28modmedus

Ogļhidrāti

Ogļhidrāti veidojas augos fotosintēzes rezultātā. Faktiski tā ir iekonservēta saules enerģija. Galvenā funkcija, ko ogļhidrāti veic cilvēka organismā, ir tā nodrošināšana ar enerģiju. Ir vienkāršie un saliktie ogļhidrāti. Pie vienkāršajiem cukuriem jeb monosaharīdiem ir pieskaitāma glikoze, fruktoze un galaktoze, bet pie saliktajiem jeb disaharīdiem – saharoze, kas ir glikozes un fruktozes savienojums, ko plašāk pazīstam kā parasto cukuru. Salīdzinot ar medu, saharozi jeb parasto cukuru, cilvēka organisms tiešā veidā nevar izmantot. Tāpēc tā jāsašķeļ glikozē un fruktozē, turklāt tērējot fermentus un enerģiju. Pie saliktajiem cukuriem ir vēl pieskaitāma maltoze (savienotas divas fruktozes molekulas), kas atrodama, piemēram, diedzētos graudos. Vēl ir laktoze, kas ir piena produktos. Tas ir vienīgais ogļhidrāts, kam tā sāšķelšanai vajadzīgs speciāls ferments laktāze. Ja zarnu traktā šī fermenta nav, veidojas laktozes nepanesamība.

Bez vienkāršajiem cukuriem ir vēl saliktie jeb polisaharīdi: ciete, celuloze (šķiedrvielas) un glikogēns. Tie ir tā saucamie lēnie ogļhidrāti (glikēmiskais indekss mazāks par 70), kas salīdzinājumā ar ātrajiem, enerģiju dod pakāpeniski un vienmērīgi. Ciete ir galvenais ogļhidrātu avots, tā atrodama kartupeļos, graudaugos, dārzeņos, augļos. Izņemot kartupeļus (bez mizas sagatavotos), tie ir lēnie ogļhidrāti, kam būtu jāveido mūsu uztura piramīdas pamats. Augu šķiedras, kas arī pieskaitāmas pie polisaharīdiem, organismā tiešā veidā netiek izmantotas, bet tās ir zarnās dzīvojošo labo baktēriju barības avots. Bifido un lakto baktērijas  saražo daudz vērtīgu barības vielu. 

Glikēmiskais indekss
Glikēmiskais indekss ir pārtikas produktos esošo ogļhidrātu ietekmes relatīvais rādītājs uz glikozes līmeņa izmaiņu asinīs. Tiek mērīts skalā no 1 līdz 100 par etalonu ņemot tīro glikozi, aprēķinos par pamatu ņemot, ka tās iedarbību uz organismu ir 100. Mērījums jāveic 2 stundas pēc ēšanas. Visaugstākais glikēmiskais indekss būs medum ar lielu glikozes īpatsvaru, kāds tas ir, piemēram, no rapša ziediem iegūtajam, bet zems būs akāciju ziedu medum, jo tur ir liels fruktozes īpatsvars, tāpēc arī nekristalizējas.

Glikēmiskais indekss ir atkarīgs no produktā esošo šķiedrvielu daudzuma. Jo šķiedrvielu daudzums konkrētajā produktā būs lielāks un vienkāršo cukuru tajā mazāk, jo glikēmiskais indekss būs zemāks un otrādi. Piemērs ar kartupeļiem. Nevārītā kartupelī vienkāršā cukura ir ļoti maz, tātad glikēmiskais indekss ir zems, bet, to uzvārot vai izcepot, kas ir vēl nevēlamāk, ciete pārvēršas vienkāršos cukuros un glikēmiskais indekss kardināli paaugstinās.

Ar maizi, sevišķi ar baltmaizi, situācija ir līdzīga, tai glikēmiskais indekss pat augstāks par cukuru, tikai klāt vēl nāk fitīnskābe, kas iztukšo cinka rezerves organismā.

Medus ir saliktais ogļhidrāts
Arī medus ir pieskaitāms pie saliktajiem ogļhidrātiem. Tā galvenā sastāvdaļa fruktoze uzsūcas  zarnās un aknās transformējas par glikogēnu (enerģijas rezerve vienai diennaktij, kas tiek izmantota, ja cilvēks neuzņem pārtiku). Ja uzņemtā enerģija netiek izlietota, tā pārvēršas ilgstošas uzkrāšanas formā - taukos. Fruktoze ir divas reizes saldāka par glikozi un pusotru reizi saldāka par parasto cukuru. Tā zarnu traktā uzsūcas lēnāk nekā glikoze. Cukura diabēta slimniekiem ir raksturīgs palielināts glikozes līmenis asinīs, jo pietrūkst insulīna, kas to var nogādāt šūnās. Fruktozei nevajag insulīnu. Medus satur hromu, kurš sekmē insulīna izstrādi. Arī šis papildfaktors nav mazsvarīgs cukura diabēta slimniekiem, lai tie varētu lietot medu. Vienīgi vēlams būtu izvairīties no medus šķirnēm ar lielu glikozes daudzumu, piemēram, krustziežu dzimtas augu ziediem, tādiem kā pērkones, rapsis.

Medū ir daudz fermentu, tāpēc tas organismā ļoti labi metabolizējas. Jo vairāk fermentu, jo augstāks diastāzes skaitlis, jo vērtīgāks medus. Nonākot kuņģī, fermenti sāk savu darbu, palīdzot pārstrādāt arī pārējo uzturu, tāpēc medum ir ļoti laba savienojamība ar citiem produktiem. Taču to sildot jau sākot no +430C temperatūras, fermenti sāk iet bojā. Kaut arī ir daži fermentu veidi, kas īslaicīgi iztur arī lielāku temperatūru līdz pat +600C, taču tā jau ir tuvošanās pilnīgai un neatgriezeniskai olbaltumvielu denaturācijai, kad dzīvība nav iespējama. Sildot medu augstākā temperatūrā nekā cilvēka ķermenim, tas pakāpeniski pārvēršas par citu produktu.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka medus sastāvs atgādina cilvēka asins plazmas sastāvu. Tas satur nepieciešamos mikroelementus optimālā daudzumā un proporcijā. Tie ir vairāk nekā 90 ķīmiskie savienojumi, kuri vajadzīgi veselības uzturēšanai. Vitamīni B2, B6, E, C, folijskābe, nikotīnskābe, dzelzs, hroms, magnijs, aminoskābes, fitoncīdi utt. Medū ir tāds reti sastopams mikroelements kā litijs, ko var iegūt no nevārītā ūdens, tomātiem. Bez litija nesintezējas ATF (adenozīntrifosforskābe), kas ir svarīgs organisma enerģijas avots.

Medū ir skāba iekšējā vide pH= 3,0 – 5,0. To uzglabājot, notiek mitruma absorbēšana ar ūdeņraža pārskābes izdalīšanos, kas ir ļoti spēcīgs antiseptiķis, kurš nodrošina ļoti ilgu uzglabāšanu.

Medus ir absolūti sterila, dabas veidota konstrukcija. Apskatot to tumšā lauka mikroskopā vairāk nekā 1000 reižu palielinājumā, jūs neieraudzīsiet nevienu mikrobu, baktēriju vai sēnīti. Galvenās medus sastāvdaļas, veido neitrālu vidi (ne skābu, ne sārmainu), taču medū ietilpstošās skābes (skābeņskābe, ābolskābe un citas) rada skābu vidi, tādā veidā vēl vairāk pastiprinot medus antibakteriālās īpašības. Pateicoties skābajai videi, barības vielu molekulu kustība notiek pēc  pH gradienta, tas ir, no skābās vides uz sārmaino vidi. Tas nozīmē, ka fruktoze un glikoze sāk uzsūkties jau mutē un nonāk asinsritē. Taču organiskām skābēm nonākot zarnu traktā, atšķeļas negatīvi lādētā hidroksilgrupa (OH-), un tās disociē nevis kā skābes, bet jau kā bāzes gan kā sārmi, radot labvēlīgu vidi organismā.

Jebkuri organiskie savienojumi medū uzglabājas gandrīz bezgalīgi ilgi. Ir zināms gadījums, kad senā kapavietā ir atrasts trauks ar medu, bet tajā mieža grauds, kura aptuvenais vecums ir 2500 gadu.

Medus un attīrīšanās
Pārejot, piemēram, uz svaigēšanu, cilvēks saņem mazāk enerģijas, nekā lietojot termiski apstrādātus produktus. Iesācējiem organisms vēl nemāk pilnīgi izmantot svaigos produktus, tāpēc bieži vien tie izjūt nespēku, galvas reiboni. Nepieciešamība attīrīties ir katram cilvēkam, taču jebkura attīrīšanās programma ir energoietilpīga. Šo nepieciešamo enerģiju organisms uzkrāj ilgākā laikā un, kamēr sakrāts nav pietiekoši, attīrīšanās process nesākas. Medus šādā gadījumā ir labs pietrūkstošās enerģijas avots. Ir situācijas, kad cilvēks apēd pat nelielu daudzumu medus, ķermenis saņem nepieciešamo enerģiju, un organisms sāk attīrīšanos. Pēc kāda laika parādās attīrīšanās simptomi, ko uzskata par alerģisku rekciju. Mēs esam pieraduši jebkuru attīrīšanos saukt par slimību. Pat ir gadījies dzirdēt cilvēkus sakām - paēdu medu un saslimu, nebūtu ēdis, būtu vesels. Faktiski priekš organisma tas ir veselīgs process. Mazāk vesels cilvēks no vairāk vesela atšķiras tikai ar to, ka veselajam jāapēd vairāk medus, lai sāktos attīrīšanās process. Zinot šo daudzumu, praksē katrs cilvēks var piemērot sev tādu daudzumu medus, kurš palaiž šo attīrīšanās procesu. Tādā veidā var paātrināt un padarīt efektīvāku attīrīšanos, tikai katru nākamo reizi nāksies ēst vairāk un vairāk, jo attīrīšanās procesi būs arvien dziļāki un energoietilpīgāki.

Medu var jaukt ar gandrīz visiem produktiem, vienalga labi asimilējas. Vienīgais ierobežojums – apetīte un labsajūta. Kvalitatīvs medus toksīnus nesatur, ārā iet vienīgi tie, kas organismā nonākuši iepriekš. 

Žultsakmeņi un medus
Žults piedalās tauku vielmaiņas procesos un darbojas kā emulgators. Žultsakmeņu cēlonis var būt izmainīts žults sastāvs, jo ir izmainījies holesterīna daudzums un kvalitāte, kas, piemēram, saistīta ar lambliju (parazitāro vienšūnu organismu) esamību, dzīvnieku izcelsmes holesterīnu, kas nokļūst ar uzturu no dzīvnieku izcelsmes taukvielām, līmei līdzīgu produktu lietošanu (sieri, biezpiens, baltmaize). Iedarbojoties šiem faktoriem uz aknu darbību, pasliktinās izstrādātās žults kvalitāte, tā kļūst biezāka un veidojas žultsakmeņi. Kā otru žultsakmeņu veidošanās cēloni, ko izraisa stress un mazkustība, varētu minēt žultspūšļa saraušanās traucējumus un žultsvadu saspiešanu, kas saistīti ar vēderdobuma muskuļu spazmu. Rezultātā notiek žults stagnācija un veidojas akmeņi.

Mūsdienu medicīnā, lai atbrīvotos no žultsakmeņiem, izmanto dažādas metodes. Diemžēl tās rada blakusiedarbības. Zināmākās ir laparoskopiskās ķirurģiskās operācijas, skaldīšanu ar ultraskaņu (rezonanses iedarbība uz apkārtējiem audiem un šūnām), dažādu nosaukumu medikamenti, kuros darbīgā viela ir ursodeoksiholskābe (izšķīdina tikai smiltis un sīkos akmeņus). Par žultsakmeņu rašanās iemesliem mūsdienu medicīnā tiek uzskatīts vecums, kas faktiski ir slimības attīstības termiņš, bet pirms tā, tam tika radīti rašanās apstākļi. Arī iedzimtība tiek minēta, kaut gan šim faktoram ir niecīga nozīme, jo faktiski pārmantotas tiek dzīvesveida ģimenes tradīcijas. Sieviešu hormonus arī nevajadzēs vainot, ja cilvēks lietos adekvātu uzturu, tādu, kādu tam paredzējusi daba.

Ekomedicīna piedāvā šādu risinājumu. Protams, vispirms jālikvidē cēloņi, un tad var rīkoties tā. Rītā pēc pamošanās uzsilda līdz +300 - +400 C temperatūrai divas glāzes nevārīta ūdens, ņem divas tējkarotes medus, vēlams ar augstu diastāzes skaitli, nedaudz pasūkā un aizdzer ar ūdeni, vēlams negatīvi lādētu. Nonākot kuņģī, atveras ķuņģa sfinkters un ūdens ienāk divpadsmit pirkstu zarnā. Tur ir žults izvadkanāli. Medus ir tāda aktīva viela, kas mēdz pielīmēties, precīzāk būtu teikt pieķerties pie citiem inertiem veidojumiem, līdzīgi kā magnēts. Tā kā medus kristāliem ir tendence absorbēt ūdeni, lai izšķistu, tie šķīst kopā ar to vielu, pie kā pielipuši. Tā mikrons pēc mikrona izšķist arī žultsakmeņi. Šis process var ilgt līdz pus gadam. Paātrināt to var ar zaļajiem kokteiļiem vai melno rutku sulu. Lai mazinātu gludo muskuļu spazmas, kas atslābina gludo muskulatūru kuņģa-zarnu traktā un žultsceļos, lai tādā veidā neradītu dīkstāvi, kas veicina iekaisuma procesus, var veikt masāžu un speciālos vingrinājumus, tikai to jādara speciālista uzraudzībā.

Medus lietošanas negatīvie aspekti
Man kā biškopim ekonomisku apsvēru dēļ nebūtu saprātīgi runāt par sava ražotā produkta negatīvajiem aspektiem, taču, tā kā es ar kritiku izturos pret citiem pārtikas ražotājiem, uzskatu, ka jābūt godīgam līdz galam.

Kaut arī medus ir viens no labākajiem iespējamajiem saldumiem, it sevišķi, ja tas būtu vienīgais uzturā lietotais saldums, tad problēmu nekādu, tikai labums, kā tas bija mūsu senčiem. Diemžēl tā vairs nav.

Situācija mūsdienās ir kardināli mainījusies, kopējais cukuru patēriņš pieaudzis vairākus desmitus reižu. Rezultāts ir tāds, ka pirmsdiabēta stāvoklis un cukura diabēts skar 95% populācijas ar dramatiskajām no tā izrietošajām sekām, ko redzam un dzirdam ik uz soļa. Katra nākamā paaudze ir vājāka par iepriekšējo. Masu medijos nav dienas, kad nerunātu par medicīnu un veselības problēmām.

Šādā situācijā ir tikai viena izeja – pāreja uz keto diētu, tas ir, enerģijas iegūšana no taukiem, nevis no glikozes. Diemžēl vienlaicīgi ketolīze un glikolīze nedarbojas. Lai ketolīze darbotos, absolūtais cukura patēriņš (ieskaitot augļus), diennaktī nedrīkst pārsniegt 25-30g (detalizētāka informācija par keto diētu sadaļā ’’Liekais svars’’). Citādāk no pirmsdiabēta stāvokļa iziet nevar.

Vai medu ieteicams lietot kopā ar citiem pārtikas produktiem?
Jā un nē. Ja medu, piemēram, ēdam kopā ar maizi (abi šie produkti ir ogļhidrātii), medus ar saviem fermentiem palīdzēs asimilēt termiski apstrādāto produktu, tas ir, maizi, kurā dzīvo fermentu vairs nav, tādā veidā atslogos aizkuņģa dziedzeri. Tas attiecas arī uz citiem termiski apstrādātajiem un nedzīvajiem produktiem. Ja medu ēdam kopā ar olbaltumvielām, piemēram, riekstiem, tā nebūs laba kombinācija, jo ogļhidrāti kopā ar olbaltumvielām rada rūgšanu. Daudz labāk šādus produktus ēst atsevišķi. Arī ar ogām medu nav vēlams jaukt, jo neiegūsim C vitamīnu - tā kā cukuru un C vitamīna formulas ir gandrīz identiskas, tas nozīmē, ka organisms to pārstrādā kā cukuru, bet šī vitamīna deficīts mūsdienu cilvēkiem ir ļoti aktuāls. Tāpēc ogas un riekstus ieteicams ēst atsevišķi.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 389 viesi un nav reģistrētu lietotāju

28medus

                                               Medus

Daudzu gadu tūkstošu garumā cilvēce, izmantojot medu gan pārtikā, gan ārstniecībā, kā arī pirtī, ir pārliecinājusies par tā labvēlīgo iedarbību uz cilvēka organismu. Reti kurš produkts vēl ir testēts ar tādu laika pārbaudi kā medus. Tā galvenās sastāvdaļas ir fruktoze (augļu cukurs) un glikoze (vīnogu cukurs). Vēl ir  nedaudz saharozes (cukurbiešu vai cukurniedru cukurs) un maltozes (iesala cukurs). Ūdens aizņem apmēram 20% no kopējā sastāva. Augu ziedputekšņi, kas nonāk nektārā, bitēm to ievācot, dod dažādo krāsu un smaržu. Atkarībā no medus šķirnes glikoze un fruktozes proporcija mainās. Piemēram, rapša ziedu medū ir stipri izteikts glikozes pārsvars, bet akāciju medū ir vairāk fruktozes.

Bites medu var iegūt no augu ziedu nektāra, lapu izsvīduma un augu insektu izdalījumiem. Ir sen zināma atziņa, ka labākais medus ir tāds, kādu to dod bite, medus, kura tapšanā nav iejaucies cilvēks. Dabas izdzīvošanas likumi ir bargi. Haltūra un izdzīvošana nav savienojama. Tāpēc bites to stingri ievēro. Problēmas sākas, kad iejaucas cilvēks.

Sildīšana
Sildīšanu veic, lai no sakristalizējušā medus iegūtu šķidru un atvieglotu fasēšanu, kā arī dotu ‘’pievilcīgu’’ izskatu. Šādu produktu ārstnieciskām vajadzībām parasti izvēlās par medu maz zinošs pircējs. Medus vāji vada siltumu, tāpēc to sildot, rūpīgi jāmaisa, ko tehniski ir sarežģīti izdarīt kristalizācijas dēļ. Šo procesu strauji atvieglo temperatūras paaugstināšana, tāpēc dažās valstīs ir pat ar likumu noteikti ierobežojumi ziemā tirgot šķidru, tas ir nesakristalizējušos medu.

  +350C - temperatūrā sāk zust bioloģiski aktīvās ēteriskās vielas.

  +400C - sasniedzot šādu atzīmi, sāk aiziet bojā gaistošās pretmikrobu vielas.

  +450C - sāk zust viens no galvenajiem fermentiem - invertāze, kuras ietekmē saharoze sašķeļas fruktozē un glikozē. Sāk iet bojā pārējie fermenti.

  +470C - sāk parādīties oksimetilfurfurols, kas ir kancerogēna viela, tātad darbojas onkogēnais faktors. Tas jāņem vērā, medu izmantojot kulinārijā.

  +500C - tiek zaudēts galvenais medus dabiskuma rādītājs diastāze jeb amilāze (ferments, kas šķeļ ogļhidrātus).

  +630C - sildot šādā temperatūrā pusstundu, var novērst rūgšanu.

  +650- medū esošās minerālvielas no organiskās jeb kolodiālās formas pāriet neorganiskajā (ūdenī nešķīstošajā) un cilvēka organismā nav izmantojamas.

Sildot medu, tas kļūst tumšāks, bet sildīšanas augstā temperatūrā, kā arī vairākkārt pārsildot, rodas kaitīga viela oksimetilfurfurols, ko nosaka, veicot medus analīzi laboratorijā. Neizkropļosim dabas dāvāto produktu ar sildīšanu. Tas ir vājš mierinājums, ka kolās un kafijā šīs kancerogēnās vielas ir simtiem reižu vairāk.

Diastāzes skaitlis
Tas ir galvenais dabiskuma rādītājs, ko mēra Gote vienībās. Tas var būt robežās no 0 līdz pat 40 un retos gadījumos pat vairāk. Tas faktiski ir pievienoto fermentu daudzums, ko bišu šūnās ienestajam nektāram, to daudzkārt norijot un atrijot, pievieno bites, reizē arī samazinot ūdens daudzumu. Tādējādi notiek nektāra pārstrāde medū. Pārsildot medu, šis skaitlis ievērojami samazinās. Arī ilgstoša uzglabāšana to pazemina. Ir tendence, ka pavasarī ievāktajam medum šis skaitlis ir nedaudz zemāks nekā vasarā ievāktajam, taču, ja medus atradies pa ziemu stropā kopā ar bitēm, diastāzes skaitlis var paaugstināties. Liela ienesuma laikā ievāktajam medum tas var būt nedaudz zemāks, jo bites nepagūst pievienot tik daudz fermentu, kā tas ir vāja ienesuma laikā. Pēc Latvijā pieņemtā standarta dabiskajam medum diastāzes skaitlis nedrīkst būt zemāks par 8.

Filtrēšana
Filtrēšanu veic, lai iegūtu kristāldzidru izskatu un īslaicīgi novērstu kristalizāciju. Izlaižot medu caur smalkajiem filtriem, samazinās ziedputekšņu piemaisījums, tātad arī vērtība. Medus kļūst nedaudz gaišāks. Latvijā to praktizē ļoti reti. Parasti šāds medus ienāk no ārzemēm. Taču tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka, piemēram, tagad ar ultra smalkiem filtriem medu pilnīgi attīra no ziedputekšņiem, galvenās sastāvdaļas, kas medu dara vērtīgu. Tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc šāds ‘’medus’’ ir tik lēts. Nekas jau arī nebūtu iebilstams pret šādu produktu, ja vien tirgotāji neizmantotu vārdu medus.  

Pilnīgi attīrot medu ar ultra smalkiem filtriem no ziedputekšņiem, patērētājiem parādās vēl viens viltīgs slazds. Pasaulē pašlaik modē ir monoflorais medus (no vienas sugas auga ziediem), kurš ir mazvērtīgāks par dažādu ziedu medu. Tā kā tīru monofloro medu ievākt ir ļoti sarežģīti (bites lido 3 km rādiusā, un lielākā daļa augu zied tikai dažas dienas), vienkāršāk biškopjiem ir ievākt kāda auga ziedputekšņus. Tos izkaltē, lai pasargātu no pelēšanas. Tad sīki samaļ un pievieno izfiltrētajam medum. Šādā veidā var iegūt, piemēram, ābeļziedu, pieneņu, aveņu ziedu medu utt. Un analīzes uzrādīs, ka medus nosaukums patiešām ir pareizs. Atliek vien, pievienot vēl attiecīgos aromatizatorus, lai pilnībā pārliecinātu pircēju.

Diemžēl kaltēšanas procesā, kā arī ilgstošā saskarē ar gaisu notiek oksidācija, un ziedputekšņi zaudē lielu daļu vērtības, salīdzinājumā, ja tie sākotnēji atrastos medū. Tas nozīmē, ka, izfiltrētajam medum, pievienojot šādus ziedputekšņus, tā vērtība būs ievērojami zemāka.

Mākslīgais medus
Mūsdienu cilvēku, sevišķi pilsētnieku organisms nereti ir piesārņots tiktāl, ka bioloģiski ļoti aktīvs dabisks medus izraisa tūlītēju attīrīšanās procesu, kas izpaužas kā izsitumi uz ādas, slikta dūša utt. Tāpēc tiek piedāvāts mākslīgais medus. Cukura sīrupam tiek pievienoti sasmalcināti ziedputekšņi. Interesantākais ir tas, ka pārtikas ražošanas tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka ar klasiskajām medus analīzēm nemaz nevar noteikt, ka tas nav īsts medus. Ieguvēji ir abi, gan ražotājs, kas ar cenu izkonkurē biškopjus, gan patērētāji, kam šāds produkts neizraisa alerģiskas reakcijas. Kaut arī mākslīgā medus ‘’kvalitāte’’ tuvojas tam, ka ar klasiskajām analīzēm to gandrīz vairs nevar atšķirt no īstā medus, taču dažas pazīmes, kas varētu radīt aizdomas, tomēr ir:

    Dabīgo medu ievietojot ūdenī +180C temperatūrā, tas nogrims un pielips trauka dibenā, bet mākslīgais šķīdīs ātrāk un nevienmērīgāk.

    Mākslīgo medu vieglāk pārliet no trauka traukā, bet īstais ir pietiekoši biezs un pārliešana ir gausāka.

   Īstais medus nav tik lipīgs pie pirkstiem kā mākslīgais, kas vairāk atgādina līmi.

     Maisot rūpnieciski ražoto mākslīgo medu ar dabīgo medu, veidojas raiba grūti sajaucama masa, jo mākslīgajam medum telpiskā izomērija ir sagriezta uz labo pusi (mēra pēc polarizētās gaismas laušanas plaknē), bet dabīgajam uz kreiso pusi.

    Dabīgo medu izsmērējot uz maizes, tam nedaudz pakalstot, kļūst manāmi biezāks, turpretī neīstais medus iesūcas maizē, gandrīz atstājot tikai mitru traipu.

Dabīgajā medū, sevišķi no mazajiem biškopjiem, to detalizētāk pavērojot, var ieraudzīt sīkas bišu maizes un vaska daļiņas, kas nav nekas kaitīgs, turpretī mākslīgais medus ir ideāli tīrs.

Rūgšana
Medus rūgšana notiek, ja tajā esošā ūdens daudzums pārsniedz 20%. Vispiemērotākā temperatūra rūgšanai ir no +100C līdz +200C,bet zemākā par +50C, rūgšana apstājas. Medū esošie raugi sašķeļ cukurus. Veidojas spirts un ogļskābā gāze, kas izdalās burbulīšu veidā. Tā kā medus ir hidroskopisks (uzsūc mitrumu no gaisa), ir svarīgi to vienmēr uzglabāt hermētiski noslēgtos traukos.
Samazināts ūdens daudzums medū, ko mēra procentos, ir svarīgs faktors, bet ne vienīgais, kas garantē, ka medus neuzrūgs. Svarīga ir augu daudzveidība bišu novietnes apkārtnē. Jo lielāka ziedu dažādība, jo lielāka varbūtība, ka kādā no augu nektāriem būs palielināta rauga sēnīšu klātbūtne, jo dabā ir ap 300 dažādu raugu. Uzglabājot medus paraugus identiskos apstākļos (istabas temperatūrā), gadās, ka rūgšanas pazīmes ir paraugam ar 18%, bet tas, kurā bija virs 21% ūdens, saglabājies ideāli. Drošākais un vienkāršākais medus rūgšanas problēmas risinājums ir to uzglabāt no 0līdz +100C temperatūrā.

Kristalizēšanās
Ar dažiem izņēmumiem, Latvijā medus parasti sakristalizējas apmēram 2 mēnešu laikā pēc tā izsviešanas no šūnām. Kristalizācija jeb, kā tautā saka, sacukurošanās, ir viena no drošības pazīmēm, ka medus ir kvalitatīvs un īsts. Dažās valstīs pat ar likumu ir ierobežota šķidrā medus tirdzniecība ziemas periodā. Kristalizācijai jābūt vienmērīgai. Medus noslāņošanās liecina, ka tas ir nekvalitatīvs. Ja medū ir liels procents fruktozes, kristalizācija var arī gandrīz neveidoties, piemēram, no akāciju ziediem ievāktajā. Arī lapu izsvīduma medus kristalizējas ļoti vāji.

Krēmveida
Medus konsistence var būt no rupji graudainas līdz pat krēmveidīgai jeb taukveida, atkarībā no ziedu dažādības un kristalizācijas apstākļiem. Krēmveida medu, kas patīk daudziem lietotājiem, var iegūt arī mākslīgi, mazliet uzsildot, ieliekot ‘’ieraugam’’ nedaudz krēmveida medu un, periodiski lēnām maisot, lai izjauktu lielo kristālu veidošanos. Šāds process var aizņemt vairākas dienas. Vienīgais mīnuss šādam medum ir papildu saskare ar gaisu, to maisot.

No cukursīrupa
Kaut arī par cukursīrupu maksāt medus cenu ir ekonomiski neizdevīgi, no cukura iegūtais medus ir vērtīgāks par cukuru, jo saharoze ar invertāzes palīdzību ir pārvērsta vienkāršos cukuros - glikozē un fruktozē. Cilvēka organismam vairs nav jāpiepūlas. Šāds ‘’medus’’ vāji kristalizējas un nerūgst, ir ar neizteiktu aromātu un gaišu krāsu, ja vien nav pievienots, piemēram, liepziedu tējas novārījums, pagatavojot sīrupu izbarošanai. Cukursīrupa medū gandrīz nav bišu ražoto fermentu un hormonu. Nav olbaltumvielu, vitamīnu un organisko skābju. No 1kg cukura var iegūt 1kg šāda ‘’medus’’.

Laikapstākļi un bišu ganības šāda ‘’medus’’ ražošanu neiespaido. Parasti bišu piebarošanu ar cukursīrupu vai invertcukuru (rūpnieciski sagatavots sīrups) biškopji veic, bites ieziemojot, kā arī stimulējot saimes bezienesuma periodā. Cukursīrupa esamību medū nosaka ar mikroskopu, apskatot cukurbiešu vai cukurniedru šūnu klātbūtni. Kāda būs ziema un kāds būs barības patēriņš, rudenī paredzēt nevar. Tomēr, ja rudens piebarošana pēc medus izsviešanas ir veikta pareizā daudzumā, cukursīrupa klātbūtne medū nākamajā sezonā tuvojas nullei, jo bites to ir izlietojušas jau ziemā.

Cukura un medus cenu starpībai samazinoties un Latvijā ražotā cukura krājumiem izsīkstot, cukursīrupa medus ražošana ir kļuvusi ne pārāk ienesīga nodarbe, bet tagadējais veikalos nopērkamais cukurs ir pat bīstams bitēm.

Bez cukursīrupa
Līdzīgi kā, audzējot dārzeņus ar bioloģiskajām metodēm, iegūst mazāku ražu, tā arī biškopībā, atsakoties no cukura izmantošanas, tiek zaudēta medus kvantitāte. Ir grūti konkurēt ar cenām. Augstražīgās bišu šķirnes, kas nāk no ārzemēm un ar ko strādā vairākums biškopju Latvijā, slikti panes lapu izsvīduma medus klātbūtni ziemas barībā. Pastāv nopietns risks bitēm nepārziemot. Starp citu, cilvēkam šāds lapu izsvīduma medus ir pat ļoti labvēlīgs. Turklāt ziemas barībā nedrīkst būt arī rapša un griķu medus. Tāpēc, lai pilnībā atteiktos no cukura izmantošanas, ar šiem faktoriem ir jārēķinās. Turklāt dravā ir jāveic arī papildus ciltsdarbs, katru gadu audzējot bišu mātes no izturīgākajām saimēm. Piebarojot ar cukursīrupu, tomēr ir jārēķinās, ka bites to nav apēdušas līdz galam un ir izvietojušas pa visu stropu. Ja speciāli nepiebaro bites medus ražas palielināšanai, šī daļa ir pavisam neliela un nav vērā ņemama. Pavisam atsakoties no cukursīrupa izmantošanas, medus ir tieši tāds, kādu to dod daba.

Importa un vietējais
Latvijā medus ienesuma periods ilgst tikai apmēram 3 mēnešus. Pārējā laikā bites tērē iekrāto. Dienvidos, no kurienes Latvijā ieved lēto medu, bitēm ienesums ir gandrīz visu gadu. Tāpēc ar cenu konkurēt ir grūti. Citādi tas ir ar kvalitāti. Tā kā dienvidos gaisa temperatūra ir augstāka, no ziedaugiem nektārs izdalās daudz straujāk, un rezultātā minerālvielu ir krietni mazāk. Tādēļ Latvijā iegūtais medus ir aptuveni 10-15 reizes bioloģiski aktīvāks par dienvidu konkurentu. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo medus ir vērtīgāks, tāpēc ka augi zied ilgāku laika periodu un uzņem vairāk minerālvielu.

Tāpat kā augi, arī vietējie biškopības produkti cilvēkam der vislabāk, jo laika gaitā cilvēka organisms tiem piemērojies. Par vietējā medus pārākumu liecina arī pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma NDC (Nacionālais diagnostikas centrs) veiktais pētījums. Secinājums ir, ka Latvijas āboli un medus pēc visiem parametriem apsteidz ārzemju konkurentus. Par pārējiem pētītajiem produktiem secinājumi nav viennozīmīgi.

Dažādu ziedu
Šādam medum, salīdzinājumā ar atsevišķo ziedu jeb monofloro, ir plašāks ārstniecisko īpašību spektrs. Tas veido daudz un dažādas krāsu, garšas un smaržu kompozīcijas. Tā kā bites lido 3km rādiusā, Latvijā tīru monofloro medu praktiski nevar iegūt. Ja nu vienīgi ar kādu ziedu lielāku īpatsvaru. Katrai apkārtnei, kurā bites novietotas, ir sava atšķirīga augu dažādība, sevišķi medus starpība jūtama, ja tuvumā ir iesēti nektāraugi, vai, piemēram, vasaras beigās bišu dravu izvieto viršu silā. Esmu novērojis, ka, piemēram, liepziedu laikā vienā dravā liepas san pilnas ar bitēm, bet otrā galīgs klusums. Izrādās, bites priekšroku dod tiem ziediem, kuri tajā brīdī spēj dot vislabāko ienesumu. Pat blakus stāvošos stropos medus var atšķirties. Tāpēc visu to ņemot vērā, izvēloties sev medu, pircējam būtu ieteicams salīdzināt pēc iespējas vairāk piedāvājumu, lai izvēlētos sev tīkamāko un neatteiktos no medus vispār.

Ekstraģētais medus
Tējas iegūšanas procesu īsumā varētu ieskicēt tā - augu vai tā ziedus ievākšana, kaltēšana, fermentizācija un sasmalcināšana. Ieberot tos karstā ūdeni, pagatavojam tēju. Ekstraģētā medus pagatavošana notiek līdzīgi, piemēram, speciāli sagatavotus liepziedus, piparmētras, vīgriezes vai kāda cita auga ziedus vai tā lapas ieber medū, kas uzsildīts līdz +350C temperatūrai, rūpīgi izmaisa un pēc pāris stundām izfiltrē. Tādā veidā var iegūt medu ar ļoti spēcīgi izteiktu kāda auga garšu un smaržu. Ektraģētajam medum ārstnieciskās īpašības pavājinās nenozīmīgi, vai pat iespējams, ka dažas pastiprinās. Tādā veidā medum var piedot interesantas garšas, smaržas un krāsu kompozīcijas.
 
Noslāņošanās
Kvalitatīvam medum, pareizi to uzglabājot, šī problēma nav aktuāla. Pārpratums varētu rasties gadījumos, kad fasējot, vienā traukā tiek saliets medus no dažādām izsviešanas partijām ar citādu kristalizācijas sākšanās laiku, medu neizmaisot. Pazīme tam ir ļoti neizteikta, izplūdusi robeža starp šķidro un sakristalizējušos medu. Pēc galīgas sakristalizēšanās šajā gadījumā varētu nedaudz atšķirties krāsas tonis. Citādāk tas ir ar nepareizi uzglabāto un nekvalitatīvo medu. Robežas ir ļoti kontrastainas un visbiežāk atrodas trauka apakšā vai augšā. Tā ir raksturīga pazīme nepareizi uzglabātam, nekvalitatīvam medum un tam būtu jāpievērš uzmanība, iegādājoties medu.
 
Nogatavošanās
Stropā tikko ienestajam nektāram ir ļoti liels ūdens procents, apmēram 60%, tāpēc bites veic žāvēšanu, ventilējot stropu, tādējādi samazinot ūdens daudzumu līdz 20%. Vienlaicīgi nektāram tiek pievienoti fermenti. Šis process, ko sauc par nogatavināšanu, atkarībā no laikapstākļiem ilgst aptuveni 2 nedēļas. Līdz malām aizpildītās šūnas bites aizvāko. Aizvākojumi ir kā garantijas zīme, ka medus ir nogatavojies. Ilgstošai uzglabāšanai visdrošākais medus ir vasaras beigās izņemtais, kad ienesums ir beidzies un bites ir pabeigušas tā nogatavināšanu. Lai iegūtu lielāku ražu, lielražotāji praktizē medus izņemšanu no stropa, kad tam ir vēl liels mitruma procents, tātad tas nav nogatavināts. Vajadzīgais mitruma procents tiek panākts ar speciālām mitrumu uzsūkšanas ierīcēm. Tas tiek darīts, lai bites atbrīvotu no šī darba un lai tās vairāk sanestu nektāru. Arī tāpēc ka, piemēram, rapša ziedu medus ļoti ātri kristalizējas, un ir jāpaspēj to izsviest no šūnām. Šāds mākslīgi žāvētais medus būs mazvērtīgāks, jo tam ir daudz mazāk pievienoto bišu fermentu (diastāzes skaitlis), kā arī žāvējot, bijusi lielāka saskare ar gaisu.
 
Šūnu medus
Aizvākotajās šūnās uzglabātajam medum piemīt visaugstākie kvalitātes rādītāji, jo nav saskāries ar gaisu. Šūnās medus tik ātri nesakristalizējas, jo nav sajaucies ar kristalizēties iesākušo. Mīnuss varētu būt ne pārāk ērtā lietošana, kā arī ēšana kopā ar vasku. Uzglabājot medu šūnās, tomēr jāatceras, ka pat aizvākotās šūnas pilnībā nepasargās no mitruma, kas ir gaisā. Tāpēc šūnās medus jāuzglabā sausā vietā vai hermētiski slēgtos traukos.
 
Atsvaidzināšana
Pārāk ilgi nostāvējušos vai zemas kvalitātes medu uzsilda un izbaro bitēm, līdzīgi kā cukursīrupu. Tas iegūst gandrīz svaigā medus izskatu. Ja to dara ienesuma laikā, turklāt vēl tas sajaucas ar svaigo nektāru. Tādējādi ar bišu palīdzību tiek veikta medus ‘’atsvaidzināšana’’. Ir pat dzirdēts par bitēm kontrabandistēm. Lai dabūtu pāri valsts robežai lēto, nekvalitatīvo medu, barotavas izvieto robežas vienā pusē, bet stropi atrodas otrā pusē. Un te pat robežsargu vismodernākā aparatūra ir bezspēcīga. Latvijai neraksturīgā medus klātbūtni nosaka laboratorijā, veicot botānisko analīzi. Kvalitāti pārbauda, nosakot diastāzes skaitli.
 
Alerģija
Ir maldīgs uzskats, ka kvalitatīvs vietējais medus izraisa alerģiju. Medus palaiž attīrīšanās procesu, kas maldīgi tiek saukts par alerģiju. Aplūkojot medu, tumšā redzeslauka mikroskopā, ļoti lielā palielinājumā, neieraudzīsiet nevienu baktēriju, sēnīti vai mikrobu. Citos produktos to ir daudz.
 
Lietošana
Vislabāk medu ēst atsevišķi, lai tas maksimāli sajaucas ar siekalām, tādā veidā apēdīsiet tik, cik jūsu organismam tajā brīdī nepieciešams. Paturot šo brīnišķīgo dabas produktu mutē, tas sāk uzsūkties un nonākt asinīs.
 
Uzglabāšana
Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, medu pareizi uzglabājot, pat pēc gadu tūkstošiem, varēja droši noteikt, ka tas ir bijis medus. Pateicoties antiseptiskajām īpašībām, medū nevairojas baktērijas un sēnītes. Toties jāņem vērā spēcīgās hidroskopiskās īpašības, kuru dēļ medu nedrīkst turēt vaļējā traukā, lai tas neuzņemtu mitrumu un smakas no gaisa. Vislabāk uzglabāt no 0°C līdz +10°C grādu vienmērīgā temperatūrā, tumšā vietā. Tā kā medus satur apmēram 20% ūdens, nebūtu ideālais variants uzglabāt to mīnus temperatūrā, jo var nedaudz samazināties aminoskābju un vitamīnu kvalitāte.
                                                                                                                        biteend