1ekologija

 

                                                                           Ekoloģija

Mums tiek stāstīts, ka viss dzīvais attīstījies evolūcijas ceļā, nevadāmā veidā, nejaušu mutāciju rezultātā un dabīgās atlases rezultātā. Taču dabā, sākot ar ūdens pilienu, līdz pat veselām ekosistēmām, viss stingri darbojas pēc noteiktiem likumiem, viss ir savstarpēji saistīts un absolūti darbojas pēc noteiktas, precīzas loģikas.

Visi bioloģiskie vielmaiņas procesi, DNS un RNS replikācija, šūnu barošanās un dalīšanās, olbaltumvielu sintēze, toksīnu uzkrāšanās un imūnsistēmas darbība gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem notiek līdzīgi pēc vieniem un tiem pašiem dabas likumiem, bet var atšķirties tikai uztura tips un tā pārstrādes specifika.

Vai šajā perfektajā dabas veidotajā ekosistēmā cilvēks uzvedās, kā tam to vēlējusi daba? Senais cilvēks nekad nav bijis mednieks tajā nozīmē, ka nav bijis plēsējs, kam raksturīga vesela virkne tiem raksturīgu īpašu pazīmju – īpašas konstrukcijas nagi, zobi, muskuļi, specifiska redze, kuņģis, zarnu trakts. Cilvēkam nav un nekad nav bijušas nevienas plēsējdzīvnieku morfoloģiskās pazīmes. Žokļa muskulatūra, kurai jānodrošina iekošanos, sagrābšanu un saplēšanu, galīgi neatbilst šādam mērķim. Plēsējiem, salīdzinājumā ar cilvēku, ir daudz vājāka lūpu inervācija, jo lūpas kalpo tikai mīmikai un siekalu noturēšanai.

 

Par elektromagnētiskā lauka iedarbību

Procentuāli sadalot visus kaitīgās iedarbības faktorus, kuriem pakļauts mūsdienu cilvēks, sanāk aptuveni šāda aina:

ε  10% - gaisa piesārņojums,

ε  20% - ūdens kvalitāte,

ε  20% - cilvēka dzīvesveids,

ε  20% - uzturs,

ε  30% - apkārtējā elektromagnētiskā lauka iedarbība.

Mākslīgie signāli slāpē dabīgo starojumu tai skaitā Šūmaņa rezonansi (Schumann Resonance), kas ir 7.83 cikli sekundē (7.83 Hz) un tiek uzskatīta par Zemes vibrāciju frekvenci. Visa dzīvība ir jūtīga uz elektromagnētiskiem laukiem. Daudzi dzīvnieki, tai skaitā putni un kukaiņi tos izmanto navigācijai. Arī bites orientācijai izmanto elektromagnētisko lauku, tas ir vadās pēc Zemes magnētiskajām līnijām. Ja bitēm šis mehānisms tiek traucēts, tās vienkārši vairs neatrod savu mājokli un iet bojā.

Cilvēkam diennakts bioloģiskais ritms, tai skaitā hormona melatonīna izstrāde, tiek regulēta ar speciāla proteīna kriptohroma palīdzību. Melatonīnu izstrādā epifīze jeb čiekurveida dziedzeris, kas atrodas galvaskausa dobumā redzes nervu krustojumā, tas ir suprahiazmātiskā kodolā. Epofīze ir jūtīga uz gaismu. Melatonīna izstrāde notiek tikai tumsā, taču smadzenes brīžiem nespēj atšķirt starpību starp dienas gaismu un mākslīgiem elektriskajiem laukiem, kā rezultātā melatonīna izstrāde tiek traucēta. Hormons melatonīns regulē miega un nomodas režīmu, kā arī vienlaicīgi darbojas kā spēcīgs antioksidants un ir kā organismu attīrošs antikancerogēns. Ja tā pietrūkst, vājinās imūnsistēmas darbība, tiek traucēts miegs un rodas daudzas citas veselības problēmas. Visiem , kas saslimst ar onkoloģiju, ir raksturīgi tas, ka tiem ir 2-3 mazāk melatonīna, nekā nepieciešams.

Vērtējot apkārtējā elektromagnētiskā lauka iespējamo iedarbību, jāņem vērā tādi objektīvie iedarbības faktori kā elektriskā lauka spriedze, magnētiskā lauka spriedze, elektrostatistiskā lauka spriedze, virsmas elektrostatistikais potenciāls, aerojonu saturs gaisā. 

Elektromagnētiskais lauks sastāv no trīs komponentēm: elektriskās, kas pārnes viļņus, magnētiskās un statiskās. Ja pa elektrovadītāju plūst elektriskie lādiņi, ap to veidojas elektriskais virpuļlauks, kurš ģenerējas ap magnētiskās indukcijas līnijām un ir smalkās iedarbības pārnesējs uz šūnām.

Augstfrekvences viļņu diapazons ietver frekvences no 300 MHz līdz 300 GHz, un tas atrodas starp radiofrekvenču un infrasarkanā starojumu viļņu garuma diapazonu. Raidītāji, kuri raida augstfrekvences diapazona frekvencē, kas ir augstāka par 1 GHz (Wi-Fi, Bluetooth), šāda frekvence tiek pārklāta ar zemas frekvences modulāciju, tas ir, informācija tiek uzlikta uz nesošo frekvenci. Rezultātā modulējošais signāls maina nesēja frekvenci proporcionāli savai vērtībai, nobīda to uz augšu un leju. Šī modulācija arī ir tas, kas visvairāk rada negatīvo iedarbību uz šūnām, piemēram, iespaido starpšūnu vielmaiņu, jo darbojas uz līdzīgām frekvencēm un bieži vien nonāk rezonansē ar šūnu struktūrām, tādā veidā traucē to darbu. Šūnu membrānu elektropotenciāli visvairāk ir jutīgi pret elektromagnētiskā lauka iedarbību neatkarīgi no pienākošā signāla jaudas. Šūna iziet no līdzsvara pat pie ļoti vājas jaudas, kas tuvojas nulles slieksnim. Rodas kļūmes, kuras uzkrājas, līdzīgi kā tas notiek pie radiācijas, tāpēc cilvēkiem, kuri regulāri un ilgstoši darbojas ar augstfrekvences diapazona elektromagnētisko viļņu izstarotājiem, ar laiku pakāpeniski sāk rasties līdzīgas patoloģijas, kādas ir novērojamas darbiniekiem atomelektrostacijās. Situāciju vēl vairāk sarežģī 5G interneta ieviešana, jo tas tiek izplatīts augstfrekvences diapazonā, kurā radioviļņu caurlaidība ir vāja, tāpēc nākas izmantot ļoti daudz raidītāju un, jo lielāks datu apjoms tiek raidīts, jo lielāka varbūtība nonākt rezonancē ar šūnu struktūrām.

Taču elektromagnētisko kaitīgo iedarbību var ievērojami samazināt. Fiziķi ir izstrādājuši uzlīmes, kurās vienā no slāņiem ir iekļauts titāna dioksīds, kuram ir elektromagnētiskos viļņu atstarošanas īpašības. Kad enerģijas plūsma iziet cauri uzlīmei, tā rada otrreizējo elektrisko virpuļlauku, kurš dzēš primāro (sākotnējo) elektrisko virpuļlauku. Sakarus tas neiespaido, tiek novērsti tikai trokšņi, rezultātā signāla kvalitāte pat uzlabojas, radio speciālisti to zina. Raidītāja starojums netiek novērsts, jo iedarbība notiek uz raidītāja enerģijas plūsmu, tādā veidā izkliedējot un pārmodulējot signālus, kas tajā ielikti, reizē novācot rezonansi starp raidītāju un cilvēka šūnām. Šāds uzlīmes liek uz telefoniem un dažādas elektroniskās aparatūras. Ir arī speciālas antenas, ar kurām var ievērojami neitralizēt elektromagnētiskā starojuma kaitīgo iedarbību pat vairāku simtu metru rādiusā.

Daudziem cilvēkiem droši vien radīsies jautājums: ja tas ir tik nopietni, kāpēc par to maz runā. Atbilde pavisam vienkārša: salīdziniet, kuru vieglāk sadzirdēt, vai ar pieticīgām finansiālajām iespējām tos godīgos zinātniekus, kam gods un sirdsapziņa ir augstāk par visu, vai elektroierīču ražotājus, kas spēj dāsni apmaksāt pseidozinātniskus pētījumus un plašas reklāmas kampaņas.

 

Konvencionālā lauksaimniecība

Graudaugi ir pamatprodukcija, ko ražo lauksaimnieki. Tā ir izejviela pārējo lauksaimniecības produktu ražotājiem. Arī šeit viss ir pakārtots pārtikas pārstrādātāju interesēm un, protams, maksimālas peļņas gūšanai. Pesticīdi, insekticīdi, herbicīdi un to kaitīgums – daudziem bieži dzirdēts un apnicīgs temats, vai ne. Taču ir tēmas, par ko mazāk dzirdēts. Piemēram, lipekļa procents graudos. Jo lielāks procents, jo graudu pārstrādātāji gatavi vairāk maksāt par graudiem. Tāpēc tiek speciāli selekcionētas šķirnes ar paaugstinātu lipekļa daudzumu, lai maizes cepējiem būtu vieglāk izstrādājumiem piedot vajadzīgo formu. Lipeklis ir glutēns – ūdenī nešķīstoša lielmolekulāra olbaltumviela, kuru, intensīvi lietojot, tā uzkrājas uz zarnu sieniņām un tiek traucēti vielmaiņas procesi. Glutēnu pārtikas ražotāji izmanto ļoti plaši visdažādākajos izstrādājumus, piemēram, kā iebiezinātāju. Rezultātā cieš patērētāju veselība.

Vēl lielāka bīstamība ir glifosātu saturošie herbecīdi, kas augsnē sadalās daudzreiz ilgāk, nekā tiek reklamēts. Lai graudi vienmērīgāk nogatavotos un varētu nodot tos augstākā šķirā, daži graudu ražotāji pamanās nosmidzināt savus laukus, piemēram, ar raundapu pāris nedēļas pirms ražas novākšanas, rezultātā glikofosfāts uzkrājas grauda apvalkā. Ēdot maizi no šādiem graudiem, sanāk glifosāta triecien-deva. Sekas – tiek traumētas šūnu DNS molekulas, sevišķi cieš epitēlijšūnas. Bojājot šūnas DNS, nākamā šūnas kopija būs citādāka un savādāk veiks savu funkciju. Sekas ir grūti prognozējamas.

Ar intensīvām tehnoloģijām ražotās izejvielas, tai skaitā iegūtās no ĢMO augiem tiek izmantotas gaļas, olu un piena ražošanā. Norādot produkta sastāvu, par to esamību diemžēl netiek informēti patērētāji.

Lai dzīvnieki, atrodoties lielā saspiestībā un stresā, neslimotu, tiek izmantots milzīgs daudzums medikamentu. Lai ātrāk palielinātos svarā - hormonālie preparāti. Viss tas diemžēl nonāk gaļā. Starp citu, ar intensīvajām tehnoloģijām ražotajā gaļā pesticīdu atlieku ir 10 reizes vairāk nekā augļos un dārzeņos, par kuriem bieži uztraucamies.

Reizē ar kūtsmēsliem un vircu, ko savāc no kūtīm un izkliedē pa tīrumiem, nonāk arī lopkopībā un putnkopībā izmantotie medikamenti, bez kuriem konvencionālajā lauksaimniecībā ilgstoši iztikt nevar, jo daba cenšas nepieļaut kādu vienu dzīvnieku vai augu lielu koncentrāciju vienuviet. Pat, ja pesticīdi vai medikamenti tiek lietoti saskaņā ar visām instrukcijām, tie neizbēgami nonāk augsnē un pēc tam - augos, kā arī tālāk ekosistēmā. No antibiotikām veidojas pret tām rezistenti mikroorganismi un medicīnā izmantojamās antibiotikas var izrādīties neefektīvas. Ar vienkāršām augsnes analīzēm visas medikamentu atliekvielas augsnē nemaz nevar konstatēt. Vajadzīgi dārgi un laikietilpīgi izmeklējumi. Tāpat nav zināmas atliekvielu ilglaicīgas iedarbības sekas uz cilvēka organismu.

Lopbarības ražošanā bieži izmantotā soja, kuras audzēšanā izmanto ļoti daudz pesticīdu, 90% sojas ir ģenētiski modificēta. No tās ražo dažādas pārtikas piedevas, ko pēc tam izmanto visdažādākajos produktos, piemēram, konfektes, saldējums, šokolāde utt. Tas viss grauj mūsu reproduktīvo, endokrīno, kā arī centrālo nervu sistēmu un ne tikai. Šo iemeslu dēļ ir valstis, kurās soju gandrīz neizmanto, kaut gan būtībā tas ir vērtīgs pārtikas produkts, labākais augu izcelsmes olbaltumvielu avots. Soja lopbarībā nav neaizvietojama, var taču Latvijā audzēt pākšaugus, un cenu ziņa nav lielas starpības.

Kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāsubsidē šādas pārtikas ražotāji? Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir ekonomiski izdevīgāki varianti, tie ir ar ekonomiskiem aprēķiniem pilnīgi pierādīti un praksē apstiprināti.

 

Pesticīdi

Latvijā gada laikā lauksaimniecībā tiek izmantoti ap 600 tonnu pesticīdu, jeb no 1 līdz 2,5 kg uz hektāru. Pasaulē izmanto ap 2 miljoni tonnu pesticīdu, kas to ražotājiem dot ap 45 miljardi dolāru gada peļņu. Iespējams farmācijas industrijai no tā vēl lielāka netiešā peļņa, jo bez sekām pesticīdu iedarbība nepaliek. Viena no pazīmēm, kas uz to norāda - pēdējos gados straujš onkoloģijas, autisma un daudzu citu slimību palielinājums. Diemžēl pesticīdu atliekas atrodamas ne tikai industriāli ražotajā pārtikā, bet arī gruntsūdeņos, kas nonāk akās. Sevišķi tas attiecas uz reģioniem, kur audzē ziemas kviešus, rapsi un miežus, jo to audzēšanā indes tiek izmantotas visvairāk (2-2,5 kg uz hektāru).

Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citi, kuru darbīgā viela glifosāts ir mūsdienās plaši izmantoti herbicīdi, ar ko apsmidzina laukus pret nezālēm, kā arī graudaugus pirms ražas novākšanas, lai tie vienmērīgāk nogatavotos un zemnieki varētu tos realizēt kā ‘’augstākās kvalitātes graudus’’. Jā graudu ārējais izskats uzlabojas, taču izrādās, ka glifosāts negatīvi iedarbojas uz fermentu aktivitāti zīdītājiem, sevišķi tas attiecas uz kuņģa – zarnu trakta fermentiem, kas vitāli nepieciešami normālai tā darbībai. Fermenti pilda dažādas funkcijas Ir tādi fermenti, kas piedalās DNS veidošanā, ir lielo molekulu sadalošie, ir toksīnus izvadošie utt. Un tiklīdz kāda funkcija tiek veikta nepilnīgi, sākas problēmas.

Lielākā daļa no izsmidzinātā glifosāta preparātiem nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos. Noārdīšanās augsnē var ilgt pat vairākus gadus. Cilvēka organismā šie preparāti var nonākt gan ar produktiem, gan ar ūdeni no akas, gan ar tieši caur ādu vai ieelpojot (lauksaimniekiem strādājot) un var radīt nopietnas veselības problēmas – mutācijas (ģenētiskos bojājumus), veicinot neauglību un priekšlaicīgas dzemdības, hormonālos traucējumus bērniem utt. Glifosāts bojā ādas epitēlija šūnas (blīvs šūnu slānis uz robežas ar ārējo vidi) un var izraisīt nieru un ādas vēzi. Arī vienu no visstraujāk pasaulē augošiem vēža paveidiem NeHodžkina limfomu (palielinājums par 5% gadā). Sakritība vai nejaušība, bet šie procenti ir līdzīgi ar herbicīdu izlietotā daudzuma palielinājumu procentos. Nezāles kļūst rezistentas, un devas palielinās.  Diemžēl cilvēki pret šīm vielām nekļūst imūnāki.

Lauksaimnieki iebildīs, ka bez pesticīdiem ievērojami samazināsies ražība. Taču kā rāda pieredze, bioloģiskajās saimniecībās tiešām ir nedaudz zemāka ražība. Tie ir aptuveni 10 – 30%. Tā nav starpība vairākas reizes. Taču, ja ņem vērā, ka cilvēka organisma šūnas asimilē tikai 5% no tā, ko apēdam, pārējais tiek izvadīts kā atkritumi un toksīni. Vai šie skaitļi nemudina izdarīt loģisku secinājumu – mazāk, bet kvalitatīvāk. Šis skaitlis aptuveni 5% attiecas uz mūsdienu industriāli ražoto pārtiku.  To, ko piedāvā lielveikali, kur galvenokārt notiek mūsu pārtikas iegāde, tādas, kādu redzam veikalu iepirkuma grozos. Lielveikali mūsdienās ir kļuvuši par sabiedrības spoguli. Ko pērk, to piedāvā.

Rodas jautājums – vai ir prātīgi? Vai ir saprātīgi par atkritumu un toksīnu ražošanu, par nodokļu maksātāju naudu subsīdiju veidā lauksaimniekiem, indēt pašus šīs naudas maksātājus?

 

Alternatīva

Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā visam jābūt līdzsvarā, tajā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt bioloģiskai daudzveidībai gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Kailciršu vietā būtu jāstāda ne tikai egles, priedes un bērzi vadoties no tuvredzīgiem komerciāliem aprēķiniem. Saprātīgi būtu renovēt ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātos laukus, apstādot tos ar kokiem, kas te kādreiz auguši pirms apledojuma, tas ir pirms 12 tūkstošiem gadu, piemēram, reliktā metasekvoja (lat. metasequoia glyptostroboides), divdaivu ginks (lat. ginkgo biloba), Amerikas ragukoks (lat. gymnocladus dioicus), zaļā duglāzija (lat. pseudotsuga menziesii), katalpas (lat. catalpas). Tādā veidā varētu reģenerēt sarežģītu pašatjaunojošos eko sistēmu ar unikālu dabas harmoniju un spēcīgu enerģētiku. Tas būtu labākais mantojums, ko ir iespējams atstāt nākamajām paaudzēm. Cilvēki šādā vidē justos nesalīdzināmi labāk.  Diemžēl pilsētās dzelzsbetonu būros iesprostotais un dažādiem starojumiem pakļautais cilvēks to pagaidām saprast nespēj.

Ja vien dabā līdzsvars nav izjaukts, tā ar kaitēkļiem un augu slimībām tiek galā pati. Arī minerālmēslu bēršana nav vajadzīga, dabā ir iekārtots tā, ka, piemēram, tauriņziežu dzimtas augi spēj paņemt slāpekli no gaisa (piemēram, lucerna, āboliņš), ir tādi augi, kas veido garas saknes un spēj uzsūkt minerālvielas, kuras atrodas ļoti dziļi augsnē. Satrūdot šie augi, baro citus augus. Tāpēc, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, vajag daudz zināšanu, nevis minerālmēslu un pesticīdu, kas gala rezultātā piesārņo arī jūru. Kaut arī strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ražas lielums un cenas būs nedaudz atšķirīgas, taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju, cilvēks jūtas daudz mundrāks, nav nepieciešams lietot legālās narkotikas - kafiju vai enerģijas dzērienus. Un, ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, kad nepārtraukti dzirdam, ka budžetā visās sfērās pietrūkst naudas. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba, kura diemžēl pēdējā laikā tas tiek katastrofāli iznīcināta. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir mazāk ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi apartiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav arī slieku un varžu. Taču dabas sakārtotajās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā un ir ieprogrammēts ilgai pastāvēšanai.

 

Alkatība un neizpratne iznīcina Latvijas zemi

Pasaulē ir tā, ka katastrofāli arvien mazāk paliek cilvēku maz skartās zemes. Pagaidām Latvijā vēl šis tas ir palicis no bioloģiskās daudzveidības. Tuvredzīgās domāšanas un nesaprašanas dēļ lielākā daļa cilvēku uzskata, ka sakārtota zeme ir tad, kad ir uzarta un apsētā ar monokultūrām, nesaprot ka galvenais zemes vērtības indikators ir bioloģiskā daudzveidība tajā. Mežizstrādātāji un lielie lauksaimnieki redz mežus un laukus tikai caur eiro un dolāru prizmu - uzreiz un tūlīt. Ja mūsu senči mežus cirta galvenokārt ziemā un izlases veidā, iegūstot kvalitatīvāku koksni, tad tagad cērt visu gadu un visbiežāk visu pēc kārtas. Cērtot siltā laikā strauji izplatās, piemēram, sēnīšu slimības, bet slimi koki patīk insektiem. Rezultāts – meži kļūst arvien slimāki. Ja senāk no malkas pelnus parasti tur pat netālu izkaisīja, tad tagad viss tiek aizvests projām. Tiek aizvesta lielākā bagātība mikro un makro elementi, kurus neviens dzīvnieks vai augs sintezēt nespēj. Tie augsnē ir, vai nu nav. Ja meža zeme vēl nav noplacināta, tad ar lauksaimniecības zemēm situācija ir arvien katastrofālāka. Kā rāda pasaulē ilglaicīgie augsnes analīžu apkopojumi daudzu gadu garumā, makroelementu un mikroelementu daudzums augsnē, kuri nepalielina ražas masu, ar katru gadu pārliecinoši samazinās.

Ir tikai divi slimību cēloņi – minerālvielu deficīts un organisma piesārņojums. Ar augiem ir tieši tas pats. Ja tas netiek ņemts vērā – iznīkst, gan augi, gan cilvēki. Ar medikamentiem un pesticīdiem ilglaicīgi dabu apmānīt nevar. Dabā nav neārstējamu slimību, ir tikai cilvēku nezināšana. Pretējā gadījumā mūsu nebūtu. Dabā nav nekā lieka, ja nu vienīgi cilvēki, kuri to nesaprot, bet ar tiem daba izrīkojas pēc saviem likumiem, un tas ir tikai laika jautājums.

 

Veikalā ar savu pirkumu izvēli jūs iespaidojat apkārtējo vidi

Ja vēlamies rūpēties par savu veselību, tad ne vien rūpīgi apsvērsim, pie kura ārsta iet un, pie kura neiet, kādas zāles aptiekā pirkt vai nepirkt, vēl daudz rūpīgāk būtu jāapsver – no kura lauksaimnieka iegādāties produktus un no kurā nē. Iegādājoties produktus, kuri audzēti ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē, jūs ne vien graujat savu veselību, bet reizē ar savu naudas maku veicināt tālāku šīs lauksaimnieciskās zemes degradāciju, atstājot nepatīkamu mantojumu nākamām paaudzēm.

 

                                                                                                                                                 biteend