1parpartiku
 
                   Par pārtikas tehnoloģiju sasniegumiem
 
Teicienu “tu esi tas, ko tu ēd” būtu jāsaprot burtiski
Pārtikas veikalos notiek apmānīšana, sākot jau, ar vitrīnas apgaismojuma krāsu, lai precei piedotu vajadzīgo izskatu un nosauc to par veikala dizainu. Pārtikas ražotāji mākslīgi izmaina produktu garšu, smaržu, krāsu, svaru, apjomu, paildzina uzglabāšanas termiņu, jeb samazina noderīgumu utt. Pārtikas izstrādājumiem pievieno piedevas, kas nomāc sāta sajūtu un dzērieniem - vielas, kas veicina slāpes. Ēd un nevar paēst, dzer un nevar atdzerties - gribas vēl. Var jau apmānīt acis, degunu, mēli arī ausis ar reklāmu. Bet nevar apmānīt cilvēka organisma vissīkākās daļiņas – 100 triljoni (1014) dzīvu šūnu, kas ir dzīvības pamats ar simtiem miljonu gadu attīstības periodu.
 
Lai pārtikas ražošana kļūtu izdevīgāka, par izdomas un racionalizācijas trūkumiem šajā nozarē nudien nevar sūdzēties. Ir izgudrotas tehnoloģijas, pēc kurām var ražot, piemēram, tomātu kečupu un tam nav vajadzīgi tomāti, lētāk sanāk tos aizvietot ar banānu vai ābolu biezeni. Protams, neaizmirstot par mākslīgas garšas, smaržas un krāsas pievienošanu.
Izrādās, ka iebiezināto pienu ar cukuru var ražot bez piena taukiem, aizvietojot tos ar palmu eļļu. Cīsiņu un desu ražotājiem gandrīz vairs nav vajadzīga gaļa, ja nu vienīgi tīri no juridiskās pieejas, lai to varētu ierakstīt produkta sastāvā. Vecai gaļai, mērcējot to attiecīgos šķidrumos, var atgriezt iepriekšējo izskatu. Zivis un gaļu var nežāvēt īstos dūmos. Ir izgudroti šķidrie dūmi, kuru sastāvā ir formaldehīds un ķīmiski sintezētie aromatizatori, atliek tikai iemērkt. Pat sasmakojušai gaļai vai zivīm par piešķirt dūmos svaigi žāvētas produkcijas aromātu.  
 
Spirtu var iegūt no atkritumiem. Stipro dzērienu ražotājiem atliek tikai atšķaidīt to ar ūdeni, pievienot aromatizatorus un krāsvielas. Alus ražotājiem iesalam vairs nevajag augstas kvalitātes miežu graudus. Der arī zemas kvalitātes graudi, tai skaitā kukurūza. Rūgšanas process tiek panākts ar sintētiskajiem fermentiem, kas iegūti ar ĢMO mikroorganismu palīdzību, piemēram, novozym. Arī apiņus vairs tik daudz nevajag, tos var aizvietot ar mākslīgajiem aromatizatoriem un ar spirtu regulēt alus stiprumu. Ja kādreiz alus pēc pudeles atvēršanas sāka skābt jau nākamajā dienā, tad tagad tas nenotiek vēl pēc gada. Par pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem ir padomāts līdzīgi.
 
Problēma ir tāda, ka līdzīgi kā ar sintētiskajiem vitamīniem, cilvēka organisms šādu alkoholu, kam ir atšķirīga molekulu telpiskā orientācija, neatpazīst, kā tas ir ar dabisko vielmaiņas procesā radušos alkoholu.
Žāvēto augļu (aprikozes, rozīnes, plūmes) žāvēšana ir laikietilpīgs un dārgs process. Jātur sausā vietā līdz 2 mēnešiem. Lai šo procesu padarītu ātru un lētu, tiek izmantota kaustiskā soda, ko lieto arī kanalizācijas cauruļu tīrīšanā. Tā tiek pievienota verdošam ūdenim. Šajā šķīdumā strauji iegremdējot augļus, veidojas mikroplaisas un tālākais žāvēšanas process ir ļoti ātrs. Lai iegūtu pievilcīgu preces izskatu, tiek veikta apstrāde ar sēra dioksīdu, kas tiek apzīmēts kā konservants E-220.
 
Visiem zināms, ka olbaltumvielas ir visa dzīvā pamats. Populārākie ieguves avoti ir piena un gaļas produkti. kaut gan augu izcelsmes olbaltumvielas būtu daudz labāka izvēle. Putnu gaļa tiek uzskatīta par piemērotāko. Visvairāk audzētie putni ir vistas, atstājot pārējiem tikai dažus procentus tirgus nišas. Dabiskos apstākļos šie putni dzīvo vairākus gadus, bet lai sasniegtu tādu lielumu kā ierasts redzēt veikalu plauktos, vajadzīgs vairāk kā pus gads. Industriālos ražotājus šāda gaidīšana galīgi neapmierina, tāpēc termiņš tiek samazināts līdz 36 dienām. Tas tiek panākts selekcijas ceļā. selekcionējot vistu hibrīdlīnijas, kas ļoti strauji aug. Varētu pat teikt, ka ir dabas defekti, jo dabiskos apstākļos šādi putni nav dzīvotspējīgi, tie tiek forsēti baroti ar speciālo kombinēto putnu barību no ĢMO izejvielām,  atrodas milzīgā stresā un sāpēs, jo kauli nespēj tikt līdzi strauji augošai masai. Šādos apstākļos augušu putnu mūžs ir tikai pusotrs mēnesis, tāpēc nedrīkst nokavēt nodošanu uz kautuvil.
 
Arī maizes ražošanā ar raugu un fermentiem var paātrināt rūgšanu. Tā kā gaiss un ūdens ir lētāks par miltiem, ar speciālām piedevām to var bagātīgi pievienot maizei.
Sulu ražotājiem arvien mazāk vajag dabīgo izejvielu. Garšu, smaržu un krāsu var iegūt, izmantojot ķīmiskas vielas. Arī cukuru var aizvietot ar sintētiskajiem saldinātājiem un uzglabāšanas termiņš šādai produkcijai ir ilgs.
 
Mūsu senčiem ziemā nebija pieejami eksotiskie augļi. Galvenais vitamīnu un fermentu avots, ko lika ikdienā uz galda, bija skābēti kāposti. To sagatavošanā izmantoja nedaudz sāls, ķimenes un burkānus. Citādāk tas ir mūsdienās. Neskaitot bagātīgo toksīnu devu, kas jau pievienota kāpostiem audzēšanas laikā, sagatavošanas procesā tiek pievienota etiķskābe E-260, citronskābe E-330, kālija sorbāts E-202 utt. Šāds produkts tiek plaši izmantots visdažādākajos lielveikalos sagatavotajos salātos. Nelielos daudzumos šīs piedevas tiek uzskatītas par nekaitīgām. To mērķis ir apturēt baktēriju un fermentu darbību, lai uzglabāšanas laikā produkts nemainītu garšas īpašības. Etiķskābi saturošo (marinēto) produktu cienītājiem gan gribētu atgādināt, ka etiķis nav draugos ar asinīm. Etiķskābes iekļūšana eritrocītos palielina tur esošo osmotisko spiedienu, kam seko šķidruma ieplūšana eritrocītu iekšienē. Tā rezultātā notiek piebriešana un ārējā apvalka pārplīšana. Eritrocītos esošais hemoglobīns nokļūst asins plazmā, un tālāk nierēs, kur tas mehāniski bloķē nefrona kanāliņus.
 
Man iespiedās atmiņā kāda radio intervija ar Latvijā plaši pazīstama saldumu zīmola darbinieku. Uz jautājumu: ‘’Kāpēc konfekšu ražošanā nevarētu izmantot vietējo sviestu?’’, tika paskaidrots, ka tehnoloģiski tā nav nekāda problēma, taču derīguma termiņš būtu tikai viens mēnesis, tāpēc tiek izmantoti augu tauki. Rezultātā derīguma termiņu var pagarināt līdz vienam gadam.
 
Kāpēc viss ir jāsabojā?
Mūsu senčiem nebija ziemā milzīga eksotisko augļu izvēle, ja nu vienīgi kaut cik ābolus izdevās saglabāt. Galvenais vitamīnu un fermentu avots, ko lika ikdienā uz galda, bija skābēti kāposti. To sagatavošanā izmantoja nedaudz sāli, var būt ķimenes un burkānus. Tas arī bija viss un rezultātā izcils produkts. Citādāk tas ir mūsdienās. Neskaitot bagātīgo toksīnu devu, kas jau pievienota kāpostiem audzēšanas laikā, sagatavošanas procesā tiek pievienota etiķskābe E-260, citronskābe E-330, kālija sorbāts E-202 utt. Ja kāds šaubās par nosauktajām sastāvdaļām, lai ienāk tuvākajā veikalā un palasa sastāvu uz iepakojumiem. Šādi ‘’skābētie’’ kāposti tiek plaši izmantoti visdažādākajos lielveikalos sagatavotajos salātos. Nelielos daudzumos šīs piedevas tiek uzskatītas par nekaitīgām. To mērķis ir apturēt baktēriju un fermentu darbību, tas ir produktu padarīt nedzīvu, lai uzglabāšanas laikā produkts nemainītu garšas īpašības, Etiķskābi saturošo (marinēto) produktu cienītājiem gan gribētu atgādināt, ka etiķis nav draugos ar asinīm. Etiķskābes iekļūšana eritrocītos palielina tur esošo osmotisko spiedienu, kam seko šķidruma ieplūšana eritrocītu iekšienē. Tā rezultātā notiek piebriešana un ārējā apvalka pārplīšana. Eritrocītos esošais hemoglobīns nokļūst asins plazmā, un tālāk, nokļūstot nierēs, mehāniski bloķē nefrona kanāliņus.
 
Lietojot nedzīvus produktus ikdienā, jāņem vērā, ka tur ir cits vitamīnu un fermentu daudzums. Tie jau ir citi produkti, salīdzinājumā ar tiem, ko lietoja mūsu senči. Nedzīvi produkti apgrūtināta to fermentu darbība, ko saražo mūsdienās jau tā pārslodzes režīmā strādājošais aizkuņģa dziedzeris. Rezultāts – toksīnu pārbagātība kopā ar vitamīnu, minerālvielu, olbaltumvielu deficītu. Un diagnožu buķete ilgi nav jāgaida.
 
Kāpēc tā notiek?
Salīdzinājumā ar sīkajiem ražotājiem, lieltirgotājiem ir milzīgs kapitāls ar varenu reklāmas mašinēriju, kuru vada mārketinga speciālisti un psiholoģi, Protams, ir ieguldīta milzīga nauda tirdzniecības tīklu izveidē, kurai ir jādod peļņa. Klāt vēl pārdevēju algas un tirdzniecības objektu uzturēšanas izmaksas. Ja ņem vērā vēl veselībai draudzīgās pārtikas mazos piegādes apjomus un īso realizācijas termiņu, kā arī augļiem un dārzeņiem ne vienmēr ideālo izskatu, prioritāti gūst lielveikalu augstie ekonomiskie rādītāji, jeb finanšu veselība, bet ne pircēja veselība. Un, ja vēl piesummē farmācijas kompāniju intereses (pasaulē tās apgroza vēl lielāku naudu par naftas industriju un lobēšana notiek visaugstākajā līmenī). Kas tad sanāk? Veltīgi ir gaidīt izmaiņas. Teorētiski var ar tirgus ekonomikas svirām piespiest ražotājus un tirgotājus mainīties, kad pircējs šādu produkciju nepērk, bet priekš tā valstiskā līmenī ir jāveic ļoti milzīgs darbs patērētāju izglītošanā. Pagaidām atliek vien rūpēties katram pašam par sevi un arvien plašākā mērogā prasīt to darīt valstij, jo tad, kad cilvēkam zūd veselība, viss pārējais kļūst mazvērtīgs. Cik labi būt veseliem, parasti cilvēki apjēdz, kad jau ir sākušās problēmas ar veselību. Vai bieži mēs dzenoties pēc naudas, iedomājamies, kāda gan jēga ekskluzīviem kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem, ja nav veselības, jo slimības gultā cilvēks var atdot visu. Vai esam gatavi saprast, ka, investējot savā veselībā gan naudu, gan laiku, tas viss noteikti atmaksāsies ar uzviju.
 
Vai var kaut ko izmainīt?
Jā, var! Tā ir sabiedrības izglītošana. Vajadzīgi harizmātiski līderi, kuros tauta ieklausās, kuri uzdrošinās un spēj pateikt, kas ir kas, atsviežot malā farmācijas industrijas un mākslīgās pārtikas ražotāju intereses. Skolās jāsāk ar pedagogu izglītošanu. Tas ir ļoti grūts uzdevums – iemācīt jau skolā cilvēkam neapmaldīties starp daudziem vilinājumiem, mūsdienu pārtikas veikalā vēl atrast to 1% procentu produktu, kurus lietojot ir cerības, ka ilgstoši var nodrošināt normālu organisma funkcionēšanu un daudz retāk būs jādodas uz aptieku vai poliklīniku. Diemžēl tāda ir šī drausmīgā proporcija 1 pret 99 procenti To nevar izmainīt tikai ar aizliegumiem. Tas ir sabiedrības pašreizējās veselības un domāšanas spogulis. Tāpēc vajadzīga tā saucamā ‘’mūža izglītošana’’. Jo nekas nestāv uz vietas. Nepārtraukti rodas ar vien jauni vilinājumi un krāpšanām veidi.
 
Lai kaut nedaudz šo proporciju izmainītu, mans ieteikums būtu - neatkarīgu pārtikas un veselības ekspertu nutriciologu anotācija līdzās sastāvam un derīguma termiņam, ko norāda uz iepakojuma. Vadīšanās pēc E burtu daudzuma ir ļoti subjektīva, bet atšifrēšana un sevišķi to savstarpējā savienojamība prasa ļoti nopietnas priekšzināšanas. Tikai ar E – vielu norādīšanu, nevar objektīvi informēt patērētāju. Svarīgākais, lai šo galīgo spriedumu, jeb verdiktu par produktu, veiktu nevis ražotājs vai izplatītājs, bet neatkarīgi eksperti, līdzīgi kā tiesā tiesneši.
 
Anotāciju saturs diemžēl sanāktu, ne tāds, kā to stāsta reklāmās. Piemēram, kūkai, ko ražo kāds populārs lielražotājs, varētu pievienot šāda anotāciju: «’’Baudas’’ gūšanas līdzeklis. Ļoti skābu pH vidi organismā veidojošs ‘’pārtikas’’ produkts, kas veicina saslimšanu ar aptuveni 150 slimībām. Lietojot to, šūnas nesaņem vajadzīgās vielas dzīvības procesu nodrošināšanai (ar konservantiem viss ir nogalināts). Pievienotie spēcīgie konservanti, garšas uzlabotāji, krāsvielas, aromatizatori un cukura aizvietotāji apgrūtina nieru darbību un veicina organisma piesārņošanu ar kaitīgām vielām, kā arī vājina imūnsistēmu. Satur hidrolizēto palmu eļļu (pasliktina asins kvalitāti, jo veidojas nešķīstoši tauku plankumi). Sastāvā ietvertais sojas lecitīns un zemesrieksti – ir GMO produkti, kas var neatgriezeniski ietekmēt reproduktīvo sistēmu un ne tikai. Šo ‘’produktu’’ nedrīkst ietvert ikdienas uzturā, sevišķi bērniem. Regulāra šādu produktu lietošana izraisa dzīvības procesam svarīgu mikroelementu deficītu, kas garantēti izraisa nopietnas veselības problēmas. Papildus jāveic organisma attīrīšanās programmas.»
 
Šis mans nosauktais piemērs neattiecas uz kādu konkrētu ražojumu un nav arī fantāzija. Tā ir realitāte, kas sastopama gandrīz katrā veikalā.
Vēl daži piemēri. Krabju nūjiņas. Anotācijā būtu jāraksta - zivju pārstrādes atkritumi ar pievienotiem ķīmiski sintezētiem garšas un smaržas imitatoriem, kas atgādina krabju nūjiņas.
 
Uz baltmaizes un bulciņām anotācijā būtu jāraksta – izmantoti augstākās šķiras milti (graudiem pirms malšanas nolobīta graudu vērtīgākā daļa, to apvalks), izmantots termofilais raugs, kas ļoti negatīvi iespaido zarnu mikrofloras sastāvu un vājina imunitāti. Graudu audzēšanā izmantoti glifosātu saturoši herbecīdi, kas bojā šūnu molekulas DNS un negatīvi iedarbojas uz hormonālo sistēmu.
 
Konvencionālajā lauksaimniecībā ar pesticīdiem apstrādājot graudus, indes visvairāk koncentrējas graudu apvalkos, tas ir klijās. Maize ar klijām tiek reklamēta kā veselīgs produkts, jo šķiedrvielas nepieciešamas labajām zarnu baktērijām. Tā tas ir, ja vien šīs klijas nebūtu termiski apstrādātas un minerālvielas pārgājušas neorganiskā formā. Rezultāts – saņemam toksīnus un nepabarojam labās baktērijas. Alternatīva – diedzētie graudi, kas audzēti bioloģiskajās saimniecībās ir izcils enerģijas, vitamīnu un minerālu ieguves avots.
 
Lai izstrādājumam piedot vajadzīgo formu, izmantoti milti ar augstu glutēna daudzumu, kas veicina zarnu bārkstiņu aplipšanu un rezultātā apgrūtina vielmaiņas procesu. Pievienotais margarīns (hidrolizētie tauki) pasliktina šūnu membrānu kvalitāti, kas veicina vairākas nopietnas slimības.
 
Par desām šāda anotācija sanāktu pārāk gara. Var tikai apbrīnot ražotāju izdomu, kā viņi panāk, ka tie visi komponenti turas kopā un neizjūk.    
Diemžēl līdzīgas anutācijas būtu jāraksta par lielāko daļu pārtikas veikalos nopērkamajiem  ikdienas pārtikas produktiem, tāda ir skumja realitāte.
Vēl skumjākā ir realitāte, ir tā ka ‘’pārtikas’’ veikalu un ēdināšanas iestāžu piedāvājuma sortiments ir precīzs sabiedrības domāšanas un veselības spogulis. Tirgotāji piedāvā to, ko pērk, bet pircēji pērk to, ko piedāvā, jo nav izvēles. Un kontrolējošās iestādes vien nodrošina tikai to, ka, ja to visu ēdīsi un dzersi, tuvākajās dienās nopietnas sekas vēl nebūs pamanāmas.
 
Vai var iztikt bez lielveikaliem?
Mūsdienu cilvēki ar lielveikaliem ir saraduši tik tālu, ka šāds jautājums daudziem pat prātā nevar ienākt. Lielveikals, blakus aptieka, par visu padomāts, ērti, vai ne. Taču paskatīsimies uz to citā rakursā – veikalā piedāvāto pārtikas produktu bioloģiskā vērtība 10 baļļu skalā pamatojoties uz to, kāds labums tiek organismam no bioķīmijas skatu punkta, kādu ietekmi tas atstāj uz organismu. Pēc aptuvenām aplēsēm, ap 90% produktiem bioloģiskā vērtība ir nulle vai tuvu nullei. Tas nozīmē, ka šie produkti perspektīvā neizbēgami izraisa veselības problēmas. Ja tā, tad šādu produktus nedrīkst pirkt. Un, ja pircējs to sāk saprast un nepērk, sanāk, ka tik lieli veikali nemaz nav vajadzīgi.
 
Kāda ir alternatīva? Tiešā pirkšana no ražotāja. Šādu sistēmu iestrādes jau pastāv, un ir dažādi  piedāvājumi, atliek tikai tos tālāk attīstīt. Sevišķi tas būtu aktuāli tiem cilvēkiem, kas nolēmuši lūkoties adekvāta uztura virzienā, kuri grib atteikties no ķimizētās pārtikas. Daudzus dārzeņus, augļus arī biškopības produktus var taču iegādāties uzreiz lielākā daudzumā ilgākam laikam. Ir taču veidi, kā var ilgstoši produktus saglabāt, gandrīz nezaudējot to vērtību, piemēram, šoka sasaldēšana vai dehidrēšana, jeb žāvēšana vakūmā. Patērētāji mājās var veidot rezerves un neiet katru dienu uz veikaliem. Tas pavērtu plašas iespējas sīkražotājiem, kurus ignorē lielveikalu ķēdes. Tādā veidā apejot lielveikalus,  pa tiešo produkciju piegādājot patērētājam bez starpniekiem. Ar iztrūkstošo sortimentu tiktu galā mazie veikali. Patērētājam ar ražotāju veidotos savstarpējā uzticība un atbildība.
 
Ja cilvēks pāriet uz adekvātu uzturu, viņam vienkārši nevajag tos daudzos ‘’labumus’’, ko plaša sortimentā piedāvā lielveikali. Pietiek ar augļiem, ogām, dārzeņiem, graudiem diedzēšanai, biškopības produktiem un dažiem citiem produktiem. Arī aptiekas daudz retāk jāapmeklē.
 
Veselīgā pārtika
Pasaulē pieaugot pārtikas pieprasījumam un izpratnei, par veselīgo pārtiku, tie, kas tādu lieto, arvien mazāk runā par to, lai nesaasinātu konkurenci, attiecīgi arī nepaaugstinātu cenu. Salīdzinājumā ar citām valstīm, Latvijā vēl galīgi nav iznīcinātas visas iespējas ražot šādu pārtiku.
 
                                                                                                                                                             biteend