14modattirsan

Limfa (cilvēka limfātiskā sistēma)
Limfātiskā sistēma ir viena no sarežģītākajām un svarīgākajām cilvēka organisma sistēmām, par kuru mediķi zina vismazāk. Limfātiskā sistēma, ko arī sauc par balto dzīvības upi, izvada no organisma beigtās baktērijas, sēnītes, kā arī citus parazītus un to darbības rezultātā radušos toksīnus. Zinātnieki ir konstatējuši, ka 83% no visām indēm un toksīniem atrodas starpšūnu šķidrumā limfā, kuras svars ir vairāki kilogrami.

Limfātiskai sistēmai nav atsevišķa sūkņa (sirds). Limfas plūsmu nodrošina ap limfvadu esošie muskuļi, kuriem saraujoties, limfa tiek virzīta uz augšu, bet atpakaļ to nelaiž vārstuļi. Ilgstoši sēžot mazkustīgā pozā, piemēram, pie datora vai televizora, nekāda limfas kustība nenotiek un līdz ar to arī toksīnu izvade.

Limfa pa limfvadiem vienmēr virzās no apakšas uz augšu no pirkstu galiem līdz centrālajam limfvadam krūškurvī, atpakaļ plūst tai neļauj vārstuļi. Kā jums veic masāžu? Ja tas notiek no augšas uz leju, pretēji limfas kustības virzienam, tiek sagrauta limfas atteces sistēma, un iznīcināti limfmezglos mītošie leikocīti, tāpēc masāža jāveic no roku, kāju pirkstiem uz augšu.

Limfātiskā sistēma ir kā baseins. Pa vienu cauruli ūdens tiek pievadīts, pa otru aizvadīts, bet pašam ūdenim baseinā, jāpaliek ideāli tīram. Limfa attīrās, ejot cauri limfmezgliem. Katram limfmezglam ir 10 ieejas un tikai viens izvads. Limfmezglos atrodas T- limfocīti, makrofāgi, kas patrulē apkārtējos audos, cīnoties ar baktērijām, vīrusiem, sēnītēm, parazītiem, ar  kuriem tie sastopas, tos apēd un nogādā limfmezglā. Tur tas viss tiek sadalīts, pārstrādāts un pēc tam izvadīts.

 

Kādi ir limfas izvadceļi?
   ֍  Pirmais izvadceļš sievietēm ir vagīna un vīriešiem uretra, jo limfa tek no apakšas uz augšu. Izdalījumi no vagīnas un uretras liecina, ka organismā ir iekļuvuši nelūgti ‘’viesi’’, kurus nonāvējuši leikocīti. Piemēram, piena sēnīte sievietēm ir no organisma izdalītā, nonāvētā sēnīte, bet nav jēgas cīnīties ar beigtām sēnītēm, jācīnās ar tām, kas ir dzīvas un atrodas organismā audos.

   ֍  Otrais limfas izvadceļš ir zarnu trakts, kurā atrodas liels daudzums sīku limfvadu atveru, caur kurām tiek izdalīts milzīgs apjoms toksīnu.

   ֍  Trešais izvadceļš ir sviedru dziedzeri, it īpaši tie, kas atrodas paduses bedrē. Cilvēkam ir jāsvīst, bet ko darām mēs? Lietojam dezodorantus. Un kur paliek indes? Tuvākajā piena dziedzerī. Tā rodas mastopātijas, piesārņojos piena dziedzera limfātiskais baseins. Tāpēc nedrīkst lietot dezodorantus, kas aizsprosto sviedru dziedzeru izvadkanālus.

   ֍  Ceturtais - deguns. Deguna izdalījumi ir beigti leikocīti, baktērijas. Sēnītes limfātiskā sistēma izvada caur ādu.

   ֍  Piektais - mandeles. Strutaina angīna, tonsillīts. Streptokoks vienmēr nāk caur mandelēm. Nav ieteicams izoperēt mandeles un adenoīdus, jo tie ir pēdējā barjera infekcijai uz galvas smadzenēm.

   ֍  Sestais – balsene. Hronisks laringīts vai faringīts – cilvēkiem ar šīm diagnozēm ir hroniska sēnīšu infekcija vai streptokoks.

   ֍  Septītais izvadceļš – traheja (traheīti). Cilvēku moka klepus.

   ֍  Astotais bronhi – bronhīti.

   ֍  Devītais - plaušu karsoņi, astma. Tos izraisa limfmezglu nosprostošanās ar baktērijām un sēnītēm. Bronhiālā astma nav alerģiska patoloģija, to izraisa bronhu dziļo limfmezglu nosprostošanās ar baktērijām un sēnītēm. Tāpat arī neirodermīts un psoriāze ir limfmezglu nosprostošanās ar sēnītēm, kas tos ir burtiski ‘’sacementējusi’’, tādēļ āda atver ‘’avārijas’’ izejas ap locītavām un vietās, kur visvairāk koncentrēti limfvadu izvadkanāli.

 

Locītavas
Locītava sastāv no kauliem ar gludu virsmu (skrimsli), saitēm un locītavas somiņa ap to, tāpēc teorētiski tūskai te parādīties nevajadzētu. Izrādās, aiz locītavas atrodas liels limfmezgls un, ja to nobloķē baktērijas, piemēram, beta hemolītiskais streptokoks, rodas artrīts, bet, ja skartas daudzas locītavas – infekciozi alerģiskais poliartrīts. Šīs, slimības nav izārstējamas ar medikamentiem un dažādām terapeitiskām procedūrām, nepieciešama limfātiskā šķidruma attīrīšana.

 

Ap zarnu traktu koncentrēti ap 300 lieli limfmezgli
Apkārt kuņģa zarnu traktam koncentrēti ap 300 liela izmēra limfmezglu. Limfvadi pienāk katrā resnās zarnas ielocē, un caur limfmezglu kārpiņām limfa attīrās, kas ienākusi no ķermeņa apakšdaļas un arī no aknām, izvadot lielu daudzumu šlakvielu. Diemžēl vairumam mūsdienu cilvēkiem to izdarīt nevar, jo izvades kārpiņas ir aizdambētas ar sacietējušām gļotām un fēčakmeņiem, ir aizaugušas ar sēņu kolonijām, to labi redz, veicot zarnu kolonoskopiju, kas ir izmeklēšanas metode zarnu gļotādas vizualizācijai.

 

Ja limfmezgli ir bloķēti
Ja limfmezgli ir bloķēti, sākas sēnīšu, baktēriju, toksīnu izvade caur ādu. Uz ādas parādās dažādi izsitumi un dermatologs uzstāda tādas diagnozes, kā ekzēma, neirodermīts, psoriāze, dermatīts, diatēze. To raksturs atkarīgs no tā, kas dzīvo limfmezglos. Visbiežāk tur atrod sēnītes (dzīvo limfā, tiek izvadītas caur ādu). Ārstējot sēnīšu izraisītus bojājumus ar ziedēm, nekas nebūs līdzēts, jo to attīstības process notiek organismā iekšienē – audos. Dermatologi mūs ārstē pavisam no citas puses, neskarot galveno iemeslu – piesārņotu limfu.

 

Ja sirds ir pārgurusi un nespēj pārsūknēt asinis
Ja sirds ir pārgurusi un nespēj pārsūknēt asinis, tad kājās aizkavējas nevis asinis, bet limfa, kas tur nonāk, asins plazmai izspiežoties audos lielā hidrostatiskā spiediena dēļ. Roku tūska ir saistīta ar padušu limfas izvadu necaurlaidību. Pietūkuši acu plakstiņi, norāda, ka ir bloķēti sejas un žokļu limfmezgli, tas netieši norāda arī uz nieru darbības traucējumiem (proteīnūriju jeb pārmērīgu olbaltumvielu izvadi ar urīnu). Aplikums uz mēles, smaka no mutes, tūskas, bieža saaukstēšanās, iesnas un klepus, asa sviedru smaka, nepatīkams ķermeņa aromāts, tas viss liecina par limfas piesārņojumu. Kuram ir ienācis prātā patīrīt savu limfātisko sistēmu? Zobus mēs tīrām rītos un vakaros, bet smaka no mutes ir un paliek. Daži uzskata, ka šī smaka saistīta ar disbakteriozi zarnu traktā, bet faktiski tas ir saistīts ar limfas piesārņojumu, un smakas avots ir mirušu mikroorganismu “kapsēta” pie mēles saknes, kur ir limfas izvadi.

 

Kā attīrīt limfu?
Ir zinātniski izstrādāta cilvēka limfātiskās sistēmas attīrīšanas programma. Tās būtība ir šāda. Visas mūsu organisma šūnas dzīvo starpšūnu šķidrumā, kurš vienlaikus ir gan ēdamistaba, gan tualete. Limfā ir hialuronskābe, kas varbūt gēla (kā biezs ķīselis) vai arī šķidrā konsistencē. To ietekmē temperatūra. Pirtī saunā sakarsējoties, limfa sašķidrinās, un sākās svīšana, tāpēc vismaz reizi nedēļā ejiet pirtī, bet, lai limfa labi tecētu, nevajag vairāk par +600C Lai piespiestu limfu kustēties, var izmantot arī limfas stimulatorus, piemēram, lakricas sakni (Licorice Root). Tādā veidā var papildus stimulēt limfas sašķidrināšanos, lai tā tiktu virzīta uz izeju. Šo procesu sauc par limfas stimulāciju un to veic tukšā dūšā. Limfa virzās uz izeju (uz ādu, zarnu traktu). Ja šajā laikā organismā nonāk arī sorbents (aktīvā ogle vai kāds cits), notiek toksisko savienojumu saistīšana (absorbcija). Pēc sorbenta iedzeršanas vismaz stundu nedrīkst ēst. Limfas attīrīšana var ilgt vienu dienu vai pat veselu mēnesi. Limfa jātīra pēc ķīmijterapijas, rentgena, antibiotiku kursa, smagas slimības u.c. Diemžēl reizē ar limfu tiek saistīti un izvadīti mikro un makro elementi, vitamīni, tādēļ pēc limfas tīrīšanas organisms ir jāpabaro ar tiem. Vēl Avicenna laikos teica: vispirms attīries, gavē, padzer ūdeni un nomierinies. Ja tas viss nelīdz, tad ej pie ārsta. Jā ievērosiet frāzes pirmo daļu (attīrīsiet limfu un zarnu traktu), tad pie ārsta, visticamāk, ka nebūs jāiet. Tā jūs palīdzēsiet ārstiem, atbrīvojot viņus no bezjēdzīga darba.

 

Kas bojā limfātisko sistēmu?
Ieskatīsimies ātrās apkalpošanas restorāna piedāvājumā. Populārākie ēdieni ir, piemēram, frī kartupeļi, kečups, salāti no marinētiem dārzeņiem ar majonēzi, burgeri un sula no eksotiskiem augļiem. Dabā šādi produkti ļoti ātri bojājas. Nomizotie kartupeļi melnē, tomātu biezenis rūgst, sakultas olas ar piena pulveri ātri vien smako, dārzeņi bojās, un sula rūgst. Taču tas nenotiek ar produktiem, ko piedāvā ātrās ēdināšanas restorāni. Tas liecina par antioksidantu un konservantu spēcīgu ietekmi. Kāds te sakars ar limfātisko sistēmu? Pirmo triecienu saņem tieši šī sistēma, jo tā ir ļoti jūtīga uz uzturu. Limfā ir milzīgs daudzums fermentu, sevišķi limfmezglos. Tie iznīcina strutas, baktērijas un vīrusus. E-vielas traucē fermentiem veikt šo nozīmīgo funkciju. Nomācot limfocītus, kas darbojas uz fermentu bāzes, nenotiek strutu noārdīšana un veidojas bakteriāla rakstura izsitumi uz ādas. Pavājinās cīņa ar sēnītēm un var parādīties, piemēram, blaugznas, piena sēnīte utt. Turpinot tālāk lietot šādu ‘’pārtiku’’, var nonākt līdz dziļākai organisma aizsardzības funkcijas vājināšanai - cīņas pārtraukšanai ar vīrusiem.

Limfātiskā sistēma ir ļoti jūtīga ne tikai pret uzturu, bet arī pret temperatūru. Piemēram, ja cilvēks iedzer aukstu šķidrumu, vēlāk var sāpēt kakls, vai, kā ierasts teikt, saaukstējās un paaugstinājās temperatūra. Kas šajos gadījumos notika? Ja temperatūra limfmezglos samazinās par 2 -30C, limfas plūsma pa kapilāriem samazinājās 2 – 3 reizes. Leikocīti, kas katru sekundi iznīcina baktērijas, nenokļūst tiem paredzētajās vietās un baktērijām rodas iespēja savairoties. Lai lokalizētu šo infekcijas perēkli, organisms ir spiests paaugstināt ķermeņa temperatūru, tādējādi mobilizējot imūnsistēmu.

Temperatūra ir spēcīga organisma aizsargreakcija un, ja ierosinātājs ir nopietns, tai jāpieaug līdz +380C. Pie šādas temperatūras asinis ir siltumu necaurlaidīgas. Cilvēks nesvīst un neatdod siltumu. Tas ir imunitātes punkts, kad strauji sāk vairoties jeb dalīties leikocīti. Tiem jāsavairojas milzīgos daudzumos. Viss, kas tek no deguna, faktiski, ir mirušie leikocīti, baktērijas. Tā ir organisma dabiskā attīrīšanās un mākslīga šo procesu bremzēšana ar medikamentiem nav ieteicama. 

 

Tūskas
Tūskas ir limfas dīkstāve, kam cēlonis var būt infekcijas, parazītu iekļūšana, vāja imunitāte, onkoloģiskā saslimšana un limfmezglu vai limfvadu izoperēšana, kā arī to bojāšana. Tāpat tūsku rašanās var būt saistīta ar hormonālajiem traucējumiem vai arī ar arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos, jo  notiek ūdens infiltrācija no asins kapilāriem uz audiem.

Lai arī tūsku parādīšanās cēlonis bieži ir meklējams nierēs vai sirdī, piemēram, sirds mazspēja un nefrotiskais sindroms, nereti to izraisa toksīnu un sāļu uzkrāšanās audos. Tieši pašas tūskas rada problēmas nierēm un sirdij. Lieka šķidruma uzkrāšanās un neizvadīšana – tas ir tūsku rašanās cēlonis, kas saistīts ar toksīnu un neorganisko sāļu maksimālu uzkrāšanos šajos audos, kuros veidojas tūskas.

Jebkuru šķidrumu audiem piegādā tikai arteriālās asinis. Tās ir bagātinātas ar skābekli un barības vielām. Savukārt venozās asinis ir piesātinātas ar ogļskābo gāzi un atkritumvielām, kuras radušās, noārdoties šūnām. Šo asiņu atplūšana notiek jau pa venoziem asinsvadiem. Paralēli audos uzkrātā šķidruma izvadīšana notiek arī pa limfātisko sistēmu, kas ir kā mūsu galvenā kanalizācijas sistēma. Ja ir tūskas, tad tas norāda, ka ir šķidruma aizplūšanas traucējumi caur vēnām, limfātiskiem kapilāriem un limfvadu tīklu.

Ir trīs galvenie tūsku veidošanās iemesli, kas nav saistīti ar sirds, aknu vai nieru disfunkciju:
   Kāju ikru muskuļu maza aktivitāte un nepietiekama saraušanās amplitūda, jo šķidrumu un limfas aizplūde no kājām notiek, pateicoties tieši šiem muskuļiem, kuri darbojas kā limfātiskā sistēmas sirds.

   Nepietiekama plaušu dziļā diafragmālā elpošana vai tās neesamība, jo limfas attece notiek ne tikai kontrahējoties muskuļiem, bet arī no diafragmas piesūcošās iedarbības. Cilvēkam guļot, muskuļi nedarbojas, tie ir atslābināti un atpūšas. Ja cilvēkam ir pārmērīgs daudzums šlakvielu, sāļu un toksīnu, ir sēņu infekcijas, parazīti un iekaisuma procesi, limfātiskā sistēma nespēj to visu izvadīt un parādās tūskas. Te var palīdzēt diafragmālā jeb dziļā elpošana, jo diafragmas kustība veicina limfas kustību. Ja cilvēks nevar pāriet uz dziļo elpošanu, tam traucē viscerālie tauki un resns vēders, tas kļūst par iemeslu tūskām. Starp citu, ir speciāli vingrinājumi, lai trenētu dziļo elpošanu.

   Pēc osmozes principa sāļi pievelk ūdeni, lai tajā izšķīstu un samazinātu koncentrāciju. Bieži tas sākas no kāju pēdām un apakšstilbiem. Tas saistīts ar gravitāciju - jo tālāk šī vieta atrodas, jo grūtāk izvadīt. Tāpēc, jo vairāk apgrūtināta limfas un asins cirkulācija kādā vietā, jo biežāk notiek sablīvējums un pāriet hroniskā formā.

Jāatgādina, ka barības vielu molekulu kustība, vienalga vai tas ir šķidrumos vai šūnās, notiek nevis pēc osmozes principa, bet pēc  pH gradienta, tas ir no skābās vides uz sārmaino vidi. Tāpēc lai noņemtu tūsku, uz tās virsmas jārada sārmaina vide. To var panākt attiecīgajā vietā uzliekot kompresi uz vairākām stundām, ko sagatavo – vārošā ūdens glāzē ieberot karoti sodas, un ar šo šķīdumu, samērcējot drānu.

 
Osmolaritāte
Peldēšanās jūrā mums asociējas ar atpūtu un veselības uzlabošanu. Peldoties sāļā ūdenī, osmotiskā spiediena rezultātā, sāls cenšoties izšķīst, no ādas velk ūdeni kopā ar toksīniem un šlakvielām. Notiek attīrīšanās, tātad atveseļošanās. 
 
 
Sulas
Lietojot dārzeņu un nesaldās augļu sulas lielos daudzumos, cilvēks saņem gan enerģiju, gan barības vielas, vienlaikus nenoslogojot uztura pārstrādes un izvades sistēmas, ļaujot tām atpūsties un uzkrāt spēkus. Kad spēka pietiek, organisms var pabeigt attīrīšanas procesus, kuram iepriekš pietrūka enerģijas. Tāpēc ir tik populāras dažādas sulu diētas.

Ar caureju no organisma tiek izskalots ļoti daudz minerālvielu. Tāpēc labi iederas svaigi spiestas dārzeņu sulas, kas arī veic aknu attīrīšanu. Piemēram, burkānu sula.

Sulas var jaukt vienu ar otru. Tās labi asimilējas, un  organisms nav jāpieradina. Zaļumu sula ir ļoti aktīva, tāpēc veicot attīīrīšanās tūres, jāuzmanās.

Taču jāatzīmē, ka iepriekš minētais attiecas uz svaigām, tikko izspiestām sulām, bet ne konservētām. Saldās sulas ļoti strauji paceļ cukura līmeni asinīs. Turklāt Itālijā, kur ir vislielākais sulu patēriņš pasaulē, ir arī lielākais cukura diabēta slimnieku skaits.

 

Ne jau mitrums un aukstums vainojams
Daudziem no mums vēsāka laika iestāšanās asociējas ar saaukstēšanos, klepu, iesnām, gripu un pat smagām komplikācijām, ko šīs slimības izraisa. No aukstuma un mikrobiem arī diez vai ir iespējams izvairīties. Ko tad atliek darīt?

Paanalizēsim, kas notiek, kad saaukstējamies. Iesnas, klepus un strutaini izdalījumi ir dabiska organisma attīrīšanās, kurai jāļauj ritēt savu gaitu, to vienlaikus stimulējot arī caur aknām un zarnu traktu. Ko darīt? Nospiest šos procesus ar temperatūru pazeminošiem līdzekļiem, pretklepus zālēm utt. Vai ļaut organismam attīrīties? Loģika saka priekšā – būtu jāļauj attīrīties, vienlaicīgi saprotot, ka ne jau mitrums un aukstums vainojams, ka no plaušām nāk strutainās krēpas un izdalījumi no deguna. Tie jau sen tur krājās, bet saaukstējoties, šis apstāklis tikai pamudināja attīrīšanās procesa sākšanos – atkritumu izvadīšanu uz ārpusi. Lai šo procesu paātrinātu un padarītu labvēlīgu, vajag organismu attīrīt uzreiz pa galvenajiem attīrīšanas ceļiem - aknām un zarnu traktu, kā tas aprakstīts sadaļā ‘’attīrīšanās’’. Vīrusi un mikrobi parazitē tikai to šūnu citoplazmā, kuras piesātinātas ar toksīniem. Veselas un tīras šūnas citoplazma ir baktericīda un spēj iznīcināt mikrobus.

 

Temperatūra ir ATF sintēzes traucēšanas indikators

Ja slims, ēdiens ir lielākais ienaidnieks. Nekāda ēdiena. Zinām, ka cilvēkam liela temperatūra, ēst negribas. Temperatūra ir  adenozīntrifosforskābes sintēzes traucēšanas indikators. Organisms enerģiju nevis uzkrāj, bet izdala siltuma veidā. Tāpēc varētu teikt - temperatūra ir kā organisma toksiskuma rādītājs. Caurejas izraisīšana, piemēram ar magnija sulfātu, ir viens no attīrīšanas paņēmieniem.

 

Caureja
Dizentērija ir spēcīga caureja, kuras laikā organisms sevis attīrīšanai tērē visu ūdeni, tāpēc daudz jādzer, lai atjaunotu ūdens rezerves un pastiprinātu caureju. Caureju nedrīkst mazināt, bet mēs darām bieži vien otrādi. Ja bērnam ir caureja, jādot pēc iespējas vairāk ūdens. Gan vemšanu, gan caureju nedrīkst aizturēt. Tā pati apstāsies, kad organisms būs attīrījies.

Ja jūs saindējāties, tad pēc iespējas ātrāk vajag atbrīvoties no šī ēdiena.

Daži cilvēki apgalvo, ka, ēdot ķiplokus, viņiem paliek nelaba dūša, sākas vemšana un caureja. Tieši tāpēc arī ir jāēd ķiploki, jo tādējādi tiek attīrītas aknas.

Līdzīgi notiek, ja, lietojot melnā rieksta lapas saturošus preparātus, uz ādas parādās izsitumi, tas norāda, ka šādā ceļā organisms atbrīvojas no sēnītēm.

 

Sviedri uz sejas liecina par piesārņotu limfu
Padusēs atrodas spēcīgi limfātiskās sistēmas izvadkanāli, caur kuriem tiek izvadīts liels daudzums toksīnu. Uz sejas izvadkanālu nav daudz. Ja padušu izvadkanāli ir piesārņoti un aizsprostoti, svīšana notiek caur visu ķermeni. Ja parādās sviedri uz sejas, tas norāda uz piesārņotu limfu un tās nespēju attīrīties caur sviedru dziedzeriem padusēs.

 

Pirts
Pirtī optimālā temperatūra ir +600C, un pie šādas temperatūras jāatrodas vismaz 1 stundu. Pie šādas temperatūras organisms neatslēdz sildīšanu un notiek zemādas slāņa uzsilšana līdz +420C, bet esošā patogēna mikroflora noslāpst. Tāpēc uz ādas nonākušie sviedri ir lipīgi, slīdīgi un ar nepatīkamu smaku. Tie ar siltu ūdeni ir jānoskalo. Savukārt, ja temperatūra ir vairāk par +700C, sāk pārkarst āda, un organisms cenšas aizsargāties – aknas atslēdz sildīšanu, bet iekšējie orgāni tādā veidā dzesējas. Tie, kas karsējas lielās temperatūrās, riskē ar infarkta riska palielināšanos. 

 

Nieres
Nieres ir viens no mūsu svarīgākajiem attīrīšanās orgāniem. Daudzi droši vien zina to sajūtu pēc svētkiem, kad ēsts un dzerts viss pēc kārtas, nākamā dienā sāp galva, slikta dūša, gribas dzert. Tie ir toksīni, kas liek par sevi manīt un ar kuru attīrīšanu nodarbojas nieres. Kad toksīnu paliek mazāk, simptomi pazūd.

Nieres organismā veic urīna  izdalīšanas un koncentrācijas funkciju, ko regulē tikai viens faktors – izdzertā tīrā dzeramā ūdens daudzums nelieliem malkiem ēšanas starplaikos vai vismaz 15 minūtes pirms maltītes. Ja ūdens būs silts, mīksts, negatīvi lādēts, tas sāks uzsūkties jau tievajā zarnā un pēc neliela laika no nierēm kopā ar jau izšķīdušiem toksiskajiem sāļiem tiks izvadīts ārā kā urīns.

Par lielu toksīnu daudzumu urīnā ir jāpriecājas, jo to mazāk paliek organismā. Bet, ja trūkst ūdens un šī koncentrācija pārsniedz normu, sāļi sāk nogulsnēties nieru apakšējā daļā un nieres kļūst nedaudz smagākas. Tā ir nierakmeņu slimības pirmā stadija, kad sīkie kristāli vēl nav saredzami. Otrajā stadijā ar ultraskaņu izmeklējot, var manīt urīna sabiezējumus, bet trešajā jau saredzami kristāli līdz vienam milimetram, tā saucamās smiltis. Kristāli diametrā virs viena milimetra ir nierakmeņu slimības 4 stadija. Kristālu sastāvs var būt dažāds - fosfāti, oksalāti, urāti arī olbaltumvielas, kuras nevar redzēt ultrasonogrāfiski. Starp citu, kālijs no pārtikas piedevām, ja tas ir neorganiskā formā, visdrīzāk, ka būs sastopams komponents nierakmeņu sastāvā. Cilvēks turpina nepietiekoši dzert ūdeni, bet kalcijs uzkrājas nierakmeņu veidā, jo kaulos kalcija vietu ir aizņēmuši neizvadītie lielmolekulārie toksiskie sāļi.

Šlakvielām uzkrājoties asinsrites sistēmā, organisms cenšas no tām atbrīvoties, izvadot caur ādu un plaušām. Taču, ja to ir pārāk daudz, sākas uzkrāšana dažādos orgānos: aknās, aizkuņģa dziedzerī, sirdī, taukaudos uz vēdera, gūžām, krūtīm, kauliem gandrīz visos orgānos un visās vietās. Ar šlakvielu un toksīnu radītām sekām nodarbojas kardiologi, dermatologi, ginekologi, alergologi, ortopēdi, stomatologi utt.

Nieru funkcija ir atkarīga no membrānu kvalitātes. Galvenais nieru membrānu atjaunošanas mehānisms ir palielināt tauku lietošanu uzturā. Tāpēc ar nieru problēmām visbiežāk saskaras beztauku diētu piekritēji.

 

Toksikoze
Toksikoze, kuru pieņemts attiecināt tikai uz grūtniecēm, var pastāvēt daudzus gadus bez simptomiem, līdz sasniedz stadiju, kamēr tie sāk parādīties. Sievietes organismā pēc apaugļošanās notiek kardinālas vielmaiņas procesu pārmaiņas, tā ir embrionālā stadija, pirmās 12 nedēļas, kad bērnam vēl savu orgānu nav. Notiekot straujiem audu formēšanās procesiem, vielmaiņa ir ļoti intensīva. Viens grams embrija audu izdala tikpat toksīnu, cik 100gr pieauguša cilvēka audu. Ja pieaugušajam cilvēkam šūnas dalās vidēji vienu reizi 5 - 6 dienās, tad topošam bērnam reizi 2 - 3 stundās. Rezultātā mātes asinīs nonāk milzīgs daudzums toksīnu. Ūdens - sāļu vielmaiņas traucējumu pazīme vienmēr ir grūtniecības agrīnā toksikoze.

Tā kā toksikoze jau bija un grūtniecība to tikai pastiprināja, mātes organisms embriju var uztvert kā draudu faktoru pašas veselībai no progresējošās toksikozes. Rezultātā var notikt spontānais aborts (6 – 9 nedēļā) un, jo lielāka toksikozes pakāpe, jo agrāk tas notiek. Kaut gan ārsti ar bloķējošiem medikamentiem cenšas grūtniecību saglabāt, bet pie vainas taču paliek toksikoze un jānodarbojas ar to.

Vēl viena toksikozes forma ir tūskas, kad organisms aiztur ūdeni visdažādākajās vietās, nespējot to izvadīt un reizē mazinot toksisko koncentrāciju. Viena no tūsku pazīmēm ir svara palielināšanās un tā straujas izmaiņas. Abas toksikozes formas var noritēt vienlaicīgi.

Ja grūtniecība ir nonākusi līdz 12 nedēļai, organisms būvē dabisko aizsargmembrānu – placentu. Un tas vairs nav embrijs, bet auglis, kam ir izveidojušies visi orgāni. Toksīni cauri placentai vairs izkļūt nevar, un bērnam ar tiem jātiek galā pašam. Šajā periodā pazūd grūtniecības toksikozes simptomi.

Tipisko patoloģisko procesu kompensācijas mehānisms ir vienāds – uz laiku, lai atslogotu organismu, pāriet uz ātrajiem ogļhidrātiem. Tāpat kā pie hipoksijas, stresa, palielinās tieksme pēc saldā, lai samazinātu toksisko slodzi. Grūtniecei sāk gribēties saldumus. Ja tas ir medus, ta nekas, daudz neapēdīs, bet, ja tās ir bulciņas, saldie jogurti, cepumi, konfektes, kartupeļi, makaroni un dažādi ķīmiskās pārtikas industrijas pseidoprodukti, situācija ir bēdīgāka. Problēma tā, ka auglim vajag ne tikai enerģiju, bet arī celtniecības materiālus, minerālvielas, aminoskābes, taukstkābes utt. Vajadzīgs balanss. Kādu laiku uz rezervēm var noturēties, tad seko slimības, jautājums tikai, kad un kādas.

Grūtniecība beidzas, bet toksikoze paliek un sākas toksiskā laktācija. Piena dziedzeri ņem substrātu piena sintēzei no asinīm. Kopā ar barības vielām pienā nonāk arī atlikušo sāļu un toksīnu koncentrāti. Bērns pienu norij un izvemj. Bērna organisms neņem, to, ko nevajag. Ārsts ar medikamentiem nobloķē vemšanas mehānismu. Piens nonāk zarnu traktā. Bērnam sāk sāpēt vēders (toksiskā gastroenteropātija). Toksikozē esošā māte pārsvarā lieto ātros ogļhidrātus. Pienā trūkst barības vielu. Bērns raud gan izsalcis, gan paēdis. Raksturīga arī disbioze. Rezultātā seko citas problēmas. Nākotnē bērns nonāk ātro ogļhidrātu atkarībā. Sevišķi zēniem tālākajā dzīvē ir tendence lietot alu un kafiju.

Mātei ar šādu toksisko pienu laktācija ātri vien izbeidzas. Perspektīvā  var parādīties krūts fibrozi-cistiskā mastopātija. Sievietes organisms saprot, ka grūtniecība ir briesmas un cenšas to vairs nepieļaut. Sāk darboties aizsargmehānismi pret grūtniecību: psihogēnie faktori, ārpusdzemdes grūtniecība, fibroma. Ar darbu ir nodrošināti psihologi, ginekologi, ķirurgi, onkologi utt.

 

Bodibildings un attīrīšanās
Sports trenē organismu un rada spēcīgu imūno sistēmu, taču, ja cilvēks neattīrās un lieto neadekvātu uzturu, var saskarties ar ļoti nepatīkamām veselības problēmām.

Tie, kas nodarbojas ar lielu muskuļu uzaudzēšanu, labi zina, ka ar fiziskiem vingrinājumiem vien nepietiek, ir jālieto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām bagātu uzturu, pēc treniņa dūšīgi jāpaēd. Varbūt kādam, kas nodarbojas ar bodibildingu un cītīgi trenējas, tas izklausīsies pat aizvainojoši, taču lielie muskuļi formējas organisma intensīvas piesārņošanas rezultātā. Pētot lielo muskuļu sastāvu, izrādās, ka muskuļaudi veido tikai vienu trešdaļu, pārējās divas trešdaļas sastāv no taukaudiem. Starp citu organismam taukaudi arī vajadzīgi, lai izvietotu toksīnus, no kuriem citādā veidā tas nespēj atbrīvoties.  Pierādījums tam ir cilvēki, kam muskuļu masa daudz mazāka, taču muskuļi darbojas pat labāk.

Ja cilvēka izvades sistēmas darbojas labi, pārtraucot treniņus, lielie muskuļi strauji pazūd, turpretī, ja izvades sistēma darbojas vāji, taukaudi paliek. Liekie muskuļaudi organismam nav vajadzīgi, jo tas prasa papildu enerģiju. Parastā stāvoklī cilvēkam aktīvi ir tikai daži procenti muskuļaudu. Ja cilvēks intensīvi fiziski strādā vai trenējas, muskuļu audi aktivizējas arvien lielākā daudzumā. Tiem pienāk vairāk asiņu, un pēc izmēra tie palielinās tikai nedaudz. Aktīvi nodarbinot muskuļus, tie ieiet tonusā un kļūst izturīgāki, tikai nedaudz palielinoties un ķermenis iegūst slaidu, sportisku miesasbūvi. Turpretī, lai iegūtu nedabiski lielos muskuļus, kurus ķermenis negrib, tas jādara piespiedu kārtā, veicot lielu fizisku slodzi, kas bojā muskuļu audus. Audu dzīšanas procesā veidojas rētaudi, kas palielinās izmērā vairākas reizes. Bojātā un atjaunošanās procesā esošā muskuļu masa pēc ārējā izskata iespaidīgi palielinās. Bodibilderi, lai panāktu efektu, pilda ļoti precīzi noteiktu daudzumu smagu specifisku vingrinājumu līdz pat spēku izsīkumam, vienlaikus traumējot muskuļu šķiedras. Tiklīdz fiziskā slodze apsīkst, muskuļu šķiedras sadzīst un atgūst iepriekšējos izmērus, Ja izvades sistēma darbojas vāji, liekie tauki paliek, lai tajos uzglabātu toksīnus.

 

Kāpēc sejas āda dažiem kļūst sarkana?
Kad līdz galam nesadalīto asins plazmas olbaltumvielu koncentrācija aknās kļūst ļoti liela, tas noved pie eritrocītu skaita palielinājuma līdz kritiskai robežai. Paralēli palielinās hemoglobīna saturs eritrocītos. Uzkrājot hemoglobīnu, eritrocīti paši palielinās izmēros. Droši vien būsiet pamanījuši, ka daudziem sejas āda kļūst sarkana. Tas ir tāpēc, ka palielinājušies eritrocīti nespēj iekļūt sīkajos kapilāros, kas ved caur starpšūnu telpu tālāk uz audu šūnām. Palielinās asins viskozitāte, kas savukārt sekmē trombu veidošanos. Var parādīties vēnu varikoze, tromboflebīts, insults, infarkts. Katru brīdi miljoniem šūnu mirst un, ja aknas funkcionē daļēji, liels daudzums nesašķeltu olbaltumvielu nogulsnējas uz asinsvadu sienām. Tas ir veids, kā organisms cenšas izsargāties no insulta un infarkta, jo asinīs nedrīkst palielināt to koncentrāciju, tas ir, sabiezināt asinis. Liekās olbaltumvielas uzsūcas kapilāru sienās perifērijā, jo tur lēnāka asins plūsma un pārvēršas kolagēna šķiedrās. Tās uzkrājas asinsvadu šūnu membrānās un apgrūtina asinsvada apgādājamā segmentā šūnu funkcionēšanu. Rezultātā novecošanas process notiek ātrāk nekā ieprogrammēts genomā.

  

Kāpēc sievietes dzīvo vidēji 10 gadus ilgāk par vīriešiem?
Vīrieša organismā radušās skābes un kaitīgās vielas jāneitralizē un jāizvada tūlīt, tāpēc vīrieši ir svīstošais dzimums. Tādā veidā viņi atbrīvojas no kaitīgām vielām. Svīst visniecīgāko fizisko aktivitāšu dēļ. Vīrieša hormoni androgēni kaitīgās vielas nogādā uz matu pamatni, kur notiek to neitralizācija ar mikroelementiem. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vīriešiem izkrīt mati. Amerikāņu pētnieki ir atklājuši, ka pastāv cieša sakarība starp plikpaurību un sirds infarktu. Bieži vien vīriešiem jau samērā jaunos gados sākās matu izkrišana un paaugstinās asinsspiediens. Rezultāts ir sirds infarkts un insults. Tās ir neveselīga dzīvesveida sekas.

Sievietes organisms auglīgajā periodā skābes un kaitīgās vielas uzkrāj asinīs, limfā un pirms menstruācijām sievišķie hormoni estrogēni kaitīgās vielas aizgādā uz dzemdi, kur reizi mēnesī ar asinīm tās tiek izvadītas ārā. Pirmsmenstruālais sindroms, kas izpaužas kā viegla aizkaitināmība, migrēna, tūskas (skābju atšķaidīšanai), nav nekas cits kā augsts skābju un kaitīgo vielu līmenis organismā. Kad spējas izvadīt kaitīgās vielas un skābes caur dzemdi beidzas, tas ir iestājas menopauze, seko pirmā fāze, kādu laiku sievietes organisms skābes un kaitīgās vielas cenšas izvadīt caur ādu (karstuma viļņi un svīšana), bet, ja sieviete turpina līdzšinējo dzīvesveidu, dzer kafiju, neveselīgi ēd, stresojas, tad seko otrā fāze, drīz vien parādās tādas saslimšanas kā osteoporoze, paplašinātas vēnas, reimatisms, pēdu un apakšstilbu tūskas, progresē nagu un pēdu sēnīšu saslimšanas. 

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 157 viesi un nav reģistrētu lietotāju

14attirisanas

                                                         Attīrīšanās

Attīrīšanās ir ekomedicīnas pamats un visu slimību ārstēšanas priekšnoteikums. Vairāk nekā 2000 gadu senā pagātnē medicīnas tēvs Hipokrāts, kā vārdā nosaukts ārstu svinīgais zvērests, ir teicis: ‘’ Ubi pus, ibi evacua!’’, tulkojot no latīņu valodas, tas ir ‘’Kur strutas, tur tīri’’.

Ar attīrīšanos, lai arī kā tas neticami izklausās, ir ārstējamas praktiski visas slimības ar nedaudziem izņēmumiem, kad organismā jau iestājušās destruktīvas neatgriezeniskas izmaiņas, piemēram, pēdējā stadija onkoloģijā, epilepsija, Alcheimera slimība un vēl dažas. Kaut gan jāpiebilst, ka sākuma stadijā arī šīs slimības ir ārstējamas vai vismaz apturamas. Taču daudz vienkāršāks un ērtāks variants ir vienkārši līdz šīm slimībām nenonākt, savlaicīgi attīroties.

 

Šlakvielas
Šlakvielas ir atkritumi, kas uzkrājas un parasti netraucē. Tie neiznīcina šūnas. Tikai, kad to ir pārāk daudz, sākas problēmas, piemēram, gļotas – iesnas un klepus, aizturētais ūdens – tūskas.

Akmeņi sastāv no mikroskopiskiem kristāliem, kas ir nešķīstoši sāļi, uzkrājas jau no bērnības. Attīrīšanas process no tiem ir grūts un ilgstošs. Tie atrodas ne tikai nierēs, bet arī locītavās un ierobežo kustību diapazonu, var kairināt tās un būt par iekaisuma cēloni. Šlakvielas var uzkrāties asinsvados (miokarda infarkts, insults utt.).

Šlakvielām uzkrājoties, tās darbojas kā šunti elektriskajā ķēdē, tas ir, uzkrātie sāļi traucē signālu caurlaišanu.

 
Toksīni
Toksīni ir vielas, kas pat nelielos daudzums bojā un iznīcina šūnas.  Toksīni organismā var uzkrāties tik daudz, ka var sākties iekaisuma process. Šī problēma aktuāla ir kļuvusi nesen. Ārsti domā, ka vainīga baktēriju savairošanās, bet antibiotikas nepalīdz, jo, tur ir tik toksiska vide, ka baktēriju vienkārši nav, tās nevar izdzīvot. Ārstēšana aprobežojas ar simptomu noņemšanu. Piemēri: prostatīts, cistīts, uretrīts utt. It kā iekaisuma process, kurā jābūt daudz baktēriju, gļotāda iekaisusi, bet baktēriju nav, kaut arī mācību grāmatās rakstīts, ka septisku iekaisumu izraisa baktērijas.

Toksīni mēdz uzkrāties dehidratētu fēčakmeņu veidā, maksilārajos sinusos, plaušu apakšdaļā, starpšūnu telpā.

Sabiedrībā nākas dzirdēt runājam, ka lūk tas un tas cilvēks ēd, kā pagadās, dzīvo uz nebēdu un nekādu veselības problēmu. Te varbūt divi varianti – pirmais retāk sastopamais, kad kādu laiku izvades sistēma pilnībā tiek galā un problēmas nerodas. Taču biežāk sastopams ir otrais variants, kad cilvēkam nepietiek enerģijas attīrīties. Toksīni krājas un krājas, līdz nobrūk kāda sistēma. Par šādiem cilvēkiem parasti stāsta, ka viss bija kārtībā, neslimoja, un tad, it kā ne no kā pēkšņi pārsteidza traģēdija.

 

No kā rodas oksalāti, fosfāti un urāti?
Neorganiskie minerāli izkrīt nogulsnēs, kristalizējas un pārvēršas par dažāda tipa akmeņiem (nierakmeņi, žultsakmeņi).

Oksalāti (skābeņskābes sāļi) no termiski apstrādātiem produktiem, sevišķi skābenes, rabarberi, pētersīļi, selerijas, spināti, kā arī no gāzētiem dzērieniem, kafijas, koncentrētām tējām, kakao pupiņām, šokolādes. Vienmēr rodas no produktiem, kas ļoti skābina organismu. Tie slikti izvadās.

Fosfāti rodas no infekcijas slimībām, piemēram, zarnu nūjiņas vai baktērijas Pseudomonas aeruginosa un Klebsiella pneumoniae izraisītām. Arī piena produkti sekmē fosfātu rašanos. 

Urāti no gaļas un arī no piena produktiem. Veidojas, kad urīna pH ir zemāks par 6, kā arī, ja ir magnija deficīts, jo cilvēks nelieto zaļumus.

Visu veidu akmeņu veidošanās cēloņi ir ūdens deficīts organismā, kā rezultātā ir liela urīnskābes koncentrācija. Akmeņi izmainītā veidā var būt ne tikai nierēs, bet it visur, auss iekšienē (kad zvana ausīs), acs tīklenē, asinsvados (kad ir aterosklerotiskās pangas, kuru armatūra sastāv no kalcija sāļim).

Visiem, kam ir nierakmeņi un arī citi akmeņi, vairāk nekā 90% gadījumu šo nierakmeņu iekšienē dzīvo tā saucamās nanobaktērijas, kuras no asins plūsmas asimilē kalciju un rada kalcija-fosfora savienojumus jeb tā dēvētos apatītu konglomerātus, kas tām kalpo kā aizsargvairogs. Šīm baktērijām sastopoties ar antibiotikām, cilvēkiem, kuri tās lieto, baktērijas savai aizsardzībai pastiprināti izdala bioplēvi (gļotas). Daudzi cilvēki regulāri lieto antibiotikas. Antibiotikas drošības labad parasti tiek izrakstītas arī tad, kad ar ultraskaņu drupina nierakmeņus. Drupināšanas rezultātā atbrīvojas liels daudzums nanobaktēriju, kas ir ļoti noturīgas pret dažādām pret tām vērstām darbībām. Imūnsistēmai ir grūti tās pamanīt, taču daļēji tās tomēr tiek pamanītas un notiek antivielu izdalīšana, taču līdz galam nevarot pieveikt, sāk imūnsistēma sāk patstāvīgi izdalīt antivielas. Ar laiku tas draud nonākt līdz autoimūnām saslimšanām.

Tā kā baktērijām ir tendence pielāgoties antibiotiķiem, tie ar laiku kļūst neefektīvi, tāpēc, lai neveidotos šādas situācijas, kā dabīgie profilaktiskie līdzekļi noder ķiploki un propoliss. Pret propolisu baktērijas rezistenci izstrādāt nespēj.

 

Aplikums uz mēles
Tad, kad organismam nav jāpārstrādā ienākošais uzturs, tas pāriet attīrīšanas režīmā un sāk attīrīties no šlakvielām, tas ir, gļotām. Uz mēles redzamās gļotas ir kā aisberga redzamā daļa, tā ir tikai maza kripata no tā lielā gļotu daudzuma, kas ir zarnās. Gļotas ir ideāla barība dažādām baktērijām, piemēram, veidojas parodontoze.

  

Septiņas organisma piesārņojuma pakāpes
Mēs iztēlojamies, kādam cilvēkam jāizskatās 20, 50, 70 gados. Faktiski tās ir piesārņojuma pakāpes sekas. Dzīvnieku pasaulē ir citādāk, noteikt vecumu pēc to ārējā izskata ir ļoti grūti. Piemēram, televīzijas pārraidēs redzami milzīgi bari dzīvnieku, kuri savā starpā ne ar ko neatšķiras, ja nu vienīgi ar lielumu.

   1. Ārēji it kā vesels cilvēks jūt nogurumu, kļūst nedaudz nervozs, no mutes nāk nepatīkams aromāts. Agrāk tīkamās nodarbes kļūst vienaldzīgākas. Cilvēks ir depresīvā noskaņojumā. Tas liecina par nervu kanālu sākotnējo piesārņojumu, kurš vēlāk var izraisīt kakla osteohondrozi.

   2. Nogurumam klāt nāk galvassāpes, laušanas sajūta locītavās, muskuļos, vājums, biežas saaukstēšanās, aizcietējumi vai caurejas, pastiprināta gāzu veidošanās, nepatīkams ķermeņa aromāts.

   3. Dažādu alerģisku reakciju parādīšanās. Tie var būt visdažādākie alergēni: ziedputekšņi, sadzīves putekļi, dzīvnieku spalvas, zāles un arī pat daži pārtikas produkti. Ja organisma piesārņojums pārsniedz pieļaujamo robežu, iespējamas biežas galvassāpes, klepus, kas var pāriet astmā ar gļotu un krēpu izdalīšanos. Parādās ādas izmaiņas: sausums, taukainība, celulīts, pinnes. Tādas slimības kā psoriāze, ekzēma, cukura diabēts. Sievietēm novērojami menstruālā cikla traucējumi, dažādi izdalījumi no vagīnas.

   4. Organismā sāk veidoties cistas, papilomas, polipi, adenomas, tromboflebīti, audzēji. Parādās tādas problēmas, kā vājums un sāpes sirds apvidū, hronisks nogurums, prostatīts, hipertonija, migrēna, ādas pigmentācija, ekzēma, psoriāze un paātrināta novecošanās.

   5. Cilvēku moka tādas saslimšanas kā radikulīts, akmeņi nierēs un žultspūslī, reimatisms, poliartrīts.

   6. Tā kā nervu kanāli ir piesārņoti, signālu pārraide pa tiem nav iespējama. Tas var izraisīt parēzi jeb daļēju paralīzi vai Parkinsona slimību.

   7. Toksīnu uzkrāšanās un neizvadīšanas galīgais rezultāts ir šūnu dalīšanās traucējumi, sēnīšu intervence un kā sekas, labdabīgie audzēji, sliktākā gadījumā onkoloģija, pirmkārt tas ir zarnu vēzis. Toksīni ir gandrīz visu slimību izraisītāji. 

 

Žults
Aknas cenšas nepieļaut toksīnu atrašanos asinīs, tāpēc tos inaktivē un izvada ārā. Citādi toksīni grauj pašas aknas, kaut arī tām ir milzīgi resursi, tiek uzskatīts, ka, pat ja paliek 5% aknu, cilvēks neko nejūt. Diemžēl pat šādu resursu mūsdienu cilvēkam nepietiek. Kad aknas stipri piesārņotas, piemēram, apēdot kaut ko treknu, izpaužas reakcija: galvassāpes, nelaba dūša, roku trīcēšana, drudzis, slāpes. Cilvēks domā, ka apēdis sabojājušos produktu, bet vaina ir piesārņotas aknas, to darbības potenciāla samazināšanās. Aknu dabiskais attīrīšanās veids ir izvadīt toksīnus caur zarnām. Tiek izlaista žults, kas satur lielu daudzumu toksīnu. Žults zarnās darbojas kā caureju izraisošs līdzeklis. Toksīni kopā ar žulti ātri iziet cauri un nepaspēj uzsūkties. Ja zarnas ir tīras, tas notiek 20 – 30 minūtēs. Ja tas tā nav, zarnas ir aizdambētas ar gļotām, kas mūsdienās ir ļoti tipiski, žults iestrēgst gļotu kunkuļos un sāk uzsūkties asinīs. Un tad mēs attīrīšanās vietā saņemam toksīnus, kas kopā ar žulti uzsūcas asinīs. Toksīniem atkārtoti nonākot asinīs, žults izdalīšanās process tiek nobloķēts, un caur zarnām attīrīšanās process nenotiek. Tiek iedarbināts otrais variants – toksīnu izvadīšana caur nierēm, ko pavada slāpes, bet šis variants nav tik efektīvs. Ir vēl trešais variants. Divpadsmit pirkstu zarnā tiek izsviests liels daudzums žults, kura tiek novadīta uz augšu uz kuņģi. Sākas nepatīkama žults vemšana.

 

Ēdot vairākas reizes dienā, attīrīšanās nenotiek
Oficiālā medicīna runā tikai par vienu zarnu trakta funkciju – uztura pārstrādi un uzsūkšanos, tas ir, vajadzīgo asimilē, bet lieko izvada. Taču zarnu traktam ir vēl viens režīms – attīrīšanās režīms un priekšnoteikums tam ir uztura neesamība. No audiem, asinīm tiek izvadīti šlakvielas un toksīni, kas caur zarnu sienām  nonāk zarnu iekšienē un tālāk parastā veidā tiek izvadīti ārā. Šie abi procesi nevar notikt vienlaicīgi – vai nu viens, vai nu otrs. Fizioloģijā ir pieņemts, ka cilvēks ēd vairākas reizes dienā. Tādā veidā tiek izslēgts attīrīšanas process. Daļa toksīnu un šlakvielu no zarnām nonāk atpakaļ asinsritē. To bieži vien pavada reibonis un galvassāpes. Šo simptomu izraisīšanā tiek vainots bads, taču vainīgi ir toksīni un pat ne šlakvielas. Cilvēks uzēd, un attīrīšanas process apstājas, arī simptomi pazūd. 

  

Kā pārbaudīt zarnu aizaugšanas pakāpi ar gļotām?
Vājas peristaltikas pazīme ir caureju izraisošo līdzekļu vājā iedarbība. Lai pārbaudītu zarnu aizaugšanu ar gļotām, vienkāršākais veids ir apēst daudz vīnogu. Ja vēdergraizes un vēdera uzpūšanās nav, viss kārtībā. Sevišķi iedarbīga ir svaigu vīnogu sula. Ja no vīnogām vēders uzpūšas, tad no sulas uzpūtīsies vēl vairāk.

Fiziskā slodze uzlabo zarnu darbību (peristaltiku). Arī zarnu gludā muskulatūras darbība uzlabojas. Piemēram, profesionāliem sportistiem, pārtraucot sportot, bieži vien strauji pasliktinās veselība. Ēšanas ieradumi paliek, bet attīrīšanās faktors (kustības) nav. 

 

Vai ir nepieciešams attīrīties?
Bieži nākas saskarties ar šādiem apgalvojumiem: ‘’Par pārtikas drošību rūpējas attiecīgās iestādes’’ vai ‘’Ēdu, kas man garšo un neslimoju’’ vai arī ‘’Zinu, ka šis produkts nav labs, bet es tikai nedaudz apēdīšu vai iedzeršu un nekas taču ļauns nenotiks.’’

Dabā ir iekārtots tā, ka katram cilvēkam, arī dzīvniekam ir noteikts detoksikācijas resursu limits. Ja cilvēks lieto uzturu, kādu tam paredzējusi daba, detoksikācijas resursu pietiek ar lielu rezervi.

Cilvēki savā starpā atšķiras tikai ar organisma piesārņojuma pakāpi un iekšējās enerģijas, tas ir, minerālu un fermentu rezervēm, pārējais ir pilnīgi vienāds, vienādi darbojas bioķīmiskie procesi, mēs sastāvam no vieniem un tiem pašiem mikroelementiem arī tām pašām aminoskābēm. Tāpēc tiem, kas ēd mūsdienu tradicionālo uzturu pēc principa “viss, kas garšo’’ un lepojas, ka neslimo, ir pamats nopietnam satraukumam. Kādā brīdī organismam var nepietikt resursu attīrīties un sekot ļaunākais scenārijs. Lepoties ar to, ka neslimo, var atļauties pilnīgi attīrījušies cilvēki, kuri uzturā lieto tikai to, ko tiem paredzējusi daba. Šādiem cilvēkiem pat vārīta putra izraisa caureju, organisms to uztver kā nedabīgu uzturu, enerģijas tam pietiek, tāpēc pēc iespējas ātrāk no šāda apēstā ēdiena cenšas atbrīvoties.

Ja netiek veikta pilna organisma attīrīšana, jebkuras slimības ārstēšana ir tikai netīrumu pārsūknēšana no vienas vietas citā.

Vēl pirms bērna piedzimšanas, ideālā variantā pat vēl pirms grūtniecības, mātei rūpējoties par sava organisma tīrību, bērnam piedzimstot, to neskars daudzās populāras saaukstēšanās kaites un arī infekcijas slimības, tādas kā difterija un dizentērija. Ja šūnas nav novājinātas ar toksīniem un organismā nokļuvušajiem mikrobiem nav barības bāzes, tie iedzīvoties nevar, jo veselo šūnu biolauks ir daudz spēcīgāks. Tīrs mātes organisms ir garantija, ka bērnu neskars ZPNS (zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms), tas ir elpošanas centra paralīze smadzenēs, kas nav nekas cits kā tas, ka toksīnu daudzums bērna asinīs ir sasniedzis kritisko robežu.

Tas, ka sieviete grūtniecības laikā nesaslimst, nenozīmē, ka viss kārtībā. Sievietei spēka pilnbriedā, endokrīnā sistēma spēj kompensēt slimības, un attīrīšanās nenotiek. Šlakvielas paliek organismā, strutas ar asinīm nokļūst auglī. 

 

Attīrīšanās balstās uz cilvēka pašregulācijas mehānismiem
Ekomedicīna neizmanto ķirurģiskos skalpeļus, lāzerus, farmācijas preparātus, jo darbojas ar daudz precīzāku rīku – šūnu proteolītiskie (olbaltumvielas šķeļošie) fermenti proteāzes. Proteāzes atrodas gan dzīvnieku, gan augu, visu dzīvo audu šūnās, iekļautas to lizosomu protoplazmā. Taču šie fernenti ir aktīvi pie viena nosacījuma – nav cita fermentatīva darba, tas ir, cietā uztura pārstrādes (alimentārā deprivācija). Pārtraucot uztura pārstrādi, audu fermenti no audu lizosomām dodas uz starpšūnu telpu un lizē jeb noārda, pa visu organismu izkliedētās, slimās, bojātās šūnas  un molekulas, kā arī to konglomerātus utt. Noārdīts tiek viss, kas nav savs, bet ir svešs. Šo ļoti precīzo darbu spēj veikt tikai individuālie organisma fermenti, bet ne farmācijas preparāti, ar kuriem var tikai sarežģīt situāciju, tāpēc ka organisms toksīnus, tas ir nevajadzīgos un bīstamos savienojumus, lai mazinātu to izraisīto toksisko slodzi, ir izkliedējis tos pa visām iespējamām vietām.

 

Bez pilnīgas organisma attīrīšanas nevar neko izārstēt
Iztīrīt šūnas nevar nevienas zāles, to var izdarīt tikai pats organisms ar audu fermentiem pie noteikuma, ka tiek radīti noteikti apstākļi – atbrīvošana no uztura  pārstrādes. Lai to panāktu un uztura pārstrādes fermenti neizdalītos, ir jāpārtrauc cietā uztura lietošanu, jāpāriet uz zāļu tējām ar medu un  jādzer svaigi spiestas sulas, kā arī jāveic vienreizēja zarnu trakta attīrīšana ar caureju izraisošiem līdzekļiem.

Paralēli slēgtajai asinsrites sistēmai ir vēl limfātiskā sistēma ar limfvadiem, kas pavada asinsvadus pa visu organismu. Salīdzinājumā ar asinīm, limfa pa limfvadiem virzās pašplūsmā pateicoties gludās muskulatūras spazmai. Asinis organisma šūnām piegādā barības vielas un difūzijas veidā skābekli caur šūnu membrānām, kā arī izvada ogļskābo gāzi, ko nogādā uz plaušām. Limfātiskā sistēma no starpšūnu telpas izvada vielmaiņas galaproduktus jeb atkritumus, kas gandrīz 80% atrodas starpšūnu šķidrumā, bet pašās šūnās nedaudz vairāk par 10%, pārējie pašā limfā. Lai attīrītu starpšūnu šķidrumu no toksiskām vielām un šlakvielām, kas rodas, pārstrādājot novājinātās šūnas, ievērojami jāpaātrina limfātiskās sistēmas darbību. Tieši tas tiek panākts ar caureju izraisošiem līdzekļiem, kā arī daudz dzerot zāļu tējas un ūdeni ar noteiktām fizikāli-ķīmiskām īpašībām. Tas var notikt tikai tad, ja zarnās limfātiskās sistēmas drenāžas dabīgie kolektori - gļotādas kārpiņas, kurās atveras limfātiskie kapilāri nebūs blīvi aizklāti ar strutām, fekāliju masām un gļotām. Pretējā gadījumā atkritumi nenonāks, kur tiem jānonāk, atgriezīsies un uzkrāsies iespējams jau citās vietās. Tāpēc ‘’izārstējot’’ ar zālēm vai citādā veidā, kurā nav ietverta organisma pilna attīrīšana, slimības ātri vien atgriezīsies, iespējams, jau jaunā veidolā. Nav jāizgudro jauni medikamenti, jaunas sirds asinsvadu ķirurģijas metodes vai pat sirds transplantācijas tehnoloģijas. Nav jāgaida insults vai infarkts, vienkārši savlaicīgi jāiztīra resnā zarna. 

 

Mūsdienās vairs nedrīkst tā attīrīties, kā pirms 100 gadiem
Attīrīties badojoties, dzerot tikai ūdeni, kā to veiksmīgi savā laikā praktizēja ar saviem pacientiem, ja var tā teikt, ekomedicīnas pamatlicēji ārsti bioķīmiķi Pols Bregs, Normens Vokers un Herberts Šeltons, mūsdienās tā nedrīkst. Iemesls tam ir pavisam banāls. Pēdējos 100 gados katastrofāli palielinājies cilvēku organismā piesārņojuma līmenis un minerālvielu deficīts, kā arī klāt nākuši dažādi starojumi (elektromagnētiskie, 4G, 5G, WI-FI, Bluetooth, radioaktīvie utt.). Pārāk strauja attīrīšanās ļoti piesārņotam un novājinātam organismam var radīt nepanesamu slodzi aknām un nierēm.

 

Daba ir paredzējusi tikai vienu attīrīšanās veidu – badošanos
Kādi vien attīrīšanās brīnumlīdzekļi un paņēmieni nav dzirdēti. Taču viss ir pavisam vienkārši. Daba visu saka priekšā, piemēram, kad cilvēks saslimst, viņam pazūd apetīte, tādā veidā organisms uztura pārstrādei neizlietoto enerģiju novirza toksīnu neitralizācijai un izvadīšanai. Jo slimība, precīzāk gan būtu teikt, organisma pašattīrīšanās, norit straujāk un tā kā attīrīšanās ir energoietilpīgs process, tāpēc jo vairāk jūtams nespēks.

Ja organismam nepietiek spēka attīrīties, akūtā slimības forma pāriet hroniskā formā. 

 

Autofāgija
Autofāgija cilvēkam sekmē ilgmūžību, labu atmiņu, staltu stāju, gludu un tīru ādu, iznīcina vīrusus un nevēlamās baktērijas. Autofāgijas procesu vislabāk ierosina badošanās, kas ir jebkuras dzīvas būtnes periodisks un dabisks stāvoklis, dodot iespēju imūnsistēmai un orgāniem pašattīrīties. Daudzmaz veselam cilvēkam pietiek 16-18 stundas neko neēst, lai palaistu šo procesu, izņēmums varētu būt aizkuņģa dziedzeris, kam nepieciešamas vairākas diennaktis, lai reģenerētos. 

Autofāgijas process notiek tā: fagosomas pārtver bojātās olbaltumvielas un pārvelk tās pie lizosomām, kurām ir nepieciešamie fermenti, lai tās pārstrādātu. Daļa pārstrādāto olbaltumvielu caur limfātisko sistēmu tiek izvadītas ārā no organisma, bet otra daļa tiek atkārtoti izmantota. Turklāt organismā ir vēl tā dēvētās siltuma šoka olbaltumvielas, kuras sāk sintezēties, kad notiek ķermeņa anomālā uzsilšana, un veic to pašu funkciju, ko fagocīti, bojātās olbaltumvielas pārvieto uz lizosomām noārdīšanai (lizēšanai). Šādā veidā pirtīs un saunās notiek attīrīšanās process.

Brīvie radikāļi, stresi, radiācija, oksidēšanās procesi utt. - tas viss bojā šūnu ribosomas, kur sintezējas olbaltumvielas. Ja olbaltumvielas ir bojātas, tās tiek pārstrādātas fagocitozes veidā. Taču cilvēkam, vairākas reizes dienā ēdot, uztura pārstrādei tiek tērēts liels daudzums resursu, kā, piemēram, hormoni, fermenti, kā arī nepieciešams liels daudzums enerģijas, rezultātā organisma atjaunošanai, aizsardzībai, attīrīšanās procesam šūnu līmenī un nevajadzīgo šūnu pārstrādei šīs enerģijas nepietiek.

Bez bojātajām olbaltumvielām sintēzes procesā un amiloīda plātnītēm, ko jāpārstrādā fagocitozes veidā, ir vēl oksidācijai un mutācijai pakļautās olbaltumvielas, piemēram, cepot gaļu, veidojas heterocikliskie amīni un nitrozamīni, kas ir ļoti spēcīgi, onkoloģiju izraisoši, mutagēni.

Cepot olbaltumvielas kopā ar cukuriem, notiek glikolizēšanās, tas ir, fruktozes molekula pievienojas proteīnam, tāpēc apgrūtinās bioloģiskā funkcionēšana. Ja vien cilvēks neēd daudzreiz dienā un viņa organismā nenotiek iekaisuma procesi, autofāgijas process norit normāli, arī glikācijai pakļautās olbaltumvielas tiek pārstrādātas.

Visefektīvāk cilvēka organismā autofāgija notiek, pārejot uz veģetāro keta diētu, pirms tam veicot pret parazitāro attīrīšanos, papildus lietojot cinku un vitamīnus K2 un D3. Kā traucējošie faktori ir stresa hormons kortizols, lielmolekulārie aminoskābju savienojumi (dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas), cukurs un uzturs ar lielu kaloriju daudzumu.   

 

Badošanās
Badošanās ir dabisks process, un tas nav nekas neparasts. Dabā badošanās ir paredzēta un nav pretrunā ar bioķīmijas likumiem. Tā stimulē pašattīrīšanās procesu šūnu līmenī - autofāgiju.  Tiek stiprināta imūnsistēma, ja vien nav barības vielu deficīta. Badošanās mobilizē dzīvniekus kļūt aktīvākiem.

Badošanās nav zāles, tas ir fizioloģiskais miera stāvoklis, kas ļauj organismam mobilizēt savus spēkus. Šajā nolūkā tā praktiski der pie visām slimībām, ar kurām organisms spēj tikt galā pats. Ar badošanos labi ārstēšanai pakļaujas kuņģa-zarnu trakta slimības, daudzas ādas slimības, lielākā daļa iekaisuma procesu un saaukstēšanās. Tiek nostiprināta sirds, samazinās asinsspiediens un palēninās pulss. Badošanās ir efektīvākais attīrīšanās līdzeklis no toksīniem, kas uzkrājušās vielmaiņas traucējumu rezultātā vai, piemēram, no medikamentu lietošanas, alkohola, smēķēšanas utt. Varētu pat teikt - notiek organisma atjaunošanās. Obligāts nosacījums šajā laikā – daudz dzert ūdeni.

 

Obligāts priekšnosacījums, pirms sākt badoties, ir parazītu neesamība
Kaut arī mūsdienu ķimizētais, “nedzīvais” uzturs ir iedragājis ne tikai cilvēku populāciju, arī parazītiem tas sagādājis diskomfortu. Taču globalizācija ir tas faktors, kas veicina parazītu izplatību. Ja badošanās paredzēta 1 - 2 dienas, parazītu esamība var būt nepamanāma. Ja badošanās ilgst nedēļu vai vairāk un, piemēram, aknās iemājojušās askarīdas, lamblijas, opisthorchiasis utt, asins analīžu rezultāti var izrādīties ļoti nepatīkami. Tāpēc pirms badošanās būtu jāveic izmeklēšana. Aptuveno ainu var noteikt ar biorezonances metodi, tālāk precizējot to ar imūnfermentatīvo analīzi.

Vēl būtu jāatceras, ka parazītus, nedrīkst nogalināt ar ķīmiskiem preparātiem, jo tie paliekot un sadaloties organismā, izdala spēcīgas indes, tāpēc parazīti ir jāizdzen, radot tiem nekomfortablus apstākļus. Parazītu esamības risku var kardināli samazināt, ja ikdienā ar uzturu lieto dabīgos antiparazitāros līdzekļus. Pie tādiem var pieskaitīt, piemēram, mārrutkus, piparus, skudru koka mizu, melno riekstu lapas, propolisu, ķiplokus, vērmeles un daudzus citus dabīgos līdzekļus.

Tradicionālajā medicīnā parasti izmanto, piemēram, Verramox, Decaris, Trichopol vai to analogus. Tiem ir šaurs darbības diapazons, iznīcina noteiktu grupu parazītus, jo neaptver visus tārpu veidus un ne vienmēr sasniedz, jo tārpi ir paslēpušies. Jāņem vērā, ka šādiem preparātiem ir ļoti spēcīgas blakusparādības. Piemeram, Decaris izraisa asins vēzi, bojā aknas. Vermox, Trichopol  iedarbība uz aknām ir pat graujoša. Lai kaut daļēji to kompensētu, paralēli būtu jālieto, piemēram, mārdadžu sēklas.

 

Ar ko atšķiras badošanās, dzerot tikai ūdeni, no sausās badošanās?
Dedzinot taukus, ķīmisko reakciju rezultātā, tas ir, metabolisma procesā parādās galaprodukti: ūdens un skābeklis. Enerģijas iegūšanas procesu no taukiem sauc par ketozi. Badojoties un dzerot tikai ūdens, ketozes process sākas 3-4 dienu laikā, bet sausās badošanās gadījumā (nedzerot ūdeni) jau otrajā dienā.

Ketozes procesā veidojas endogēnais ūdens, un tā ir būtiska atšķirība no badošanās, dzerot ūdeni. Endogēnais ūdens attīra labāk nekā no ārpuses ienākošais, jo endogēnajam ūdenim starpšūnu šķidrumā un šūnās ORP (oksidēšanās reducēšanās potenciāls) ir no - 40 līdz - 70mV, bet, piemēram, krāna vai pudeļu ūdenim šis rādītājs ir no +100 līdz +300mV.

Lai pārveidotu ūdeni līdz šūnām nepieciešamajiem parametriem, jo citādāks ūdens tām neder, nepieciešams daudz enerģijas, fermentu un svarīgu barības vielu, tāpēc endogēnais ūdens ir vērtīgāks, taču, ja cilvēks ir kalsns un tam nav lielu tauku rezervju, ilgi badoties bez ūdens dzeršanas nedrīkst. Kaut gan, lai uzlabotu efektu, var, piemēram, pēc vairāku dienu badošanās ar ūdeni, dienu vai divas pabadoties bez ūdens. Taču ideāls variants ir dzert ūdeni ar tādiem parametriem, kā tas ir šūnās, izmantojot speciālu uzlādētāju. Šādi ūdens lādētāji Latvijā ir pieejami.

  

Badošanās iedarbina attīrīšanās procesu
Aknām attīrīšanās procesā ir sevišķi palielināta slodze. Kā jau minēts, pirms badošanās būtu jāpārliecinās, lai nebūtu parazītu, tādu kā ankilostomas (visbīstamākā), toxocariasis, opisthorchiasis, lamblijas. Parazītus nevajag iznīcināt, bet jāizdzen, lai samazinātu toksisko slodzi.

Patogēnā mikroflora nomirst, kad nedod piemērotu uzturu, jo tai vielmaiņas procesi ir ātrāki, un dzīves laiks īsāks, tāpēc badojoties, tā aiziet bojā pirmā.

Radikāli pārejot uz termiski neapstrādātu uzturu, uz dārzeņiem un augļiem, notiek strauja organisma attīrīšanās, kas rada lielu slodzi aknām un nierēm. Tiek šķīdināti trombi un ir gadījumi, kad embols aizsprosto artērijas. Toksīnu izvadīšanā iesaistās arī āda. Uz ādas var uzmesties izsitumi. Vielmaiņas attīrīšanas procesus aktivizē strauja temperatūras maiņa, tāpēc labi iederas pirts.

Aizkuņģa dziedzera reģenerācija notiek tikai tad, kad neienāk uzturs.

 

Attīrīšanās ar badošanos vispārējās vadlīnijas
Situācijas, kad nedrīkst badoties: palielināts asinsspiediens, atklātas čūlas, akūtas vīrusu infekcijas, spēcīga išēmija. Uzsākot badošanos, ir svarīgi, lai būtu tīrs zarnu trakts. To var panākt ar caureju izraisošiem līdzekļiem, tādiem kā magnija sulfāts, rīcineļļa, sennas tēja, bet, ja ir liels zarnu piesārņojums, papildus izmanto klizmas. Tas ir svarīgi, lai atvērtos zarnu trakta limfas izvadkanāli, kuru skaits ir ap 300, jo izvadīšanas process  notiek tikai tad, ja zarnu traktā ir mazāks spiediens nekā limfātiskajā sistēmā.

Skalojot zarnas ar klizmām, netiek izskalota zarnu nūjiņa, resnā zarna tikai tiek atbrīvota no pūstošās masas un sastrutojušās zarnu gļotādas, radot piemērotus apstākļus simbiozās, jeb normālās mikroformas attīstībai.

Lai badošanās laikā organismu nodrošinātu ar minerālvielām, izmanto dažādu ārstniecisko augu maisījumu tējas. Sagatavojot tēju, jāatceras, ka temperatūrā virs +650C minerāli pāriet neorganiskā, ūdenī nešķīstošā formā, tātad organisms tos izmantot nevar. Lūk, daži populārākie ārstnieciskie augi, no kā pagatavot tējas: kumelīte, piparmētra, pelašķi, raudene, melisa, ceļtekas, māllēpe, trijkrāsu vijolīte, miltenes, salvija, nātre, maura sūrene. Tēju kompozīcijas pagatavo, samaisot vairākus augus kopā, jo iedarbība visiem ārstniecības augiem ir līdzīga ar nelieliem individuāliem akcentiem. Tās mūsdienu cilvēka organismā, kas satur daudz toksīnu, darbojas kā sava veida antidots, kas attīrīšanās laikā mīkstina toksisko slodzi.

Vēl viens svarīgs faktors ir tas, ka gan ārstnieciskie augi, gan biškopības produkti, kas arī ir iegūti no augiem, vienmēr būs vērtīgāki, ja tie ievākti brīvā dabā, nevis auguši kā monokultūra konvencionālās lauksaimniecības noplicinātajā augsnē. Minerālvielu deficīts ir viens no galvenajiem veselības problēmu rašanās cēloņiem.

Lai organismu nodrošinātu ar enerģiju, var izmatot medu vai kā alternatīvu inulīnu, kas ir dabīgais polisaharīds, kuru iegūst visbiežāk no topinambūru saknēm un tam nav sintētisko analogu. Te jāpiezīmē, ka medum jābūt pēc iespējas ar lielāku fruktozes proporciju (neder rapša ziedu medus), jo fruktozei salīdzinājumā ar glikozi gandrīz nevajag hormonu insulīnu, lai iekļūtu šūnās. Medus kopā ar tēju ir jāizšķīdina mutē, jo nedrīkst uzreiz norīt, lai nepamodinātu rupjā uztura pārstrādi.

Palaižot autolīzes, jeb pašizšķīšanās procesu, uzkrāto vielmaiņas procesa atkritumu intensīva izvadīšana notiek pa visdažādākajiem ceļiem – caur zarnām, nierēm, plaušām, ādu. Tie var būt izdalījumi no deguna, klepus, krēpas. Pēc 3 badošanās nedēļām uz mēles var parādīties balts aplikums, kas vēlāk kļūst dzeltenzaļš. Tas liecina par šlakvielu iziešanu visā uztura pārstrādes traktā, bet alkoholiķiem šajā laikā sākas aktīva aknu attīrīšanās, ko pavada smakojoša izelpa, kura atgādina sabojājušos vīnu.

Uz resnās zarnas gļotādas ir visu iekšējo orgānu un centrālās nervu sistēmas sadaļu refleksogēnās zonas. Gļotādai attīroties no šlakvielām, tās vairs nekaitē organismam. Piemēram, pazūd galvassāpes, slikta dūša, paroksismāla tahikardija jeb sirdsklauves utt.

Veicot vairāku nedēļu pilno attīrīšanos, cilvēks spēj atbrīvoties no uz narkotiskā darbības principa balstītām atkarībām un daudzām slimībām.

 

Intervālā badošanās
Intervālā badošanās nav īsti diēta, bet gan drīzāk kā dienas režīms, kad ēst un kad neēst. To var apvienot ar kādu no diētām, piemēram, keto diētu. Kaut arī intervālā badošanās ir vienkāršākais badošanās veids, vienalga ieguvumu var būt ļoti daudz.
 
Badošanās efekti cilvēka organismā:
     izdalās augšanas hormons,

     darbojas autofāgija,

     notiek ketozes procesa palaišana, tas ir, pāriešana no ogļhidrātiem uz taukiem enerģijas iegūšanai, enerģija tiek iegūta no taukskābēm (ieskaitot organisma rezerves),

   &nsbp; pazeminās insulīna līmenis,

     ketoni labāk baro smadzenes un nerada insulīna svārstības, neizraisot arī insulīna rezistenci, kad šūnā glikozes ir maz, bet asinīs gan insulīna, gan glikozes ir daudz, tas graujoši darbojas uz asinsvadiem un rada problēmas aknām un nierēm.

Insulīns izstrādājas ne tikai, kad ēd saldumus, bet arī tad, ja ēd visu pārējo: taukvielas un olbaltumvielas. Ja ēd daudzreiz dienā, izdalās milzīgs daudzums insulīna. Cilvēka organisms tam nav piemērots, dabā nav tāda apjoma pārtikas, turklāt tāda daudzuma saldumu, tāpēc problēmu rašanās ir tikai laika jautājums. Ja ir pastāvīgi paaugstināts insulīna daudzums asinīs, nav iespējams samazināt svaru.

Lipīdi, tas ir, tauki, šādas problēmas nerada, turklāt ketoni darbojas kā antioksidanti, un, ja vēl samērīgā daudzumā, tad šis ir ideāls variants, atliek tikai nokoriģēt ēdienreizes. Sākumā jāpāriet no vairākām uz trijām ēdienreizēm, turklāt izslēdzot jebkādas našķošanās starp tām. Kad ir aprasts, var pāriet uz divām ēšanas reizēm, saglabājot iepriekšējo kopējo kaloriju daudzumu. Lai attīrīšanās process darbotos, diennaktī nepieciešamais ēšanas pārtraukums ir 16 – 18 stundas, ietverot nakts un rīta stundas, tad kad attīrīšanās process norit visefektīvāk. Uzturā nedrīkst būt minerālu un vitamīnu deficīts. Protams, nedrīkst aizmirst fiziskās aktivitātes, lai izlietotu kalorijas.   

 

Kā darbojas magnija sulfāts?
Salīdzinājumā ar citiem medikamentiem magnija sulfāts, nonākot kuņģī un zarnu traktā, neuzsūcas. Ienākot un uzturoties resnajā zarnā, tas paaugstina osmotisko spiedienu uz sāls koncentrācijas paaugstināšanas rēķina. Organisms cenšas izlīdzināt osmotisko spiedienu visās vidēs un sūta no visiem audiem starpšūnu šķidrumu, kurš satur lielu daudzumu uzkrāto toksīnu. Resnās zarnas beigu posms jeb sigma un taisnā zarna, liela daudzuma ienākošā šķidruma rezultātā iztiepjas un notiek atbrīvošanās kopā ar nonākušiem toksīniem. Lai organisms tādā veidā neatūdeņotos un nezaudētu minerālvielas, ir svarīgi daudz dzert pareizi sagatavotas zāļu tējas.

  

Kā darbojas mārrutki?
Uzreiz jāpiebilst, ka runa ir par svaigi sagatavotiem mārrutkiem ar dabīgo citrona sulu, bet ne lielveikalos nopērkamajiem, kam pievienota ķīmiski sintezētā citronskābe vai etiķis.

Pateicoties tam, ka mārrutki satur daudz aktīvo fermentu, kas sašķeļ un izšķīdina vārgās un atmirušās šūnas, iekļūstot visšaurākajos bronhu kapilāros, kuri veido blīvu tīklu plaušu lejasdaļā, tiek izšķīdināti tajos izveidojušies strutu aizsprostojumi. Sašķidrinātās strutas sāk kairināt bronhu gļotādu, izraisot klepu, līdzīgi kā tas notiek pie saaukstēšanās. Lai pilnīgi iztīrītu bronhus un  plaušas, sarīvētie mārrutki jālieto apmēram 2 -3 mēnešus. Ieguvums ir izvairīšanās no hipoksijas. Arī daudziem parazītiem mārrutki nepatīk. 

 

Ūdens
Badojoties, tas ir, nelietojot cieto uzturu, bet tikai šķidrumu, svarīgs faktors ir ūdens fizikāli-ķīmiskās īpašības, pretējā gadījumā nevar panākt vajadzīgo efektu. Pastāv vairākas iespējas uzlabot ūdens kvalitāti. Ir dažādas elektroierīces, piemēram, brīvā ūdeņraža molekulu ģeneratori, ir kapsulas ar pulveriem, ko pievieno ūdenim vai arī pilienu veidā. Vienkāršākais variants, kā iegūt negatīvi lādētu ūdeni, ir pievienot tam svaigu citronu sulu un uzreiz dzert.

  

Organiskās skābes rada sārmainu vidi
Jēdziens ‘’skābs vai sārmains’’ nenozīmē ēdiena vai dzēriena garšu, bet gan to reakciju, kāda rodas nonākot kuņģī un zarnu traktā pēc sašķelšanas ar uztura pārstrādes sulām un fermentiem. Visas svaigās un neapstrādātās skābās ogas un augļi, tai skaitā citroni, dzērvenes nonākot zarnu traktā un sašķeļoties, rada sārmainu vidi, jo to sastāvā esošās organiskās skābes disociē nevis kā skābes, bet gan kā sārmi, atšķeļot negatīvi lādēto hidroksilgrupu (OH-) Šīs grupas sastāvā esošie brīvie elektroni, nonākot audos, rada ļoti labvēlīgu efektu, jo ir brīvās enerģijas nesēji, kura vitāli nepieciešama dzīvības procesam.

Tāpēc ūdenim vai ārstnieciskajām augu tējām, pievienojot citronu sulu, var ievērojami palielināt labvēlīgo iedarbību. Te gan jāatgādina, ka citrona sula jau pēc dažām minūtēm sāk zaudēt savu efektivitāti, tāpēc jādzer uzreiz.

Medus kopā ar citrusaugļu sulām un ārstniecisko augu tēju rada sārmainu vidi un uztura neesamības situācijā tiek nodrošināta audu barošana. Lai attīrīšanās process noritētu, sārmainas vides noturēšana ir svarīga, jo nepilnvērtīgo olbaltumvielu struktūru noārdīšana rada skābu pH jeb acidozi. 

 

Badošanās beigu posms
Badošanos pārtrauc pakāpeniski. Sāk ar svaigām augļu sulām, kas atšķaidītas ar ūdeni, pakāpeniski pārejot uz neatšķaidītām. Pēc tam dārzeņu sulas un jau vēlāk zaļie kokteiļi.

Lai pēc badošanās organisms pārietu normālā režīmā, jāatjauno zarnu simbiozā mikroflora (labās baktērijas) un minerālu rezerves organismā, kas sevišķi tiek tērētas izmantojot caurejas līdzekļus. Tas nozīmē, jāiedod tām barība – cietās šķiedrvielas, ar ko ir bagāti zaļie augi un dārzeņi. Nav jēgas no kapsulām ar probiotiķiem, ja šīm baktērijām nebūs barības.

Arī biškopības produkti te lieti noder. Piemēram, bišu māšu peru pieniņš satur daudzas svarīgas bioloģiski ļoti aktīvas vielas. Jāpiezīmē, ka dažus gramus bišu māšu peru pieniņa paliekot zem mēles,  tas pakāpeniski uzsūcas. Efektīvs ir tikai svaigais vai sasaldētais, vislabāk ar šoka saldēšanu saldētais, bet ne izžāvētais. Ar bišu maizi pēc badošanās var efektīvi atjaunot minerālu rezerves un pabarot simbiozo mikrofloru.

 

Badošanās perioda ilgums
Badošanās ilgums nav stigri noteikts un ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Tas var būt viena nedēļa, vai pat septiņas nedēļas pie ļoti lielas organisma piesārņojuma pakāpes, piemēram, alkoholiskā vai narkotiskā atkarība. Tiem, kas saka, ka, nevar izdzīvot bez gaļas, jāatgādina, ka īstā bada sajūta iestājas 40. badošanās dienā. Īstenība gaļu grib patogēnā mikroflora, kas caur neirohumorālās regulācijas sistēmu dod signālu, ka jāēd. Vienkāršāk sakot, sliktās baktērijas uztraucas par savu eksistenci, to dzīves ilgums ir apmēram 10 dienas.
 
 
Pāreja uz ierasto diētu
Ilgstošas badošanās laikā, sevišķi, ja tiek izmantoti caureju izraisošie līdzekļi, tiek ievērojami zaudētas minerālvielas. Arī zarnu mikroflora, gan simbiozā, gan patogēnā, ja tai nav barības bāzes, iznīkst un nevar pārstrādāt uzturu. Tāpēc pārejas posmu uz ierasto diētu sāk ar augļu un dārzeņu sulām, pakāpeniski pievienojot pašus augļus un dārzeņus.

  

Antiparazitārais ikdienas uzturs
Gan patogēnās baktērijas, gan parazīti barojas ar organismā uzkrātām šlakvielām un novājinātām šūnām, tāpēc tos īsti nevar uzskatīt par ienaidniekiem. Agrāk, kad antisanitārie apstākļi bija daudz sliktāki, parazīti cilvēkus neiznīcināja.

Jo mazāka dzīvā būtne, jo šaurāks tās barības diapazons. Ja barības nebūs, arī parazītu nebūs. Tas, protams, attiecas uz vienšūņiem, bet ne, piemēram, velteniskiem tārpiem, lenteņiem vai sūcējtārpiem. Jo sarežģītāka parazīta uzbūve, jo plašāka tā barības bāze.

No parazītiem, kas dzīvo cilvēka organismā, pilnīgi izsargāties nav iespējams, bet samazināt to ietekmi gan var. Parazītiem nepatīk sīpoli un sīpolloki, ķiploki, dilles, koriandrs, krustnagliņas, kurkuma, citrons, skujas vai skuju ekstrakts, mārrutki, sinepes, lauru lapas, ķirbju sēklas, melnie rutki, redīsi, pētersīļi, propoliss, sēru saturošie pākšaugi (zirņi, pupas un lēcas), visu veidu pipari. Ogas: dzērvenes, irbenes, upenes, pīlādži, upenes, ērkšķogas, upeņu lapas, liepziedu un apiņu tējas.

 

Kad un ko labāk ēst
Augļus var ēst gan rītā, gan vakarā, cik grib un kad grib. Visu nosaka apetīte. Vienīgais noteikums ir ēst tos atsevišķi, lai labāk asimilējas. Rodas jautājums, kāpēc radušies dažādi dietologu izstrādātie ierobežojošie ieteikumi? Dietologi saprot, ka ‘’tradicionālais’’ uzturs, ko lieto lielākā sabiedrības daļa, neizbēgami piesārņo organismu, tāpēc tika izstrādāti dažādi ieteikumi. Piemēram, neēst pēc plkst. 18:00 vakarā. Kas notiek, ja, piemēram, apēd gaļu ar kartupeļiem vai makaroniem pirms gulētiešanas? Sākumā uztura pārstrādes sistēma pastrādā kādas pāris stundas, bet pēc tam aizmieg. Kamols no gaļas un pārējā iestrēgst uz ilgāku laiku, nekā tas būtu bijis no rīta, kad cilvēks aktīvi kustas un, pateicoties vibrācijai, zarnu trakts strādā ar lielu intensitāti, tāpēc viss ātri iziet cauri. Ja virzīšanās notiek lēni, sākas pūšanas un rūgšanas process, ko zarnu trakts nekontrolē, to dara pūšanas un rūgšanas baktērijas (patogēnā mikroflora). Radušās indīgās vielas izplatās pa visu organismu. Jo ilgāk uzturs atrodas organismā, jo tas vairāk piesārņo. Tāpēc, piemēram, sievietes, kas uztraucas par lieko svaru, strikti ievēro noteikumu – neēst vakarā, jo, ja izvades sistēma nedarbojas ideāli, organisms, lai kaut daļēji neitralizētu toksīnu un šlakvielu iedarbību, tos uzkrāj zemādas audos, cerībā sagaidīt labvēlīgus apstākļus, lai izvadītu.

Šie noteikumi neattiecas uz augļiem. Augļi organismu neattīra, arī nepiesārņo. Pat, ja mēs tos apēdam uz nakti, tie paspēj iziet cauri un nerada problēmas. Diemžēl mūsdienu cilvēkam uzturs pa zarnu traktu virzās diennakti un pat trīs. Un šādā situācijā pat svaigi augļi sāks rūgt. Tāpēc vainojami ir nevis augļi, bet lēnais uztura pārstrādes process. Un, ja tas ir lēns, ēšanas laikam vairs nav nozīmes, ēd rītā vai vakarā.  

 

Kas var notikt pēc attīrīšanās, atgriežoties pie tradicionālā uztura?
Sajaucot dārzeņus ar eļļu, labāk noritēs attīrīšanās, tie veicinās zarnu peristaltiku, bet eļļa žults izdalīšanos, un pievienotie asumi (mārrutki, ķiploki, pipari utt.), veicinās gļotu šķidrināšanu, tātad vieglāku to izvadīšanu un, kā jau minēts,  tas ir arī antiparazitārais un antibakteriālais līdzeklis. Pērejot uz adekvātu uzturu pastiprināsies asins plūsmu perifērajos audos.

Pēc zarnu traktu sakārtošanas, taču, atkal atgriežoties pie termiski apstrādātā uztura, iespējama caureja, jo organisms ir sakārtojies un tam pietiek spēka pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no nedabiska uztura. Tā ir ekstremāla attīrīšanās un liecina par veselu zarnu traktu.

 

Termiski apstrādātie augļi un dārzeņi
Termiski apstrādātie augu valsts produkti piesārņo organismu ar šlakvielām, bet ne toksīniem. Toksīni tajos var būt tikai tad, ja augu audzēšanas procesā tiek izmantoti pesticīdi. Augļus un dārzeņus dara garšīgus to saturā esošās organiskās skābes. Termiski apstrādājot, tās pārvēršas par sāļiem. Katru dienu šie sāļi vairāk vai mazāk tiek izvadīti no organisma, tomēr daļa pakāpeniski uzkrājas visas dzīves garumā. Tieši šī uzkrāšanās ir saistīta ar to, ka bērni ar laiku zaudē lokanību. Vietas, kur sāļi uzkrājas, ir muskuļi, cīpslas, locītavas, kauli. Uzkrājoties arvien vairāk, tie kļūst par visu problēmu cēloni, kas saistītas ar locītavām (artrīts, artroze, reimatisms utt.).

   

Pēc alkohola lietošanas var būt divi varianti
     Miegā organisms sāk attīrīties un izmet lielu daudzumu toksīnu, kas izpaužas kā paģiras. Ja iedzer atkal, organisms saprot, ka nevarēs izturēt tik lielu slodzi un pārtrauc attīrīšanos, tāpēc kļūst labāk.

     Organisms turpina detoksikāciju un cilvēkam paliek pavisam slikti. Pārmērīgs toksīnu daudzums asinīs, iedarbojoties uz galvas smadzenēm, izraisa uz ilgu laiku nepatiku pret alkoholu.

Izcilais amerikāņu ārsts naturopāts, bioķīmiķis Pols Bregs (Paul Chappius Bragg) apraksta gadījumu no savas prakses. Uz pieņemšanu atnāk sieviete un saka, ka darīšu visu, ko liksiet – badošos, veselīgi ēdīšu utt. tomēr no kafijas, alkohola un cigaretēm atteikties nevarēšu. Ārsts piekrīt. Pēc badošanās un organisma attīrīšanas sievietei radās riebums pret šiem ieradumiem un viņa pati atteicās no tiem. Šis piemērs parāda to, ka, attīrot organismu, var ļoti vienkārši atrisināt daudzas problēmas.

                                                                                                                        biteend