Uzturs
Šī sadaļa ir veltīta tiem, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr nespēj pāriet uz uzturu tādu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba un arī par to, kā mazināt mūsdienu uztura kaitīgo ietekmi.
Cilvēkam ikdienā lietojamā uztura kvalitāte ļoti lielā mērā nosaka organisma adaptīvo noturību, tas ir, metabolisko izmaiņu ātrumu, onkogēniskās transformācijas šūnās un dažādas ekoloģiskās ietekmes. Ar uztura izvēli to var koriģēt.
Ēšana kļuvusi par baudas gūšanas līdzekli, tā tiek komercializēta. Lai vairāk pārdotu pārtikas preču, tām tiek pievienoti garšas un pēcgaršas uzlabotāji, izskatam – krāsvielas utt. Rezultātā cilvēki vairāk apēd, bet, jo vairāk apēd, ko sliktāk uzturs pārstrādājas un atkal gribas ēst. Sekas – toksīni no nepārstrādātā uztura un nepabarotas šūnas. Ir izpētīts, ka mūsdienās cilvēks asimilē tikai 5% no apēstā. Kā šo ciparu palielināt, par to tālāk sadaļā uzturs.
1. Siers.
2. Biezpiens.
3. Pilnpiens.
4. Gaļa.
5. Zivis.
6. Olas (nevēlams ir olu baltums, bet dzeltenums ir vērtīgs produkts).
Latvijā gadā uz vienu iedzīvotāju vidēji tiek patērēti 24 kg siera un biezpiena.
Secībā, detalizētāk, kā tas notiek. Tiklīdz uzturs nonāk kuņģī, tā uzreiz tas tiek apstrādāts ar dažādiem kuņģa sulas veidiem. Tālāk tas nonāk kuņģa pīlorā daļā no kurienes tālāk divpadsmitpirkstu zarnā, kur pārstrādes process turpinās. Uzturam, kurš sastāv no ogļhidrātiem, tā pārstrādei vajag 2-3 reizes mazāk laika nekā no olbaltumvielām sastāvošā. Skatoties no bioķīmijas, graudi, dārzeņi, cietes, cukuri ir ogļhidrāti, to pārstrādei nepieciešama sārmaina vide, bet kuņģī tā ir skāba, tāpēc to pārstrāde kuņģī ir ātra, apstrādājot ar skābi, tiem tiek veikta dezinficējoša funkcija, galvenā pārstrāde notiek zarnās sārmainā vidē un arī ir ātra, ja vien ogļhidrāti netiek sajaukti ar olbaltumvielām.
Olbaltumvielām vajag daudz skābes, un tās jāapstrādā ar fermentu pepsīnu. Ja ogļhidrāti un olbaltumvielas kuņģī ienāk vienlaicīgi, piemēram, maize ar sieru, tad siers pienācīgi nepārstrādājas līdz monomēriem un nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, kur vide ir sārmaina. Tādā gadījumā aizkuņģa dziedzeris cenšas izdalīt maksimālu daudzumu fermenta tripsīna, lai kaut cik pārstrādātu. Tas nozīmē, ka aizkuņģa dziedzerim regulāri strādājot pārslodzes režīmā, sāk parādīties tāda problēma kā pankreatīts. Nepārstrādātās līdz aminoskābēm olbaltumvielas sāk pūt, bet ogļhidrāti rūgt. Vienu daļu pārstrādā patogēnā mikroflora, bet otra daļa tā arī līdz galam nesadalīta izspiežas caur zarnu gļotādas porām kopā ar sadalītām olbaltumvielām, ar asins plūsmu pa vārtu vēnu nonāk aknās un daļēji tiek detoksicētas, vienlaikus pārslogojot aknas. Nedetoksicētā daļa sāk noslogot jau visu organismu, izraisot imūno reakciju antigēns – antiviela. Resnajā zarnā pūšanas procesā izdalās tādas vielas kā skatols, indols, amonjaks, sērūdeņradis, amīni.
Aizsākums vēdera aizcietējumiem, vēdera uzpūšanai meklējams ne tikai nepareizā produktu izvēlē, bet arī to ēšanas secībā, piemēram, ieēdot gaļu un pēc tam virsū maizi vai pupas un virsū salātus. Ja tas tā regulāri turpinās, parādās citas sekas: kairināto zarnu sindroms, disbakterioze, pārmērīgas baktēriju augšanas sindroms zarnās. Viss ir savstarpēji saistīts, un, ja cilvēks neizdara secinājumus, seko daudz nopietnākas problēmas.
❌ Cietes un olbaltumvielas – piemēram, makaroni ar gaļu, grūbas ar gaļu, desa ar maizi.
❌ Ogļhidrāti un olbaltumvielas – piemēram, piens ar medu vai cukuru, rieksti ar rozīnēm vai medu, saldie sacepumi, kuru sastāvā ir olas, saldais biezpiens.
✅ Taukus ar olbaltumvielām – piemēram, krējums.
✅ Taukus ar ogļhidrātiem – piemēram, dārzeņu salāti ar eļļu.
✅ Olbaltumvielas ar dārzeņiem – piemēram, gaļa, biezpiens, rieksti ar dārzeņu salātiem.
⛔ Majonēze plastikāta iepakojumos. Etiķis reaģē ar plastikāta plēves dioksīdu, kas ir kancerogēns. Majonēzi labāk gatavot mājās. Vienīgais mīnuss - derīguma termiņš ir tikai dažas stundas, ja vien netiek izmantoti konservanti. Ja bērnam ļoti kārojas majonēzi, tas liecina, ka ēdienkartē pietrūkst tauku. Jāņem vērā arī tas, ka majonēzes pagatavošanas procesā notiek lipīdu peroksidācija, tas ir veidojas mutagēni.
⛔ Kūpinātais vai kausēts siers. Organismā praktiski nepārstrādājas, kā arī satur nitrītus. Kausētā sierā aminoskābju struktūra ir izjaukta un organisms tās nespēj asimilēt.
⛔ Sausie buljona kubi, ātri pagatavojamās sausās zupas vai garšvielas, kas satur nātrija glutomātu E-621. Tas ir garšas pastiprinātājs. Nomāc sāta sajūtu. Veicina neirodeģeneratīvas izmaiņas organismā. Sevišķi nevēlams bērnu uzturā.
⛔ Zivju ikri, mazsālītās siļķes. Ikri var būt tikai ļoti sālīti vai sasaldēti, siļķes tikai ļoti sālītas. Ne eļļā, ne vīnā šie produkti neuzglabājas. Ir izmantots urotropīns un citronskābe (vai kāds cits nosaukums). Skāba vide un formaldehīds veido spēcīgu šūnu indi formalīnu, ar ko konservē līķus. Šie produkti ir milzīgs trieciens aizkuņģa dziedzerim un aknām. Piemēram, Kamčatkā, kur iegūst ikrus, tos uzglabā tikai sasaldētā veidā.
⛔ Krabju nūjiņas. Faktiski tas ir krabju esences un zivju pārstrādes atkritumu sajaukums ar ģenētiski modificēto soju.
⛔ Melnās olīvas. Olīvas ir brīnišķīgs, veselībai noderīgs produkts. Nogatavojoties tās kļūst melnas. Taču konservēšanai tiek izmantotas nenogatavojušās zaļas olīvas gaiši dzeltenzaļā krāsā. Melnās konservētās, ko mums piedāvā veikalos, ir tās pašas dzeltenzaļās. Apstrādājot ar sārmu un pēc piesātināšanas ar skābekli, olīvas kļūst melnas. Lai krāsa būtu noturīga, tiek veikta apstrāde ar emulgulatoru krāsas stabilizēšanai - dzelzs glukonātu (E-579), padarot to par veselībai bīstamu produktu.
⛔ Konservētie zaļie zirnīši un kukurūza. Izņemot bioloģiskajās saimniecībās audzētos zaļos zirnīšus, visticamāk tie būs ĢMO produkti. Gēnu modifikācija tiek pielietota, lai zirnīši un kukurūza nepārgatavotos un iegūtu vajadzīgo preces izskatu (nesačokurotos).
⛔ Marinēti produkti. Satur etiķi, kas kaitē nierēm un iznīcina sarkanos asinsķermenīšus eritrocītus. Etiķis iebalzamē. Neveidojas jaunas šūnas. Ātrāk novecojam. Skābju izraisītās sekas organismā – acidoze un disbioze.
⛔ Čipsi. Pieskaitāmi pie ātrajiem ogļhidrātiem. Satur vielas, kas kaitīgi iedarbojas uz nervu šūnām un ne tikai.
⛔ Saldās kukurūzas pārslas. Satur cukura aizvietotājus, piemēram, ciklamātu, jo cukurs, apstrādājot kukurūzas pārslas +1400C temperatūrā, deg.
⛔ Smalkmaizītes. Baltmaizē nav rupjo šķiedrvielu un organisms nesignalizē par sāta sajūtu. Cukurs kopā ar raugu garantē sēnīšu klātbūtni organismā.
⛔ Piena produkti, kuri uzglabājami ilgāk par divām nedēļām. Lai to panāktu, iespējams, ir izmantots antiseptisks iepakojums, pievienots kāds antibiotiķis vai baktēriju antagonisti, kas spēj producēt pretmikrobu vielas un fermentus, kas nomāc dabīgo organisma vidi. Ja, piemēram, ievietosiet svaigā rūgušpienā sasmalcinātas ogas vai augļus, notiks sarecēšana, noslāņošanās, rūgšana utt. Lai tas nenotiktu, ir jāpievieno irdinātāji, antioksidanti, stabilizatori. Citādi to panākt nav iespējams.
⛔ Džemi un želejas, kuros saskatāmas pēc izskata svaigas veselas ogas. Lai to panāktu, ar cukuru vien nepietiek. Jāizmanto ļoti spēcīgi pārtikas antioksidanti. Vienkārši nav citu iespēju.
⛔ Melnā tēja, šķīstošā kafija, gāzētie saldinātie dzērieni, sulas tetrapakās. Padara iekšējo vidi skābu, un atņem organismam Melnā un zaļā tēja aplieta ar karstu ūdeni, nedrīkst ievilkties ilgāk par 30 sekundēm, jo sāk veidoties kaitīgas vielas.
⛔ Tējas sēne. Faktiski tas ir pelējums, kas attīstās zarnās tālāk.
⛔ Margarīns. Izjauc vielmaiņas procesus šūnās, jo organisms cietos augu taukus nespēj asimilēt. Katras šūnas membrāna sastāv no 3 slāņiem (pa vidu olbaltumvielu slānis un no ārpuses divi fosfolipīdu slāņi). Margarīna ražošanas procesā tiek stipri izmainīta molekulas konfigurācija. Izmainītās molekulas iekārtojas starp pārējām šūnu membrānas molekulām fosfolipīdu slānī, un šajās vietās tiek bloķēta šūnu caurlaidība, tāpēc nespēj iekļūt barības vielas. Palielinās risks saslimt ar vēzi, diabētu, aptaukošanos. Tas attiecas arī uz sviestu ar tauku saturu, kas zemāks par 82%. Mājas apstākļos tāds nav iegūstams. To var panākt tikai ar hidrolizāciju.
Lūk, daži piemēri. Ja linsēklu eļļā šī proporcija ir pat 3:1, camelina eļļā 1:1, kaņepju un ciedru eļļās 1:2, tad saulespuķu eļļā 1:200, kokvilnas 1:250, palmu 1:46, sezama 1:135, bet rekordists ir vīnogu kauliņu eļļa – gandrīz 1:700. Rapšu eļļa uz šī fona izskatās ne tik slikti 1:6, taču tā rada citas nepatīkamas problēmas kontekstā ar erukskābi, kas slikti metabolizējas un rada problēmas sirdij, asinsvadiem un aknām.
Ja cilvēka ikdienas uzturā dominējošā pārsvarā ir omega-6 taukskābes, tās nonākot šūnu membrānās, slikti pārstrādājas un grūti izvadās, tāpēc organismā darbojas kā iekaisumu veicinošs faktors, rezultātā tiek apgrūtināti vielmaiņas procesi, zaudētas svarīgas barības vielas un taukos šķīstošie vitamīni. Tā kā omega-6 ir nepiesātinātās taukskābes, tās ātri oksidējas. Omega-6 taukskābēm nonākot šūnu mitohondriju membrānās, šīs membrānas vairs nelaiž cauri protonus un tiek zaudēts lādiņš. Rezultātā tiek ietekmēta ATF sintēze un šūnas apgāde ar enerģiju.
Omega-3 molekula ir ļoti nestabila, bieži maina formu. Tādā veidā tā visam dod elastīgumu, padara kustīgu. Šūnu membrānas kļūst elastīgākas, asins kļūst šķidrākas un ātrāk darbojas nervu sistēma, redze kļūst asāka, paaugstinās intelektuālās spējas, uzlabojas sirdsdarbība. Par omega-3, lai tā būtu pietiekamā daudzumā, sevišķi par to jārūpējas grūtniecēm, jo tas iespaido bērna redzi.
Omega-6 ir pretstats. Molekula ir stabila. Labi uzglabājas. Dod cietību. Asins kļūst biezākas, tiek veicināta koagulācija, labāk dzīst rētas. Palielinoties uzturā taukskābes omega-6 proporcijai, pavājinās šūnu membrānu izturība, un samazinās saistaudu stiprums, rezultātā notiek to degradācija.
Eļļa, kas satur daudz omega-3, ļoti ātri paliek rūgta, uzglabāšanas termiņš nedaudz vairāk par nedēļu. Tas neapmierina ražotājus un tirgotājus, tāpēc tiek veikta ķīmiskā apstrāde, lai samazinātu omega-3 proporciju. Rezultātā mūsdienās cilvēkiem veidojas liela disproporcija - milzīgs omega-6 pārsvars. Arī cūku speķī, olās un piena taukos, zivjaudzētavās audzētās zivīs, ja tās baro pārsvarā ar kombinēto barību no graudiem un sojas, ir liels omega-6 īpatsvars. Ar zaļumiem, kā tas bija agrāk, barot ir ekonomiski neizdevīgi. Piemēram, vistas olu dzeltenumos, ja putni dzīvo brīvā dabā, ēd kāpurus, zāli (hlorofilu) un tiek piebarotas ar linsēklām, tad omega-3 un omega-6 proporcija ir iespējama 1:1. Diemžēl rūpnieciski ražotajās olās, kad vistas tiek turētas nebrīvē un barotas ar kombinēto barību, šī proporcija ir ap 1:20. Brīvā dabā dzīvojošām vistām olu dzeltenums parasti ir oranžā tonī, to rada hlorofils, un tā ir pazīme, ka ola satur visas vērtīgās vielas. Barojot vistas ar barību no graudiem, dzeltums ir bāls. Lai tā nebūtu, lielražotāji kombinētajā barībā iestrādā krāsvielu.
Ideāls variants auksti spiesta linsēklu eļļa un čia sēklas. Turpretī mandelēs (riekstos) ļoti daudz omega-6. Linsēklās omega-3 sastāvā galvenokārt ir alfa linolēnskābe (ALA), taču, ja zarnu trakts darbojas normāli, tā tiek pārvērsta nepieciešamajā formā par dokosaheksānskābi (DHA) un eikozānpentaēnskābi (EPA), tādējādi atkrīt vajadzība lietot dzīvnieku izcelsmes produktus.
👇 Pārmērīga alkohola un kofeīna lietošana.
PVO (Ppasaules Veselības Organizācija) bērnu uzturā rekomendē šādus pamatproduktus: pamatēdieni – putras, piena produktus, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas (labāk uzsūcas nekā augu olbaltumvielas, šī iemesla dēļ bērniem neiesaka atturēties no gaļas), vietējās izcelsmes dārzeņus, augļus un ogas, augu eļļas un dzīvnieku izcelsmes taukus, ogļhidrātus, pākšaugus, sāli (divreiz mazāk nekā pieaugušajiem), pietiekošā daudzumā ūdeni (30ml g uz 1kg svara diennaktī).
Te gan būtu jāpiebilst, ka šīs rekomendācijas attiecas uz tradicionālu uzturu lietojošiem bērniem, tas nozīmē, ka lielu uztura procentuālo īpatsvaru aizņem dzīvnieku izcelsmes produkti. Zarnu mikroflora ir piemērojusies šādam uzturam, tāpēc vājāk asimilējas augu izcelsmes produkti. Tomēr šādā gadījumā ievērojami palielinās toksiskā slodze. Bērniem grūti izvadāmie toksīni vēl nav tik daudz paspējuši uzkrāties un neliek par sevi manīt, taču tas ir tikai laika jautājums. Lai tas nenotiktu, ieteicams bērnus radināt pie augu izcelsmes uztura. Starp citu, bērni uz šādu uzturu var pāriet daudz vienkāršāk nekā pieaugušie.
Ja nu tomēr bērnu vecāki saprotamu iemeslu dēļ nav gatavi pāriet uz adekvātu uzturu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba, un kas būtu ideālais variants, tad vismaz šādi ieteikumi, kaut nedaudz situāciju varētu uzlabot.
Putras. Jāgatavo līdz +600C temperatūrā. Jāizvēlas parasti putraimi bez mākslīgiem aromatizatoriem. Vis nеvērtīgākā ir mannas putra. Nē ēdiena gatavošanai mikroviļņu krāsnī, jo pilnīgi tiek izjaukta produkta molekulārā struktūra, padarot labākajā gadījumā to par mazvērtīgu.
Ieteicama teļa un putnu gaļa. Nav ieteicama cūkgaļa (izņemot speķi) un aitas gaļa (aitas taukiem ir augsta kušanas temperatūra).
No zivīm ieteicamas baltās liesās. Piemēram, butes, heks, mencas, foreles. Nav ieteicamas treknās, žāvētās, stipri sālītās un mazsālītās, kaltētās (nav aizsargātas no parazītiem), iepriekš sasaldētas, konservētas zivis. Ja vēlas ēst konservus, labāka izvēle ir eļļā gatavotie.
Dārzeņi. Var būt svaigi, saldēti, sautēti, vārīti. Augstā etiķa satura dēļ bērnu uzturā nevajadzētu izmantot marinētus dārzeņus. Vislabāk der burkāni (arī to sula, kam ieteicams pievienot mazliet eļļas, jo burkāni bagātīgi satur taukos šķīstošo vitamīnu A), kabači, ķirbji, visu veidu kāposti, gurķi. Mazāk nakteņu dzimtas augus. Tas ir tomātu, kartupeļu, baklažānu, jo var saturēt solanīnu. Zirņus un pupas lieto nelielos daudzumos. laba izvēle ir zirņu zupa. No zaļumiem - salāti, skābenes, spināti. Zaļos sīpollokus maziem bērniem labāk dot apceptus. Bietes tikai vārītas tāpat arī kukurūza. Kukurūzas pārslas tikai nesaldinātās.
Augļi. Vislabāk svaigi, var būt cepti. Sulas obligāti jāatšķaida ar ūdeni. Vislabāk aprikozes, āboli, rozīnēs (izņemot lielās caurspīdīgās rozīnes, kas apstrādātas ar sēru). Apelsīnus un mandarīnus – minimāli. Plūmes, vīnogas nedaudz (vēlams bez kauliņiem). Āboli jāmizo, kaut gan mizā daudz vērtīgu vielu, taču, lai ilgstoši uzglabātu, tos apstrādā ar polimēru, hloroformu vai citu pretsēnīšu preparātu. Ķiršus vislabāk sezonas laikā, vēlams tādus, kas nav apstrādāti ar ķimikālijām vai vismaz vietējos. Tāpat arbūzus vēlams lietot sezonas laikā, lai izvairītos no saindēšanās ar nitrātiem, kurus lieto, lai paātrinātu nogatavošanos. Ideāls variants bērnu uzturā (ja vien var dabūt bioloģiski audzētās) ir kaltētās aprikozes, kuras sasmalcina un sajauc ar ūdeni. Drīkst lietot tikai atkausētu hurmu, kura pēc sasaldēšanas kļuvusi caurspīdīga.
Ogas. Vislabāk mežā salasītās avenes, mellenes, brūklenes un citas savvaļā augušas ogas.
Maize. Ieteicams bez rauga. Nē bulciņām, kūkām un tortēm (mājās gatavotās tortes var). Labāk sausiņi, barankas, galetes.
Sviests. Tikai ar 82% tauku saturu. Bērniem nevajadzētu lietot hidrolizētus taukus un rūpnieciski ražotu majonēzi.
Skābpiena produkti. Tikai bez cukura un ar īsu uzglabāšanas termiņu, vēlams stikla iepakojumā. Jogurts bez cukura ir labs produkts, jo satur maksimāli asimilējamas olbaltumvielas. Diemžēl veikalos piedāvātajā jogurtā bieži tiek pievienota modificētā ciete (provocē smagas alerģiskas reakcijas), krāsviela - karmīns, cukurs.
Ūdens. Bērni ir ļoti jūtīgi pret ūdens kvalitāti. Ja par to neesat droši – ūdeni ir jāvāra. Var pievienot citrona sulu. Bērniem nevajadzētu lietot saldinātus gāzētus dzērienus, sulas tetrapakās (dabīgie vitamīni ilgāk par 2 mēnešiem uzglabāties nevar), kafiju un aromatizētās tējas. Nav ieteicama melnā un zaļā tēja.
Tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušiem. Var ēst vitamīnus un mikroelementus uztura bagātinātāju veidā milzīgos daudzumos, taču jāsaprot to, ka izolēti lietotu uzturvielu ietekme atšķiras no tās, kas rodas, uzņemot to pašu vielu ar pārtiku. Vēl jāņem vērā, ka ir vajadzīgas olbaltumvielas, kas transportē citas nepieciešamās vielas. Citādāk ir ar dabas produktu bišu maizi – tur ir visas iespējamās aminoskābes, no kā sintezēt olbaltumvielas transport-funkcijas veikšanai gan fermenti, vitamīni un mikroelementi.
Ja šūnu dalīšanās (mitoze) notiek olbaltumvielu nepietiekamības apstākļos, veidojas atipiskās šūnas. Tā kā šīm šūnām vajag mazāk olbaltumvielu, tās vairojas ātrāk nekā pilnvērtīgās šūnas. Palielinoties šādu šūnu koncentrācijai, tas var būt viens no papildfaktoriem, kas sekmē labdabīgā un ļaundabīgā audzēja attīstību.
Galvenā funkcija, ko pilda olbaltumvielas, ir strukturālā. Kolagēns un elastīns, kas visu satur kopā, ir olbaltumvielas.
Asins olbaltumvielas, ko sauc par albumīniem, pilda arī tranportfunkciju, piemēram, hemoglobīns, kas arī sastāv no olbaltumvielām, piegādā skābekli audiem, bet insulīns, kas arī sastāv no olbaltumvielām, nodrošina glikozes iekļūšanu šūnās. Viss ir savstarpēji saistīts. Piemēram, lai varētu sintezēties hemoglobīns, vajadzīga dzelzs. Lai dzelzs molekula nokļūtu līdz sintēzes vietai, vajadzīga speciāla olbaltumviela transferīns. Tāpēc, ja nepietiks dzelzs, hemoglobīna līmenis būs zems (dzelzs deficīta anēmija). Tāpat ar vitamīniem, mikro un makro elementiem, lai arī cik daudz tos ēstu, ja nebūs olbaltumvielu, kas tos nogādā vajadzīgajā vietā, tie nonāks tualetē. Arī daudzu zāļu efektivitāti nosaka transporta olbaltumvielas asinīs. Katrai transportējamai vielai organisms izveido piemērotu olbaltumvielu molekulu. To skaits ir vairāk nekā 2500 dažādu veidu. 80% toksīnu tiek transportēti ar olbaltumvielu palīdzību. Tas nozīmē, ka viens no neizvadīto toksīnu uzkrāšanās iemesliem, ir arī olbaltumvielu deficīts.
Tāpat ar imūnsistēmu, efektīvai tās darbībai ir svarīga olbaltumvielu pietiekamība, lai būtu no kā veidot imūnsistēmas šūnas, piemēram, makrofāgus, antivielas (imūnglobulīnus) utt. Piemēram, leikocīti nomainās pilnībā 7 dienu laikā.
Vēl olbaltumvielām ir tā saucamā fermentatīvā funkcija. Lai pārstrādātu uzturu, aizkuņģa dziedzeris izdala 3 veidu fermentus. Ogļhidrātiem – amilāzi, olbaltumvielām – tripsīnu un taukiem – lipāzi. Ja trūkst olbaltumvielu, aizkuņģa dziedzerim nav no kā izstrādāt fermentus. Tāpēc uzturs netiek pilnīgi pārstrādāts.
Reproduktīvā funkcija – informācijas struktūras DNS un RNS, ar ko nodod informāciju nākamām paaudzēm, to sastāvā ietilpst olbaltumvielas. Ja šis process notiek olbaltumvielu deficīta apstākļos, tas ir cēlonis ģenētiskām slimībām, arī mūsdienās ļoti aktuālajai problēmai – neauglībai.
Līdzīgi kā skābekļa trūkums, arī olbaltumvielu deficīts ir viens no galvas smadzeņu neironu bojā ejas cēloņiem. Tā kā jaunas neironu šūnas vairs neveidojas, tās tiek aizvietotas ar audu savienotāj šūnām, lai saglabātu orgānu struktūru. Līdzīgi kā, piemēram, ja sagriež pirkstu. tas pēc kāda laika sadzīst, daloties epitēlija cilmes šūnām, kapilāru endotēlijam un fibroblastiem sintezējot starpšūnu vielu (saistaudus). Līdzīgs process notiek arī nervu sistēmā. Bojā gājušo neironu aizvietošanu ar savienojušo audu struktūrām, sauc par sklerozi. Bojā gājušie neironi neatjaunojas, to funkcijas kompensatori pilda izdzīvojušie. Ideālos apstākļos viena neironu šūna spēj aizvietot 2 vai pat 3 bojā gājušās šūnas. Tāpēc, lai nepiedzīvot skleŗozi, jālieto normāls dabisks uzturs.
Apkopojot pateikto par olbaltumvielām, jāņem vērā nozīmīgs process – olbaltumvielu rekuperācija jeb atkārtota izmantošana. Ap 95% olbaltumvielu organisms spēj izmantot atkārtoti. Jo mazāk cilvēka fermentatīvā sistēma noslogota ar uztura pārstrādi, jo tai vairāk atliek resursu atmirušo šūnu pārstrādei līdz aminoskābēm.
Tātad, jo vairāk tiek lietots termiski vai citādi neapstrādāts ‘’dzīvs’’ augu izcelsmes uzturs, jo uzturā vajag mazāk olbaltumvielu.
Palielinoties cukura patēriņam, neizbēgami samazinās olbaltumvielu patēriņš. Katrai nervu šūnai nepieciešamas specifiskas olbaltumvielas (vairāk nekā 1500 veidu). Ja organisms pilnīgi nodrošināts ar olbaltumvielām, cilvēks lieto ‘’dzīvu’’ termiski vai citā veidā nenogalinātu, tas ir, ar fermentiem bagātu uzturu, nervu sistēma iztur pat ļoti smagas slodzes, taču ja tas tā nav, rodas apātija, nogurums, nevēlēšanās mācīties. Bērnam piedzimstot, smadzeņu šūnu neironu atzarojumi (aksoni), pa kuriem tiek pārraidīti nervu impulsi, ir tikai 10 cm gari, bet, sasniedzot pieauguša cilvēka augumu, atzarojumu garums var sniegties vairāk nekā vienu metru. Smadzeņu šūnas dzīves laikā cenšas pēc iespējas vairāk nodibināt savstarpējās saites. Ja neironu šūna gājusi bojā, tā atjaunoties nevar, to var tikai neironu saites daļa. Nervu šķiedras sastāv no diviem tauku jeb lipīdu slāņiem. Impulss pa tiem virzās ar ātrumu 1 – 3 m/s. Tā ir lēnā grupa, kas veido 20%. Pārējie 80% nervu šķiedru ir pārklāti ar izolācijas slāni mielīnu, kas sastāv no olbaltumvielām un lipoīdiem. Tāpēc šīs grupas šķiedrās nervu impulsu ātrums sasniedz 200 – 300 m/s. Ja olbaltumvielu trūkst, rodas nervu sistēmas funkciju traucējumi, kas var izpausties visdažādākajos veidos. Mūsdienās šī problēma ir ļoti aktuāla, jo, pateicoties mūsdienu industriālajai pārtikai, olbaltumvielu deficīts ir aktuāls vairāk nekā 90% cilvēku.
Tā ir fatāla kļūda neiekļaut bērnu uzturā pārtiku, kurā ir viegli asimilējamas olbaltumvielas, kādas tās ir augu izcelsmes produktos, sevišķi mūsdienās, kad strauji ir palielinājusies intelektuālā slodze. Pat, ja enerģijas būs maz, pirmkārt, tā tiks novirzīta uz smadzenēm un ar intelektuālo attīstību viss būs kārtībā. Bēdīgāk, ja pietrūks olbaltumvielu un tauku. Bērnu psihologs šādā gadījumā ir bezspēcīgs. Bērna veselība un attīstība, tai skaitā intelektuālā, tiešā veidā ir atkarīga no uztura, ko bērns saņem. Secinājums – vispirms jāveido struktūra, un tad jādot enerģija, pretējā gadījumā – enerģija bez struktūras ir haoss.
Taukskābju kvalitāte. Svarīgs ir ne tikai omega-6 daudzums, bet arī proporcija pret omega-3 (ideālā proporcija omega-3 pret omega-6 ir 5:1 vai vismaz 1:1). Salīdzinājumā ar bioloģiskajās saimniecībās ražotajiem lopkopības produktiem, diemžēl konvenciāli ražotajos piena un gaļas produktos, kā arī nebrīvē audzētajās zivīs (barotas ar kombinēto barību), ir uz pusi mazāk omega-3 garo ķēžu poli-nepiesātināto taukskābju - dokosaheksānskābe (DHA) un eikozānpentaēnskābe (EPA). Tā kā cilvēka organismā tās sintezējas vāji, ja zarnu trakta mikroflora nav tāda, kā to paredzējusi daba, ir svarīgi šīs poli-nepiesātinātās taukskābes saņemt ar pārtiku. To pietiekamība ir svarīgs faktors, sevišķi bērna smadzeņu, kā arī nervu un sirds-asinsvadu sistēmu attīstībā. Biškopības produktos omega-3 atrodama bišu maizē, pie tam labā kvalitātē, jo pagaidām mākslīgo bišu maizi vēl industriāli neražo.
Bērnu saldummīļu vecākiem būtu jāatceras, ka pārmērīga saldumu lietošana ir solis metaboliskā sindroma virzienā, kas savukārt robežojas ar aterosklerozi, aptaukošanos, bronhiālo astmu un onkoloģiju. Bērnam jādot rūgtais, asais, sīvais, lai paplašinātu garšu spektru. Māciet bērniem dzert ūdeni. Bērns instinktīvi zina, ka ūdens jādzer, un necentieties mācīt pretējo. Bērniem obligāti jāsaņem tauki. Tauki sevišķi vajadzīgi plaušām, citādāk cietīs organisma apgāde ar skābekli, sevišķi, ja nodarbojas ar sportu ziemā. Vajadzīgs holesterīns, lai būtu no kā veidot hormonus. Vienīgais attaisnojošais ātros ogļhidrātus lietošanas gadījums ir pirms lielām fiziskām slodzēm.
Ja skābpiena produkta uzglabāšanas laiks ir ilgāks par 4 – 5 dienām, tas nozīmē, ka tajā nav dzīvo baktēriju. Arī, ja ir pievienots cukurs, tas nozīmē, ka šajā produktā nav dzīvo baktēriju. Cukurs un baktērijas ir savstarpēji izslēdzošas sastāvdaļas. Piemēram, visos saldajos jogurtos dzīvo baktēriju nav, jo nevar būt.
Pienam saskaroties ar gaisu, notiek tajā esošā holesterīna oksidācija. Daba ir paredzējusi, ka piens tiek zīsts un nesaskaras ar gaisu. Piens var izraisīt problēmas arī tad, ja tajā ir pesticīdu atliekas no lopbarības, antibiotikas, kā arī kaitīgas vielas, kas pievienotas piena pārstrādes procesā. Ja dažus gadu desmitus pagātnē normāls izslaukums no 1 govs gadā skaitījās 5000 kg, tad mūsdienās ir parādījušās saimniecības ar izslaukumu, virs 20000 kg gadā. Tas tiek panākts ne tikai ar selekcijas metodēm, bet arī ar hormonālo preparātu izmantošanu, tai skaitā ar modificētiem hormoniem. Govis ar lieliem izslaukumiem ir ļoti jūtīgas pret visdažādākajām infekcijas slimībām, ar kurām limfocīti nepārtraukti cīnās un tāpēc bieži vien pienā nonāk strutaini izdalījumi. Dodot teļam pēc piedzimšanas tikai veikalā nopērkamo pienu tetrapakās, pēc diviem mēnešiem teļš vairs nav dzīvot spējīgs, kaut gan dabā paredzēts tā, ka pienam jābūt teļa galvenajam pamatēdienam.
Bērni, kas saņem govs pienu, biežāk ir ar paaugstinātu svaru, jo strutas, tauki un parazīti rada lieko ķermeņa masu. Iespējams, šādi bērni ātrāk aug, taču tiem nereti parādās problēmas ar nierēm un aknām, jo cilvēka kuņģis nav paredzēts tādam daudzumam olbaltumvielu, turklāt grūti pārstrādājamām, tādām ka kazeīns. Tas paredzēts nejauši tajā nonākušo olbaltumvielu pārstrādei, kā arī kalpo kā aizsargbarjera pret vīrusiem, baktērijām vai, piemēram, tārpiem, ēdot tārpainus ābolus utt. Bērna zarnu trakts nav paredzēts tik skābai videi, ko rada govs piens. Tajā ir 2 reizes vairāk olbaltumvielu, nekā mātes pienā, tāpēc kuņģī veidojas daudz skābāka vide. Skābēm nonākot zarnu traktā, var tikt bojātas zarnu sieniņas un rasties asiņošana, rezultātā veidojas asiņaina caureja un dzelzs deficīts, tāpēc šādā situācijā būtu absurdi vairāk lietot gaļu, kā to iesaka daži nekompetenti speciālisti.
Cilvēkam visvērtīgākais piena produkts ir sūkalas, jo tās sastāv no viegli pārstrādājamām olbaltumvielām albumīna un globulīniem.
Diemžēl rauga sēnītes nomāc simbiozo jeb labo zarnu mikrofloru, no kā neizbēgami, cieš imunitāte. Ne velti ir teiciens - zarnās dzimst imunitāte. Rauga sēnītes veicina iekaisuma un onkoloģiskos procesus. Tāpat jāpieskaita faktors, kas senāk nebija, piena lopkopībā netika izmatotas antibiotikas, hormonālie preparāti un ĢMO komponenti kombinētajā govju barībā. Hormoni un antibiotikas nekur nepazūd, pāriet uz cilvēku un turpina darbību.
Kefīrs paaugstina kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas iekšējās vides skābumu, provocējot gastrītus un čūlas. Ar kefīru nevar atjaunot simbiozo zarnu mikrofloru. To var darīt, piemēram, ar skābētiem kāpostiem, kur arī ir pienskābās baktērijas. Kefīrs faktiski ir dubultraudzēšanas, tas ir divu procesu produkts – pienskābā un spirta. Pienā vienmēr ir ogļhidrāti (laktoze), tātad cukurs, kuram pievieno raugu un rūgšanas procesā veidojas etilspirts, kas ir tauku universālais šķīdinātājs, faktiski protoplazmatiskā inde, no kā cieš visi orgāni. Kefīrā ir ap 0,5% etilspirta, ja tas pastāv siltumā, tie ir 2-3%, bet, ja tādu iedzer uz nakti, vai pievieno cukuru, rūgšana turpinās un procenti var būt vēl lielāki. Dramatiskā situācija veidojas, ja šādu produktu dodam bērnam – starts alkoholismam.
Salīdzinājumā ar dzīvnieku pienu, cilvēka pienā nav priekš cilvēka organisma grūti pārstrādājamās olbaltumvielas kazeīna, kura pārstrādei tiek tērēti svarīgi mikroelementi tādi kā cinks, kālijs, magnijs utt.
Pats gēnu ievadīšanas process, neatkarīgi vai tas notiek ar bioballistisko lielgabalu vai bakteriālo infekciju un tam sekojošu šūnu klonēšanu, augos izraisa neparedzamas blakusparādības. Piemēram, izveidotajā pret raundapu izturīgajā kukurūzā ap 200 proteīnu un metabolītu atšķiras no tiem, kādi ir parastajā kukurūzā. No zināmākajiem parādās tādi kā monoamīni putrescīns un kadaverīns, kas faktiski ir kancerogēni. Parādījušos metabolītu un proteīnu savstarpējā mijiedarbība uz cilvēku nemaz nav izpētīta, jo tie ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi pētījumi. Turpretī izmēģinājumi ar dzīvniekiem rāda, ka nepilnu pāris nedēļu laikā notiek izmaiņas visos to orgānos un sistēmās.
Sveša gēna ievietošana visbiežāk notiek ar audzējus veidojošo baktēriju plazmīdu (cirkulāra baktēriju DNS) palīdzību. Baktērijas genomus ievietojot augos, tiek izjaukts augu hormonālais balanss. Var notikt nekontrolēta šūnu dalīšanās un augšana, kas noved pie onkoloģiskas saslimšanas. Dzīvnieku barībai pievienojot ģenētiski modificētus produktus, notiek pārmaiņas dzīvnieku organismos un to pēcnācējos, vai pat rodas nespēja tos radīt.
Cilvēkam sagremojot ģenētiski modificēto pārtiku, mākslīgi radītie gēni tiek nodoti cilvēka organismam un izmaina gremošanas trakta derīgo baktēriju raksturu, kas negatīvi ietekmē imunitāti. Tiek provocēta cilvēka organismam neraksturīgu olbaltumvielu sintēze. Rodas patogēnās baktērijas, kas var būt rezistentas pret antibiotikām, kā arī iespējama agrāk nepazīstamu toksīnu parādīšanās organismā un alerģiskas reakcijas. Ilgstoši lietojot ĢMO pārtiku, tiek apdraudēta reproduktīvā sistēma. Daba cenšas saglabāt bioloģisko daudzveidību tāpēc neļauj, lai dažādu augu un dzīvnieku sugas savstarpēji krustotos un veidotos mutanti, taču, ja nu tas noticis nejauši vai mākslīgi, netiek pieļauta tālāka to vairošanās. Tas ir dabisks dzīvnieku un augu sugu daudzveidības saglabāšanās mehānisms. Varētu pat teikt, ka ĢMO pārtika ir populācijas skaita samazināšanas līdzeklis.
Ir vēl viens hidrogenēto tauku veids, kurš nav pieskaitāms ne pie piesātinātiem, ne pie nepiesātinātiem taukiem. Tās ir transtaukskābes. Ūdeņraža atomi cauri tauku molekulai augstas temperatūras iedarbībā tiek transportēti uz otru pusi jaunā vietā, un veidojas otrādi sagriezta tauku molekulu konstrukcija.
Hidrogenētos taukus jeb margarīnu plaši izmanto sabiedriskajās ēdināšanas vietās, jo, ar tiem gatavojot, ēdiens mazāk piedeg un tos var izmantot vairākas reizes. Šos taukus plaši izmanto konditorijas izstrādājumos kūkās, cepumos utt. Arī konfektēs, šokolādēs un saldējumos, lētajos sieros, krējuma izstrādājumos utt.
Ja ikdienas ēdienkartē šādu tauku daudz, bet nepiesātināto tauku maz, tiek kavēta galvas smadzeņu darbība, jo tiek bojātas šūnu membrānas arī nervu šūnās. Pavājinās šūnu spēja pārstrādāt taukus. Tiek aizsprostoti sīkie asinsvadi, un tas veicina virkni nopietnu slimību.
Cilvēki masveidīgi graudaugus un pākšaugus sāka lietot aptuveni pirms 10000 gadiem. Paleontologi pētot cilvēku skeletus, ir noskaidrojuši, ka pirms 12000 gadiem, kad graudaugus nelietoja, cilvēku vidējais augums bija 183 cm, un skeletā nebija artrozes pazīmju, bet smadzenes bija par 15% lielākas, nekā tagad. Tas nozīmē, ka graudaugi ir veicinājuši cilvēku degradāciju jeb involūciju. Atliek tikai nojaust tempu, ar kādu tas notiek mūsdienās, kad cilvēku pamat uzturs bieži vien sastāv no saldinātiem dzērieniem un miltus saturošiem produktiem – makaroniem, smalkmaizītēm, cepumiem un citiem, it sevišķi kviešu miltus saturošiem, izstrādājumiem.
Kartupeļu vietā biežāk būtu jāizmanto alternatīva – rāceņi, sakņu selerija. Salīdzinājumā ar kartupeļiem tie satur rezistentos ogļhidrātus, nevis ātros ogļhidrātus, tas ir, cietes veidā safasētu glikozi (glikozes monomērus), kas strauji paaugstina cukura līmeni asinīs. Arī topinambūri ir uzskatāmi par alternatīvu kartupeļiem. Tie salīdzinājumā ar kartupeļiem sastāv nevis no cietes, bet no polisaharīda inulīna, ko veido fruktozes monomēri. Tāpēc, ja topinambūrus ēd svaigā veidā, cukura līmeņa paaugstināšanās nenotiek.
Vārītiem kartupeļiem glikēmiskais indekss ir 97. Tas nozīmē, ka, regulāri un ilgstoši lietojot kartupeļus uzturā, ir ļoti liela varbūtība rasties hiperglikēmijai un insulīnrezistencei, kas sekmē veselu virkni mūsdienās populāru slimību, palielinot aptaukošanās, metabolā sindroma, II tipa diabēta un citu slimību risku.
Sirds izstumtais iepriekšējais daudzums asiņu caur aknām vairs iziet nevar, tāpēc asinis sāk uzkrāties kāju vēnās un mazā iegurņa orgānu vēnās. Varikozā vēnu paplašināšanās, tromboflebīts un hemoroīdi ir tipiska termiski apstrādātās cietes (baltmaize, makaroni, cepumi utt.) lietotāju problēma.
Maizes cepšanas procesā temperatūra sasniedz +2000 C. Tas nozīmē, ka sagrauti tiek gandrīz visi vitamīni, taukskābes, olbaltumvielas, bet lektīni paliek. Maize strauji paaugstina cukura līmeni asinīs, jo tai ir ļoti augsts glikēmiskais indekss, baltmaizei pat augstāks par cukuru.
Tā vietā, lai lietotu graudus diedzētā veidā, tie tiek samalti un termiski pārstrādāti, tādā veidā zaudējot lielu daļu vērtīgo vielu. Termiski apstrādātos produktos nav ūdeņraža saišu. Enerģija izkliedējas, un produkts kļūst entropisks.
Taču ar to viss nav galā. Tā kā konvenciāli audzējot graudus, tie tiek apstrādāti ar fungicīdiem, dabīgie raugi, kas atrodas uz grauda apvalka, tiek daļēji iznīcināti. Lai mīkla no šādiem graudiem rūgtu un turklāt, lai šis preces noritētu ļoti ātri, tiek pievienots raugs.
Raugi ir mikroorganismi, kas pieder vienšūnu sēņu grupai, kas apvieno apmēram 1500 sugas. Dabīgais raugs saharomicetes (saccharomyces) ir sastopams jebkur, uz augļiem, dārzeņiem, uz vīnogām, sieros utt. Raugs vairojas veģetatīvi. Dabā ir saskaitīti ap 300 dažādu raugu veidi. Arī miltos, no kā cep maizi ir raugi. No tā nevar izvairīties. Taču temperatūra 36,70 C dabīgajam raugam ir nekomfortabla, un tas pārstāj vairoties. Tie, kas lieto bezrauga (ar dabisko ieraugu cepto) maizi, droši vien būs pamanījuši, ka šāda maize gandrīz nepelē. Tāpēc mūsu senči varēja atļauties maizi cept reti, jo nebija problēmu ar uzglabāšanu, turklāt sabriedusi maize ir vieglāk pārstrādājama kuņģī. Ar dabīgo ieraugu ceptā maize ir bagātāka ar organiskajām skābēm, vitamīniem, minerālvielām, pektīnvielām, šķiedrvielām utt.
Citādāk ir ar cilvēku izveidoto mākslīgo raugu, kas ir termofils (termolatents) un turpina vairoties arī augstākā, tas ir cilvēka ķermeņa temperatūrā. Šāds raugs dabiskajā vidē nav sastopams. Pārtikas rūpniecībā izmanto raugus, kas spēj vairoties pat anaerobā, tas ir bezskābekļa vidē. Maizes cepšanai paredzētā rauga ražošanā izmanto vairāk nekā 50 izejvielu, starp kurām ir sērskābe, amonjaks, putu dzēsēji, spēcīgākā šūnu inde formalīns. Spirta veidošanās procesā izdalās tādas toksiskas vielas kā diacetīls, acetilmetilkarbinols, dimetilsulfīds, izoamilspirts, kas maizei piedod patīkamo specifisko garšu.
Termofīlajam raugam zarnu traktā ir ideāla vide (siltums, mitrums, barības vielas), un tas izraisa rūgšanas procesu. To pavada gāzu izdalīšanās (meteorisms), ko rada nevis baktērijas, bet rauga sēnītes skābekļa vidē, patērējot ogļhidrātus un izdalot spirtus, kā arī ogļskābo gāzi.
Rezultātā tiek saspiesta plaušu diafragma, un vairs nesasniedz vajadzīgo apjomu. Tiek saspiesti visi gremošanas orgāni. Apakšējā plaušu daļa arī ir nospiesta un gadās pat, ka sirds izvietojas horizontāli.
Ar raugu cilvēks nesaņem barības vielas, tieši otrādi, raugs ņem barības vielas no cilvēka. Raugi pat spēj izkonkurēt patogēno zarnu mikrofloru, kas uzskatāms par ieguvumu. Tie barojas ar piena produktiem, miltiem, cukuru. Ierobežojot šo produktu patēriņu, var mazināt raugu aktivitāti. Arī sārmainas vides uzturēšana organismā sekmē sēnīšu mikrofloras izspiešanu.
Agrāk termofilo raugu ieguva no cukura melases, atšķaidot to ar ūdeni un pēc tam apstrādājot ar hlora kaļķi, skābinot ar sērskābi. Tagad tādas sastāvdaļas vairs neizmanto, jo ir parādījušās ĢMO tehnoloģijas, bet rezultāts līdzīgs, tālākas sekas vēl grūtāk prognozējamas.
Par rauga sēnīšu sporu termoizturību var pārliecināties ļoti vienkārši - maizes sausiņus vai pat sauso raugu ievietojot cepeškrāsnī tādā pašā temperatūrā, kā cep maizi, pēc tam to ievietojot sēnītēm labvēlīgā vidē līdzīgā kā organismā (ūdens + siltums + olbaltumvielas + ogļhidrāti), tādējādi sākas rūgšanas process.
Kaut arī raugi sašķeļ olbaltumvielas, kā rezultātā veidojas aminoskābes un vitamīni, tas tomēr priekš organisma nav efektīvākais aminoskābju ieguves veids. Raugi ir izturīgāki par cilvēka organisma audu šūnām, siekalas nespēj tos iznīcināt. Pat cepot maizi, tie neaiziet bojā, jo sporas ir spējīgas izturēt ļoti augstu temperatūru. Ēdot gan maizi, gan konditorejas izstrādājumus (visdažādākās bulciņas), sākumā rauga šūnas nonāk gremošanas traktā, pēc tam asinsrites sistēmā un turpina vairoties, negatīvi ietekmējot mikrofloru. Vēl pastāv risks, ka parastā zarnu mikrioflora nomainās uz rauga skābo, kas nav derīga parastajam uztura pārstrādes procesam, kā arī uztura asimilācijai. Samazinās kalcija daudzums asinīs, jo tas tiek izlietots rauga radīto skābju neitralizācijai. Kuņģa gļotāda ir izturīga pret skābju iedarbību, bet, regulāri lietojot raugu saturošus produktus, kā arī tādus, kas rada skābu vidi (gaļa), kuņģis tam ilgstoši nespēj pretoties. Sāk parādīties tādi simptomi kā dedzināšana, sāpes kuņģī, un var veidoties čūlas.
Termofilo raugu saturošā produkcija veicina akmeņu veidošanos žultspūslī. Rodas aizcietējumi, un var veidoties audzēji. Zarnās pastiprinās pūšanas procesi, attīstās patogēnā mikroflora, tiek traumētas zarnu bārkstiņas, rezultātā palēninās toksisko vielu izvadīšana no organisma, nogulsnējas fēču akmeņi, kas ar laiku ieaug zarnu gļotādā. Gremošanas orgānu izdalītais sekrēts zaudē savu aizsarg funkciju, pazeminās gremošanas spējas, tāpēc nepietiekami asimilējas un sintezējas vitamīni, kā arī samazinās asimilēto minerālu, piemēram, kalcija daudzums. Patogēnie mikroorganismi, izkļūstot caur zarnu sienām, nonāk asinīs. Tādējādi mikrobi, sēnītes un vīrusi izklīst pa visu organismu.
Tiek traucēta vielmaiņa šūnās, tiek pārslogotas aknas, mainās bioķīmiskais asins sastāvs, un palēninās asins plūsma kapilāros, veidojas trombi, limfātiskā sistēma strādā ar pārslodzi. Tiek izjaukts skābju - sārmu līdzsvars (acidoze), paverot ceļu ap 150 slimībām. Piemēram, organismam pastiprināti zaudējot svarīgākos mikroelementus kalciju, kāliju, magniju, nātriju, krasi paaugstinās risks saslimt ar tādu plaši izplatītu slimību kā osteoporoze.
Ar termolatento raugu ceptā maize no rafinētiem miltiem (‘’augstākā labuma’’, jeb attīrītiem no visa vērtīgā) ir gļotas veidojošs produkts, kas faktiski sastāv no lipekļa un cietes. Tā stipri noslogo kuņģi, jo veido kunkuļus, kuri līdz galam nepārstrādājas un piesārņo organismu. Tāpēc piemērotāka būtu sabriedusi rudzu bezrauga maize ar sviestu un ķiplokiem vai mārrutkiem.
Latvijā veselībai draudzīgāko rudzu bezrauga maizi var izcept no senas rudzu šķirnes ‘’Kaupo’’, kas nav tik ražīga kā jaunās šķirnes, tāpēc zemnieki, lai iegūtu maksimālu ražu, izvēlās citas šķirnes, bet ar atstāto iespaidu uz cilvēku veselību lai nodarbojas mediķi. Kā jau visur, peļņa mums, problēmas jums.
Veikalos nopērkamajai kafijai pozitīvu īpašību nav. Iespējams, dažas tādas ir bioloģiski audzētām, negrauzdētām kafijas pupiņām, bet no tādām kafiju netaisa. Tas, ko no kafijas izjūtam kā enerģijas pieplūdumu, jo kafija veicina glikogēna šķelšanu aknās un glikozes atbrīvošanos, ir klasiskais narkotiku iedarbības mehānisms, kas balstās uz organisma iekšējo rezervju izmantošanas. Tas attiecināms uz visām narkotikām gan uz aizliegtajām, gan atļautajām – nikotīns, alkohols, enerģētiskie dzērieni utt. Darbības mehānisms ir ļoti līdzīgs.
Kafija traucē kuņģa sulas izstrādi (pastiprina), kā arī citas funkcijas. Tajā ir vielas, kas iedarbojas uz kuņģa un zarnu gļotādu, tas nozīmē, ka ne tikai helikobaktēirijas vainojamas pie čūlu un gastrīta izraisīšanas. Kuņģa un zarnu trakta aizsargbarjeras tiek novājinātas, un cilvēks sāk slimot.
Kafija rada ļoti skābu organisma iekšējo vidi. Tajā esošo skābju dzēšanai organisms tērē kalcija rezerves apmēram uz vienu krūzi 700 miligramus. No organisma tiek izvadīti tādi svarīgi minerāli kā kalcijs, kālijs, cinks, nātrijs, mangāns, magnijs. Sevišķi kaitīga ir šķīstošā kafija, jo satur smago metālu sāļus, kas savukārt bojā aizkuņģa dziedzeri un aknas.
Temperatūra, pie kādas tiek veikta kafijas pupiņu grauzdēšana, ir +2200C Pie šādas temperatūras kafijas pupiņās esošās minerālvielas ir pārveidojušās ūdenī nešķīstošā formā un nav izmantojamas cilvēka organismā, bet ciete ir karamelizējusies un izdalās tāda vēzi izraisoša kancerogēna viela, kā monoamīns akrilamīds, kas ir spēcīgs mutagēns, kurš veidojas arī, piemēram, grauzdējot kakao pupiņas vai cepot kartupeļus, tikai kafijā tas ir lielākā apjomā. Sistemātiska kafijas lietošana izraisa starp kuņģi un barības vadu esošo sfinkteru (slēdzējmuskuļu) disfunkciju, kas var veicināt skābes refluksu (kuņģa sulas nonākšanu barības vadā) un barības vada ķīmiskus apdegumus.
Kofeīns stimulē neiromediatoru endorfīnu un tādu stresa un baiļu hormonu izdalīšanos kā adrenalīns, noradrenalīns un kortizols. Pastiprināta hormonu izdalīšanās organismam vienmēr ir stress. Arī aplejoties ar aukstu ūdeni, virsnieru dziedzeri pastiprināti izdala hormonus, tādā veidā rodot mundrumu. Visdažādākā veidā ilgstošā laika periodā, bieži stimulējot hormonu izdalīšanos, tiek veicināta šo hormonus izstrādājošā virsnieru dziedzera nolietošanās, arī organisma ātrāka kopējā novecošanās.
Arī melnā un zaļā tēja satur kofeīnu. Kofeīns var atrasties enerģētiskajos dzērienos, kolās, melnajā šokolādē vai pat košļājamā gumijā un ne tikai.
Kad kofeīna izraisītā hormonu iedarbība beidzas, organisms cenšas atjaunot iztērētās rezerves, cilvēks to izjūt kā apātiju un gurdenumu. Regulāra kafijas lietošana noplacina organisma kompensācijas spējas, samazinot izturības rezerves, un notiek ātrāka novecošanās. Kafija traucē miega hormona melatonīna izstrādi, kas ir ļoti svarīgs hormons, taču tā kā organismam rezervju atjaunošanai vajag atpūtu un miegu, bet, ja tā vietā lietojam kafiju, slimības, kas līdz tam bija latentā, tas ir slēptā formā, pāriet aktīvā formā. Parādās apātija, spēku izsīkums, hronisks nogurums un pat depresija.
No rīta pēc pamošanās, iedzerot kafiju, tiek stimulēta kuņģa sulas izdalīšanās. Veltīga tās izdalīšanās iztukšo šo resursu, sevišķi tas aktuāli gaļas ēdājiem, jo tās pārstrādei vajag ļoti skābu vidi. Tas draud ar palielinātu daudzumu līdz galam nesadalītu olbaltumvielu nonākšanu asinīs (antigēni). Palielinātais skābes daudzums arī bojā kuņģa sienas, rezultātā var attīstīties gastrīts.
Kafijas pupiņām ir ārējais un iekšējais apvalks. Ārējais apvalks nogatavošanās procesā uzkrāj alkaloīdu kofeīnu, bet iekšējais apvalks - alkaloīdu teobromīnu. Tie, kas lieto kafijas pupiņas, saņem abus alkaloīdus, bet tie, kas lieto šķīstošo kafiju, tikai vienu – teobromīnu, jo pārstrādes procesā kofeīns tiek noņemts farmācijas preparātu un enerģētisko dzērienu ražošanas vajadzībām.
Kofeīns izraisa visu asinsvadu sašaurināšanos, kā rezultātā paaugstinās arteriālais asinsspiediens. Izņēmums ir nieres, kur notiek pretējais process. Tas nozīmē, ka kofeīns ir urīndzenošs līdzeklis. Izvadītais urīns ir dzidrs, tātad ar to nekas neizvadās. Taču pēc 20 minūtēm kofeīna iedarbība izbeidzas, sāk darboties teobromīns un notiek pretējs process, kas turpinās apmēram stundu. Paplašinās asinsvadi, samazinās asinsspiediens un samazinās nieru caurlaidība, ko bieži vien pavada velkošas sāpes nieru apvidū. Kafija bez kofeīna, piemēram, hipotoniķiem krīzes gadījumā var arī palīdzēt – paplašinot asinsvadus, samazinās asinsspiediens.
Vēl jāpiezīmē, ka teobromīns izraisa miegainību, un tas ir bīstami autovadītājiem.
Kafiju nedrīkst lietot kopā ar pārtikas piedevām, jo kofeīns var neitralizēt to darbību, piemēram, D vitamīna receptoru spēju to asimilēt. D vitamīns ir galvenais imūnsistēmas vitamīns. Kofeīns kavē arī dzelzs asimilāciju un skalo B grupas vitamīnus, izņemot B12. Tiek vājināta cinka, vara, magnija, mangāna, kālija, fosfora un E vitamīna asimilācija.
Piena, krējuma, cukura pievienošana kafijai vai tējai neitralizē antioksidantu darbību, tādējādi palielinās onkoloģisko saslimšanu risks un ne tikai.
Kafija un arī tēja satur augu polifenolus tanīnus, kuri saskaroties ar olbaltumvielām veidā nešķīstošus savienojumus, tāpēc, piemēram, kad kafijai vai tējai pievieno pienu, tiek zaudētas to uzmundrinošās īpašības.
Zirnekļa tīkla aušana, kā zināms, dabā ir ļoti sarežģīts process. Eksperimentā ar zirnekli tam tika izbarots, proporcionāli tā masai, tāds pats kofeīna daudzums, cik ir vienā krūzē kafijas, ko ikdienā dzer cilvēki. Pētot zirnekļa austo tīklu, izrādījās, ka vairākas dienas pēc kārtas, zirnekļa austajā tīklā bija saskatāmi nopietni defekti. Tas nozīmē, ka kofeīns ne vien neuzlabo intelektuālās spējas, bet pazemina tās.
Daudz labāka alternatīva kafijai ir no rītiem iedzert spēcīgi negatīvi uzlādētu ūdeni, kas pamodina uztura pārstrādes sistēmu, vienlaikus attīrot organismu. No rīta mundrumam ideāls variants būtu svaiga zelmeņa sula un medus – enerģijas pieplūdums bez neskaramo enerģijas rezervju izmantošanas.
Kofeīns, ko satur melnā tēja (zaļā 2 reizes mazāk) rada mundrumu, taču tiek ļoti pārslogoti virsnieru dziedzeri un nervu sistēma. Sevišķi nevēlams kofeīnu saturošās tējas dzert pirms gulētiešanas.
Melno tēju nedrīkst dzert ne pirms, ne pēc ēšanas, jo tanīni nomāc daudzu vielu asimilāciju. Sevišķi nevēlami melno tēju dzert grūtniecēm - var tikt izraisītas priekšlaicīgas dzemdības. Nedrīkst dzert arī gadījumā, ja ir temperatūra, jo melnā tēja satur teofilīnu (theophylline), kas var veicināt temperatūras paaugstināšanos un saasināt iekaisuma procesus. Regulāri dzerot melno tēju, asinīs palielinās urīnskābes koncentrācija, kas veicina trombožu, nierakmeņu un urīnceļu akmeņu veidošanās risku, palielinās arteriālais asinsspiediens. Nedrīkst dzert iepriekšējā dienā aplieto tēju, jo tajā veidojas kancerogēnas vielas.
Lētākās tējas bieži vien tiek fasētas spilgti baltos papīra maisiņos. Šis baltums tiek iegūts ar epihlorhidrīna (epichlorohydrin) palīdzību, kas ir kancerogēna viela. Melnā tēja, kas pārsvarā nonāk pie mums, ir no Ķinas un Indijas, un visticamāk ir audzēta rūpnieciski piesārņotos reģionos, kur atmosfērā nonāk daudz smago metālu. Šīs tēju plantācijas tiek bagātīgi apstrādātas ar pesticīdiem.
Cilvēkam vispiemērotākais šķidrums ir ūdens, tomēr, ja no tējas dzeršanas tradīcijas nevēlaties atteikties, Latvijā ir brīnišķīgas zāļu tējas, no kurām iegūsiet tikai labumu.
Ja daudz ko no iepriekš rakstītā realizēsiet arī dzīvē, iespējams, ka medikamenti nebūs vajadzīgi. Tāpēc gribētos novēlēt - lai uzturs kļūst par jūsu zālēm!
