r1
r2
r3
r4
r5
r6
r7
r8
r9
r10
r11
r12
r13
r14
r15
r16
r17
r18
r19
r20
r21
r22
r23
r24
r25
r26
r27
r28
r29
r30
r31
r32
r33
r34
r35
r36
r37
r38
r39
r40

20modimunit

Ziedputekšņi
Ziedputekšņi ir augu valsts ģenētiskā informācija, jeb DNS. Tās ir olbaltumvielas, kuras ietvertas celulozes aizsargapvalkā. Celuloze ir barības bāze probiotiskajām, jeb labajām baktērijām zarnās. Ja zarnu mikrofloras līdzsvars nav izjaukts, uzturā nedominē dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas ir īstie alerģijas izraisītāji, viss pārstrādājas un nekāda alerģija būt nevar. 

 

Augu izcelsmes produkti alerģiju izraisīt nevar
Neviens neolbaltumvielu produkts, tai skaitā citrusaugi, medus, arī ziedputekšņi, augļi, ogas, mārrutki un tā tālāk, nekad neizraisa alerģiju un izraisīt nevar. Izraisošo produktu saraksts ir pavisam īss, tikai pieci produkti – piens, sēnes, zivis, olas un gaļa, kā arī to izstrādājumi. Visu pārējo ēdiet droši.

Ir faktori, kas izraisa alerģiju, jo ir tās cēloņi un ir faktori, kas rada ieganstu alerģijas aizsākumam. Par tādiem ieganstiem kļūst citrusaugi, zemenes, medus, ziedputekšņi, arbūzi, tomāti utt. Kāpēc tā? Tas saistīts ar to, ka tie rada sārmainu, šūnām labvēlīgu vidi un ir bagāti ar fermentiem, attīra šūnas no iekapsulētām šlakvielām un palaiž lizēšanas procesu, tas ir šlakvielu izšķaidīšanu, kas pēc tam nonāk starpšūnu telpā, asinīs un limfā. Rezultātā koncentrējas liels daudzums vielmaiņas procesa atkritumvielu. Ar uzturu vēl klāt ienāk dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ar to rādītiem toksīniem. Organisms šādu iekšējas vides piesārņojuma slodzi izturēt nevar un reaģē ar strauju pārmērīgo imūno reakciju - milzīga daudzuma antivielu radīšanu. Seko reakcija antiviela-antiģēns, lai iznīcinātu antigēnu. Šī arī ir alerģiskā reakcija, ko dēvē par slimību. Risinājums ir tikai viens – attīrīt un nepiesārņot organismu.

Visi augi bez izņēmuma satur olbaltumvielas, jo citādi nav iespējams nodot ģenētisko informāciju. Tās ir īsās aminoskābju ķēdes – lipoproteīdu un glikoproteīdu savienojumi, kas nonākot cilvēka organismā viegli sadalās līdz aminoskābēm un neizraisa antivielu veidošanos organismā. Olbaltumvielas, ko no augu izcelsmes materiāla sintezē mūsu aknas un kaulu smadzenes ir sugai specifiskas un individuālas pēc molekulas uzbūves, tāpēc nevar būt antigēns, kas izraisa antivielu veidošanos.

Ja uzturā lietosiet pārsvarā augu izcelsmes olbaltumvielas, izvairīsieties arī no anafilaktiskā šoka, ko rada kukaiņu kodumi. Varēsiet droši ēst līdz tam liegtās zemenes, medu, citrusaugļus, jūsmot par ziedošo pavasari un nebūs jābēg uz ziemeļiem. Tāpat kā no savas ēnas, no šlakvielām un toksīniem aizbēgt nevar.  

 

Gļotāda mūs sargā
Asinīs nedrīkst būt sveši aminoskābju savienojumi jeb olbaltumvielas. Tas ir bīstami. Ja jūs, piemēram, ieelpojat gaisu, kas satur putekšņus, tie nokļūst plaušās un no plaušām asinīs, nevis zarnās, rezultātā palielinās kopējais daudzums nesadalītu svešu olbaltumvielu. Organisms cenšas aizstāvēties. iesnas, šķaudīšana, asaras, ir veids, kā tas notiek, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvojotos no neradnieciskām olbaltumiemvielām.

Jebkurš organisms cenšas saglabāt savu specifiskumu, kā sugas, tā individuālo. Tikai nokļuvusī olbaltumvielu molekula organismā spēj izraisīt imūno atbildi antivielas veidā. Organisms cenšas atvairīt vai iznīcināt svešinieku. 

 

Enerģija
Slimību epidēmijas laikā daži saslimst, bet daži nē. Kāpēc? Viss ir atkarīgs no tā, cik labi ‘’pabarota’’ imunitāte. Ar interferoniem (iegūtajiem no cūkām) vai sintētiskajiem preparātiem imunitāti pabarot nevar. Cilvēka organisms interferonu neizstrādā. To sintezē pienskābās nūjiņas. Imūnšūnām vajadzīgs tieši tas pats, kas parējām šūnām – aminoskābēs, dzīvie vitamīni, poli nepiesātinātas taukskābes, minerāli, fermenti, skābeklis, antioksidanti un pietiekamā daudzumā ūdens, kā arī liels daudzums enerģijas Cilvēkam var nekas nesāpēt, bet trūkst enerģijas. Tā ir vājas imunitātes pazīme. To visādi var saukt gan par depresiju, gan hroniskā noguruma sindromu. Pirmais ar ko jāsāk, rūpējoties par enerģiju, ir ūdens, kas ir galvenais tās piegādātājs, jeb ‘’transportieris’’. Svarīgi, lai ūdens pēc fizikāli ķīmiskām īpašībām būtu pēc iespējas līdzīgāks, kāds tas ir šūnās.

 

Vitamīns C
Vitamīns C (C6H8O6) vada ap 300 bioloģiskos procesus organismā, aizsargā šūnu membrānas, kā arī vitamīnus A un E  no oksidācijas, veicina kalcija un dzelzs asimilāciju. Vitamīns C tiek izmantots L-karnetīna sintēzē, kas nepieciešams garo taukskābju ķēžu transportēšanai šūnu organoīdos mitohondrijos, lai oksidētos enerģijas ražošanai, kā arī piedalās vielmaiņas produktu izvadīšanā no šūnām. Tas nozīmē, ka jo vairāk vitamīna C, jo vairāk šūnās karnetīna, tātad arī enerģijas.

Vitamīns C ir ļoti spēcīgs antioksidantu komplekss, kas organismā nomāc brīvo radikāļu postošo darbību, bloķē oksidēšanās procesu, samazina daudzu hronisku un iekaisuma slimību attīstības risku, kā arī palēnina novecošanos un muskuļu masas zaudēšanu. Vitamīns C nepieciešams nervu sistēmas darbībai, jo piedalās neirotransmiteru sintēzē. Neirotransmiteri ir vielas, kas nodod signālu no smadzenēm uz audiem un orgāniem, tāpēc palēnināta reakcija ir C vitamīna deficīta pazīme.

Vitamīns C piedalās kolagēna sintēzē, kas absolūti nepieciešams visu saistaudu sintēzē.

C vitamīns ir viens no populārākajiem imunitātes uzlabošanas līdzekļiem, jo paaugstina interferona līmeni. Tas aktivizē noteiktas šūnu olbaltumvielas, kas bloķē vīrusu replikāciju. Imūnšūnām vajadzīga restaurācija – tā ir vitamīnu enerģija. Galvenais no tiem ir ūdenī šķīstošais vitamīns C. Tas organismā remontē fermentus un hormonus, vienmēr pienāk tai vietā, kur ir neaktīvi hormoni, tāpēc to pat iesaukuši par jaunības vitamīnu. Tiklīdz hormons aktivizējas, tā vitamīns C tam atdot vienu elektronu un aiziet. Cilvēkam ikdienā lietojot uzturu tādu, kādu daba tam nav paredzējusi, tiek zaudētas spējas pašam sintezēt vitamīnu C, tāpēc ir svarīgi to saņemt ar pārtiku. Svarīgi, lai tas būtu dabīgais, nevis mākslīgi sintezētais, kuru organisms gandrīz neasimilē, kā arī jāņem vērā, ka pie termiskās apstrādes notiek tā sagrūšana. Piemēram, vārītos kartupeļos C vitamīns saglabājas - ar mizu 75%, bez mizas 60%, ceptos 35%, bet kartupeļu biezenī tikai 20% apmērā.

Vitamīns C pietrūkst gandrīz visiem un vienmēr. Tā nepietiekamība rada ļoti daudzas problēmas visā organismā. Raksturīgākās pazīmes (kaut gan līdzīgas pazīmes var būt arī citu veselības problēmu gadījumā)  ir nogurums, smaganu un deguna asiņošana, slikts garastāvoklis, zilumi un asinsizplūdumi uz ādas, slikti dzīst rētas, jo apgrūtinās kolagēna sintēze un pasliktinās tā kvalitāte, sausa āda, matu izkrišana, locītavu sāpes, biežas saaukstēšanās slimības, paaugstināta uzbudināmība, sarkanas pūtītes uz mēles malām. Cinga jau ir galējā C vitamīna deficīta pazīme.

Pie jebkurām saslimšanām veidojas vitamīna C nepieciešamība, kas saistīta ar tā antioksidatīvajām īpašībām. Vitamīna C asimilāciju apgrūtina paaugstināts cukura līmenis asinīs, kas saistīts ar insulīna rezistenci.

Tāpat kā pārējie vitamīni, arī C vitamīns jāizvēlas tikai dabiskas izcelsmes, nevis mākslīgi sintezēts. Čempions vitamīna C daudzumā ir skābētie kāposti (200g kāpostu satur 1g C vitamīna), taču jāievēro, ka tie tiek pareizi fermentēti, tas ir, gatavojot nepievieno cukuru, sāli, etiķi utt. Ar šādi gatavotiem kāpostiem reizē arī tiks nodrošināta vitamīna K2 diennakts norma. Protams, visdažādākie zaļumi ir labs C vitamīna avots. Noder arī citrusaugļi, sevišķi citroni, taču jāņem vēra tas, ka apelsīni un mandarīni satur daudz cukura, bet cukura un C vitamīna formulas ir gandrīz identiskas, tāpēc C vitamīns tiek pārstrādāts lielākoties kā glikoze, līdz ar to ieguvuma kā no antioksidanta vairs nebūs. Antioksidanti oksidē vīrusu un baktēriju apvalku, kā arī pastiprina imūnsistēmas fermentatīvo sistēmu.

Arī biškopības produktus var izmantot. Vitamīns C ir arī bišu maizē, kur ir vairāk nekā 300 bioloģiski aktīvo ingredientu. Citādi tas arī nevar būt, jo ziemā, kad no stropa bites nevar izkļūt un ir, jāizaudzē jaunā paaudze, jebkura kaut vai viena dzīvībai nepieciešamā komponenta trūkums var izrādīties izšķirošs – būt vai nebūt.

 

Cilvēka imūndeficīta vīruss HIV
HIV vīrusam nonākot cilvēka organismā, tas pārveido savu ģenētisko materiālu un iespiežas imūnsistēmas šūnās. Galvenokārt tie ir T-limfocīti. Ievieto savus gēnus šūnas hromosomās, kuri visbiežāk uzreiz aktivizējas. Sākas vīrusa tiražēšana, kamēr tie nonāvē šūnu. Jaunie vīrusi izkļūst brīvībā un uzbrūk citām šūnām.

 

Stress un imunitāte
Skābu vidi organismā rada termiski vai citādi nogalināti produkti, antibiotikas, jo iznīcina baktērijas un to vietu strauji aizņem sēnītes. Arī stress rada skābu vidi. Rezultātā leikocīti šādā vidē kļūst gandrīz nekustīgi. Bieži vien dzirdēts sakam, cilvēks pārdzīvojis stresu un saslimis. Būtībā ir tā, ka stress slimību iedzen iekšpusē. Stresa neesamība slimību izved ārpusē, jo darbojas imunitāte. Slimība iziet ārpusē, piemēram, caur ādu (beigtie vīrusi, mirušās šūnas). Ja tajā brīdī būs smags stress, tiks nobloķēts toksīnu izvades mehānisms. Kā sekas - var sākties nopietnākas saslimšanas, piemēram, meningīts.

 

Rūpējieties par imunitāti
Cilvēka organismā mīt ap 2 kilogrami derīgo baktēriju. Ja tās iznīcina, cilvēks var nomirt nākošā dienā, jo būs zarnu trakta sterilitāte, uzturs nepārstrādāsies. Mums jāsargā baktērijas. Uzturs tiek pārstrādāts pateicoties fermentiem, ko izdala baktērijas. Imunitāte dzimst zarnās. Kāds zarnu trakts, tāda imunitāte. Baktērijām nepatīk sāls, cukurs, etiķis, konservanti, ĢMO produkti, tās pārstāj vairoties.

Zarnās dzīvojušās baktērijas, jeb derīgā zarnu mikroflora atrodas uz iekšējā zarnu ģļotapvalka. Tā sintezē aminoskābes un vitamīnus, B grupas vitamīnus, K vitamīnu, folijskābi utt. Ja vien cilvēks lieto uzturu, kādu tam paredzējusi daba, tiek sintezēti gandrīz visi vitamīni un aminoskābes, tai skaitā tā saucamās neaizvietojamās aminoskābes. Derīgā mikroflora pilda imūnmodulējošo funkciju, kas ir šūnu imunitātes reakcija. Piedalās laktozes pārstrādē, nodrošina dzelzs, D vitamīna un kalcija jonu asimilāciju.

Zarnu mikrofloras uzturēšana labā stāvoklī ir visefektīvākais lidzeklis pret novecošanos un slimībām.

Uzturs un ekoloģija, tas arī viss, jo vairāk nav ar ko graut imunitāti. Ja imunitāte sākotnēji stipra, pat pie stresa, kaut arī samazinās, bet darbojas. Kas tad imunitātei traucē? Ap 90% produktu tiek gatavoti mākslīgi, kurus nedrīkstētu lietot uzturā. Nitrīti un mononātrija glutomāts ir lielākie imunitātes ienaidnieki. Arī saules ultravioletais starojums izkļūstot caur ādu, sadala starpšūnu šķidrumu. Parādās ūdens molekulu brīvie radikāļi. Skābeklis kā ļoti spēcīgs oksidētājs, sāk pieķerties pie visām šūnām, tai skaitā leikocītiem. Leikocīti cenšas no tā atbrīvoties uz C vitamīna rēķina. Ja limfocīts pienāk pie brīvā radikāļa, notiek dzēšana. Tiek dzēsta enerģija, un limfocīts kļūst neaktīvs.

Imunitātes pazemināšanās pazīmes - nogurums iestājas ļoti ātri un mēdz būt hronisks, var būt gan miegainība, gan bezmiegs, galvassāpes, lauzošas sāpes muskuļos un locītavās, bieža slimošana, ilgstoša slimību norise, ilgstoša temperatūras paaugstināšanās, darbaspēju samazināšanās.

Par imunitāti jārūpējas katru dienu. Ar uztura bagātinātājiem vien nepietiks. Vajadzīgs ūdens, atpūta, veselīgs miegs, normāls uzturs un higiēna. Galvenais – pabarot un nesaindēt. Jāēd to, kas veselīgs, nevis to, kas garšo. Disbakterioze, jeb disbioze strauji novājina imunitāti.

Nav iespējams iznīcināt visus vīrusus, baktērijas un sēnītes. Pat ja tas izdotos, iespēja inficēties no jauna ir ļoti reāla, jo paralēlā pasaule ir visur esoša. Tāpēc vienīgais ceļš ir stiprināt imunitāti, pabarojot to. Un pabarošanai der tikai dabīgās vielas. Piemēram, zelmeņa sula, diedzētas sēklas, bišu maize. Ne vakcīnas, ne ķīmiskās vielas nevar piespiest leikocītu strādāt, vajag pilnvērtīgu uzturu un enerģiju. Arī imūnstimulatori, piemēram, žeņšeņs, kas stimulē organismu izmantot rezerves, var radīt nopietnas problēmas, kad rezerves izbeigušās.

 

Vakcīnas
Ir divas grupas vakcīnu - antibakteriālās un pretvīrusu. Visas vakcīnas iedalās dzīvajās, piemēram, prettuberkulozes BCG un inaktivētajās jeb nedzīvajās, piemēram, DTP (vakcīna pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu). Visas dzīvās vakcīnas satur antibiotiķus, bet inaktivētās, kā konservantu satur dzīvsudraba organisko savienojumu tiomersālu, kas ir daudzreiz toksiskāks par pašu dzīvsudrabu. Vakcīnu inaktivācijai izmanto formaldehīdu, kā inaktivācijas aģentu. Formalīns, kā zināms, ir spēcīgākā šūnu inde. Organisma imūnās atbildes pastiprināšanai tiek izmantots alumīnija hidroksīds. Alumīnijs negatīvi iedarbojas uz nervu sistēmu.

Vakcīnu aizstāvji gan iebilst, ka šīs toksiskā vielas ir nelielos daudzumos un neko sliktu izdarīt nevar, taču der atcerēties, ka viena un tā pati viela dabīgā pārtikā, kurai organisms laika gaitā piemērojies un tā pati viela mākslīgi sintezētā savienojumā var uzvesties diametrāli pretēji. Tas ir viens no vakcīnu blakusparādību cēloņiem.

Jebkura vakcīna pret infekcijas slimībām, kura veido organismā specifisko imunitāti, padara kopējo imunitāti pārmērīgu, tādā veidā palielinot onkoloģiskās saslimšanas risku, bet dabīgā nespecifiskā imunitāte kļūst perversa. Vakcīnas un ja vēl pieskaita hormonālos preparātus, antibiotikas, citostatiķus, to kopējais rezultāts – autoimūnās un alerģiskās saslimšanas sastopamas arvien biežāk.

Bērnam piedzimstot imunitātes nav, imūnprogrammu bērns saņem ar mātes pirmpienu, ja nesaņem izstrādā savu imunitāti, taču vājāku. No mātes pārmantotajā imūnprogrammā, jeb pārslimoto slimību vēsturē ir arī informācija par vakcīnām, ko saņēmusi māte un arī vecmāte utt.  

Tāpēc ir novērots, ka valstīs, kur notiek masveida potēšana, nu jau vairākās paaudzēs, cilvēki kļūst sensitīvāki, biežāk rodas pārmērīga imunitātes reakcija. Ja tā ir kopējā šūnu reakcija – to sauc par alerģiju. Ja lokālā šūnu reakcija – onkoloģija. Paradoksālākais ir tas, ja ar masveida vakcinēšanu arī izdodas likvidēt kādu infekciju, nekavējoties tās vietā parādās kāds cits mikrobs vai vīruss, bet daudz ļaunāks un neuzvaramāks, bet organisms jau ir iztērējis jaunu imūnšūnu sintezēšanas iespēju rezerves. Rezultāts - noplicināta imūnsistēma ar izrietošām no tā sekām.

 

Vai vakcīnas ir dabā?
Cilvēka imūnsistēma nepārtraukti saskaras ar vis dažādākiem ar acīm neskatāmiem sīkiem mikroorganismiem. Tās var būt baktērijas, sēnītes, vīrusi. Pateicoties šiem mikroorganismiem, imūnsistēma nepārtraukti tiek uzturēta tonusā jeb trenēta, lai tā varētu veikt, savu galveno uzdevumu – neļaut mikroorganismiem savairoties pārāk daudz. Daudzie eksperimenti ar dzīvniekiem pārliecinoši parāda, ka, turot tos sterilā vidē, to dzīvotspēja samazinās. Vīrusu mutācija ir daudz ātrāka par jebkuru vakcīnu izstrādi.

Vakcīnas var saturēt alumīnija silikātu, formaldehīdu un iespējams pat dzīvsudrabu. Vakcinēšanās aizstāvji gan apgalvo, ka modernajās vakcīnās dzīvsudrabs vairs netiek izmantots, taču jāatgādina, ka tā sāļi ir daudz kaitīgāki par pašu šo smago metālu. Alumīnija silikāta uzkrāšanās veicina Alcheimera slimības attīstību. Faktiski vakcīnas vairāk vajadzīgas farmācijas industrijai, jo var pelnīt ne tikai no slimiem, bet arī no veseliem. Der arī aizdomāties, kāpēc vakcīnu detalizēts sastāvs tiek turēts lielā slepenībā.

Ja tomēr nolēmāt vakcinēties, jāņem vērā, ka to darīt drīkst tikai vesels cilvēks, bet ne slims vai atveseļošanās stadijā esošs. To drīkst darīt tikai ar kvalitatīvu vakcīnu, pretējā gadījumā būs saasinājums un neiegūts vajadzīgais efekts.

 

Nav jāpadara vienkāršo par sarežģīto
Vīrusi un mikrobi ir it visur. Tiklīdz tiem parādās barības bāze – strutas, šlakvielas, toksīnu novājinātās šūnas, notiek to strauja vairošanās. Tā kā veselām šūnām biolauka intensitāte ir daudzreiz spēcīgāka par mikrobu biolauka intensitāti, šīs šūnas netiek skartas. Ja tā nebūtu, cilvēce sen vairs neeksistētu. Ar vakcīnām nevar atņemt barības bāzi tiem, pret ko šīs vakcīnas vērstas. Tas nozīmē, ka par bērna veselību jārūpējas vēl daudz, daudz agrāk, pirms bērns piedzimst. Ja mātei grūtniecības laikā ir toksikoze, tas liecina, ka daudziem slimību izraisītājiem ir augsne, lai vairotos un izdalītu toksīnus, kuri neizbēgami nonāk vēl nedzimuša bērna organismā, jo placentārā barjera tik lielu slodzi, kāda mūsdienās tai tiek uzlikta, noturēt nevar. Rezultātā bērns piedzimst jau ar iemantotajiem toksīniem un barības bāzi priekš tiem, pret kuriem vērstas vakcīnas.

Varbūt loģiskāk būtu mātei pirms grūtniecības veikt nopietnu attīrīšanās kursu, grūtniecības laikā lietot adekvātu uzturu, tas ir nepiesārņot, gan savu, gan bērna organismu. Tad arī nevajadzēs nekādas vakcīnas un atkritīs demagoģiskas spriedelēšanas – vajag vai nevajag vakcinēties. Nav jāpadara vienkāršo par sarežģīto. Kas to cenšas padarīt un kam tas izdevīgi, nav grūti uzminēt.

 

Vakcinēties vai nevakcinēties?
Ir absurds pieņēmums, ka bērns piedzimst simtprocentīgi vesels, taču vakcinēt drīkst tikai pilnīgi veselu bērnu un to vizuāli nevar noteikt, pretējā gadījumā, ja ir kādas saslimšanas, jāizstrādā cita vakcinēšanās metodika, ko var izdarīti tikai pieredzējis speciālists, un tas ir ļoti svarīgi, citādi var pazaudēt bērnu.

Pēc statistikas 2,9% vecāku atsakās vakcinēt savus jaundzimušos bērnus. Tāda ir vecāku izvēle Latvijā. Tiem, kas nolēmuši savus bērnus vakcinēt, lūk neliels ieskats bērnu vakcinēšanas kalendārā. Dzemdību namā bērns pirmajās stundās pēc piedzimšanas, kad imunitāte vēl nav nostiprinājusies un kad vēl nevar noteikt vai ir riska grupā, bērns jau saņem pirmo vakcīnu pret B hepatītu, bet pirms izrakstīšanas no stacionāra prettuberkulozes vakcīnu (BCG). Pēc diviem mēnešiem seko vakcīnas pret pneimokoku un rotavīrusu, kā arī kombinētā vakcīna (difterija, stinguma krampji, garais klepus, poliomielīts, haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts). Pēc diviem mēnešiem to pašu atkārto. 6 mēnešu vecumā tiek saņemtas visas iepriekš minētās vakcīnas, izņemot pneimokoku. Sīkāk  ar to visu var iepazīties bērnu vakcinācijas kalendārā, kas pieejams SPKC (Slimību profilakses un kontroles centrs) mājaslapā.

Ja bērns pirmajā dzīves gadā saņem pilnu vakcinācijas komplektu, iespēja kļūt par asmātiķi gandrīz dubultojas, bērns saņem organismā pieļaujamo kritisko alumīnija daudzumu, kas uzkrājas galvas smadzenēs un rada mikroiekaisuma perēkļus, kuri veicina smadzeņu audzēju risku.  Vēl arī paaugstinās autisma risks, kas saistās ar smadzeņu disfunkcionāliem traucējumiem. Autismam ar katru gadu ir tendence vērsties plašumā.  Vai tā ir nejaušība vai sakritība, bet visvairāk šādas problēmas skar tieši tos, kas viscentīgāk vakcinējas. Vakcinētie pret vīrusu slimībām bieži vien slimo vēlreiz atkārtoti, slimo ilgstoši, komplicēti un smagāk.

Dabā ir iekārtots tā, ka cilvēks sastopas ar vīrusu, kontakts beidzas, imunitāte sāk strādāt un process notiek. Vakcīnā kontakts tupinās daudz ilgāk, vairāk nekā 10 dienas, jo vakcīna būvēta tā, lai tā darbotos ilgāku laiku. Ir speciālie adjuvanti, uz kuriem ‘’uzsēdina’’ antigēnu (slimību izraisītāju). Ievadot to organismā, notiek ilgstoša hiperkairināšana un parādās risks saslimt ar multiplo sklerozi.

Ir vakcīnas, kas ietekmē kuņģa zarnu traktu, to nosaka vakcīnu ražošanas specifika, jo vakcīnu nav iespējams iegūt bioķīmiski un ģenētiski absolūti tīru. Nevar nodalīt svešus vīrusus, šo vīrusu informāciju no tās vides, kur tiek audzēts slimības ierosinātāja aģents, no kura iegūst vakcīnu. Piemēram, gripas vakcīna tiek audzēta vistu olu embrijos. Kāda tā vide, kādi vīrusi tur cirkulē, kur vistas dzīvo, ar ko tās baro, var tikai nojaust. Bioloģiskie piemaisījumi ir tie, kas apdraud organismu, kurā tie tiek ievadīti. Tā ir sveša ģenētiskā informācija un kā tā tālāk attīstīsies var tikai minēt.

Piemēram, difterijas vakcīna nepasargā no saslimšanas ar difteriju, faktiski tā ir anatoksīns, ko iegūst toksīnus apstrādājot ar formalīnu un padarot tos nekaitīgus. Tādā veidā vienkārši  tiek nodrošināta vieglāka slimības norise. Tuberkulozes vakcīna nepasargā no saslimšanas ar cilvēka tuberkulozi, jo tiek gatavota no dzīvnieka tuberkulozes štama, šī vakcīna tikai veicina imunitāti.

Tiem, kas potējas pret gripu, būtu jāzina, ka gripas vīruss ir ļoti mutagēns, un, ka vīrusa štams (veids), pret ko izstrādāta vakcīna, darbojas tikai pirmās divas līdz trīs nedēļas, tālāk šis štams mutē un vakcīna nedarbojas. Tad, kad gripa sākusies, vakcinēties vairs nav jēgas. Pretgripas vakcīnām efektivitāte ir tikai daži procenti.

Ārstam ir jāmāk pazīt komplikācijas, ievērot tās. Praksē notiek tā, ka labākajā gadījumā tiek vērota lokālā reakcija, bērna uzbudināmība un temperatūra. Taču blaknes nav tikai paaugstināta temperatūra. Blaknes var izpausties visdažādākos veidos, piemēram, toksīni iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, un bērns nepārtraukti brēc. Blaknes var parādīties arī pēc vairākiem gadiem.

Vai tiek sekots vakcīnu iedarbībai ilgtermiņā?  Vai tas viss tiek nofiksēts un ievadīts statistikā, ar kuru oponē vakcīnu aizstāvji? Vai ārstiem ir izdevīgi ziņot par blaknēm, kam var sekot daudzas pārbaudes, kas vēl vairāk apgrūtinās darbu?

Pirms pieņemt lēmumu par bērna vakcināciju, vecākiem kritiski jāizvērtē pieejamā informācija, nevis akli jāpaļaujas uz to, ko kāds teica, tāpēc būtu ieteikums pašiem sev atbildēt uz šiem un dažiem sekojošiem jautājumiem:
  � ?�  Vai esat iepazinies valsts zāļu aģentūras internetvietnē ar tur pieejamo informāciju par konkrēto vakcīnu, bet vislabāk ražotāja oficiālajā internetvietnē, vai arī paļaujaties uz vakcinētāja nodeldētajām frāzēm, ka gan jau viss būs labi, bet varbūt noticat tam, ko ‘’viena tante teica’’?

  � ?�  Vai esat pilnīgi vesels? (Lai veidotos stabila imunitāte, vakcinēties drīkst tikai pilnīgi veseli cilvēki, kam nav ne akūtos, ne hronisko slimību. Pie paaugstināta riska grupām pieskaitāmi cilvēki ar autoimūnām saslimšanām, hipersensitivitātes reakcijām jeb alerģiskām reakcijām pret kādu no preparāta sastāvdaļām, kā arī cilvēki ar imūndeficīta slimībām).

  � ?�  Vai ir veiktas analīzes, kas pierāda imunitātes izveidošanos pret konkrēto vīrusu (parasti tas ir antivielu tests). Ja imunitāte ir izveidojusies, vakcinēties neiesaka, jo tas nav mērķtiecīgi un var pat izraisīt blaknes. Jāatceras antivielas testēt dinamikā (pēc noteikta laika perioda), jo, piemēram, izslimojot Covid-19, tās saglabājas tikai īslaicīgi, līdz ar to iespējama atkārtota saslimšana.

  � ?�  Kā zināms baktērijas, vīrusi ir it visur, arī cilvēka organismā un, ja tiem ir pieejama barības bāze (novājinātās šūnas, šlakvielas), kāpēc lai tie nevairotos?

  � ?�  Vai ar vakcinēšanu var atņemt barības bāzi baktērijām un vīrusiem?

  � ?�  Vīrusu mutācija notiek nepārtraukti, daudz ātrāk nekā pret tiem tiek izstrādātas vakcīnas. Arī baktērijas piemērojas. Vai ir liela varbūtība, ka izstrādājot vakcīnas izdosies paredzēt visus iespējamos scenārijus?

  � ?�  Imūnšūnām, tāpat kā citām šūnām, lai tās normāli funkcionētu, vajag enerģiju un barības vielas. Vai ar vakcīnām var to iedot?

  � ?�  Vai ar vakcīnām var paaugstināt kopējo imūnsistēmas potenciālu?

  � ?�  Uz jebkuru vakcīnu imūnsistēma reaģe un tērē savus resursus, kuru ir tik, cik ir. Diemžēl notiek nepārtraukta vīrusu mutācija. No konkrētā vīrusa ar tam paredzēto vakcīnu izvairīties var, taču kā tas iespaidos risku saslimt ar jauniem šī vīrusa paveidiem, kā arī ar citām slimībām? Vai imūnsistēmai pietiks resursu?

Ja atbildes uz šiem jautājumiem jums ir pašsaprotamas, pieņemt pareizo lēmumu par vakcinēšanu nebūs grūti.

                                                                            biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 313 viesi un nav reģistrētu lietotāju

20imunitate

                                               Imunitāte un alerģija

Pavasari cilvēki parasti iztēlojas saistībā ar siltumu un ziedu smaržām, diemžēl ne visi. Ir tie, kam tas asociējas ar alerģiju uz ziedputekšņiem un hronisko slimību saasināšanos. Kāpēc tā notiek? Kāds tam cēlonis? Pret alerģiju tiek izstrādāti arvien jauni medikamenti, bet cēloņi paliek. Varbūt blīvi aiztaisīt logus un durvis, kamēr ziedēšana beigsies, vai doties uz ziemeļiem. Jā, ar medikamentiem tiek panākts īslaicīgs atvieglojums, bet ne problēmas atrisinājums.

Alerģiskās reakcijas skar nu jau katru ceturto planētas iedzīvotāju un trešdaļu bērnu. Lai saprastu, kā darbojas alerģija, ir jāizprot, kā funkcionē imunitāte, kas nodrošina homeostāzes un integritātes saglabāšanu organismā.

Dabā viss dzīvais sastāv no 28 aminoskābēm. Šis skaitlis dažādos informācijas avotos var atšķirties atkarībā no tā, kā interpretē, ko saprot ar aminoskābēm. Tieši tādas pat 28 aminoskābes ir gan mikrobam, gan zivij, gan zaļajam augam. Mainās tikai skaits, komplektācija un secība veidojot olbaltumvielas. Katrai dzīvai būtnei, veidojot savas olbaltumvielas, šī aminoskābju kombinācija, ir unikāla kā atslēga slēdzenei un nemainās visu mūžu. 

 

Kas ir imunitāte un kā tā darbojas?
Imūnsistēma ir bioloģisko sistēmu un mehānismu struktūra cilvēka organismā, kas to aizsargā no toksiskām vielām, sēnītēm, vīrusiem, baktērijām un ļaundabīgā audzēja šūnām, kā arī citām infekcijām. Infekcijas organismā nokļūst ar gaisu, pa elpošanas ceļiem, ar pārtiku un caur bojātu ādu. Gļotāda ir imūnsistēmas galvenā cīņas vieta ar ‘’nelūgtiem svešiniekiem’’.

Imunitāti veido specifiskas šūnas un audi, kas iznīcina un izvada no organisma visus tam neradnieciskos produktus, kas tur nonāk ar gaisu, ūdeni, pārtiku vai, piemēram, traumas rezultātā. Vienīgi ar šlakvielām imunitāte samierinās.

Baltie asins ķermenīši leikocīti vīrusus, sēnītes un baktērijas iznīcina dažādos veidos – tajos izdala specifiskus fermentus, piemēram, perforīnu vai ūdeņraža pārskābi un brīvos radikāļus, taču šie kaitīgie mikroorganismi tik viegli nepadodas, tiem var būt gļotu vai kalcija apvalks. Vīrusus var iznīcināt tikai ar stipru imūnsistēmu.

Imunitāte var būt nespecifiska (vispārēja, piemēram, ādas aizsargslānis, kuņģa skābe, kas organismu aizsargā no daudziem antigēniem) un specifiska (pret vienu noteiktu antigēnu, piemēram, A hepatīta vīrusu). Imūno atbildi var realizēt gan šūnas (šūnu jeb celulārā imunitāte), gan antivielas (humorālā imunitāte).

Organismā iekļūst antigēns, piemēram, vīruss vai baktērija. Arī nepilnīgi pārstrādātas uztura olbaltumvielas, nokļūstot asinīs, darbojas kā antigēns. Pret šādiem organismam svešiem olbaltumiem tiek izstrādātas specifiskās antivielas, kas saistās ar tiem un veic dažādas funkcijas, piemēram, padara tos tīkamākus makrofāgiem (šūnām, kas tos apēd).

Bojātās šūnas imūnsistēmā uztver kā neradnieciskas un pret tām izstrādā antivielas. Ja antivielas ir vērstas arī pret sava organisma šūnām, tās sauc par autoantivielām. Process var pārtapt lavīnveidīgs un kļūt hronisks vai arī, progresējot kļūt ļaundabīgs.

Imunitāti vājina visi iekaisuma procesi, piemēram, hronisks bronhīts, sinusīts, kolīts, hepatīts utt. Taču ir arī dažādas iedarbības preparāti, kās vērsti un imūnsistēmu (imūnmodulatori). Ir tādi, kas liek tai aktīvāk darboties (imūnstimulatori), kuri balstās uz hormonālās sistēmas stimulāciju un ir tādi, kas vājina imunitāti (imūnsupresanti), kurus izmanto, piemēram, pie onkoloģiskām saslimšanām, pret leikozi, alerģiju, ārstē akūtos iekaisuma procesus, piemēram, miokardītu, remotoīdo artrītu.

Zarnu traktā notiek nepārtraukta cīņā starp simbiozo un patogēno mikrofloru, tāpēc ar uztura izvēli ir iespējams atbalstīt vienu vai otru mikrofloras grupu. Atbalstot simbiozo mikrofloru, tiek atbalstīta imunitāte. Simbiozo mikrofloru var atbalstīt ar adekvātu uzturu, šķiedrvielām, dabīgo C vitamīnu, cinku, selēnu, lakricas sakni, kokosriekstu eļļā esošo monolaurīnu, kurkumu, jodu, D3 vitamīnu, citroniem, mārrutkiem, ķiplokiem, brokoļiem, bišu maizi.   

 

Aminoskābju kombinācija katrai dzīvai būtnei ir atšķirīga
Lai gan aminoskābes visiem dzīvajiem organismiem ir vienādas, to kombinācijas (olbaltumvielas) katram organismam ir atšķirīgas. Veicot orgānu transplantāciju, recipienta (saņēmēja) organisms to uztvers kā antigēnu. Šī iemesla dēļ pacienti, kam veikta orgānu pārstādīšana, saņem imūnsupresīvu (imunitāti nomācošu) terapiju, pretējā gadījumā imūnsistēma šo orgānu iznīcinās.  

Vienas olšūnas dvīņiem DNS molekula ir absolūti vienāda, šajā gadījumā ir iespējama orgānu pieņemšana, kaut gan ar laiku apkārtējā vide var ievadīt dažas korekcijas un sākt darboties pretējais process.

Bet kā ir ar augli dzemdē? Tam ir cits molekulas DNS. Izrādās, ka dzemdē imunitāte nedarbojas, to nepieļauj imūn-placentārā barjera, citādi auglis tiktu izsviests, jo tas apdraudētu mātes dzīvību. Bērns dzimst bez imunitātes. Trīs stundas pēc piedzimšanas mātei izdalās pirmpiens, ar kuru bērns saņem imunitātes programmu. Ieslēdzas imunitāte. Ar pirmpienu tiek nodoti arī olbaltumvielas, jeb informāciju, kā cīnīties ar mātes pārslimotajām slimībām – imunitātes vēsture, tai skaitā potes. Ja bērns nesaņem pirmpienu, tad izstrādā savu imunitāti, bet tā ir vājāka.

 

Iekaisums
Akūts iekaisums ir nespecifiska audu reakcija uz traumatisku bojājumu, nekrozi (audu bojāeju), svešķermeņiem un infekciju (baktēriju, vīrusu, sēnīšu, parazītu). Šim organisma aizsargreakcijas procesam turpinoties ilgstoši, akūts iekaisums pāriet hroniskā formā. Hroniski iekaisumi un skābekļa deficīts audos ir galvenie organisma novecošanās faktori. Novērst hroniskos iekaisumus nozīmē attālināt novecošanos. Tikai novēršot cēloni var novērst sekas un, jo agrāk sāk to darīt, jo ilgāk cilvēks nodzīvo.

  

Novecojušās šūnas veicina iekaisuma procesus
Novecojušās šūnas laika gaitā uzkrājas, veicinot iekaisuma procesu, kas ir viens no galvenajiem novecošanās faktoriem, jo graujoši darbojas uz blakus šūnām. Šūnām atmirstot, izdalās vielas, kas aktivizē imunitātes šūnas. Ja no organisma atmirušās šūnas pilnā apmērā un savlaicīgi netiek izvadītas, veidojas hroniski iekaisumu perēkļi, kas visā organismā veicina priekšlaicīgu šūnu novecošanu. Tātad jo vairāk novecojušo šūnu, jo ātrāk noveco viss organisms un laika gaitā parādās problēmas ar nierēm, locītavām, asinsrites sistēmu, nervu sistēmu, autoimūni procesi utt.

Hronisks iekaisums veicina onkoloģisko procesu attīstību. Iekaisuma procesi nomāc imūno atbildi regulējošos T-supresorlimfocītus, kuru galvenā funkcija ir kontrolēt imūnās atbildes stiprumu un ilgumu ar efektora T-h (T helper jeb palīgšūnas) šūnu starpniecību. Ja šis process netiek pietiekami kontrolēts, var attīstīties alerģiskie un autoimūnie procesi. Iekaisumu procesu var samazināt makrofāgi, veicinot citokīnu izstrādi, kas novērš pārmērīgu imūnsistēmas reakciju.

Pie provocējošiem šūnu novecošanu veicinošiem faktoriem pieskaitāmi tādi produkti, kā cukurs un to saturošie izstrādājumi, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, lektīni. To paātrina arī aptaukošanās (sevišķi viscerālie tauki, kas uzkrājas uz iekšējiem orgāniem). Savukārt pretiekaisuma produkti ir visa veida zaļumi (dilles, selerija, pieneņu lapas utt.), tai skaitā brīvā dabā augošie, jo sevišķi tie, kuriem ir rūgtena piegarša. No eļļām vislabāk izvēlēties linsēklu un oregano. Efektīvi ir kvercetīnu (spēcīgs dabiskais antioksidants) saturošie dārzeņi (sarkanā krāsā, piemēram redīsi, bietes utt.) un ogas (brūklenes, dzērvenes utt.).

 

Kas ir alerģija?
Tā nav slimība, tas ir organisma stāvoklis, kad organisms cenšas atbrīvoties no tā, kas tam traucē, to, ko nespēja izvadīt parastā veidā caur zarnām vai ar urīnu, cenšas to izvadīt caur ādu vai plaušām.

Alerģija ir dabas dots signāls par organisma iespējamo piesārņojumu. Tas nozīmē, ka lielās toksiskās slodzes rezultātā organismā ir uzkrājušies nedzīvi pūstoši produkti, tās ir atmirušās šūnas, kas nav savlaicīgi izvadītas. Aizturoties organismā visdažādākajās vietās (maksilārajos sinusos, bronhos, plaušās, aknās, asinsvados utt.) un, pūstot skābekļa deficīta apstākļos tās pārvēršas strutās, kas indē apkārtējās veselās šūnas. Rezultātā šīs veselās šūnas kļūst pārmērīgi jūtīgas uz jebkuru ārēju faktoru – aukstumu, karstumu, ziedputekšņiem, medu, zemenēm utt. Necentieties nospiest attīrīšanās reakcijas šķaudīšanu, klepu, asarošanu ar medikamentiem, kas tikai īslaicīgi mīkstina organisma reakciju. Labums no tiem līdzīgs kā no narkotikām. Daba, lai pasargātu  cilvēku no vēl lielākām briesmām, liek tam šķaudīt un klepot. Tādā veidā tiek attīrīti elpošanas ceļi, lai ar gadiem uzkrātie atkritumi (elpošanas ceļos nonākušās atmirušās un sapuvušās šūnas) nekļūtu par nāvīgi bīstamu slimību cēloņiem.

 

Alerģijas darbības mehānisms
Gļotas izstrādā limfātiskā sistēma. Pirmie, kas ar svešiniekiem sastopas ir tuklās šūnas, kas ir audu eozinofilie leikocīti, kuri atrodas uz deguna gļotādas. Tuklās šūnas satur tādu aktīvu vielu kā histamīns. Antivielām nostiprinoties uz tuklo šūnu virsmas, tās kļūst jūtīgākas un atkārtoti sastopoties ar alergēniem, mijiedarbība ar antivielām notiek uz tuklo šūnu virsmas. Uz to tuklās šūnas reaģē ar histamīna izdalīšanos. Histamīns ir tas, kurš izraisa alerģijas simptomus – asinsvadu paplašināšanos, apsārtums, nieze, spazmas bronhos, uzpampums, iespējamas arī sāpes.

Organismā ir histamīna receptori, kuri atrodas visdažādākajās organisma vietās – bronhu un zarnu gludajā muskulatūrā, centrālajā nervu sistēmā, sirdī, uz asinsvadu endotēlija šūnām utt. Histamīns iedarbojoties uz šiem receptoriem, rada alerģisko efektu. Lai bloķētu tā iedarbību un novērstu histamīna radītos alerģiskos simptomus, tradicionālajā medicīnā izmanto histamīnreceptoru blokatorus, bet ekomedicīnā veic organisma kopējo attīrīšanu, lai izskaustu cēloņus. 

 

Alerģiskas reakcijas
Ir gadījumi, kad imūnā atbilde kļūst par nopietnu saslimšanu cēloni, kad tā izraisa bīstamu alerģisku reakciju uz vides faktoriem, piemēram, ziedputekšņiem, dzīvokļa putekļiem, medikamentiem, arī citrusaugļiem, medu, zemenēm, kas būtībā ir veselīgi produkti. Patiesībā šie faktori nav reakcijas cēlonis, tie rada tikai ieganstu. Mediķi uzskata, ka šīs slimības nav līdz galam izārstējamas, tās var tikai kontrolēt ar medikamentiem, diētu un citiem pasākumiem. Ārsti, kas specializējušies kādā konkrētā nozarē, slimību izārstēt nevar, jo slimības procesā ir izjaukts vielmaiņas process visā organismā, tāpēc nav iespējams izārstēt atsevišķi vienu vai dažus organisma posmus. Tieši to dara mediķi. Šāda ārstēšana neizbēgami noved pie imūnsistēmas kopējās novājināšanas.

  

Kā ārstē alerģiju?
Kad norit hipererģisks alerģisks iekaisuma process – tā ir imūnsistēmas kairināšana ar endogenajām indēm, tāpēc sintezējas pārmērīgi liels antivielu daudzums.  Šāds pārmērīgais šūnu daudzums piepilda deguna dobuma gļotādu bronhiolas. Veidojas šūnu haoss, kas rada nepatīkamu sajūtu – asarošana, smakšana, šķaudīšana. Te nāk palīgā farmācija – ar imunitāti nomācošiem medikamentiem, pretiekaisuma līdzekļiem, antibiotikām un imūnsistēmas pārmērīgā reakcija norimst. Problēma it kā atrisināta. Bet, vai ir atrisināta? Ārējie kairinājuma faktori (ziedputekšņi) un iekšējie (strutainie sakrājumi audos) taču paliek. Ja imūnsistēmas resursi ir pietiekoši lieli, šo procedūru sistemātiski jāturpina pat gadiem ilgi, bet rezultāts tomēr pienāk – imūnsistēmas traucējumi un sagrāve.

No alerģijas nav iespējams pilnībā atbrīvoties, ja cilvēks turpina lietot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas (gaļa, zivis, piena produkti), kartupeļus (jebkurā veidā sagatavotus) un putras, tā kā šie produkti rada lielu daudzumu gļotu. Svarīgs faktors ir nepārēsties. Ar medikamentiem var tikai īslaicīgi novērst simptomus, bet ne cēloņus.

 

Pārmērīga imūnsistēmas reakcija + strutaini iekaisuma procesi = onkoloģija
Vēža šūnām strutas ir kā mēslojums dārzam.
Lūk, daži piemēri pārmērīgas imūnsistēmas darbībai:
   ⇒  hroniskais apendicīts – aklās zarnas vēzis,

   ⇒  strutojošais bronhīts – plaušu vai kuņģa vēzis,

   ⇒  obstruktīvs bronhīts – piena dziedzeru vēzis,

   ⇒  strutains paraproktīts – taisnās zarnas vēzis utt. 

 

Leikocīti
Tulkojumā no grieķu valodas, leikocīti nozīmē “baltās asins šūnas”. Eritrocīti, trombocīti un leikocīti pieskaitāmi pie asins formelementiem, kuri veido gandrīz pusi no kopējā asins apjoma. Leikocītu (fagocītu) uzdevums ir attīrīt asinis no mikroorganismu paliekām, bojā gājušām šūnām un kaitīgām vielām, to visu savākt un sagremot. Šo procesu sauc par fagocitozi, kad antiviela iznīcina antigēnu un rodas strutas.

Sarkanajās kaula smadzenēs veidojas neitrofilie, bazofilie un eozinofilie leikocīti, monocīti (makrofāgu priekšteči). Limfmezglos, tīmusā un liesā veidojas limfocīti.

Neitrofilie leikocīti pārvietojas ne tikai asins plūsmā, iekaisuma gadījumā tie patstāvīgi ar pseidopodiju palīdzību šķērso asinsvadu sieniņu un var iekļūt jebkurā cilvēka orgānā un pēc tam atgriezties asins plūsmā.

Ja organismā nokļūst liels daudzums mikroorganismu un imūnšūnas ar to netiek galā, sākas infekcijas slimība. Parādās dažādi iekaisuma perēkļi, piemēram, haimorīts, pneimonija, furunkuls. Šādos gadījumos pie bakteriālas infekcijas parasti nozīmē antibiotikas.

Ja leikocītu daudzums strauji palielinās, to sauc par akūtu leikozi. Tiek traucēts asinsrades process un veidojas blastu (nenobriedušu leikocītu) sakopojumi, kas nepilda savu funkciju, un tas ir ļoti bīstami.

 

Makrofāgi
Makrofāgi veidojas no monocītiem pēc to iziešanas no asinsrites un nobriešanas. Tās ir dzīvas šūnas, kas spēj apēst un sagremot visu svešo, izmantojot lizosomās lielā daudzumā esošos fermentus. Piemēram, ja brūcē savairojās baktērijas, no asinsvadiem turp dodas makrofagi, kas tās iznīcina, var veidoties strutas, kuras pamatā sastāv no olbaltumvielām. Tās ir beigtas baktērijas, vīrusi un leikocīti, dažādi toksīni. Tā kā strutas ir bioķīmiski aktīva substance un satur dažādas iekaisumu veicinošas vielas, tās jāevakuē.

 

Monocīti
Monocīti ir leikocītu paveids, kas cīnās ar infekcijām un palīdz leikocītiem atbrīvoties no bojātiem vai atmirušiem audiem, kā arī iznīcina ļaundabīgās šūnas. Monocīti var diferencēties (pārveidoties) par lielajām imunitātes šūnām makrofāgiem.

 

Bērns no mātes ar pirmpienu pārņem imunitātes pieredzi
Bet kas notiek ar augli dzemdē? Izrādās, ka uz augli mātes imunitāte neiedarbojas, to nepieļauj imūn-placentārā barjera. Bērns dzimst bez imunitātes. Trīs stundas pēc piedzimšanas mātei izdalās pirmpiens, ar kuru bērns saņem mātes antivielas (pasīvā imunitāte), kas ir kā imunitātes pieredzes nodošana par izslimotajām slimībām un arī vakcīnām.  

  

Vīrusi
Vīrusi nav dzīvi organismi, tie ir šūnu parazīti, kas liek šūnai strādāt savā labā un ražot jaunus vīrusus. Vīrusi ir visur: gaisā, uz virsmām, ūdenī. Caur ādu vīruss iekļūt nevar, var tikai caur gļotādu, piemēram, elpceļiem.

Vīruss organismā ir antigēns (sveša olbaltumviela). Leikocīts veido tam atbilstošu antivielu. Kad antiviela pietuvojas antigēnam, notiek savienošanās un izveidojas komplekss antigēns-antiviela, kas kļūst tīkamāks makrofāgiem.

Lai organisms neatpazītu un neatrastu, antigēni (vīrusi, baktērijas) nepārtraukti maina ārējā apvalka membrānas olbaltumvielas, jo ja antiviela pievienojas tiem, šie antigēni vairs nekur nevar pazust, pār tiem valda antiviela. Šos savienojumus sauc par CIK (cirkulējošais imūnais komplekss). Šo CIK daudzums asinīs ir kā iekaisuma procesu attīstības rādītājs, reizē arī parāda autoimūno procesu aktivitāti. Limfocīti šos CIK redz un sūta makrofāgiem signālu iznīcināt. Makrofāgi tos ievelk sevī un pārstrādā izvadīšanai uz ārpusi.

Ar dabas līdzekļiem, piemēram, tējas koka eļļu, ķiplokiem, propolisu utt. vīrusus tiešā veidā iznīcināt nevar, taču tie satur vielas, kas neitralizē vīrusu aizsardzību pret imūnsistēmu, tādā veidā palīdzot imūnsistēmai pieveikt vīrusus. 

 

Vai vīrusi palīdz izveseļoties?
Katram cilvēkam ir individuāls imūnsistēmas potenciāls atbrīvoties no uzkrātajiem antigēniem. Viss, kas netiek pārstrādāts, ir pakļauts pūšanas procesam, tas ir pārstrādei ar proteolītiskajām baktērijām un, ja netiek izvadīts, šie iekaisuma (pūšanas) perēkļi izkliedējas pa visu ķermeni, pakāpeniski iekapsulējas, tas ir, pārklājas ar fibrozu apvalku (cistas, fibromas, miomas,utt.). Lai inicētu attīrīšanās procesu, daba kā vienu no instrumentiem ir paredzējusi vīrusus.

Vīruss ir organismam svešdabīga ribonukleīnskābes (RNS) molekula, kura spēj replicēties un rada spēcīgu imūno atbildi. Priekšnoteikumi, lai vīruss sāktu vairoties, ir toksīnu un šlakvielu uzkrāšanās organismā, kā arī kāds no veicinošiem faktoriem, piemēram, stress, atdzišana, neizgulēšanās, našķošanās ar neveselīgiem produktiem utt., vai arī tā ir organismam nepazīstamu lipīgu vīrusu parādīšanās.

Jau pats fakts, ka cilvēks var saaukstēties, liecina, ka imunitāte darbojas, bet, ja slimošanas process norit ļoti akūtā formā, tas nozīmē, ka imunitāte ir spēcīga. Par to, ka imūnsistēma darbojas, liecina limfmezglu palielināšanās, kā arī ir iespējama caureja. Aktivizējas liesa un aizkrūtes dziedzeris jeb tīmuss. Visā organismā milzīgā daudzumā izstrādājas imūnmodulatori: reaferons, interferons, interleikīns utt.

Paaugstinoties temperatūrai, strauji aktivizējas audu lītiskie fermenti, kas cīnās ar infekciju. Turpretī tai pašā laikā pazeminās uztura pārstrādes fermentu aktivitāte un cilvēkam negribas ēst. Jo imūnsistēma ir spēcīgāka un labāk darbojas, jo tai ir vairāk iespēju nodrošināt aizsargreakcijas, kā arī akūtāk norisinās saslimšana un ir ātrāka izveseļošanās.

Faktori, kas ietekmē imūno reakciju:
  ▼  cilvēkam nepiemērota uztura lietošana,

  ▼  medikamenti,

  ▼  individuālais organisma piesārņojums ar šlakvielām un toksīniem,

  ▼  faktors, ko vairs nevar mainīt – imunitātes vājināšana bērnībā ar vakcīnām un medikamentiem.

Jāsaka gan, ka izveseļošanās dabīgā veidā bez medikamentiem, nav patīkams process, jo pateicoties vīrusu iesaistei, tiek atpakotas uzkrātās šlakvielu un toksīnu kapsulas, rezultātā asinsritē nonāk liels daudzums toksīnu, kas rada galvassāpes, paaugstinātu temperatūru, sliktu dūšu, nespēku utt. Turklāt temperatūra var būt augsta un process var arī ieilgt, taču, ja cilvēks tādā veidā ar dabīgiem līdzekļiem izveseļojas, viņš sajūt lielu pacilātību un milzīgu enerģijas pieplūdumu, bet risks saslimt no jauna ir niecīgs. 

 

Kas ir autoimūnā saslimšana?
Autoimūna slimība ir patoloģisks process, kura laikā imunitāte vēršas pret sava organisma šūnām.

Gan onkoloģiskajām, gan autoimūnajām slimībām ir viens un tas pats cēlonis un mehānisms –šūnas sāk darīt to, kas tām nav paredzēts. Autoimūnā saslimšana varētu teikt - ir iekaisuma reakcija bez infekcijas klātbūtnes, tas ir imūnsistēmas kļūdains uzbrukums sava paša organisma šūnām.

Visu autoimūno procesu cēlonis ir dzīvnieku izcelsmes neradnieciskās olbaltumvielas uzturā un iekasuma procesu ārstēšana ar medikamentiem, jo tie izraisa šūnu destrukciju, pārvēršot tās antigēnos, rezultātā organisms iznīcina savas šūnas, jeb sākas autoimūnais process. Pirms process kļūst autoimūns, sākumā  tas ir imūns. Tas nozīmē, ka tiek traucēta imūnā reakcija organismā, kas rodas kā atbilde uz slimību izraisošo aģentu (vīrusi, mikrobi, piesārņots gaiss, uzturs). Ja imūnsistēmas reakcija būs nepietiekama, attīstīsies imūndeficīta slimības, bet ja pārmērīga, sekmēsies iekaisuma procesi, alerģija, audzēji labdabīgie un ļaundabīgie, tereoidīts utt.

Grūti sadalāmās dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu molekulas, kuras līdz pat 30-40% līdz galam nesadalās, nonāk asinsritē. Tiek pārslogota imūnsistēma, un vienā brīdī notiek imūnsistēmas kļūme - organisms vairs neatzīst  toksīnu bojātās šūnas par savējām un izstrādā antivielas pret tām. Tradicionālajā medicīnā autoimūnos procesus ārstē ar imunitāti nomācošiem medikamentiem (imūnsupresantiem), vai, piemēram, pie reimatoīdā artrīta tiek nozīmēta ķīmijas terapija, līdzīgi kā onkoloģijā.

Lūk, dažas populāras mūsdienu autoimūnās slimības.
   ►  Ja tiek skarti aizkuņģa dziedzerī esošie, insulīnu sintezējošie šūnu sakopojumi (Langerhansa saliņas), veidojas - 1.tipa cukura diabēts.

   ►  Ja tiek bojāts mielīna apvalks, kas aizsargā nervu šķiedras no impulsu pārvades traucēšanas – tā ir multiplā skleroze.

   ►  Nieru kamoliņu difūzs iekaisums – glomerulonefrīts var pāriet autoimūnā procesā.

   ►  Ja imūnsistēma rada iekaisuma procesu locītavās - reimatoīdais artrīts. Arī poliartrīts ir autoimūns process.

   ►  Vairogdziedzerī - Hašimoto tireoidīts.

   ►  Traucēta ādas pigmentācija - virsādas slimība vitiligo.

   ►  Smaga multisistēmu autoimūnā slimība – sistēmiskā sarkanā vilkēde.

   ►  Sistēmiska autoimūna slimība, kas skar eksokrīnos dziedzerus: siekalu, asaru, sviedru, maksts un citus - Šegrēna sindroms.

   ►  Autoimūnā nervu-muskuļu slimība, kas raksturojas ar patoloģiski ātru šķērssvītroto muskuļu nogurumu - miastēnija.

   ►  Autoimūna reakcija, kad iekaisums lokalizējas ādas un muskuļu sīkajos asinsvados, ko pavada muskuļu sāpes un to vājums – dermatomiozīts (polimiozīts).

   ►  Traucējumi virsnieru dziedzeru darbībā, rezultātā netiek ražoti hormoni aldosterons un kortizols – Adisona slimība.

   ►  Smaga savienotāj audu slimība, kuras rezultātā audi sablīvējas un sacietē - sistemātiskā sklerodermija.

   ►  Hroniska autoimūna rakstura iekaisuma slimība, kas skar žultsvadus un veicina holestāzes attīstību - vadasprimāra biliāra aknu ciroze.

 

Kā dzimst imūnsistēma un kas to grauj?
Daba ir atstājusi mehānismu, kā nepārstrādātās olbaltumvielas, var nokļūt asinīs. Tikko piedzimušajam bērnam ar mātes pienu, kas būtībā ir asinis, tiek nodota visa nākotnes imūnsistēma, kas pēc tam nostiprinās. Tie ir imūnglobulīni, albumīni un citas specifiskas olbaltumvielas. Galvenā bioloģiskā būtība ir tāda, ka šīm olbaltumvielām neizmainītā veidā ir jāizkļūst caur kuņģi un jānonāk asinīs. Ja šīs imūnsistēmai paredzētās olbaltumvielas tiks bojātas, bērns imunitātes programmu nesaņems. Tas ir svarīgi, jo saņemot to, bērnam pārkārtojas hormonālā sistēma, sāk izstrādāties daudzi fermenti, hormoni un notiek imūnsistēmas noregulēšana. Tāpēc daba ir atstājusi ‘’spraugu’’ uzturam, kas cilvēkam nav specifisks un piemērots kā atsevišķai sugai. Lai tādā veidā nesadalītās olbaltumvielas varētu nokļūt cilvēka organismā.

Galvenā piena sastāvā esošā olbaltumviela kazeīns, būtībā ir ‘’viltīga’’ olbaltumviela, jo līdzinās cilvēka olbaltumvielām, tāpēc to grūti pamanīt. Taču, iekļūstot asinīs, vienalga tā tiek uztverta kā antigēns, kas organismam jāiznīcina. Sašķelt to nav iespēju, jo ir cita šķelšanas sistēma. Turklāt kazeīns katram dzīvnieku tipam ir citādāks, arī ferments renīns, kas to sašķeļ, ir savs. Tāpēc, ja tas ir citas sugas dzīvnieku piens, lielmolekulārās olbaltumvielas līdz galam nesadalījušās no divpadsmitpirkstu un tievās zarnas, var daļēji uzsūkties asinīs, kur tos imūnsistēma uztver kā antigēnus un to iznīcināšanai tērē savus resursus. 

 

Absolūti bezperspektīvā farmaceitiskā medicīna
Ja bērnībā elpošanas ceļu iekaisuma slimības ārstēja ar antibiotiķiem vai arī, ja spēcīga imūnsistēma tas pārgāja tāpat pašas pa sevi, attīrīšana netika veikta, un viss tas krājas, krājas... Līdz sasniedzot noteiktu vecumu, ja vien imūnsistēma pietiekoši spēcīga, tas ir aizsākums onkoloģiskam procesam, jo tādā veidā organisms cenšas pasargāties no toksīniem. Turpretī, ja strutainie procesi organismā turpinās un imūnsistēma ir vāja, tas nozīmē nespēj veidot antivielas pret šiem procesiem – imūndeficīta sindroms. Un šajā situācijā  onkoloģijas nebūs. Toties novājinātās imunitātes šūnas ļauj ieviesties imūndeficīta vīrusam, kas ir nespecifisks un var izpausties gan gripas vīrusā, gan herpes vīrusā, Epšteina Barra vīrusā jeb infekciozā mononukleozē un daudzos citos mums pazīstamos vīrusos. Rezultātā tiek bojātas imūnšūnas limfocīti. No vīrusiem izsargāties nav iespējams, tie ir it visur, taču ir iespējams uzturēt spēcīgu imūnsistēmu. Ja vīrusus neiznīcināt, tie turpina vairoties, iznīcinot leikocītus, un tādā veidā vēl vairāk, novājinot imūnsistēmu. Tāpēc citādi, kā iznīcināt vīrusus, izārstēt nevar. Taču vīrusi pretojas jeb notiek to mutācija. Tiek izmantoti ķīmiskie medikamenti, vīrusi it kā sabrūk, taču to vietā veidojas pilnīgi citi un pret tiem jau vajag citādus un pat stiprākas darbības ķīmiskos preparātus. Notiek tāda kā sacensība – izmantojam arvien spēcīgākus ieročus, bet vīrusi mainās un vīrusi pielāgojas. Iznākums - absolūti bezperspektīvā farmaceitiskā medicīna. 

 

Vecāki, sargājiet bērnu  imūnsistēmu!
Nedodiet bērniem temperatūru pazeminošos līdzekļus, ja vien nav nonākts līdz dzīvībai bīstamai situācijai. Nedodiet cieto ēdienu, bet steidzīgi dodiet daudz dzert, attīriet zarnu traktu, kā tas aprakstīts sadaļā ‘’attīrīšanās’’. Tādā veidā jūs izārstēsiet, nevis aizārstēsiet slimību. Attīrot organismu no uzkrātām indēm, kuras ir faktiskais slimības izraisītājs, nostiprināsiet imūnsistēmu. Atcerieties, slimības neizraisa saaukstēšanās vai gripas vīrusi, bet gan iekšējā intoksikācija, toksīni, kuri saaukstēšanās vai vīrusu darbības rezultātā izkļuva no audiem un nonāca asinīs. Jo ātrāk no tiem tiksiet vaļa, jo ātrāk izveseļosieties.

Bet ideālais variants ir – par bērna imūnsistēmu rūpēties, pirms bērns vēl nav piedzimis. Imūnsistēma auglim vēl nav noformējusies, bet spēcīgā placentārā barjera, kas formējas mātes organismā augļa aizsardzībai, mūsdienu ķimizācijas laikmetā ir stipri cietusi un nespēj augli pasargāt no alerģiskiem faktoriem, kas ienāk ar asinīm.

Ja vien māte nevēlās, lai bērns dzīvē saskartos ar autoimūnajām slimībām, sākot ar diabētu, tireoidītu, remotoīdo artrītu, izsijāto sklerozi, erozīvo gastrītu un līdzīgām slimībām, mātei no uztura jāizslēdz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Jebkurai slimībai ir konkrēts iemesls. Mēs meklējam iemeslus iedzimtībā, tas ir hromosomās, vainojam mikrobus un vīrusus, bet visdažādāko slimību īstais iemesls ir mūsu uzturs. Faktiski mikrobi, ziedputekšņi ir mūsu ‘’draugi’’, kas izraisa attīrīšanās procesu un neļauj nonākt līdz kam daudz nepatīkamākam, tai skaitā onkoloģiskam procesam.