ieteikumivaildibai

Zinātnieki prognozē, ka no cilmes šūnām tuvākajos gados laboratorijas apstākļos varēs uzaudzēt gandrīz jebkuru cilvēkam nepieciešamo orgānu. Taču es uzskatu, ka tas maz ko līdzēs, kamēr netiks novērsti cēloņi, kāpēc cilvēks nonācis līdz tādai situācijai. Palielinot veselības aizsardzības budžetu pat vairākas reizes, maz ticams, ka izmaiņas sabiedrības veselībā būs būtiskas.

Ir neloģiski subsidēt veselībai nedraudzīgu lauksaimniecības produktu ražošanu un pēc tam ieguldīt naudu ārstēšanā, jeb seku novēršanā. Ne jau visi finansiāli var atļauties ‘’lētos’’ ikdienas produktus, par kuriem pēc tam ļoti dārgi jāmaksā. Sākot ar maizi no graudiem, kurus pirms sēšanas kodina ar spēcīgām indēm, bet pirms ražas novākšanas, lai vienlaikus nogatavotos, apstrādā ar glikofosātu saturošiem preparātiem, piemēram, Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citiem herbicīdiem, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu šūnu DNS. Arī lopkopībā, izbarojot šādus graudus, liels daudzums pesticīdu atlieku nonāk gaļā un pienā.

Ikdienā lietojot ķimizēto pārtiku, sekas parādās vēlāk. Bet process ir sācies un pirmo simptomu parādīšanās ir neizbēgama. Var jau ar attrīšanās programmām un uztura bagātinātājiem mēģināt šo procesu aizkavēt. Tomēr vienkāršāk un arī lētāk būtu lietot veselīgu pārtiku.

Vēlētājiem gan gribu atgādināt, ja kandidāts ir apkrāvies ar kaitēm no neveselīga dzīvesveida un trūkst gribasspēka darīt ko savā labā, tad diez vai viņš spēs ko paveikt valsts mērogā.

Ieteikumi.
Pēdējā laikā valdības līmenī ir iesākts diskutēt par veselīgu pārtiku, kas tā tāda ir un kā to nodefinēt. Tā ir apsveicama tendence. un Es ceru, ka mani savāktie materiāli kaut nedaudz palīdzēs ieviest skaidrību šai jautājumā. Mani ierosinājumi būtu šādi.

   Ieviest veselības mācību skolās no pirmās līdz pēdējai klasei, kurā daudz nopietnākā līmenī mācītu pār pārtiku, uztura bagātinātājiem, sadzīves ķīmiju, kosmētiku un to savstarpējo mijiedarbību. Skolās ir jāapgūst plašs pamatzināšanu spektrs, lai tālākajā dzīvē cilvēks varētu kaut nedaudz orientēties milzīgajā mūsdienu piedāvājumā un nepaļautos tikai uz reklāmu.

   Vismaz sabiedriskajos radio un televīzijas kanālos daudz vairāk veidot attiecīgos raidījumus par veselības tematiku.

   Ieviest kā obligātu prasību norādīt uz etiķetes ir vai nav produkta sastāvā ĢMO izejvielas, neatkarīgi no pievienotā daudzuma. Vai dzīvniekiem ir vai nav izbarota kombinētā barība, kuras sastāvā ir ĢMO sastāvdaļas. Arī uz biškopības produkciju tas attiektos (piemēram, vai nav ĢMO rapša ziedu klātbūtne).

   Ieviest prasību ražotājiem norādot uz produkta etiķetes tā sastāvu, sastāvdaļai ‘’augu eļļa’’ norādīt tālāku atšifrējumu, kas tā par eļļu. Piemēram, vai tā ir olīveļļa, linsēklu eļļa vai arī palmu eļļa, kuras var būt kaitīgas veselībai (tās ir ievērojami lētākas, tāpēc pārtikas ražotāji to plaši izmanto, slēpjoties aiz nevainīga nosaukuma ‘’augu eļļa’’). Ierobežot vai pat aizliegt sviesta ražošanu ar tauku saturu mazāku par 82%. Zemāku tauku saturu sviestā var panākt, tikai to hidrolizējot. Faktiski tās ir transtaukskābes.

   Daba ir paredzējusi tikai divus veidus, kā uzglabāt pārtiku to kardināli nedegradējot, jeb nenogalinot – izkaltēt vai sasaldēt. Tikai dzīva šūna dzīvai šūnai spēj nodot barības vielas un enerģiju. No termiski apstrādātās, ar konservantiem vai citādi nogalinātās pārtikas kaut cik labumu organisms spēj gūt tikai ar patogēnās mikrofloras starpniecību, ja vien vispār spēj, vienlaikus saņemot lielu toksīnu un šlakvielu daudzumu. Rūpējoties par sabiedrības veselību, loģiski būtu, ja valdība ar saviem regulēšanas mehānismiem veicinātu tieši šos pārtikas uzglabāšanas veidus.

   Apzināties, ka Latvija salīdzinājumā ar blīvi apdzīvotiem pasaules reģioniem, ir izcila vieta augstākās kvalitātes pārtikas ražošanai. Šī prioritāte jāizmanto. Efektīvākais atbalsts laukiem būtu gan esošo, gan potenciālo ražotāju izglītošana. Bioloģiskā, videi draudzīgā saimniekošana prasa krietni vairāk zināšanu.

   Kvalitatīva ūdens (ORP ar mīnus zīmi, mazs virsmas spraigums, maz mineralizēts, viegli sārmains, mazs virsmas spraigums, nedaudz silts utt.) brīva pieeja skolās un sabiedriskajās vietās, kā arī neveselīgās pārtikas ierobežošana, būtu efektīvākais līdzeklis jaunās paaudzes veselības uzlabošanā.

   Līdzīgi kā tas ir noteikts ar medikamentiem, arī pārtikas produktiem ieviest anotācijas, neatkarīgu pārtikas ekspertu vērtējums par produkta kaitīgumu vai nekaitīgumu un iespējamām blakusparādībām, to ilgstoši lietojot. Lai nesadārdzinātu ražotājiem izmaksas, pietiktu ar šo anotāciju izplatīšanu tikai internetā. Lai par katru produktu, ievadot tā kodu, patērētājs varētu iegūt, neatkarīgu no ražotāja, visu informāciju.

   Ieviest diferencēto nodokli pārtikai, par pamatu ņemot neatkarīgu pārtikas ekspertu vērtējumu, atkarībā cik tā kaitīga vai nekaitīga veselībai. Piemēram, panākt to, ka ražošanas procesā būtu neizdevīgi, pievienot daudz sāls, ar mērķi palielināt izstrādājuma svaru un derīguma termiņu. Taisnīgāk būtu, lai par preci vairāk maksā tie, kas izvēlas neveselīgu pārtiku, kā rezultātā vairāk slimo, tādā veidā vairāk tērē sociālo budžetu.

   Maizi un konditorejas izstrādājumus, kuru sastāvā ir termolatentais raugs, atzīt par veselībai nedraudzīgiem. Arī kefīru, kurā par ieraugu tiek izmantota vienšūnu sēnīte raugs, nevis bakteriālās izcelsmes ieraugs, atzīt par veselībai nevēlamu. Ar nodokļu mehānismiem veicināt šādu produktu lietošanas samazināšanu.

    Ar sabiedrības izglītošana var kardināli iespaidot farmācijas un neveselīgās pārtikas ražotāju un tirgotāju ekonomiskās intereses un ne tikai. Šajā sfērās apgrozās milzīga nauda. Masu informācijas mēdijos viņi ir galvenie reklāmas devēji, diemžēl netiešā veidā arī ieteicēji, ko rakstīt, rādīt un runāt. Ir naivi cerēt, ka kāds tik vienkārši samierināsies ar ienākumu ievērojamu samazināšanos. Kamēr valdība samierinās ar sabiedrības veselības stāvokļa ikgadējo kopējo pasliktināšanos, tikmēr ar sabiedrības izglītošanu nākas nodarboties entuziastiem, sīkajiem pārtikas ražotājiem gandrīz vai labdarības statusā.

   Izglītojot jaunos medicīnas speciālistus, akcents jāliek uz veselības profilaksi, nevis slimību ārstēšanu. Pašam ārstam jābūt veselam un ar savu piemēru jāpopularizē veselīgs dzīvesveids savu pacientu vidū. Medicīnas finansējumam jābalstās uz principu – jo cilvēki mazāk slimo, jo mediķiem vairāk paliek naudas, nevis otrādi.    

 
Par subsīdijām lauksaimniekiem.
Kā visi zina, sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo tie kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. Veidojas negodīga konkurence. Līdzīgi tas ir ar lauksaimniecības subsīdijām, kuru faktiskais mērķis ir totāla ES kontrole. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdija saņēmējiem.

Uzskatu, ka Latvijai ES līmenī strikti jāiestājas pret subsīdiju maksāšanu lauksaimniekiem, jo nevienlīdzīgie maksājumi valstu starpā grauj godīgu tirgus konkurenci. Visam jāmaksā tik, cik tas maksā. Tirgus pats visu sakārtos un atkristīs arī vajadzība pēc kvotām. Subsīdiju maksāšana būtu pieļaujama tikai eksportprodukcijai ārpus ES, bet tas jau ir strikti politisks jautājums. Subsīdiju naudu būtu saprātīgāk izmantot maznodrošināto patērētāju atbalstam, kā arī produktu dziļākai kontrolei, nosakot drošību ne tikai tūlītējās iedarbības apjomā, bet daudz tālāku seku perspektīvā. Valstij jārūpējas par sabiedrības izglītošanu, priekš tam jau arī ir tās finansētie masu informācijas līdzekļi.

Bezdarbs.
Ekonomiskā krīze un bezdarbs ir sekas, bet cēlonis ir ideju trūkums -‘’ko darīt?’’ Lai ģenerētu jaunas idejas, ir jāapgūst ļoti daudz informācijas, jāprot to atsijāt. Pat ja kabatā ir vairāku augstskolu diplomi, ar to nepietiek, nepārtraukti ir jāapgūst kas jauns. Tas attiecas gan uz sīkajiem uzņēmējiem, gan uz augsta līmeņa amatpersonām un bezdarbniekiem. Pārtikas produktu veikalos veselībai draudzīgās pārtikas daudzums tuvojas 1%, šos veikalus grūti pat nosaukt par pārtikas veikaliem. Faktiski būtu jālieto nosaukums ‘’nepārtikas veikals’’, ‘’masu iznīcināšanas produktu veikals’’, ‘’ēšanas baudas piederumu veikals’’ u.t.t. Tie nav pārtikas produkti, tā ir ķīmiskās industrijas produkcija. Lai cilvēks varētu uzturēt labu veselību, trūkst normālu, dzīvu, ar pesticīdiem nepiesārņotu, bioloģiski aktīvu produktu. Kā lai to visu savieno ar bezdarbu! Tāpēc varētu teikt - nav bezdarba ir bezdarbnieki.

Cien. Valts Vadītāji!
Mēģiniet izprast šo tautas izdzīvošanai tik svarīgo tēmu. Lūdziet neatkarīgu ekspertu padomus. Saņemiet drosmi un pasakiet savai tautai, kas ir kas! Tādā veidā Jūs iemantosiet cieņu un ne tikai Latvijā. Ja jums rūp tautas veselība, tad pasakiet, ka pārtikas veikalos notiek apmānīšana, sākot jau, ar vitrīnas apgaismojuma krāsu, lai precei piedotu vajadzīgo izskatu, saucot to par veikala dizainu. Pārtikas ražotāji mākslīgi izmaina produktu garšu, smaržu, krāsu, svaru, apjomu, paildzina uzglabāšanas termiņu, jeb samazina noderīgumu utt. Pārtikas izstrādājumiem pievieno piedevas, kas nomāc sāta sajūtu un dzērieniem - vielas, kas veicina slāpes. Ēd un nevar atēsties, dzer un nevar atdzerties - gribas vēl. Var jau apmānīt acis, degunu, mēli arī ausis ar reklāmu. Bet nevar apmānīt cilvēka organisma vissīkākās daļiņas – 100 triljoni (1014) dzīvu šūnu, kas ir dzīvības pamats ar simtiem miljonu gadu attīstības periodu.

Cilvēka saslimšana ir visas veselības aizsardzības sistēmas kļūdu galīgais rezultāts. Ja cilvēks ievēro dabas likumus, līdz 80 gadiem vispār nebūtu jāslimo.

Mani ieteikumi neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, tie palīdz taupīt naudu, tālākā laika posmā ļoti lielu naudu. Ekonomisti attīstītajās valstīs ir parēķinājuši izdevumus veselības nozarē un izdarījuši secinājumus - ka darīt kaut ko, pirms noticis kaut kas, ir septiņas reizes ekonomiski izdevīgāk, nekā pēc tam, kad jau noticis šis kaut kas. Turklāt pirms noticis kaut kas – risks minimāls, bet pēc tam neatgriezenisku seku risks - milzīgs. Risinot finanšu deficīta problēmas, var būt būtu vērts padomāt par to. Arī demogrāfisko situāciju valstī, ignorējot veselīgu dzīvesveidu, pat teorētiski nav iespējams atrisināt. Bet izvēles variantu un alternatīvu nav daudz – būt vai nebūt.

                                                                                                            maize150

btebezdarbs

Par to, kā uztura ‘’zinātne’’ kļūst par marketinga ‘’biznesu’’.

Pasaulē pārtikas industrija visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas padarīt savu produkciju pievilcīgāku un paplašināt tās noieta apjomu. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir stāstīt par savas produkcijas labajām īpašībām un noklusēt sliktās īpašības, tādā veidā aizsargāt savu produkciju no atzīšanas par kaitīgu. It kā viss ir loģiski un saprotami, ja vien tā panākšanā netiek iesaistīta zinātne, liela nauda, vara, egoistiskās personiskās intereses. Arī farmācijas industrijas pielieto līdzīgas metodes. Ja masu informatīvajā telpā kāds produkts sāk asociēties ar veselības problēmu izraisīšanu, atspēkošanai noder visi paņēmieni, tai skaitā zinātnes iesaistīšana. Ja ir pieprasījums, atrodas arī piedāvājums – ‘’zinātnieki’’, kas pārdevuši sirdi un dvēseli, gatavi pat noķengāt savus kolēģus. Atlīdzībai par pakalpojumiem, protams, tiek izmantoti daudz rafinētāki paņēmieni nekā maksāšanu skaidrā naudā.

Manipulāciju klāsts ir plašs. Kaut vai tāds variants. Par pētījuma objektu tiek paņemts kāds no produkta, tā daudzajiem komponentiem. Piemēram, piesātinātie tauki, kuri var būt picā, desā, burgeros vai akrilamīds čipsos, grauzdiņos utt. Pētījuma dalībnieku grupa turpina lietot tos pašus produktus tāpat kā iepriekš, tikai ar samazinātu, par kaitīgu uzskatītās, vielas daudzumu. Lai pētījums izskatītos pārliecinošāks, paralēli tiek izveidotas pat vairākas grupas. Tā kā viens kaitīgs komponents tiek aizvietots ar citiem kaitīgiem komponentiem, pēc būtības nekas nemainās.   Pētījuma rezultātus nav grūti paredzēt, jo, samazinot par kaitīgu uzskatītās sastāvdaļas daudzumu produktā, izmaiņas nebūtiskas, tā kā iztrūkstošā kaitīgā viela tika aizvietota, palielinot citu kaitīgo vielu īpatsvaru, un sanāk, ka pārbaudāmais komponents iespaidu uz veselību nerada. Pat cipari nav jāpielabo. Secinājums plašsaziņas līdzekļos – zinātnieki pārbaudījuši iedarbību, un pētījumu rezultāti liecina, ka uztraukumam nav pamata. Vēl kāds piemērs – kancerogēns un viela, kas palielina šā kancerogēna nomācošu fermentu aktivitāti. Atkarībā no secības kā šī viela ar uzturu nonāk organismā, rezultāti var būt ļoti atšķirīgi, tāpēc atliek tikai izvēlēties vajadzīgo secību, atkarībā no pētījuma pasūtītāja interesēm. Kas attiecas uz iepriekš minētajiem piemēriem, objektīva patērētāju informēšana par produktu ietekmi uz veselību, var apdraudēt pārtikas ražotāju biznesu. Ražotāji apzinās, ka tas būtu pārāk bīstami, ja patērētāji izprastu patiesību - ka dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas un termiski apstrādātie ogļhidrāti jebkurā veidā un kombinācijā veicina populārās, visiem labi zināmās ‘’pārticības’’ slimības. Ka šādi pētījumi ir kārtējā patērētāju apmuļķošana.

Neaplūkojot visu uzturu kopumā, nevar būtiski uzlabot veselību, ja tā vienu neveselīgu komponenti modificē, vai aizvieto ar citu neveselīgu komponenti, banāls piemērs, desā aizvietojot taukus ar gaļu Nevar neveselīgu uzturu padarīt par veselīgu, izvācot no tā kādu kaitīgu vielu, piemēram, čipsus padarīt par veselīgu produktu noņemot no tiem akrilamīdu. Katras vienas atsevišķi ņemtās uzturvielas pētīšana, kardināli neko nemainot diētā, nesniedz skaidrību par ceļu uz veselību. Kamēr, tiks pētītas pilnīgi izolētas ķīmiskas vielas un atsevišķas uztura komponentes, zinātnieki arvien nāks klajā ar sensacionālām hipotēzēm par sarežģītām uztura un slimību sakarībām, skaidrības nebūs.

Sabiedrības lielākā daļa - bērni, pensionāri un daudzie tie, kas strādā par niecīgu algu, nekad nespēs dotēt zinātniskos pētījumus, sponsorēt politiskās partijas, piešķirt dažādus labumus zinātniekiem. Savukārt tie, kas dosies uz aptieku vai poliklīniku pie dietologa, ģimenes ārsta, lai uzzinātu ko vairāk par savas veselības saglabāšanu, saņems ieteikumus, par kuriem priecāsies industriālās ķīmiskās pārtikas ražotāji un farmācija. Kādi šie ieteikumi būs, to jau nav grūti paredzēt.

Ne velti parastam cilvēkam ir grūti, es pat teiktu neiespējami, noorientēties plašsaziņas līdzekļu sniegtajos sensacionālajos virsrakstos, kuros akcentētas triviālas detaļas, izraujot informāciju no konteksta. Balstoties uz šādām no pētījuma konteksta izņemtām detaļām, uz to pamata tiek izdarīti secinājumi par kompleksām attiecībām. Vienam un tam pašam produktam, pat tiek piedēvētas dažreiz diametrāli pretējas īpašības. Rezultātā tiek novērsta uzmanība no daudz svarīgākiem faktoriem, kā var ietekmēt kardinālas izmaiņas uzturā. Tāpēc nav jābrīnās, ka veselības tematikai veltītos žurnālos, par viena un tā paša produkta ietekmi uz veselību, parādās diametrāli pretēji atzinumi. Žurnāli pelna no zāļu reklāmām un ir kļuvuši par farmācijas mārketinga instrumentu. Medicīnas izglītības jomā pētījumi par slimību cēloņiem un ārstēšanu bez zālēm, gandrīz netiek skatīti. Kā var izveidoties kurioza situācija, kad kompānijas, kas pelna no cilvēku slimībām, māca tos pašus cilvēkus, kā būt veseliem! Vai tā drīkst būt, ka tie pārtikas ražotāji, kas pelna no tā, ko mēs ēdam, ir tiesīgi mums norādīt, ko ēst!

Loģiski būtu pašiem patērētājiem izlemt, vai konkrētais produkts vajadzīgs, jo faktiski viņi ir tie, kas apmaksā zinātnieku darbu. Dabā nekas nav jau izmainījies. Vienkārši atrodas zinātnieki, kas kalpo mūsdienu globālās pārtikas industrijas interesēm. Zinātnieku uzdevumam būtu jābūt pēc iespējas patiesākas informācijas sniegšana un, ko ar šo informāciju darīt tālāk, jālemj pašiem patērētājiem, kas galu galā ir faktiskie zinātnieku darba apmaksātāji.