Parpartiku
 
Mūsdienu ‘’pārtikas tehnoloģiju sasniegumi’’
Lai pārtikas ražošana kļūtu arvien izdevīgāka, par izdomas un racionalizācijas trūkumu šajā nozarē nudien sūdzēties nevar. Ir apgūtas tehnoloģijas, ka var ražot, piemēram, tomātu kečupu iztiekot bez tomātiem, lētāk esot tos aizvietot ar banānu vai ābolu biezeni. Protams, neaizmirstot par garšu, smaržu un krāsu, kas vairs nav nekāda problēma priekš mūsdienu ķīmijas. Izrādās, ka var ražot iebiezināto pienu ar cukuru, iztiekot arī bez piena taukiem, aizvietojot tos ar palmu eļļu. Cīsiņu un desu ražotājiem gandrīz vairs nav vajadzīga gaļa, ja nu vienīgi tīri juridiski, lai produkta sastāva drīkstētu ierakstīt vārdu gaļa. Nesvaigai gaļai, mērcējot to attiecīgos šķidrumos. var atgriezt iepriekšējo izskatu, uzlabot pievilcību. Zivis un gaļu var nežāvēt dūmos. Ir izgudroti šķidrie dūmi, kuru sastāvā ir formaldehīds un ķīmiski sintezētie aromatizatori, atliek tikai iemērkt. Pat sasmakojušai gaļai vai zivīm par piedot dūmos svaigi žāvētas produkcijas aromātu.
Spirtu var iegūt pat no atkritumiem. Stipro dzērienu ražotājiem to atliek tikai atšķaidīt ar ūdeni, pievienot aromatizatorus, krāsvielas un gatavs. Alus ražotājiem iesalam vairs nevajag augstas kvalitātes miežu graudus. Der visdažādākie graudi arī zemas kvalitātes, tai skaitā kukurūza. Rūgšanas process tiek panākts ar sintētiskajiem fermentiem, kas iegūti ar ĢMO mikroorganismu palīdzību, piemēram, novozym. Arī apiņus vairs tik daudz nevajag, tos var aizvietot ar mākslīgajiem aromatizatoriem un ar spirta pievienošanu var regulēt alus stiprumu. Ja kādreiz alus pēc pudeles atvēršanas sāka skābt jau nākamajā dienā, tad tagad tas nenotiek vēl pēc gada. Par pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem ir padomāts līdzīgi.
Taču visiem šiem sasniegumiem ar alkoholu ir viens ‘’bet‘’- līdzīgi kā ar sintētiskajiem vitamīniem, cilvēka organisms šādu alkoholu neatpazīst. Salīdzinājumā ar dabā sastopamo alkoholu, nav fermentu ar ko to pārstrādāt, kaut gan ķīmiskā formula tāda pati, taču molekulu orientācija ir citāda. Rezultātā dabiskā organisma aizsardzība nenotiek, tā kā tas ir ar dabiski sintezēto alkoholu. Starp citu, vielmaiņas procesā, organismā patstāvīgi rodas alkohols, darbojas dabīgā aizsardzība un problēmu nav. Piemēram, reģionos, kur tradicionāli ikdienā, lieto no dabiskām izejvielām raudzēto vīnu, nekāda nodzeršanās nenotiek.
Žāvēto augļu (aprikozes, rozīnes, plūmes) žāvēšana ir laikietilpīgs un dārgs process. Jātur sausā vietā līdz pat 2 mēneši. Lai šo procesu padarītu ātru un lētu, tiek izmantota kaustiskā soda, ko, starp citu, lieto arī kanalizācijas cauruļu tīrīšanā. Tā tiek pievienota vārošam ūdenim. Šajā šķīdumā strauji iegremdē augļus, veidojas mikroplaisas un tālākais žāvēšanas process ir ļoti ātrs. Lai iegūtu pievilcīgu preces izskatu, tiek veikta apstrāde ar sēra dioksīdu, kas tiek apzīmēts kā konservants E-220.
Visiem zināms, ka olbaltumvielas ir visa dzīvā pamats. Populārākie ieguves avoti ir piena un gaļas produkti, kaut gan augu izcelsmes olbaltumvielas būtu daudz labāka izvēle. Putnu gaļa tiek uzskatīta par piemērotāko. Bet vistas ir visvairāk audzētie putni, atstājot pārējiem putniem tikai dažus procentus tirgus nišas. Dabiskos apstākļos šie putni dzīvo vairākus gadus. Vajag vairāk nekā pusgadu laikā pēc piedzimšanas, lai sasniegtu to lielumu, kādu mēs esam ieraduši redzēt veikala plauktos. Industriālos ražotājus šāda gaidīšana galīgi neapmierina, tāpēc termiņš tiek samazināts līdz 36 dienām. Tas tiek panākts selekcionējot vistu hibrīdlīnijas, kas ļoti strauji aug. Varētu pat teikt – dabas defekti, jo dabiskos apstākļos, šādi putni nav dzīvotspējīgi, jo tie tiek forsēti baroti ar speciālo kombinēto putnu barību no ĢMO izejvielām. Šie putni atrodas milzīgā stresā un sāpēs, jo kauli nespēj tikt līdzi strauji augošai masai. Šādos apstākļos augušu putnu mūžs ir tikai pusotrs mēnesis. Tāpēc jāpaspēj savlaicīgi pārstrādāt gaļā.
Ir teiciens – tu esi tas, ko tu ēd, ko diemžēl būtu jāsaprot burtiski. Rodas jautājums – ja cilvēks ikdienā pārtiek no dabiskos apstākļos dzīvot nespējīga produkta, vai šis cilvēks būs dzīvotspējīgs. Var jau mēģināt kompensēt iztrūkstošo ar uztura bagātinātājiem un toksīnus censties izvadīt ar dažādām attīrīšanas programmām. Bet, varbūt būtu ekonomiski izdevīgāk šo tā saucamo vistas gaļas lielo gabalu, šo butaforiju, kas piemērota vienīgi ēšanas baudas gūšanai, nomainīt ar daudz mazāku gaļas gabalu no dabiskos apstākļos augušas vistas. Rezultāts - labāka asimilācija, vairāk barības vielu un mazāk atkritumu.
Arī maize cepšanā Ir daudz uzlabojumu. Ar raugu un fermentiem var paātrināt rūgšanu. Tā kā gaiss un ūdens ir lētāks par miltiem, ar speciālām piedevām, to var bagātīgi pievienot maizei. Sulu ražotājiem arvien mazāk vajag dabīgo izejvielu. Garšu, smaržu un krāsu var arī citādi iegūt. Saldināto gāzēto dzērienu ražotāji ir spējīgi iztikt vispār bez dabīgajām izejvielām. Arī cukuru var aizvietot ar sintētiskajiem saldinātājiem. Turklāt uzglabāšanas termiņš šādai produkcijai ir pus gadu un vairāk. Tā, ka mūsdienu tehnoloģiskais progress pārtikas ražošanā paver milzīgas iespējas ražotājiem gūt labu peļņu.
 
Kāpēc viss ir jāsabojā?
Mūsu senčiem nebija ziemā milzīga eksotisko augļu izvēle, ja nu vienīgi kaut cik ābolus izdevās saglabāt. Galvenais vitamīnu un fermentu avots, ko lika ikdienā uz galda, bija skābēti kāposti. To sagatavošanā izmantoja nedaudz sāli, var būt ķimenes un burkānus. Tas arī bija viss un rezultātā izcils produkts. Citādāk tas ir mūsdienās. Neskaitot bagātīgo toksīnu devu, kas jau pievienota kāpostiem audzēšanas laikā, sagatavošanas procesā tiek pievienota etiķskābe E-260, citronskābe E-330, kālija sorbāts E-202 utt. Ja kāds šaubās par nosauktajām sastāvdaļām, lai ienāk tuvākajā veikalā un palasa sastāvu uz iepakojumiem. Šādi ‘’skābētie’’ kāposti tiek plaši izmantoti visdažādākajos lielveikalos sagatavotajos salātos. Nelielos daudzumos šīs piedevas tiek uzskatītas par nekaitīgām. To mērķis ir apturēt baktēriju un fermentu darbību, tas ir produktu padarīt nedzīvu, lai uzglabāšanas laikā produkts nemainītu garšas īpašības, Etiķskābi saturošo (marinēto) produktu cienītājiem gan gribētu atgādināt, ka etiķis nav draugos ar asinīm. Etiķskābes iekļūšana eritrocītos palielina tur esošo osmotisko spiedienu, kam seko šķidruma ieplūšana eritrocītu iekšienē. Tā rezultātā notiek piebriešana un ārējā apvalka pārplīšana. Eritrocītos esošais hemoglobīns nokļūst asins plazmā, un tālāk, nokļūstot nierēs, mehāniski bloķē nefrona kanāliņus.
Lietojot nedzīvus produktus ikdienā, jāņem vērā, ka tur ir cits vitamīnu un fermentu daudzums. Tie jau ir citi produkti, salīdzinājumā ar tiem, ko lietoja mūsu senči. Nedzīvi produkti apgrūtināta to fermentu darbība, ko saražo mūsdienās jau tā pārslodzes režīmā strādājošais aizkuņģa dziedzeris. Rezultāts – toksīnu pārbagātība kopā ar vitamīnu, minerālvielu, olbaltumvielu deficītu. Un diagnožu buķete ilgi nav jāgaida.
 
Kāpēc tā notiek?
Man iespiedās atmiņā kāda radio intervija ar Latvijā plaši pazīstama zīmola saldumu ražošanas uzņēmuma vadošo darbinieku. Uz jautājumu: ‘’Kāpēc konfekšu ražošanā nevarētu izmantot vietējo sviestu?’’, tika paskaidrots, ka tehnoloģiski tā nav nekāda problēma, taču derīguma termiņš būtu tikai viens mēnesis. Tas kategoriski neesot pieņemams tirgotājiem, tāpēc tiek izmantoti augu tauki. Rezultātā derīguma termiņu var pagarināt līdz vienam gadam. Uzvaru gūst tirgotāju intereses, nevis patērētāju. Sekas – milzīgā sirds un asinsvadu slimību popularitāte un ne tikai.
Lieltirgotāju pusē ir milzīgs kapitāls ar varenu reklāmas mašinēriju, kuru vada mārketinga speciālisti un psiholoģi, bet otrā pusē sīkražotājs, kam no tā nav nekā. Ir tikai saražotā produkcija un visbiežāk lieli attālumi līdz patērētājam. Protams, arī tirgotājiem ir savi argumenti. Ir ieguldīta milzīga nauda tirdzniecības tīklu izveidē, kurai ir jādod peļņa. Klāt vēl pārdevēju algas un tirdzniecības objektu uzturēšanas izmaksas. Ja ņem vērā vēl veselībai draudzīgās pārtikas mazos piegādes apjomus un īso realizācijas termiņu, kā arī augļiem un dārzeņiem ne vienmēr ideālo izskatu, prioritāti gūst lielveikalu augstie ekonomiskie rādītāji, jeb finanšu veselība, bet ne pircēja veselība. Un, ja vēl piesummē farmācijas kompāniju intereses (pasaulē tās apgroza vēl lielāku naudu par naftas industriju un lobēšana notiek visaugstākajā līmenī). Kas tad sanāk? Veltīgi ir gaidīt izmaiņas. Teorētiski jau var ar tirgus ekonomikas svirām (nepirkt šādu produkciju) piespiest ražotājus un tirgotājus mainīties, bet priekš tā valstiskā līmenī ir jāveic ļoti milzīgs darbs patērētāju izglītošanā. Pagaidām atliek vien rūpēties katram pašam par sevi un arvien plašākā mērogā prasīt to darīt valstij, jo tad, kad cilvēkam zūd veselība, viss pārējais kļūst mazvērtīgs. Cik labi būt veseliem, parasti cilvēki apjēdz, kad jau ir sākušās problēmas ar veselību. Vai bieži mēs dzenoties pēc naudas, iedomājamies, kāda gan jēga ekskluzīviem kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem, ja nav veselības, jo slimības gultā cilvēks var atdot visu. Vai esam gatavi saprast, ka, investējot savā veselībā gan naudu, gan laiku, tas viss noteikti atmaksāsies ar uzviju.
 
Vai ir kāda izeja no strupceļa?
Jā izeja ir. Tā ir sabiedrības izglītošana. Vajadzīgi harizmātiski līderi, kuros tauta ieklausās, kuri uzdrošinās un spēj pateikt, kas ir kas, atsviežot malā farmācijas industrijas un ķīmiskās pārtikas ražotāju intereses. Skolās jāsāk ar pedagogu izglītošanu. Tas ir ļoti grūts uzdevums – iemācīt jau skolā cilvēkam neapmaldīties starp daudziem vilinājumiem, mūsdienu pārtikas veikalā atrast to 1% procentu produktu, kurus vēl lietojot, ilgstoši var nodrošināt normālu organisma funkcionēšanu, kurus lietojot, daudz retāk būs jādodas uz aptieku vai poliklīniku. Diemžēl tāda ir šī drausmīgā proporcija 1 pret 99 procenti To nevar izmainīt tikai ar aizliegumiem. Tas ir sabiedrības pašreizējās veselības un domāšanas spogulis. Tāpēc vajadzīga tā saucamā ‘’mūža izglītošana’’. Jo nekas nestāv uz vietas. Nepārtraukti rodas ar vien jauni vilinājumi un krāpšanām veidi.
Lai kaut nedaudz šo proporciju izmainītu, mans ieteikums būtu neatkarīgu pārtikas un veselības ekspertu -nutriciologu anotācija līdzās sastāvam un derīguma termiņam, ko norāda uz iepakojuma. Vadīšanās pēc E burtu daudzuma ir ļoti subjektīva, bet atšifrēšana un sevišķi to savstarpējā savienojamība prasa ļoti nopietnas priekšzināšanas. Tikai ar E – vielu norādīšanu, nevar objektīvi informēt patērētāju. Svarīgākais, lai šo galīgo spriedumu, jeb verdiktu par produktu, veiktu nevis ražotājs vai izplatītājs, bet neatkarīgi eksperti, līdzīgi kā tiesā tiesneši.
Piemēram, kūkai, ko ražo kāds populārs lielražotājs, varētu pievienot šāda anotāciju: «Baudas līdzeklis. Ļoti skābu pH vidi organismā veidojošs ‘’pārtikas’’ produkts, kas veicina saslimšanu aptuveni ar 150 slimībām. Lietojot to, šūnas nesaņem vajadzīgās vielas dzīvības procesu nodrošināšanai (ar konservantiem viss ir nogalināts). Pievienotie spēcīgie konservanti, garšas uzlabotāji, krāsvielas, aromatizatori un cukura aizvietotāji apgrūtina nieru darbību un veicina organisma piesārņošanu ar kaitīgām vielām, kā arī vājina imūnsistēmu. Satur hidrolizēto palmu eļļu (pasliktina asins kvalitāti, jo veidojas nešķīstoši tauku plankumi). Sastāvā ietvertais sojas lecitīns un zemesrieksti – ir GMO produkti, kas var neatgriezeniski ietekmēt reproduktīvo sistēmu un ne tikai. Šo ‘’produktu’’ nedrīkst ietvert ikdienas uzturā, sevišķi bērniem. Regulāra šādu produktu lietošana izraisa dzīvības procesam svarīgu mikroelementu deficītu, kas garantēti izraisa nopietnas veselības problēmas. Papildus jāveic organisma attīrīšanās programmas.» Šis mans nosauktais piemērs neattiecas uz kādu konkrētu ražojumu un nav arī fantāzija. Tā ir realitāte, kas sastopama gandrīz katrā veikalā.
Vēl daži piemēri. Krabju nūjiņas. Anotācijā būtu jāraksta - zivju pārstrādes atkritumi ar pievienotiem ķīmiski sintezētiem garšas un smaržas imitatoriem, kas atgādina krabju nūjiņas.
Uz baltmaizes un bulciņām – izmantoti augstākās šķiras milti (graudiem pirms malšanas nolobīts apvalks, jeb bez grauda vērtīgākās daļas). Graudu audzēšanā izmantoti glifosātu saturoši herbecīdi, kas bojā šūnu molekulas DNS. Lai izstrādājumam piedot vajadzīgo formu, izmantoti milti ar augstu gluteīna daudzumu, kas veicina zarnu bārkstiņu aplipšanu un rezultātā apgrūtina vielmaiņas procesu. Pievienotais termolatentais raugs pasliktina zarnu mikrofloras kvalitāti, kā rezultātā pavājinās imunitāte. Pievienotais margarīns (hidrolizētie tauki) pasliktina šunu membrānu kvalitāti, kas veicina vairākas nopietnas slimības.
Par desām šāda anotācija sanāktu pārāk gara. Var tikai apbrīnot ražotāju izdomu, kā viņi panāk, ka tie visi komponenti turas kopā un neizjūk.    
Diemžēl līdzīgi būtu jāraksta uz lielākās daļas ikdienas pārtikas produktiem, tāda ir skumja realitāte.
Vēl skumjākā ir realitāte, ir tā ka ‘’pārtikas’’ veikalu un ēdināšanas iestāžu piedāvājuma sortiments ir precīzs sabiedrības domāšanas un veselības spogulis. Tirgotāji piedāvā to, ko pērk, bet pircēji pērk to, ko piedāvā, jo nav izvēles. Un kontrolējošās iestādes vien nodrošina tikai to, ka, ja to visu ēdīsi un dzersi, tuvākajās dienās nepietinas sekas vēl nebūs pamanāmas.
 
Veselīgā pārtika.
Pasaulē pieaugot pārtikas pieprasījumam un izpratnei, par veselīgo pārtiku, tie, kas tādu lieto, arvien mazāk runā par to, lai nesaasinātu konkurenci, attiecīgi arī cenu nepaaugstinātu. Latvijas veselīgās pārtikas ražotāji, lai izdara secinājumus.
                                                                                                               maize150
zinikoed
                                          Zini, ko ēd.
 
Ko mēs zinām par to, ko ēdam?
Visgrūtākais manā skatījumā, ir pārliecināt cilvēkus darīt kaut ko savā labā - tas ir grūtāk nekā katru dienu ‘’baudīt’’ desmitiem bišu kodienu. Man ir palicis atmiņā televīzijas žurnālistu eksperimenta ar slēpto kameru. Uz augļu konservu etiķetes sastāvā ierakstīja vārdus: ‘’ciankālijs (ļoti bīstams veselībai)’’. Protams, šīs nāvējošās indes tur nebija. Šajā eksperimentā uz pircējiem labi darbojās visādi tirdzniecības triki: izpārdošana, izdevīga tirdzniecības vieta, ‘’dabisks produkts’’. Veidojās pat rinda. Un neviens neiedziļinājās, ko viņš pērk. Secinājums ir tāds, ka cilvēki akli paļaujas, ka kāds viņu vietā ir padomājis par veselību, drošību utt. Un ja tas cits to nav izdarījis vai dara pavirši! Pircēju vieglprātība rada ideāla iespēju negodīgiem pārtikas ražotājiem un tirgotājiem gūt ekonomisko labumu, graujot patērētāju veselību, kā arī ar zemu cenu izspiest no tirgus godprātīgos ražotājus.
Ir skumji skatīties, kad cilvēki tic tam, ko paši runā - priekš kam man tad dzīvot, ka atņemt sev pēdējo prieku dzīvē. Bieži vien cilvēki ir noveduši sevi līdz tam, ka vienīgais prieks ir pieēsties, nolaižoties līdz dzīvnieku līmenim. Tie Ir nelaimīgi cilvēki, kas dzīvo tikai baudas gūšanai. Mēs esam saprātīgas būtnes, kam ētiski, tikumiski un garīgi jāattīstās. Ēdiens ir tikai celtniecības materiāls un enerģijas avots. Bērniem bieži vien jau bērnībā ēdiens tiek pasniegts kā bonuss par skolas atzīmēm, izpildītajiem mājas darbiem utt. Tādā veidā tiek degradēta motivācija kaut ko darīt un līdz ar to attīstīties.
 
Ar pārtiku var valdīt pasauli.
Pasaules vēsturē zināšanas par uzturu tautā nav popularizētas nevienos laikos, jo valdnieki ir apzinājušies, ka domāšana cilvēkiem var pāriet augstākā līmenī, cilvēki sāks izprast globālos procesus un sapratīs, kā ar viņiem tiek manipulēts, un kļūs neatkarīgāki, rezultātā grūti pārvaldāmi. Piemēram, ja cilvēki pārietu uz adekvātu uzturu, tādu, kādu tiem paredzējusi daba, tas nozīmētu iznīcināt farmācijas korporācijas. Nobankrotētu alkohola, tabakas, gaļas ražotāji utt. Tāpēc valdība ignorē daudzos godīgu zinātnieku pierādījumus veselības saglabāšanas jomā, kuri apstiprina uztura priekšrocības un nozīmi, bet izvēlās atbalstīt potenciāli dārgāku un kaitīgāku ārstēšanu ar iekārtām un zālēm.
 
Sabiedrībai jāzina līdz galam, kas ir kas!
Par pārtikas drošību valstī rūpējas attiecīgās valsts iestādes, kuras mums pasaka, lietojiet droši, nākošā dienā viss būs kārtībā, arī pēc nedēļas nekas ļauns nenotiks. Es neapšaubu šīs īstermiņa garantijas. Citādāk ir ar ilglaicīgām garantijām.
Naivi domāt, ka ražotājs būs tas, kas pateiks patiesību par savu preci, pat ja viņš to ļoti gribētu. Kaut vai tāpēc ka viņam pašam trūkst pilnas informācijas par izmantotām izejvielām. Piemēram, pektīns (E-440), kas ir populāra piedeva ļoti daudzos pārtikas produktos un tiek uzskatīta par pilnīgi nekaitīgu. Jā tā ir dabiskas izcelsmes viela, kas atrodama, gandrīz visos augos. It kā nekādu problēmu, ja vien nebūtu zināms, no kā iegūst. Bet iegūst no ābolu mizām, diemžēl nevis ekoloģiski audzētiem āboliem, bet no tiem, kuri smidzināti ar dažādām indēm līdz pat 40 reizēm. Un miza ir tā vieta, kur indes uzkrājas visvairāk.
Lūk, piemēram, zemesrieksti, ko ļoti plaši izmanto konditori un ne tikai. Kas tur var būt slikts? Pirmā doma ienāk prātā - varbūt ar kaut ko apstrādāja pret aflatoksīniem, lai nepelētu, var jau būt. Bet kā lai apsmidzina, ja tie atrodas zemē un tos ļoti iecienījuši drātstārpi. Daudz un lēti neizaudzēsi. Taču izeja arī šeit ir atrasta – ievadīt zemesriekstos petūnijas gēnu, un indi izstrādā pats augs, lai cīnītos ar kaitēkļiem. Zinot bioloģiski audzēto riekstu cenu, šaubu nav, ka tas ir praktiski 100% GMO produkts.
Reklāmās mums stāsta par brīnišķīgajām bez konservantiem tetrapakās nopērkamajām visdažādākajām sulām un piena produktiem. Atverot iepakojumu, dveš svaigums un vai tiešām nekādu konservantu. Zinot, ka iekļūstot kaut dažām dzīvajām baktērijām iepakojumā, neizbēgami sāksies skābšanas un rūgšanas procesi. Kas par brīnumiem? Vai tiešām ideāla sterilitāte. Izrādās iepakojums no iekšpuses ir pārklāts ar speciāliem antibakteriāliem preparātiem, kuru formulas tiek turētas slepenībā. Iepakojuma sastāvu taču likums neprasa uzrādīt un uzraksts ‘’bez konservantiem’’ tiešām atbilst patiesībai. Ja vēl pieskaita kosmētiku un dažādos mazgāšanas līdzekļus, atliek tikai minēt, kā tas viss kopsummā iedarbojas uz cilvēka veselību. Tādu piemēru ir simtiem un veltīgi gaidīt, ka šādu informāciju mums sniegs ražotāji vai reklāma.
 
Netaisnība.
Rūpējoties par veselību, mūsu valstī alkohola reklamēšana ir ierobežota un cigarešu reklāma ir aizliegta, uz cigarešu paciņām jābūt brīdinošiem uzrakstiem ar šokējošām fotogrāfijām. Pilnīgi piekrītu šādai pieejai. Bet kā ir ar citiem produktiem. Zinātnieku pētījums, ka kara laikā cilvēki bija vairāk paēduši, nekā mūsdienās, pirmajā mirklī mani pārsteidza. ‘’Pārtikas’’ veikali taču ir pārpildīti ar precēm. Ēst var, cik vien lien un viss ir ļoti garšīgs, bet šūnas izrādās badā. Taču, zinot, ka dabā, brīnumu nav, pārtikas produkti istabas un pat vēsākā temperatūrā, ātri kļūst nesvaigi, fermentu un baktēriju iedarbībā tie sāk bojāties un vienīgais veids kā to novērst, ir iznīcināt fermentus un baktērijas. Iznīcināt tos var ar termisko apstrādi, ar radioaktīvo apstarošanu vai ar konservantiem (etiķskābi, cukuru, sāli, antioksidantiem utt.). Citu variantu vienkārši nav. Minēšu vienkāršu piemēru. Marinētie gurķīši - tik ierasts mums produkts. Uz etiķetes vilinošs skats – īsts dabas produkts. Kraukšķīgi, klāt vēl peld visādi garšaugi, pircējam pilnīgi siekalas saskrien mutē. Bet realitāte ir daudz skaudrāka. Visbiežāk šie gurķīši ir nākuši no siltajām zemēm, kur gadā novāc vairākas ražas. Par ekoloģisko tīrību nerunāsim. Tie tiek transportēti lielos plastmasas konteineros jau daļēji iekonservēti, jo atgādāt tik ātri nevar, attālumus prasa laiku. Pēc atvešanas tiek veikta otra pārstrāde, lai būtu kraukšķīgi - pievieno kālija hlorīdu, lai ilgi uzglabātos – etiķskābi un sāli, garšas uzlabošanai paredzēta virkne citu ‘’labumu’’, tālāk safasē stikla burkās un uz veikalu. Pateicoties termiskajai apstrādei, sālim un etiķskābei, nav problēmu ar uzglabāšanu, jo fermenti un baktērijas ir nogalināti. Ēdot šādu ‘’pārtiku’’, aizkuņģa dziedzera izstrādātie fermenti saskaroties ar etiķi, nedarbojas. Turklāt etiķskābe neitralizē kuņģī sālsskābi. Ja reizē vēl ēd gaļu, tā netiek pārstrādāta, kā vajag, zarnu traktā sākas pūšanas procesi. Rezultātā organismā nonāk kancerogēnas vielas. Lai to visu neitralizētu, organismam jāstrādā ekstremālā režīmā. Vesels organisms ar to kādu laiku tiks galā, bet mēs zinām, kas notiek, piemēram, ar automašīnas motoru, kad to visu laiku darbina uz maksimālajiem apgriezieniem. Šajā gadījumā nav pat nozīmes vai gurķi audzēti ar bioloģiskām metodēm vai nē. Rezultāts būs viens un tas pats. Tādus piemērus es varētu stāstīt desmitiem. Negribu bojāt lasītājiem garastāvokli un arī ne jau biškopim par to jārunā.
Es tikai vēlos, lai atbildīgās valsts instances pasaka, kas ir kas. Kāpēc uz cigaretēm rakstam šos briesmīgos uzrakstus, bet uz citām precēm nerakstām. Kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc alkoholam un cigaretēm veikalos pircējiem ir vecuma ierobežojumi ‘’drīkst iegādāties tikai no 18 gadiem’’? Atbilde visiem zināma, lai rūpētos par jauniešu veselību. Bet ĢMO pārtikai, kā arī izstrādājumiem, kuru sastāvā tā ir – tirgošanai nekādu ierobežojumu. Neatkarīgie zinātniskie pētījumi ir viennozīmīgi - tiek grauta reproduktīvā sistēma, sākot no baktērijām līdz pat dzīvniekiem, un cilvēks nav izņēmums. Tāpēc veikalos šādai pārtikai varbūt loģiski būtu likt uzrakstus, piemēram, ‘’tikai no 50 gadu vecuma’’, ‘’aizliegts lietot reproduktīvajā vecumā’’. Netaisnība!