Medus

                                            Kas jāzina par medu?

Daudzu gadu tūkstošu garumā cilvēce izmantojot medu gan pārtikā, gan ārstniecībā, kā arī pirtī, ir pārliecinājusies par tā labvēlīgo iedarbību uz cilvēka organismu. Reti kurš produkts vēl ir testēts ar tādu laika pārbaudi kā medus. Tā galvenās sastāvdaļas ir fruktoze (augļu cukurs) un glikoze (vīnogu cukurs). Vēl ir  nedaudz saharoze (cukurbiešu jeb cukurniedru cukurs) un maltoze (iesala cukurs). Ūdens aizņem apmēram 20% no kopējā sastāva. Augu ziedputekšņi, kas nonāk nektārā, bitēm to ievācot, piedod dažādo krāsu un smaržu. Atkarībā no medus šķirnes glikoze un fruktozes proporcija mainās. Piemēram, rapša ziedu medū ir stipri izteikts glikozes pārsvars, bet akāciju medu fruktozes pārsvars.

Bites medu var iegūt no augu ziedu nektāra, lapu izsvīduma un augu insektu izdalījumiem. Ir sen zināma atziņa, ka labākais medus ir tāds, kādu to dod bite, medus, kura tapšanā nav iejaucies cilvēks. Dabas izdzīvošanas likumi ir bargi. Haltūra un izdzīvošana nav savienojama. Tāpēc bites to stingri ievēro. Problēmas sākas, kad iejaucas cilvēks.

Sildīšana.
Sildīšanu veic, lai no sakristalizējušā medus iegūtu šķidru un atvieglotu fasēšanu, kā arī iegūtu ‘’pievilcīgu’’ izskatu. Šādu produktu ārstnieciskām vajadzībām parasti izvēlās par medu maz zinošs pircējs. Medus vāji vada siltumu, tāpēc to sildot, rūpīgi jāmaisa, ko tehniski ir izdarīt sarežģīti, jo ir sakristalizējies. Šo procesu strauji atvieglo temperatūras paaugstināšana.

+350C - temperatūrā sāk zust bioloģiski aktīvās ēteriskās vielas.

+400C - sasniedzot šādu atzīmi, sāk aiziet bojā gaistošās pret mikrobu vielas.

+450C - sāk zust viens no galvenajiem fermentiem - invertāze, kuras ietekmē saharoze sašķeļas fruktozē un glikozē. Sāk iet bojā pārējie fermenti.

+500C temperatūrā tiek zaudēts galvenais medus dabiskuma rādītājs diastāze, jeb amilāze, kas ir ferments, kas šķeļ ogļhidrātus.

+630C sildot šādā temperatūrā pusstundu, var novērst rūgšanu.

Sildot medu, tas kļūst tumšāks. Sildot augstā temperatūrā, kā arī vairākkārt pārsildot rodas kaitīga viela oksimetilfurfurols, ko nosaka laboratorijā.

Diastāzes skaitlis.

Tas ir galvenais dabiskuma rādītājs, ko mēra Gote vienībās. Tas var būt robežās no 0 līdz pat 40 un retos gadījumos pat vairāk. Tas faktiski ir pievienoto fermentu daudzums, ko bišu šūnās ienestajam nektāram, to daudzkārt norijot un atrijot, pievieno bites, reizē arī samazinot ūdens daudzumu. Tādējādi notiek nektāra pārstrāde medū. Pārsildot medu, šis skaitlis ievērojami samazinās. Arī ilgstoša uzglabāšana šo skaitli pazemina. Ir tendence, ka pavasarī ievāktajam medum šis skaitlis ir nedaudz zemāks nekā vasarā ievāktajam. Arī liela ienesuma laikā ievāktajam medum tas var būt nedaudz zemāks, jo bites nepagūst pievienot tik daudz fermentu, kā tas ir vāja ienesuma laikā. Pēc Latvijā pieņemtā standarta dabiskajam medum, diastāzes skaitlis nedrīkst būt zemāks par 8.

Filtrēšana.
Filtrēšanu veic, lai iegūtu kristāldzidru izskatu un novērstu uz kādu laiku kristalizāciju. Izlaižot medu caur smalkajiem filtriem, samazinās ziedputekšņu piemaisījums. Tātad arī vērtība. Medus kļūst nedaudz gaišāks. Latvijā to praktizē ļoti reti. Parasti šāds medus ienāk no ārzemēm. Taču tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka, piemēram, tagad ar ultra smalkiem filtriem attīra medu pilnīgi no ziedputekšņiem, jeb no galvenās sastāvdaļas, kas medu dara vērtīgu. Tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc šāds ‘’medus’’ ir tik lēts. Nekas jau arī nebūtu iebilstams pret šādu produktu, ja vien tirgotāji neizmantotu vārdu – medus.  

Attīstoties tehnoloģijām tik tālu, ka ar ultra smalkiem filtriem ir iespējams attīrīt medu pilnīgi no ziedputekšņiem, patērētājiem parādās vēl viens viltīgs slazds. Pasaulē pašlaik modē, ir monoflorais medus (no viena auga ziediem), kurš faktiski ir mazvērtīgāks par dažādu ziedu medu. Tā kā tīru monofloro medu ievākt ir ļoti sarežģīti (bites lido 3 km rādiusā, un lielākā daļa augu zied tikai dažas dienas), tāpēc vienkāršāk biškopjiem ir ievākt kāda auga ziedputekšņus. Tos izkaltē, jo nevar citādi uzglabāt, lai nepelētu, tad sīki samaļ un pievieno izfiltrētajam medum. Šādā veidā var iegūt, piemēram, ābeļziedu, pieneņu, aveņu ziedu medu utt. Un analīzes uzrādīs, ka patiešām medus nosaukums ir pareizs. Atliek vien, lai pilnībā pārliecinātu pircēju, pievienot vēl attiecīgos aromatizatorus.

Diemžēl kaltēšanas procesā, kā arī ilgstošā saskarē ar gaisu, notiek oksidācija, un ziedputekšņi zaudē lielu daļu vērtības, nekā, ja tie atrastos medū. Tas nozīmē, ka, izfiltrētajam medum, pievienojot šādus ziedputekšņus, tā vērtība būs ievērojami zemāka.

Rūgšana.
Medus rūgšana notiek, ja tajā esošā ūdens daudzums pārsniedz 20% Vispiemērotākā temperatūra rūgšanai ir no +100C līdz +200C,bet zemākā par +50C temperatūrā, rūgšana apstājas. Medū esošie raugi sašķeļ cukurus. Veidojas spirts un ogļskābā gāze, kas izdalās burbulīšu veidā. Tā kā medus ir hidroskopisks (uzsūc mitrumu no gaisa), ir svarīgi to vienmēr uzglabāt hermētiski noslēgtos traukos.
Ūdens daudzums medū, ko mēra procentos, ir svarīgs faktors, bet ne vienīgais un negarantē, ka neuzrūgs. Svarīga ir augu daudzveidība bišu novietnes apkārtnē. Jo lielāka ziedu dažādība, jo lielāka varbūtība, ka kādā no augiem, to nektārā būs palielināta rauga sēnīšu klātbūtne, jo dabā ir ap 300 dažādu raugu. Pierādījums tam ir, uzglabājot medus paraugus identiskos apstākļos (istabas temperatūrā), gadās, ka rūgšanas pazīmes ir paraugam ar 18%, bet tas, kurā bija virs 21% ūdens klātbūtne, saglabājies ir ideāli. Drošākais un vienkāršākais medus  rūgšanas problēmas risinājums ir to uzglabāt no 00 līdz +100C temperatūrā.

Kristalizēšanās.
Ar dažiem izņēmumiem, Latvijā medus parasti sakristalizējas apmēram 2 mēnešu laikā pēc tā izsviešanas no šūnām. Kristalizācija, jeb kā tautā saka, sacukurošanās, ir viena no drošības pazīmēm, ka medus ir kvalitatīvs un īsts. Dažās valstīs pat ar likumu ir ierobežota šķidrā medus tirdzniecība ziemas periodā. Kristalizācijai jābūt vienmērīgai. Medus noslāņošanās liecina, ka ir nekvalitatīvs. Ja medū ir liels procents fruktozes, kristalizācija var arī gandrīz neveidoties, piemēram, no akāciju ziediem ievāktajā. Arī lapu izsvīduma medus kristalizējas ļoti vāji.

Krēmveida.
Medus konsistence var būt no rupji graudainas līdz pat krēmveidīgai jeb taukveida, atkarībā no ziedu dažādības un kristalizācijas apstākļiem. Krēmveida medu, kas patīk daudziem lietotājiem, var iegūt arī mākslīgi, nedaudz uzsildot, ieliekot ‘’ieraugam’’ nedaudz krēmveida medu un, periodiski lēnām maisot, lai izjauktu lielo kristālu veidošanos. Vienīgais mīnuss šādam medum ir papildus saskare ar gaisu, to maisot.

No cukursīrupa.
Kaut arī par cukursīrupu maksāt medus cenu ir ekonomiski neizdevīgi, no cukura iegūtais medus ir vērtīgāks par cukuru, jo saharoze ir pārvērsta vienkāršos cukuros (veikta invertāze) - glikozē un fruktozē Cilvēka organismam vairs nav jāpiepūlas. Šāds ‘’medus’’ vāji kristalizējas un nerūgst, ir ar neizteiktu aromātu un gaišu krāsu, ja vien nav pievienots, piemēram, liepziedu tējas novārījums, pagatavojot sīrupu izbarošanai. Cukursīrupa medū gandrīz nav bišu ražoto fermentu un hormonu. Nav olbaltumvielu, vitamīnu un organisko skābju. No 1kg cukura var iegūt 1kg šāda ‘’medus’’.

Laika apstākļi un bišu ganības šāda ‘’medus’’ ražošanu neiespaido. Parasti bišu piebarošanu ar cukursīrupu vai invertcukuru (rūpnieciski sagatavots sīrups) biškopji veic bites ieziemojot, kā arī stimulējot saimes bez ienesuma periodā. Cukursīrupa esamību medū nosaka ar mikroskopu, apskatot cukurbiešu vai cukurniedru šūnu klātbūtni. Kāda būs ziema un kāds būs barības patēriņš, rudenī paredzēt nevar. Tomēr, ja rudens piebarošana pēc medus izsviešanas ir veikta pareizā daudzumā, cukursīrupa klātbūtne medū nākamajā sezonā tuvojas nullei, jo bites to ir izlietojušas jau ziemā.

Cukura un medus cenu starpībai samazinoties un Latvijā ražotā cukura krājumiem izsīkstot, cukursīrupa medus ražošana ir kļuvusi ne pārāk ienesīga nodarbe.

Bez cukursīrupa.
Līdzīgi kā, audzējot dārzeņus ar bioloģiskajām metodēm bez ķīmijas, iegūst mazāku ražu. Arī biškopībā, atsakoties no cukura izmantošanas, tiek zaudēta medus kvantitāte. Ir grūti konkurēt ar cenām. Augstražīgās bišu šķirnes, kas nāk no ārzemēm un ar ko strādā vairākums biškopju Latvijā, slikti panes lapu izsvīduma medus klātbūtni ziemas barībā. Pastāv nopietns risks bitēm, nepārziemot. Starp citu, cilvēkam šāds lapu izsvīduma medus ir pat ļoti labvēlīgs. Turklāt ziemas barībā nedrīkst būt arī rapša un griķu medus. Tāpēc, lai atteiktos pilnībā no cukura izmantošanas, ar šiem faktoriem ir jārēķinās. Turklāt dravā ir arī jāveic papildus ciltsdarbs, katru gadu audzējot bišu mātes no izturīgākajām saimēm. Piebarojot ar cukursīrupu, tomēr ir jārēķinās, ka bites to nav apēdušas līdz galam un ir izvietojušas pa visu stropu. Ja speciāli nepiebaro bites medus ražas palielināšanai, šī daļa ir pavisam neliela un nav vērā ņemama. Atsakoties pavisam no cukursīrupa izmantošanas, medus pilnībā ir tāds, kādu to dod daba. Bet t as jau ir bezkompromisu variants.

Importa un vietējais.
Latvijā gadā medus ienesums ilgst tikai apmēram 3 mēneši. Pārējā laikā bites tērē iekrāto. Dienvidos, no kurienes ieved Latvijā lēto medu, bitēm ienesums ir gandrīz visu gadu. Tāpēc ar cenu ir konkurēt grūti. Citādi tas ir ar kvalitāti. Tā kā dienvidos gaisa temperatūra ir augstāka, no ziedaugiem nektārs izdalās daudz straujāk, un rezultātā nektārā minerālvielu ir krietni mazāk. Tādēļ Latvijā iegūtais medus ir aptuveni 10-15 reizes bioloģiski aktīvāks par dienvidu konkurentu. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo medus ir vērtīgāks, tāpēc ka augi zied ilgāk un uzņem vairāk minerālvielu.

Tāpat kā augi, arī biškopības produkti cilvēkam vislabāk iederas nākušie no tuvākās apkārtnes, jo laika gaitā cilvēka organisms tiem piemērojies ir vislabāk. Par vietējā medus pārākumu liecina arī pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma NDC (Nacionālais diagnostikas centrs) veiktais pētījums. Secinājums ir, ka Latvijas āboli un medus pēc visiem parametriem apsteidz ārzemju konkurentus. Par pārējiem pētītajiem produktiem secinājumi ir neviennozīmīgi.

Dažādu ziedu.
Šim medum, salīdzinājumā ar atsevišķo ziedu, jeb monofloro, ir plašāks ārstniecisko īpašību spektrs. Tas veido daudz un dažādas krāsu, garšas un smaržu kompozīcijas. Tā kā bites lido 3km rādiusā, Latvijā tīru monofloro medu praktiski iegūt nevar. Ja nu vienīgi ar kādu ziedu lielāku īpatsvaru. Katrai apkārtnei, kurā bites novietotas, ir sava atšķirīga augu dažādība, sevišķi medus starpība jūtama, ja tuvumā ir iesēti nektāraugi, vai, piemēram, vasaras beigās bišu dravu izvieto viršu silā. Esmu novērojis, piemēram, liepziedu laikā vienā dravā liepas san pilnas ar bitēm, bet otrā galīgs klusums. Izrādās, bites priekšroku dot apkārtnē tiem ziediem, kuri tajā brīdī spēj dot vislabāko ienesumu. Pat blakus stāvošos stropos var medus atšķirties. Tāpēc visu to ņemot vērā, izvēloties sev medu, pircējam būtu ieteicams salīdzināt pēc iespējas vairākus piedāvājumus, lai izvēlētos sev tīkamāko un neatteiktos no medus vispār.

Ekstraģētais medus.

Tējas iegūšanas procesu īsumā varētu ieskicēt tā - augu vai tā ziedus ievākšana, kaltēšana, fermentizācija un sasmalcināšana. Ieberot to kārstā ūdeni, pagatavojam tēju. Ekstraģētā medus pagatavošana notiek līdzīgi – piemēram, speciāli sagatavotus liepziedus, piparmētras, vīgriezes vai kāda cita auga ziedus vai tā lapas ieber medū, kas uzsildīts līdz +350C temperatūrai, rūpīgi izmaisa un pēc pāris stundām izfiltrē. Tādā veidā var iegūt medu ar ļoti spēcīgi izteiktu kāda auga garšu un smaržu. Ektraģētajam medum ārstnieciskās īpašības pavājinās nenozīmīgi vai pat iespējams, ka dažas pastiprinās. Tādā veidā medum var piedot interesantas garšās, smaržās un krāsas kombinācijas.

Noslāņošanās.
Kvalitatīvam medum, pareizi to uzglabājot, šī problēma nav aktuāla. Pārpratums varētu rasties gadījumos, kad fasējot, tiek vienā traukā saliets medus no dažādām izsviešanas partijām ar citādu kristalizācijas sākšanās  laiku, medu neizmaisot. Pazīme tam ir ļoti neizteikta izplūdusi robeža starp šķidro un sakristalizējušos medu. Pēc galīgas sakristalizēšanās šajā gadījumā, varētu nedaudz atšķirties krāsas tonis. Citādāk tas ir ar nepareizi uzglabāto un nekvalitatīvo medu. Robežas ir ļoti kontrastainas un visbiežāk atrodas trauka apakšā vai augšā. Tā ir raksturīga pazīme nepareizi uzglabātam, nekvalitatīvam medum un ir viena no vizuālajām pazīmēm, kam būtu jāpievērš uzmanība, iegādājoties medu.

Nogatavošanās.
Stropā tikko ienestajam nektāram  ir ļoti liels ūdens procents, apmēram 60%, tāpēc bites veic žāvēšanu, ventilējot stropu, tādējādi samazinot ūdens daudzumu līdz 20%. Vienlaicīgi nektāram tiek pievienoti fermenti. Šis process, jeb nogatavināšana, atkarībā no laika apstākļiem,  ilgst aptuveni 2 nedēļas. Līdz malām aizpildītās šūnas bites aizvāko. Aizvākojumi ir kā garantijas zīme, ka medus ir nogatavojies. Ilgstošai uzglabāšanai, praktiski, visdrošākais medus ir vasaras beigās izņemtais, kad ienesums ir beidzies. Lai iegūtu lielāku ražu, lielražotāji praktizē medus izņemšanu no stropa, kad tam ir vēl liels mitruma procents, tātad nav nogatavināts. Vajadzīgais mitruma procents tiek panākts ar speciālām mitrumu uzsūkšanas ierīcēm. Tas tiek darīts, lai bites atbrīvotu no šī darba un lai tās vairāk sanestu nektāru. Arī tāpēc ka, piemēram, rapša ziedu medus ļoti ātri kristalizējas, un ir jāpaspēj to izsviest no šūnām. Šāds mākslīgi žāvētais medus būs mazvērtīgāks, jo tam ir daudz mazāk pievienoto bišu fermentu (diastāzes skaitlis), kā arī bijusi lielāka saskare ar gaisu.

Šūnu medus.
Aizvākotajās šūnās uzglabātajam medum piemīt visaugstākie kvalitātes rādītāji, jo nav saskāries ar gaisu. Šūnās medus tik ātri nesakristalizējas, jo nav sajaucies ar kristalizēties iesākušo. Mīnuss varētu būt ne pārāk ērtā lietošana, kā arī ēšana kopā ar vasku. Uzglabājot medu šūnās, tomēr jāatceras, ka pat aizvākotās šūnas pilnībā nepasargās no mitruma, kas ir gaisa sastāvā, no tā iekļūšanas medū. Tāpēc šūnās medus jāuzglabā sausā vietā vai hermētiski slēgtos traukos.

Atsvaidzināšana.

Pārāk ilgi nostāvējušos vai zemas kvalitātes medu uzsilda un izbaro bitēm, līdzīgi kā cukursīrupu. Tas iegūst gandrīz svaigā medus izskatu. Ja tas notiek ienesuma laikā, pietam vēl sajaucās ar svaigo nektāru. Tādējādi ar bišu palīdzību tiek veikta medus ‘’atsvaidzināšana’’. Ir pat dzirdēts par bitēm kontrabandistēm, lai dabūtu pāri valsts robežai lēto nekvalitatīvo medu, barotavas izvieto robežas vienā pusē, bet stropi atrodas otrā pusē. Un te pat robežsargu vismodernākā aparatūra ir bezspēcīga. Latvijai neraksturīgā medus klātbūtni nosaka laboratorijā, veicot botānisko analīzi. Kvalitāti pārbauda, nosakot diastāzes skaitli.

Alerģija.

Ir maldīgs uzskats, ka kvalitatīvs vietējais medus izraisa alerģiju. Medus palaiž attīrīšanās procesu, kas maldīgi tiek saukts par alerģiju. Aplūkojot medu, tumšā redzeslauka mikroskopā, ļoti lielā palielinājumā, neieraudzīsiet nevienu baktēriju, sēnīti vai mikrobu. Citos produktos to ir pilns.

Lietošana.

Vislabāk medu ēst atsevišķi, lai tas sajaucās ar siekalām, jūs tādā veidā apēdīsiet tik cik jūsu organismam tajā brīdī nepieciešams. Jau pat šo brīnišķīgo dabas produktu paturot mutē, tas sāk uzsūkties un nonākt asinīs. Nelieciet to tējā vai kafijā, nešķaidiet ūdenī, tas jau būs cits produkts un ar citu iedarbību. Nemāniet sevi, ja jūs gribat dzert, tad dzeriet ūdeni, medus ir jāēd, nevis jādzer.

Uzglabāšana.

Medu pareizi uzglabājot, pat pēc gadu tūkstošiem, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, varēja droši noteikt, ka tas ir bijis medus. Pateicoties antiseptiskajām īpašībām, medū nevairojas baktērijas un sēnītes. Toties jāņem vērā spēcīgās hidroskopiskās īpašības, kuru dēļ medu nedrīkst turēt vaļējā traukā, lai tas neuzņemtu mitrumu no gaisa, pie reizes arī apkārtējās smakas. Vislabāk uzglabāt no 0°C līdz +10°C grādu vienmērīgā temperatūrā, tumšā vietā. Tā kā medus satur apmēram 20% ūdens, nebūtu ideālais variants uzglabāt mīnus temperatūrā, jo var nedaudz samazināties aminoskābju un vitamīnu kvalitāte.
                                                                                                                                                                                                                                                         maize150

Modmedus

 

Ogļhidrāti.

Ogļhidrāti veidojas augos fotosintēzes rezultātā. Faktiski tā ir iekonservēta saules enerģija. Galvenā funkcija, ko veic ogļhidrāti cilvēka organismā - nodrošināšana ar enerģiju. Ir vienkāršie un saliktie ogļhidrāti. Pie vienkāršajiem cukuriem jeb monosaharīdiem ir pieskaitāma glikoze, fruktoze un galaktoze, bet pie saliktajiem jeb disaharīdiem – saharoze, kas ir glikozes un fruktozes savienojums, ko plašāk pazīstam kā parasto cukuru. Salīdzinājumā ar medu, saharozi, jeb parasto cukuru, cilvēka organisms tiešā veidā izmantot nevar. Tāpēc saharoze jāsašķeļ glikozē un fruktozē, turklāt tērējot fermentus un enerģiju. Pie saliktajiem cukuriem ir vēl pieskaitāma maltoze (savienotas divas fruktozes molekulas), kas atrodama, piemēram, diedzētos graudos. Vēl ir laktoze, kas atrodas piena produktos. Tas ir vienīgais ogļhidrāts, kam vajadzīgs speciāls ferments laktāze. Ja zarnu traktā šī fermenta nav, veidojas piena nepanesamība.

Bez vienkāršajiem cukuriem ir vēl saliktie jeb polisaharīdi – ciete, celuloze (šķiedrvielas) un glikogēns. Tie ir tā saucamie lēnie ogļhidrāti (glikēmiskais indekss mazāks par 70), kas salīdzinājumā ar ātrajiem, enerģiju mums dod pakāpeniski un vienmērīgi. Ciete ir mūsu galvenais ogļhidrātu avots, kas atrodama kartupeļos, graudaugos, dārzeņos, augļos. Izņemot kartupeļus (bez mizas sagatavotos), tie ir lēnie ogļhidrāti, kam būtu jāveido mūsu uztura piramīda. Augu šķiedras, kas arī pieskaitāmas pie polisaharīdiem, organismā tiešā veidā netiek izmantotas, bet tās ir mūsu zarnās dzīvojošo labo baktēriju barības avots. Bifido un lakto baktērijas mums saražo daudz vērtīgu un ļoti nepieciešamu barības vielu.

Medus.

Arī medus ir pieskaitāms pie saliktajiem ogļhidrātiem, jo tā galvenā sastāvdaļa fruktoze asimilējas aknās un transformējas par glikogēnu - enerģijas rezervi diennaktij, tas ir, pakāpenisku un stabilu enerģijas avotu. Ja enerģija netiek izlietota, tas ir, vairāk saņemta nekā izmantota, tā pārvēršas ilgstošas uzkrāšanas formā - taukos. Fruktoze ir divas reizes saldāka par glikozi un pusotru reizi saldāka par parasto cukuru. Tā salīdzinājumā ar glikozi, zarnu traktā uzsūcas lēnāk. Cukura diabēta slimniekiem ir svarīga liela daudzuma glikozes nenonākšanai asinīs, jo pietrūkst insulīna, kas to var nogādāt šūnās. Fruktozes nonākšanai šūnās, nevajag insulīnu. Fruktoze no zarnām asinīs nonāk pakāpeniski, bet aknās transformējas par glikogēnu. Medus satur hromu, kurš sekmē insulīna izstrādi. Arī šis faktors nav mazsvarīgs cukura diabēta slimniekiem. Tāpēc tie lietot medu var. Protams, saprātīgās devās. Vienīgi vēlams būtu izvairīties no medus šķirnēm ar lielu glikozes daudzumu, piemēram, no krustziežu dzimtas augu ziediem, tādiem kā pērkones, rapsis.

Medū ir daudz fermentu, tāpēc tas organismā ļoti labi asimilējas. Jo vairāk medum pievienotu fermentu, jo augstāks dieastāzes skaitlis, jo vērtīgāks medus. Nonākot kuņģi, fermenti sāk savu darbu, palīdzot arī pārējo uzturu pārstrādāt, tāpēc medum ir ļoti laba savienojamība ar citiem produktiem. Taču to sildot jau pie +400- 500C temperatūras fermenti sāk iet bojā, un medus kļūst cits produkts.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka medus sastāvs atgādina cilvēka asins plazmas sastāvu. Tas satur nepieciešamos mikroelimentus optimālā daudzumā un proporcijā. Tie ir vairāk nekā 90 ķīmiskie savienojumi, kuri vajadzīgi veselības uzturēšanai. Vitamīni B2, B6, E, C, folijskābe, nikotīnskābe, dzelzs, hroms, magnijs, aminoskābes, fitoncīdi, flavinādi utt. Medū ir tāds reti sastopamais mikroelements kā litijs. Litiju var iegūt no nevārītā ūdens, tomātiem. Bez litija nesintezējas ATF (adenozīntrifosforskābe), kas ir svarīgs organisma enerģijas avots.

Medus ir absolūti sterila, dabas veidota konstrukcija. Apskatot to tumšā lauka mikroskopā vairāk nekā 1000 reižu palielinājumā, jūs neieraudzīsiet nevienu mikrobu, baktēriju vai sēnīti. Galvenās medus sastāvdaļas fruktoze un glikoze, kas pašas pa sevi rada sterilitāti, veido neitrālu vidi (ne skābu, ne sārmainu), taču medū ietilpstošās skābes tādas kā skābeņskābe, ābolskābe un citas, rada skābu vidi, tādā veidā pastiprinot vēl vairāk medus anti-patogēnās īpašības. Pateicoties skābai videi, fruktoze un glikoze jau sāk uzsūkties mutē un nonāk asinsritē.

Jebkuri organiskie savienojumi medū uzglabājas gandrīz vai bezgalīgi ilgi. Ir zināms gadījums, kad senā kapavietā ir atrasts trauks ar medu, bet tajā mieža grauds, kura aptuvenais vecums 2500 gadu.

Medus un attīrīšanās.
Pārejot uz veselīgāku uzturu, cilvēks saņem mazāk enerģijas, nekā, lietojot termiski apstrādātu uzturu. Iesācējiem vēl organisms nemāk pilnīgi asimilēt, tāpēc bieži vien tie izjūt nespēku vai pat galvas reiboni. Nepieciešamība attīrīties ir katram cilvēkam, taču jebkura attīrīšanās programma ir energoietilpīga. Šo nepieciešamo enerģiju organisms uzkrāj ilgākā laikā. Medus ir teicams līdzeklis, kā iedot enerģiju. Organisms tikai gaida piemērotus apstākļus. Te cilvēks izdara sev dāvanu un apēd karoti medus vai vairākas, ķermenis saņem nepieciešamo enerģiju un organisms sāk attīrīšanos. Pēc kāda laika parādās attīrīšanās simptomi, jo medus raisa attīrīšanas procesu, ko uzskata par alerģisku rekciju. Mēs esam pieraduši jebkuru attīrīšanos saukt par slimību. Cilvēks saka – paēdu medu un saslimu, nebūtu ēdis, būtu vesels, jeb attīrīšanās process nebūtu sācies. Tāpēc medu uzskata par spēcīgu alergēnu. Sabiedrībā bieži saka – apēdīsi daudz medus, būs slikti. Faktiski priekš organisma tas ir veselīgs process. Mazāk vesels cilvēks no vairāk vesela atšķiras tikai ar to, ka veselajam jāapēd vairāk medus, lai sāktos attīrīšanās process. Zinot šo daudzumu, praksē katrs cilvēks var piemērot sev tādu daudzumu medus, kurš palaiž šo attīrīšanās procesu. Tādā veidā var paātrināt un padarīt efektīvāku attīrīšanos, tikai katru nākamo reizi nāksies ēst vairāk un vairāk, jo attīrīšanās procesi būs arvien dziļāki un energoietilpīgāki. Ja runājam par kvalitatīvu medu, ierobežojami nevar būt, jo medus galvenokārt sastāv no fruktozes, bet tā nenoslogo aizkuņģa dziedzeri (nevajag insulīnu). Kvalitatīvs medus veido pat nedaudz sārmainu vidi.

Medu var jaukt ar visiem produktiem, vienalga labi asimilējas. Vienīgais ierobežojums – apetīte un labsajūta. Kvalitatīvs medus toksīnus nesatur, ārā iet vienīgi iepriekš apēstie.

Medus un žultsakmeņi.
Rītā pēc pamošanās uzsilda līdz +300 - +400 C temperatūrai divas glāzes nevārīta ūdens, ņem divas tējkarotes medus, vēlams ar augstu diastāzes skaitli, nedaudz pasūkā un aizdzer ar ūdeni. Nonākot kuņģī, atveras ķuņģa sfinkters un ūdens ienāk divpadsmit pirkstu zarnā. Tur ir žults izvadkanāli. Medus ir tāda aktīva viela, kas mēdz pielīmēties, precīzāk būtu teikt pievilkties pie citiem inertiem veidojumiem, līdzīgi kā magnēts. Tā kā medus kristāliem ir tendence absorbēt ūdeni, lai izšķistu, tie šķīst kopā ar to vielu, pie kā pielipuši. Tā mikrons pēc mikrona izšķist arī žultsakmeņi. Šis process var ilgt līdz pus gadam. Paātrināt to var ar zaļajiem kokteiļiem.