Propoliss

 

                                                         Propoliss.

Bišu stropā ir ideāla vide, kur varētu vairoties patogēnā mikroflora (baktērijas, sēnītes, vīrusi). Tur ir siltums, barība, enerģija, mitrums un nav tiešos saules staru iedarbības. Taču daba ir atradusi ģeniālu risinājumu, izveidojot visdziednieciskāko un sterilāko produktu - propolisu. Bites ar to dezinficē savu mājokli un aizlīmē caurumus. Pateicoties propolisam, bites stropā spēj nodrošināt tādu sterilitāti, ka pat ķirurgi vārētu uzglabāt savus instrumentus.

Dabā jaunie augu dzinumi un pumpuri, lai pasargātos no patogēnās mikrofloras iedarbības, ir pārklāti ar smaržīgu, mikrobus atbaidošu, plānu virskārtu, tādu kā sveķiem. Tās sastāvā ir polifenoli, kam raksturīga stipra pret mikrobu iedarbība, kā arī bioflavonīdi, jeb antioksidanti, kuri samazina infekciju uzņēmību. Ir arī kaitīgos kukaiņus atbaidošas vielas. Bites šo virskārtu ievāc, apstrādā ar saviem fermentiem, pievieno vasku un izmanto stropa dezinfekcijai un spraugu aiztaisīšanai. Sezonas laikā katrā laika periodā ievāktais propoliss atšķiras pēc krāsas un smaržas. Piemēram, egļu un priežu jauno pumpuru smarža propolisā, kurš iegūts laikā, kad tie veidojas, ir tiešām sajūtama. Pēc izskata propoliss ir ļoti neviendabīgs, pārsvarā brūnganpelēkos toņos. Pie temperatūras +300C ir lipīgs un grūti atmazgājams, bet pie 00 C trausls un ciets.

Propolisa sastāvs: balzami un sveķi – 55%, vasks 30%, ēteriskās eļļas – 10% un ziedputekšņi – 5% Tās ir vispārējās pamatsastāvdaļas, bet, ja skatās sīkāk, propolisa sastāvā ir ap 400 sastāvdaļām. Tā kā patogēnā mikroflora, veidojot mutācijas, nepārtraukti mainās, bet augi, lai aizsargātos, arī ir spiesti piemēroties. Tas nozīmē, ka arī propoliss mainās līdzi, tāpēc arī ir visefektīvākais līdzeklis pasaulē pret patogēno mikrofloru.

Propolisu zināja jau senajā Ēģiptē un izmantoja mumificēšanai – faraonu iebalzamēšanai. Propolisam ir ļoti plašs pielietošanas spektrs, sevišķi ārstniecībā, jo salīdzinājumā ar antibiotikām, mikrobiem pret to neizstrādājas rezistence. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka augu dažādības dēļ, tā sastāvs ir ļoti mainīgs, jo pat nevar savākt divus vienādus propolisa paraugus. Propoliss ir spēcīgs antioksidants ar reģenerējošu efektu. Apiterapijā to izmanto kā pretsāpju, pretmikrobu, pretvīrusu, pretsēnīšu un imūnmodulējošu līdzekli, jo neizraisa blakusparādības. Zinātnieki arī ir atklājuši ļoti spēcīgas pret vēža īpašības un turpina pētījumus par izmantošanu onkoloģijā.

Ap 30% no propolisa sastāva ir fenolu savienojumi, kam ir izteiktas spēcīgas antioksidantu īpašības. Tas nozīmē, ka tam piemīt spēcīgas pretnovecošanas profilaktiskās īpašības, reizē arī samazinās onkoloģiskās saslimšanas risks. Uzlabojas organisma spēja pretoties radiācijas iedarbībai. Ir izpētīts, ka, izmantojot propolisu, var veiksmīgi risināt neauglības problēmas sievietēm.

Tā kā propoliss ir visspēcīgākais dabiskais pretiekaisuma līdzeklis, to veiksmīgi izmanto endometriozes ārstēšanā. Endometrioze ir izplatīta sieviešu slimība, kas saistās ar sāpēm vēdera lejasdaļā, sliktu pašsajūtu un neauglību. Tautas medicīnā šī slimība jau sen tiek veiksmīgi ārstēta ar propolisu. Tas tikai pareizi jāsagatavo, lai nezaudētu dziednieciskā īpašības.

Salīdzinājumā ar ķīmiski sintezētajiem medikamentiem, ko plaši izmanto medicīnā, propolisam nav blakusefektu. Tas neatstāj negatīvu ietekmi uz nierēm, aknām un liesu. Citādāk tas ir ar antibiotikām. Pēc VVO (Vispasaules Veselības Organizācija) datiem pasaulē antibiotiku izlietojums pēdējos 10 gados palielinājies par vairāk nekā 30%. No pretvīrusu potēm veidojas bīstami mutanti. Mirstība mikrobu rezistences dēļ katastrofāli palielinās.

Propolisu īsti nevar saukt par antibiotiku, jo tas iznīcina tikai patogēnās baktērijas, bet labās ne vien neaiztiek, bet veicina to augšanu, turklāt vienlaikus darbojas kā pretsēnīšu un pretvīrusu līdzeklis. Precīzāk būtu propolisu saukt par pretiekaisuma dabisko preparātu.

Propolisu visbiežāk sagatavo, to izšķīdinot spirtā vai eļļā, kā arī iestrādājot medū, vai pat košļājamajā gumijā, lietojot to, piemēram, gripas epidēmijas laikā kā profilakses līdzekli. Diemžēl, propolisu izšķīdinot spirtā vai eļļā, tiek zaudēta vairāk nekā puse vērtības. Tāpēc ir izstrādātas tehnoloģijas, pēc kurām propolisu var sajaukt ūdenī, nesildot vairāk par +350C, tādējādi tiek saglabāta 99% propolisa vērtības. Pieredze rāda, ka 5% propolisa sajaukums ūdenī ir visoptimālākais izmantošanas variants.

Propoliss ūdenī.
Propolisa sajaukumu ar ūdeni pagatavo, maksimāli sasmalcinot propolisu un, sajaucot to ar kvalitatīvu ūdeni, kuram izmainītas īpašības (cilvēka organismam labvēlīgākā virzienā). Tā kā neviens propolisā esošais komponents netiek noņemts, uzglabājot, daļai komponentu ir tendence nogulsnēties. Tāpēc pirms lietošanas maisījums ir ļoti rūpīgi jāsakrata. Ūdens kalpo kā transportlīdzeklis propolisa ērtai nogādāšanai kuņģa zarnu traktā, un svarīgākais ir, ka tas tiek vienmērīgi izkliedēts un spēj visur nokļūt, bet taukos šķīstošā frakcija izšķīst ar žults palīdzību. Salīdzinājumam, ja, piemēram, jūs norīsiet propolisa gabalu, kaut kur koncentrācija būs par lielu, bet citur vispār tas nenonāks.

5% propolisa šķīdums ūdenī paredzēts ikdienas profilaktiskai lietošanai gan ārējai, gan iekšējai. Ieteicams izmantot kā ikdienas pretpararazitāro līdzekli pret sēnītēm, vīrusiem un patogēnām baktērijām pa vienai ēdamkarotei diennaktī atsevišķi no ēšanas. Par izmantošanu slimību ārstēšanai, konsultēties ar ārstu apiterapeitu.

                                                                                          maize150

FAQ

 

Biežāk uzdotie jautājumi par biškopību.

Ar ko atšķiras ziedputekšņi no bišu maizes?
Bišu maize ir tie paši ziedputekšņi sakonservētā veidā. Konservāciju veic bites, ziedputekšņus apstrādājot ar saviem fermentiem un sablīvējot šūnās. Fermentu iedarbības rezultātā tiek iedragāts putekšņu ārējais apvalks, paverot iespēju cilvēka organismam, tos izmanto daudz efektīvāk. Fermentizācijas rezultātā parādās vitamīni D, E un K, kuru nav ziedputekšņos. Ja bišu maize tiek pareizi apstrādāta un safasēta, faktiski nav problēmu ar uzglabāšanu. Turpretī ziedputekšņus vēlams lietot svaigā veidā vai sasaldētus, jo žāvējot, strauji zūd to vērtība. Tie ir ļoti jūtīgi pret mitrumu. Ja ir, nepietiekami izžāvēti, un neatrodas vēsā vietā, uzreiz sāk pelēt un kļūst lietošanai nederīgi.

Kam būtu jāpievērš uzmanība iegādājoties bišu maizi?
Nav dzirdēts, ka viltotu bišu maizi. Tomēr uzmanība jāpievērš, lai granulas nebūtu pārāk cietas (pāržāvētas) vai arī mīkstas un lipīgas (neapžāvētas). Pāržāvējot samazinās vērtība, bet, pietiekoši neapžāvējot, pastāv risks, ka uzglabājot siltā un mitrā vietā, var sākt pelēt, ko nedrīkst pieļaut. Pareizi apžāvēta bišu maize ir tikpat viegli sakožama kā, piemēram, šokolāde. Granulām jābūt pilnīgi attīrītām no apvalka un nav jābūt nekādiem piemaisījumiem (vaska paliekas). Ilgstoši uzglabāt ieteicams, protams, ledusskapī, kā tas ir ar visiem bioloģiski aktīviem produktiem.

Telpās ir pielidojušas bites un lapsenes. Kā dabūt tās ārā?
Atstāt vaļēju telpā tikai vienu logu, pārējos aizplēst ar necaurspīdīgu segu un izslēgt gaismu. Ideālajā variantā izvēlēties logu, kurš taisās vaļā uz ārpusi. Bites un lapsenes, tiecoties uz gaismu, uzreiz salidos pie tā. Atliek tikai logu atvērt un izlaist tās ārā.
 
Kā izvairīties no bišu dzēlieniem?
Bites, kuras aplido ziedus un dara savu darbu, cilvēkam nekad neuzbrūk. Vismaz manā pieredzē tāda gadījuma nav bijis. Cita lieta, cilvēkam tuvojoties stropam, bites nāk aizsargāt savu ligzdu. Sevišķi jāuzmanās pēc pirmā dzēliena, kad gaisā izdalās bišu indes smaka. Tas pārējām bitēm ir kā signāls doties uzbrukumā. Arī no blakus stropiem. Ja nu gadās, ka iekož, pēc iespējas ātrāk būtu jāizvelk dzelonis, lai mazāk bišu indes iekļūtu dzēliena vietā un lai cilvēkiem, kuriem nav izstrādājusies imunitāte pret to, mazāks veidotos uzpampums. Bišu dzēlienus izmanto apiterapijā, ārstējot dažādas slimības. Ir novērots, ka biškopjiem, kam dzēlieni ir ikdiena, ar vairākām slimībām neslimo vispār. No savas pieredzes varu teikt, ka tā pasmagāk ap sirdi kļūst pēc 100 dzēlieniem vienā dienā. Letāla deva nealerģiskam cilvēkam ir 1400 dzēlieni. Vislabāk pie bitēm strādāt gaišā kokvilnas apģērbā. Visvairāk bitēm nepatīk tumšs vilnas apģērbs un sviedru smaka.

Kā bites spēj iekost?
Bitēm jau nav zobu. Tām ir dzelonis, kurš atrodas pašā ķermeņa aizmugurē un atgādina asti. Ir ļoti ass un veido ap 10 atskabargas līdzīgas kā makšķernieku āķim. Tāpēc iedurot ādā, bite dzeloni izvilkt vairs nevar. Tas notrūkst, un vēlāk šī bite iet bojā. Inde veidojas saplūstot divām frakcijām, kas atrodas pūslīšos uz dzeloņa un kuras katra atsevišķi nav indīgas.

 
Vai veikalos ir nopērkama tava ražotā biškopības produkcija?
Diemžēl jāsaka nē. Es nespēju saražot tādus daudzumus un par tādu cenu kā pieprasa lielveikali. Var jau atdot pārpircējiem, bet es negribu pakļaut riskam savu logo, jo strādāju visaugstākajā produkcijas kvalitātes segmentā. Es nevēlos, lai mans medus tiktu, piejaucot izmantots, diastāzes skaitļa (galvenais dabiskuma rādītājs) paaugstināšanai medum ar apšaubāmu izcelsmi.

Kāpēc medu nav skārusi inflācija?
Pastiprinoties globalizācijas ietekmei ekonomikā, konkurence kļūst arvien globālāka. Ja, piemēram, kartupeļu un kāpostu audzētājiem jākonkurē ar tuvākajām kaimiņvalstīm, tad biškopjiem ģeogrāfija ir krietni plašāka – Argentīna un Ķīna. Biškopji ir līdzīgā situācijā ar elektronikas, rotaļlietu un trikotāžas ražotājiem Latvijā. Izskatās, ka tuvākajos gados šī situācija var mainīties, jo daudzviet pasaulē masveidīgi izkrīt bites (sevišķi industriāli attīstītajās valstīs). Cēlonis – pakāpeniski pieaug augsnes piesārņotība ar insekticīdiem, pesticīdiem un fungicīdiem, kā arī arvien vairāk tiek izplatīti ģenētiski modificētie augi.

Kāpēc daļa cilvēku ļoti reti lieto medu vai vispār to nelieto?
Lietojot ikdienā produktus ar garšas pastiprinātājiem un uzlabotājiem, ar laiku veidojas garšas izjūtu notrulināšanās, pazūd sīkos garšas nianšu izjušanas spēja. Dabīgie produkti  bez šīm piedevām sāk likties pliekani un bezgaršīgi. Kaut arī apmēram divu nedēļu laikā cilvēkam garšas kārpas pakāpeniski pielāgojas, ir arī citi faktori. Lai pārietu tikai uz dabīgu produktu lietošanu, ne jau visiem pietiek gribasspēka, jo ilgstoši lietojot neveselīgu uzturu un piekopjot neveselīgu dzīvesveidu, mainās arī domāšana un dzīves uztvere. Medicīniskā terminoloģijā izsakoties – mainās hormonālais fons organismā.

Kādas ir nākotnes perspektīvas biškopībā?
Apšaubāmas izcelsmes nekvalitatīvs medus, ietērpts dažādās maskās, turpinās kropļot tirgu. Varētu lielāks būt rapša medus tirgus īpatsvars, jo ar Eiropas atbalstu palielinās šīs kultūras sējumi, kaut arī pret to iebilst zinātnieki. Iebildumi saistīti ar aprēķiniem, ka no energokultūru sējumiem ekosistēmai labuma maz, tāpēc iesaka šīs platības labāk apsēt ar mežiem. Manāmāks kļūs ekskluzīvais segments. Cilvēki, kas daudz ko dzīvē sasnieguši, arvien nopietnāk pievēršas veselībai, pieprasa visaugstākās kvalitātes produkciju un ir gatavi par to maksāt. Arī ekonomiskā krīze var nākt par labu, jo cilvēki sāks rūpīgāk rēķināt savus izdevumus. Galu galā aizdomāsies - vai izdevīgāk lietot veselībai draudzīgus produktus vai slimot.

Kāpēc bišu maize globālā mērogā ir reti kur nopērkama?
Ierīces ar ko izdabūt bišu maizes granulas no šūnām, pasaulē nekur sērijveidā neražo, vienīgi ja nu kāds kaut ko uzkonstruē individuāli. Tā ir aktuāla problēma daudziem biškopjiem. Arī Latvijā. Turpretī dienvidos, no kurienes ienāk lētais medus, bitēm gandrīz nav jāveido bišu maizes uzkrājumi, lai pavasarī uzaudzētu jauno paaudzi, ienesums turpinās gandrīz visu gadu. Tāpēc bišu maize ir ziemeļvalstu prioritāte.

Vai pašreizējā situācijā ir ekonomiski izdevīgi nodarboties ar biškopību?
Strādājot visaugstākās kvalitātes segmentā, diemžēl jāsaka gandrīz nē, tāpēc ir jāveic ļoti nopietns darbs sabiedrības izglītošanā. Nepamest iesākto ļauj ticība, ka cilvēki sāks saprast kas ir kas, arvien augstāk novērtēs veselīgās pārtikas nozīmi un ar tirgus ekonomikas svirām nokoriģēs piedāvājumu veikalu plauktos.