4modudens

Ūdens ir visur
Ūdens ir dzīvības galvenais priekšnoteikums. Tas ir universālais šķīdinātājs. Ūdens veido nepieciešamo bioķīmisko vidi, lai organismam nepieciešamās vielas varētu pārvietot no vienas vietas uz citu un, lai izvadītu ārā no organisma toksīnus.

Pasaulē ir ap 96 tūkstoši dzīvnieku sugu. Slāpju remdēšanai tie visi lieto ūdeni. Un tikai cilvēks lieto, ko pagadās. Var diskutēt, kas ir mazāks ļaunums, ko labāk dzert: kompotu, limonādi, tēju, kakao vai kafiju. Ko dot bērnam, sulu vai tēju. Bet, ja nedzer ūdeni, daba noliek visu savās vietās. Sekas – slimību arvien vairāk, nopietnas diagnozes arvien jaunākiem. Nepalīdzēs vismodernākā medicīniskā aparatūra un visdārgākās zāles, ja nedzersiet ūdeni, jo ūdens ir visur. Mūsu sirds sastāvā ir 75% ūdens, smadzenēs – 75%, aknās - 70%, kaulos - 22%, muskuļos - 75%, saitēs – 76%, taukos - 20%, skrimšļos – 85%, plaušās 86%, asinīs un nierēs pa 83%.

Ko izraisa ūdens trūkums organismā?

    Ūdens trūkums palēnina dažas funkcijas organismā, līdz pārtrauc tās vispār.

    Diennaktī cilvēks izstrādā 1-1,5 litrus siekalu. Ja nebūs pietiekoši ūdens, būs mazāk siekalu un rezultātā sliktāk pārstrādāsies uzturs.

    Ir izplatīts mīts, ka, jo vairāk dzeram ūdeni, jo grūtāk strādāt nierēm. Tieši otrādi, samazinot ūdens daudzumu, tiek apgrūtināta nieru darbība un palielinās slodze uz aknām.

    Atūdeņošanās aizkavē pašattīrīšanos un veicina toksisko nogulsnējumu uzkrāšanos.

    Kad organisms izjūt ūdens trūkumu, cilvēks to sajūt vairāk kā badu un pastiprinās tieksme uz saldumiem.

    Smēķēšana veicina ūdens izvadīšanu no organisma.

    Kofeīns un alkohols atūdeņo organismu. Tāpēc pirms to lietošanas centieties izdzert glāzi ūdens. Starp citu, spirtam organismā sadaloties, veidojas indīga viela – acetaldehīds, kas ir 30 reizes indīgāka par pašu spirtu. Šī viela arī ir paģiru cēlonis. Jo vairāk dzersiet ūdeni, jo ātrāk acetaldehīds tiks izvadīts no organisma.

Ūdens trūkuma simptomi organismā

    Galvassāpes. Tas ir pirmais ūdens trūkuma simptoms, jo smadzenes sastāv no 75% ūdens.

    Aizcietējumi. Kad organisms saņem pārāk maz ūdens, tad tas cenšas to iegūt no visiem iespējamiem avotiem, tai skaitā no zarnu satura, sevišķi no resnās zarnas.

    Kad šķidruma apjoms samazinās, organisma spēja izvadīt toksīnus pavājinās. Šie toksīni tiek izvadīti citā veidā – caur ādu.

    Novērojama uzmanības koncentrācijas pavājināšanās un nogurums. Ja organisms ir pārsātināts ar vielmaiņas galaproduktiem, un nav pietiekama daudzuma ūdens, lai to izvadītu no zarnām, cilvēks izjūt to kā enerģijas trūkumu.

    Aplikums uz mēles. Nepatīkama smaka no mutes.

    Sausa mute. Tā ir trešā ūdens trūkuma pakāpe. Siekalas mitrina muti. Ūdens trūkums samazina siekalu izdalīšanos.

    Muskuļu spazmas. Tas notiek, ja caur asinsrites sistēmu nepienāk pietiekoši daudz skābekļa.

    Sausa āda. Bez ūdens āda zaudē savu elastību.

Ūdens trūkuma sekas
Ūdens trūkuma sekas ir hipoksija un intoksikācija, kas var beigties letāli. Tā varētu īsumā teikt par ūdens svarīgumu.

Vairāk nekā 50% slimību tā vai citādi ir saistītas ar ūdens trūkumu. Sausi mati, sausa āda, krakšķ un ir stīvas locītavas un slikti lokās, acs lēcas atūdeņošanās (katarakta), akmeņi žultspūslī un nierēs utt. Skolā ķīmijā tika mācīts, ka, ja sāļu koncentrācijā šķīdumā ir liela, tie nogulsnējas. Jo vairāk šķīdumam pielejam ūdenī, jo koncentrācija mazāka. Analoģiski ir ar sālsskābi, kas atrodas mūsu kuņģī. Kuņģis izdala skābi tik, cik vajag, un ne vairāk, bet, ja ūdens koncentrācija maza, šūnas sāks iet bojā. Pacients sūdzas, ka viņam ir kuņģa čūla, paaugstināts skābes daudzums. Bet faktiski trūkst ūdens. Ir regulāri jādzer kvalitatīvu ūdeni pietiekamā daudzumā. Te gan jāpiebilst, ka ūdens dzeršana ir tikai viens no faktoriem, lai izvairītos no kuņģa čūlas, galvenais faktors ir adekvāta uztura lietošana.

Cilvēka urīnam jābūt gandrīz bez smakas. Ja urīnam ir nepatīkams aromāts, tas nozīmē, ka organismā ir ūdens deficīts. Ja cilvēks svīst un sviedriem ir izteikta smaka  (toksikodermija), tas nozīmē, ka jādzer ūdens, nevis jālieto dezodoranti. Caur limfu ar sviedriem iziet milzīgs daudzums toksīnu, kas šķīst tikai ūdenī. Ja tam ūdenim, ko dzer, ir piemaisījumi, nierēm vispirms tie no ūdens jāattīra, tērējot laiku un daudz enerģijas, jo tikai ar tīru ūdeni var izvadīt toksīnus. Ja toksīni netiek izvadīti, daļa to uzturas asins plazmā, kur to daudzumam palielinoties, iestājas intoksikācija.

Pēc Pasaules Veselības Organizācijas datiem 80% procentu infekcijas slimību tiek pārnestas ar ūdeni. Gadā no piesārņotā ūdens saslimst ap 500 miljonu cilvēku. Ūdens var saturēt vairāk nekā 13000 toksisku elementu. Daudzi medikamenti, ko mēs lietojam (antibiotikas, pretapaugļošanās, pretsāpju utt.), kaut vai analgīns, bioloģisko aktivitāti spēj saglabāt ļoti ilgi. Pat izejot caur kanalizāciju un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām – tie atkal atgriežas pie mums.

Kādu ūdeni nav ieteicams dzert?

  Ξ  Ūdeni no krāna. Tas satur daudz hlora, kas iznīcina visu dzīvo, tai skaitā imunitātes šūnas un labās baktērijas. Vārot hlors nepazūd, bet pāriet nešķīstošā savienojumā, kas nav mazāk kaitīgs. Tāpēc pirms lietošanas ūdens būtu diennakti jāpatur atvērtā traukā, lai izgarotu hlors.

  Ξ Ūdeni no nepārbaudītiem ieguves avotiem. Tas ir akas, artēziskie urbumi. Var būt piesārņoti gruntsūdeņi ar vis dažādākām toksiskām vielām, piemēram, no atkritumu poligoniem. Tās var būt lauksaimniecībā izmantojamo pesticīdu atliekas utt.

  Ξ Ūdeni no upēm un ezeriem. Ūdens no atklātajām ūdenstilpnēm gandrīz vienmēr satur lielu daudzumu baktērijas, sēnītes un citus mikro organismus. No visām vietām, kur tā temperatūra augstāka par +80

  Ξ  Ūdeni no filtriem. No filtriem, kuriem beidzies derīguma termiņš, jo var savairoties baktērijas un efekts būs pretējais - nevis attīrīs, bet piesārņos. Turklāt filtri parasti neattīra ūdeni no hlora.

  Ξ  Gāzēto ūdeni. Ūdeni gāzē, pievienojot tam ogļskābo gāzi CO2. Ogļskābe organisma šķidro vidi padara skābāku. Rezultātā veidojas slimībām labvēlīga vide.

  Ξ Vēlams izvairīties no saldiem un dzirkstošiem šķidrumiem. Cukurs veicina ūdens daudzuma samazināšanos dzīvībai svarīgos orgānos – galvas smadzenēs, aknās, bloķē fermentus, nomāc labos baktēriju darbību, veicina sēnīšu augšanu.

  Ξ Nevēlams ilgstoši dzert aromatizētās tējas. Liela varbūtība, ka šādām tējām būs pievienotas ķīmiski sintezētās esences, piemēram, etiķskābes butilacetāts (izmanto arī laka krāsu ražošanā). Tas ir bīstams veselībai.

Kādam nedrīkst būt dzeramajam ūdenim

  Ω  Ja starp ūdens molekulām ir citas vielas, tas nav vairs ūdens, bet gan šķīdums. Ar mehānisko ūdens attīrīšanu ir par maz.

  Ω  Magnetizētais ūdens skalo ārā minerālus.

  Ω  Ja ūdens ciets, veidosies nierakmeņi.

  Ω  Ja ūdens ir pozitīvi lādēts - atņems  enerģiju.

  Ω  Ja ūdens skābs (oksidēšanās-reducēšanās potenciāls no 0 līdz +400 mV vai vairāk) - atņems kalciju, magniju, kāliju un nātriju no matiem, kauliem (osteoporoze), muskuļiem, iekšējiem orgāniem, hormonālās sistēmas.

  Ω  Ja liels ūdens virsmas spraigums, apgrūtinās šāda ūdens asimilācija organismā.

  Ω  Ja lietosim minerālūdeni, veidosies nogulsnējumi locītavās un ne tikai, jo minerāli ir neorganiskā formā. Minerālūdeni drīkst lietot tikai pēc ārsta norādījuma.

Ūdens struktūra
Ūdens struktūra ir ūdens molekulu izkārtojums, kas veido klasterus un var būt informācijas nesējs. Klasteri ir kā atmiņas šūnas. Jebkurš dzīvais organisms pasaulē, kā arī augs savā dzīves laikā cenšas strukturēt ūdeni, kurš iekļūst no ārpuses. Turklāt, lai to darītu, tiek tērēts daudz šūnu enerģijas. Tikai tā veidojas dzīvā organisma vienotā bioenerģētiski informatīvā vide. Viss šķidrums organismā ir strukturēts. Tikai tādā stāvoklī organisms spēj vadīt enerģētiskos impulsus. Kaut arī ūdens molekula kopumā ir elektro neitrāla, tomēr tā ir dipols. Tās viena mala pārsvarā ir pozitīva, bet otra negatīva. Dipoli savā starpā ir spējīgi organizēt savienojumus, kad viena molekula ar negatīvi lādētu malu pievelk citas molekulas pozitīvi lādēto malu. Veidojas ūdeņraža saite. Tātad ūdens ir tāda viela, kas uz struktūras rēķina spēj pieņemt un nodot informāciju ar noteikumu, ka atrodas noteiktā informatīvajā fāzes stāvoklī. Uz ūdens struktūru var iedarboties ļoti daudzi faktori.

Sasaldējot ūdeni un atkausējot, tā struktūra sadalās sīkos klasteros, tāpēc to vieglāk ir strukturēt.

Ja interesējaties par ūdens strukturēšanu, iepazīstieties ar pagājušā gadsimta austriešu zinātnieka Viktora Šaubergera (1885—1958) un vācu zinātnieka Aloīza Grūbera pētījumiem.

Ūdens virsmas spraigums
Ūdens virsmas spraigums ir molekulu sasaistīšanās pakāpe vienai ar otru. Šis parametrs nosaka ūdens asimilācijas iespējas organismā. Ūdenim no ūdensvada virsmas spraigums ir ap 73 din/cm2, bet starpšūnu šķidrumā tam virsmas spraigums ir 43 din/cm2. Zināms, ka veļa mazgājas labāk siltā ūdenī. Tas ir tāpēc, ka, sildot ūdeni, tā virsmas spraigums samazinās. Ar veļas pulveri vēl vairāk var samazināt virsmas spraigumu jeb padarīt ūdeni mīkstāku, tādā veidā palielinot ūdens caurlaidību, rezultātā ir vieglāk izmazgāt netīrumus no veļas. Liels virsmas spraigums ir atdzesētiem dzērieniem no ledusskapja, jo sevišķi gāzētiem, tie slikti veldzē slāpes, tāpēc ka šādam ūdenim vajag jūsu enerģiju un laiku, lai sasiltu. Šāds ūdens sāks uzsūkties tikai resnajā zarnā kopā ar tās saturu, līdz tam pa zarnām izejot 5 – 8 metrus. Citādāk ir ar alkoholu. Tā kā tam virsmas spraigums ir neliels, uzsūkšanās jau sākās mutē un kuņģī. Cilvēks sāk reibt. Pretēji parastajam ūdenim, ‘’dzīvais ūdens’’ (maz mineralizēts, silts, negatīvi lādēts, ar mazu virsmas spraigumu) arī tā pat līdzīgi sāk jau uzsūkties mutē un tālāk tievajā zarnā. Sevišķi tas ir noderīgi karstā laikā veldzes remdēšanai.
Sārmains ūdens
Ūdens tiešā veidā nedara organismu sārmaināku. Taču ar ūdeni tiek atšķaidītas un izvadītas skābes, kā rezultātā organisma iekšējā vide kļūst sārmaināka. Ar ūdeni, mainot tā īpašības, var padarīt asinis šķidrākas un kritiskā situācijā pat glābt dzīvību. Lietojot ilgstoši, šāds ūdens palīdz aterosklerozes ārstēšanā, jo ar sārmainu ūdeni no asinsvadiem vieglāk nomazgājas tauki, līdzīgi kā taukainus traukus mazgājot ar sodu (sārms), trauki attaukojas. Tiklīdz lietojam skābes veidojošus ēdienus vai dzērienus, tauki asinsvados sarec. Ja organisma iekšējā vide ir skāba, trūkst fermentu (cilvēks lieto ‘’nedzīvu’’ uzturu) un trūkst ūdens, sekas var būt infarkts, insults, tromboze, PATE (plaušu artērijas trombembolija) utt. Tas ir visbiežākais nāves cēlonis, gan Latvijā, gan pasaulē.
Sudraba ūdens
Jau kopš seniem laikiem ir zināms, ka ūdenim no sudraba traukiem piemīt baktericīdās, kā arī pretvīrusu īpašības, tas iedarbojas kā dabīgais antibiotiķis uz vairāk nekā 300 baktēriju veidiem, pat uz stafilokokiem un helikobaktērijām. Sudraba joni tādā veidā ūdenī nonāk nelielā daudzumā, un pārdozēšana nav iespējama, taču ne viss sudrabs ir nekaitīgs. Lai ražotājiem būtu ērtāk izgatavot sudraba izstrādājumus, sudrabam pievieno leģējošos elementus, kā svinu un kadmiju. Ja vien šie izstrādājumi netiek izmantoti ūdens elektrolīzei, problēmu nav, taču, ja tos izmanto elektrolīzei, piemēram, ūdeņraža ģeneratoros, atdalījušies smago metālu joni no sudrabam pievienotā piemaisījuma nonāk ūdenī. Smagie metāli no organisma ļoti slikti izvadās un ir kancerogēni. Vienīgais metāls, kas neizdala jonus, ir platīns. Ja ar to šīs elektrolīzei paredzētās plāksnes pārklāj vairākās kārtās, problēmu nav, vienīgi tas ir tehniski ļoti sarežģīti izdarāms.

Koloidālā sudraba šķīdumu ūdeni ļoti plaši izmanto medicīnā. Darbības mehānisms ir šāds - sudraba joni viegli iekļūst starpšūnu telpā un šūnās, ko skārušas baktērijas, bloķē to elpošanas funkcijas un barības vielu iekļūšanu. Organisma veselajām šūnām kaitējums netiek nodarīts.

Hbrīvā ūdeņraža ģeneratori
Tagad ir pieejami ne tikai stacionārie, bet arī dažāda lieluma mobilie ar protonu apmaiņas membrānām un  pat kabatas formāta brīvā ūdeņraža ģeneratori, kas padara ūdeni negatīvi lādētu, izmaina tā ORP. Brīvais ūdeņradis ir labākais antioksidants, jo ūdeņraža molekula spēj izkļūt cauri šūnu membrānai un neitralizēt brīvos radikāļus, tas ir aktīvās skābekļa formas. Palielināts brīvā ūdeņraža daudzums ūdenī veicina labāku skābekļa absorbciju šūnās.

Mūsu organisma šūnām, kuras bija pakļautas brīvo radikāļu iedarbībai un pazaudēja vienu no pāru elektroniem, tie tiek atdoti. Notiek aizvietošanas reakcija. Tas nozīmē, ka šīs šūnas tuvākajā laikā neaizies bojā, kā tas būtu bijis, ja aizvietošana nenotiktu. Ikdienā lietojot negatīvi lādētu ūdeni, jūs saglabāsiet miljoniem šūnu un pat citu neko dzīve nemainot, pagarināsiet mūža ilgumu par daudziem gadiem. Jāpiebilst, ka, piemēram, 80% mūsu asins eritrocītu barojos no brīvo elektronu enerģijas.

Jāpiezīmē, ka izvēloties šādas ierīces, jāpievērš uzmanība, lai elektrodi būtu pārklāti ar titānu un platīnu, nevis izgatavoti tikai no alumīnija, kā tas ir lētajos viltojumos, kas ir bīstami veselībai.

Medikamenti nonāk ūdenī
Pasaulē simtiem farmācijas uzņēmu saražo simtiem tonnu visdažādāko medikamentu. Cilvēki tos izlieto. Diemžēl nekas nekur nepazūd. Gandrīz puse medikamentu iziet cauri cilvēka organismam pilnīgi neizmainītā, bioloģiski aktīvā formā. Tie pa kanalizāciju nonāk līdz attīrīšanas iekārtām, viegli izkļūst caur tām, nonāk upēs, ezeros un jūrā, kā arī gruntsūdeņos, no kurienes arī dzeramajā ūdeni. Tātad pa riņķi atgriežas atpakaļ pie cilvēka un turpina darboties, radot neskaitāmas problēmas: hormonālos traucējumus, neauglību, bojā zarnu mikrofloru utt.

Pat Alpu kalnu upēs, kas tiek uzskatītas par ļoti tīrām, ir atrastas medikamentu paliekas. Tie ir gan antibiotiķi, preparāti sirds un asinsvadu sistēmai, epilepsijai paredzētie, pretapaugļošanās līdzekļi, miega zāles, hormonālie steroīdi, pretaptaukošanās līdzekļi, ibuprofēns utt. Šobrīd, sakarā ar Covid-19, dabā nonāk milzīgs daudzums dezinfekcijas līdzekļu, bailes pat apjaust cik.

Maz runā par šo tēmu ne jau tāpēc, ka šī problēma nebūtu aktuāla, bet gan tādēļ, ka analīzes šo vielu noteikšanai ūdenī mazā koncentrācijā izmaksā ļoti dārgi.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 63 viesi un nav reģistrētu lietotāju

4udens

                                              Ūdens

Dabā nav tāda brīnumlīdzekļa ar ko var izārstēt visas slimības un tomēr, ja tāds būtu jānosauc, tad vistuvāk tam būtu kvalitatīvs ūdens. Mēs ļoti maz zinām par ūdeni, bet ūdens ir dzīvības šūpulis. Kvalitatīvs ūdens ir viens no mūsu labas veselības garantiem. Cilvēka organisma šūnas dzīvo starpšūnu šķidrumā (pieaugušam cilvēkam tā daudzums ir 50 litri), kurš atrodas patstāvīgā kustībā. No šī šķidruma šūnas izvēlas sev barību, iegūst skābekli un izvada vielmaiņas gala produktus, kuri tālāk tiek novadīti pa limfas izvadkanāliem zarnās un izvadīti no organisma. Jo ātrāk noris šis process, jo ātrāk organisms atbrīvojas no atkritumvielām. Lai šūnas būtu veselas un pasargātas no slimībām, atstrādāto vielu izvadīšana ir pat svarīgāka par ievadīšanu, jo katrai šūnai (organismā ir 100 triljoni dzīvu šūnu) ir jāēd, jāstrādā un jāizvada atkritumvielas, kuras var izvadīt tikai ar ūdeni. Bērnam piedzimstot, vairāk kā 90% no svara ir ūdens. Pieaugušam cilvēkam 75%, bet vecam cilvēkam jau tikai 65%. Ar gadiem mēs ‘’izžūstam’’ līdzīgi kā vīnoga kļūst par rozīni. Tātad lai aizkavētu novecošanās procesu, mums ir jādzer ūdens. Ja netiek lietots kvalitatīvs dzeramais ūdens, ar citiem līdzekļiem veselību uzlabot neizdosies.

 

Kāpēc jādzer ūdens?
Uz katru kilogramu svara, tradicionālu mūsdienu uzturu lietojošam cilvēkam diennaktī būtu jāizdzer 30 - 35 ml ūdens. Ja tas tā nav, sabiezināsies asinis un samazināsies nieru darbība jeb izvadītā urīna daudzums. Samazinoties ūdens daudzumam, sabiezināsies asinis, palielināsies elpošanas ritms,  arteriālais asins spiediens, bilirubīna daudzums un hemoglobīna līmenis asinīs. Tas liecina par hipoksiju šūnās. Savukārt samazinoties izvadītā urīna daudzumam, pH pavirzīsies uz skābo pusi, tiks traucēta aknu darbība, var paaugstināties temperatūra, cukura līmenis, bilirubīns, leikocītu daudzums. Savukārt tas liecina par intoksikāciju. Saasinoties vienlaicīgi hipoksijai un intoksikācijai, iestājas nāve.

Kas notiek, ja organismā trūkst ūdens?

    1% - ja jūsu organisms ir pazaudējis šādu daudzumu ūdens – sākas slāpes. Piemēram, ja cilvēka svars 100 kg, var aprēķināt, ka ir pazaudēti 0,7 litri ūdens, jo cilvēks sastāv no 70% ūdens.

     2% - samazinās apetīte, iestājas uztraukums un samazinās darbaspējas.

     4% - nelaba dūša, nogurums, galvassāpes un emocionālā nestabilitāte.

     6% - koordinācijas un runas traucējumi.

     10% - traucēta termoregulācija, un iet bojā šūnas.

    11% - dzeršana nepalīdz, ir traucēts organisma ķīmiskais balanss. Vajadzīga profesionāla mediķu palīdzība.

   ꙮ 20% - var iestāties nāve.

Zinot savu svaru, katrs var aprēķināt sev – savu zaudētā ūdens daudzumu.

 

Par ūdens svarīgumu?
Diemžēl mūsdienu medicīnu medicīna šim faktoram pievērš ļoti mazu uzmanību. Neviena analīze diagnostikas centros nenosaka organisma dehidratācijas pakāpi (atūdeņošanos).

Cilvēkam zaudējot ūdeni, tā deficīts sadalās šādi. Pirmkārt cieš šūnu iekšiene – tas ir samazinās mitrums šūnā. Tie ir 60% no kopējā ūdens deficīta organismā. 22% ūdens deficīta attiecināmi uz starpšūnu šķidrumu un tikai 8% uz asins plazmu. Asinis mums nodrošina homeostāzi – organisma spēju aktīvi pielāgoties dažādiem apstākļiem, saglabājot praktiski nemainīgus vitālos rādītājus. Samazinoties ūdens daudzumam asinīs, šīs funkcijas veikšana tiek apgrūtināta. Parādās dažādi simptomi, piemēram, paaugstinās asinsspiediens, sausa mute, ēdot gribas aizdzert ūdeni, intoksikācija, liekais svars utt. Tas liecina par izteiktu ūdens trūkumu šūnās un audos visā organismā. Diemžēl šo deficītu, padzeroties ūdeni, nevar novērst. Arī nedēļu regulāri dzerot ūdeni nekas nesanāks. Tas ir ilgstošs process un vajadzīgs aptuveni gandrīz viens gads, lai sakārtotu ūdens balansu visā organismā.

Ūdens ir dzīvības pamatnosacījums!
    Ūdens nodrošina visu vielu transportēšanu organismā.

    Ūdens palīdz izvadīt no organisma metaboliskos, oksidēšanās procesa radušos, ‘’skābos’’ blakus

    Bez ūdens nav iespējama elpošana.

    Ūdens nepieciešams visu veidu hormonu izstrādei.

    Palīdz noņemt nogurumu un atjauno miegu (ūdens nepieciešams miega hormona melatonīna izstrādei).

   Ir labākais un efektīvākais līdzeklis pret vēdera aizcietējumiem.

   Ūdens ir labākais tonizējošais dzēriens, jo tam nav blakusefektu.

   Ūdens pietiekams daudzums organismā padara ādu gludāku, palēnina novecošanos.

    Ūdens darbojas kā daudzu barības vielu šķīdinātājs, kā arī uztur metabolisma un asimilācijas procesu.

    Viens no imūnsistēmas efektivitātes pamatnosacījumiem ir pietiekami daudz ūdens.

    Var palīdzēt samazināt stresu, depresiju un uztraukumu.

   Ūdens palīdz izvairīties no tādām slimībām kā Parkinsona, Alcheimera, izkaisītās sklerozes, kā arī atmiņas traucējumiem vecumdienās.

    Ūdens ir viens no glaukomas novēršanas profilaktiskajiem līdzekļiem.

   Organisma atūdeņošanās veicina toksisko nogulsnējumu veidošanos organismā, bet ūdens sekmē šādu nogulsnējumu izvadi.

   Ūdens deficīts organismā strauji samazina dzimumhormonu veidošanos un ir viens no galvenajiem impotences cēloņiem.

   Ir efektīvākais svara samazināšanas līdzeklis. Ja pietiekami dzersiet ūdeni, neēdīsiet, kad gribas dzert, bet ēdīsiet tikai tad, kad gribas ēst.

    Ūdens lietošana palīdz atšķirt slāpes no izsalkuma.

   Šķidrina asinis, pasargā sirds un citus arteriālos asinsvadus no aizsprostojumiem, palīdz izvairīties no sirdslēkmēm un insulta.

   Ūdens normalizē asinsrades sistēmas darbību kaulu smadzenēs.

   Uzlabo cilvēka darbaspējas, tai skaitā koncentrēšanos.

   Ūdens aizsargā DNS no bojājumiem.

   Ūdens uzlabo eritrocītu spēju uzņemt skābekli plaušās.

   Ūdens palīdz toksīnus izvadīt no dažādām ķermeņa daļām, nogādājot tos aknās un nierēs tālākai izvadīšanai no organisma.

    Palīdz atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem: alkohola lietošanas, smēķēšanas, kafijas dzeršanas utt.

   Muguras starpskriemeļu diskos veido ūdens amortizējošos spilvenus (lat. nucleus pulposus).

   Ūdens ir galvenā smērviela locītavu spraugās, kas palīdz novērst artrītu.

   Ūdens ir galvenais elements ķermeņa termoregulācijā.

Kas tas ir ORP (Oksidēšanās Reducēšanās Potenciāls)?
Oksidēšanās un reducēšanās ir savstarpēji saistīti procesi. Ja kāda viela oksidējas, cita neizbēgami reducējas. Ja viela atdot (zaudē) savus elektronus, tad uzlādējas pozitīvi – tas nozīmē oksidējas. Tur pretī, ja viela iegūst (sev pievieno) elektronus un uzlādējas negatīvi – reducējas. Elektrisko potenciālu starpība starp vielām arī ir ORP un tā tiek mērīta milivoltos.
 
Kādu ūdeni vislabāk būtu dzert?
Ūdenim jābūt ar tajā izšķīdinātu molekulārā ūdeņraža paaugstinātu daudzumu, ar brīviem elektroniem, tas ir, ar negatīvu ORP un zemu virsmas spraigumu. Šāds ūdens ar negatīvu ORP ir spēcīgs antioksidants, kas satur brīvos elektronus. Tie tiek atdoti bojātām šūnām, kurām brīvie radikāļi bija atņēmuši elektronu, rezultātā šīs šūnas spēj nodzīvot tām atvēlēto laiku. Rezultātā tiek novērsta nepareiza šūnu dalīšanās un kļūdas, kas var rasties. Kļūdu uzkrāšanās šūnās ir ātras novecošanās un onkoloģijas rašanās cēloņi. Ūdens ar iepriekš minētajām īpašībām ir viens no ilgdzīvotāju trumpjiem.    

Jādzer tāds ūdens, kāds ir mūsu šūnās. Iedzertais ūdens kuņģī un zarnās atradīsies līdz tam brīdim, kamēr nekļūs sārmains, tas ir negatīvi lādēts. Starpšūnu šķidrums ir sārmains, šūnas iekšējais šķidrums ir vairāk skābs un joniem no vairāk sārmaina šķīduma ir jānokļūst uz mazāk sārmainu šķīdumu šūnās. Tam ir vajadzīga šūnu enerģija. Lai ūdens kļūtu sārmains, organisms to piesātina ar saviem minerāliem magniju, kalciju, nātriju un kāliju, jo kamēr ūdens ir skābs neviens iedzertā ūdens piliens nevar nokļūt starpšūnu šķidrumā, līdz kļūst sārmains. Starpšūnu šķīdums ir negatīvi lādēts (apmēram -100 mV). Pozitīvi lādēts ūdens (krāna ūdens +250 mV) nevar nokļūt šūnā, kamēr tas nekļūst negatīvi lādēts vismaz mīnus  -50 mV. ‘’Dzīvs’’ ūdens var būt, kad vienlaicīgi ūdeņraža pH rādītājs ir lielāks par 7,0 un ORP ir ar mīnus zīmi. Kad organismā nokļūst ‘’nedzīvs’’ ūdens, organisms to atdzīvina, izmantojot savu skābekli, dot savu elektrisko lādiņu, minerālus un siltumu. Tikai tad ūdens var nokļūt starp šūnu šķidrumā.

Piemēram, ar sodas palīdzību var ātri panākt, ka ūdens kļūst sārmains, taču šāds ūdens ir ‘’nedzīvs’’ un labuma no tā būs maz. Ir arī svarīgi, lai ūdens nebūtu ciets jo, ja ir daudz kalcija karbonāta un citu neorganisko minerālu, slikti šķist taukskābes. Skābā vidē, kad kalcija karbonāts sajaucas ar taukiem, tas nogulsnējas uz asinsvadu sieniņām. Nierēs veidojas nierakmeņi. Šūnām nevajag kā cietu ūdeni, tā arī stipri mineralizētu ūdeni. Vajag mīkstu un maz mineralizētu. Minerāliem jābūt organiskas izcelsmes, bet nevis no iežiem, tas ir neorganiskā formā. Tikai augi spēj neorganiskos minerālus pārveidot organiskā jeb koloidālajā, tas ir jonu formā, vienkāršāk sakot, ūdenī šķīstošā veidā.

Kāpēc nav vēlams dzert krāna ūdeni?                                                                                                    
Krāna ūdens satur hloru, kas grauj mūsu nervu šūnas un iznīcina labās baktērijas, kā arī paaugstina risku saslimt ar onkoloģiskām slimībām. Hlorētā ūdenī veidojas hloroforms, kas ir kancerogēns. Lai samazinātu hlora daudzumu krāna ūdenī, vajag, lai diennakti ūdens nostāvētos atvērtā traukā, periodiski to maisot, jo hlors ir gāze, kas iztvaiko. Ar ūdens filtriem nevar atbrīvoties no gāzes. Vārot ūdeni, hlors nepazūd, bet pāriet nešķīstošā savienojumā un tāpat ir toksisks organismam.

Krāna ūdens ir arī enerģētiski piesārņots. Ir pētījumi, ka tas uzkrāj informāciju, jo, izejot kaut vai pa mājas ūdensvada caurulēm, savāc no apkārtnes negatīvo enerģiju. Ūdenim izejot garo un līkumaino ceļu pa caurulēm, tas enerģētiski piesārņojas (bieži vien blakus atrodas arī kanalizācijas caurules), tā struktūra tiek izjaukta, jeb tiek pārrautas saites starp molekulām, kas krasi samazina tā spēju iesaistīties vielmaiņas reakcijās. Lielie ūdens molekulu asociāti (klasteri), savu izmēru dēļ nevar izkļūt cauri šūnu membrānām, tāpēc organisms tērē savu enerģiju, lai ūdeni strukturētu, turklāt ar gadiem šīs spējas samazinās. Vesela organisma šūnās un audos ir tikai strukturēts ūdens.

Kāpēc nevajag dzert vārītu ūdeni?
Vārīts ūdens ir miris ūdens, jo tajā maz skābekļa, bet bez skābekļa nav dzīvības. Piemēram, ja ieliek zivis, ūdenī, kas bijis uzvārīts, tās nespēj dzīvot. Ūdeni vārot, tā kristāliskais režģis sāk izjukt, kalcijs un magnijs nosēžas nogulsnēs, kuras izmantot šūnas nespēj. Daudzi laikam būs ievērojuši, ka tējkanna ar laiku no iekšpuses pārklājas ar grūti notīrāmām nogulsnēm. Tie ir, tējkannu uzsildot virs +650C, ūdenī esošie organiskie minerāli, kuri pārvērsušies par ūdenī nešķīstošajiem neorganiskajiem minerāliem. Cilvēka organisms tos izmantot vairs nevar, var tikai augi, pārvēršot tos atkal par organiskajiem, tas ir, pārveidojot  helātu formā.
 
Destilētais ūdens
Pastāv uzskats, ka destilētais ūdens izskalo no organisma minerālus. Jā, tā tas ir, tikai te jāpiebilst, ka tie ir neorganiskie minerāli, kurus ne dzīvnieku, ne cilvēka organisms izmantot nevar. Lai tos izmantotu, minerāliem jāiziet cauri augiem un jāpāriet jonu jeb koloidālajā formā. Organismā esošos minerālus organiskā formā destilētais ūdens nekad neizskalos, bet palīdzēs izvadīt tikai neorganiskos. Lai labāk izšķaidītu un izvadītu toksīnus, nierēm ir piemērotāks pēc iespējas tīrāks ūdens. Ja uzturs, ko lietojat, ir bagāts ar organiskām minerālvielām, problēmas nekad neradīsies.

Ja ūdens satur organiskās minerālvielas, piemēram, tāds var būt meža avota ūdens, kad no zemes augšējiem slāņiem tiek ieskaloti organiskās izcelsmes minerāli, tad tas ir kā bonuss, jo atvieglo ūdeni uzlādēt negatīvi. Tikai negatīvi lādēts ūdens var uzsūkties zarnu traktā, jo zarnu iekšējā sieniņā ir pozitīvi lādēta. Kā zināms, šūnām nav sūkņu, visa vielmaiņa notiek, pateicoties elektrisko lādiņu starpībai – vienādi lādiņi atgrūžas, bet dažādi pievelkas. Ideālais variants būtu jau pirms dzeršanas ūdeni ar speciālām ierīcēm strukturēt un negatīvi uzlādēt. Tad organismam nevajadzēs tērēt minerālus un  dzīvības  šūnu enerģiju, lai ūdeni pārstrukturētu un negatīvi uzlādētu.

Vai drīkst ilgstoši lietot minerālūdeņus?
Ikdienā jālieto maz mineralizēts ūdens, jo iežu izcelsmes minerāli nogulsnējas organismā. Minerālūdeņi jālieto tikai ārstnieciskā kursa veidā.
 
Kāpēc nebūtu vēlams dzert saldinātos gāzētos dzērienus?
Asinīs mums vienmēr ir sārmaina vide pH 7,43. Tas ir viens no svarīgākajām organisma veselības stāvokļa rādītājiem. Šim skaitlim samazinoties par 0,01, cilvēku moka nemiers, satraukums, bezmiegs, depresija un tieksme pēc alkohola, narkotikām, nikotīna. Tam samazinoties vēl vairāk, organisms kļūst par labvēlīgu vidi parazītiem (sēnītēm, baktērijām, tārpiem, vīrusiem). Līmenim turpinot samazināties, mēs saskaramies ar daudzām populārām mūsdienu slimībām – sēnīšu slimības, osteoporoze, onkoloģija utt. Tam samazinoties līdz pH 7.0 var iestāties nāve ar diagnozi, piemēram, akūta sirds – asinsvadu nepietiekamība. Pirmā palīdzība parasti ir intravenoza fizioloģiskā šķīduma (0,9% NaCl) ievade.

Saldajos gāzētajos dzērienos pH ir ap 2,5 un tāpēc mūsu pH tos dzerot, mainīsies uz skābo pusi. Lai neitralizētu skābi un atbrīvotu saistīto skābekli (skābā vidē skābeklis ir sasaistīts un tāpēc mūsu šūnām nav ko elpot) mums nepieciešams kalcijs, kālijs, magnijs, nātrijs. Tie ir galvenie skābju – sārmu līdzsvara atjaunošanas minerāli. Un, ja asinīs šo mikroelementu nebūs pietiekamā daudzumā, organisms tos paņems no zobiem (kariess), kauliem (osteoporoze), nagiem un asinsvadiem (ateroskleroze). Smadzenes ap 90% sastāv no ūdens. Šādi dzērieni tur nenonāk, nonāk tikai tīrs strukturēts ūdens. Turklāt šiem dzērieniem ir pievienotas krāsvielas un garšas pastiprinātāji, cukurs vai pat mākslīgie saldinātāji. Dzerot to visu, cilvēks atgādina staigājošu filtru.

Kāpēc nav ieteicams dzert sulas no tetrapakām?
Visbiežāk tās ir ražotas no sulas koncentrāta, atšķaidot to ar ūdeni. Un naivi ir ticēt, ka jūs saņemsiet dabīgos vitamīnus. Īstenībā saņemsiet ķīmiski sintezēto citronskābi, saldinātājus, ķīmiskos konservantus, stabilizatorus, sintētiskās krāsvielas utt. Kāpēc mums vēl vairāk jāpalielina jau tā milzīgo toksisko slodzi? Organismam jātērē daudz enerģijas, lai šo ‘’sulu’’ pārveidotu un asimilētu. Tāpēc jādzer tikai svaigi spiestas sulas.
 
Cik daudz ūdens ir jādzer dienas laikā?
Speciālisti iesaka vismaz 1,5 litri ūdens dienā. Diennaktī nepieciešamā šķidruma daudzumu var aprēķināt pēc formulas: 30 ml reizinot ar savu ķermeņa svaru. Ūdens daudzums, kas jāizdzer, ir atkarīgs no mūsu uztura. Ja uzturā lietojam gaļu, zivis, olas, lielu daudzumu saldumu, konservus, tad jālieto ūdens pēc iespējas vairāk, jo šos produktus pārstrādājot, rodas daudz dažādu toksīnu, kuras var izšķīdināt tikai ūdenī. Ja uzturā lietojat daudz dārzeņus un augļus, dzeriet mazāk.
 
Kad jādzer vairāk?
Pie fiziskas slodzes atbilstoši tās intensitātei.

Protams, vairāk jādzer karstā laikā, jo ūdens daudz izdalās ar sviedriem. Jādzer vairāk arī aukstā laikā, jo daudz ūdens iztvaiko elpojot.

Kārtīgi jāpadzeras arī pirms garāka avio ceļojuma. Ja kuņģī dedzina, lietojiet vairāk ūdeni, skābe nebūs tik koncentrēta. Ja jūsu urīns nepatīkami ož, tas nozīmē, ka tas ir ļoti koncentrēts, dzeriet vairāk ūdeni. Arī nierakmeņu (sakristalizējušos sāļu) viens no cēloņiem ir augsta urīna koncentrācija. Slimojot ar gripu un citām vīrusu izraisītām saslimšanām, jādzer vairāk, kā arī, ja ir caureja.                          

Vai nieres labāk jūtas, ja dzerat daudz ūdens?
Nierēm ļoti patīk, šķidras asinis. Tām nav jāpiepūlas, lai aizturētu ūdeni, tad arī toksīni tiek vairāk izvadīti no organisma. Ja maz dzerat, organisms atņem ūdeni šūnām un slimību risks pieaug, jo asinīs esošais nātrijs liek visām šūnām atdot ūdeni asinīm. Šo signālu arī saņem osmo receptori, kas atrodas galvas smadzenēs hipotalamusā, kur tiek izstrādāts anti diurētiskais hormons ADH, kas liek nierēm aizturēt ūdeni un samazināt urīna izstrādi. Rezultātā mums sāk slāpt. Ja ūdeni dzeram pietiekoši, osmoreceptori neizstrādā ADH, tāpēc nieres strādā ar pilnu slodzi un cilvēkam rodas vēlēšanās urinēt. Lai nieres justos komfortabli, pēc katras urinācijas būtu vēlams padzerties. Kompots. tēja, kafija, sula, limonāde atšķirībā no tīra ūdens ir šķīdumi. Tāpēc organismam, lai iegūtu ūdeni, tas ir jāattīra. Šis ir laikietilpīgs process, kas patērē daudz bioloģisko resursu. Kad rodas slāpes?
Slāpes rodas tad, kad jau organisms ir zaudējis gandrīz 1% svara. Tas nozīmē, ja sverat 70 kg un jūtat slāpes, ir jau zaudēti 700 ml ūdens. Bet vai izdzeram tik daudz? Labākajā gadījumā vienu krūzīti. Rezultātā ciešam no hroniska ūdens trūkuma. Visjūtīgākās pret ūdens trūkumu ir galvas smadzeņu šūnas. Pirmā šķidruma trūkuma pazīme ir nogurums.
 
Tēja un kafija nav ūdens!
Ir kļūdains pieņēmums, ka, ja regulāri lieto tēju un kafiju, dzert var mazāk. Īstenībā tas viss ir ēdiens. Turklāt kafija sekmē ūdens zaudēšanu, bet ne asimilāciju. Ja pareizi uzvārīta zāļu tēja (aplieta ar ūdeni līdz +650C) bagātina organismu ar minerālviellām, tad dzerot kafiju tiek tērēti organisma svarīgākie mikroelementi: kalcijs, kālijs, nātrijs, magnijs, kuri tiek izmantoti miecskābes neitralizācijai.
 
Vai ūdens ir dabisks apetītes mazinātājs?
Bieži vien ar izsalkuma sajūtu organisms paziņo par ūdens trūkumu. Tā kā organisms sastāv no 70% ūdens, arī ēdot un dzerot šī attiecība būtu jāievēro. Kļūda ir tā, ka esam ieraduši ūdeni aizstāt ar kalorijām bagātiem ēdieniem – sula, tēja, limonāde, kvass, alkohols utt. Jo vairāk lietojam kalorijām bagātu uzturu, jo organisms ātrāk nolietojas.
 
Kāpēc nevajag dzert ēšanas laikā?
Barībai, kura nonāk kuņģī jābūt samitrinātai tikai ar siekalām, bet ne noslīcinātai ūdenī. Lai ātrāk norītu ēdienu, mūsdienu skrejošais cilvēks aizdzer to ar ūdeni. Tas ir ļoti slikts paradums. Barība netiek pilnībā pārstrādāta, ne ar siekalu, ne kuņģa fermentiem un zarnās sākas rūgšanas un pūšanas procesi, kuru rezultātā izdalās tādas indes kā indols un skatols. Ēšanas laikā var dzert, piemēram, sulu vai vīnu. Ūdens ir jādzer 20 minūtes pirms ēšanas un 1,5 – 2 stundas pēc ēšanas.
 
Vai, dzerot ūdeni, ir vairāk tūlītējas enerģijas?
Ir pētījumi, ka, ja sportists dzer vairāk nekā viņam gribas, viņš krasi paaugstina savu izturību. Kāpēc? Ja galvenais barības uzdevums ir nodrošināt organismu ar enerģiju, tad galvenais tās pārnesējs ir ūdens, visās ķīmiskajās reakcijās, kas notiek organismā, ir nepieciešams ūdens.

Galvas smadzeņu šūnas visvairāk izmanto tieši hidroenerģiju. Šo enerģiju tās izmanto, lai sazinātos savā starpā. Kad organismā sāk trūkt ūdens, parādās slāpes, ūdens no šūnām iet ārā un enerģija netiek ražota. Tāpēc glāze ūdens jau pēc divām minūtēm, mūs atbrīvo no apātijas un noguruma, bet, apēdot šokolādes gabaliņu vai maizi, enerģiju mēs saņemsim pēc ilgāka laika. Pārtika nedot ātru un tonizējošu iedarbību, bet ūdens ar attiecīgām fizikāli-ķīmiskām īpašībām gan. Ja ūdens vietā galvas smadzeņu šūnas pārsvarā saņem tikai pārtiku, tas ir ceļš pretī slimībām.

Kādas slimības apdraud, ja maz lieto ūdeni?
Lūk dažas no tām - liekais svars, diabēts, hipertonija, depresija, izkaisītā skleroze, Alcheimera slimība, Parkinsona slimība, audzēji, katarakta. Pietiekamā daudzumā lietots kvalitatīvs ūdens samazina sirdslēkmju un insultu iespējamību, par 40% samazinās risks saslimt ar sirds infarktu. Ūdens deficīta apstākļos organisms vispirms samazina savas dažas funkcijas, tad ķeras pie dažu struktūru demontāžas; tā pie otrā tipa cukura diabēta samazinot insulīna izstrādi, organismam nav citas alternatīvas, lai atrisinātu šo ūdens trūkumu organismā.

Ūdens samazina galvassāpes. Viens no galvassāpju cēloņiem ir skābekļa trūkums galvas smadzeņu šūnās, bet ūdens ir skābekļa nesējs. Otrs cēlonis ir skābju līmeņa palielināšanās organisma iekšienē – tā ir viena no atūdeņošanās pazīmēm. Dzerot ūdeni, skābes tiek atšķaidītas, neitralizētas un evakuētas.

Kāpēc jābūt piesardzīgiem, lietojot ūdens filtrus?
Sadzīvē visbiežāk izmanto filtrus ar sorbentu – aktīvo ogli. Bet ir svarīgi, nepārtraukt to lietošanu. Ja, piemēram, mēnesi nelieto, savairojas mikroorganismi, un rezultātā šādi filtri vēl vairāk piesārņo ūdeni. Faktiski ja filtrus nelieto, to darbības laiks beidzas ātrāk, nekā to nosaka lietošanas instrukcija.
 
Kāpēc veselīgs, ir atkausēts ūdens?
Tāpēc, ka tikko atkausētā ūdens struktūra ir līdzīga šūnu ūdens struktūrai, jo ūdeni sasaldējot, tā iepriekšējā struktūra tiek izjaukta, ūdens sadalās sīkos mirkroklāsteros un to ir viegli pārstrukturēt. Turklāt ūdeni sasaldējot, tajā esošie daudzi piemaisījumi pēc atkausēšanas nogulsnējas. 
 
Nedrīkst dzert karstu ūdeni
Kategoriski nedrīkst dzert ūdeni, kura temperatūra ir virs +400 C. Ja jūs dzerat +600 C karstu ūdeni, viena mirklī iznīcināt barības vada un kuņģa šūnas, kuras ražo sālsskābi. Tējas temperatūrai jābūt tādai, lai tajā iegremdētais pirksts nav strauji jārauj ārā. Šī iemesla dēļ daļa cilvēku cieš no gastrīta ar samazinātu kuņģa sulas sekrēciju. Ja nenotiek sekrēcija, nenotiek gremošana.
 
Ūdens fizikāli-ķīmiskās īpašības
pH raksturo ūdeņraža enerģiju un tā aktivitāti (ūdens skābums vai sārmainība), jo ‘’skābāku’’ ūdeni dzer, jo ātrāk neveco un vairāk slimo. Jāatcerās, ka pH gāzētiem saldinātiem dzērieniem ir apmēram 3,0, krāna ūdenim – pH ir 5,0 – 6,0, gāzētajam minerālūdenim pH ir 5,5, bet asinīs pH jābūt strikti nemainīgam 7,43.

Oksidēšanās reducēšanās potenciāls ORP raksturo, to, cik ātri organismā, norit oksidācijas procesi, līdzīgi kā dabā rūsa saēd metālu. ORP parāda elektronu skaitu un enerģētisko ūdens potenciālu, jo šis rādītājs ir augstāks, jo ātrāk norit novecošanās procesi, un dzīvībai svarīgie (vitālie) orgāni nepilnīgi veic savas funkcijas. Pārveidojot šādu ūdeni, tiek tērēta šūnu potenciālā enerģija (katram cilvēkam jau šūpulī ielikts noteikts daudzums šūnu enerģijas). Ūdens ar augstu ORP atņem elektronus šūnām, tādējādi tos bojājot. ORP var izmērīt ar speciālu ORP mērītāju. Krāna ūdenim šis skaitlis ir ap +200 līdz +300 mV (milivolti). Piemēram, mātes pienā ORP ir (mīnus) -70 mV, augļa ūdenī, kur attīstās bērns, ir mīnus -170 vV. Gāzētajiem saldinātajiem dzērieniem +400 mV un vairāk. Ir dažas vietas pasaulē, kur dabā sastopams negatīvi lādēts ūdens līdz pat mīnus -700 mV. Tās ir vietas, kur cilvēki nepazīst mūsdienu populārākās slimības un kur ir daudz vairāk ilgdzīvotāju. Piemēram, tā ir Okinavas sala Japānā, Hunzas ieleja Pakistānas ziemeļos un Vikabambija Ekvadorā (Vilcabamba Ecuador). Cilvēka šūnām nav nekādu ūdens sūkņu. Ūdens apmaiņa notiek, balstoties uz potenciālu starpību šūnas iekšpusē un starpšūnu šķidrumā. Jo ORP būs negatīvāks, jo apmaiņa labāk noritēs un mazāk tiks tērēta šūnu membrānu enerģija, jeb šūnu dzīvības enerģija, lai ūdens būtu negatīvi lādēts. Šūnas neslimo. Šūnas mirst, tad kad tām ir izbeigusies enerģija.

Ūdens virsmas spraigums ir ūdens molekulu sasaistes stiprums, jeb, vienkāršāk sakot, ūdens ir mīkstāks vai cietāks. Jo šis rādītājs ir lielāks, jo grūtāk noris barības vielu un toksīnu kustība caur šūnas membrānu un starpšūnu šķidrumā. Krāna ūdenim virsmas spraigums ir 73 din. Mūsu organismā tas ir 43 din. Jo mazāks būs ūdens virsmas spraigums, jo organismam mazāk būs jātērē enerģija, lai to samazinātu.  Siltam ūdenim šis rādītājs ir mazāks, tāpēc šāds ūdens labāk remdē slāpes, jo ātrāk nokļūst līdz šūnām. Bet, piemēram, alkohols uzsūcas jau mutē un kuņģī, jo tā virsmas spraigums ir zemāks nekā starpšūnu šķidrumam. Jo jums pieejamāks mīkstāks ūdens, jo labāk, taču Ir arī nopērkamas speciālas piedevas, lai samazinātu ūdens virsmas spraigumu.

Par ūdens struktūru
Nopietnus pētījumus par ūdeni ir veikuši japāņu zinātnieki, un ir secinājuši - dabā ūdens molekulas kārtojas simetriskā rakstā, kas atgādina sniegpārsliņas. Tāds ūdens ir dzīvs, taču negatīvu emociju enerģija, griezīgi trokšņi, ķīmiski savienojumi šo molekulu ornamentu izjauc un pārvērš haosā. Augu šūnās vienmēr ir strukturēts ūdens, tāds arī ir gan atkusuša sniega, gan ledus un avota ūdens. Mājās pārnests avota ūdens savu struktūru nemaina vismaz divas nedēļas. Ūdens kristālisko režģi atjauno klasiskā mūzika (piemēram, Vivaldi, Bahs), lūgšana un ar mīlestību izteikti vārdi. Lai strukturētu krāna ūdeni, cilvēka organismam jātērē daudz enerģijas un laika. Augos un dzīvniekos esošais ūdens var būt tikai strukturēts.
 
Kāds ūdens jālieto?
Ja jūsu dzīvesvieta nav Okinavas sala, Hunzas ieleja vai Vikabambija, bet Latvija, nevajadzētu uzreiz krist pesimismā. Protams, ar ne tik izciliem parametriem, tomēr arī pie mums ir pieejams samērā labs ūdens. Jāmeklē, jāveic mērījumi un jāuzlabo ūdens parametri. Vislabāk būtu lietot avota vai akas ūdeni, nekā no artēziskajiem urbumiem, jo ūdens, kas iegūts dziļi no pazemes, tajā minerāli būs neorganiskas izcelsmes, tātad organisms tos izmantot nevarēs. Nav mazsvarīga arī apkārtnes ekoloģiskā situācija. Ķīmiķi teiks, ka sārmainu ūdeni iegūt ir ļoti vienkārši – pievieno sodu un gatavs. Tā tas arī ir. Tikai šis ūdens būs ļoti ciets, un nekāda iekļūšana šūnās nenotiks. Lai ūdens būtu vienlaicīgi sārmains un mīksts, tam vajadzīgas citas piedevas un ir ražotāji, kas tādas piedāvā.
 
Ir svarīgi dzert ūdeni no rīta
Nakts laikā mūsu organisms zaudē ap 400ml ūdens uz to orgānu rēķina, kuri naktī atpūšas. Tie ir uztura pārstrādes sistēmas orgāni - aizkuņģa dziedzeris, žultspūslis. Turpretī dzīvībai svarīgajos orgānos - sirdī, galvas smadzenēs, ūdens rezerves tiek saglabātas. No rīta tūlīt pēc pamošanās, iedzerot divas glāzes silta ūdens, mēs ne tikai atmodinām un izskalojam zarnu traktu, bet arī uzpildām ar ūdeni gremošanas sulas izdalīšanās orgānus. Arī siekalu dziedzerus piepildām ar ūdeni. Tāpēc brokastīs ieēstais ēdiens tiek daudz labāk sagremots.
 
Mācieties dzert ūdeni!
Dienu sāciet ar divām glāzēm silta ūdens. Lai uzlabotu ūdens īpašības, vienkāršākais variants - tam pievienot svaigu citronu sulu vai arī speciālās piedevas. Ideālais variants – ar speciālo brīvā ūdeņraža ģeneratoru, kas aprīkots protonu apmaiņas membrānām, ūdeni iespējams uzlādēt dažu minūšu laikā līdz pat -700mV un vairāk (šādas ierīces Latvijā ir pieejamas, taču internetvietne ‘’medusmaize.lv’’, lai nepārtaptu par kārtējo tīnekļa reklāmas vietni, pieturas pie principa - atturēties no konkrētu ražotāju vai izplatītāju nosaukumu un to koordināšu nosaukšanas).

Ejot uz darbu neaizmirstiet paņemt līdzi ūdens pudeli un periodiski dienas laikā padzerieties. Iespējams, sākumā nāksies sevi piespiest to darīt, taču ar laiku to jau darīsiet brīvprātīgi. Latvijā, salīdzinājumā, ar citām valstīm, ūdens ir pieejams it visur un vienmēr. Cieniet ūdeni, turiet to tīrā traukā, dzeriet no skaistām glāzēm, dariet to ar baudu, nav nekas dārgāks par ūdeni. Ja nav ūdens, nav arī dzīvības. Pietiekamā daudzumā lietojot kvalitatīvu ūdeni, soli pa solim iegūsiet lielisku veselību. Bērnam dzimstot, ir iedzimts reflekss, pirms ēšanas dzert. Diemžēl ar krūti barojošās mātes to nesaprot vai nezina.  Pieradiniet bērnus dzert ūdeni, Ja jūs bērniem katru reizi, kad viņiem slāpst, dosiet dzert kaut ko saldu, viņi nekad neuzzinās, cik gards patiesībā ir ūdens.

                                                                                                                       biteend