22modcukdiab

Cukura līmenis asinīs
Var diskutēt par cukura līmeni asinīs, cik tas pareizi noteikts – pirms vai pēc ēšanas un, kas pirms tam ēsts, kad mērīts, rītā vai vakarā utt. Taču kopējā tendence ir draudīga. Cukura diabēts mūsdienās ir ļoti izplatīts. Ja 70. gados augšējā pieļaujamā norma, kad ārsti nozīmēja stingru diētu un zāles,  bija 4,5 mmol/l, tad mūsdienās tā ir palielināta līdz 6,4 mmol/l, jo pēc vecajām normām sanāk, ka vairāk nekā 80% sabiedrības ir slimi. Tomēr, ja patstāvīgi cukura līmenis asinīs pirms ēšanas ir lielāks par 7.2 mmol/l, bet pēc ēšanas 10.0 mmol/l, jāveic izmeklējumi. Tāpēc oficiāla diagnozes neuzstādīšana vēl nenozīmē, ka šī slimība jūs klusi un nemanāmi nav skārusi. Sākumā jau pacientam nekas nekaiš, nav nekādu jūtamu simptomu, bet, kad parādās, var būt par vēlu.  Cukura diabēts nav nejauša parādība, bet sekas ilgstošai dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu un pārmērīgai ātro ogļhidrātu lietošanai, uzkrājot toksisko piesārņojumu.

Lai izvairītos no cukura diabēta, nepieciešama savlaicīga ēšanas ieradumu maiņa, kas var būt daudz efektīvāks risinājums par paļaušanos uz jaunākajiem medikamentiem un modernāko aparatūru. Tikai, pārejot uz veselīgu uzturu, var izārstēt cukura diabētu.

  

Kas ir insulīns?
Insulīns ir universālais anaboliskais hormons, bez kura šūnas nevar asimilēt ne tikai glikozi, bet arī taukus un olbaltumvielas, kaut gan tie tiek  sašķelti tievajā zarnā un nonāk asinīs. Insulīns veicina šo barības vielu iekļūšanu šūnās caur to membrānām no starpšūnu šķidruma. Ja tas nenotiek, tiek traucēta audu trofiskā jeb barošanas funkcija, sevišķi cieš kapilāri. Ja tā ir kāja vai acs tīklene, tas attiecīgi var draudēt ar gangrēnu vai aklumu.

 

Ar ko glikoze atšķiras no fruktozes?
Saharoze ir disaharīds, kas sadalās līdz fruktozei un glikozei. Salīdzinājumā ar dabīgo fruktozi, kas ir augos, glikoze bez insulīna nevar iekļūt muskuļu un tauku šūnās, jo tās molekula ir pa labi sagriezts telpiskais izomērs. Var iekļūt tikai smadzeņu, nieru un sirds šūnas.  Dabīgai fruktozei, kas ir augļos un arī medū, tās molekula ir sagriezts pa kreisi telpiskais izomērs, tāpēc asimilējās bez insulīna. Tas neattiecas uz mākslīgi sintezēto fruktozi.

Kaut arī fruktozei nevajag hormonu insulīnu, tā rada lielu slodzi aknām un metabolisma traucējumus visā organismā. Uz aknām var veidoties viscerālie tauki, kā arī uz citiem orgāniem. Cieš aizkuņģa dziedzeris.  

Lai glikoze organismā pārvērstos fruktozē, vajag 32 veidu fermentus. Turklāt šis process ir ļoti energoietilpīgs. Lietojot medu, šī piepūle organismam nebūs vajadzīga. Tāpēc dabīgos cukurus diabēta slimnieki var lietot. Dabā tie ir savienoti komplektā ar minerāliem, olbaltumvielām, šķiedrvielām, taukskābēm, klāt vēl vitamīni, turklāt tas viss ir organiskā formā un neizraisa narkotisku efektu, kā tas ir ar sintētisko  cukuru, kurš ir pievienots lielākajai daļai industriālo produktu. Pēdējos simts gados cukura patēriņš audzis 15 reizes un sasniedz vidēji 70 kg gadā uz vienu cilvēku. 

 

Termiski apstrādātās cietes
Ēdot termiski apstrādātu cieti (polisaharīdus), piemēram, maizi, vārītus rīsus, ceptus kartupeļus, makaronus utt. ar šādu uzturu tiek saņemts liels daudzums vārītas, tas ir modificētas cietes bez fermentiem, tāpēc tās asimilācijai  vajadzīgs liels daudzums insulīna. Aizkuņģa dziedzeris strādā izdegšanas režīmā. Sekas var būt otrā tipa cukura diabēts.

 

Hiperglikēmija
Paaugstināta glikozes koncentrācija asinīs (hiperglikēmija) neienes enerģētisko vērtību, jo glikoze kā galvenais enerģijas nesējs šūnās neienāk bet ilgstoši saglabājoties bojā nervu šķiedras un locītavas, kas izraisa citu sistēmu nopietnas slimības.

Pazīmes, kas liecina par hiperglikēmiju, jeb paaugstinātu glikozes līmeni asinīs: slāpes un sausums mutē, neskaidra redze, biežas infekcijas, ātra noguršana, bieža urinēšana, svara samazinājums, slikti dzīst rētas. Problēmas, ko var radīt hiperglikēmija: nervu bojājumi, nieru mazspēja un to bojājumi (diabētiskā nefropātija), sirds asinsvadu problēmas, hiperosmolārais sindroms (sabiezē asinis), acu slimības, problēmas ar kājām, asinsvadu nekroze, biežas bakteriālās un sēnīšu ādas infekcijas.

Mums katram ir gēnu atmiņa. Kad mēs ēdam, receptori jūt un analizē apēsto. Piemēram, ar uzturu ienāk saharoze, fruktoze, laktoze, glikoze un organisms zina cik vajag izdalīt insulīnu. Kad lietojam produktus, kas satur ķīmiski sintezētos cukurus, viss notiek citādi, daži vispār nepārstrādājas. Organisms nespēj noteikt, cik vajag insulīnu un izdala to milzīgā daudzumā. Insulīna daudzums sanāk lielāks, nekā to vajag. Notiek pretējais efekts. Tiek sadedzinātas cukura paliekas asinīs. Rodas cukura deficīts (mazāk par 3,3 mmol/l), kas raksturojas ar apātiju, nogurumu, lēkmēm un pat ģīboni.

Iespējamie hipoglikēmijas cēloņi:
  φ  Zāļu blakusiedarbība, piemēram, no tām ko izmanto cukura diabēta ārstēšanā.

  φ  Aknu un nieru slimības.

  φ  Alkohols (var nobloķēt glikozes izkļūšanu no aknām).

  φ  Ilgstoša badošanās.

  φ  Aizkuņģa dziedzera audzējs, kas izraisa insulīna pārprodukciju (insulinoma).

  φ  Hormonālais disbalanss, sevišķi bērniem.

  φ  Palielināts beta šūnu daudzums aizkuņģa dziedzerī.

 

Gāzu iedarbība uz aizkuņģa dziedzeri
Ja izdzer 200 ml gāzēta ūdens, kuņģī atveras sfinktieris, un ūdens nonāk zarnās. Siltumā sāk pastiprināti izdalīties gāze. Daļa iziet uz ārpusi, bet lielākā daļa uzkrājas zarnu zonā, kas ir zem aizkuņģa dziedzera. Spiežot uz aizkuņģa dziedzeri, tiek veicināta tā disfunkcija, provocēts cukura diabēts, nepietiekami izstrādājas fermenti. Tas pats notiek, ja ēd olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem, piemēram, riekstus kopā ar augļiem. Notiek rūgšana, un izdalās ogļskābā gāze.  

 

Toksiskā slodze
Toksiskā slodze uz cilvēka organismu mūsdienās ir augusi pat vairākas reizes, salīdzinot ar gadsimtu iepriekš, tāpēc sāk darboties patoloģisko procesu kompensācijas mehānisms, lai atslogotu organismu no toksiskās slodzes, ko sevišķi rada dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas un tauki. Sāk veidoties tieksme pēc ātrajiem ogļhidrātiem, jo tie rada mazāk atkritumvielu. Tā ir organisma pašaizsardzības reakcija. Daudzi bailēs no liekām kalorijām sāk izmantot cukura aizvietotājus un saņem vēl vairāk toksīnu. Garšas kārpiņas reaģē, ka enerģija it kā ienāca, bet reāli tās nav, tāpēc gribas vēl. Līdzīgi ir ar konfektēm, kuru sastāvā ir želatīns. Apgrūtinās cukura asimilācija, jo nav speciālu fermentu ātrai un efektīvai želatīna sašķelšanai.

Palielinoties ātro ogļhidrātu patēriņam, neizbēgami palielinās cukura līmenis asinīs, tā regulēšanai attiecīgi vajag vairāk insulīna, kura sintēzei trūkst izejmateriāla. Tam nepieciešams taukos esošais holesterīns un olbaltumvielas, bet tā visa pietrūkst, tāpēc cukura līmenis asinīs saglabājas augsts.

Citādi tas ir ar medu. Daudz medus ir grūti apēst, ja to neaizdzer ar ūdeni, jo, salīdzinot ar cukura aizvietotājiem, medū ir enerģija.

 

Liekā enerģija tiek transformēta glikogēnā un taukos
Ar uzturu organismā ienākošām cukura molekulām ir jānokļūst šūnās, jo šūnām ir vajadzīga enerģija. Tāpēc visi cukuri tiek sadalīti līdz glikozei. Vienīgā degviela, uz kā darbojas šūnas – tā ir glikoze. No vienas glikozes molekulas formējas 2 ATP molekulas. Pa tiešo glikoze var ieiet tikai sirds, nieru un smadzeņu šūnās. Lai iekļūtu pārējās šūnās, ir nepieciešama olbaltumviela - insulīns (glikozes un insulīna molekulu skaitam jābūt vienādam), kas kalpo kā transportlīdzeklis, kura ieved glikozes molekulas šūnā.  Glikozes normai asinīs ir jābūt no 3,5 līdz 5,5 mmol/l Sasniedzot 5,5 mmol/l, aknas no asinīm sāk ņemt glikozi, lai veidotu enerģijas uzkrājumu diennakts patēriņam – glikoigēna veidā. Tas nozīmē, ka vienas diennakts badošanās notiek uz glikoigēna rēķina.

Kad glikogēnā rezerve ir beigusies, iestājas nogurums un bezspēks, kas ar katru dienu pastiprinās. Trešajā vai ceturtajā dienā organisms ķeras pie savām rezervēm taukiem – tas ir enerģijas rezervēm ilgstošas uzglabāšanas formā. Sākumā tiek izmantoti viscerālie tauki, kas uztur iekšējos orgānus: kuņģi, dzemdi, aizkuņģa dziedzeri utt. Ja fermentu rezerves organismā būs pietiekošas, tauki izšķīdīs pilnīgi un cilvēks jutīsies normāli. Ja nē, tad tauki izšķīdīs daļēji un pH līmenis pavirzīsies uz skābo pusi, vai arī, ja taukos būs uzkrājies daudz toksīnu, sāksies galvassāpes, reibonis, nespēks utt. Tas turpināsies, kamēr sāksies kvalitatīvo tauku izmantošana, kuri ir uz vēdera, gurniem un krūtīm. Tie tiks izmantoti paši pēdējie.

 

Ja nebūs holesterīna, nebūs insulīna
Ierobežojot treknos ēdienus, rodas vēlme našķoties ar saldumiem, jo organismam vajag enerģiju, bet enerģija visvairāk ir treknajā un saldajā. Lietojot produktus ar samazinātu tauku saturu - jogurtu, pienu, krējumu vai pat sviestu, organisms saņems daudz atkritumvielu un maz enerģijas (loģiskāk būtu lietot ar normālu tauku daudzumu, bet mazāk). Rezultāts būs tieksme pēc saldumiem un pastiprināta to lietošana. Taču aizkuņģa dziedzeris tik lielu daudzumu insulīna nespēj nodrošināt, tāpēc cukura līmenis asinīs celsies katastrofāli. Nesaņemot ar uzturu holesterīnu, nav iespējama insulīna izstrāde.

Tātad, ja aknas nepietiekoši sintezē holesterīnu, samazinot uzturā taukus, kas satur holesterīnu, nevar veidoties insulīna hormoni, jo to matrica ir holesterīns. Apēdot daudz cukura, vajag daudz holesterīna. Izveidojas apburtais loks. Samazinājām taukus - palielinājās cukurs. Samazinājām taukus – samazinājās holesterīns. Samazinājām holesterīnu – samazinājās insulīna daudzums. Aizkuņģa dziedzerim, strādājot pārslodzes režīmā, paaugstinās iekaisuma risks un, ja vēl uzturā joda pamazāk, rezultāts – 2. tipa cukura diabēts.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 193 viesi un nav reģistrētu lietotāju

22cukudiab

                                                         Cukura diabēts

Līdz ar pārtikas kvalitātes samazināšanos, kā arī neveselīgu dzīvesveidu, ir strauji saasinājusies problēma ar lieko svaru. Risinot šo problēmu ar beztauku diētām, ir strauji palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu. Slimnieku skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Tikai neliela daļa, ap 10% ir 1. tipa cukura diabēts, kas radies mātei lietojot neadekvātu uzturu vēl grūtniecības laikā vai arī nepareizi bērna barojot, pēc piedzimšanas. Pārējais ir tālākā dzīves laikā iegūtais, jeb 2. tipa cukura diabēts.

Diabētiķi apmēram trīs reizes biežāk mirst no insulta un infarkta, tiem biežāk ir problēmas ar tromboflebītiem un varikozi, spēcīgi izpaužas artropātija (locītavu problēmas), kā arī polineiropātija un amiotrofā laterālā skleroze (ALS).

Cilvēks ar ilgstoši paaugstinātu cukura līmeni asinīs nevar būt vesels, un viņam, iespējams, jau ir sākušās psihiska rakstura problēmas, tāpat kā, ja vairāk kā pusgadu ir paaugstināts asinsspiediens, pastāv iespēja, ka jau nepieciešama psihoterapeita konsultācija.

1. tipa cukura diabēts raksturojas ar absolūtu insulīna deficītu, kas visbiežāk parādās jau bērnībā. Aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņās beta šūnas izstrādā maz, vai vispār neizstrādā insulīnu.

2. tipa cukura diabēts ir heterogēna, tas ir divējāda saslimšana, kas raksturojas ar relatīvu insulīna deficītu vai arī ar insulīna rezistenci, kad šūnas nepieņem insulīnu.

Katrs insulīna palielinājums asinīs veicina insulīna rezistenci, tātad arī organisma novecošanos, bet fiziskās aktivitātes un omega-3 taukskābe palīdz to novērst. Sevišķa 2. tipa cukura diabēta riska grupa ir cilvēki ar palielinātu svaru virs 40 gadiem.

Gestācijas diabēts jeb grūtnieču diabēts attīstās grūtniecības laikā un saistās ar glikozes tolerances traucējumiem. 

 

Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēts ir nopietna slimība, kas var novest līdz invaliditātei, jo tiek traucēta gandrīz visu organisma audu apgāde ar tiem nepieciešamo. Cukura diabēts, jeb insulārā šūnu aparāta nepietiekamība tiek iegūta daudzu gadu garumā nepareiza uztura lietošanas rezultātā. Faktiski insulārā šūnu aparāta iekaisums no aukstuma vai stresa ir tikai iegansts, īstais cēlonis ir aizkuņģa dziedzera pārslogošana, biežās uzkodas, ātrie ogļhidrāti, tas ir, produkti ar augstu glikēmisko indeksu, Langerhansa saliņu piesārņojums ar vielmaiņas atkritumiem - slāpekļa šlakvielām, kas ir olbaltumvielu sašķelšanas galaprodukts un, kurš rodas sevišķi daudz no gaļas un piena produktiem. Tie ir slāpekļa mazmolekulārie savienojumi tādi kā kreatenīns un urīnskābe, kas bojā aizkuņģa dziedzera šūnas. Vienā brīdi var notikt tā, ka imūnsistēma bojātās šūnas neatpazīst un uztver kā ne savas, tas ir atpazīst kā antigēnus, kurus jāiznīcina, jeb notiek autoimūns process.

Vai ar imūndepresantiem, nospiežot imūnsistēmu, var pārtraukt autoimūno procesu? Jā īslaicīgi piebremzēt var, ko arī ilglaicīgi dara mūsdienu medicīnā. Ekomedicīnā uzskata - kamēr saslimušais nelikvidēs slimības cēloņus, tas ir neattīrīsies un nelietos adekvātu cilvēka organismam paredzētu uzturu, cukura diabēts būs neizārstējams.

 

Cukura diabēts sākas ar insulīna rezistenci
2. tipa cukura diabēts sākas ar hormona insulīna rezistenci, jo šūnas pie ilgstoši paaugstināta insulīna daudzuma asinīs ar saviem receptoriem nobloķējas pret insulīna iekļūšanu tajās. Rezultātā šūna, nesaņemot glikozi, ir badā, bet asinīs uzkrājas liels daudzums insulīna. Insulīna rezistence ir sekas neadekvāta uztura lietošanai, ko piekopj mūsdienu cilvēks. Diemžēl realitāte ir tāda, ka insulīna rezistence skar 95% populācijas.

Liekais svars veidojas nevis no taukiem, bet no cukuriem. Uzkrājoties lielam cukura daudzumam asinīs, insulīns to novada taukaudos, kur tas pārvēršas par zemādas vai viscerālajiem taukiem. Aptaukošanās vēl vairāk palielina insulīna līmeni. Veidojas apburtais loks – palielinātu cukura daudzumu asinīs organisms kontrolēt un izvadīt nevar. Beta šūnas pie šādas ilgstošas pārslodzes novājinās un rezultātā ir mazāk spējīgas izstrādāt insulīnu, jo aizkuņģa dziedzerī Langerhansa saliņu apjoms beta šūnās samazinās. Tas ir 2. tipa cukura diabēta stāvoklis.

Ja cilvēks nesāk lietot adekvātu uzturu, maz kustas un turpina iepriekšējo dzīvesveidu, viņu neizbēgami sagaida vesels lērums veselības problēmu, taču cēloni tam visam šāds cilvēks visbiežāk atzīt nevēlās – nespēku sasita ar nogurumu darbā, veselībai draudzīgus produktus uzskata par dārgu utt.

Ir jāsaprot, ka, lai izārstētu 2. tipa cukura diabētu, nemainot dzīvesveidu, tikai ar medikamentiem to izdarīt nevar. Šis apgalvojums ir teju ar 100 % garantiju. Lai izārstētu 2. tipa cukura diabētu, cilvēkam ir jāmaina enerģijas iegūšanas veids, jāpāriet no glikolīzes uz ketolīzi, tas ir, no cukuriem uz taukiem. Lai ketolīzes process noritētu, absolūtais patērētais cukura daudzums diennaktī nedrīkst pārsniegt 25-30g, ieskaitot to cukuru, ko satur arī augļi. Ja ketolīzes process organismā tiks ierosināts, liekie tauki no organisma ātri vien pazudīs. Tautas valodā runājot – negribi būt resns, ēd taukus. Pārejot uz adekvātu uzturu, ar laiku mainās arī garšas izjūta, un gala rezultātā pazūd arī vēlēšanās atgriezties pie iepriekšējā dzīvesveida.

 

Kā veidojas insulīna rezistence
Pēc definīcijas:insulīna rezistence ir stāvoklis, kad asinīs ir adekvāts insulīna līmenis, uz ko nav normālas bioloģiskas reakcijas (glikozes līmeņa samazināšanās asinīs). Insulīna asinīs ir pārmērīgi daudz, bet asimilēties tas nevar, jo organisma šūnas sevī to kopā ar glikozi pārstāj uzņemt. Rezultātā veidojas hiperglikēmija, bet glikoze nenonāk šūnās, līdz ar to nepietiek enerģijas, tāpēc parādās nogurums un viltus izsalkums.

Ēšanas reizes kļūst arvien biežākas, tiek ēsts vakaros un pat naktī. Pakāpeniski palielinās viscerālo tauku (vēdera dobumā ap orgāniem) daudzums, sāk palēnināties vielmaiņas procesi, tiek traucēta augšanas hormona darbība. Izsalkušo šūnu receptori nepārtraukti sūta signālu aizkuņģa dziedzerim, ka insulīna nepietiek. Rezultātā insulīna rezistences apstākļos insulīna daudzums asinīs var pārsniegt normu desmit un pat vairāk reižu. Tā kā glikoze šūnās netiek, arī cukura līmenis asinīs būs augsts (hiperglikēmija).

Insulīns ir polipeptīdais hormons (olbaltumviela), kura sintezējas aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņu beta šūnās. Insulīns regulē glikozes daudzumu asinīs, nodrošinot glikozes piegādi šūnām, tai skaitā muskuļu šūnās, lai uzkrātu glikogēna veidā aknās un pārpalikumu uzkrātu taukaudos. Pie augsta cukura līmeņa asinīs tiek stimulēta holesterīna veidošanās, tāpēc no pārmērīgas saldumu lietošanas arī veidojas holesterīna pārpalikums. Turklāt insulīns aktivizē anaboliskos procesus un rezultātā tiek bremzēta autofāgija, tas ir, pašattīrīšanās šūnu līmenī, kā arī tiek traucēta normāla šūnu dalīšanās.

Augsts insulīna līmenis veicina ūdens aizturēšanu organismā, tas nozīmē, ka veidojas tūskas, asinsvadu iekaisumi, audzēji utt.

Glikozes daudzumu asinīs insulīns palielina, vai samazina atkarībā no tā, ko un cik cilvēks ēd.  Insulīns ir atkarīgs no cita aizkuņģa dziedzera sintezētā hormona glikagona. Ja organismam enerģijas nepietiek, tad glikagons atbrīvo glikozi no glikogēna uzkrājumiem galvenokārt aknās.

Jo cilvēks dzīves laikā vairāk ēd saldumus, jo ātrāk novājinās glikozes līmeņa regulācijas mehānismi un samazinās aizkuņģa dziedzera resursi, bet pie paaugstināta glikozes un insulīna līmeņa asinīs veidojas, tā teikt, pierašanas efekts. Rezultātā vajadzīgas arvien lielākas insulīna devas. Parādās nogurums un vājums. Cilvēks sāk vairāk ēst, bet, ja fizisko aktivitāšu maz, veidojas aknu taukainā distrofija.

Rodas apburtais loks: bada sajūta → ēdiens → uzkodas → vairāk glikozes → vairāk insulīna → cilvēks izjūt izsalkumu → cilvēks ēd → asinīs palielinās glikozes daudzums → palielinās insulīna daudzums → rezultātā palielinās insulīna rezistence, tas ir, šūnas neuzņem insulīnu → glikozes deficīts orgānos un arī smadzenēs → apburtais loks noslēdzas. Starp citu, plānprātības, Parkinsona un Alcheimera slimību kopsaucējs ir glikozes nepietiekamība smadzenēs. Notiek strauja novecošanās un slimību skaits, kas tieši vai netieši saistās ar insūlīna rezistenci, ir iespaidīgs – aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts, problēmas ar redzi, arteriālā hipertensija, paaugstināts holesterīna līmenis, trombozes, aterosklerotiskās pangas, aritmija, insulti un infarkti, aptaukojušās aknas, nieru slimības, problēmas ar asinsvadiem, autoimūnās saslimšanas, piemēram, rematoīdais artrīts, miomas un cistas sievietēm, testosterona pazemināšanās vīriešiem, turklāt, ja ir liels taukaudu slānis, tad arī fermenta aromatozes ir daudz, tas nozīmē, ka aromatoze testosteronu pārvērš estradiolā un veidojas hormonālais disbalanss.

Ja cilvēkam ir hiperglikēmija, izdalās daudz sorbīta. Tas ir specifisks spirts, kas bojā acu tīkleni un kopā ar piena cukuru galaktozi ir viens no kataraktas veidošanās cēloņiem.

Stresa hormons kortizols noārda šūnas, bet nojaukšanas procesā arī tiek tērēts insulīns, un insulīna rezistentas var būt visa organisma šūnas vai arī atsevišķu orgānu vai audu šūnas, tāpēc, ilgstoši nesaņemot glikozi, tās var pat atmirt, rezultātā notiek strauja novecošanās.

Paaugstinātais cukura līmenis asinīs ir labvēlīgs arī vēža šūnām un rauga sēnītēm, tomēr ir viens pozitīvs aspekts – vēža šūnas un sēnītes nespēj enerģiju iegūt no taukiem, toties to spēj cilvēks.

Kā glābiņš šajā situācijā ir veģetārā keto diēta, obligāti saņemot organismam visas nepieciešamās barības vielas jeb nutrientus, tikai jāievēro, lai nebūtu neizmantoto kaloriju pārpalikums. Fiziskās aktivitātes un intervālā badošanās palīdzēs organismam attīrīties no visa nevajadzīgā. Vajadzīgs tikai gribasspēks, vēlēšanās un pacietība, gada laikā ir iespējams kardināli uzlabot veselību. 

 

Pazīmes, kas liecina par iespējamu insulīna rezistenci
2. tipa cukura diabēts neparādās pēkšņi, tas ir pakāpenisks process. Sākotnēji ir pirmsdiabēta stadija, kas izpaužas kā pakāpeniski pieaugoša insulīna rezistence, kuru sekmē mazkustīgs dzīvesveids kopā ar ilgstošu, ātriem ogļhidrātiem bagātu diētu un kaitīgiem vides faktoriem (vides piesārņojums, sadzīves ķīmija, elektromagnētiskais starojums utt.)

Diemžēl mūsdienās insulīna rezistence skar vairāk nekā 90% vispārējās populācijas. Tā ir kā pamats metabolajam sindromam, kas ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma.

Pat ja esat novērojis/usi tikai dažas no tālāk minētājām pazīmēm, ir pamats aizdomāties par dzīvesveida maiņu, lai izvairītos no tālākiem negatīviem iznākumiem.

Pazīmes, kas liecina par iespējamu insulīna rezistenci (nespecifiskas):
    Tieksme uz saldumiem un konditorejas izstrādājumiem no miltiem, līdzīgi kā alkoholiķim uz alkoholu.

    Pastāvīga, nepārējoša izsalkuma sajūta (vēlme našķoties ēdienreižu starplaikos).

    Pasliktināta barības vielu uzsūkšanās zarnās (disbakterioze, tievās zarnas baktēriju proliferācijas sindroms, kas var izpauzties kā vēdera pūšanās, flatulence jeb pastiprināta gāzu veidošanās, diareja, steatoreja).

    Miegainība pēc maltītes

    Augsts insulīna līmenis asinīs un augsts insulīna rezistences indekss

    Nav sāta sajūtas pēc ēšanas. Veidojas enerģijas trūkums, jo alternatīvais enerģijas iegūšanas mehānisms no taukiem (ketoze) darbojas vāji vai nedarbojas vispār.

    Augsts cukura līmenis asinīs (veicina tā saucamie ātrie ogļhidrāti - produkti ar augstu glikēmisko indeksu jeb spēju ātri palielināt glikozes līmeni asinīs, kā konditorejas izstrādājumi, baltmaize, sāļās uzkodas, saldumi utt. Tāpēc, kamēr nebeigsiet lietot ātros ogļhidrātus, mainīt neko neizdosies.).

    Augsts kopējā holesterīna (KH laboratorijas analīzēs) līmenis, augsts triglicerīdu (TG) līmenis, pazemināts augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL) līmenis, paaugstināts zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) līmenis.

    Organisma ‘’paskābināšanās’’ (skābju-sārmu līdzsvara izjaukšana), tā izraisītās sēnīšu slimības.

    Muskuļu masas zaudēšana un locītavu sāpes (kolagēna zudums).

    Tauki uz vēdera priekšējās sienas, viscerālie tauki (ap iekšējiem orgāniem) palielinātā daudzumā.

    Aknu aptaukošanās (ne alkohola taukainā hepatoze), tai sekojoša aknu fibroze.

    Labdabīgie audzēji (papilomas, cistas, polipi, fibromas).

    Kakla hiperpigmentācija.

    Akne (pinnes), policistisku olnīcu sindroms, paaugstināts androgēnu līmenis.

    Arteriālā hipertensija, samazināts artēriju sieniņu elastīgums.

    Palēnināts metabolisms un nepalīdz pat intervālā badošanās ar samazinātu kaloriju daudzumu ikdienas uzturā (lai izkļūtu no šāda stāvokļa, īslaicīgi jāpāriet uz ēšanas režīmu reizi 2 dienās, lietojot veselīgu uzturu).

    Izteikts nogurums pat pēc nelielām fiziskām slodzēm (bieži dzirdēta atruna no 40-60 gadīgiem ‘’jau vecums nāk’’, kaut gan tā nav vecuma pazīme).

    Vajadzība naktīs apmeklēt tualeti (niktūrija).

    Obstruktīva miega apnoja.

    Zems testosterona līmenis.

    Sāpes, ko izraisa visdažādākie iekaisuma procesi organismā (artrīts – locītavu iekaisums, otīts – ausu iekaisums, gingivīts – smaganu iekaisums utt.).

    Slikta atmiņa, vājas koncentrēšanās spējas, vecuma demence.

    Stress, reibonis, spriedze, slikta miega kvalitāte.

 

1. tipa cukura diabēts
Tradicionālā medicīna uzskata, ka pirmā tipa cukura diabēts tiek diagnosticēts pirmskolas vecuma bērniem, sākot no viena gada vecuma, tiek pārmantots ģenētiski pa mātes līnijai un nav ārstējams, saslimušie bērni ir sociāli adaptīvi un dzīvotspējīgi tikai ikdienā saņemot insulīna terapiju, ar gadiem pakāpeniski palielinot tā daudzumu. Var lietot parastu jaukto uzturu, kas bagāts ar pilnvērtīgām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, taukiem un ogļhidrātiem, ierobežojot tikai cukuru, saldumus un balto miltu izstrādājumus. Aptuveni šāds ir mūsdienu farmācijas medicīnas skatījums, savukārt ekomedicīnas uzskats atšķiras.

Sākas viss, kad auglis atrodas vēl dzemdē. Mātei lietojot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas līdz galam nesadalītas, nonāk arī nedzimušā bērna asinsritē un bojā topošos aizkuņģa dziedzera audus. Kad sāk darboties jaunpiedzimušā bērna imūnsistēma, tā vēršas pret šiem bojātiem audiem. Faktiski aizsākas autoimūns process, kas pēc vairākiem gadiem attīstās pilnībā, un to sauc par insulārā aparāta nepietiekamību, jeb 1. tipa diabētu. 

1. tipa cukura diabētam ir raksturīgs totāls insulīna deficīts. Maziem bērniem saslimšana ar 1. tipa cukura diabētu, līdzīgi kā aptaukošanās nav ģenētiski pārmantota slimība. Tās ir nepareiza uztura lietošanas sekas, kas tiek pārmantotas ģimenes tradīciju veidā no paaudzes paaudzē. Aizsākumi meklējami bērnam vēl esot mātes miesās, kad māte intensīvi lieto gaļu un termiski apstrādātu cieti saturošus produktus. No to radītiem toksīniem cieš arī topošā bērna aizkuņģa dziedzeris. Nākamā kļūda, ko izdara māte bērnam jau piedzimstot, ir bērna barošana ar govs pienu, vai to saturošiem maisījumiem, kas vairākkārt palielina saslimšanas risku. Starp citu agrāk, kad mātei pietrūka piena, izmantoja no kaņepēm pagatavoto pienu.

Langerhansa saliņu beta šūnās, kas izstrādā hormonu insulīnu, aminoskābju posmu secība ir identiski līdzīga govs pienā esošās olbaltumvielas kazeīna aminoskābju molekulu posmiem. Tā kā imūnsistēma jau tā ir noslogota ar antigēniem, dažreiz sanāk kļūme, tā sāk iznīcināt sava organisma šūnas un attistās 1. tipa cukura diabēts, tāpēc govs pienu bērnu uzturā lietot nav vēlams. 

 

Kā izvairīties no cukura diabēta?
Cukura diabēta cēloņi, kā jau iepriekš minēti: dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, ātrie ogļhidrāti aizkuņģa dziedzera darbošanās pārslodzes režīmā, stress, mazkustība, nepareizs uzturs, kā arī vīrusi (citomegalovīruss, herpes, adenovīruss utt.). Vīrusiem nokļūstot aizkuņģa dziedzerī, netiek izstrādāts insulīns. Arī tad, ja baktērijas, sēnītes vai parazīti nokļūst aknās vai aizkuņģa dziedzerī, sākas problēmas ar insulīna izstrādi. Kamēr organisms nav pilnīgi pārslēdzies uz veselīgu uzturu, un aknas nespēj nodrošināt organismu ar nepieciešamo holesterīna daudzumu, jālieto dzīvnieku izcelsmes tauki, jo augu izcelsmes tauki vājāk asimilējas un tajos nav holesterīna. Līdzīgi kā pie citām slimībām jāierobežo ātrie ogļhidrāti.

Medu cukura diabēta slimnieki ierobežotā daudzumā lietot var, jo tas pieskaitāms drīzāk pie lēnajiem ogļhidrātiem, kuri ļoti strauji nepalielina cukura līmeni asinīs. 

 

Kāpēc cukura diabēta slimnieki var lietot fruktozi?
Augos esošais polisaharīds inulīns (artišoki, batātes, topinambūrs, portulaka) ir fruktozes, bet ne glikozes polimērs. Tas nozīmē, ka inulīns sastāv no daudziem fruktozes monomēriem, tātad no fruktozes. Ciete (maize, makaroni, kartupeļi) sastāv no daudziem glikozes monomēriem.

Glikozei un fruktozei ir vienāds atomu skaits, bet atšķiras struktūra. Glikozei ir pa labi sagriezta izomēriskā (telpiskā) konfigurācija, bet fruktozei pa kreisi, tāpēc tai, lai iekļūtu šūnās, insulīnu nevajag.

Ārstējot diabētu, jāņem vērā, ka medus, ja vien tas ir kvalitatīvs un nesildīts, pārsvarā satur fruktozi. Tas nozīmē, ka tam insulīnu nevajag, tāpēc diabēta slimnieki medu ierobežotā daudzumā lietot var. 

 

Ārējās pazīmes, kas liecina par pārmērīgu cukura daudzumu asinīs
Ja kaut dažas no šīm pazīmēm, kas izpaužas uz ādas, jums ir aktuālas, tad ir pamats aizdomām par pirmsdiabēta stāvokli vai pat cukura diabētu:

  Р Čūlas uz kāju pēdām, ilgi nedzīstošas rētas.

  Р Problēmas ar mikrokapilāriem, tumši zili izplūdumi uz ādas un raibi plankumi.

  Р Pietūkusi seja un pietūkums ap acīm, sevišķi no rītiem.

  Р Uz ādas parādās angiomas, papilomas, hemangiomas vai sarkani punktiņi.

  Р Melnāakantoze, kad daļa ādas paliek tumšāka, visbiežāk uz kakla, uz krokām vai elkoņiem.

  Р Akne, pumpas.

  Р Āda lobās, tā ir sausa, bieza un blīva, veidojas tulznas.

  Р Sīkie asinsvadi lūst, un audi neapgādājas ar asinīm, veidojas gangrēna.

  Р Sēnītes uz nagiem.

 

Pazīmes, kas liecina par cukura diabētu

    Nogurums no rīta, kad nogurumam nevajadzētu būt.

    Nogurums pēc ēdienreizēm

    Ir teiciens ‘’nepaēdis vīrietis dusmīgs’’. Nedrīkst paēšana vai nepaēšana ietekmēt nervu sistēmu, tas nozīmē, ka organisma kompensatorie mehānismi ir novājināti.  

    Pastiprināta apetīte.

    Palielinās vai samazinās ķermeņa svars.

    Patstāvīgi slāpes, sausums mutē.

     Raksturīga bieža urinēšana dienā un naktī (poliūrija), tā kā liels insulīna daudzums asinīs izraisa urīnpūšļa gludās muskulatūras spazmu, muskulatūra neatslābst un urīns pilnā apjomā netiek izvadīts. Organisms tādā veidā caur nierēm cenšas atbrīvoties no liekā cukura.

    Vājuma sajūta, kas saistīta ar hipoglikēmiju un hiperglikēmiju.

    Redzes asuma pavājināšanās un tāda kā migla acīs, ko izraisa asins mikrokapilāru noārdīšanās un vitamīnu deficīts.

    Roku un kāju tirpšana un nejūtīgums, kas saistīts ar neiropātiju, ko izraisa nervaudu un asinsvadu cukura izraisītie bojājumi.

    Slikti dzīst rētas.

    Saplaisājusi āda un sakasījumi, kas slikti dzīst.

    Niez acis un ausis, kā arī pārējā āda, sevišķi vakara pusē.

    Dzimumorgānu nieze sievietēm.

    Ādas krokas un elkoņi kļūst tumšāki.

    Āda lobās un kļūst plānāka.

    Ekstremitāšu nejūtīgums un tirpšana.

Protams, arī pie citām slimībām var būt dažas līdzīgas pazīmes, tāpēc galīgo slēdzienu var izdarīt tikai pēc attiecīgo analīžu veikšanas.

                                                                                                                      biteend