1mansviedlauksm

 

                                                      Par lauksaimniecību

Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Bet kā sokas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augi no augsnes spēj uzņemt aptuveni 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā, gadu no gada vācot bagātas ražas, atgriezti atpakaļ augsnē galvenokārt tiek tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina. Pietrūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret konvencionālajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm). Rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūst izturīgāki.

Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret herbicīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.

Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti labi, ka tas tā būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Ir tā, ka viena un tā pati viela laboratorijas apstākļos uzvedas tā, bet uz lauka pilnīgi citādi, jo iespaido daudzās sinerģiskās saites. Kaut arī Latvijas produkcija ir krietni tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģijas statistika ir briesmīga.

 

ĢMO pārtika

Cilvēkā zarnu traktā mājo gandrīz 500 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.

Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.

Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu piena, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojot govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt.

 

Par subsīdijām lauksaimniekiem

Visi zina ka, sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo, tie kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. Veidojas negodīga konkurence. Līdzīgi tas ir ar lauksaimniecības subsīdijām, kuru faktiskais mērķis ir totāla valsts un ES kontrole. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdija saņēmējiem.

Uzskatu, ka Latvijai ES līmenī strikti jāiestājas pret subsīdiju maksāšanu lauksaimniekiem, jo nevienlīdzīgie maksājumi valstu starpā grauj godīgu tirgus konkurenci. Visam jāmaksā tik, cik tas maksā. Tirgus pats visu sakārtos un atkristīs arī vajadzība pēc kvotām. Subsīdiju maksāšana būtu pieļaujama tikai eksportprodukcijai ārpus ES, bet tas jau ir strikti politisks jautājums. Subsīdiju naudu būtu saprātīgāk izmantot maznodrošināto patērētāju atbalstam, kā arī produktu dziļākai kontrolei, nosakot drošību ne tikai tūlītējās iedarbības apjomā, bet daudz tālāku seku perspektīvā. Valstij jārūpējas par sabiedrības izglītošanu, priekš tam jau arī ir tās finansētie masu informācijas līdzekļi.

                                                                                                                                                                            biteend