10modmansviedlauks

Par biškopību
Kāpēc ar katru gadu biškopjiem grūtāk pārdot medu? Te būtu jāmin vairāki faktori. Ar ES atbalstu tiek apmācīti un finansiāli subsidēti jauni biškopji. Tas nozīmē, ka tiek mākslīgi palielināts medus piedāvājums tirgū. Tātad pēc tirgus ekonomikas likuma piedāvājums palielinās, bet cenas samazinās. Kas tādā gadījumā notiek ar tiem, kas nesaņem subsīdijas un ir  pacēlušies saviem spēkiem? Droši vien jādomā par saražotā medus utilizāciju, jo uzpircēju piedāvātā cena nespēj nosegt pat transportēšanas izdevumus.

Taču šis faktors nav galvenais. Ir kāds nopietnāks. Tā paaudze, kas bērnībā lietoja dabīgos produktus, jo citu vienkārši nebija, nu iet mazumā. Tas nozīmē, ka vecajai paaudzei garšas atmiņa vēl tika kalibrēta uz dabīgiem produktiem. Jaunajai paaudzei tā tas vairs nav, garšas izpratne veidojas, balstoties uz mākslīgiem produktiem un dabīgie garšas ziņā liekas neizteiksmīgi. Mūsdienu cilvēka piesārņotajā un novājinātajā organismā šādi produkti var izraisīt pat attīrīšanās procesus, ko dēvē par slimībām (alerģija, slikta dūša utt.), bet tas nevienam nepatīk. Tiek izdarīta izvēle par labu mākslīgajiem produktiem.  

Medus nav izņēmums
Pieprasījums rada piedāvājumu. Kāpēc lai neražotu mākslīgo medu, ja, piemēram, ķīnieši iemācījušies ražot pat mākslīgās olas. Tāds medus arvien vairāk parādās ES tirgū. Lai kaut cik juridiski iekļautos normatīvajās prasībās, tiek pievienoti smalki samalti ziedputekšņi vai 20% dabīgā medus, visdrīzāk kāda monoflorā medus. Pārtikas tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka ar klasiskajām medus analīzēm to nevar nemaz noteikt, ka tas ir viltojums. Šāds ‘’medus’’ visdrīzāk neizraisīs nekādus attīrīšanās procesus (alerģiskas reakcijas). Tam, kam nevajadzētu būt cilvēka organismā, turpina krāties un krāties, līdz notiek tas, par ko tik daudz tiek runāts.
 
Absurda situācija
Biškopis saražo augstākās kvalitātes produkciju, ko Latvijā vēl šur tur var, bet ES un citur pasaulē cilvēku organisma piesārņojums, kā arī mikro un makroelementu deficīts katastrofāli pieaug, kas ir pamatcēloņi visām slimībām. Šāda biškopības produkcija ideāli iederētos pie attīrīšanās programmām un mikroelementu papildināšanai, bet nekas nenotiek. Biškopis nespēj novadīt informāciju līdz patērētāja apziņai. Cietēji ir gan patērētāji, gan biškopji. Tieši šis posms biškopībai Latvijā ir visvājākais, tieši šajā posmā būtu visefektīvāk ieguldīt subsīdijas un ar to būtu jāsāk, ja vēlamies atbalstīt.
 
Pesticīdi
Konvencionālajai lauksaimniecībai vēršoties arvien plašumā, ar katru gadu katastrofāli samazinās  bišu ganību dabīgās teritorijas un arvien grūtāk ir iegūt kvalitatīvu medu. Biškopības nozarei sāpīga problēma ir nikotinoīdu grupas pesticīdu lietošana lauksaimniecībā (klotianidīns, tiametoksams, imidakloprīds). Kaitīgā iedarbība uz bitēm sākas jau sējas laikā, kad kodinātās sēklas putekļi nonāk apkārtnē, un bites zaudē orientāciju jeb spēju atgriezties stropā. Starp citu, bišu orientācija telpā ir ļoti smalks un sarežģīts mehānisms, kas līdz galam pat nav izpētīts.

Augam izdīgstot, sevišķi pie gaisa temperatūras kontrastiem ir novērojama gutācija. Tas ir ūdens izspiešana caur ūdens atvārsnītēm – hidatodēm (mikroskopiskām atverēm lapas epidermā) rasas veidā. Bites šo ūdeni dzer un rezultātā indes nonāk bites organismā. Tālāk, kad šis augs, piemēram, rapsis zied, ar nektāru un ziedputekšņiem indes nonāk bišu barībā. Bites tiešā veidā netiek noindētas, bet neatrod savu stropu un pazūd.

Atbildīgās valsts amatpersonas apgalvo, ka cilvēkiem šīs indes nekaitē. Es tam pilnīgi piekrītu, tikai ar nelielu piebildi uzreiz nekaitē, iedarbība notiek pakāpeniski, bet rezultāts tas pats, tikai ar laika nobīdi. Bioķīmija viena un tā pati, viss dzīvais tai skaitā augi, bites un cilvēki sastāv no tām pašām 28 aminoskābēm, mainās tikai to skaits un izkārtošanās secība.

 
Absurdā subsīdiju politika

ruloni

 Mežos sagrūztie ruloni nav nekas neparasts.

 

siens

 Citi savukārt nevajadzīgos rulonus ieripina upē.

Pēdējā laikā laukos arvien biežāk novērojama šāda aina – krūmos vai mežā sagrūsti siena ruļļi. Saskaņā ar prasībām - lai saņemtu subsīdijas, zāle ne tikai jānopļauj, bet arī jānovāc. Tā kā siena tik daudz nevajag, un, lai šie ruļļi nav jāved prom, vienkāršāk ir tos paslēpt krūmos, lai sapūst. Es nesaprotu atbildīgo amatpersonu subsīdiju politiku, kas tādā veidā izšķiež nodokļu maksātāju naudu, vienlaikus izpostot dabu. Ar laiku no krūmiem smirdēs pūstoša un pelējoša masa un ruļļus saturošajās auklās sapīsies meža dzīvnieki, bet, noplicinot augsni, tīrumi pēc dažiem gadiem, ja gadīsies sausa vasara, atgādinās tuksnesi, kurā šur tur būs pa kādai smilgai. Tā vietā, lai neizmantotos siena ruļļus iestrādātu noplicinātajās lauksaimniecības zemēs, no ārzemēm par lielu naudu tiek ievests minerālmēslojums, lai strauji nezaudētu ražību. Jā, tādā veidā var palēnināt augsnes degradāciju, taču šis process turpinās. Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc dažiem gadiem šie paši zemnieki ar traktoriem dosies protestēt pie Zemkopības Ministrijas, lai pieprasītu arvien lielākas subsīdijas. Cietīs arī nodokļu maksātāju veselība, jo noplicinātājā augsnē ar dāsnu minerālmēslu un pesticīdu devu iegūtā ražas masa veselībai labumu nesniegs.

Loģiskāk būtu maksāt subsīdijas tiem, kas dod dabai iespēju sakārtot laukus, uz vairākiem gadiem pārtraucot saimniecisko darbību, lai atdzīvinātu augsni, lai krūmi no zemes dziļākiem slāņiem izceļ augsnes virskārtā minerālus.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 376 viesi un nav reģistrētu lietotāju

10mansviedlauks

                                                  Par lauksaimniecību

Kas notiek laukos?
Ar zemkopības ministrijas svētību laukos no horizonta arvien pazūd bijušās viensētas, kuras ar buldozeru tiek sastumtas ar ekskavatoru izraktajā bedrē. Apkārtējie vecie koki ar saknēm tiek izrauti un bieži vien jau uz vietas ar visiem zariem sadrupināti šķeldai un aizvesti, tas nozīmē, ka tiek aizvesta vērtīga biomasa augsnes dzīvības uzturēšanai, kas satur cilvēkam tik nepieciešamos un vērtīgos minerālus. Paliek tikai līdzena vieta. Lai tajā neveidotos kāds, dabas daudzveidības mini rezervāts un pieliktu galīgo punktu, šo vietu vēl nosmidzina ar herbicīdiem un fungicīdiem. Žanra klasika – jau nākamajā gadā to vietu pārņem kviešu vai rapša lauks. Tā teikt, ‘’pārtikas’’ ķīmiskai industrija pagaidām vēl vajag šādas izejvielas, lai ražotu veselību graujošu pseidopārtiku, tāpēc nebūtu jābrīnās par loģisku iznākumu – vides degradācija. 
 
Vai var apmānīt dabu?
Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Bet kā sokas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augi no augsnes spēj uzņemt aptuveni 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā gadu no gada vācot arvien lielāku ražas masu, atgriezti atpakaļ augsnē galvenokārt tiek tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina. Pietrūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret konvencionālajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem līdzekļiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm), rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūstot izturīgāki.

Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret herbicīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.

Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti jauki, ka tas tā būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Ir tā, ka viena un tā pati viela laboratorijas apstākļos uzvedas tā, bet uz lauka pilnīgi citādi, jo iespaido daudzās sinerģiskās saites. Kaut arī Latvijas produkcija vēl pagaidām ir krietni tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģijas statistika ir briesmīga.

ĢMO pārtika
Cilvēkā zarnu traktā mājo gandrīz 500 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.

Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.

Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu pienu, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojot govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt. 

Bizness uz cilvēku veselības rēķina
pavasaraseja

Konvencionālo graudaudzētāju alkatībai un nekaunībai nav robežu. Tiek pat rupji pārkāpta darba drošības tehnika, nerunājot jau par dabas aizsardzības prasībām attiecībā uz upju krastiem.

Starp citu, tas ir Rēzeknes upes krasts Griškānu pagastā, kuru apsaimnieko zemnieku saimniecība, no kuras ienācis jaunais klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Jau tā Latvijā gandrīz 70% ūdens ir tik tālu piesārņots, ka apdraud cilvēku veselību. ES pieprasa 10m aizsargjoslu, bet Latvijā pat 3m aizsargjoslas uzturēšana ir liela problēma. Tur pretī bioloģi uzskata, lai reāli pasargātu ūdeņus, šai joslai jābūt 50m Biedrības „Zemnieku saeima” līderiem pat pietiek nekaunības, teikt, kas mums kompensēs šādu joslu ievērošanu. Bizness uz cilvēku veselības rēķina.

Kad stājāmies Eiropas Savienībā, mēs lepojāmies kā otra zaļākā valsts pasaulē aiz Šveices. Pašlaik pateicoties konvencionālajiem lauksaimniekiem un mežu izcirtējiem esam nonākuši ceturtajā desmitā un biedrojamies ar valstīm, kur apkurē izmanto nolietotās mašīnu riepas.

 
Par subsīdijām lauksaimniekiem un loģiku
Visi zina, ka sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo, tie, kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdiju saņēmējiem, taču šoreiz ne par to. Es negrasos sev pieprasīt kaut kādas subsīdijas. Es vēlos valdības lēmumos saskatīt loģiku un tālejošu domāšanu.

Loģika man saka priekšā, ka subsīdijas ir mehānisms, kā ar sabiedrības, tas ir, nodokļu maksātāju naudu atbalstīt šīs pašas sabiedrības intereses, pie reizes arī veikt uzskaiti, kas notiek laukos, tā es to saprotu. Pēc manas loģikas sabiedrībai būtu nepieciešama veselībai draudzīga pārtika par pieņemamu cenu. Tik tālu man viss saprotams, taču reālā dzīvē, braukājot pa laukiem, es redzu pilnīgi ko citu. Populārākās lauksaimniecības kultūru sējumu platības ir kvieši un rapsis, veselību visvairāk graujošās kultūras, kuras ekonomiski esot visizdevīgāk audzēt. Pēc tādas loģikas sanāk, ka marihuānu būtu ekonomiski vēl izdevīgāk audzēt, tikai, ko teiktu starptautiskā sabiedrība.

Covid-19 mums labi parādīja, kādā ‘’bedrē’’ ir cilvēku imūnsistēma un visa veselība kopumā. Šis vīruss ir kā pirmā sniegpulkstenīte tam lavīnveidīgajam procesam, kas draud, ja neko nemainīsim un ne jau ar vakcīnām paglābsimies, vienu vīrusu apslāpēsim, trīs būs vietā. Ne jau aptiekās un slimnīcās jāmeklē veselība, bet lauku vidē, no kurienes mēs visi nākam. Ar subsīdijām jāatbalsta tos cilvēkus, kas cenšas sakārtot lauku vidi, bet ne jau tos, kas šo vidi degradē, nogalinot tajā visu dzīvo, un ir naivi cerēt, ka pilsētniekus tas neskars.

Esam nonākuši līdz tādam absurdam, ka eļļas linus, kas kādreiz bija ļoti populāri, Latvijā gandrīz vairs neaudzē, linsēklas eļļas vajadzībām iepērk no Kazahstānas. Veselības kontekstā linsēklu eļļa ir top produkts nr.1. Vēl var nosaukt, ko masveidīgi vajadzētu audzēt, tās ir kaņepes, mārdadži, kvinoja, amarants, prosa, lēcas, brokoļi. Dārzeņi jāaudzē dzīvā, minerāliem bagātā augsnē. Starp citu, mūsu senčiem fermentēti kāposti ziemā bija pamatēdiens, tajos nepievienoja, ne sāli, ne etiķi, ne cukuru, cilvēki neēda baltmaizi un bija daudz veselāki.  Lūk, par šīm un līdzīgām kultūrām jāmaksā dāsnas subsīdijas, bet par kviešiem un rapsi loģiskāk būtu maksāt akcīzes nodokli, līdzīgi kā alkoholam un tabakai.

Es vēršos pie Zemkopības un Izglītības ministriju atbildīgajām amatpersonām, pat ne pie Veselības ministrijas, jo viņi nodarbojas ar seku novēršanu. Vai tad tiešām jums ar šo pandēmiju, ar šo dabas brīdinājumu, nepietiek? Vai jūs gribat, ka diennakts upuru skaits būtu mērāms nevis viencipara un divciparu skaitļos, kā tas ir pašlaik, bet 3 un 4 ciparu skaitļos? Nu nevaram mēs izmainīt dabas likumus, mums ar tiem jāsadzīvo. Arī saeima grozīt un atcelt nevar, bet saeimu vēlētāji gan var grozīt! Ja izveidojas vide pandēmijai, tad tā noteikti būs, baidos, ka ne viena vien, turklāt arī smagas, ar kurām tad varonīgi cīnīsimies kā pasakā ar daudzgalvu pūķi, vienu galvu nocērt, divas ataug vietā. Šajā internetvietnē visdažādākajos rakursos ir aprakstīts, kā sadzīvot ar dabu, tas viss ir izskaidrots soli pa solim. Tur nekā nav jauna, par to godīgi zinātnieki jau sen ceļ trauksmi. Vajag tikai vēlēšanos gribēt darīt un pieturēties pie loģikas!

                                                                                                                        biteend