cukutadiabets

Līdz ar pārtikas kvalitātes samazināšanos, kā arī neveselīgu dzīvesveidu, ir strauji saasinājusies problēma ar lieko svaru. Risinot šo problēmu ar beztauku diētām, ir strauji palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu. Slimnieku skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Tikai neliela daļa, ap 10% ir, saistīta ar iedzimtību vai nepareizu bērna barošanu pēc piedzimšanas, jeb 1 tipa cukura diabēts. Pārējais ir dzīves laikā iegūtais, jeb 2. tipa cukura diabēts.

Ar uzturu organismā ienākošām cukura molekulām ir jānokļūst šūnās, jo šūnām ir vajadzīga enerģija. Tāpēc visi cukuri tiek sadalīti līdz glikozei. Vienīgā degviela, uz kā darbojas šūnas – tā ir glikoze. No vienas glikozes molekulas formējas 2 ATP molekulas. Pa tiešo glikoze var ieiet tikai sirds, nieru un smadzeņu šūnās. Lai iekļūtu pārējās šūnās, ir nepieciešama olbaltumviela - insulīns (glikozes un insulīna molekulu skaitam jābūt vienādam), kas kalpo kā transportlīdzeklis, kura ieved glikozes molekulas šūnā. Glikozes normai asinīs ir jābūt no 3,5 līdz 5,5 mmol/l Sasniedzot 5,5 mmol/l, aknas no asinīm sāk ņemt glikozi, lai veidotu enerģijas uzkrājumu diennakts patēriņam – glikoigēna veidā. Tas nozīmē, ka vienas diennakts badošanās notiek uz glikoigēna rēķina.

Kad glikogēnā rezerve ir beigusies, iestājas nogurums un bezspēks, kas ar katru dienu pastiprinās. Trešajā vai ceturtajā dienā organisms ķeras pie savām rezervēm taukiem – tas ir enerģijas rezervēm ilgstošas uzglabāšanas formā. Sākuma tiek izmantoti viscerālie tauki, kas uztur iekšējos orgānus: kuņģi, dzemdi, aizkuņģa dziedzeri utt. Ja fermentu rezerves organismā būs pietiekošas, tauki izšķīdīs pilnīgi un cilvēks jutīsies normāli. Ja nē, tad tauki izšķīdīs daļēji un pH līmenis pavirzīsies uz skābo pusi, vai arī, ja taukos būs uzkrājies daudz toksīnu, sāksies galvassāpes, reibonis, nespēks utt. Tas turpināsies, kamēr sāksies kvalitatīvo tauku izmantošana, kuri ir uz vēdera, gurniem un krūtīm. Tie tiks izmantoti paši pēdējie.

Ierobežojot treknos ēdienus, rodas vēlme našķoties ar saldumiem, jo organismam vajag enerģiju, bet enerģija ir tikai treknajā un saldajā. Lietojot produktus ar samazinātu tauku saturu - jogurtu, pienu, krējumu vai pat sviestu, organisms saņems daudz atkritumvielu un maz enerģijas (loģiskāk būtu lietot ar normālu tauku daudzumu, bet mazāk). Rezultāts būs tieksme uz saldumiem un pastiprināta to lietošana. Taču aizkuņģa dziedzeris tik lielu daudzumu insulīna nespēj nodrošināt, tāpēc cukura līmenis asinīs celsies katastrofāli. Nesaņemot ar uzturu holesterīnu, nav iespējama insulīna izstrāde.

Tātad, ja aknas nepietiekoši sintezē holesterīnu, samazinot uzturā taukus, kas satur holesterīnu, nevar veidoties insulīna hormoni, jo to matrica ir holesterīns. Apēdot daudz cukura, vajag daudz holesterīna. Izveidojas apburtais loks. Samazinājām taukus - palielinājās cukurs. Samazinājām taukus – samazinājās holesterīns. Samazinājām holesterīnu – samazinājās insulīna daudzums. Un ja vēl uzturā joda pamazāk. Rezultāts – 2. tipa cukura diabēts.

Viens no 1. tipa cukura diabēta rašanās cēloņiem ir govs piena došana maziem bērniem. Tā nu dabā sanācis, ka cilvēka aizkuņģa dziedzerī insulīna hormonus producējošie šūnu sakopojumi tā saucamajās Langerhansa saliņās, kur beta šūnas izstrādā hormonu insulīnu, šo saliņu aminoskābju posmu secība ir identiski līdzīga govs pienā esošās olbaltumvielas kazeīna aminoskābju molekulu posmiem. Tā kā imūnsistēma jau tā noslogota ar antigēniem, dabā notiek misēklis un tā sāk iznīcināt sava organisma šūnas. Tas ir autoimūns process un ar potēšanu te nevar līdzēt, vajag likvidēt izraisošos faktorus.

Pirmais, ar ko bērns iepazīst šo pasauli, ir mēles receptori. Un ja tā ir mākslīgā glikoze ar ko saskaras, pastāv liels risks saslimt ar cukura diabētu. Piemēram, bērniem, kam ir ģenētiskā nosliece uz 1. tipa cukura diabētu, barošanu ar krūti aizvietojot ar govs pienu saturošiem maisījumiem, risks saslimt ar šo slimību palielinās vairāk nekā 10 reizes.

Cukura diabēta cēloņi: dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, stress, mazkustība, nepareizs uzturs, kā arī vīrusi (citomedalis, herpes, adena utt.). Pēdējiem nokļūst aizkuņģa dziedzerī, netiek izstrādāts insulīns. Arī tad, ja baktērijas, sēnītes vai parazīti nokļūst aknās, aizkuņģa dziedzerī, sākas problēmas ar insulīna izstrādi. Pēc jebkuras vakcīnas bērniem var attīstīties cukura diabēts, sevišķi, ja šī slimība ir skārusi vecākus. Tātad iedzimtība. Arī mazkustība rada risku, jo liekā enerģija, kas netiek izmantota, paliek cukurā.  

Lai nesaslimtu ar cukura diabētu, svarīgākais faktors ir uzturs. Pat ja ir iedzimtība, vai aizkuņģa dziedzerī nokļūst vīrusi, tašu ja jūs rūpīgi sekojat, ko ēdat, ir labas izredzes nesaslimt. Kamēr organisms pilnībā nav pārslēdzies uz adekvātu uzturu, jāēd dzīvnieku izcelsmes tauki, kaut nedaudz, tomēr jāēd, jo augu izcelsmes tauki sliktāk asimilējas un tajos nav holesterīna. Ja nav holesterīna, nav no kā ražot insulīnu. Profilaksei vēl būtu ieteicams izvairīties no ātri šķīstošo cukuru lietošanas, ko izmanto tirdzniecības automātu produktos, enerģētiskajos dzērienos, dažādos sausajos maisījumos. Cukuru vislabāk piekost atsevišķi, nekā bērt kafijā vai tējā. Līdzīgi kā pie citām slimībām, jāierobežo ātrie ogļhidrāti.

Medu cukura diabēta slimnieki ierobežotā daudzumā lietot var, jo tas pieskaitāms pie lēnajiem ogļhidrātiem, kuri ļoti strauji nepalielina cukura līmeni asinīs. Taču individuāli katru situāciju, kā labāk darīt, protams, var novērtēt tikai ārsts.

                                                                                                            maize150

cukuradiabetsmod

Cukura līmenis asinīs.
Var diskutēt par cukura līmeni asinīs, cik tas pareizi noteikts – pirms vai pēc ēšanas un, kas pirms tam ēsts, kad mērīts, rītā vai vakarā utt. Taču kopējā tendence ir draudīga. Cukura diabēts ir mūsdienu briesmīgākā slimība, jo apmēri ir fantastiski. Ja 70. gados augšējā pieļaujamā norma, kad ārsti nozīmēja stingru diētu un zāles - bija 4,5 mmol/l, tad mūsdienās tā ir palielināta līdz 6,4 mmol/l, jo pēc vecajām normām sanāk, ka vairāk nekā 80% sabiedrības ir slimi. Tāpēc oficiāla diagnozes neuzstādīšana vēl nenozīmē, ka klusi un nemanāmi šī slimība jūs nav skārusi. Sākumā jau it kā ne kas pacientam nekaiš, nav nekādu sajūtamu simptomu, bet, kad parādās, var būt par vēlu. Cukura diabēts nav nejauša parādība, bet sekas ilgstošai un pārmērīgai ātro ogļhidrātu lietošanai.

Lai izvairītos no cukura diabēta, savlaicīga ēšanas ieradumu maiņa – ko, cik un kad ēst, var būt daudz efektīvāks risinājums par paļaušanos uz jaunākajiem medikamentiem un modernāko aparatūru. Tikai, pārejot uz adekvātu uzturu, var izārstēt cukura diabētu.

 
Ar ko atšķiras glikoze no fruktezes.
Saharoze – tas ir disaharīds un sadalās līdz fruktozei un glikozei. Salīdzinājumā ar dabīgo fruktozi, kas ir augos, glikoze bez insulīna nevar iekļūt šūnās (izņemot smadzeņu, nieru un sirds šūnas), jo tās molekula ir pa labi sagriezts telpiskais izomērs (право вращающейся пространственный изомер). Fruktozei, kas ir augļos un arī medū, tās molekula ir pa kreisi sagriezts telpiskais izomērs, tāpēc asimilējās bez insulīna. Tas neattiecas uz mākslīgi sintezēto fruktozi. Lai glikoze organismā pārvērstos fruktozē, vajag 32 veidi fermentus. Turklāt šis process ir ļoti energoietilpīgs. Lietojot medu, šī piepūle priekš organisma atkrīt.

 
Termiski apstrādātās cietes.
Ēdot termiski apstrādātu cieti (polisaharīdus), piemēram, maizi, vārītus rīsus, ceptus kartupeļus, makaronus (makaroni faktiski ir vairākkārt nogalināts produkts, jeb sakaltētā līme). Ar šādu uzturu tiek saņemts liels daudzums vārītas, tas ir modificētas cietes bez fermentiem. Šāda uztura pārstrādei vajadzīgs liels daudzums insulīna. Aizkuņģa dziedzeris strādā izdegšanas režīmā. Sekas – otrā tipa cukura diabēts.

 
Hipoglikēmija.
Mums katram ir gēnu atmiņa. Kad mēs ēdam, receptori jūt un analizē apēsto. Piemēram, ar uzturu ienāk saharoze, fruktoze, laktoze, glikoze un organisms zina cik vajag izdalīt insulīnu. Kad lietojam produktus, kas satur ķīmiski sintezētos cukurus, viss notiek citādi, daži vispār nepārstrādājas. Organisms nespēj noteikt cik vajag insulīnu un izdala to milzīgā daudzumā. Insulīna daudzums sanāk lielāks nekā to vajag. Notiek pretējais efekts. Tiek sadedzinātas cukura paliekas asinīs.. Rodas cukura deficīts, kas raksturojas ar apātiju, nogurumu un pat ģīboni.

 
Kas izraisa aizkuņģa dziedzera disfunkciju?
Ja izdzer 200 ml gāzēta ūdens, kuņģī atveras sfinktieris un ūdens nonāk zarnās. Siltumā gāze pastiprināti sāk iziet. Daļa iziet uz ārpusi, bet lielākā daļa uzkrājas zarnu zonā, kas ir zem aizkuņģa dziedzera. Spiežot uz aizkuņģa dziedzeri, tiek izraisīta tā disfunkcija. Tiek provocēts cukura diabēts, nepietiekami izstrādājas fermenti. Tas pats notiek, ja ēd olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem, piemēram, riekstus kopā ar augļiem. Notiek rūgšana un izdalās ogļskābā gāze.

 
Toksiskā slodze.
Palielinoties toksiskajai slodzei uz cilvēka organismu, kura mūsdienās ir augusi pat vairākas reizes, nekā tas bija gadsimtu iepriekš, sāk darboties patoloģisko procesu kompensācijas mehānisms, lai atslogotu organismu no toksiskās slodzes, ko rada sevišķi dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas un tauki, sāk veidoties tieksme pēc ātrajiem ogļhidrātiem, jo tie rada mazāk atkritumvielu. Tā ir organisma pašaizsardzības reakcija pret augošo toksisko slodzi. Daudzi nobijušies no liekām kalorijām, sāk izmantot cukura aizvietotājus un saņem vēl vairāk toksīnu. Garšas kārpiņas reaģē, it kā enerģija ienāca, bet enerģijas nav. Gribas vēl, jo trūkst enerģijas. Līdzīgi ir ar konfektēm, kuru sastāvā ir želatīns. Ir apgrūtināta cukura asimilācija, jo nav speciālu fermentu ātrai un efektīvai želatīna sašķelšanai. Tā var ēst un ēst. Toksīni krājas, labuma nekāda.

Palielinoties vienai pārtikas patēriņa grupai, neizbēgami samazinās patēriņš citās grupās. Palielinoties ātro ogļhidrātu patēriņam, neizbēgami palielinās cukura līmenis asinīs, tā noregulēšanai attiecīgi vajag vairāk insulīna. Bet insulīna sintezēšanai izejmateriāla nav. Tam nepieciešams taukos esošais holesterīns un olbaltumvielas, bet tā visa pietrūkst. Un, kamēr pietrūkst, cukura līmenis asinīs ir augsts.

Citādāk tas ir ar medu. Medu daudz neapēdīsi (neaizdzerot ar ūdeni), jo tur ir enerģija.