imunitate

Kaut arī šī ir vissarežģītākā joma medicīnā, tomēr nelielam, primitīvam priekšstatam par to jābūt, jo kā sekas no mūsdienu dzīvesveida, alerģiskās reakcijas skar nu jau katru ceturto planētas iedzīvotāju un katru otro vai trešo bērnu. Lai saprastu, kā darbojas alerģija, ir jāizprot, kā darbojas imunitāte, kas ir informatīvās integritātes saglabāšana organismā. Piemēram, gripas epidēmijas laikā vieni saslimst otri nē, citiem ir alerģija, citiem nav. Tam visam ir cēloņi un likumsakarības.

Dabā viss dzīvais sastāv no 28 aminoskābēm. Šis skaitlis dažādos informācijas avotos var atšķirties, atkarībā no tā, kā interpretē definīciju– kas ir aminoskābes. Tieši tādas pat 28 aminoskābes ir gan mikrobam, gan zivij, gan lauvai. Mainās tikai skaits, komplektācija un secība veidojot olbaltumvielas. Katrai dzīvai būtnei šī kombinācija ir unikāla kā atslēga sledzenei un nemainās visu mūžu.

Šūnas smadzenes ir tās membrāna. Tā kalpo kā ārējais apvalks. Cauri šūnas membrānai var izkļūt tikai sadalītas olbaltumvielas viens posms. Olbaltumvielu noārdīšanu veic fermenti. Šūnas kodols ir DNS molekula. Tā ir šūnas reproduktīvā sistēma, kas uzglabā ģenētisko kodu, tās sastāvā ir ir 4 nukleīnskābes. DNS molekula ir kā matrica, kur ir ierakstītas ģenētiskās programmas līdzīgi kā ZIP atmiņa datorā. Visu šo procesu, ko darīt, vada centrālā nervu sistēma (pielabot, iztīrīt, piegludināt, izdzēst, kopēt). DNS programma tiek nolasīta, iztulkota un dublēta - rezultātā iznāk otra tāda pati šūna, kura būs tieši tāda pati pēc uzdotās programmas. DNS kārtība ir precīzi specifiska.

Visas šūnu DNS molekulas iederas tikai jūsu organismam. Visa olbaltumvielu celtniecībā notiek tādā kārtībā un ne citādāk visu dzīvi. Nekāda cita kārtība pilnīgi nav iespējama, Ja šūnā radās kļūda, piemēram, izlaista kaut vienu aminoskābe, tad šāda šūna tiks nojaukta, jeb iznīcināta. Ar to nodarbojas leikocīti, kas arī ir dzīvas šūnas. Tās ir baltās asins šūnas.

 

Leikocīti.

Tulkojumā no grieķu valodas, leikocīti nozīmē – baltās asins šūnas. Asinīs kopā ar sarkanajām asins šūnām eritrocītiem un trombocītiem, leikocīti pieskaitāmi pie formējošajiem asins elementiem, kuri veido gandrīz pusi no kopējā asins apjoma.

  • Kaulu smadzeņu sarkanajā vielā veidojas - neitrofilie, bazofilie un eozinofilie leikocīti.
  • Limfmezglos veidojas – limfocīti.
  • Liesā – gan limfocīti, gan monocīti, kas ir vislielākie leikocīti.

Limfocītu un monocītu uzdevums ir galīgi attīrīt asinis no mikroorganismu paliekām, tai skaitā no bojā gājušiem leikocītiem, produktu sadalīšanās paliekām, kā arī no kaitīgām vielām. Spēju to visu sagremot, jeb neitralizēt, sauc par fagocitozi.

Leikocīti aktīvi piedalās, organismā notiekošajos, sarežģītos fizioloģiskos un vielmaiņas procesos. Tie apgādā orgānus un audus ar tiem vajadzīgajiem fermentiem, hormoniem un visdažādākajām ķīmiskajām vielām.

Leikocīti pārvietojas ne tikai pa asins plūsmu, tie viegli pārvar asinsvadu sienas un var iekļūt jebkurā cilvēka orgānā un pēc tam atgriezties asins plūsmā. Saņemot trauksmes signālu, leikocīti ātri nokļūst vajadzīgajā vietā, sākumā ar asins plūsmu, bet pēc tam patstāvīgi ar pseidopodiju palīdzību.

Ja organismā nokļūst liels daudzums svešdabīgu mikroorganismu vai infekcija un leikocīti ar to netiek galā, sākas slimība. Parādās dažādi iekaisuma perēkļi, piemēram, tas var būt haimorīts, abscess, pneimonija, furunkuls. Ārsts šādos gadījumos parasti nozīmē antibiotikas.

Ja balto asins šūnu (leikocītu) daudzums strauji palielinās, to sauc par akūto leikozi. Tiek traucēts asinsrades process un, sarodoties milzīgam daudzumam nenobriedušu balto asins šūnu, veidojas blastu šūnu sakopojumi. Tie neprot prototies mikroorganismiem, un tas ir ļoti bīstami.

 

Kā darbojas imunitāte?

Ir tikai šūnu imunitāte un citas nevar būt. Ir viens imunitātes subjekts leikocīts – baltā asins šūna. Ir vairāki leikocītu veidi – makrofāgi, limfocīti, granulocīti utt. Tātad leikocīti ir dzīvas šūnas, kas seko, vai tie esam mēs, vai neesam. Piemēram, parādījās baktērija, tai ir citāda DNS molekula, leikocīts saņem signālu to iznīcināt.

Ar vīrusiem ir sarežģītāk, tie nav dzīvi, tās ir programmas. Vīrusi var būt visur – gaisā, uz augiem, itin visur. Tiem ir pieejas kods noteikta veida šūnām. Iekļūstot šūnas, vīruss veic šūnas DNS pārprogrammēšanu, lai šūna, izmantojot savu enerģiju, ūdeni un barības vielas, sāktu ražot vīrusus. Faktiski ne jau vīruss vairojas, bet šūnas to pavairo. Problēma ir tā, ka vīruss slēpjas no mūsu imunitātes šūnām spoguļkopijas veidā, lai to neatpazītu, nomaina viļņa garumu, nomet savu membrānu, cenšas atjaunot savu ģenētisko materiālu, tāpēc to grūti pamanīt.

Vīrusu organismā sauc par antigēnu. Leikocīts veido tā spoguļkopiju – antivielu. Kad antiviela pietuvojas antigēnam, notiek savienošanās un izveidojas komplekss antigēns-antiviela, kas vairs nevar noslēpties no makrofāgiem. Jo ja antigēns izmaina viļņa garumu, tad otra puse to neatbalstīs. Tātad vīruss kļūst pamanāms. Centrālā nervu sistēma var izsekot, kur ir savākušies šie kompleksi vīruss-antiviela un sūta uz turieni makrofāgus. Kad vīruss būs iznīcināts, atlikušās antivielas kursēs pa asinīm visu atlikušo dzīvi. Kad nākošreiz iekļūs vīrusi, T-limfocītiem nebūs jāfotografē, antivielas tiksies ar antigēniem un sūtīs uz centrālo nervu sistēmu signālu, ka ir jāiznīcina. Ar asins analīzēm pēc antivielu daudzuma var noteikt, ir vai nav slimības izraisītājs.

Endokrīnā sistēma seko saražoto antivielu daudzumam. Kad visiem vīrusiem pievienotas antivielas, tiek dots signāls pārtraukt to ražošanu. Šo signālu dot T-supresori, bet komandas centrālā nervu sistēma. Gadās arī problēmas. Izraisītāja nav vairāk, bet antiviela tiek ražoto. Ko dara antiviela? Tā ir aktīva. Tā ir vīrusa kopija. Tā sāk ēst sava ķermeņa šūnas. Tas ir autoimūnās saslimšanas palaišanas mehānisms, piemēram, alerģijas, reumatīdā artrīta, artrozes.    

Makrofāgs ir absolūti dzīva šūna, kas var izkļūt cauri visiem asins vadiem, piekļūt visām šūnām un veikt pretvīrusu, pret baktēriju, pret sēnīšu, pret vēža aizsardzību kā arī pretķīmisko aizsardzību. Tam ir liels daudzums ribosomu, kur uzglabājas fermenti, ar kuriem var visu pārstrādāt. Piemēram, ievainotā auda rētā savairojās baktērijas. No asinsvadiem uz turieni dodas leikocīti, kas tās iznīcina, pārvērš strutās. Strutas ir beigtas baktērijas un leikocīti, dažādi toksīni, kā arī pusdzīvās baktērijas, tāpēc sastrutojušo vietu nedrīkst sildīt, bet jācenšas atbrīvoties no strutām.

Tāpat kā burti, visiem vārdiem ir vienādi, bet burtu savienojumi veido dažādus vārdus. Tāpat olbaltumvielas katram organismam visu dzīvi tiks būvētas pēc vienas programmas, līdz pat nāvei. Ja, piemēram, pārstādām no donora kādu orgānu, nieres, ādas fragmentu, sirdi utt. – leikocīti nepārtraukti uzbruks šim orgānam. Ārstiem ir tikai divi varianti – ļaut iznīcināt šo orgānu vai ar hormoniem nospiest imūnsistēmu. Būtībā ir tā, ka viss kas neatbilst mūsu molekulas DNS, nedrīkst iekļūt organismā.

Ir gēns un ir antigēns (viss kas neesat jūs). Tas ir vīrusi, mikrobi, sēnītes, parazītu izdalījumi utt. Tajos visos ir DNS. Tajos visos ir mums svešas olbaltumvielas – svešas informācijas nesēji. T-limfocīti fotografē antigēnu un sūta informāciju uz aknām. Aknas taisa precīzu antigēna spoguļkopiju, ko sauc par antivielu. Lai arī kur atrodoties, antiviela un antigēns sastopoties tie pieķeras viens otram. Lai organisms neatpazītu un neatrastu, antigēni (vīrusi, baktērijas) nepārtraukti maina ārējā apvalka – membrānas olbaltumvielas, jo ja antiviela pievienojas tiem, šie antigēni vairs nekur nevar pazust, pār tiem valda antiviela. Šos savienojumus sauc par CIK (cirkulējošais imūnais komplekss). Šo CIK daudzums asinīs kalpo kā alerģijas rādītājs. Limfocīti šos CIK redz un sūta makrofāgiem signālu iznīcināt. Makrofāgi tos ievelk sevī un sadala gabalos izvadīšanai uz ārpusi. Eozinofīlie leikocīti, ja pārsniedz 6%, tas liecina par alerģiskām reakcijām vai parazitāro invāziju. Cilvēkam ir piecas izvades sistēmas, pa kurām imunitāte izvada antigēnus. Tās ir nieres, āda, limfa, zarnas un elpošanas sistēma (deguns, rīkle, bronhi).

Leikocīti, makrofāgi, T-supresori, T-helperi (līdzētājšūnas) – tie ir dzīvi patstāvīgi vienšūnas organismi, kas stāv sardzē un aizstāv mūsu organismu no svešiniekiem tai skaitā vēža šūnām. Līdzētājšūnas, jeb T-helperi palīdz fotografēt, bet T-supresori, skatās vai nav antigēna. Ja nav, sūta aknām signālu pārtraukt ražot antivielas. Šī T-supresora darbošanās ķēde ir ļoti vāja un bieži bojājas. Piemēram, hormoni lauž kādu posmu. Tiklīdz cilvēks sāk lietot hormonālos preparātus, T-supresori tiek iznīcināti, imunitāte pārstāj darboties. Ja, piemēram, cilvēkam ir pārstādītais orgāns. Leikocīti tam nepārtraukti uzbruks un centīsies iznīcināt. Lai tas nenotiktu, imunitāte ir jāiznīcina, jeb visu dzīvi jālieto hormonālie preparāti.

Tuklās šūnas (imūnšūnas) patrulē pa visām organisma vietām un tiklīdz saskaras ar antigēnu, ceļ trauksmi, izdala ķīmisko vielu histamīnu. Ja tuklās šūnas histamīnu izdala maz vai normas robežās, viss ir mierīgi, imūnsistēma ar to tiek galā, un cilvēks neko nepamana. Ja izdalās daudz – ieslēdzas antigēna avārijas izvades sistēmas, pa kurām tiek ar gļotām izvadīts antigēns. Tie ir bronhi, mute, deguns, āda, nieres, zarnas, limfmezgli. Ja caur degunu – to sauc par alerģisko rinītu, ja caur balsenes limfmezgliem – laringospazma, kas sevišķi bīstama maziem bērniem. Ja bronhi – alerģiskais bronhīts, ja plaušas – bronhiālā astma, ja iesaistās āda – neirodermīts, ja nieres – glomerulonefrīts, ja vairogdziedzeris – autoimūnais iekaisuma process.

Vienas olšūnas dvīņiem DNS molekula ir absolūti vienāda, šajā gadījumā ir iespējama orgānu pieņemšana, kaut gan ar laiku apkārtējā vide var ievadīt dažas korekcijas un sākt darboties pretējais process. Gēns ir kā mūsu numuru loģiskā pase, viss kas atrodas ārpus mūsu ir antigēns.

Bet kā ir ar augli dzemdē? Tam ir cits molekulas DNS. Izrādās, ka dzemdē imunitātes nav, citādi auglis tiktu izsviests, jo tas apdraudētu mātes dzīvību. Bērns dzimst bez imunitātes. Trīs stundas pēc piedzimšanas mātei izdalās pirmpiens, ar kuru bērns saņem imunitātes programmu. Ieslēdzas imunitāte. Ar pirmpienu tiek nodoti arī olbaltumi, jeb informāciju, kā cīnīties ar mātes pārslimotajām slimībām. Ja bērns nesaņem pirmpienu, tad izstrādā savu imunitāti, bet tā ir vājāka.

Vienīgi ar šlakvielām imunitāte samierinās.

Var būt liels daudzums hronisku slimību. Vadošā nozīme vienmēr būs imunitātei. Kā uzlabot imunitāti? Tā ir atpūta, pozitīvā domāšana, miegs. Visu, kas nebojājas, nedrīkst ēst. Ūdens un attīrīšanās.

 

Alerģija.

Orgānā, kurā notiek attīrīšanās un darbojas aizsardzība, rodas iekaisuma process. To sauc par alerģiju. Alerģija ir iekaisuma procesa rezultāts, bet kur iekaisums, tur strutas, tas nozīmē jānovāc strutas un alerģija pāries. Alerģiskais process mēdz būt vienkārši imūnais, kad, piemēram, baktērija iekļuva - imunitāte to iznīcināja un autoimūnais, kad baktērija iekļuva šūnā, un organisms ir spiests iznīcināt savas šūnas.

Kas ir autoimūnā saslimšana?

Gan onkoloģiskās, gan visas autoimūnās slimības apvieno viens un tas pats rašanās cēlonis un mehānisms – šūnu pārprogrammēšana, jeb šūnas sāk darīt to, kas tām nav paredzēts. Autoimūnā saslimšana varētu teikt - ir iekaisuma reakcija bez infekcijas klātbūtnes, tas ir imūnsistēmas kļūdains uzbrukums sava paša organisma šūnām.

Grūtāk sadalāmās dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas līdz pat 30-40% līdz galam nesadalītas, nonāk asinsritē. Tiek grauta imūnsistēma, un vienā brīdī notiek imūnsistēmas kļūme (сбой) - organismā veidojas antivielas pret savām šūnām. Oficiālajā medicīnā cenšas to ārstēt ar imunitāti nospiedošiem preparātiem, vai pie reimatoīdā artrīta tiek nozīmēta ķīmijas terapija, līdzīgi kā onkoloģijā.

Lūk, dažas populāras mūsdienu autoimūnās slimības.

  • Ja tie ir aizkuņģa dziedzerī esošie, insulīna hormonus producējošie šūnu sakopojumi (Langerhansa saliņas), kam uzbrūk imūnsistēma – tad tas ir 1. tipa cukura diabēts.
  • Ja tiek bojāts mielīna apvalks, kas aizsargā nervu šķiedras no impulsu pārvades traucēšanas – tā ir multiplā skleroze.
  • Nieru kamoliņu difūzs iekaisums – glomerulonefrīts.
  • Ja imūnsistēma rada iekaisuma procesu locītavās - reimatoīdais artrīts. Arī poliartrīts ir autoimūns process.
  • Tiek iznīcinātas vairogdziedzera šūnas – tireoidīts.
  • Traucēta ādas pigmentācija - virsādas (накожная) slimība vitiligo.
  • Smaga multisistēmu autoimūnā slimība, kurai nav vienotu simptomu - sistēmiskā vilkēde (системная красная волчанка). Sistēmiska autoimūna slimība, kas skar eksokrīnos dziedzerus (экзокринные железы) siekalu, asaru, sviedru, maksts (влагалищных) un citus - Šegrēna sindroms.
  • Autoimūnā nervu-muskuļu slimība, kas raksturojas ar pataloģiski ātru šķērssvītroto (поперечнополосатых) muskuļu nogurumu - miastēnija.
  • Autoimūna reakcija, kad iekaisums lokalizējas ādas un muskuļu sīkajos asinsvados, ko pavada muskuļu sāpes un to vājums – dermatomiozīts (polimiozīts).
  • Traucējumi virsnieru dziedzeru darbībā, rezultātā netiek ražoti hormoni aldosterons un kortizols – Adisona slimība.
  • Smaga savienotāj audu slimība, kuras rezultātā audi sablīvējas un sacietē - sistemātiskā sklerodermija.  
  • Hroniska autoimūna rakstura iekaisuma slimība, kas skar žultsvadus un veicina holestāzes attīstību - vadasprimāra biliāra aknu ciroze.

 

Kā dzimst imūnsistēma un kas to grauj?

Daba ir atstājusi mehānismu, kā nepārstrādātās olbaltumvielas, var nokļūt asinīs. Tikko piedzimušajam bērnam ar mātes pienu, kas būtībā ir asinis, tiek nodota visa nākotnes imūnsistēma, kas pēc tam nostiprinās. Tie ir imūnglobulīni, albumīni un citas specifiskas olbaltumvielas. Galvenā bioloģiskā būtība ir tā, ka šīm olbaltumvielām neizmainītā veidā ir jāizkļūst caur kuņģim neizmainītā stāvoklī un jānonāk asinīs. Ja šīs imūnsistēmai paredzētās olbaltumvielas tiks bojātas, bērns imunitātes programmu nesaņems. Saņemot to, bērnam pārkārtojas hormonālā sistēma, sāk izstrādāties daudzi fermenti, hormoni un notiek imūnsistēmas noregulēšana. Tāpēc daba ir atstājusi spraugu neraksturīgam uzturam, neraksturīgam priekš cilvēka kā bioloģiskas būtnes, tas ir paredzējusi nesadalītu olbaltumvielu iekļūšanu mūsu organismā. Kazeīns ir ‘’viltīga’’ olbaltumviela, jo ir līdzīga cilvēka olbaltumvielām, tāpēc to grūtāk pamanīt. Iekļūstot asinīs, vienalga tas ir antigēns, kas organismam jāiznīcina. Sašķelt to nav iespēju, jo tam ir cita sašķelšanas sistēma. Katram dzīvnieku tipam kazeīns ir citādāks, arī ferments renīns, kas to sašķeļ, ir savs. Tāpēc lielmolekulārās olbaltumvielas līdz galam nesadalījušās no divpadsmitpirkstu un tievās zarnas, var daļēji uzsūkties asinīs, kur tos imūnsistēma uztver kā antigēnus.

                                                                                                                   maize150

imunitatemod

Uztura alerģija.
Pateicoties mūsdienu ‘’modernai’’ pārtikai, kas satur konservantus, formaldehīdus, benzolu, modificēto cieti, etiķskābi utt. - var veidoties iekaisuma process. Tā rezultātā kanāli var apvienoties un kļūt lielāki, tas paver iespēju asinīs nonākt nesadalītiem olbaltumiem. Var sākties alerģiska reakcija, un to papildus veicina, antibiotikas, kefīrs, rauga maize, kā arī daudz salduma uzturā. Starp citu, zemenes, kas tiek bieži vainotas alerģijas izraisīšanā, alerģiju neizraisa. Cēlonis visdrīzāk ir uz ogām esošās sēnītes. Zarnās atrodošā rūgstošā un pūstošā masa ir piemērota vide parazītiem, kas izdala toksīnus.

Taču uzstādīt paši sev diagnozi uztura alerģija, nesteidzieties! Ja kaut ko apēdam, un uzmetas pumpas, 80% gadījumos izrādās, ka tas nav nekas cits, kā toksikodermija. Tas nozīmē, ka toksīnu sāk uzkrāties pārāk daudz un tradicionālās izvades sistēmas netiek galā, organisms cenšas atbrīvoties no toksīniem caur ādu.

 
Ziedputekšņi.
Ziedputekšņi ir augu valsts ģenētiskā informācija, jeb DNS. Tās ir olbaltumvielas, kuras ietvertas celulozes aizsargapvalkā. Celuloze ir barības bāze probiotiskajām, jeb labajām baktērijām zarnās. Ja zarnu mikrofloras līdzsvars nav izjaukts, viss pārstrādājas un nekāda alerģija būt nevar. Ja tas tā nav, drošāk ir lietot bišu maizi, jo pienskābes iedarbības rezultātā celulozes apvalks ir iedragāts un olbaltumvielas pieejams pilnīgai sašķelšanai aminoskābēs, reizē tiek iesētas labās baktērijas kopā ar tām nepieciešamo barības bāzi šķiedrvielu celulozi.

Asinīs nedrīkst būt sveši aminoskābju savienojumi, jeb olbaltumvielas. Tas ir bīstami. Ja jūs, piemēram, ieelpojat gaisu, kas satur putekšņus, tie nokļūst plaušās un no plaušām asinīs, nevis zarnās. Organisms ir spiests aizstāvēties. Iesnas, šķaudīšana, asaras, ir tas, ar ko aizstāvās. Tādā veidā, pēc iespējas vairāk atbrīvojoties no svešajiem olbaltumiem. Pirmie, kas svešiniekiem uzbrūk ir leikocīti, kuri atrodas uz deguna gļotādas, tas ir, tādā gadījumā, ja gļotāda ir vesela. Gļotas izstrādā limfātiskā sistēma. Putekšņiem nonākot uz gļotādas, tā aiztaisa savas ieejas. Gļotāda pietūkst – veidojas tūska, cilvēks dodas uz aptieku pirkt pilienus, kas atver ieejas. Rezultātā zūd aizsardzība, kaut gan deguna gļotādai jābūt ļoti jūtīgai. Piemēram, parādās indīgi dūmi – aizveras. Vai kāda smaka – aizveras. Caur degunu mums iekļūst milzīgs daudzums antigēnu: ziedputekšņi, putekļi, pelējumi utt. Mēs saņemam bioloģiskos toksīnu, ķīmiskos toksīnus. Ar tonnām skābekļa, ko ieelpojam, nonāk kilogrami toksīnu.

Deguna gļotāda ir cilvēka veselības rādītājs. Putekšņi cenšas iekļūt šūnā. Tie ir jāiznīcina, bet limfocīti tur iekļūt nevar. Tur var iekļūt tikai T-limfocīti, kuri visās šūnās neies, jo šūnu pārāk daudz un nekas cits neatliek, kā tās iznīcināt. Organisms sūta makrofāgus un sākas gļotādas iznīcināšana. Tas saucās autoimūnais process, kad organisms iznīcina savas šūnas.

 
Vitamīns C.
Imūnšūnām vajadzīga restaurācija – tā ir vitamīnu enerģija. Galvenais ir vitamīns C, jo ir ūdenī šķīstošs. Tas organismā remontē fermentus un hormonus, vienmēr pienāk tai vietā, kur ir neaktīvi hormoni. Tiklīdz hormons aktivizējas, tā vitamīns C tam atdot vienu elektronu un aiziet. Evolūcijas laikā cilvēks ir zaudējis spēju, pats sintezēt vitamīnu C, tāpēc tas jāsaņem ar uzturu.

Arī te noder biškopības produkti. Vitamīns C ir arī bišu maizē, kur ir vairāk nekā 300 bioloģiski aktīvo ingredientu. Citādi tas arī nevar būt, jo ziemā, kad no stropa bites nevar izkļūt un ir jāizaudzē jaunā paaudze, jebkura kaut vai viena dzīvībai nepieciešamā komponenta trūkums ir izšķirošs – būt vai nebūt.

 
Enerģija.
Slimību epidēmijas laikā daži saslimst, bet daži nē. Kāpēc? Viss ir atkarīgs no tā, cik labi pabarota imunitāte. Ar izvilkumiem no cūkām – interferoniem vai sintētiskajiem preparātiem, imunitāti pabarot nevar. Mūsu organisms neizstrādā interferonu. To sintezē pienskābās nūjiņas. Imūnšūnām vajadzīgs tieši tas pats, kas parējām šūnām – aminoskābēs, dzīvie vitamīni, poli nepiesātinātas taukskābes, minerāli, fermenti, skābeklis, antioksidanti un pietiekamā daudzumā ūdens, kā arī liels daudzums enerģijas. Enerģijas trūkums ir vājas imunitātes pazīme. Cilvēkam var nekas nesāpēt, bet trūkst enerģijas. To var saukt par depresiju vai hroniskā noguruma sindromu. Pirmais ar ko jāsāk rūpējoties par enerģiju, ir ūdens, kas ir galvenais piegādātājs, jeb ‘’transportieris’’.
 
 
Cilvēka imūndeficīta vīruss HIV.
HIV vīrusam nonākot cilvēka organismā, tas pārveido savu ģenētisko materiālu un iespiežas imūnsistēmas šūnās. Galvenokārt tie ir T-limfocīti. Ievieto savus gēnus šūnas hromosomās, kuri visbiežāk uzreiz aktivizējas. Sākas vīrusa tiražēšana, kamēr tie nonāvē šūnu. Jaunie vīrusi izkļūst brīvībā un uzbrūk citām šūnām.
 
 
Stress.
Bieži vien dzirdēts, cilvēks pārdzīvojis stresu un saslimis. Būtībā ir tā, ka stress slimību iedzen iekšpusē. Stresa neesamība slimību izved ārpusē, jo darbojas imunitāte. Slimība iziet ārpusē, piemēram, caur ādu (beigtie vīrusi, mirušās šūnas). Ja tajā brīdī būs smags stress, tiks nobloķēts toksīnu izvades mehānisms. Sekas - var sākties nopietnākas saslimšanas, piemēram, meningīts
 
 
Vai potes ir dabā?
Cilvēka imūnsistēma nepārtraukti saskaras ar baktērijām un mikrobiem. Tās uzdevums neļaut savairoties pārāk daudz. Vīrusu mutācija ir daudz ātrāka par jebkuru vakcīnu izstrādi. Potes satur alumīnija silikātu, formaldehīdu un dzīvsudrabu. Alumīnija silikāta uzkrāšanās veicina Alcheimera slimības attīstību. Faktiski potes vairāk vajadzīgas farmācijas industrijai, jo var pelnīt ne tikai no slimiem, bet arī no veseliem.

Ja tomēr nolemjat potēties, jāņem vērā, ka to darīt drīkst tikai vesels cilvēks un tikai ar kvalitatīvu vakcīnu, pretējā gadījumā būs saasinājums un nebūs iegūts vajadzīgais efekts. Nosacīti slimu vai atveseļošanās stadijā esošu cilvēku potējot, netiks iegūts vajadzīgais efekts.

 
Rūpējieties par imunitāti.
Cilvēka organismā mīt ap 2 kilogrami derīgo baktēriju. Ja tās iznīcina, cilvēks var nomirt nākošā dienā, jo būs zarnu trakta sterilitāte, uzturs nepārstrādāsies. Mums jāsargā baktērijas. Uzturs tiek pārstrādāts pateicoties fermentiem, ko izdala baktērijas. Imunitāte dzimst zarnās. Kāds zarnu trakts, tāda imunitāte. Baktērijām nepatīk sāls, cukurs, etiķis, konservanti, ĢMO produkti (tās pārstāj vairoties).

Zarnās dzīvojušās baktērijas atrodas uz iekšējā zarnu ģļotapvalka. Tās sintezē aminoskābes un olbaltumvielas, B grupas vitamīnus, K vitamīnu un folijskābi. Pilda imūnmodulējošo funkciju, kas ir šūnu imunitātes reakcija. Piedalās laktozes pārstrādē, nodrošina dzelzs, D vitamīna un kalcija jonu asimilāciju.

Zarnu mikrofloras uzturēšana labā stāvoklī, ir visefektīvākais cīnītājs pret novecošanos un slimībām.

Uzturs un ekoloģija. Vairāk nav, ar ko graut imunitāti. Ja imunitāte sākotnēji stipra, pat pie stresa, kaut arī samazinās, bet darbojas. Kas tad imunitātei traucē? Ap 90% produktu tiek gatavoti mākslīgi, kurus nedrīkstētu lietot uzturā. Nitrīti un mononātrija glutomāts ir lielākie imunitātes ienaidnieki. Arī saules ultravioletais starojums izkļūstot caur ādu, sadala starpšūnu šķidrumu. Parādās ūdens molekulu brīvie radikāļi. Skābeklis kā ļoti spēcīgs oksidētājs, sāk pieķerties pie visām šūnām, tai skaitā leikocītiem. Leikocīti cenšas no tā atbrīvoties uz C vitamīna rēķina. Ja limfocīts pienāk pie brīvā radikāļa, notiek dzēšana. Tiek dzēsta enerģija, un limfocīts kļūst neaktīvs.

Imunitātes pazemināšanās pazīmes - nogurums iestājas ļoti ātri un mēdz būt hronisks, var būt gan miegainība, gan bezmiegs, galvassāpes, lauzošas sāpes muskuļos un locītavās, bieža slimošana, ilgstoša slimību norise, ilgstoša temperatūras paaugstināšanās, darbaspēju samazināšanās.

Par imunitāti jārūpējas katru dienu. Ar uztura bagātinātājiem vien nepietiks. Vajadzīgs ūdens, atpūta, veselīgs miegs, normāls uzturs un higiēna. Galvenais – pabarot un nesaindēt. Jāēd to kas veselīgs, nevis to kas garšo. Disbakterioze, jeb disbioze strauji novājina imunitāti.

Nav iespējams iznīcināt visus vīrusus, baktērijas un sēnītes. Pat ja tas izdotos, iespēja inficēties no jauna ir ļoti reāla, jo paralēlā pasaule ir visur esoša. Tāpēc vienīgais ceļš ir stiprināt imunitāti, pabarojot to. Un pabarošanai der tikai ar dabīgās vielas. Piemēram ar bišu maizi. Ne potes, ne ķīmiskās vielas nevar piespiest leikocītu strādāt, vajag pilnvērtīgu uzturu un enerģiju. Arī imūnstimulatori, piemēram, žeņšeņs, kas stimulē organismu izmantot rezerves, var radīt nopietnas problēmas, kad rezerves izbeigušās.