Parlauksaimniecibu

Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Kā veicas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augi no augsnes spēj uzņemt aptuveni 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā, gadu no gada vācot bagātas ražas, atpakaļ atgriezti augsnē faktiski tiek galvenokārt tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina, vienīgais izņēmums varētu būt kādi minerāli, kas pasargā augus no dažām slimībām. Jo trūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret intensīvajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu utt. mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm). Rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūst izturīgāki.

Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret pesticīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.

Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti labi, ka tas tā būtu. Daļēji tā arī ir, jo mazās saimniecības īpaši neaizraujas ar pesticīdiem. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Kaut arī Latvijas produkcija ir krietni tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģijas statistika ir briesmīga.

 
ĢMO pārtika.
Cilvēkā organismā mājo gandrīz 400 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.

Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.

Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu piena, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojo govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt.

 
Intensīvā lauksaimniecība.
Graudaugi ir pamatprodukcija, ko ražo lauksaimnieki. Tā ir izejviela pārējo lauksaimniecības produktu ražotājiem. Arī šeit viss ir pakārtots pārtikas pārstrādātāju interesēm un, protams, maksimālas peļņas gūšanai. Pesticīdi, insekticīdi, herbicīdi un to kaitīgums – daudziem bieži dzirdēts un apnicīgs temats, vai ne. Taču ir tēmas, par ko mazāk dzirdēts. Piemēram, lipekļa procents graudos. Jo lielāks procents, jo graudu pārstrādātāji gatavi vairāk maksāt par graudiem. Tāpēc tiek speciāli selekcionētas šķirnes ar paaugstinātu lipekļa daudzumu, lai maizes cepējiem būtu vieglāk izstrādājumiem piedot vajadzīgo formu. Lipeklis ir glutēns – ūdenī nešķīstoša lielmolekulāra olbaltumviela, kuru, intensīvi lietojot, tā uzkrājas uz zarnu sieniņām un tiek traucēti vielmaiņas procesi. Glutēnu pārtikas ražotāji izmanto ļoti plaši visdažādākajos izstrādājumus, piemēram, lai izstrādājumam būtu vieglāk piedot vajadzīgo formu, vai to izmanto kā iebiezinātāju. Rezultātā cieš patērētāju veselība.

Vēl lielāka bīstamība ir glifosātu saturošie herbecīdi, kas augsnē sadalās daudzreiz ilgāk, nekā tiek reklamēts. Lai graudi vienmērīgāk nogatavotos un varētu nodot tos augstākā šķirā, daži graudu ražotāji pamanās nosmidzināt savus laukus, piemēram, ar raundapu pāris nedēļas pirms ražas novākšanas, rezultātā glikofosfāts uzkrājas grauda apvalkā. Ēdot maizi no šādiem graudiem, sanāk glifosāta triecien-deva. Sekas – tiek traumētas šūnu DNS molekulas, sevišķi cieš epitēlijšūnas. Bojājot šūnas DNS, nākamā šūnas kopija būs citādāka un savādāk veiks savu funkciju. Sekas ir grūti prognozējamas.

Ar intensīvām tehnoloģijām ražotās izejvielas, tai skaitā iegūtās no ĢMO augiem tiek izmantotas gaļas, olu un piena ražošanā. Norādot produkta sastāvu, par to esamību diemžēl netiek informēti patērētāji.

Lai dzīvnieki, atrodoties lielā saspiestībā un stresā, neslimotu, tiek izmantots milzīgs daudzums medikamentu. Lai ātrāk palielinātos svarā - hormonālie preparāti. Viss tas diemžēl nonāk gaļā. Starp citu, ar intensīvajām tehnoloģijām ražotajā gaļā pesticīdu atlieku ir 10 reizes vairāk nekā augļos un dārzeņos, par kuriem bieži uztraucamies.

Lopbarības ražošanā bieži izmantotā soja, kuras audzēšanā izmanto ļoti daudz pesticīdu. 90% sojas ir ģenētiski modificēta. No tās ražo dažādas pārtikas piedevas, ko pēc tamplaši izmanto visdažādākajos produktos, piemēram, konfektes, saldējums, šokolāde utt. Tas viss grauj mūsu reproduktīvo, endokrīno, kā arī centrālo nervu sistēmu un ne tikai. Šo iemeslu dēļ ir valstis, kurās soju gandrīz neizmanto, kaut gan būtībā ir vērtīgs pārtikas produkts, labākais augu izcelsmes olbaltumvielu avots. Soja lopbarībā nav neaizvietojama, var taču Latvijā audzēt pākšaugus, un cenu ziņa nav lielas starpības.

Kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāsubsidē šādas pārtikas ražotāji? Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir ekonomiski izdevīgāki varianti, tie ir ar ekonomiskiem aprēķiniem pilnīgi pierādīti un praksē apstiprināti.

 
Pesticīdi.
Latvijā gada laikā lauksaimniecībā tiek izmantoti ap 600 tonnu pesticīdu, jeb no 1 līdz 2,5 kg uz hektāru. Pasaulē izmanto ap 2 miljoni tonnu pesticīdu, kas to ražotājiem dot ap 45 miljardi dolāru gada peļņu. Iespējams farmācijas industrijai no tā vēl lielāka netiešā peļņa, jo bez sekām pesticīdu iedarbība nepaliek. Viena no pazīmēm, kas uz to norāda - pēdējos gados straujš onkoloģijas, autisma un daudzu citu slimību palielinājums. Diemžēl pesticīdu atliekas atrodamas ne tikai industriāli ražotajā pārtikā, bet arī gruntsūdeņos, kas nonāk akās. Sevišķi tas attiecas uz reģioniem, kur audzē ziemas kviešus, rapsi un miežus, jo to audzēšanā indes tiek izmantotas visvairāk (2-2,5 kg uz hektāru).

Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citi, kuru darbīgā viela glifosāts ir mūsdienās plaši izmantoti herbicīdi, ar ko apsmidzina laukus pret nezālēm, kā arī graudaugus pirms ražas novākšanas, lai tie vienmērīgāk nogatavotos un zemnieki varētu tos realizēt kā ‘’augstākās kvalitātes graudus’’. Jā graudu ārējais izskats uzlabojas, taču izrādās, ka glifosāts negatīvi iedarbojas uz fermentu aktivitāti zīdītājiem, sevišķi tas attiecas uz kuņģa – zarnu trakta fermentiem, kas vitāli nepieciešami normālai tā darbībai. Fermenti pilda dažādas funkcijas Ir tādi fermenti, kas piedalās DNS veidošanā, ir lielo molekulu sadalošie, ir toksīnus izvadošie utt. Un tiklīdz kāda funkcija tiek veikta nepilnīgi, sākas problēmas.

Lielākā daļa no izsmidzinātā glifosāta preparātiem nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos. Noārdīšanās augsnē var ilgt pat vairākus gadus. Cilvēka organismā šie preparāti var nonākt gan ar produktiem, gan ar ūdeni no akas, gan ar tieši caur ādu vai ieelpojot (lauksaimniekiem strādājot) un var radīt nopietnas veselības problēmas – mutācijas (ģenētiskos bojājumus), veicinot neauglību un priekšlaicīgas dzemdības, hormonālos traucējumus bērniem utt. Glifosāts bojā ādas epitēlija šūnas (blīvs šūnu slānis uz robežas ar ārējo vidi) un var izraisīt nieru un ādas vēzi. Arī vienu no visstraujāk pasaulē augošiem vēža paveidiem NeHodžkina limfomu (palielinājums par 5% gadā). Sakritība vai nejaušība, bet šie procenti ir līdzīgi ar herbicīdu izlietotā daudzuma palielinājumu procentos. Nezāles kļūst rezistentas, un devas palielinās. Diemžēl cilvēki pret šīm vielām nekļūst imūnāki.

Lauksaimnieki iebildīs, ka bez pesticīdiem ievērojami samazināsies ražība. Kā rāda pieredze, bioloģiskajās saimniecībās tiešām ir nedaudz zemāka ražība. Tie ir aptuveni 10 – 30%. Tā nav starpība vairākas reizes. Taču, ja ņem vērā, ka cilvēka organisma šūnas asimilē tikai 5% no tā, ko apēdam, pārējais tiek izvadīts kā atkritumi un toksīni. Vai šie skaitļi nemudina izdarīt loģisku secinājumu – mazāk, bet kvalitatīvāk. Šis skaitlis aptuveni 5% attiecas uz mūsdienu industriāli ražoto pārtiku. To, ko piedāvā lielveikali, kur galvenokārt notiek mūsu pārtikas iegāde, tādas, kādu redzam veikalu iepirkuma grozos. Lielveikali mūsdienās ir kļuvuši par sabiedrības spoguli. Ko pērk, to piedāvā. Rodas jautājums – vai ir prātīgi? Vai ir saprātīgi par atkritumu un toksīnu ražošanu, par nodokļu maksātāju samaksāto naudu lauksaimniekiem ar subsīdijām, indēt pašus maksātājus?

 
 
Alternatīva.
Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā visam jābūt līdzsvarā, tajā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Ja vien līdzsvars nav izjaukts, daba ar kaitēkļiem un augu slimībām pati tiek galā. Arī minerālmēslu bēršana nav vajadzīga, dabā ir iekārtots tā, ka, piemēram, tauriņziežu dzimtas augi spēj paņemt slāpekli no gaisa (piemēram, lucerna, āboliņš), ir tādi augi, kas veido garas saknes un spēj uzsūkt minerālvielas, kuras atrodas ļoti dziļi augsnē. Satrūdot šie augi, baro citus augus. Tāpēc, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, vajag daudz zināšanu, nevis minerālmēslu un pesticīdu, kas gala rezultātā piesārņo arī jūru. Kaut arī strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ražas lielums un cenas būs nedaudz atšķirīgas, taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju, cilvēks jūtas daudz mundrāks, nav nepieciešams lietot kafiju vai enerģijas dzērienus.. Un, ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, kad nepārtraukti dzirdam, ka budžetā visās sfērās pietrūkst naudas. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir maz ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi sakārtotiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav arī slieku un varžu. Taču dabas sakārtotajās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā un ir ieprogrammēts ilgai pastāvēšanai.

parbiskopibu

Par biškopību.

Izskatās, ka ekonomiskās un politiskās krīzes, ko stipri izjūt daudzas lauksaimniecības nozares, biškopjus ir skārusi vismazāk. Lai arī cik paradoksāli neizklausītos, tas ir saistīts ar iztikšanu bez narkotikām, jeb ar ES atbalsta un subsīdiju ļoti minimāliem maksājumiem, salīdzinājumā ar citām lauksaimniecības nozarēm. Līdzējusi arī nepasargātība no konkurences ar pasaules medus lielražotāj-valstīm tādām kā Ķīna un Argentīna. Tas viss ir licis biškopjiem paļauties uz saviem spēkiem un būt stipriem. Lielveikalu nesamērīgie uzcenojumi medum (uz 1 kg preces salīdzinājumā ar citiem produktiem), kā arī importa medus maskēšana, piemēram, ražotājvalsts norādīta ar sīkiem, gandrīz nesalasāmiem burtiem, ir veicinājusi tiešo tirdzniecību, apejot starpniekus.

Uzskatu, ka perspektīvā līdzīgs ceļš jāiet arī citām lauksaimniecības nozarēm ES mērogā. Tirgus ekonomikā visam jāmaksā tik, cik tas maksā. Nevienlīdzīgie maksājumi, katrai valstij atšķirīgi, kropļo tirgu un neveicina normālu ekonomisko attīstību. Daudz godīgāk un efektīvāk būtu šo naudu novirzīt patērētāju izglītošanai un informēšanai. Biškopjiem un pārējiem veselībai draudzīgās produkcijas ražotājiem tas būtu ļoti svarīgi, svarīgāk par jebkuru citu atbalstu. Arī patērētāji - viennozīmīgi būtu ieguvēji.

Biškopības nozarei vēl sāpīga problēma ir nikotinoīdu grupas pesticīdu lietošana lauksaimniecībā (klotianidīns, tiametoksams, imidakloprīds). Kaitīgā iedarbība uz bitēm jau sākas sējas laikā, kad kodinātās sēklas putekļi nonāk apkārtnē, un bites zaudē orientāciju, jeb spēju atgriezties stropā. Starp citu, bišu orientācija telpā ir ļoti smalks un sarežģīts mehānisms, kas līdz galam pat nav izpētīts. Augam izdīgstot, sevišķi pie gaisa temperatūras kontrastiem ir novērojama gutācija. Tas ir ūdens izspiešana caur ūdens atvārsnītēm – hidatodēm (mikroskopiskām atverēm lapas epidermā) rasas veidā. Bites šo ūdeni dzer un rezultātā indes nonāk bites organismā. Tālāk, kad šis augs jau zied, piemēram, rapsis, arī ar nektāru un ziedputekšņiem indes nonāk bišu barībā. Bites faktiski tiešā veidā netiek noindētas, bet neatrod savu stropu un pazūd.

Atbildīgās valsts amatpersonas apgalvo, ka cilvēkiem šis indes nekaitē. Es tam pilnīgi piekrītu, tikai ar nelielu piebildi – uzreiz nekaitē, iedarbība notiek pakāpeniski, bet rezultāts tas pats, tikai ar laika nobīdi. Jo viss dzīvais sastāv no tām pašām 28 aminoskābēm, mainās tikai to skaits un izkārtošanās secība.