udens

 

Dabā nav tāda brīnumlīdzekļa ar ko var izārstēt visas slimības un tomēr, ja tāds būtu jānosauc, tad vistuvāk tam būtu kvalitatīvs ūdens. Mēs ļoti maz zinām par ūdeni, bet ūdens ir dzīvības šūpulis. Kvalitatīvs ūdens ir viens no mūsu labas veselības garantiem. Cilvēka organisma šūnas dzīvo starpšūnu šķidrumā (pieaugušam cilvēkam tā daudzums ir 50 litri), kurš atrodas patstāvīgā kustībā. No šī šķidruma šūnas izvēlas sev barību, iegūst skābekli un izvada vielmaiņas gala produktus, kuri tālāk ar limfas palīdzību tiek novadīti uz vēnu un izvadīti no organisma. Jo ātrāk noris šis process, jo ātrāk organisms atbrīvojas no atkritumvielām. Lai šūnas būtu veselas un pasargātas no slimībām, izvadīšana ir pat svarīgāka par ievadīšanu, jo katrai šūnai (organismā ir 100 triljoni dzīvu šūnu) ir jāēd, jāstrādā un jāizvada atkritumvielas, kuras var izvadīt tikai ar ūdeni. Bērniņam piedzimstot, vairāk kā 90% procentu no svara ir ūdens. Pieaugušam cilvēkam 75%, bet vecam cilvēkam jau tikai 65%. Ar gadiem mēs ‘’izžūstam’’ un paliekam kā rozīnes. Tātad lai aizkavētu novecošanās procesu, mums ir jādzer ūdens. Faktiski ir bezjēdzīgi nodarboties ar veselības uzlabošanu, ja nedzert ūdeni. Nelīdzēs ne vitamīni un minerāli, ne vingrošana, ne ārstnieciskās procedūras utt.

Kāpēc jādzer ūdens?
Uz katru kilogramu svara, tradicionālu mūsdienu uzturu lietojošam cilvēkam diennaktī būtu jāizdzer 30 ml ūdens. Ja tas tā nav, sabiezināsies asinis un samazināsies nieru funkcionalitāte, jeb izvadītā urīna daudzums. Sabiezinoties asinīm, palielināsies elpošanas ritms, arteriālais asins spiediens, bilirubīna daudzums un hemoglobīna līmenis asinīs, jo samazinās ūdens daudzums. Tas liecina par hipoksiju šūnās. Savukārt samazinoties izvadītā urīna daudzumam, pH pavirzīsies uz skābo pusi, tiks traucēta aknu darbība, paaugstināsies temperatūra, cukura līmenis, bilirubīns, leikocītu daudzums. Savukārt tas liecina par intoksikāciju. Saasinoties vienlaicīgi hipoksijai un intoksikācijai, iestājas nāve.

Kas notiek, ja organismā trūkst ūdens?

1% - ja jūsu organisms ir pazaudējis šādu daudzumu ūdens – sākas slāpes. Piemēram, ja cilvēka svars 100 kg, var aprēķināt, ka ir pazaudēti 0,7 litri ūdens, jo cilvēks sastāv no 70% ūdens.

2% - samazinās apetīte, iestājas uztraukums un samazinās darbaspējas.

4% - nelaba dūša, nogurums, galvassāpes un emocionālā nestabilitāte.

6% - koordinācijas un runas traucējumi.

10% - traucēta termoregulācija, un iet bojā šūnas.

11% - dzeršana nepalīdz, ir traucēts organisma ķīmiskais balanss. Vajadzīga profesionāla mediķu palīdzība.

20% - var iestāties nāve.

Zinot savu svaru, katrs var aprēķināt sev - pazaudētā ūdens daudzumu.

Kāpēc oficiālā mūsdienu medicīna maz runā par ūdens svarīgumu?
Neviena analīze diagnostikas centros nenosaka organisma dehidratācijas pakāpi (atūdeņošanos). Cilvēkam zaudējot ūdeni, tā deficīts sadalās šādi. Pirmkārt cieš šūnu iekšiene – tas ir samazinās mitrums šūnā. Tie ir 60% no kopējā ūdens deficīta organismā. 22% ūdens deficīta attiecināmi uz starpšūnu šķidrumu un tikai 8% uz asins plazmu. Asinis mums nodrošina homeostāzi – spēju organismā jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību. Samazinoties ūdens daudzumam asinīs, šīs funkcijas veikšana tiek apgrūtināta. Parādās simptomi, piemēram, asinsspiediens, sausa mute, ēdot gribas aizdzert ūdeni, intoksikācija, liekais svars utt. Tas liecina par katastrofālu ūdens trūkumu šūnās un audos visā organismā. Diemžēl šo deficītu, padzeroties ūdeni, nevar novērst. Arī nedēļu regulāri dzerot ūdeni nekas nesanāks. Tas ir ilgstošs process un vajadzīgs aptuveni gandrīz viens gads, lai sakārtotu ūdens balansu visā organismā.

Ūdens ir dzīvības pamatnosacījums!

  • Ūdens nodrošina visu vielu transportēšanu organismā.
  • Ūdens palīdz izskalot no organisma metaboliskos, procesa radušos, ‘’skābos’’ blakus
  • Bez ūdens nav iespējama elpošana.
  • Ūdens nepieciešams visu veidu hormonu izstrādei.
  • Palīdz noņemt nogurumu un atjauno miegu (ūdens nepieciešams miega hormona melatonīna izstrādei).
  • Ir labākais un efektīvākais līdzeklis pret vēdera aizcietējumiem.
  • Ūdens ir labākais tonizējošais dzēriens, jo tam nav blakusefektu.
  • Ūdens pietiekamība organismā padara ādu gludāku, palēnina novecošanos.
  • Ūdens sadala uzturu sīkos gabalos kā arī uztur metabolisma un asimilācijas procesu.
  • Viens no imūnsistēmas efektivitātes pamatnosacījumiem ir ūdens pietiekamība.
  • Var palīdzēt samazināt stresu, depresiju un uztraukumu.
  • Ūdens palīdz izvairīties no tādām slimībām kā Parkinsona, Alcheimera, izkaisītās sklerozes, kā arī atmiņas traucējumiem vecumdienās.
  • Ūdens pietiekamība organismā – viens no glaukomas novēršanas profilaktiskajiem līdzekļiem.
  • Organisma atūdeņošanās veicina toksisko nogulsnējumu veidošanos organismā, bet ūdens sekmē šādu nogulsnējumu notīrīšanu.
  • Ūdens deficīts organisma strauji samazina dzimumhormonu veidošanos un ir viens no galvenajiem impotences cēloņiem.
  • Ir efektīvākais svara samazināšanas līdzeklis. Ja pietiekami dzersiet ūdeni, neēdīsiet, kad gribas dzert, bet ēdīsiet tikai tad, kad gribas ēst.
  • Ūdens lietošana palīdz atšķirt slāpes no izsalkuma.
  • Šķidrina asinis, pasargā arteriālos un sirds asinsvadus no aizsprostojumiem, palīdz izvairīties no sirdslēkmēm un insulta.
  • Ūdens normalizē asinsrades sistēmas darbību kaulu smadzenēs.
  • Uzlabo cilvēka darbaspējas, tai skaitā koncentrēšanos.
  • Ūdens aizsargā DNS no bojājumiem.
  • Ūdens uzlabo eritrocītu spēju uzkrāt skābekli plaušās.
  • Ūdens palīdz toksīnus izvadīt no dažādām ķermeņa daļām, nogādājot tos aknās un nierēs tālākai izvadīšanai no organisma.
  • Palīdz atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem – alkohols, nikotīns, kofeīns utt.
  • Muguras starpskriemeļu diskos veido ūdens amortizējošos spilvenus.
  • Ūdens ir pamat smērviela locītavu spraugās, kas palīdz novērst artrītu.
  • Ūdens ir galvenais pamatelements ķermeņa termoregulācijā.

Kas tas ir ORP (Oksidēšanās Reducēšanās Potenciāls)?
Oksidēšanās un reducēšanās ir savstarpēji saistīti procesi. Ja kāda viela oksidējas, cita neizbēgami reducējas. Tie ir viens no otra neatraujami procesi. Ja viela atdot (zaudē) savus elektronus, tad uzlādējas pozitīvi – tas nozīmē oksidējas. Tur pretī, ja viela iegūst (sev pievieno) elektronus un uzlādējas negatīvi – tas nozīmē reducējas. Elektrisko potenciālu starpība starp vielām arī ir ORP un tā tiek mērīta milivoltos.

Kādu ūdeni vislabāk būtu dzert?
Jādzer tādu ūdeni, kāds ir mūsu šūnās. Iedzertais ūdens kuņģī un zarnās atradīsies līdz tam brīdim, kamēr nekļūs sārmains, tas ir negatīvi lādēts. Starpšūnu šķidrums ir sārmains, šūnas iekšējais šķidrums ir vairāk skābs un joniem no vairāk sārmaina šķīduma ir jānokļūst uz mazāk sārmainu šķīdumu. Tam ir vajadzīga šūnu enerģija. Lai ūdens kļūtu sārmains, organisms to piesātina ar saviem minerāliem magniju, kalciju, nātriju un kāliju, jo kamēr ūdens ir skābs neviens iedzertā ūdens piliens nevar nokļūt starpšūnu šķidrumā, līdz kļūst sārmains. Starpšūnu šķīdums ir negatīvi lādēts (apmēram mīnus – 100 mV). Pozitīvi lādēts ūdens (krāna ūdens +250 mV) nevar nokļūt šūnā, kamēr tas nekļūst negatīvi lādēts vismaz mīnus – 50 mV. Dzīvs ūdens var būt, kad vienlaicīgi ūdeņraža pH rādītājs ir lielāks par 7,0 un ORP ir ar mīnus zīmi. Kad organismā nokļūst nedzīvs ūdens, organisms to atdzīvina, izmantojot savu skābekli, dot savu elektrisko lādiņu, minerālus un sasilda. Tikai tad ūdens var nokļūt starp šūnu šķidrumā.

Piemēram, ar sodas palīdzību var ātri panākt, ka ūdens kļūst sārmains, taču šāds ūdens ir nedzīvs un labuma no tā būs maz. bet ORP vienalga paliks pozitīvs, tāpēc šis ūdens būs nedzīvs. Ir arī svarīgi, lai ūdens nebūtu ciets jo, ja ir daudz kalcija karbonāta un citu neorganisko minerālu, slikti šķist taukskābes. Skābā vidē, kad kalcija karbonāts sajaucas ar taukiem, tas nogulsnējas asinsvadu sieniņām. Nierēs, veidojas nierakmeņi. Šūnām nevajag kā cietu ūdeni, tā arī stipri mineralizētu ūdeni. Vajag mīkstu un maz mineralizētu. Minerāliem jābūt organiskas izcelsmes, bet nevis no iežiem, tas ir neorganiskā formā. Tikai augi spēj neorganiskos minerālus pārveidot organiskā, jeb jonu formā.

           

Vai būtu vēlams dzert krāna ūdeni?
Krāna ūdens satur hloru, kas grauj mūsu nervu šūnas un iznīcina labās baktērijas, kā arī paaugstina risku saslimt ar onkoloģiskām slimībām. Hlorētā ūdenī veidojas hloroforms, kas ir kancerogēns. Lai samazinātu hlora daudzumu krāna ūdenī, vajag, lai diennakti ūdens nostāvētos atvērtā traukā, periodiski to maisot, jo hlors ir gāze, kas iztvaiko. Ar ūdens filtriem nevar atbrīvoties no gāzes. Vārot ūdeni, hlors nepazūd, bet pāriet nešķīstošā savienojumā un tāpat indē organismu.

Krāna ūdens ir arī enerģētiski piesārņots. Ir pētījumi, ka tas uzkrāj informāciju, jo, izejot kaut vai pa mājas ūdensvada caurulēm, savāc no apkārtnes negatīvo enerģiju. Ūdenim izejot garo un līkumaino ceļu pa caurulēm, tas enerģētiski piesārņojas (bieži vien blakus atrodas arī kanalizācijas caurules), tā struktūra tiek izjaukta, jeb tiek pārrautas saites starp molekulām, kas krasi samazina tā spēju iesaistīties vielmaiņas reakcijās. Lielie ūdens molekulu asociāti (klāsteri), savu izmēru dēļ nevar izkļūt cauri šūnu membrānām, tāpēc organisms tērē savu enerģiju, lai ūdeni strukturētu, turklāt ar gadiem šīs spējas samazinās. Vesela organisma šūnās un audos ir tikai strukturēts ūdens.

Kāpēc nevajag dzert vārītu ūdeni?
Vārīts ūdens ir miris ūdens, jo tajā maz skābekļa, bet bez skābekļa nav dzīvības. Pat, ja ieliek zivis, ūdenī, kas bijis uzvārīts, tās nespēj dzīvot. Ūdeni vārot, tā kristāliskais režģis sāk izjukt, kalcijs un magnijs nosēžas nogulsnēs, kuras izmantot šūnas nespēj. Daudzi laikam būs ievērojuši, ka tējkanna ar laiku no iekšpuses pārklājas ar grūti notīrāmām nogulsnēm. Tie ir, tējkannu uzsildot virs +650C, ūdenī esošie organiskie šķīstošie minerāli, kuri pārvērsušies par ūdenī nešķīstošajiem neorganiskajiem minerāliem. Cilvēka organisms tos izmantot vairs nevar, var tikai augi, pārvēršot tos atkal par organiskajiem, tas ir pārveidojot helātu formā.

Destilētais ūdens.
Lai ūdeni padarītu negatīvi lādētu, tādu kāds vajadzīgs organismam, nepieciešami organiskās izcelsmes minerāli. Ja tos nav ūdenī, organismam jāizmanto savas rezerves. Ja uzturs, ko lietojat, ir bagāts ar organiskām minerālvielām, problēmas neradīsies. Turpretī, lai labāk izšķaidītu un izvadītu toksīnus, nierēm ir piemērotāks pēc iespējas tīrāks ūdens.

Vai drīkst ilgstoši lietot minerālūdeņus?
Ikdienā jālieto maz mineralizēts ūdens, jo iežu izcelsmes minerāli nogulsnējas organismā. Minerālūdeņi jālieto tikai ārstnieciskā kursa veidā.

Kāpēc nebūtu vēlams dzert saldinātos gāzētos dzērienus (dažādas kolas, limonādes utt.)?
Asinīs mums vienmēr ir sārmaina vide pH 7,43. Šis skaitlis ir ļoti svarīgs. Ts ir viena no svarīgākajām organisma veselības rādītājiem. Šim skaitlim samazinoties par 0,01, cilvēku moka nemiers, satraukums, bezmiegs, depresija un tieksme pēc alkohola, narkotikām, nikotīna. Tam samazinoties vēl vairāk, organisms kļūst par labvēlīgu vidi parazītiem (sēnītēm, baktērijām, tārpiem, vīrusiem). Līmenim turpinot samazināties, parādās tādas saslimšanas kā bronhiālā astma, autoimūna, locītavu slimības, vairogdziedzera saslimšana, vēzis. Tam samazinoties līdz pH 7.0 var iestāties nāve ar diagnozi, piemēram, akūta sirds – asinsvadu nepietiekamība. Pirmā palīdzība parasti reanimācijā ir 1,5 litri sārmaina šķīduma ievadīšana vēnā.

Saldajos gāzētajos dzērienos pH ir ap 2,5 un tāpēc mūsu pH tos dzerot, mainīsies uz skābo pusi. Lai neitralizētu skābi un atbrīvotu saistīto skābekli (skābā vidē skābeklis ir sasaistīts un tāpēc mūsu šūnām nav ar ko elpot) mums nepieciešams kalcijs, kālijs, magnijs, nātrijs. Tie ir galvenie skābju – sārmu līdzsvara atjaunošanas minerāli. Un, ja asinīs šo mikroelementu nebūs pietiekamā daudzumā, organisms tos paņems no zobiem (kariess), kauliem (osteoporoze), nagiem un asinsvadiem (ateroskleroze). Smadzenes ap 90% sastāv no ūdens. Šādi dzērieni tur nenonāk, tur nonāk tikai tīrs strukturēts ūdens. Turklāt šiem dzērieniem ir pievienotas krāsvielas un garšas pastiprinātāji, cukurs vai pat mākslīgie saldinātāji. Dzerot to visu, cilvēks atgādina staigājošu filtru.

Kāpēc nav ieteicams dzert sulas, piemēram, no tik populārajām tetrapakām?
Visbiežāk tās ir ražotas no sulas koncentrāta, atšķaidot to ar ūdeni. Un naivi ir ticēt, ka jūs saņemsiet dabīgos vitamīnus. Īstenībā saņemsiet ķīmiski sintezēto citronskābi, saldinātājus, ķīmiskos konservantus, stabilizatorus, sintētiskās krāsvielas utt. Kāpēc mums vēl vairāk jāpalielina jau tā milzīgo toksisko slodzi? Organismam jātērē daudz enerģijas, lai šo ‘’sulu’’ pārveidotu un asimilētu. Jādzer tikai svaigi spiestas sulas.

Cik daudz ūdens ir jādzer?
Speciālisti iesaka vismaz 1,5 litri ūdens dienā. Diennaktī nepieciešamā šķidruma daudzumu var aprēķināt pēc formulas: 30 ml reizinot ar savu ķermeņa svaru. Ūdens daudzums, kas jāizdzer, ir atkarīgs no mūsu uztura. Ja uzturā lietojam gaļu, zivis, olas, lielu daudzumu saldumu, konservus, tad jālieto ūdens pēc iespējas vairāk, jo šos produktus pārstrādājot, rodas daudz dažādas toksīnu, kuras var izšķīdināt tikai ūdenī un ne kā citādi. Ja uzturā lietojat daudz dārzeņus un augļus, dzeriet mazāk.

Kad jādzer vairāk?
Protams, jādzer karstā laikā, jo ūdens daudz izdalās ar sviedriem. Jādzer vairāk arī aukstā laikā, jo daudz ūdens iztvaiko elpojot.

Kārtīgi jāpadzeras arī pirms garāka avio ceļojuma. Ja kuņģī dedzina, lietojiet vairāk ūdeni, skābe nebūs tik koncentrēta. Ja jūsu urīns nepatīkami smird, tas nozīmē, ka ir, ļoti koncentrēts, dzeriet vairāk ūdeni. Arī nierakmeņu (sakristalizējušos sāļu) viens no cēloņiem ir augsta urīna koncentrācija. Slimojot ar gripu un citām vīrusu izraisītām saslimšanām, jādzer vairāk, kā arī, ja ir caureja.

           

Vai nieres labāk jūtas, ja dzerat daudz ūdens?
Nierēm ļoti patīk, kad pie viņām nonāk asinis, kurās ir daudz ūdens. Tām nav jāpiepūlas, lai aizturētu ūdeni organismā, tad arī toksīni tiek vairāk izvadīti no organisma. Ja maz dzerat, organisms atņem ūdeni šūnām un slimību risks pieaug, jo asinīs esošais nātrijs liek visām šūnām atdot ūdeni asinīm. Šo signālu arī saņem osmo receptori, kas atrodas galvas smadzenēs hipotalamusā, kur tiek izstrādāts anti diurētiskais hormons ADH, kas liek nierēm aizturēt ūdeni un samazināt urīna izstrādi. Rezultātā mums sāk slāpt. Ja ūdeni dzeram pietiekoši, osmoreceptori neizstrādā ADH un nieres strādā ar pilnu slodzi un cilvēkam rodas vēlēšanās urinēt. Lai nieres justos komfortabli, pēc katras urinācijas būtu vēlams padzerties.. Dzerot tikai tēju, kompotu, kafiju vai sulu, organisms neizdalīs pietiekoši daudz urīna, tāpēc ka tas viss ir ēdiens.

Kad rodas slāpes?
Slāpes rodas tad, kad jau organisms ir zaudējis gandrīz 1% svara. Tas nozīmē, ja sverat 70 kg un jūtat slāpes, ir jau zaudēti 700 ml ūdens. Bet vai izdzeram tik daudz? Labākajā gadījumā vienu krūzīti. Rezultātā ciešam no hroniska ūdens trūkuma. Visjūtīgākās pret ūdens trūkumu ir galvas smadzeņu šūnas. Pirmā šķidruma trūkuma pazīme organismā ir nogurums.

Tēja un kafija nav ūdens!
Ir kļūdains pieņēmums, ja regulāri lieto tēju un kafiju, dzert var mazāk, Īstenībā tas viss ir ēdiens. Turklāt kafija sekmē ūdens zaudēšanu, bet ne asimilāciju. Ja pareizi uzvārīta zāļu tēja (aplieta ar ūdeni līdz +650C) bagātina ar minerālvielām, tad dzerot kafiju tiek tērēti organisma svarīgākie mikroelementi: kalcijs, kālijs, nātrijs, magnijs. Tie tiek izmantoti miecskābes neitralizācijai.

Vai ūdens ir dabisks apetītes mazinātājs?
Bieži vien ar izsalkuma sajūtu organisms paziņo par ūdens trūkumu. Tā kā organisms sastāv no 70% ūdens, arī ēdot un dzerot šī attiecība būtu jāievēro. Kļūda ir tā, ka esam ieraduši ūdeni aizstāt ar kalorijām bagātiem ēdieniem – sula, tēja, limonāde, kvass, alkohols utt.

Kāpēc nevajag dzert ēšanas laikā?
Barībai, kura nonāk kuņģī jābūt samitrinātai tikai ar siekalām, bet ne noslīcinātai ūdenī. Lai ātrāk norītu ēdienu, mūsdienu skrejošais cilvēks aizdzer to ar ūdeni. Tas ir ļoti slikts paradums. Barība netiek pilnībā pārstrādāta, ne ar siekalu fermentiem, ne ar kuņģa fermentiem un zarnās sākas rūgšanas un pūšanas procesi, kuru rezultātā izdalās tādas indes kā indols un skatols. Ēšanas laikā var dzert, piemēram, sulu vai vīnu. Ūdens ir jādzer 20 minūtes pirms ēšanas un 1,5 – 2 stundas pēc ēšanas.

Kāpēc dzerot ūdeni, ir vairāk tūlītējas enerģijas?
Ir pētījumi, ja sportists dzer vairāk nekā viņam gribas, viņš krasi paaugstina savu izturību. Kāpēc? Ja galvenais barības uzdevums ir nodrošināt organismu ar enerģiju, tad galvenais tā nesējs ir ūdens, jo visās ķīmiskajās reakcijās, kas notiek organismā, ir nepieciešams ūdens. Ūdens ir tīra enerģija, jo nepiesārņo organismu ar atkritumiem, bet liekais tiek izvadīts ar urīnu. No pārtikas organisms iegūst netiešo enerģiju. Kā tad mūsu šūnas ražo enerģiju. Uz šūnas membrānas atrodas speciālas olbaltumvielas, kuru struktūrās ir vietas, kur piestiprinās minerāli. Tie brīvi peld apkārt šūnai starpšūnu šķidrumā. Tai momentā, kad minerāls piestiprinās pie olbaltumvielas molekulas, ūdens plūsma atritina minerāla molekulu, kura sāk vibrēt kopā ar olbaltumvielas molekulu. Šā procesa rezultātā tiek ražota enerģija. 9 triljoni galvas smadzeņu šūnu visvairāk izmanto tieši hidroenerģiju. Šo enerģiju galvas smadzeņu šūnas izmanto, lai sazinātos savā starpā. Kad organismā sāk trūkt ūdens, mēs jūtam slāpes, ūdens no šūnām iet ārā un enerģija netiek ražota. Tāpēc glāze ūdens jau pēc divām minūtēm, mūs atbrīvo no apātijas un noguruma, bet, apēdot šokolādes gabaliņu vai maizi, enerģiju mēs saņemsim pēc ilgāka laika. Pārtika nedot ātru un tonizējošu iedarbību, bet ūdens gan. Ja ūdens vietā galvas smadzeņu šūnas pārsvarā saņem tikai pārtiku, tas ir ceļš pretī slimībām.

Kādas slimības apdraud, ja maz lieto ūdeni?
Aptaukošanās, diabēts, hipertonija, depresija, izkaisītā skleroze, Alcheimera slimība, Parkinsona slimība, audzēji, katarakta. Pietiekamā daudzumā lietots kvalitatīvs ūdens samazina sirdslēkmju un insultu iespējamību, par 40% samazinās risks saslimt ar sirds infarktu. Liekais svars, depresija, vēzis – tie ir trīs nosaukumi, kurus izdomāja mediķi, būtībā tas ir kvalitatīva ūdens deficīta sekas organismā. Ūdens deficīta apstākļos organisms no sākuma samazina savas dažas funkcijas, tad ķeras pie dažu struktūru demontāžas; tā pie otrā tipa cukura diabēta tiek pārtraukta insulīna izdalīšanās, organismam nav citas alternatīvas, lai atrisinātu šo ūdens trūkumu organismā.

Ūdens samazina galvassāpes. Biežākais galvassāpju cēlonis ir skābekļa trūkums galvas smadzeņu šūnām, bet ūdens ir skābekļa nesējs. Otrs cēlonis ir skābju palielināšanās organisma iekšienē – tā ir viena no atūdeņošanās pazīmēm. Dzerot ūdeni, skābes tiek atšķaidītas, neitralizētas un evakuētas.

Kāpēc jābūt piesardzīgiem, lietojot ūdens filtrus?
Sadzīvē visbiežāk izmanto filtrus ar sorbentu – aktīvo ogli. Bet ir svarīgi, nepārtraukt to lietošanu. Ja, piemēram, mēnesi nelieto, savairojas mikroorganismi, un rezultātā šādi filtri vēl vairāk piesārņo ūdeni. Faktiski ja filtrus nelieto, to darbības laiks beidzas ātrāk, nekā to nosaka lietošanas instrukcija.

Kāpēc veselīgs ir atkausēts ūdens?
Tāpēc, ka tikko atkausētā ūdens struktūra ir analoga šūnu ūdens struktūrai. Tāds ūdens samazina ‘’sliktā’’ holesterīna līmeni asinīs, aizkavē novecošanās procesu un aizkavē ūdens zudumu no šūnām.

Kā iegūt šādu ūdeni?
Ja jums ir tikai pieejams krāna ūdens, var izmantot šādu recepti - krāna ūdeni ielej traukā, ieliek saldētavā. Ūdeni saldējot, kristāliskajam režģim izplešoties, tiek izspiesti piemaisījumi, tāpēc atkausējot sasalušo ūdeni, kaitīgie piemaisījumi nostāsies ūdens apakšā un iespējams arī virspusē. Tie arī jānoņem. Atkausētais ūdens jādzer uzreiz. Tas zaudēs efektivitāti, ilgstoši uzglabājot.

Nedrīkst dzert karstu ūdeni.
Kategoriski nedrīkst dzert ūdeni, kura temperatūra ir virs 400 C. Ja jūs dzerat 600 C karstu ūdeni, viena mirklī iznīcināt barības vada un kuņģa šūnas, kuras ražo sālsskābi. Tējas temperatūrai jābūt tādai, lai tajā iegremdētais pirksts nav strauji jārauj ārā. Tāpēc ka to neievēro, liela daļa cilvēku cieš no gastrīta ar samazinātu kuņģa sulas sekrēciju. Ja nenotiek sekrēcija, nenotiek gremošana.

Ūdens anomālā energo-caurlaidība.
Pie +380C cilvēks nesvīst, jo ūdenim pie šādas temperatūras ir anomālā energocaurlaidība. Ūdens ir siltumu nevadošs. Tāda temperatūra ir augstākais imunitātes punkts, kad imunitāte spēj saakumulēt enerģiju cīņai ar slimību.

Ūdens fizikāli ķīmiskās īpašības.
pH raksturo ūdeņraža enerģiju un tā aktivitāti ( ūdens skābums vai sārmainība), jo ‘’skābāku’’ ūdeni dzeram, jo ātrāk nevecojam un vairāk slimojam. Atcerēsimies, pH gāzētiem saldinātiem dzērieniem ir apmēram 3,0, krāna ūdenim – pH ir 5,0 – 6,0, gāzētajam minerālūdenim pH ir 5,5, bet asinīs pH jābūt strikti nemainīgam 7,43.

Oksidēšanās reducēšanās potenciāls ORP raksturo, cik ātri organismā norit oksidācijas procesi, līdzīgi kā dabā rūsa saēd metālu. ORP parāda elektronu skaitu un enerģētisko ūdens potenciālu, jo šis rādītājs ir augstāks, jo ātrāk norit novecošanās procesi un dzīvībai svarīgie orgāni nepilnīgi veic savas funkcijas. Pārveidojot šādu ūdeni, tiek tērēta šūnu potenciālā enerģija (katram cilvēkam jau šūpulī ielikts noteikts daudzums šūnu enerģijas). Ūdens ar augstu ORP atņem elektronus šūnām, tādējādi tos bojājot. ORP var izmērīt ar speciālu ORP mērītāju. Krāna ūdenim šis skaitlis ir ap +200 līdz +300 mV (milivolti). Piemēram, mātes pienā ORP ir (mīnus) -70 mV, augļa ūdenī, kur attīstās bērns, ir mīnus -170 vV. Gāzētajiem saldinātajiem dzērieniem +400 mV un vairāk. Ir dažas vietas pasaulē, kur dabā sastopams negatīvi lādēts ūdens līdz pat mīnus -700 mV. Tās ir vietas, kur cilvēki nepazīst mūsdienu populārākās slimības un kur ir daudz vairāk ilgdzīvotāju. Piemēram, tā ir Okinavas sala Japānā, Hunzas ieleja Pakistānas ziemeļos un Vikabambija Ekvadorā (Vilcabamba Ecuador). Cilvēka šūnām nav nekādu ūdens sūkņu. Ūdens apmaiņa notiek, balstoties uz potenciālu starpību šūnas iekšpusē un starpšūnu šķidrumā. Jo ORP būs mazāks, jo apmaiņa labāk notiks un mazāk tērēsies šūnu membrānu enerģija, jeb šūnu dzīvības enerģija, šā skaitļa samazināšanai. Šūnas neslimo. Šūnas mirst, tad kad tām ir izbeigusies enerģija.

Ūdens virsmas spraigums ir ūdens molekulu sasaistes stiprums, jeb vienkāršāk sakot, ūdens ir mīkstāks vai cietāks. Jo šis rādītājs ir lielāks, jo grūtāk noris barības vielu un toksīnu kustība caur šūnas membrānu un starpšūnu šķidrumā. Krāna ūdenim virsmas spraigums ir 73 din. Mūsu organismā tas ir 43 din. Jo mazāks būs ūdens virsmas spraigums, jo organismam mazāk būs jātērē enerģija, lai to samazinātu. Siltam ūdenim šis rādītājs ir mazāks, tāpēc šāds ūdens labāk remdē slāpes, jo ātrāk nokļūst līdz šūnām. Bet, piemēram, alkohols uzsūcas jau mutē un kuņģī, jo tā virsmas spraigums ir zemāks nekā starpšūnu šķidrumam. Jo jums pieejamāks mīkstāks ūdens, jo labāk, taču Ir arī nopērkamas speciālas piedevas, lai samazinātu ūdens virsmas spraigumu.

Par ūdens struktūru.
Nopietnus pētījumus par ūdeni ir veikuši japāņu zinātnieki un ir secinājuši - dabā ūdens molekulas kārtojas simetriskā rakstā, kas atgādina sniegpārsliņas. Tāds ūdens ir dzīvs, taču negatīvu emociju enerģija, griezīgi trokšņi, ķīmiski savienojumi šo molekulu ornamentu izjauc un pārvērš haosā. Augu šūnās vienmēr ir strukturēts ūdens, tāds arī ir gan atkusuša sniega, gan ledus un avota ūdens. Mājās pārnests avota ūdens savu struktūru nemaina vismaz divas nedēļas. Ūdens kristālisko režģi atjauno klasiskā mūzika (piemēram, Vivaldi, Bahs), lūgšana un ar mīlestību izteikti vārdi. Lai strukturētu krāna ūdeni, cilvēka organismam jātērē daudz enerģijas un laika. Augos gan dzīvniekos atrodošais ūdens var būt tikai strukturēts.

Kāds ūdens jālieto?
Ja jūsu dzīvesvieta nav Okinavas sala, Hunzas ieleja vai Vikabambija, bet Latvija, nevajadzētu uzreiz krist pesimismā. Protams, ar ne tik izciliem parametriem, arī pie mums tomēr ir pieejams samērā labs ūdens. Jāmeklē, jāveic mērījumi un jāuzlabo ūdens parametri. Vislabāk būtu lietot avota vai akas ūdeni, nekā no artēziskajiem urbumiem, jo ūdens, kas iegūts dziļi no pazemes, tajā esošie minerāli būs neorganiskas izcelsmes, tātad organisms tos izmantot nevarēs. Nav mazsvarīga arī ir apkārtnes ekoloģiskā situācija. Ķīmiķi teiks, ka sārmainu ūdeni iegūt ir ļoti vienkārši – pievieno sodu un gatavs. Tā tas arī ir. Tikai šis ūdens būs ļoti ciets, un nekāda iekļūšana šūnās nenotiks. Lai ūdens būtu vienlaicīgi sārmains un mīksts, tam vajadzīgas citas piedevas un ir ražotāji, kas tādas piedāvā.

Ir svarīgi dzert ūdeni no rīta.
Nakts laikā mūsu organisms zaudē ap 400ml ūdens uz to orgānu rēķina, kuri naktī atpūšas. Tie ir uztura pārstrādes sistēmas orgāni - aizkuņģa dziedzeris, žultspūslis. Turpretī dzīvībai svarīgajos orgānos - sirdī, galvas smadzenēs, ūdens rezerves tiek saglabātas. No rīta tūlīt pēc pamošanās, iedzerot divas glāzes silta ūdens, mēs ne tikai atmodinām un izskalojam zarnu traktu, bet arī uzpildām ar ūdeni gremošanas sulas izdalīšanās orgānus. Arī siekalu dziedzerus piepildām ar ūdeni. Tāpēc brokastīs ieēstais ēdiens tiek daudz labāk sagremots.

Mācieties dzert ūdeni!
Dienu sāc ar divām glāzēm silta ūdens. Ejot uz darbu neaizmirstiet paņemt līdzi ūdens pudeli un periodiski dienas laikā padzerieties. Iespējams, sākumā nāksies sevi piespiest to darīt, taču ar laiku to jau darīsiet brīvprātīgi. Latvijā, salīdzinājumā, ar citām valstīm, ūdens ir pieejams it visur un vienmēr. Cieniet ūdeni, turiet to tīrā traukā, dzeriet no skaistām glāzēm, dariet to ar baudu, nav nekas dārgāks par ūdeni. Ja nav ūdens, nav arī dzīvības. Pietiekamā daudzumā lietojot kvalitatīvu ūdeni, soli pa solim iegūsiet lielisku veselību. Pieradiniet bērnus dzert ūdeni, Ja jūs bērniem katru reizi, kad viņiem slāpst, dosiet dzert kaut ko saldu, viņi nekad neuzzinās, cik gards patiesībā ir ūdens.
                                                                                                                   maize150

 

udensmod
 
Dzīvības galvenais pamat priekšnoteikums ir ūdens. Pasaulē ir ap 96 tūkstoši dzīvnieku. Slāpju remdēšanai, tie visi lieto ūdeni. Un tikai cilvēks lieto, ko pagadās. Var diskutēt, kas ir mazāks ļaunums, ko labāk dzert – kompotu, limonādi, tēju, kakao vai kafiju. Ko dot bērnam, sulu vai tēju. Bet, ja nedzer ūdeni, daba noliek visu savās vietās. Sekas – slimību arvien vairāk, diagnozes arvien jaunākiem. Nepalīdzēs vismodernākā medicīniskā aparatūra un visdārgākās zāles, ja nedzersiet ūdeni, jo ūdens ir visur. Mūsu sirds sastāvā ir 75% ūdens, smadzenēs – 75%, aknās - 70%, kaulos - 22%, muskuļos - 75%, saitēs – 76%, taukos - 20%, plaušās 86%, asinīs un nierēs pa 83%.
Ko izraisa ūdens trūkums organismā?
  • Ūdens trūkums palēnina dažas funkcijas organismā, taču tālākais tā trūkums pārtrauc tās vispār.
  • Diennaktī cilvēks izstrādā 1-1,5 litri siekalu. Ja nebūs pietiekoši ūdens, būs mazāk siekalu un rezultātā sliktāk pārstrādāsies uzturs.
  • Ir izplatīts mīts, ka, jo vairāk dzeram ūdeni, jo grūtāk strādāt nierēm. Tieši otrādi, samazinot ūdens daudzumu, tiek apgrūtināta nieru darbība un palielinās slodze uz aknām.
  • Atūdeņošanās aizkavē pašattīrīšanos un veicina toksisko nogulsnējumu uzkrāšanos.
  • Kad organisms izjūt ūdens trūkumu, cilvēks to sajūt vairāk kā badu un pastiprinās tieksme uz saldumiem.
  • Smēķēšana veicina ūdens izvadīšanu no organisma.
  • Kofeīns un alkohols atūdeņo organismu. Tāpēc pirms to lietošanas centieties izdzert glāzi ūdens. Starp citu, spirtam organismā sadaloties, veidojas indīga viela – acetaldehīds, kas ir 30 reizes indīgāka par pašu spirtu. Šī viela arī ir paģiru cēlonis. Jo vairāk dzersiet ūdeni, jo ātrāk acetaldehīds tiks izvadīts no organisma.
Ūdens trūkuma simptomi organismā.
  • Galvassāpes. Tas ir pirmais ūdens trūkuma simptoms, jo smadzenes sastāv no 75% ūdens.
  • Aizcietējumi. Kad organisms saņem pārāk maz ūdens, tad tas cenšas to iegūt no visiem iespējamiem avotiem, tai skaitā no zarnu satura, sevišķi no resnās zarnas.
  • Izsitumi. Kad šķidruma apjoms samazinās, organisma spēja izvadīt toksīnus pavājinās. Šie toksīni tiek izvadīti citā veidā – caur ādu.
  • Uzmanības koncentrācijas pavājināšanās un nogurums. Ja organisms ir pārsātināts ar vielmaiņas galīgiem produktiem, un nav pietiekama daudzuma ūdens, lai to izvadītu no zarnām, cilvēks izjūt to kā enerģijas trūkumu.
  • Aplipums uz mēles. Nepatīkama smaka mutē.
  • Sausa mute. Tā ir trešā ūdens trūkuma pakāpe. Siekalas mitrina muti. Ūdens trūkums samazina siekalu izdalīšanos.
  • Muskuļu spazmas. Tas notiek, ja caur asinsrites sistēmu nepienāk pietiekoši daudz skābekļa.
  • Sausa āda. Bez ūdens āda zaudē savu elastību.
Ūdens trūkuma sekas.
  • Ūdens trūkuma sekas ir hipoksija un intoksikācija. Hipoksijas un intoksikācijas sekas ir nāve. Tā varētu īsumā teikt par ūdens svarīgumu.
  • Vairāk nekā 50% slimību tā vai citādi ir saistītas ar ūdens trūkumu. Sausi mati, sausa āda, tarkšķ locītavas un slikti lokās, acs lēcas atūdeņošanās (katarakta), akmeņi žultspūslī un nierēs u t.t. Skolā ķīmijā taču mācīja – ja sāļu koncentrācijā šķīdumā liela, tie nogulsnējas. Jo vairāk šķīdumam pielejam ūdenī, jo koncentrācija mazāka. Analoģiski ir ar sālsskābi, kas atrodas mūsu kuņģī. Kuņģis izdala skābi tik cik vajag un ne vairāk, bet, ja ūdens koncentrācija maza, šūnas sāks iet bojā, sadegs. Cilvēks saka, ka viņam kuņģa čūla, paaugstināts skābes daudzums. Bet faktiski trūkst ūdens. Ir regulāri jādzer kvalitatīvu pietiekoši daudz – ūdeni.
  • Cilvēka urīnam gandrīz nav jābūt smakas. Ja urīns smird, tas nozīmē, ka nepietiekami dzer ūdeni. Ja cilvēks svīst un sviedri stipri smird (toksikodermija), nozīmē, ka jādzer ūdens, nevis jālieto dezodoranti. Caur limfu ar sviedriem iziet milzīgs daudzums toksīnu, kas šķīst tikai ūdenī. Ja tam ūdenim, ko jūs dzerat, pievienots kaut kas, nierēm vispirms šis kaut kas no ūdens jāattīra, tērējot laiku un daudz enerģijas, jo tikai ar tīru ūdeni var izvadīt toksīnus. Ja toksīni netiek izvadīti, un daļa to uzturas asins plazmā, kur to daudzumam palielinoties, iestājas intoksikācija.
  • Pēc Vispasaules Veselības Organizācijas datiem 80% procentu slimību tiek pārnestas ar ūdeni. Gadā no piesārņotā ūdens saslimst ap 500 miljonu cilvēku. Ūdens var saturēt vairāk nekā 13000 toksisku elementu. Daudzi medikamenti, ko mēs lietojam (antibiotikas, pretapaugļošanās, pretsāpju utt.), kaut vai analgīns, bioloģisko aktivitāti spēj saglabāt ļoti ilgi. Pat izejot caur kanalizāciju un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām – tie atkal atgriežas pie mums, jo ūdens attīrīšanas iekārtas ne jau visu spēj attīrīt.
Kādu ūdeni nedrīkst dzert.
  •          Ūdeni no krāna. Tas satur lielā daudzumā hloru. Hlors iznīcina visu dzīvo, tai skaitā imunitātes šūnas un labās baktērijas (probiotiķus). Vārot hlors nepazūd, bet pāriet nešķīstošā savienojumā, kas nav mazāk kaitīgs. Tāpēc pirms lietošanas ūdens būtu diennakti jāpatur atvērtā traukā, lai izgarotu hlors.
  •           Ūdeni no nepārbaudītiem ieguves avotiem. Tas ir akas, artēziskie urbumi. Var būt piesārņoti gruntsūdeņi ar vis dažādākām toksiskām vielām, piemēram, no atkritumu poligoniem. Tās var būt lauksaimniecībā izmantojamo pesticīdu atliekas utt.
  •           Ūdeni no upēm un ezeriem. Ūdens no atklātajām ūdenstilpnēm gandrīz vienmēr satur lielu daudzumu baktērijas, sēnītes un citus mikro organismus.
  •           Ūdeni no filtriem. No filtriem, kuriem beidzies derīguma termiņš, jo var savairoties baktērijas un efekts būs pretējais - nevis attīrīs, bet piesārņos. Turklāt filtri parasti neattīra ūdeni no hlora.
  •           Gāzēto ūdeni. Ūdeni gāzē, pievienojot tam ogļskābo gāzi CO2. Ogļskābe organisma šķidro vidi padara skābāku. Rezultātā veidojas, slimībām labvēlīga vide.
  •           Vēlams izvairīties no saldiem un dzirkstošiem šķidrumiem. Cukurs veicina ūdens samazināšanos dzīvībai svarīgos orgānos – galvas smadzenēs, aknās, bloķē fermentus, nomāc labos baktēriju darbību, veicina sēnīšu augšanu.
  •            Nevēlams ilgstoši dzert aromatizētās tējas. Liela varbūtība, ka šādām tējām būs pievienotas ķīmiski sintezētās esences, piemēram, etiķskābes butilacetāts (izmanto arī laka krāsu ražošanā). Tas ir bīstams veselībai.
Kādam nedrīkst būt dzeramajam ūdenim.
Ja starp ūdens molekulām ir kaut kas, tas nav vairs ūdens, tas ir šķīdums. Ar mehānisko ūdens attīrīšanu ir par maz.
  • Nedrīkst lietot destilēto ūdeni, tas skalo ārā minerālus.
  • Arī magnetizētais ūdens skalo ārā minerālus.
  • Ja ūdens ciets, veidosies nierakmeņi.
  • Ja ūdens ir pozitīvi lādēts - atņems enerģiju.
  • Ja ūdens skābs - atņems kalciju, magniju, kāliju un nātriju no matiem, kauliem (osteoporoze), muskuļiem, iekšējiem orgāniem, no hormonālās sistēmas.
  • Ja liels ūdens virsmas spraigums, ūdens neizies caur nierēm, aknām, plaušām.
  • Ja lietosim minerālūdeni, veidosies nogulsnējumi locītavās. Minerālūdeni var lietot tikai pēc ārsta norādījuma.
Ūdens struktūra.
Ūdens struktūra ir ūdens molekulu izkārtojums, kas veido klāsterus un var būt informācijas nesējs. Klāsteri ir kā atmiņas šūnas. Jebkurš dzīvais organisms pasaulē, kā arī augs savā dzīves laikā cenšas strukturēt ūdeni, kurš iekļūst no ārpuses. Turklāt, lai to darītu, tiek tērēts daudz šūnu enerģijas. Tikai tā veidojas dzīvā organisma vienotā bioenerģētiski informatīvā vide. Viss šķidrums organismā ir strukturēts. Tikai tādā stāvoklī organisms spēj vadīt enerģētiskos impulsus. Kaut arī ūdens molekula kopumā ir elektro neitrāla, tomēr tā ir dipols. Tās viena mala pārsvarā ir pozitīva, bet otra negatīva. Dipoli savā starpā ir spējīgi organizēt savienojumus, kad viena molekula ar negatīvi lādētu malu pievelk citas molekulas pozitīvi lādēto malu. Veidojas ūdeņraža saite. Tātad ūdens ir tāda viela, kas uz struktūras rēķina spēj pieņemt un nodot informāciju ar noteikumu, ka atrodas noteiktā informatīvajā fāzes stāvoklī. Uz ūdens struktūru var iedarboties ļoti daudzi faktori.
Sasaldējot ūdeni un atkausējot, tā struktūra sadalās sīkos klasteros, tāpēc to vieglāk ir strukturēt.
Ja interesējaties par ūdens strukturēšanu, iepazīstieties ar pagājušā gadsimta austriešu zinātnieka Viktora Šaubergera (1885—1958) un vācu zinātnieka Aloīza Grūbera pētījumiem.
 
Ūdens virsmas spraigums.
Ūdens virsmas spraigums ir molekulu sasaistīšanās pakāpe vienai ar otru. Šis parametrs nosaka ūdens asimilācijas iespējas pakāpi organismā. Ūdenim no ūdensvada virsmas spraigums ir ap 73 din/cm2, bet strarpšūnu šķidrumā tam virsmas spraigums ir 43 din/cm2. Zināms, ka veļa mazgājas labāk siltā ūdenī. Tas ir tāpēc, ka, sildot ūdeni, tā virsmas spraigums samazinās. Ar veļas pulveri vēl vairāk var samazināt virsmas spraigumu, jeb padarīt ūdeni mīkstāku, tādā veidā palielinot ūdens caurlaidību, rezultātā ir vieglāk izmazgāt netīrumus no veļas. Aukstie dzērieni no ledusskapja, jo sevišķi gāzētie, slikti veldzē slāpes, tāpēc ka šādam ūdenim vajag jūsu enerģiju un laiku, lai sasiltu. Šāds ūdens sāks uzsūkties tikai resnajā zarnā kopā ar tās saturu, līdz tam pa zarnām izejot 5 – 8 metrus. Citādāk ir ar alkoholu. Tā kā tam virsmas spraigums ir neliels, uzsūkšanās jau sākās mutē un kuņģī un cilvēks sāk reibt. Pretēji parastajam ūdenim, ‘’dzīvais ūdens’’ (maz mineralizēts, silts, negatīvi lādēts, ar mazu virsmas spraigumu) arī tā pat līdzīgi sāk jau uzsūkties mutē un tālāk tievajā zarnā. Sevišķi tas ir noderīgi karstā laikā veldzes remdēšanai.
 
Sārmains ūdens.
Ūdens tiešā veidā nedara organismu sārmaināku. Taču ar ūdeni tiek atšķaidītas un izvadītas skābes, kā rezultātā organisms kļūst sārmaināks. Ar ūdeni, mainot tā īpašības, var pataisīt asinis šķidrākas un kritiskā situācijā pat glābt dzīvību, ilgstoši lietojot, nomazgājas aterosklerotiskās pangas no asinsvadiem.

Ar sārmainu ūdeni, no asinsvadiem vieglāk nomazgājas tauki, līdzīgi kā taukainus traukus mazgājot ar sodu (sārms), trauki attaukojas. Tiklīdz lietojam skābi izraisošus ēdienus un dzērienus, tauki asinsvados sarecē (sakunkuļojas), jeb veidojas ateroskleroze. Ja organisma iekšējā vide ir skāba, trūkst fermentu un ūdens, sekas var būt – infarkts, insults, tromboze utt. Tas ir visbiežākais nāves cēlonis, gan Latvijā, gan pasaulē.

Tagad ir pieejami ne tikai stacionārie, bet pat kabatas formāta ūdeņraža brīvo atomu ģeneratori, kas padara ūdeni negatīvi lādētu, izmaina tā ORP. Tikai jāizvēlas tādi ģeneratori, kam elektrodi pārklāti ar titānu un platīnu, nevis alumīniju.