Adekvts uzturs
 
Pirms aplūkot šo tēmu, būtu jāatceras un jāievēro daži svarīgi priekšnoteikumi. Tas, kas der vienam cilvēkam, var nederēt vai pat būt bīstams citam cilvēkam, sākuma stadijā tai skaitā pat uzturs, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba. Mums katram ir atšķirīga organisma piesārņojuma pakāpe un raksturs. Ir citādas minerālu un vitamīnu rezerves. Atšķiras organisma fermentatīvie resursi, ēšanas un ūdens dzeršanas ieradumi. Tie ir ļoti daudzi. daudzi faktori, kurus nedrīkst ignorēt.
Ārstēšana ar uzturu, pamatojoties uz dabas likumiem, tā ir sfēra, ar ko nodarbojas naturopātija. Oficiālā medicīna vairāk pievēršas simptomu noņemšanai, nevis slimību cēloņiem, tāpēc ideālais variants būtu griezties pie sertificēta ārsta naturopāta, ja vien Latvijā tādu var atrast. Šajā sadaļā ietvertā informācija par šo tēmu ir vispārēja rakstura un nav adresēta konkrētam cilvēkam, konkrētas problēmas risināšanai. Tā paredzēta dot startu tālākai zināšanu apguvei par šo tēmu.
 
Pilnvērtīgs uzturs katram savs.
Cilvēkam pārejas ilgums uz uzturu, uz tādu, kādu tam ir paredzējusi daba, ir atkarīgs no tā, kāds uzturs ir bijis lietots iepriekš. Cilvēkam, kas tradicionāli lieto dzīvnieku izcelsmes uzturu, organisms pierod, ka daudzas vielas saņem gatavā veidā. Augu valsts produkti satur tikai šo vielu izejvielas. Tāpēc vajadzīgs pārejas periods, kamēr organisms iemācās tās pārstrādāt. Straujai pāriešanai fermentatīvā sistēma visbiežāk nav gatava. Ja vēl 50 gadus senā pagātnē tas bija viegli izdarāms, tad tagad tas ir daudz grūtāk paveicams. Analoģiski kā ar potēm – mūsdienās tās pašas dozas var izrādīties pat bīstamas, jo imūnsistēma un attīrīšanās sistēma ir daudz vairāk noslogotas.
Cilvēkam, pārejot uz adekvātu uzturu notiek straujš svara zudums, jo toksīnu izvadīšanai tiek tērētas olbaltumvielas. Lai kompensētu to deficītu, labi iederas, piemēram, diedzētās kaņepes, kailgraudu auzas. Taču ar riekstu ēšanu nevajadzētu aizrauties, jo to sastāvā esošās olbaltumvielas, veidotas no garām saritinātām aminoskābju ķēdēm, kaut arī ne tik grūti sadalāmām kā tas ir gaļā, tomēr tas jāņem vērā. Vispiemērotākie ir ciedru rieksti, vislabāk sasaldētie vai vakūma iepakojumā. Jo augstākā temperatūrā rieksti tiek uzglabāti, jo ātrāk oksidējas. Oksidējušies tauki rada daudz brīvo radikāļu.
Kad cilvēks pārstāj ēst ierasto uzturu, tālākais atgādina narkotiskās ‘’lomkas’’. Piemēram, gaļā tie paši endorfīni, morfīni. Tāpat kā smēķētājiem un alkoholiķiem. Pilnīgi analoģiski procesi. Smadzenēs notiek inervācija, tāpat kā uz spēcīgu pierastu kairinātāju, kas saistās ar neirohumorālo regulāciju, kura savukārt saistīta ar nervu un endokrīno sistēmu. Tas ir narkotiskais efekts, kas rada, it kā spēku pieplūdumu, kā arī agresiju un garastāvokļa uzlabošanos. Uzturs iedarbojas uz neirohumorālo regulāciju un garšas receptoriem. Narkotiskais efekts un toksiskie faktori ir savstarpēji saistīti.
Ir četras vielas, kas ir tikai dzīvnieku izcelsmes produktos un nav tiešā veidā augu izcelsmes produktos. Tas ir holesterīns, ko spēj pietiekamā daudzumā saražot mūsu aknas. Tie ir vitamīni A, B12 un D. Vitamīnu A organisms var veidot no augos esošā beta-karotīna, bet D vitamīna veidošanai pietiek pat ar nelielu uzturēšanos saulē. Jāņem vērā, ka atsevišķi uzņemot un pārdozējot šos vitamīnus, tie kļūst toksiski. Visprecīzākā dozēšana notiek, kad organisms tos sintezē pats. Problemātiskāk ir ar B12 vitamīnu. To spēj saražot augsnē mītošās baktērijas un arī cilvēka zarnās dzīvojošās labās baktērijas, tai skaitā slāpekli fiksējošās, taču ar nosacījumu, ka zarnu trakts nav aizaudzis ar sabiezējušām gļotām, fēčakmeņiem un tur nevalda patogēnā mikroflora. Slāpekli fiksējošās baktērijas mājo tikai tīrā zarnu traktā.
Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas vielmaiņas procesā rada vairāk skābju nekā augu olbaltumvielas.
 
Kāpēc nav vēlami dzīvnieku izcelsmes produkti?
Lai arī cik būtu pietiekami kuņģa skābes un pepsīna, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas līdz galam nesadalīsies un nonāks 12 pirkstu zarnā, kur jau ir sārmaina vide. Cilvēkam, lietojot uzturā, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, sevišķi gaļu, asinsrites sistēmā nonāk līdz pat 30 – 40% līdz galam, tas ir līdz aminoskābēm nesadalītas olbaltumvielas. Imūnsistēma tās neklasificē vīrusos, baktērijās, sēnītes vai gaļas paliekās, bet uztver kā svešķermeni, svešas informācijas nesēju, kas obligāti jāiznīcina. Notiek svešu olbaltumvielu absorbēšana (поглощают) atiģēns – antiviela reakcija, jeb fagocitoze, parādās strutainie toksīni. Rodas kadaverīns (līķu inde), kas neizvadoties uzkrājas visdažādākajās vietās, cilvēka organismam nav tik daudz resursu, lai to visu izvadīt un strutojošie toksīni pakāpeniski indē. Toksīni uzkrājas resnās zarnas ielocēs, kam sekas var būt zarnu vēzis. Vēl vairāk uzkrājas plaušās, sevišķi to apakšējā daļā. Vidēji statistiskajam mūsdienu cilvēkam, kas ēd, kā pagadās, gandrīz viena trešdaļa plaušu pieblīvēta ar strutojošiem toksīniem. Blakus atrodas lielie limfvadi, kas sievietēm savienoti ar piena dziedzeriem. Organisms vienmēr visiem iespējamiem veidiem cenšas atbrīvoties no toksīniem, tai skaitā ar pienu. Un sanāk, ka bērns glābj māti. To pierāda statistika, sievietes, kuras dzemdējušas divas un, jo sevišķi, ja vairāk reizes, gandrīz neslimo ar krūts vēzi. Toties bērns niķojas, bērnam problēmas sākot no iesnām līdz pat leikozei. Tie var būt konjuktivīti, meningīti, faringīti utt. Ārsti, kuri neizprotot bioķīmiju, bieži vien iesaka mātei lietot vairāk gaļu un biezpienu, kas faktiski ir koncentrēts kazeīns. Rezultātā vēl vairāk pasliktinās situācija. Piena produktos esošais kazeīns ir kā koncentrēta līme, kas, nonākot asinīs, salipina iekaisumu veidojošās olbaltumvielas, kuras mikroskopā skatoties atgādina citrona formu. Veidojas tādi kā kamoli, ap kuriem aptinas sēnītes un baktērijas. Tie pielīp pie asinsvadiem, pievienojas holesterīns un neorganiskais kalcijs, kurš kā armatūra cieši satur visu kopā. Tādā veidā formējas aterosklerotiskās pangas (атеросклеротические бляшки) Un ne jau holesterīns galvenais vainīgais, ar ko plašsaziņas līdzekļos baida.
Termiski apstrādātajos produktos, piemēram, gaļā, olās utt. olbaltumvielu molekulā aminoskābju telpiskā izomērija (izvietojums), ko mēra pēc polarizētās gaismas laušanas plaknē un, ko nosaka šķidrumā, ir galvenokārt pa labi D(+) pavērsta. Lai pārkārtotu pretējā virzienā pa kreisi L(-), vajadzīgi B grupas vitamīni, kas ir augos. Tāpēc termiski apstrādātus, daudz olbaltumvielu saturošu produktu ēšana kopā ar zaļumiem, nogalina lēnāk, nekā, tos ēdot, piemēram, ar maizi.
 
Par piena produktiem.
Daba katram zīdītājdzīvniekam noteiktā laika periodā ir paredzējusi savu pienu, atšķirīgu pēc sastāva. Kazlēnam savs, zaķēnam savs, govs teliņam savs, arī cilvēkbērnam savs piens, kurš pēc sastāva būs katram zīdītājam atšķirīgs. Ja, piemēram, jaundzimušam jēram ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nostāties uz kājām un skriet līdzi mātei, tāpēc aitas piena sastāvā ir daudz olbaltumvielas kazeīna. Turpretī cilvēkbērnam ir citas prioritātes – jāformē smadzenes. Tāpēc pirmpienā kazeīna gandrīz nav. Ir tauki, kas nepieciešami smadzeņu attīstībai, imūnglobulīni un albumīni priekš imūnsistēmas palaišanas, bet enerģijas nodrošināšanai ogļhidrāti laktozes un galaktozes veidā. Dzīvnieku mazuļiem, kamēr tie zīž mātes pienu, izdalās ferments renīns, katram dzīvniekam savs, kas der tikai viņam kā atslēga slēdzenei. Kad tie paaugās un zīšanu pārtrauc, ferments renīns pazūd. Cilvēkbērnam šāda fermenta renīna nav. Šo funkciju pilda simbiozās baktērijas, kas nonāk ar mātes pienu.
Ja, piemēram, pieaugušam cilvēkam pēkšņi būtu jāzīž savas mātes piens, visticamāk tas izraisītu riebumu. Bet, kad tas pats cilvēks dzer citas sugas dzīvniekam paredzēto pienu no skaista iepakojuma, pienu ar citu bioloģisko struktūru, ar citu ģenētisko un informatīvo programmu, nez kāpēc par to neaizdomājas. Starp citu, ir novērots, ka govis, kas izzīž savu pienu, saslimst ar vēzi – saņem sodu par dabas likumu pārkāpšanu. Cilvēkam ar to, ka lieto citas dzīvnieku sugas pienu, nepietiek, viņš vēl pamanās to pasterizēt (termiski apstrādāt) un homogenizēt, tas ir mehāniski sadrupināt sīkākās frakcijās taukus un olbaltumvielas. Pēc šādas govs piena pārstrādes, barojot ar to teļu, kuram faktiski šis piens ir paredzēts, teļš ilgāk par diviem mēnešiem nenodzīvo.
Kazeīns pienā atrodas nebrīvā veidā – kalcija kazeinātā. Biezpiens un sieri faktiski ir kazeīna koncentrāts (galdniecības līme). Jā šajos produktos ir daudz kalcija. Taču kazeīns, nonākot kuņģi, rada ļoti skābu vidi, tāpat kā visi slāpekli saturošie savienojumi. Cilvēka kuņģi nav fermenta renīna, kāds ir teļam, tāpēc kazeīns netiek pilnībā pārstrādāts līdz aminoskābēm. Lai organisms uzturētu homeostāzi, tiek tērēti sārmainie mikroelementi daudz lielākā daudzumā, nekā tiek iegūts ar piena produktiem. Turklāt govs un kazas pienā ir ļoti maz magnija, bet bez magnija kalcijs noturēties nevar. Kā zināms, māte pēc bērna piedzimšanas ar krūti barojot bērnu, tērē daudz kalcija. Ārsti, kuri nesaprot šos mehānismus, tā vietā, lai ieteiktu zaļumus un augļus, rekomendē vairāk lietot piena produktus, rezultātā mātei sākas problēmas ar kauliem, nagiem, zobiem, matiem un ne tikai.
Ar piena produktu sastāvā esošo cukuru laktozi (disaharīds) organisms tiek veiksmīgi galā, ja vien nav galīgs haoss zarnu traktā un ir ferments laktāze. Laktoze tiek sadalīta glikozē un galaktozē. Ja fermenta laktāzes pietrūkst, iespējama vēdera uzpūšanās, vēdergraizes vai caureja. Ar glikozi problēmu nav, toties ar galaktozi daudz. Bērnam piedzimstot, kamēr vēl nav sācis aknās darboties glikogēna izstrādes mehānisms, enerģijas nodrošināšanas funkciju veic galaktoze. Tās sadalīšanai līdz glikozei paredzēts speciāls ferments, kurš, zīdīšanu pārtraucot, pazūd. Tāpēc turpinot lietot piena produktus, galaktoze sāk uzkrāties visdažādākajās organisma vietās, un to ļoti grūti izvadīt ārā. Uzkrāšanās vietas var būt ļoti dažādas. Piemēram, augšstilbu zemādas slāņos, radot rētaudus (sevišķi sievietēm) – celulīts, acs lēcā – katarakta, locītavās – artrīti utt.
Alternatīva govs pienam – kaņepju piens. Sagatavošana nav sarežģīta un iepriekš minētās problēmas atkritīs. Senāk kad mātei pietrūka piena, deva to pat zīdaiņiem.
 
Par nesabojātas mikrofloras funkcijām resnajā zarnā.
Zarnu mikroflora, tāda kādu paredzējusi to daba, piedalās tauku apmaiņas procesos, var sintezēt visas taukskābes tai skaitā omega-3 un omega-6, kopā ar aknām piedalās termoregulācijā, piemēram, cilvēka salšana, saistīta ar mikroflaras nesakārtotību resnajā zarnā. Regulē žults skābju apmaiņas un ūdens – sāļu maiņas procesus. Sintezē vitamīnus B1, B2, B3, B5, B6, B9, B12, K un piedalās dažu neaizvietojamo aminoskābju sintēzē. Piedalās kalcija asimilācijā, veicina perestaltiku un toksīnu izvadīšanu. Regulē šūnu un humorālo imunitāti.
 
Kāds uzturs, tādas baktērijas zarnās.
Nemainot uzturu, nevar izmainīt mikrofloras sastāvu zarnās. Var kilogramiem ēst labās baktērijas, bet ja barība būs priekš patogēnajām, prevalēs tās.
 
Augļi un dārzeņi.
Lietojot uzturā augļus un dārzeņus, ir svarīgs moments, augos ir neiromediatori, tādi kā noradrenalīns, adrenalīns, serotonīns, dopamīns, histamīns, kā arī to izejviela brīvā formā – tirozīns un triptofāns. Tiem ir svarīga loma metabolisma regulēšanā, tāpēc to papildus ienākšana ar uzturu, uzlabo vielmaiņu un paaugstina cilvēka tonusu. Paaugstinās labsajūta, izturība un uzlabojas garastāvoklis. Zarnās gandrīz apstājas pūšanas process.
Augļi neveicina zarnu peristaltiku. Ja zarnu trakts ir pārpildīts ar gļotām, peristaltika vēl vairāk pasliktinās un, apēdot augļus, pastiprināti veidojas gāzes vēderā.
Augļu sulas daudz labāk asimilējas nekā paši augļi. Svaigi dārzeņi gandrīz neasimilējas, jo satur rupjās šķiedrvielas, kuras tikai vārot izjūk un kļūst asimilējamas. Dārzeņu asimilācija notiek vienīgi pa tik, pa cik tos sakoda, tāpēc tie jāspiež sulās. Ja dārzeņus un augļus nevar jaukt savā starpā, piemēram, burkānus un ābolus, tad visas sulas savā starpā var jaukt, dzert un ēst, cik gribat, pēc apetītes. Tās asimilējas bez pārstrādes. Svaigas dabīgās sulas neizraisa atkarību. Iepriekš teiktais neattiecas uz veikalos nopērkamajiem surogātiem, ko dēvē par sulām un, kam maz sakara ar tām
Dietoloģi apgalvo, ka no vārītiem burkāniem antioksidants beta karotīns zarnās asimilēsies desmitiem reižu vairāk, nekā ēdot tos svaigā veidā. Jā tā tas ir. Rupjās šķiedrvielas cilvēka organisms ļoti vāji pārstrādā. Taču kāpēc svaigos burkānus nevar sablenderēt un vēl pievienot eļļu. Turklāt saņemsiet ne tikai lielu daudzumu beta karotīna, bet vēl daudzas minerālvielas organiskā formā. Vārot burkānus nepalielinās beta karotīna daudzums, bet gan samazinās par 30%.
Augļi un dārzeņi kuņģi atrodas ap 30 minūtēm, kopā ar eļļu – 40 minūtes, vārītā veidā – 1 stundu, bet dzīvnieku izcelsmes produkti ap 2 stundām.
 
Lietojiet dabīgos cukurus.
Cukurs nesatur B1 vitamīnu, bez kura nav iespējama pilnīga glikozes asimilācija. No organisma tiek izskalots kalcijs un fosfors. Glikēmija ir cukura, jeb precīzāk teikt, glikozes koncentrācija asinīs. Glikēmijas neirohumorālajā regulācijā piedalās hormoni un veģetatīvā nervu sistēma. Glikēmiju pazemina insulīns ievadot to šūnās, bet paaugstināt var simpātiskās nervu sistēmas kairinājums, kā arī stresa hormons adrenalīns. Tāpēc, lai neveidotos augsts cukura līmenis asinīs, lietojiet dabīgos cukurus.
 
Vēl der zināt ka…
Uztura šķiedrvielas ir tikai augu valsts produktos. Tās satur maz kaloriju, taču rada sāta sajūtu. Kaut arī šķiedrvielas netiek sagremotas, tās ir ļoti vajadzīgas. Zarnās tās spēj piesaistīt šķidrumu, lai nodrošinātu sagremotā uztura virzību pa zarnu traktu un ir kā sūklis, kas uzsūc toksīnus, ļauj vienmērīgāk sadalīt kalorijām bagāto uzturu un sekmē tā uzsūkšanos.
Uz resnās zarnas jābūt simbiotisko baktēriju masai, kas spēj pārstrādāt augu rupjās šķiedrvielas. Zarnu gļotādai jābūt blāvi rozā krāsā un biezumam 3 – 4 mm
Uztura pārstrādes fermenti visvairāk ir, protams, termiski neapstrādātajos produktos, tādos kā banāni, papaija, arbūzi, mango, diedzētie graudi, avokado, sezams, ķiploki, mārrutki, brūklenes. Skābās ogās fermentu būs mazāk, jo skābums dzēš tos.
Termiski apstrādātam uzturam cilvēka organisms pielāgojas, saņem vairāk vai mazāk vitamīnus, barības vielas un enerģiju. Problēma tā, ka nespēj pilnībā izvadīt radušās atkritumvielas.
Augu eļļās slikts nekas nav. Problēma tā, ka lielākai daļai cilvēku, kam nav sakārtots zarnu trakts, ļoti vāji asimilējas. Taču augu eļļas labi noder kā attīrīšanas līdzeklis. Ja tās jums patīk arī atsevišķi ne ar ko nesajauktas, tad varat lietot.
Zaļumu sulai ir ļoti spēcīgs reģenerējošs un attīrošs efekts, tā labi iederas bojāto audu atjaunošanā. Taču uzsākt lietot to vajag pakāpeniski – sākt nevis ar glāzēm, bet ar karotēm.
Pārejas periodā uz adekvātu uzturu nepieciešamo enerģiju labi var kompensēt ar medu.
 
Adekvātais uzturs palielina intelektuālās spējas.
Vai tad senāk cilvēki bija dumjāki, kad uzturā lietoja pamatā adekvātu uzturu. Devās mežā ar cirvi, sēklu kuli un izdzīvoja. Pat būvēja baznīcas bez nevienas naglas un cementa, tikai no koka, pat pamatos lika koku un būves ilgi saglabājās. Vienkārši zināja un ievēroja dabas likumus, dzīvoja saskaņā ar dabu.
Arī tagad, pasaulē ir reģioni, kur dzīvnieku izcelsmes produktus nelieto, un tur populācija neizmirst.
Pasaules vēsturē izcilākie prāti Pitagors, Hipokrāts, Alberts Einšteins, Sokrāts lietoja adekvātu uzturu, tādu kādu cilvēkam paredzējusi daba.                                                                                                                        maize150
mod adekv uzt
 
Kas tas ir adekvātais uzturs?
Kopš bērnības mēs zinām, ka, piemēram, govis, aitas ēd zāli, putni pārsvarā meklē dažādas sēklas, graudus, bet suņiem un kaķiem patīk gaļa utt. Daba ir paredzējusi katrai dzīvnieku sugai savu uzturu, tai skaitā cilvēkam. Visēdāju ir ļoti maz, turklāt šis formulējums ir stipri nosacīts, ja to tā vispār var formulēt.
Viss ir pavisam vienkārši. Cilvēks nav zālēdājs, nav graudēdājs un nav gaļas ēdājs. Cilvēks ir augļēdājs. Cilvēkam nav divkameru kuņģis, kā tas ir zālēdājiem. Nav guzas, kur graudiem pārstāj darboties fermentu bloķeratori – inhibitori. Nav tāda zobu forma kā plēsējiem, nav tāda žokļu uzbūve kā plēsējiem (plēsējiem horizontāli žoklis nekustās, tikai vertikāli). Salīdzinājumā ar plēsējiem citādāks ir siekalu sastāvs, daudz mazāks kuņģa sulas skābums un ir lielāks zarnu garums. Ne pēc viena parametra, ne pēc morfoloģiskās un ne anatomiskās uzbūves, cilvēks nav piemērots gaļas ēšanai. Daba gaļas ēšanu pieļauj tikai ekstremālās bada situācijās. Ēdot gaļu, aizkuņģa dziedzeris darbojas pārslodzes režīmā.
Cilvēki ir izdomājuši vairāk nekā 300 dažādu diētu. Vai jums kāda no tām derēs, noteikt var pavisam vienkārši – ir vai nav saskaņā ar dabas likumiem. Tas ir, vai nav adekvāts uzturs, cilvēkam kā attiecīgai dzīvnieku sugai.
 
Kādas sekas var būt pāriešanai uz adekvātu uzturu, uz uzturu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba.
  • Parādās vairāk enerģijas, jo mazāk jātērē uztura pārstrādei.
  • Normalizējas svars.
  • Vizuāli un iekšēji kļūst jaunāks.
  • Sirds un asinsvadu slimību novēršana arī impotences.
  • Normalizējas holesterīna līmeni asinīs.
  • Kardināli samazinās vēža saslimšanas risks.
  • Var nepieļaut un pat izārstēt cukura diabētu.
  • Samazinās nepieciešamība veikt ķirurģiskās operācijas.
  • Mazāka medikamentu vajadzība.
  • Tualetē mazāk vajadzēs izmantot gaisa atsvaidzinātāju.
  • Ilgi saglabājas laba redze.
  • Neveidojas nierakmeņi.
  • Impotences novēršana.
  • Neveidojas aizcietējumi.
  • Normalizējas asinsspiediens.
  • Izvairīšanās no Alcheimera slimības.
  • Izvairīšanās no insulta.
  • Palielinās kaulu stiprums un samazinās artrīta parādīšanās.
  • Pagarinās dzīves ilgums, un saglabājas skaidrs prāts.
  • Pat ja jūs spersiet tikai vienu soli adekvāta uztura virzienā, būsiet ieguvēji.
Vai drīkst strauji pāriet uz adekvātu uzturu?
Kaut arī adekvāts uzturs ir priekšnoteikums praktiski visu slimību ārstēšanai, strauji pāriet nedrīkst. Vislabāk to darīt pakāpeniski. Radikāla pāriešana var radīt nopietnas problēmas, kas saistītas ar parazītiem badošanās laikā, minerālvielu un vitamīnu rezervēm organismā, ar uzkrāto toksīnu daudzumu utt. Ja nu slimība ir tik tālu progresējusi, ka ārsti nedot cerības, piemēram, onkoloģija, tad radikāla pāriešana uz adekvātu uzturu kopā ar dabas dotajiem imūnsistēmas nostiprināšanas līdzekļiem ir vienīgā iespēja.
Ēst vai neēst, zina organisms.
Vajag vai nevag ēst, vienmēr jāieklausās savā ķermenī. Izņēmums ir ķīmiskais un narkotiskais uzturs, kas apmāna ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Ceptai pārtikai arī piemīt līdzīgas īpašības, kā sintētiskai. Neviens dzīvnieks nav piemērots ne ceptai un ne sintētiskai pārtikai. Ja patiesi organisms grib kartupeļus, tad gribēs jebkādus, ne tikai sakarsētos līdz pat +3000 C
Vai mums vajag gaļu?
Termiski apstrādājot gaļu, notiek pilnīga un neatgriezeniska olbaltumvielu denaturācija. Šo amorfo masa, kas sastāv no nedzīvām šūnām, ir iesaukuši par gaļu.
Zarnās mītošā patogēnās baktērijas arī grib ēst un dod signālu smadzenēm, ka vajag, piemēram, gaļu. Faktikski, ne jau jūs gribat gaļu, to grib patogēnā flora. Gribēšana ir līdzīga kā alkoholiķim alkoholu. Ēdot gaļu, galvas smadzenēs rodas morfīni (opiāti). Gaļas ēdāji ir ievērojuši – uzlabojas garastāvoklis, parādās spēka uzplūdums, arī agresija. Faktiski tas ir narkotiskais efekts, uztura narkomānija. Pastāv maldīgs pieņēmums, ka gaļa asociējas ar spēku, izturību, kārtīgs vīrs ēd gaļu utt. Faktiski ir otrādi. Gaļa saistās ar deģenerāciju, spēka, enerģijas, izturības trūkumu. Tā ir novecošana, agrā nāve, garantēta onkoloģija, ja vien neapsteigs, kāda cita slimība.
Ēdot gaļu, rodas nervu sistēmas uzbudināmība, kas saistīta ar toksiskiem faktoriem. Tas nav spēku pieplūdums. Ar gaļu arī tiek saņemti stresa hormoni, kas tajā veidojas lopa kaušanas brīdī.
Cepot gaļu veidojas bīstami toksīni, tādi kā heterocikliskie amīni, nitrozoamīni.

Gaļa rada ūdenī nešķīstošas gļotas, kuras, salīdzinājumā ar piena produktu un termiski apstrādāto augu izcelsmes produktu radītām gļotām, ir daudz grūtāk izvadīt. Visvieglāk izvadāmas gļotas rada termiski neapstrādātie augu izcelsmes produkti.

 
Žults.
Asie produkti – ķiploki, sīpoli, mārrutki utt. satur skābes, bieži vien tā ir sērskābe. Kuņģī palielinās skābums. Ja kuņģis vesels, problēmu nekādu. Nonākot tālāk divpadsmit pirkstu zarnā, kur vide jau ir sārmaina, notiek skābes neitralizācija, tāpēc organisms spiests izdalīt daudz žults. Taču, ja žults satur daudz toksīnu, organisms spiests samazināt tās izdalīšanos. Aknas nevar izstrādāt žulti, kurā šo toksīnu nebūtu. Žults paredzēta tauku asimilēšanai. Organisms saprot, ja tiek apēsts trekns uzturs, piemēram, speķis, sviests, krējums utt. ir jāizdala noteikts daudzums žults, kura nonāks zarnās ar visiem toksīniem un tālāk - iekļūs asinīs, kas nav pieļaujams. Tāpēc aknas izstrādā minimālo daudzumu žults, daudzumu, kas nav pietiekams tauku pārstrādei, kā arī no kuņģa ienākušās skābes neitralizācijai. Rezultātā tauki netiek pietiekami pārstrādāti. Rodas taukos šķīstošo vitamīnu deficīts. Cieš divpadsmit pirkstu zarna. Seko uzpūsts vēders. Taču ir arī ieguvums – izglābšanās no atkārtotas toksīnu nokļūšanas organismā. Mediķi to sauc par kairinātu zarnu sindromu un uzskata par neskaidras izcelsmes slimību.
Par tiem, kas dzer burkānu sulu saka – no sulas palika dzeltens, taču tas nav tā. Ne jau burkānos esošais karotīns padara ādu dzeltenu, bet aizstāvējusies žults, kas tiek sašķidrināta. Žults stagnāciju veicina cepts un vārīts uzturs, sevišķi gaļa.
 
Tauki.
No tauku trūkuma pirmkārt cieš nervu sistēma. Tauku un vitamīnu trūkums organismā izpaužas kā muskuļu slābums, jo saņem vājus nervu impulsus. Iestājas nespēks, kaut arī enerģijas pietiek. Raksturīga emocionālā nestabilitāte, psihošana (нервные срывы), emociju kritums.
Augu tauki samērā vāji asimilējas, jābūt tīram zarnu traktam, kas mūsdienās ir reta parādība. Ar auksto metodi spiestā eļļa spiešanas tehnoloģiskajā procesā tomēr sasilst līdz +700 C, kaut arī sasilšana ir īslaicīga, no tās izvairīties nevar. Tāpat notiek saskare ar gaisu, tātad oksidēšanās. Arī eļļu saturošās sēklas, ēdot nesamaltas, tās vāji asimilējas. Tāpēc jāmērcē, jāsamaļ un uzreiz jāēd. Ideāls variants ir avokado un mango.
 
Šūnu autolīze.
Autolīze ir šūnas pašsagremošanās efekts. Katrā dzīvā šūnā ir ieprogrammēts pašsaārdināšanās, jeb pašizšķīšanas process. Kuņģa sula nesašķeļ olbaltumvielas, bet ar sālsskābes ūdeņradi aktivizē šūnu lizosomas, tie ir tādi kā maisiņi, kur atrodas savi fermenti, piemēram, gaļa. Termiski apstrādātajā pārtikā fermenti neizdalās.
Kuņģa sula neko nepārstrādā, bet palaiž tikai pašsagremošanās procesu. Autolīzei jāaizņem60-70% no uztura pārstrādes cilvēka organismā.
Ēdot dehidrētos augļus, nenotiek autolīzes process, līdzīgi kā, ja ir pievienots sāls vai cukurs.
 
B12 vitamīns.
B12 vitamīnu sintezē zarnu nūjiņas. Tā kā, pateicoties mūsdienu tradicionālajam uzturam, tīrs un sakārtots zarnu trakts, ir reta parādība, jo zarnas aizaugušas ar gļotām, micēlijiem, fēčakmeņiem, tāpēc sintēze ir apgrūtināta. Mediķiem taisnība vien ir, ka vitamīns B12 neizstrādājas. Ar pesticīdiem apstrādātajā augsnē vitamīna B12 daudzums strauji samazinās. To pārliecinoši uzrāda pētījumi. Taču augi, kas auguši dzīvā nenogalinātā augsnē, satur B12 vitamīnu. Turklāt ir vēl kāds faktors, mūsu senči nedzīvoja tik sterilā vidē, augsne no dārzeņiem kopā ar B12 nebija tik rūpīgi no dārzeņiem nomazgāta, kā tas ir pašlaik lielveikalos nopērkamajiem.
 
Rieksti.
Rieksti ir produkti ar augstu olbaltumvielu saturu. Tos nevajadzētu ēst kopā ar saldumiem. Tā kā olbaltumvielas kopā ar ātrajiem ogļhidrātiem no kuņģa nonāk ātrāk divpadsmit pirkstu zarnā, tātad sliktāk tiek pārstrādāti, pastiprinās imunitātes reakcija ‘’antigēns – antiviela’’, vienkāršāk sakot – tiek pārslogota imūnsistēma. Riekstus vēlams ēst dienas pirmajā pusē, bet vislabāk tie savienojami kopā ar zaļumiem un dārzeņiem. Rieksti vāji asimilējas un nesamaltā veidā, tos var apēst ļoti daudz, taču samaļot tie kļūst ļoti sātīgi, tāpēc daudz neapēdīsiet.
 
Ciete.
Ciete ir galvenais polisaharīds, kas uzkrājas augu sēklās. Termiski apstrādātā ciete vairs nav tā ciete, kas ir termiski neapstrādātajos augos un, kuru ferments amilāze kapā ar citiem fermentiem var pārstrādāt. Vārītā ciete ne tikai ūdenī, bet arī spirtā nešķīst. Karstā ūdenī no cietes veidojas klīsteris
Graudus ēst nevajadzētu, tajos daudz cietes. Diedzējot ciete pārvēršas glikozē un fruktozē. Pēc 4 – 5 dienu diedzēšanas C vitamīna daudzums palielinās 20 – 30 reizes.