ar fungicīdiem apstrādātā sterilā vidē izaudzētajiem, šīs vielas būs ievērojami mazāk, tāpēc tas ir viens no faktoriem, kāpēc brīvā dabā un bioloģiski audzētiem produktiem ārstnieciskās īpašības ir spēcīgākas.

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas.
Augu izcelsmes olbaltumvielas neveicina vēža attīstību, salīdzinājumā ar dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām. Ne tikai tas, ka dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas līdz galam pilnīgi nesadalās aminoskābēs un darbojas kā antigēns, bet arī, piemēram, gaļā ir dzelzs (hemoglobīns), kas ir spēcīgs ķīmisko reakciju katalizators. Cepot gaļu, rodas tādi briesmīgi mutogēni kā heterocikliskie amīni un nitro zoamīdi, kas veicina onkoloģiju.

Ir novērots, ka reģionos, kur daudz lietoto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas un taukus, sievietēm ir 2 – 3 reizes lielāks estrogēnu līmenis, kas savukārt izraisa pastiprinātu šūnu dalīšanos, tai skaitā vēža šūnu. 

Viegli nesaslimt, bet grūti ārstēt
Ekomedicīnā uz onkoloģiju skatās pavisam mierīgi, jo uzskata, ka no tās ir viegli izvairīties, arī sākuma stadijas ir ļoti viegli ārstējama, grūtāk ir ar beidzamajām stadijām, kad jārīkojas ļoti radikāli, bet daudziem cilvēkiem tam vienkārši pietrūkst gribasspēka.

Lai izvairītos no vēža un izārstētu šo slimību, ir jāsaprot rašanās mehānisms, kuram ekomedicīnā ir savs skaidrojums.

Vēzis, kas dažiem izklausās baismīga diagnoze, lai kā arī tas paradoksāli neizklausītos, visbiežāk skar cilvēkus ar stipru imunitāti, kas neslimo, cilvēkus spēka brieduma gados, arī jauniešus (leikoze). Lai radītu un palaistu onkoloģisko procesu, vajadzīga spēcīga imūnsistēma, jo vēža šūnas ir ļoti agresīvas, salīdzinājumā ar apkārtējām šūnām, tām vajag daudz enerģijas augšanai un anaeroba, tas ir, bezskābekļa vide. Vēža šūnas pēc daudziem parametriem līdzinās embrionālajām cilmes šūnām, nespēj diferencēties, bet attīstās, veidojot viendabīgu masu. Ekomedicīna uzskata, ka tas notiek tāpēc, ka organismā ir uzkrājušie toksiski ķīmiski savienojumi un svešas olbaltumvielas, kurus citādā veidā uz āru izvadīt nevar. Lai neitralizētu, organisms cenšas, to lokalizēt un tādā veidā padarīt nekaitīgu. Sanāk tā, ka no jauna saslimt lielāks risks ir cilvēkam ar spēcīgu imunitāti, kas ar savu dzīvesveidu ir uzkrājis tik lielu daudzumu kancerogēnu vielu, ka organisms vairs tās nespēj izvadīt, tomēr arī saslimstot, lielākas izredzes izveseļoties ir tieši cilvēkiem ar spēcīgu imunitāti. 

Kas ir ļaundabīgs audzējs?
Audzēju veidošanās procesi jeb neoplāzija ir nekontrolējama, ātri augoša šūnu masa, kam raksturīga metastazēšanās un liela šūnu un to uzbūves elementu morfoloģiskā dažādība.

Kāda ir šādas pašnāvnieciskas rīcības motivācija? Ir taču organisma apmaiņas procesu pašregulēšanas sistēma, ko veic ar audu fermentiem, kā arī ar nervu un hormonālajām sistēmām. Kāpēc šis mehānisms nenostrādā un sākas agresīva ļaundabīga šūnu augšana? Tam jābūt kādam iemeslam. Tie ir uzkrājušies organisma audos neradnieciski produkti, kas ir ļoti indīgi un pat bīstami dzīvībai. Seko atbildes reakcija, tiek mobilizēti spēki, kas tos iznīcinātu. Notiek intensīva un agresīva šūnu augšana, viena kodola vietā veidojas divi, pēc tam četri, līdz vēža šūna pārplīst, absorbējot blakus veselās šūnas, iznīcina tās, kā arī pati iet bojā un rezultātā izdalās liels daudzums toksīnu, kas vēl vairāk palielina toksisko slodzi. Notiek lavīnveidīgs process, kuru, ja neaptur, var beigties letāli. Tāpēc saslimušajam ir vitāli svarīgi pārtraukt tālāku organisma piesārņošanu ar neadekvātu uzturu un nekavējoties veikt radikālas attīrīšanās programmas. Tieši toksiskās slodzes palielināšanās ar tās izraisītām komplikācijām ir galvenais nāves cēlonis un tikai retos gadījumos cēlonis var būt kāda orgāna nospiešana. 

Par galveno cēloni uzskatāmas strutas
Strutas ir iekaisuma produkts, kas sastāv no bojā gājušām šūnām, mikroorganismiem un audu šķidruma. Tās var uzkrāties dažādās ķermeņa vietās, sevišķi pēc pārslimotām infekcijas slimībām:

    Smaganās – parodontīts;

    Četros deguna blakusdobumos – haimorīts vai frontīts;

    Krūts audu iekaisums sievietēm – mastīts;

    Mandelēs – angīna;

  ▓  Galvas smadzenēs – meningīts

    Smadzeņu apvalkā – arahnoidīts;

    Resnajā zarnā – paraprocitīts, apendecīts vai proktits;

  ▓  Plaušu alveolās – pneimonija;

  ▓  Pie bronhiālajiem limfmezgliem un bronhu lūmenā – bronhīts un bronhoadenīts;

    Pleiras dobumā – pleirīts;

    Žultspūslī – holecistīts;

    Subkutānos taukaudos – furunkuli, roze vai flegma;

    Iekaisums vēdera dobumā – peritonīts;

    Zemžokļa, zemmēles siekalu dziedzeros – parotīts (cūciņa);

Tā kā vīriešiem nav piena dziedzeru, kur filtrējas un uzkrājas no bronhiem ar asinīm nākušās strutas, bet sirds ir tuvu, uzkrājumi veidojas sirds sieniņā. Rezultātā koronāro artēriju tromboze, tai sekojošs infarkts.

Tieši asins un audu nepietiekamā apgāde ar skābekli ir galvenais audzēja attīstības faktors. Tiek traucēta audu elpošana, tas nozīmē metaboliskajos procesos vielmaiņas produkti neoksidējas līdz galam un neizvadās, bet paliekot audos, sāk pūt. Izdalās monoamīni, kas ir bīstamas indes, tādi kā putrescīns, ptomaīns, kadaverīns. Izdalās amonjaks, sērūdeņradis, metāns. Klāt šiem iepriekš nosauktajiem endogēnajiem faktoriem pievienojas vēl eksogēnie (ārējie) faktori, tādi kā gaisa, ūdens, augsnes piesārņojums, smēķēšana, radiācija utt. Summējoties vairākiem faktoriem, var pārprogrammēties šūnu augšana. Lai no tā izvairītos, efektīvākais līdzeklis ir attīrīšanās, pat ja process ir tikko sācies. Ar ķīmijterapiju (audu citostatikīem) vienlaicīgi vai pat ātrāk tiek nogalinātas veselās šūnas. Imūnsistēma zaudē spējas atjaunoties un vēzis pārvēršas par imūndeficītu.

Lai apturētu audzēja augšanu, jācīnās ar cēloņiem, jālikvidē strutu perēkļi, jāattīrās un nedrīkst pieļaut jaunu piesārņojumu. Ja vien imūnsistēma netiek novājināta, likvidējot cēloņus, organisms pats sākuma stadijā tiek galā ar audzēja augšanu.

Likvidējot rašanās cēloņus, ja vien nav bijusi ķīmijterapija vai apstarošana, pat pēc operācijas izveseļošanās norit veiksmīgi.

Ķīmijterapija ir ļoti nepatīkama tēma, tā pamatojas uz aplamu pieņēmumu –  tiek uzskatīts, ka vēzis progresē, situācijai ar katru nākamo mutāciju patstāvīgi pasliktinoties. Ar to nestiķējas onkoloģisko slimnieku ārstēšanas shēma, kas balstās uz pieņēmumu – onkoloģiskās šūnas normālas vairs nekļūs. Ko darīt, vajag tās iznīcināt un labākais ierocis, ķīmiskais ierocis – ķīmijterapija, kas vairākumā gadījumu nepalīdz.

Ķīmijterapijas un apstarošanas izmantošana sākuma stadijās ir kļūda, jo novājinot imūnsistēmu, ārstēšanas process nonāk strupceļā. Paradoksālākais ir tas, ka strutas vairāk vai mazāk uzkrājas audos visiem cilvēkiem, bet ar vēzi saslimst tie, kam stipra imūnsistēma. Vesels cilvēks uzskata, ka nevajag attīrīties, jo nav ne iesnu, ne klepus, ne gripas utt. Kamēr organisms spēj kompensēt šīs slimības, saslimšana, jeb attīrīšanās process nesākas. Dažādi toksiskie savienojumi krājas un krājas, kamēr organisms to neiztur un uzsāk to likvidāciju jeb neitralizāciju audzēja veidā. Tas var būt gan labdabīgas, gan ļaundabīgais process.

Tāpēc nav jāgaida diagnozi apstiprinoši analīžu rezultāti. Attīrīties nekad nav par agru. Attīroties jūs neko nezaudēsiet, bet katra iegūtā stunda var būt izšķiroša.

Labdabīgie audzēji
Pie labdabīgiem audzējiem pieskaitāmi miomas jeb mastopātija, endometrioze, fibromas (savienotājaudu saaugumi), cistas (blīvā apvalkā iekapsulējušies strutu maisiņi) un līdzīgi veidojumi. Cēloņi tie paši, ārstēšana tā pati, tāpēc nav jāvilcinās. Tie ir kā agresīvo, ļaundabīgo šūnu priekšvēstneši. Nav jākrīt panikā, ar tiem var viegli tikt galā, jānovāc rašanās cēloņi.

Ideālā variantā cilvēka ādai vajadzētu būt gludai un nekam uz tās nebūtu jābūt, taču mūsdienās tā notiek reti. Hemangiomas tāpat kā angiomas ir atsevišķu ādas posmu lokalizēta punktveida patoloģija. Tie ir labdabīgie audzēji, sīko asinsvadu veidojumi, kas vizuāli izskatās kā sārti mezgliņi, atgādina plakanus kupolveidīgus izaugumus vai sabiezējumus, kuri zemādas audos veidojas no deformētiem kapilāriem un vēnulām. Vēl ir kapilārās hemangiomas, limfangiomas, kavernozās angiomas. Ja šādi veidojumi ir uz ādas, tad liela varbūtība, ka tie var būt arī iekšējos orgānos un audos, tāpēc, ja to skaits palielinās, der konsultēties ar speciālistu, veicot dermatoskopiskus un histoloģiskus izmeklējumus. Speciālists ieteiks, kādu noņemšanas metodi labāk izmantot – medikamentozo vai ķirurģisko (elektrokoagulācija, lāzers, kriodistrukcija). Rētas dziedēšanai labi iederas propolisa preparāti. Tautas medicīnā ārstēšanai izmanto kalanhojas izvilkumu un strutenes sulu.

Angiomu cēloņu klāsts ir ļoti plašs, tās var būt aknu slimības, hormonālie traucējumi, hormonālā kontracepcija, vitamīnu deficīts, citomegalovīrusi, alkohola lietošana, smēķēšana. 

Iekaisums
Lietojot balto miltu izstrādājumus un cukuru, aizkuņģa dziedzeris izdala insulīnu, lai glikoze varētu iekļūt šūnās. Taču līdzās insulīnam vienlaikus izdalās arī tāda viela kā augšanas faktors, kas stimulē šūnu augšanu un iekaisuma faktorus vienlaicīgi. Iekaisums imūnsistēmai palīdz sadziedēt bojājumus. Audzējs šīs iekaisumu veicinošās vielas izdala lielos daudzumos, tādejādi tiek stimulēta šūnu augšana, tai skaitā vēža šūnu. Ar asinsriti tās iekļūst apkārtējos audos, kā arī izplatās tālāk pa visu organismu un turpina izdalīt vielas, kas veicina to augšanu. Ja imūnsistēma ir kārtībā un nav pārslogota, tā atpazīst šīs šūnas un iznīcina. Onkoloģiskā saslimšana var sākties apmēram no 600 vēža šūnām, koncentrējoties tām vienviet. Šis sākotnējais perēklis var būt tikai magones sēklas lielumā.

Jebkurš ilgstoši noritošs hronisks process šūnu līmenī vai tas ir iekaisums, hipoksija, acidoze vai kādas vielas trūkums, vai arī organisma piesārņojums, agri vai vēlu nobeidzas ar onkoloģisku saslimšanu, jo tiek traucēts šūnu dalīšanās algoritms, kā rezultātā arī rodas vēža šūnas. 

Cistīts
Cistīts ir urīnpūšļa iekaisums, ko visbiežāk izraisa baktērijas.. Sievietēm tas notiek apmēram 5-8 reizes biežāk nekā vīriešiem īsākā urīnizvadkanāla dēļ.

90% no visiem urīnpūšļa iekaisumiem ir bakteriāla rakstura, galvenokārt tās ir zarnu nūjiņas (E.coli, ap 80% gadījumu). Citi biežāki izraisītāji: stafilokoki, klebsiellas, proteus miriabilis, enterobaktērijas, ureoplazmas utt. Krietni vien retāk tie ir vīrusi (piemēram, adenovīruss, citomegalovīruss), ļoti reti sēnīšu infekcijas (candida).

Nereti cistīts tiek iegūts slimnīcā (tā saucamā hospitālā infekcija), piemēram, ar urīna katetriem saistītās infekcijas, kuru izraisītāji nereti ir rezistenti pret antibakteriālo (antibiotiku) terapiju, līdz ar to apgrūtinot ārstēšanu.

Pēc antibiotiku kursa beigām noteikti jāveic zarnu mikrofloras atjaunošana, piemēram, izmantojot bišu maizi.

Ekomedicīnā cistīta ārstēšanai izmanto ķimeņu tēju. Ķimenes samaļ, aplej ar karstu ūdeni un liek nostāvēties dažas stundas, dzer starp ēdienreizēm. Vēl izmanto kumelīšu tēju (lokāla terapija, piemēram, kumelīšu vanniņas). 

Herpes labialis
Visbiežāk ar herpēm saprot HSV-1 (herpes simplex vīruss-1) izraisītos ādas izsitumus, kas sākotnēji izskatās kā ar šķidrumu pildīti pūslīši (vezikulas) un vēlāk pārveidojas par sāpīgiem izčūlojumiem. Izsitumi izzūd bez pēdām. Ārstēšanai parasti nozīmē sistēmiski aciklovīru per os tablešu/kapsulu veidā, ļoti smagos gadījumos (piemēram, herpes vīrusa meningīts) aciklovīru ievada intravenozi. Citi preparāti: valaciklovīrs, famciklovīrs. Ja nepieciešams, antipirētiķi, pretsāpju medikamenti.

Herpes vīrusa izsitumus var apstrādāt ar propolisu. Jāsaprot, ka herpes parādīšanās ir sava veida atgādinājums, ka jāparūpējas par imunitāti, lai nesāktos nopietnākas problēmas. 

Leikoze
Akūtā leikoze ir ilgstošs strutains process organismā, kas nerodas pēkšņi, bet sākas vēl pirms bērna piedzimšanas. Hronoloģiskā secībā pasekosim, kā tas notiek. Māte pirms grūtniecības nekādas attīrīšanās programmas neveica, grūtniecības laikā lietoja klasisko lielveikalos nopērkamo populāro uzturu, vienlaicīgi to pašu arī saņēma vēl nedzimušais bērns. Arī tad, kad bērns piedzima, caur mātes pienu faktiski ēda to pašu, ko māte. Toksīni un šlakvielas krājās un krājās. Tad nesen dzimušo bērnu skāra caurvējš, saaukstējās un piemetās visparastākā akūtā

respiratorā saslimšana, precīzāk būtu teikt,  tika izprovocēts pašattīrīšanās process. Māte vadījās pēc mūsdienu klasiskās medicīnas rekomendācijām – vakcīnas, temperatūru pazeminošie medikamenti, ja nepalīdz, antibiotikas, tādā veidā vēl vairāk tika traumēts jaundzimušā bērna organisms. It kā viss labi beidzās. Temperatūra normalizējas, klepus un iesnas pazuda, tas nekas, ka nedaudz sēc, kopumā bērns izveseļojās. Bet, vai izveseļojās? Seko nākošā un nākošā saslimšanas reize, scenārijs tas pats.

Faktiski slimība tiek izkliedēta, iedzīta dziļāk audos, medicīniskā terminoloģijā izsakoties – tiek kompensēta. Bet ne likvidēta no organisma! Ar antibiotiķiem nogalinātās elpošanas ceļu gļotādas atmirušās šūnas, kļūst par pūstošu strutainu masu, kas nonāk arī garo stobra kaulu smadzenēs, kur notiek asinsrade – eritrocītu un leikocītu radīšana. Asinīs parādās daudz blastu formu. Kā atbilde uz tur iekļuvušajiem toksīniem, seko pastiprināta leikocītu producēšana, kuri paredzēti organismā iekļuvušo svešinieku neitralizācijai, lai uzturētu tīru organisma iekšējo vidi. Arī antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz, jo nevar iekļūt kaulu smadzenēs. Mikrobu rezistences dēļ, tās kļūst neefektīvas un maz ko var palīdzēt. Izejai no situācijas nav brīnumlīdzekļu, ir tikai viens variants – attīrīt un turpmāk nepiesārņot, lai nākotnē nebūtu jāvāc ziedojumi dārgai dzīvības glābšanas operācijai ar cerību, ka izdosies.

Krūts vēzis
Pēc statistikas krūts vēzis sievietēm ir visizplatītākais vēža veids. Plašsaziņās līdzekļos, runājot par šo tēmu, vienmēr tiek atgādināts, ka regulāri jāiet uz pārbaudēm. Daudzas sievietes neiet, jo vienkārši baidās izdzirdēt briesmīgo diagnozi.

Diemžēl maz tiek runāts, kā nenonākt līdz šai slimībai. Vai tad ar regulārām pārbaudēm var novērst onkoloģiskā procesa cēloņus. Jā, tādā veidā vēzi var atklāt agrīnā stadijā, kad ir daudz vieglāk ārstēt. Bet varbūt var krūtis jau savlaicīgi izoperēt, tā teikt - nav krūšu, nav problēmu. Šur tur pasaulē arī šādu absurdu versiju mediķi piedāvā. Kā pareizāk rīkoties? Varbūt vienkārši cerēt kā loterijā, ka ar mani tas neatgadīsies. Bet varbūt labāk būtu nenonākt vispār līdz krūts vēzim?

Kāpēc tā atgadās? Kurš gan nav slimojis, gan bērnībā, gan vēlāk? Populāras pierastas slimības - akūta respiratora saslimšana, iesnas, angīna, gripa, bronhīts, sinusīts, alerģiskais rinīts utt. Populāri ārstēšanas preparāti – antibakteriālie preparāti, antibiotiķi, elpceļu paplašinātāji bronhodilatatori, hormonālie preparāti utt. Jā, paliek labāk. It kā cilvēks izārstējas. Bet, vai līdz galam? Kur paliek slimības izraisītāji, organisma slimo sairušo šūnu paliekas un mikrobi, kas parazitē uz tiem? Atbilde - izkliedējas pa visu organismu.

Bojā gājušās šūnas sastāv no olbaltumvielām. Pūstot bezskābekļa vidē, tās pārvēršas par strutām, kas tiek izkliedētas pa visām iespējamām vietām, sevišķi, kur ir tukšums, kā tas ir bronhos, pakāpeniski noslīdot uz plaušu lejas daļu, kur atrodas bronhiālie kapilāri (abstruktīvais bronhīts).

Tā gadu no gada, saaukstējoties un ārstējoties iepriekš minētajā veidā, pēc ‘’izārstēšanās’’ neveicot attīrīšanās tūres, tiek veicināta arvien lielāka strutu uzkrāšanās tā saucamajā bronhu kokā. Organismam tas draud ar plašu saindēšanos ar monamīniem, tādiem kā kadaverīns, ptomaīns, kas izdalās no uzkrātām strutām. Starp visām organisma šūnām patstāvīgi notiek sakari caur biolauku, nervu, limfātisko, asins un hormonālo sistēmām. Imūnsistēma saņem trauksmi. Ar strutām un sēnīšu micēlijiem aizaugušos bronhu kapilārus parastā veidā attīrīt nevar. Lai glābtos no bīstamā toksiskā materiāla, tā tuvumā tiek radītas paaugstinātas agresivitātes nedifirencētās šūnas lielos daudzumos tā iznīcināšanai. Šādas šūnas tiek radītas ar šūnu sintēzei neraksturīgi lielu ātrumu un ir kā pašnāvnieciskās šūnas, kas iznīcina bez izšķiršanas visu sev apkārt. Tā izskatās onko procesa klīniskā scēna.

Kāpēc sievietēm izvēle visbiežāk krīt uz krūts dziedzeriem? Tāpēc ka tie ir ļoti tuvu bronhiem, aktīvi funkcionē un to audi ir irdeni. Tie vienlaicīgi ir kā filtrs, kas neļauj indēm nokļūt koronārajos asinsvados un sirds muskulī, tāpēc sievietes daudz retāk slimo ar miokarda infarktu, kā tas ir vīriešiem.

Nav jāgaida, kad attīrīšanas darbu veiks agresīvās ļaundabīgās šūnas. Ir daudz labāks variants. To var izdarīt audu fermenti proteāzes, kas iznīcina tikai atmirušās un pūstošās šūnas, bet neaiztiek veselās. Taču ir nosacījums, tās  sāk darboties tikai tad, kad neienāk cietais uzturs un neizdalās uztura pārstrādes fermenti. Tātad attīrīšanās ar badošanos. Šo organisma pašregulēšanās procesu var novērot, piemēram, kad saslimstam - negribas ēst.

Nav tādas pretvēža imunitātes
Pretvēža imunitāti nemaz nevajag, jo vēža šūnas dzīvo neilgi. Tās apēdot blakus šūnas, mirst. To vietā nepārtraukti rodas jaunas šūnas, ja vien imūnsistēma ir pietiekoši spēcīga.

Vai var ar šūnu citostatiķiem, jeb ķīmijterapiju un apstarošanu iznīcināt ļaundabīgo audzēju? Vai ir jēga tādā veidā iznīcināt esošās vēža šūnas, kuras tāpat ātri vien sairst? Faktiski ķīmijterapija un apstarošana ir vērstas ne jau pret esošām vēža šūnām, bet gan pret spēcīgo imūnsistēmu, tās spēju sintezēt jaunas atipiskās šūnas. Tādā veidā imūnsistēma tiek novājināta, padarīta no veselas par imūndepresīvu, ko dēvē arī par imūndeficīta sindromu.

Vēzis ir organisma stāvoklis, kas pāriet tāpat kā iesnas. Organismam vajag tikai palīdzēt ar dabiskiem līdzekļiem un neturpināt to piesārņot. Veicot nopietnas audu attīrīšanas programmas un strikti pieturoties pie adekvāta kvalitatīva uztura, jebkura ļaundabīgā audzēja forma sākuma stadijā ir izārstējama nepilna gada laikā, tādā veidā nesagraujot imūnsistēmu. Nevajag censties apmānīt dabu ar rupju iejaukšanos tās darbības mehānismos, bet gan censties izprast tos, saprast, kā viss darbojas, ievērot dabas likumus un nekonfliktēt ar organismu.       

Uzņemieties atbildību par savu veselību
Ir pasaulē reģioni, kur gandrīz ar šo slimību nesaskaras. Domājiet un analizējiet paši – kāpēc. Nepārejot uz adekvātu uzturu, tas ir, neatslogojot imūnsistēmu, nevar uzveikt šo slimību. Onkoloģija ar lielu varbūtību, zinoši izmantojot dabas līdzekļus, ir uzveicama pat 4. stadijā, nerunājot par sākuma stadijām. Tādu dokumentētu piemēru ir pietiekoši. Galvenā problēma cilvēkam ir psiholoģiska rakstura - ir grūti pilnīgi izmainīt iepriekšējo dzīvesveidu, atbrīvoties no neadekvātas pārtikas izraisītās narkotiskās atkarības. Sāciet jau šodien kaut ko darīt savas veselības labā, jo rīt var izrādīties par vēlu. Lai jums pietiek gribasspēka valdīt pār sevi!