biologiskavide

Pēc VVO (Vispasaules Veselības Organizācijas) definīcijas - dzīvība ir nepārtraukta aminoskābju pārkārtošanās dzīvā organismā ar ūdens un aminoskābju starpniecību.

Bioloģiskā vide - tā ir vide, kurā dzīvo mūsu organisma šūnas. Katram dzīvā organisma tipam vajadzīgi noteikti vides apstākļi, lai tie varētu dzīvot. Arī labās baktērijas (acidus, bifidus) dzīvo mūsu organismā. Tām ir liela nozīme gremošanas procesos, īpaši B vitamīna sintēzē, kā arī tās tiek uzskatītas par lielāko imunitātes orgānu. Patogēnie mikroorganismi, tādi kā vīrusi, slimības izraisošās baktērijas, sēnes un parazīti labāk jūtas savādākā bioloģiskā vidē, tas ir skābākā. Ja cilvēka bioloģiskā vide izmainās par labu patogēnajai mikroflorai, neizbēgami sākas slimības.

Homeostāze.
Homeostāze ir galvenais nosacījums dzīvībai un ir tās noritošo procesu patstāvības un nemainības rādītājs. Tā arī ir dzīvības procesos oksidēšanās – reducēšanās norises nepieciešamais apstāklis.

Par šūnu dzīvi.
Cilvēka ķermeni veido apmēram 75 – 100 triljoni (1014) dzīvu šūnu. Dzīvības mehānismus iekustina nevis gēni, bet gan šūnas apziņa par vidi. Vides signāli iedarbina procesus citoplazmā, kuri var mainīt gēnu izpausmes un līdz ar to kontrolēt šūnu likteni, iespaidot šūnu kustību, kontrolēt to izdzīvošanu vai pat nolemt tās nāvei. Vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību. Gēni ir organisma apgūtās pieredzes fiziskā atmiņa, kas tiek patstāvīgi pārveidoti, reaģējot uz dzīves pieredzējumiem. Arī mūsu dzīvi – tāpat kā atsevišķām šūnām, nosaka nevis gēni, bet reakcija uz apkārtējās vides signāliem, kuri stimulē dzīvību. Vides informācija tiek ievadīta šūnā ‘’datorā” caur membrānas receptoriem, kuri darbojas kā šūnas ‘’klaviatūra’’. Receptori iedarbina membrānas efektoru proteīnus, kas darbojas kā šūnas ‘’datora centrālais procesors’’. Šūnas veido audus, bet audi orgānus, orgāni savukārt 12 orgānu sistēmas, no kurām sastāv cilvēks. Šūnas ir līdzīgas mums cilvēkiem. Tās ēd daudz strādā un izvada atkritumus, šūnas sazinās cita ar citu, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi. Šūnai tāpat kā mums var būt aizcietējumi, gremošanas traucējumi (ja maz lietojam dzīvus produktus), šūnas var būt izsalkušas (ja lietojam produktus, kas satur tikai kalorijas) un izslāpušas (ja nedzeram ūdeni). Ir jānotic, ka katra ķermeņa šūna ir dzīva un pat vēl vairāk, šūnām piemīt saprāts (piemērām, spermatozoīds nokļuvis sievietes organismā, nekavējoties sāk sev uzticēto pienākumu izpildi). Katra mūsu šūniņa ir kā miniatūrā fabrika, kas ražo hormonus, fermentus un jaunas šūnas, katra mūsu veselā šūna spēj dalīties 30 reizes, bet pēc tam, lai nepieļautu ģenētisko novirzi, tiek iedarbināts šūnu iznīcināšanas mehānisms. Šo procesu sauc par apoptozi. Jo vairāk kaloriju ar ēdienu saņemam, jo biežāk dalās šūnas.

Asins šūna dzīvo 3 mēnešus, sirds šūna 2 gadus, aknu šūna 4 gadus utt. Katru dienu 100 miljoni šūnu mirst un tikpat dzimst. Tāpēc var teikt, vesels nav tas, kas neslimo, bet tas, kas māk saglabāt veselību.

Oksidēšanās - reducēšanās potenciāls ORP.
Kā likums vesels bērns dzimst ar neitrālu bioloģisko vidi. Bērna organismā ir daudz negatīvi lādētu ūdeņraža jonu (H-), kuri neitralizē kaitīgos radikāļus un sekmē normālu bioloģisko reakciju norisi. Ar pirmajiem mātes piena pilieniem bērns saņem mātes imunitātes pieredzi, antivielas un labās baktērijas, kuras, nokļūstot bērna organismā, nostiprina tā imūno sistēmu. Kas tad izmaina mūsu bioloģisko vidi? Pirmkārt, neveselīgs uzturs, piesārņota apkārtējā vide un stress. Organisma iekšējās vides pH kļūst skābāks un šāda vide kļūst tīkamāka ‘’patogēnajai mikroflorai’’. Otrkārt organismā veidojas daudz kaitīgo radikāļu, to veidošanos sekmē saules radiācija, fiziska slodze, smēķēšana (arī pasīvā), stress, ķīmiskās vielas pārtikā un ūdenī, antibiotikas, pārtikas produkti, kas satur hidrolizētos taukus un piesārņots gaiss. Katru dienu mūsu šūnas iztur miljardiem brīvo radikāļu uzbrukumu. Brīvie radikāļi ir nestabilas molekulas, kurām trūkst viena vai vairāku elektronu. Pārvietojoties organismā, tie cenšas atgūt trūkstošos elektronus, bojājot šūnu membrānas. Bioloģisko vidi raksturo trīs galvenie parametri: skābju sārmu līdzsvars, oksidēšanās - reducēšanās potenciāls (ORP) un īpatnējā organisma elektrovadītspēja. ORP raksturo elektronu skaitu, kurus var atdot brīvo radikāļu neitralizācijai. Kad asinīs ir pietiekoši daudz brīvo elektronu (H-), visas bioloģiskās reakcijas norit optimālā līmenī. Savukārt, ja asinīs ir par maz brīvo elektronu, bioķīmisko reakciju norise ir apgrūtināta vai pat kļūst neiespējama. Tas izraisa šūnu bojāeju. Cilvēka organismā caurmērā ORP ir no mīnus -100 līdz mīnus -200mV (mikroVolti), robežās. ORP šūnā ir no mīnus -100 līdz mīnus -150 mV, bet starpšūnu šķidrumā mīnus -80 mV. Asinīs tas ir -10 līdz -50mV siekalās -50 līdz +50mV. Dabā ūdenim ORP svārstās no mīnus -400 līdz +700 mV. Krāna ūdenim parasti šis skaitlis ir no +220 līdz +380mV, destilētajam +300 līdz +450mV, sulai tetrapakās +300mV, turpretī, piemēram, svaigi spiestai apelsīnu sulai ir +50mV un zemāks, bet svaigai burkānu sulai – mīnus - 75mV. Lai šo starpību izlīdzinātu, tiek tērēta šūnu membrānas elektriskā enerģija, kas faktiski ir pārtikas vielu transformācijas enerģija bioķīmiskajās ķēdēs. Tāpēc ir ļoti svarīgi lietot negatīvi lādētu ūdeni, lai šī starpība būtu pēc iespējas mazāka un organismam nebūtu lieki jātērē enerģija.

Kas vajadzīgs šūnām?
Minerālvielas.

Minerālvielas ir vienīgais, ko organisms pats, ne arī simbiozā mikroflora sintezēt nevar. Tā ir jā saņem ar uzturu. Diemžēl intensīvā lauksaimniecībā izmantojamā augsnē Ikkatrus 10 gadus vairākas reizes katastrofāli samazinās minerālu daudzumus. Līdzās ar ūdeni, minerālvielas ir svarīgākais, kas organismam vajadzīgs, jo bez tām nevar pārkārtot aminoskābes vajadzīgajā kārtībā. Ir svarīgi, lai minerālvielas būtu organiskas izcelsmes, jo neorganiskās nepilnvērtīgi asimilējas un nogulsnējas organismā. Dabā organiskie minerāli, kurus spēj asimilēt cilvēka organisms, atrodas aminoskābju helātu formā. Tos sintezē tikai augi.

Aminoskābes.
Tas ir celtniecības materiāls visām dzīvajām būtnēm: cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Cilvēki olbaltumvielas saņem ar augu un dzīvnieku izcelsmes uzturu. Gremošanas procesā olbaltumvielas tiek sašķeltas par aminoskābēm un ar minerālvielu palīdzību tiek pārkārtotas par cilvēka olbaltumvielām, citādi mēs izskatītos pēc tiem, ko ēdam. Ir 28 aminoskābes un, ja kaut viena pietrūkst, pilnvērtīga olbaltuma sintēze kļūst problemātiska.
Vitamīni.
Iedarbina minerālu nomaiņas procesu aminoskābēs, dot enerģiju minerāliem aminoskābju pārkārtošanai. Asimilējas tikai dabīgie vitamīni. Sintētiskie ļoti vāji.
Fermenti.
Fermenti jeb enzīmi noārda olbaltumvielas līdz aminoskābēm. Tie piedalās barības sagremošanā. Dzīvības enerģiju no uztura var iegūt tikai ar fermentu klātbūtni. Organismam vajadzīgi augu valsts fermenti, nevis aptiekās nopērkami, kādus ražo aizkuņģa dziedzeris. Tādi fermenti kavē organismā izstrādāt dabīgos.
Neaizvietojamās un poli nepiesātinātās taukskābes.
Veido šūnas membrānas pamatni, nodrošinot nepieciešamo caurlaidību. Bez veselīgas membrānas šūnas zaudē spēju noturēt ūdeni, aminoskābes un citas barojošas vielas. Tiek zaudēta spēja nodot ģenētisko informāciju. Turklāt neaizvietojamās taukskābes ir ļoti svarīgas nervu sistēmas un smadzeņu darbības nodrošināšanā.
Enerģija.
Visa enerģija rodas ūdeņraža un skābekļa mijiedarbībā. Glikoze un tauki ir vienīgie enerģijas avoti. Vienas diennakts badošanās notiek uz glikogēna (glikozes rezerves uzkrāšanas forma) rēķina. Sirds, galvas smadzeņu un aknu šūnas enerģiju saņem pa tiešo no glikozes. Pārējām ķermeņa šūnām vajadzīgs starpnieks insulīns (aizkuņģa dziedzera hormons), kas ir kā transportlīdzeklis glikozei, lai tā iekļūtu šūnā. Tauki ir enerģijas ilgstošas uzglabāšanas forma. Ja vairāk nekā vienu diennakti cilvēks nav ēdis, organisms, lai nodrošinātos ar enerģiju, sāk izmantot rezerves taukus, un cilvēks jūtas normāli līdz 10 dienām. Ja organisms nebūs piesārņots un fermentu būs pietiekoši, tauki izšķīdīs pilnīgi. Ja tas būs citādāk, kamēr organisms pāries uz kvalitatīvu tauku sašķelšanu, badošanās otrajā dienā organismā veidosies skāba vide, iestāsies nespēks, galvassāpes utt.

Organisms piemērojas jūsu dienas režīmam, ēšanas paradumiem un izstrādā insulīnu tik, cik vajag. Ja uzturā lietojam cukura aizvietotājus saturošos izstrādājumus vai, piemēram, marmelādi (nevar sašķelt, jo trūkst tādu fermentu), garšas kārpiņas signalizē, ka saņemts kaut kas salds, bet enerģiju faktiski nesaņemam. Trūkst enerģijas un atkal organisms sūta signālu, ka vajadzētu kaut ko saldu. Tā var ēst un ēst. Rezultātā spēku izsīkums un organisma piesārņojums ar kaitīgām vielām (piemēram, metanols), kuras rodas cukura aizvietotāju sadalīšanās rezultātā. Citādāk tas ir ar medu. Enerģija un vajadzīgie fermenti tur tiešām ir. Tāpēc medu daudz neapēdīsiet. Saldumus var aizvietot ar taukiem.

Tas viss kopā un, protams, ūdens ir vajadzīgs organisma šūnām katru dienu. Tā ir vienota ķēde. Fermenti aktivizē vitamīnus, kuri ar minerālu palīdzību piedalās aminoskābju pārkārtošanās ķīmiskajās reakcijās. Minerālvielu nomaiņa aminoskābes matricā rada pašas aminoskābes molekulas izmaiņu. Ja nav fermentu, vitamīni un minerāli praktiski kļūst neefektīvi. Visas barības vielas ir jāsaņem ar pārtikas produktiem. Ir jāņem vērā, ka +600C temperatūrā aminoskābes, vitamīni, taukskābes un fermenti sāk noārdīties. Tāpēc Uzturā jābūt vismaz 50% termiski neapstrādātu dzīvu produktu. Lietojot uzturu ar konservantiem, aromatizatoriem, garšas pastiprinātājiem utt, noārdās jau esošie organismā vitamīni un fermenti.

Dabā nav nekā lieka.
Tieši tā, jo problēmas sākas, tad kad cilvēks kaut ko pasludina par nevajadzīgu un sāk to iznīcināt. Dabā nav nezāļu. Pienenes dabū ūdeni no zemes līdz pat 3m dziļuma. Kukurūza minerālus izvelk no zemes līdz pat 3m dziļuma. Vecie ozoli ielaiž saknes līdz pat 60 m dziļi zemē.

Lapu koki salīdzinājumā ar skuju kokiem daudzreiz ātrāk palielina auglīgās augsnes pieaugumu. Melnzemes faktiski ir bijušās lapu koku mežiem klātās teritorijas, kurās no zemes dzīlēm izvilktie minerāli veido ļoti auglīgu augsnes slāni.

Kalnos, kur nav koku, daba paredzējusi citu augsnes bagātināšanas mehānismu ar minerāliem. Kalnu iežiem sairstot, gan putekļu veidā, gan ar ūdeni no iežiem izskalojoties, augsnē nonāk visi iespējamie minerāli. Tās ir kalnu ielejas ar ļoti auglīgu augsni.

Vēl tikai 150 gadus nesenā pagātnē skābekļa daudzums gaisā bija 26%, tagad tikai 21%, pilsētās šis skaitlis ir vēl zemāks. Tropiskie meži un lapu koku meži ir neitrāli – cik saražo skābekli, tik arī patērē. Skābekli dot skuju koku meži. Izcērtot kokus upju tuvumā, mainās grunts ūdeņu līmenis.

Ilggadīgos lapa koku mežos starp augiem un sēnēm veidojas ļoti sarežģītas simbiotiskās attiecības mikorizas, tas ir, kad sēņu hīfas pārņem augu saknes. Augu sakņu sistēma kopā ar sēņu micēliju veido sarežģītu simbiotisko savienību. Augi sēnēm nodot olbaltumvielas, slāpekli, cukuru, bet sēnes priekš augiem sintezē dabīgās antibiotikas, polisaharīdus un sēņu fitoncīdus, kas augus aizsargā no zemāku sēņu iedarbības, piemēram, pelējuma un rauga. Zemāko sēņu skaits dabā mērojams ap 500. Dabā darbojas izveidojies mehānisms, kad augstākās sēnes spēj nospiest zemākās, tādas, kā rauga, pelējuma, candida, psoriāze, neirodermīts utt. Daudzas šīs vielas ir atklātas un ir zināmas to ķīmiskās formulas, taču mākslīgi sintezētajot, šīs pašas vielas, izrādās, ka nedarbojas. Līdzīgi kā tas ir ar sintētiskajiem vitamīniem.

Aptiekās nopērkamie ārstniecības augi visbiežāk ir audzēti kā lauksaimniecības kultūras un novākti ar kombainiem. Ārstnieciskā vērtība šādiem augiem būs būtiski mazāka, jo tie nav auguši sarežģītās simbiotiskās sasaitēs, kuras ir starp kokiem, augu sakņu sistēmām un sēņu micēlijiem. Pateicoties tām veidojas unikālie barojošie elementi, ārstnieciskie fitoncīdi un citi aktīvie komponenti. Visas šīs daudzšķautņainās sasaites cilvēks savā piemājas dārzā atkārtot nevar, to nevar atkārtot laboratorijās, nerunājot jau par intensīvās lauksaimniecības laukiem. To var tikai neskārtā daba.

Ja augsne ir dzīva, nav noplacināta un nogalināta ar pesticīdiem, kur valda simbiozā mikroflora, B12 šādā augsnē sintezē baktērijas. Arī augos būs šis vitamīns. Daudzas vielas ārstniecības augas var veidoties tikai simbiozē ar citiem augiem un sēnēm. Piemēram, burkānu sulai ORP parasti ir mīnus 50 – 80 mV, taču no minerāliem bagātā augsnē audzētiem burkāniem šis skaitlis var sasniegt mīnus 400 mV.

Reducenti.
Dabā nekas netiek, ne cepts, ne vārīts. Daba nav paredzējusi šādu uztura pārstrādes veidu. Tādi organismi, kuri bez kaitniecības (вреда) sev, var lietot šādu uzturu, dabā ir pavisam nedaudz. Tā ir neliela grupa baktēriju, vīrusu un sēnīšu, ko sauc par reducentiem. Dabā tie ir paredzēti, piemēram, ja notiek meža ugunsgrēks, lai utilizētu līķus.

Kas tad nepieciešams, lai saglabātu veselību?
1.Tradicionālu uzturu lietojošam cilvēkam diennaktī ir nepieciešami ap 30 ml tīra ūdens uz 1 kg svara - strukturēta, vāji sārmaina, negāzēta, mīksta ūdens. Protams, ja cilvēks lieto uzturu, tādu, kādu tam ir paredzējusi daba, šis skaitlis var būt arī mazāks.

Izņemot kuņģa sulu, asaras, sviedrus un urīnu, visi šķidrumi organismā ir sārmaini. Diemžēl mūsdienās 95% dzērienu un 90% ēdienu ir skābes veidojoši. Sākot ar spermatozoīdiem, visiem dzīvības procesiem vajadzīga viegli sārmaina vai sārmaina vide, kura arī nepieciešama 3000 fermentiem, kas piedalās visos cilvēka ķermenī notiekošajos vielmaiņas procesos. Organisms visiem spēkiem to cenšas uzturēt, izmantojot visas iespējamās minerālvielu rezerves. Kad to trūkst, sākas slimības jeb brīdinājums, ka tā tālāk nedrīkst. Ja arī tas nelīdz, sāk darboties dabiskās atlases mehānisms.

2. Cilvēka organismam nepieciešami ap 65 minerāli.

Ja audu būvēšanai pietrūkst silīcija – tas tiek aizvietots ar kalciju, kurš bez silīcija organismā ilgi noturēties nevar, kalcijs izjūk, pat ja D3 vitamīna ir pietiekoši

Lai būtu magnijs, vajag cinku.

Organismā cinka trūkums bloķē ap 80 dažādu procesu. Vara trūkums – oksidēšanās reducēšanās reakcijas. Hlora trūkums pilnīgi izjauc uztura pārstrādi. Joda trūkums veicina ap 40 dažādas saslimšanas.

Litijs nepieciešams energoapmaiņā. Litija nebūs, adenozīntrifosfāts (ATF) nesintezēsies.

Ja trūkst sēra (koloidālajā formā), tiek traucēta olbaltumvielu sintēze.

Kalcijs ir kā līme, kas satur organismu kopā un ir visgrūtāk asimilējamais elements, jābūt pietiekamā daudzumā magnijs. Magnijs un kalcijs mums ir visur papilnam, zem kājām zaļajos augos. Vislielākais kalcija deficīts cilvēkiem novērojams martā, bet vismazākais augustā. Tikai jonu formā kalcijs var ienākt šūnā, līdzi nesot virkni barības vielu, tas piedalās milzīgā daudzumā reakciju. Starp citu, nierakmeņi un žultsakmeņi sastāv no kalcija, kas paņemts no kauliem. Lai asimilētu termiski apstrādātus produktus un iegūtu kalciju, vajag ļoti daudz sālsskābes kuņģī.

Daudzas saslimšanas izraisa tieši mikroelementu trūkums, piemēram, hroma un vanādija trūkums var izraisīt cukura diabētu, joda trūkums – vairogdziedzera saslimšanas, kālijs nepieciešams normālai sirdsdarbībai, vara trūkums sekmē agru matu nosirmošanu un grumbu parādīšanos, kalcija trūkums var izraisīt tādas saslimšanas kā osteoporoze, artrīts, hipertonija, kariess u.c. Selēna deficīts izraisa onkoloģiskās, sirds-asinsvadu un endokrīnās saslimšanas, kas ir liela problēma visā pasaulē. Mūsu ķermenis – tā ir sevis pašatjaunojoša sistēma, kurā 7 gadu laikā nomainās visas šūnas. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt tās ar visu nepieciešamo celtniecības materiālu, lai jaunās šūnas dzimtu veselīgākas par iepriekšējām.

3. Jāveic periodiska attīrīšanās no sēnītēm, vīrusiem, baktērijām, parazītiem un šlakvielām (sviedrēšanās pirtī, anti parazitārie līdzekļi, piemēram, skudru koks, melnā rieksta lapas, propoliss ūdenī u.c.).

4. Antioksidantā aizsardzība no brīviem radikāļiem. Lieto pēc iespējas vairāk uzturā svaigus augļus, dārzeņus un diedzētus graudus.

5. Atpūta pie dabas. Atveseļošanās brīvā dabā sevišķi pie ūdeņiem, notiek ne tikai tāpēc ka tīrāks gaiss. Starp ūdeni un gaisu pateicoties ūdens virsmas spraiguma koeficientam, izdalās brīvie elektroni, kuri spēj izkļūt cauri cilvēka ķermenim. Asins eritrocīti barojas ar brīvajiem elektroniem, tas ir saņem enerģiju.

Glikoze.
Šūnas elektriskais potenciāls ir aptuveni 40mV. Ja tas pazeminās, šūna zaudē savu spēku. Enerģisks cilvēks ir tāds, kam ir enerģijas rezerves. Enerģiju šūna saņem glikozes veidā, kuru organisms iegūst no taukiem un ogļhidrātiem. Ja nesaņem taukus un cukuru, tad glikozi var arī iegūt no olbaltumiem ilgstoši pārveidojot aminoskābes, bet tas ir ļoti sarežģīts bioķīmisks process. Glikozes esamība ir ļoti svarīga. Piemēram, galvas smadzenes bez glikozes nevar iztikt ilgāk par minūti. Glikozes deficītu sauc par hipoglikēmiju. Ja cukura līmenis krītas zem 5,5mmol/l, iestājas nogurums, galvassāpes, nelaba dūša, enerģijas trūkums, apātija un depresija. Cukurs šajā situācijā ilgstoši neglābs. Apēdot, piemēram, cukura tējkaroti, saharoze pārvērtīsies par glikozi un ātri vien nokļūs asinīs, un organisms būs spiests to asimilēt. Tāpēc lai cukura līmenis asinīs nesvārstītos, labāk būtu lietot tā saucamos lēnos ogļhidrātus (šūnas ietvertas celulozē), piemēram, klijas, dažādi musli, apelsīni, saldie āboli, dažādi saldie augļi. Šo celulozes apvalku organismam sākumā vajag sadalīt, tāpēc glikoze asinīs nonāk pakāpeniski. Dzerot svaigi izspiestu sulu, asinīs uzreiz nonāk liels daudzums glikozes. Turpretī, ēdot žāvētus augļus, šis process ir daudz vienmērīgāks.

Skābju un sārmu līdzsvars.
Visi dzīvības procesi notiek ūdens vidē ar noteiktu ūdeņraža atomu koncentrāciju. Vielas, kuras atdot ūdeņraža atomus, sauc par skābēm, bet tās, kuras tos piesaista – sārmiem. Noteiktu skābju un sārmu attiecību kādā no šķīdumiem, sauc par skābju – sārmu līdzsvaru. To raksturo ar speciālu rādītāju pH (power Hydrogen, jeb ‘’ūdeņraža spēks’’), kurš norāda ūdeņraža atomu skaitu dotajā šķīdumā. Rādītāja vērtība pH ir atkarīga no attiecības starp pozitīvi lādētiem joniem ( skābu vidi veidojošie) un negatīvi lādētiem joniem (sārmainu vidi veidojošie). Cilvēka organisms patstāvīgi cenšas uzturēt stingri noteiktu pH līmeni, jo, izjaucot līdzsvaru, rodas labvēlīgi apstākļi ļoti daudzām slimībām.

Asinīm pH ir 7,43. Tas ir konstants lielums. Asins pH nobīde uz skābo pusi veicina iekaisuma procesus, bet nobīde uz sārmaino pusi veicina ātrāku izveseļošanos, kā arī veicina pašatjaunošanās procesus. Ja pH pazeminās līdz 7,1 - iestājas nāve. Ph skalā no 1 līdz 7, ir skāba vide. 7 ir neitrāla. No 7 līdz 14 – sārmaina. Asinis ir sārmainas, turpretī limfa un starpšūnu šķidrums lielākajai daļai mūsdienu cilvēku ir skābi. Slimība draudzējas ar skābi, bet veselība ar bāzi. Cilvēka dzīvības spēks un veselība slēpjas minerālvielu un mikroelementu veidotājos sārmos. Siekalu ph 6,0 – 7.0, tievās zarnas sekrēti – 7,7 – 8,0, kuņģa sula – 1,0 – 3,7, urīns – 4,5 – 8,0, žults 7,8 – 8,2.

Kas notiek, kad mainās organisma bioloģiskās vides skābju – sārmu līdzsvars?
1. Kad mūsu iekšējā vide paliek skāba, tā kļūst draudzīga patogēnai mikroflorai, situāciju vēl vairāk pastiprina tas, ka tās izdala toksīnus, vēl vairāk palielinot bioloģiskās vides skābumu, padarot savu eksistenci vēl tīkamāku. Skābā vidē veidojas daudz brīvo radikāļu, kas bojā šūnu membrānas, kā arī DNS un RNS struktūras, radot mutācijas šūnu līmenī, kas draud ar šūnu pārprogrammēšanu par tādām, kuras māk tikai ēst un vairoties, tas ir vēža šūnām.

2. Paātrinās novecošanās procesi, piemēram, ādai tie ir tieši saistīti ar brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi, kuri rodas saules, vēja, piesārņotas apkārtējas vides rezultātā.

3. Skābā vidē skābekļa atomi ir saistītā stāvoklī. Tāpēc mūsu šūnām kā zivīm ūdenī, nav ko elpot. Arī biežāku elpošanu mēs maz ko līdzēsim. Skābekli var atbrīvot tikai sārmainie mikroelementi (kalcijs, magnijs, nātrijs, kālijs).

4. Arī sirds infarkts un insults rodas, kad organismā ir skāba iekšējā vide. Skābās asinīs eritrocīti – sarkanie asins ķermenīši kļūst stīvi, tie nespēj mainīt savu formu, iesprūstot sīkajos kapilāros un tos aizsprostojot. Šūnas bez skābekļa mirst (eritrocīti ir skābekļa nesēji).

5. Jau 30 gados tika pierādīts, ka vēža rašanās process ir anaerobs (bez skābekļa).

6. Skābā vidē lielākā daļa fermentu strauji zaudē aktivitāti. Rezultātā tiek traucēta starpšūnu mijiedarbība. Apgrūtinās vielmaiņas process.

7. Kamēr skābes nav neitralizētas, tās bojā asinsvadus, piemēram, pienskābe izēd caurumus artērijās un organisms liek plāksterus no zema blīvuma lipoproteīniem (‘’sliktā holesterīna’’), lai novērstu asiņošanu. Tātad reālais vaininieks ir skābe. Un tās parādīšanās iemesls – minerālvielu deficīts. Atceramies, kā sāp muskuļi pēc smaga fiziska darba vai sporta nodarbībām. Šajā gadījumā vainīga ir pienskābe.

8. Cieš arī nieres. Ir pierādīts, ka akmeņi nierēs un žultspūslī visticamāk, ka sastāv no jūsu kauliem paņemtā kalcija, bet ne no kalcija, kas organismā nonācis ar uzturu.

Kā pārbaudīt pH līmeni?
pH līmeni siekalās var pārbaudīt ar PH līmeņa indikatoru - speciālu lakmusa papīru – to dažas sekundes paturot uz mēles. Atkarībā no krāsas var noteikt pH līmeni organismā.

Kas tās par skābēm un kā tās rodas?

Pienskābe – no fiziskas piepūles.

Sālsskābe – no stresa, bailēm, dusmām.

Slāpekļskābe – no sālītas gaļas, sevišķi ar kālija nitrāta piedevu (krāsviela).

Etiķskābe – no saldumiem un taukiem.

Miecskābe – no melnās tējas un kafijas.

Urīnskābe – no gaļas produktiem.

Nikotīnsskābe – no smēķēšanas.

Skābeņskābe – no kakao un rabarberiem (vasaras otrā pusē palielinās tās daudzums rabarberos).

Arī pretsāpju medikamenti rada skābes.

Lai negūtu ķīmiskus apdegumus, organisms šīs skābes neitralizē ar minerālvielu palīdzību. Rezultātā veidojas sāļi jeb sārņi. Minerālvielas organisms var paņemt no kauliem, nagiem (sāk lūzt), asinsvadiem, skrimšļiem, locītavām ( sāk sāpēt), matiem, asinīm un ādas.

Skābes organisms izvada ar sviedriem, urīnu un izelpojot caur plaušām CO₂ veidā.

Kādas kaites apdraud, kad esam skābi?
Skābekli notur 4 galvenās minerālvielas: kalcijs, kālijs, nātrijs un magnijs. Vēl ir dzelzs un molibdēns. Ja šo minerālvielu skābju dzēšanai pietrūkst, kalcijs tiek ņemts no kauliem, nagiem, saistaudiem un muskuļiem (piemēram, osteoporoze un osteohondroze ir tipiskas kalcija trūkuma slimības, jo kalcijs ir iztērēts skābju dzēšanai). Kālijs – no sirds, smadzenēm, aknām un nierēm, magnijs - no asinsvadiem utt.

Lūk, dažas tipiskākās problēmas.

Kaulu–muskuļu sistēma – parodontoze, osteoporoze, zobu kariess, kaulu lūzumi, starp skriemeļu disku bojājumi, naktīs krampji kājās, sāpes locītavās, trausli nagi utt.

Urīnizvadīšanās orgānu sistēma - uretrīts, cistīti, nierakmeņi utt.

Gremošanas orgānu sistēma – disbakterioze, enterīti, kolīti.utt.

Elpošanas orgānu sistēma – biežas saaukstēšanās, laringīts utt.

Centrālā nervu sistēma – depresija, paaugstināta nervozitāte, galvassāpes utt.

Reproduktīvā sistēma – nieze ģenitālijās, vulvīts, neauglība (ļoti skābs vagīnas pH un spermatozoīdi iet bojā) utt.

Asinsrites orgānu sistēma – duršana un spiešana sirds rajonā. Sirds ritma traucējumi. Nepatīkamas sajūtas sirds rajonā, guļot uz kreisā sāna. Organisma pieskābināšanas sekas ir arī augsts asinsspiediens, jo cita veida organismam vienkārši nav, kā vien paaugstināt asinsspiedienu, lai caur sīkajiem kapilāriem izgrūst sabiezējušās asinis.

Kādi produkti organismā rada sārmainu un kādu skābu vidi?
Šādu striktu sagrupējumu izveidot nav nemaz tik vienkārši, jo izrādās vieni un tie paši produkti var būt gan sārmaini, gan skābi. Piemēram, piena produkti, kamēr tie ir svaigi, veido sārmainu vidi, bet jau pie nedaudz ilgākas uzglabāšanas – skābu. Graudi un no tiem pagatavotie produkti rada skābu vidi, bet diedzētie graudi ļoti pat sārmainu. Svaigi spiesta citrona sula – sārmainu, bet, tiklīdz tai pievieno cukuru, notiek pretējais process. Olas dzeltenums – ir sārmains, bet baltums ir skābs. Āboli – saldās šķirnes samainu, skābās – skābu. Augļus un dārzeņus termiski apstrādājot, tie kļūst skābu vidi veidojoši produkti. Jāiegaumē, ka visi produkti, kas uzsildīti virs +650C, vienmēr veido skābu vidi, jo minerāli, kas nodrošina sārmainību (nātrijs, kālijs, magnijs, kalcijs utt.) pāriet neorganiskā formā.. Minerāliem jābūt organiskajā, tas ir ūdenī šķīstošā, jonu, koloidālajā formā.
                                                                                                                  maize150
biolvidemod
 
Skābeklis.
Dzīvības pamatnoteikums ir - skābekļa esamība. Ir tikai viens nāves iemesls - trūkst skābekļa. Atmosfēra ir pilna ar skābekli. Atkarībā no tā, kā skābeklis iekļūst mūsu organismā, katram no mums ir dažāds veselības stāvoklis. Skābeklis ir izšķīdināts ūdenī. Ar ūdeni tas nonāk katrā mūsu organisma šūnā. Skābekļa nepietiekamību sauc par hipoksiju. Šūnai un skābeklim ir vienāda vibrācijas frekvence. Enerģijas atdeve notiek ūdeņraža un skābekļa mijiedarbībā. Tādā veidā mūsu organisms iegūst enerģiju. Vienai glikozes molekulai savienojoties ar vienu molekulu skābekļa, rodas 36 ATP enerģijas. Ja skābekļa nav – no vienas glikozes molekulas izveidojas 6 ATP enerģijas un 30 molekulas pienskābes. Tas nozīmē, lai iegūtu 36 ATP enerģijas, ir jāizmanto 6 glikozes molekulas, kas radīs 180 pienskābes molekulas, jeb organisma pH vides līmenis pavirzīsies uz skābo pusi. Tas ir sākums 150 slimībām. Tāpēc saka – hipoksija (skābekļa trūkums) nogalina lēni, bet pārliecinoši.

Ksenobiotķi.

Evolūcijas procesā cilvēks ir pielāgojies dabiskai apkārtējai videi un ir izstrādājis aizsardzības mehānismus. Ar garšas un smaržas palīdzību spēj atšķirt, kas ir derīgs un kas var būt bīstams. Piemēram, izjūt patiku vai riebumu pret noteiktām smakām un garšām. Tādā veidā atpazīst, kas vēlams un no kā jāizvairās, piemēram, zinām, ka mums nepatīk sabojājušos produktu vai tualetes smaka. Bērns pēc piedzimšanas, ar receptoru mehānismu palīdzību iepazīst apkārtējo pasauli. Pirmajai vērtība bērnam ir jābūt mātes pienam, nedaudz vēlāk arī ūdenim. Ar pirmo garšas iespaidu mēs ieprogrammējam uz visu atlikušo dzīvi attieksmi pret šīm fundamentālajām pamatvērtībām, uz kā formēsies citas vērtības. Ja tas ir citādāk – tas ir sākums problēmām, kas populāras mūsdienu sabiedrībā.

Attīstoties ķīmijas industrijai ir parādījušās cilvēka bioloģiskajai sistēmai svešas molekulas - ksenobiotiķi. Tie ir sadzīvē lietojamie mazgājamie līdzekļi, dezodoranti, pesticīdi, farmācijas produkti, kā arī ar uzturu uzņemtie konservanti, antioksidanti, skābuma regulētāji, krāsvielas, garšas uzlabotāji, aromatizatori, kuri paredzēti, lai apmānītu mūsu garšas un ožas receptorus. Taču tas nav bīstamākais no visa iepriekš minētā, ko nodara ksenobiotiķi. Bīstamākais ir tas, ka tie iedarbojas uz tiem pašiem garšas receptoriem, kas analizē ienākušo barību un veido mūsu garšas tieksmes. Ja pieaugušiem cilvēkiem ir izveidojusies kaut kāda receptoru pieredze un ir izveidojušās prioritātes, tad bērniem tā visa nav. Bērni ir tā kategorija, uz ko visdramatiskāk iedarbojas pārtikā esošie ksenobiotiķi. Bēni nezina, kādai patiesībā jābūt pārtikai. Dietoloģi satraucas, ka bērns labāk izdzers glāzi kolas, nekā dzers piena glāzi. Ēdīs labāk čipsus, nekā krējumu ar biezpienu. Bērnam evolūcijas laikā ir izstrādājušies mehānismi kā pārstrādāt pienu, bet nav mehānisma kā tikt galā ar nesen parādījušies ksenobiotiķiem, piemēram, kuri ir kolā utt.

Ar ksenobiotiķiem bērniem tiek pārveidotas garšas tieksmes un bērni sāk atgrūst normālu veselīgu uzturu.

Par to vai jūsu bērns nav kļuvis par ksenobiotiķu upuri, varat pārliecināties, veicot nelielu testu. Paņemiet četras glāzes. Vienā ielejiet normālu pienu, otrā tīru ūdeni, bet trešajā kādu no populārajām saldajām gāzētajām limonādēm un ceturtajā glāzē ielejiet, kādu parastu lielveikalā nopērkamu sulu. No tā, ko jūsu bērns izvēlēsies, izdariet secinājumus.

Arī ogļhidrāti bērnam ir vajadzīgi, jo tā ir enerģija. Pirmie saldumi ar ko sastapsies bērns, veidos pirmo iespaidu uz visu dzīvi, etalonu, kādiem tiem jābūt. Ja saldumi būs tā saucamie lēnie ogļhidrāti - augļi vai medus, problēmu nebūs. Ja tie būs cepumi, kolas, smalkmaizītes vai konfektes, bērns ēdīs, ēdīs un nekad nebūs īsti paēdis.

 
pH rādītājs.
pH līmenis asinīs ir precīzākais organisma iekšējā stāvokļa un tā izmaiņu indikators. Turpretī - siekalu pH rādītājs ir svārstīgs.

Ideālajā variantā siekalu pH jābūt 7, 0. Parasti testos mēs redzam šo ciparu ievērojami zemāku. Kā to saprast? Ja siekalu (limfas) pH cilvēkam ir 5,5 - tas nozīmē, ka ir daudz mazāk skābekļa nekā asinīs un ir skābju pārpalikums organismā, kas liecina par hipoksiju. Piemēram, grūtniecības laikā kā sekas ir hipoksiska perinatālā encefalopātija jaundzimušajam. Iespējams, topošā māte cietīs no piena sēnītes, jo skābā vide ir labvēlīga sēnīšu augšanai. Ja pH rādītājs audos ievērojami novirzās uz skābo pusi, samazinās skābekļa līmenis asinīs un tiek apgrūtināta vielmaiņa šūnās. Bet, ja mirst šūnas, tad arī tas pats notiek ar jums. Tāpēc jau priekšlaikus sāk vairoties mikroorganismi, kas veic ķermeņa sadalīšanu vienkāršās sastāvdaļās.

Olbaltumvielas.
Olbaltumvielas ir polimēras vielas, un to monomēri ir aminoskābes Olbaltumvielas sintezējas katrā mūsu organisma šūnā. No monomēriem, tas ir no aminoskābēm. Pie +700C temperatūras izjūk pirmatnējā olbaltumvielas struktūra, un DNS izkūst. Notiek pilnīga šūnas sagraušana, tātad dabisko īpašību zaudēšana. Tiek nojaukta informācija. Bioloģijā to sauc par pilnīgu un neatgriezenisku procesu, jeb denaturāciju. Nedzīvais, kaut arī formula un struktūra var būt vienāda, nevar iekļauties sarežģītās bioķīmiskās saitēs.

Dabā tikai dzīva šūna citai dzīvai šūnai var nodot enerģiju, celtniecības materiālus un citas vielas. Daba nav paredzējusi cept un vārīt.

Olbaltumvielas ir arī sugas un ģenētiskās piederības marķieri, kas nes mērķinformāciju, tāpēc organismam šīs struktūras ir jāiznīcina. Jebkura olbaltumviela sintezējas mūsu organismā. Katrā mūsu organisma šūnā ir organela ribosoma, kur notiek olbaltumvielu biosintēze. Visas olbaltumvielas tiek sadalītas, līdz aminoskābēm, ja vien tās nav sarežģītas augstmolekulārās olbaltumvielas. Arī tās galu galā tiek sadalītas, tikai patērējot milzīgu daudzumu mūsu fermentu tādu kā pepsīns un tripsīns, kā arī lielu kuņģa sulas daudzumu. Kaut gan kuņģa sulas galvenā funkcija ir mūs pasargāt no vīrusiem, baktērijām un sēnītēm.

Biosintēzes procesi notiek vienādi, gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Olbaltumvielu dzīvības forma visiem ir vienāda.

Olbaltumvielas un ģenētiskā modifikācija (ĢMO).
Ar olbaltumvielām ir līdzīgi kā ar valodu, daudziem vārdiem ir sinonīmi. Atkarībā no konteksta, viena un tā paša vārda nozīme var būt ļoti dažāda, tas ir leksikoloģija, semantika (nozīme aiz vārdiem). Pārvietojot gēnus, kam bija strikti noteikta nozīme, jaunajā vietā tiem var būt līdz pat pilnīgi pretēja jēgai. Kad dzīvnieka, auga vai baktērijas hromosomā ievada svešus gēnus, mainās kontekstuālā ainava. ĢMO augiem var būt divas īpašības. Izturība pret herbicīdiem vai augi paši izstrādā indes. Izturību pret herbicīdiem panāk transplantējot fragmentus no augsnes baktērijas un vīrusa. Eksperimentu rezultāti ar pelēm un zivīm pārliecinoši parāda – jau otrajā paaudzē strauji samazinās pēcnācēju skaits, palielinās onkoloģija. Trešajā paaudzē faktiski izmirst.

Taukskābes.
Kāpēc taukskābes mums ir tik svarīgas? Tās veido šūnu membrānas pamatni, nodrošinot lokanību un nepieciešamo caurlaidību. Regulē vielu ienākšanu šūnās un kalpo kā barjera visam svešajam. Taukskābes būtiski ietekmē visus šūnā notiekošos procesus. Izrādās, ka nav tik svarīgi apēstais kopējais taukskābju daudzums, bet ir svarīga savstarpējā proporcija. Lai taukskābes darbotos veselības labā, attiecība omega-6 pret omega-3 jābūt proporcijā 2:1 (ideālajā gadījumā). Realitātē bieži vien - 15:1 un vairāk. Nepareiza proporcija ir viens no liekā svara cēloņiem, jo tiek traucēta hormonālās sistēmas darbība. Tīrā un sakārtotā zarnu traktā organisms pats spēj sintezēt visas nepieciešamās taukskābes, jo simbiozā mikroflora piedalās tauku apmaiņas procesos resnajā zarnā.
 
Fermenti (enzīmi).
Fermenti sastāv no olbaltumvielām, minerāliem un vitamīniem.

Mēs dzimstam ar ģenētiski noteiktu fermentu enerģijas daudzumu. Jo ātrāk šis enerģijas daudzums izsīkst, jo ātrāk novecojam. Neviena ķermeņa kustība un pat doma nenotiek bez fermentu iesaistīšanas.

Kopumā cilvēka organismā var darboties līdz pat 4000 dažādu fermentu, pat vienā aknu šūnā to ir vairāki desmiti veidu. Katrai dzīvai šūnai ir iekšējie fermenti, jeb bioķīmisko reakciju katalizatori. Tie vada minerālvielu nomaiņas procesu aminoskābēs, sintēzi un sadalīšanu. Savukārt vitamīni jeb olbaltumu sintēzes (no aminoskābēm) katalizatori aktivizē elementu nomaiņas procesus aminoskābēs.

Fermentus varētu iedalīt trīs savstarpēji saistītās grupās. Metaboliskie - kas iesaistīti jaunu šūnu, olbaltumu un audu veidošanā, kā arī veco šūnu un toksīnu noārdīšanā. Otra grupa – uztura pārstrādes, tas ir, zarnu trakts, aizkuņģa dziedzeris un siekalu dziedzeri. Un trešā grupa - fermenti, kas atrodas tikai jēlā, dabīgā, termiski un ķīmiski nepārstrādātā uzturā. Kuņģa sula neko nepārstrādā. Tās iedarbībā tikai šūnu ribosomās esošais fermentu maisiņš pārplīst, un fermenti tiek atbrīvoti, lai veiktu barības pārstrādi. Tas ir ļoti svarīgi, jo, ja fermentu pārtikā nav, organismam barība jāpārstrādā ar saviem aizkuņģa dziedzera izstrādātajiem fermentiem, tāpēc sākas hroniska kopējās fermentatīvās sistēmas iztukšošanās. Sekas – aknu un aizkuņģa dziedzera pārslodze, nogurums, strauja novecošanās, toksiskie izsitumi uz ādas, aterosklerotīskās pangas (plātnītes) un slikto tauku nogulsnēšanos asinsvados.

Fermentu trūkums organismā saistās ar galvassāpēm, aizcietējumiem, paaugstinātu nogurumu, gāzu veidošanās, paātrinātu sirdsdarbību, kuņģa zarnu problēmām, priekšlaicīgu novecošanos, ķermeņa masas palielināšanos. Fermentu trūkuma rezultātā samazinās smadzeņu izmērs, palielinās aizkuņģa dziedzeris un palielinās vairogdziedzera izmērs, pat, ja pietiek joda. Varētu teikt, ka jūs esat tik vecs, cik aktīvi ir jūsu fermenti.

Var būt gan dzīvnieku izcelsmes gan augu izcelsmes fermenti. Fermentus nevar mākslīgi sintezēt. Jau mutē sākas uztura pārstrāde, kur ferments amilāze sāk sašķelt ogļhidrātus. Piemēram, ananāsi satur fermentu bromelaīnu, papaija satur papaīnu, avakado - lipāzi. Šie fermenti labi sašķeļ dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Ferments alkohola dehidrogenāze sašķeļ alkoholu, ja tā pietrūkst – alkohola nepanesamība.

Autolīze.
Ābols, ja pirms tam neesam pieēdušies, pārstrādājas 30 minūtēs. Katrā šūnā ir lizosomas - ar membrānu norobežoti šūnu organoīdi, kuros glabājas fermenti. Apvalkam pārplīstot, fermenti atbrīvojas un sākas ķēdes reakcija. Notiek ābola pašpārstrāde. Līdzīgi tas notiek ar visiem dzīvajiem produktiem. Organismam nav jātērē savi fermenti.

Fermentu inhibitori.
Vielas, kas nomāc sēklu dīgšanas procesa sākšanos, jeb fermentu aktivitāti, sauc par inhibitoriem. Lai nezaudētu dzīvotspēju, dabā ir iekārtots tā ka, lai sēklas un rieksti, kuri satur daudz fermentu, nesāktu dīgt priekšlaicīgi. Faktiski inhibitori darbojas kā indikatori, kas pārbauda, vai ir pietiekoši mitrums, lai augs spētu attīstīties. Tie ir koncentrējušies auga sēklu daļā un nav, piemēram, lapās, kātā vai augļa mīkstumā. Grauzēji un putni, kas uzturā lieto daudz sēklas vai riekstus, tam ir piemērojušies. Grauzējiem kuņģī ir aizsargāts nodalījums, bet putniem guza, kur nonākušās sēklas aizkavējas uz 8 -12 stundām. Mitrā un siltā vidē inhibitori pārtrauc darboties un strauji palielinās fermentu daudzums. Tādā veidā grauzējiem un putniem paveras iespēja pie tiem piekļūt. Cilvēkam gremošanas sistēma nav uzbūvēta tā, tāpēc bez iepriekšējās mērcēšanas, jeb diedzēšanas, rieksti un sēklas pēc apēšanas visdrīzāk radīs fermentus nomācošu efektu un vēl vairāk iztukšos jau tā mūsdienās pārslogoto fermentatīvo sistēmu.
Inhibitori var nobloķēt arī citos produktos esošo fermentu darbību.
Sagatavojot ēdienus, kuru sastāvā ir termiski neapstrādāti produkti, jāņem vērā vēl kāds svarīgs faktors. Piemēram, salātiem pievienojot riekstus, fermentu darbība tiks nobloķēta. Tie var būt - jēlu olu baltums, kartupeļu asni, zirņi, pupas, lēcas, saulespuķu sēklas, zemesrieksti, sevišķi grieķu rieksti. Šo problēmu var veiksmīgi atrisināt ar diedzēšanu, piemēram, diedzējot graudus, inhibitori pazūd.

Antibiotikas un konservanti.
Vielas, kas nogalina baktērijas, medicīnā sauc par antibiotikām, bet pārtikas industrijā par konservantiem. Tās ir absolīti analoģiskas vielas ar analoģisku darbību. Antibiotiķu un konservantu uzdevums ir nospiest mikrofloras aktivitāti, lai tā neradītu kaut kādus procesus. Tātad attiecīgi cilvēka organismā - iekaisuma procesus un pārtikā - pūšanas, rūgšanas procesus.

Minerālvielas.
Cilvēkam, lai saņemtu un asimilētu minerālvielas, ir jāēd augi vai dzīvnieki, tas ir – minerāliem jābūt helātu formā. Neorganiskās izcelsmes minerālus var asimilēt tikai augi, cilvēks tos asimilēt nevar, un tāpēc tie nogulsnējas sāļu veidā. Turpretī augiem ir mehānisms, kā asimilēt un veidot no tiem savienojumus aminoskābju helātu veidā. Neviena minerālviela, kura nešķīst ūdeni, cilvēka organismam nav vajadzīga, tas ir veltīgi. Arī organismā tā nešķīdīs. Pie tādiem pieskaitāmi kalcija glukonāts, dzelzs sāļi utt.
 
Vitamīni.
Vitamīniem ir antioksidantu īpašības. Tie sintezējas augos fotosintēzes rezultātā. Vitamīni ir aizsargreakcija uz ultravioletiem saules stariem. Daži minerāliem arī ir antioksidantu īpašības, piemēram, selēns. Salīdzinājumā ar augiem, cilvēka organismā nenotiek fotosintēzes process, cilvēka organisms neražo pats savus antioksidantus. Taču augos saražotie antioksidanti mūsu organismā darbojas tādā pašā veidā, neitralizē brīvos radikāļus, tas ir iedot iztrūkstošos elektronus.

Zinātniekiem līdz šim ir izdevies ķīmiski sintizēt tikai vienu no 7 vitamīna C izomēriem - askorbīnskābi. Tāpēc ir jālieto tikai dabīgais C vitamīns. Savukārt vitamīnam E ir izdevies sintezēt tikai vienu izomēru no 8 - tokoferolu. Ir naivi cerēt, ka ar sintētiskajiem multivitamīnu kompleksiem, var atrisināt veselības problēmas. Tāpat jāņem vērā, ka vitamīnu transportēšanai līdz vajadzīgajai vietai ir nepieciešams transportlīdzeklis – olbaltumvielas, precīzāk teikt aminoskābes. Ja olbaltumvielu nebūs, vitamīni veiks tikai urīna smaržas uzlabošanas funkciju.

Nogurums.
Augi ir ierīces, kas saules enerģiju akumulē glikozes veidā. Dzīvnieki enerģiju akumulē glikogēna un tauku veidā. Saules enerģiju cilvēks uzņemt pats nevar. To var izdarīt tikai augi. Enerģijas akumulācija un izdalīšanās ir skābekļa un ūdeņraža mijiedarbība. Lai šis process cilvēka organismā notiktu optimālā režīmā, nepieciešama viegli sārmaina vide.

Šūnas nenogurst. Nogurumam jeb apātijai, ko mēs izjūtam, ir trīs cēloņi:

1) skābekļa trūkums jeb hipoksija,

2) ūdens trūkums (skābeklis atrodas ūdenī),

3) sārmainos minerālu nātrija, kālija, magnija, kalcija, dzelzs un molibdēna trūkums. Tikai šie minerāli spēj piesaistīt skābekli un izšķīdināt to ūdenī. Diemžēl tie lielos daudzumos tiek tērēti skābju dzēšanai, ko ar neveselīgo dzīves veidu bagātīgi iegūstam.

Šos cēloņus mēs sajūtam kā nogurumu vai apātiju. Un ne jau ar kafiju, cukuru, stipru tēju, šokolādi, nikotīnu vai pat narkotikām to var atrisināt.

Sēnes.
Dabā ir dzīvnieki, augi un sēnes. Varētu pat teikt – sēnes ir cita civilizācija. Lai ar to sadzīvotu, jāzina to daba.

Sēnes var atrasties gan straujā augšanas periodā, gan miera periodā, kas var ilgt gadu tūkstošiem. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi ar atrastajām dzīvotspējīgām sēņu sporām. Esošās sēnītes zarnu traktā pieskaitāmas pie patogēnās mikrofloras un aizņem 1 - 2 % no kopējās daudzuma. Raugi un pelējumi tiešā veidā organismā nerada simptomus, tos rada to izdalītie toksīni, cukura trūkums asinīs, kā arī hormonu trūkums, jo sēnītes ar tiem barojas. Rezultātā tiek pārslogotas virsnieres, aknas un aizkuņģa dziedzeris. Sārmaina vide organismā ir tas, kas aptur raugu, pelējumu un citu sēņu augšanu.

Sēnes var vairoties ne tikai ar sporām, bet arī veģetatīvi - daloties. Piemēram, ievietojot sēņu micēliju substrātā, tas ir piemērotā vidē, sēnes sāk augt. Ja vide izrādās nepiemērota, sēnes atrodas latentā formā un gaida izdevīgu brīdi pat gadu desmitiem.

 

Mikoloģija ir zinātne par sēnēm (pārsvarā zemākajām), bet fungoterapija sena zinātne par augstākām sēnēm, to ārstnieciskām īpašībām. Mūsu senči sēnes izmantoja ārstniecībā kā antibiotiķus un citostatiķus, tikai tie bija dabīgie un nekaitīgi.

Zemākās sēnes sauc par mikromicētēm, jeb mikroskopiskām sēnītēm (micromycetes) un spēj izstrādāt vairāk nekā 20 veidu fermentus, kuri spēj bojāt šūnu membrānas. Mikromicētes ļoti ātri pielāgojas vides apstākļiem un necieš nekādu agresiju pret sevi. Mutācija (мутирует) notiek ar lielu ātrumu. Atceramies kaut vai antibiotiku vēsturi, sākumā tās bija ļoti efektīvas, tika izgābtas tūkstošiem cilvēku dzīvību, taču ar laiku antibiotikas kļuva neefektīvas.

Augstākās sēnes, ko mēs pazīstam, kā, piemēram, gailenes, baravikas, bērzlapes utt. saucās bazīdijsēnes (basidiomycota). Bazīdijsēnes priekš zemāko sēnēm fermentiem izstrādā antigēnus. Seko reakcija antigēns – antiviela, kurā uzvar augstākās sēnes.

Sēņu sporas (pelējumu, raugu utt.) ir it visur – gaisā, ūdenī, pārtikā.

Faktori, kas pazemina imunitāti (stress, antibiotikas utt.), veicina sēņu savairošanos. Piemēram, sievietes zina, ka, lietojot antibiotikas, kandida strauji aktivizējas.

Mikromicētes ļoti ātri pielāgojas pie jebkuriem vides faktoriem. Atceramies vēsturi, antibiotiķus, tie glāba tūkstošiem dzīvību, bet pēc tam kļuva neefektīvi. Sēnes necieš nekādu agresiju pret sevi, izstrādā aizsardzību un veic mutāciju ar lielu ātrumu, tas ir adaptējas.

Sēnes sastāv no hifām, tādiem kā sapinušies diegiem, caur kuriem tās barojas. Hifu sakopojums veido sēņotni, augstākās sēnes obligāti veido simbiozi ar augiem, tādā veidā barojoties. Dabā ar zemākām sēnēm var tikt galā tikai augstākās.

Mikromicētes izdala fermentus, kas kā atslēga slēdzenē atslēdz, iekļūst šūnā un nolasa informāciju. Tādā veidā organisma šūna kļūst par daļu no sēnes micēlija.

Piemēram, pelējuma sēnes sintezē antibiotikas. Antibiotikas sintezē arī augstākās sēnes un vēl fitoncīdus un dažus stipras darbības polisaharīdus.

Dabā, veselos mežos starp augiem un sēnēm darbojas simbiozās saites. Mikorizas augiem piegādā dažus minerālus un palīdz uzsūkt mitrumu, ieaugot sakņu sistēmā, darbojas kā piltuve. Vienlaicīgi arī ārstē. Izstrādā fermentus un dabīgās antibiotikas. Neļauj augu nomācošos patogēno sēņu augšanu.

Sēnes ir kā sanitāri, kas iznīcina jau bojātus kokus, savairojas tikai uz novājinātām šūnām.

Visas sēnes vairāk vai mazāk, satur mikrotoksīnus, tādā veidā aizsargājot telpu sev apkārt.

Sēņu polisaharīdi un fitoncīdi izjūk jau pie +380C

Gailenes ne tikai ārstē, bet arī atjauno aknu šūnas. Gailenes satur hinomanozi, kas izšķīdina spalīšu oliņas. Pie +400 hinomanoze sairst.

Vīrusi.
Vīrusi ir nedzīvi, jo tie nevairojas, nesatur enerģijas rezerves un neēd. Tie pārprogrammē šūnu, lai tā ražotu šo vīrusu kopijas.

Vai tu to zināji?
  • Sējot monokultūras (viena veida augus), baktērijas un sevišķi sēnītes ātri piemērojas, jo cita nekā nav. Ja augsnes mikroflora ar pesticīdiem ir izjaukta, pārsvaru gūst patogēnā mikroflora. No augsnes augi vitamīnu B12 (ciānkobalamīns) var iegūt, ja tajā ar fungicīdiem un minerālmēsliem nav iznīcināta dabīgā simbiotiskā mikroflora.
  • Smagais metāls dzīvsudrabs un cinks atrodas Mendeļejeva tabulas vienā un tajā pašā vertikālajā rindā. Tiem ir līdzīgas bioķīmiskā funkcijas un īpašības, tāpēc bieži vien notiek cinka aizvietošana ar dzīvsudrabu. Organismā cinks piedāļās ap 80 bioķīmiskās reakcijās, tai skaitā imunitātes veidošanā.
  • Zarnās mājo ap 100 dažādu simbiotisko baktēriju, 60 veidu zarnu nūjiņas, piemēram, resnās zarnas ielocēs jādzīvo slāpekli fiksējošām baktērijām, kuras dabā sastopamas uz dažiem augiem, kā lucerna, āboliņš, nātres, arī uz pākšaugiem. Tās spēj piesaistīt slāpekli no atmosfēras.
  • Šķiedrvielas nesatur ne taukus, ne olbaltumvielas, arī ne ogļhidrātus. Cilvēka organismā nav fermentu, lai sašķeltu šķiedrvielas. Dzīvniekiem zālēdājiem tādi ir.
  • Tā saucamās labās baktērijas, kas mājo zarnās un barojas ar šķiedrvielām, pēc kāda laika mirst uz rezultātā parādās visas aminoskābes, tai skaitā tās, ko sauc par neaizvietojamām un vēl ir labāk izmantojamas nekā augļos esošās. Gan augļi, gan baktērijas pieskaitāmi pie augiem.
  • Baktērijas dzīvo gan skābā, gan sārmainā vidē, leikocīti tikai sārmainā vidē
  • Cilvēkam, salīdzinājumā ar plēsējiem, ir vāji skāba vide.
  • Varde plēsējdzīvnieka kuņģa sulā sadalās 1 stundas laikā, bet vārīta varde nesadalās 24 stundu laikā, jo nav vairs savu fermentu un autolīzes preces nenotiek.
  • Simetriskā dalīšanās tipa cilmes šūnas un vēža šūnas var dalīties neierobežoti, ir autonomas un neatkarīgas no kaimiņu šūnām, ja vien ir ar ko baroties. Pārējām šūnām ir ierobežots dalīšanās resurss, ko nosaka specializēti nukleoproteīnu kompleksi telomēri, kas atrodas hromosomu beigu posmos un ir kā aizsarguzgaļi. Tie netieši norāda šūnu dalīšanos skaitu, jo ik reizi šūnai daloties telomēri saīsinās līdz tam, ka šūnas nespēj dalīties. Tādā veidā tiek ierobežots šūnu dalīšanās skaits.
  • Minerālus, kas temperatūrā virs +650 C ir pārgājuši karbonātu un sulfātu formā, asimilēt spēj tikai augi kopā ar simbiozo mikrofloru.
  • Ja dabā atrodamais ūdens ir siltāks par +100 C, pastāv liela varbūtība inficēties ar vīrusiem un baktērijām, tāpēc jālieto speciālie filtri.
  • Dabīgā rūgšana var notikt tikai tad, ja šajā šķidrumā ir mazāk par 11% spirta. Spirts ir rauga sēnīšu fekālijas. Koncentrācijā virs 11% sēnītes iet bojā. Bioloģijā to sauc par reakcijas normu.
  • Maziem bērniem, kamēr vēl aknās nav izstrādājies glikogēna sintezēšanas mehānisms, glikogēna funkciju pilda galaktoze.