7mansviedlauksm
 
                                                   Par lauksaimniecību
 
Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Bet kā sokas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augi no augsnes spēj uzņemt aptuveni 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā, gadu no gada vācot bagātas ražas, atgriezti atpakaļ augsnē galvenokārt tiek tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina. Pietrūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret konvencionālajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm). Rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūst izturīgāki.
 
Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret herbicīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.
 
Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti labi, ka tas tā būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Ir tā, ka viena un tā pati viela laboratorijas apstākļos uzvedas tā, bet uz lauka pilnīgi citādi, jo iespaido daudzās sinerģiskās saites. Kaut arī Latvijas produkcija ir krietni tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģijas statistika ir briesmīga.
 
ĢMO pārtika
Cilvēkā organismā mājo gandrīz 400 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.
 
Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.
 
Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu piena, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojot govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt.
 
Konvencionālā lauksaimniecība
Graudaugi ir pamatprodukcija, ko ražo lauksaimnieki. Tā ir izejviela pārējo lauksaimniecības produktu ražotājiem. Arī šeit viss ir pakārtots pārtikas pārstrādātāju interesēm un, protams, maksimālas peļņas gūšanai. Pesticīdi, insekticīdi, herbicīdi un to kaitīgums – daudziem bieži dzirdēts un apnicīgs temats, vai ne. Taču ir tēmas, par ko mazāk dzirdēts. Piemēram, lipekļa procents graudos. Jo lielāks procents, jo graudu pārstrādātāji gatavi vairāk maksāt par graudiem. Tāpēc tiek speciāli selekcionētas šķirnes ar paaugstinātu lipekļa daudzumu, lai maizes cepējiem būtu vieglāk izstrādājumiem piedot vajadzīgo formu. Lipeklis ir glutēns – ūdenī nešķīstoša lielmolekulāra olbaltumviela, kuru, intensīvi lietojot, tā uzkrājas uz zarnu sieniņām un tiek traucēti vielmaiņas procesi. Glutēnu pārtikas ražotāji izmanto ļoti plaši visdažādākajos izstrādājumus, piemēram, kā iebiezinātāju. Rezultātā cieš patērētāju veselība.
 
Vēl lielāka bīstamība ir glifosātu saturošie herbecīdi, kas augsnē sadalās daudzreiz ilgāk, nekā tiek reklamēts. Lai graudi vienmērīgāk nogatavotos un varētu nodot tos augstākā šķirā, daži graudu ražotāji pamanās nosmidzināt savus laukus, piemēram, ar raundapu pāris nedēļas pirms ražas novākšanas, rezultātā glikofosfāts uzkrājas grauda apvalkā. Ēdot maizi no šādiem graudiem, sanāk glifosāta triecien-deva. Sekas – tiek traumētas šūnu DNS molekulas, sevišķi cieš epitēlijšūnas. Bojājot šūnas DNS, nākamā šūnas kopija būs citādāka un savādāk veiks savu funkciju. Sekas ir grūti prognozējamas.
Ar intensīvām tehnoloģijām ražotās izejvielas, tai skaitā iegūtās no ĢMO augiem tiek izmantotas gaļas, olu un piena ražošanā. Norādot produkta sastāvu, par to esamību diemžēl netiek informēti patērētāji.
 
Lai dzīvnieki, atrodoties lielā saspiestībā un stresā, neslimotu, tiek izmantots milzīgs daudzums medikamentu. Lai ātrāk palielinātos svarā - hormonālie preparāti. Viss tas diemžēl nonāk gaļā. Starp citu, ar intensīvajām tehnoloģijām ražotajā gaļā pesticīdu atlieku ir 10 reizes vairāk nekā augļos un dārzeņos, par kuriem bieži uztraucamies.
 
Lopbarības ražošanā bieži izmantotā soja, kuras audzēšanā izmanto ļoti daudz pesticīdu, 90% sojas ir ģenētiski modificēta. No tās ražo dažādas pārtikas piedevas, ko pēc tam izmanto visdažādākajos produktos, piemēram, konfektes, saldējums, šokolāde utt. Tas viss grauj mūsu reproduktīvo, endokrīno, kā arī centrālo nervu sistēmu un ne tikai. Šo iemeslu dēļ ir valstis, kurās soju gandrīz neizmanto, kaut gan būtībā tas ir vērtīgs pārtikas produkts, labākais augu izcelsmes olbaltumvielu avots. Soja lopbarībā nav neaizvietojama, var taču Latvijā audzēt pākšaugus, un cenu ziņa nav lielas starpības.
Kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāsubsidē šādas pārtikas ražotāji? Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir ekonomiski izdevīgāki varianti, tie ir ar ekonomiskiem aprēķiniem pilnīgi pierādīti un praksē apstiprināti.
 
Pesticīdi
Latvijā gada laikā lauksaimniecībā tiek izmantoti ap 600 tonnu pesticīdu, jeb no 1 līdz 2,5 kg uz hektāru. Pasaulē izmanto ap 2 miljoni tonnu pesticīdu, kas to ražotājiem dot ap 45 miljardi dolāru gada peļņu. Iespējams farmācijas industrijai no tā vēl lielāka netiešā peļņa, jo bez sekām pesticīdu iedarbība nepaliek. Viena no pazīmēm, kas uz to norāda - pēdējos gados straujš onkoloģijas, autisma un daudzu citu slimību palielinājums. Diemžēl pesticīdu atliekas atrodamas ne tikai industriāli ražotajā pārtikā, bet arī gruntsūdeņos, kas nonāk akās. Sevišķi tas attiecas uz reģioniem, kur audzē ziemas kviešus, rapsi un miežus, jo to audzēšanā indes tiek izmantotas visvairāk (2-2,5 kg uz hektāru).
 
Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citi, kuru darbīgā viela glifosāts ir mūsdienās plaši izmantoti herbicīdi, ar ko apsmidzina laukus pret nezālēm, kā arī graudaugus pirms ražas novākšanas, lai tie vienmērīgāk nogatavotos un zemnieki varētu tos realizēt kā ‘’augstākās kvalitātes graudus’’. Jā graudu ārējais izskats uzlabojas, taču izrādās, ka glifosāts negatīvi iedarbojas uz fermentu aktivitāti zīdītājiem, sevišķi tas attiecas uz kuņģa – zarnu trakta fermentiem, kas vitāli nepieciešami normālai tā darbībai. Fermenti pilda dažādas funkcijas Ir tādi fermenti, kas piedalās DNS veidošanā, ir lielo molekulu sadalošie, ir toksīnus izvadošie utt. Un tiklīdz kāda funkcija tiek veikta nepilnīgi, sākas problēmas.
 
Lielākā daļa no izsmidzinātā glifosāta preparātiem nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos. Noārdīšanās augsnē var ilgt pat vairākus gadus. Cilvēka organismā šie preparāti var nonākt gan ar produktiem, gan ar ūdeni no akas, gan ar tieši caur ādu vai ieelpojot (lauksaimniekiem strādājot) un var radīt nopietnas veselības problēmas – mutācijas (ģenētiskos bojājumus), veicinot neauglību un priekšlaicīgas dzemdības, hormonālos traucējumus bērniem utt. Glifosāts bojā ādas epitēlija šūnas (blīvs šūnu slānis uz robežas ar ārējo vidi) un var izraisīt nieru un ādas vēzi. Arī vienu no visstraujāk pasaulē augošiem vēža paveidiem NeHodžkina limfomu (palielinājums par 5% gadā). Sakritība vai nejaušība, bet šie procenti ir līdzīgi ar herbicīdu izlietotā daudzuma palielinājumu procentos. Nezāles kļūst rezistentas, un devas palielinās.  Diemžēl cilvēki pret šīm vielām nekļūst imūnāki.
 
Lauksaimnieki iebildīs, ka bez pesticīdiem ievērojami samazināsies ražība. Taču kā rāda pieredze, bioloģiskajās saimniecībās tiešām ir nedaudz zemāka ražība. Tie ir aptuveni 10 – 30%. Tā nav starpība vairākas reizes. Taču, ja ņem vērā, ka cilvēka organisma šūnas asimilē tikai 5% no tā, ko apēdam, pārējais tiek izvadīts kā atkritumi un toksīni. Vai šie skaitļi nemudina izdarīt loģisku secinājumu – mazāk, bet kvalitatīvāk. Šis skaitlis aptuveni 5% attiecas uz mūsdienu industriāli ražoto pārtiku.  To, ko piedāvā lielveikali, kur galvenokārt notiek mūsu pārtikas iegāde, tādas, kādu redzam veikalu iepirkuma grozos. Lielveikali mūsdienās ir kļuvuši par sabiedrības spoguli. Ko pērk, to piedāvā. Rodas jautājums – vai ir prātīgi? Vai ir saprātīgi par atkritumu un toksīnu ražošanu, par nodokļu maksātāju naudu subsīdiju veidā lauksaimniekiem, indēt pašus šīs naudas maksātājus?
  
Alternatīva
Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā visam jābūt līdzsvarā, tajā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt bioloģiskai daudzveidībai gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Kailciršu vietā būtu jāstāda ne tikai egles, priedes un bērzi vadoties no tuvredzīgiem komerciāliem aprēķiniem. Saprātīgi būtu renovēt ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātos laukus, apstādot tos ar kokiem, kas te kādreiz auguši pirms apledojuma, tas ir pirms 12 tūkstošiem gadu, piemēram, reliktā metasekvoja (lat. metasequoia glyptostroboides), divdaivu ginks (lat. ginkgo biloba), Amerikas ragukoks (lat. gymnocladus dioicus), zaļā duglāzija (lat. pseudotsuga menziesii), katalpas (lat. catalpas). Tādā veidā varētu reģenerēt sarežģītu pašatjaunojošos eko sistēmu ar unikālu dabas harmoniju un spēcīgu enerģētiku. Tas būtu labākais mantojums, ko ir iespējams atstāt nākamajām paaudzēm. Cilvēki šādā vidē justos nesalīdzināmi labāk.  Diemžēl pilsētās dzelzsbetonu būros iesprostotais un dažādiem starojumiem pakļautais cilvēks to pagaidām saprast nespēj.
 
Ja vien dabā līdzsvars nav izjaukts, tā ar kaitēkļiem un augu slimībām tiek galā pati. Arī minerālmēslu bēršana nav vajadzīga, dabā ir iekārtots tā, ka, piemēram, tauriņziežu dzimtas augi spēj paņemt slāpekli no gaisa (piemēram, lucerna, āboliņš), ir tādi augi, kas veido garas saknes un spēj uzsūkt minerālvielas, kuras atrodas ļoti dziļi augsnē. Satrūdot šie augi, baro citus augus. Tāpēc, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, vajag daudz zināšanu, nevis minerālmēslu un pesticīdu, kas gala rezultātā piesārņo arī jūru. Kaut arī strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ražas lielums un cenas būs nedaudz atšķirīgas, taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju, cilvēks jūtas daudz mundrāks, nav nepieciešams lietot legālās narkotikas - kafiju vai enerģijas dzērienus. Un, ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, kad nepārtraukti dzirdam, ka budžetā visās sfērās pietrūkst naudas. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir mazāk ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi apartiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav arī slieku un varžu. Taču dabas sakārtotajās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā un ir ieprogrammēts ilgai pastāvēšanai.
 
Par subsīdijām lauksaimniekiem
Visi zina ka, sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo, tie kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. Veidojas negodīga konkurence. Līdzīgi tas ir ar lauksaimniecības subsīdijām, kuru faktiskais mērķis ir totāla valsts un ES kontrole. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdija saņēmējiem.
 
Uzskatu, ka Latvijai ES līmenī strikti jāiestājas pret subsīdiju maksāšanu lauksaimniekiem, jo nevienlīdzīgie maksājumi valstu starpā grauj godīgu tirgus konkurenci. Visam jāmaksā tik, cik tas maksā. Tirgus pats visu sakārtos un atkristīs arī vajadzība pēc kvotām. Subsīdiju maksāšana būtu pieļaujama tikai eksportprodukcijai ārpus ES, bet tas jau ir strikti politisks jautājums. Subsīdiju naudu būtu saprātīgāk izmantot maznodrošināto patērētāju atbalstam, kā arī produktu dziļākai kontrolei, nosakot drošību ne tikai tūlītējās iedarbības apjomā, bet daudz tālāku seku perspektīvā. Valstij jārūpējas par sabiedrības izglītošanu, priekš tam jau arī ir tās finansētie masu informācijas līdzekļi.
 
Alkatība un neizpratne iznīcina Latvijas zemi
Pasaulē ir tā, ka katastrofāli arvien mazāk paliek cilvēku maz skartās zemes. Pagaidām Latvijā vēl šis tas ir palicis no bioloģiskās daudzveidības. Tuvredzīgās domāšanas un nesaprašanas dēļ lielākā daļa cilvēku uzskata ka sakārtota zeme ir tad, kad ir uzarta un apsētā ar monokultūrām, nesaprot ka galvenais zemes vērtības indikators ir bioloģiskā daudzveidība tajā. Mežizstrādātāji un lielie lauksaimnieki redz mežus un laukus tikai caur eiro un dolāru prizmu - uzreiz un tūlīt. Ja mūsu senči mežus cirta galvenokārt ziemā un izlases veidā, iegūstot kvalitatīvāku koksni, tad tagad cērt visu gadu un visbiežāk visu pēc kārtas. Cērtot siltā laikā strauji izplatās, piemēram, sēnīšu slimības, bet slimi koki patīk insektiem. Rezultāts – meži kļūst arvien slimāki. Ja senāk no malkas pelnus parasti tur pat netālu izkaisīja, tad tagad viss tiek aizvests projām. Tiek aizvesta lielākā bagātība mikro un makro elementi, kurus neviens dzīvnieks vai augs sintezēt nespēj. Tie augsnē ir vai nu nav. Ja meža zeme vēl nav noplacinātas, tad ar lauksaimniecības zemēm situācija ir arvien katastrofālāka. Kā rāda pasaulē ilglaicīgie augsnes analīžu apkopojumi daudzu gadu garumā, makroelementu, kuri nepalielina ražas masu un mikroelementu daudzums  augsnē ar katru gadu pārliecinoši samazinās.
Ir tikai divi slimību cēloņi – minerālvielu deficīts un organisma piesārņojums. Ar augiem ir tieši tas pats. Ja tas netiek ņemts vērā – iznīkst gan augi, gan cilvēki. Ar medikamentiem un pesticīdiem ilglaicīgi dabu apmānīt nevar. Dabā nav neārstējamu slimību, ir tikai cilvēku nezināšana. Pretējā gadījumā mūsu nebūtu. Dabā nav nekā lieka, ja nu vienīgi cilvēki, kuri to nesaprot, bet ar tiem daba izrīkojas pēc saviem likumiem, un tas ir tikai laika jautājums.
 
                                                                                                                                                            biteend