Cukura diabēts
Līdz ar pārtikas kvalitātes samazināšanos, kā arī neveselīgu dzīvesveidu, ir strauji saasinājusies problēma ar lieko svaru. Risinot šo problēmu ar beztauku diētām, ir strauji palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu. Slimnieku skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Tikai neliela daļa, ap 10% ir 1. tipa cukura diabēts, kas radies mātei lietojot neadekvātu uzturu vēl grūtniecības laikā vai arī nepareizi bērna barojot, pēc piedzimšanas. Pārējais ir tālākā dzīves laikā iegūtais, jeb 2. tipa cukura diabēts.
Diabētiķi apmēram trīs reizes biežāk mirst no insulta un infarkta, tiem biežāk ir problēmas ar tromboflebītiem un varikozi, spēcīgi izpaužas artropātija (locītavu problēmas), kā arī polineiropātija un amiotrofā laterālā skleroze (ALS).
Cilvēks ar ilgstoši paaugstinātu cukura līmeni asinīs nevar būt vesels, un viņam, iespējams, jau ir sākušās psihiska rakstura problēmas, tāpat kā, ja vairāk kā pusgadu ir paaugstināts asinsspiediens, pastāv iespēja, ka jau nepieciešama psihoterapeita konsultācija.
1. tipa cukura diabēts raksturojas ar absolūtu insulīna deficītu, kas visbiežāk parādās jau bērnībā. Aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņās beta šūnas izstrādā maz, vai vispār neizstrādā insulīnu.
2. tipa cukura diabēts ir heterogēna, tas ir divējāda saslimšana, kas raksturojas ar relatīvu insulīna deficītu vai arī ar insulīna rezistenci, kad šūnas nepieņem insulīnu.
Katrs insulīna palielinājums asinīs veicina insulīna rezistenci, tātad arī organisma novecošanos, bet fiziskās aktivitātes un omega-3 taukskābe palīdz to novērst. Sevišķa 2. tipa cukura diabēta riska grupa ir cilvēki ar palielinātu svaru virs 40 gadiem.
Gestācijas diabēts jeb grūtnieču diabēts attīstās grūtniecības laikā un saistās ar glikozes tolerances traucējumiem.
Vai ar imūndepresantiem, nospiežot imūnsistēmu, var pārtraukt autoimūno procesu? Jā īslaicīgi piebremzēt var, ko arī ilglaicīgi dara mūsdienu medicīnā. Ekomedicīnā uzskata - kamēr saslimušais nelikvidēs slimības cēloņus, tas ir neattīrīsies un nelietos adekvātu cilvēka organismam paredzētu uzturu, cukura diabēts būs neizārstējams.
Liekais svars veidojas nevis no taukiem, bet no cukuriem. Uzkrājoties lielam cukura daudzumam asinīs, insulīns to novada taukaudos, kur tas pārvēršas par zemādas vai viscerālajiem taukiem. Aptaukošanās vēl vairāk palielina insulīna līmeni. Veidojas apburtais loks – palielinātu cukura daudzumu asinīs organisms kontrolēt un izvadīt nevar. Beta šūnas pie šādas ilgstošas pārslodzes novājinās un rezultātā ir mazāk spējīgas izstrādāt insulīnu, jo aizkuņģa dziedzerī Langerhansa saliņu apjoms beta šūnās samazinās. Tas ir 2. tipa cukura diabēta stāvoklis.
Ja cilvēks nesāk lietot adekvātu uzturu, maz kustas un turpina iepriekšējo dzīvesveidu, viņu neizbēgami sagaida vesels lērums veselības problēmu, taču cēloni tam visam šāds cilvēks visbiežāk atzīt nevēlās – nespēku sasita ar nogurumu darbā, veselībai draudzīgus produktus uzskata par dārgu utt.
Ir jāsaprot, ka, lai izārstētu 2. tipa cukura diabētu, nemainot dzīvesveidu, tikai ar medikamentiem to izdarīt nevar. Šis apgalvojums ir teju ar 100 % garantiju. Lai izārstētu 2. tipa cukura diabētu, cilvēkam ir jāmaina enerģijas iegūšanas veids, jāpāriet no glikolīzes uz ketolīzi, tas ir, no cukuriem uz taukiem. Lai ketolīzes process noritētu, absolūtais patērētais cukura daudzums diennaktī nedrīkst pārsniegt 25-30g, ieskaitot to cukuru, ko satur arī augļi. Ja ketolīzes process organismā tiks ierosināts, liekie tauki no organisma ātri vien pazudīs. Tautas valodā runājot – negribi būt resns, ēd taukus. Pārejot uz adekvātu uzturu, ar laiku mainās arī garšas izjūta, un gala rezultātā pazūd arī vēlēšanās atgriezties pie iepriekšējā dzīvesveida.
Ēšanas reizes kļūst arvien biežākas, tiek ēsts vakaros un pat naktī. Pakāpeniski palielinās viscerālo tauku (vēdera dobumā ap orgāniem) daudzums, sāk palēnināties vielmaiņas procesi, tiek traucēta augšanas hormona darbība. Izsalkušo šūnu receptori nepārtraukti sūta signālu aizkuņģa dziedzerim, ka insulīna nepietiek. Rezultātā insulīna rezistences apstākļos insulīna daudzums asinīs var pārsniegt normu desmit un pat vairāk reižu. Tā kā glikoze šūnās netiek, arī cukura līmenis asinīs būs augsts (hiperglikēmija).
Insulīns ir polipeptīdais hormons (olbaltumviela), kura sintezējas aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņu beta šūnās. Insulīns regulē glikozes daudzumu asinīs, nodrošinot glikozes piegādi šūnām, tai skaitā muskuļu šūnās, lai uzkrātu glikogēna veidā aknās un pārpalikumu uzkrātu taukaudos. Pie augsta cukura līmeņa asinīs tiek stimulēta holesterīna veidošanās, tāpēc no pārmērīgas saldumu lietošanas arī veidojas holesterīna pārpalikums. Turklāt insulīns aktivizē anaboliskos procesus un rezultātā tiek bremzēta autofāgija, tas ir, pašattīrīšanās šūnu līmenī, kā arī tiek traucēta normāla šūnu dalīšanās.
Augsts insulīna līmenis veicina ūdens aizturēšanu organismā, tas nozīmē, ka veidojas tūskas, asinsvadu iekaisumi, audzēji utt.
Glikozes daudzumu asinīs insulīns palielina, vai samazina atkarībā no tā, ko un cik cilvēks ēd. Insulīns ir atkarīgs no cita aizkuņģa dziedzera sintezētā hormona glikagona. Ja organismam enerģijas nepietiek, tad glikagons atbrīvo glikozi no glikogēna uzkrājumiem galvenokārt aknās.
Jo cilvēks dzīves laikā vairāk ēd saldumus, jo ātrāk novājinās glikozes līmeņa regulācijas mehānismi un samazinās aizkuņģa dziedzera resursi, bet pie paaugstināta glikozes un insulīna līmeņa asinīs veidojas, tā teikt, pierašanas efekts. Rezultātā vajadzīgas arvien lielākas insulīna devas. Parādās nogurums un vājums. Cilvēks sāk vairāk ēst, bet, ja fizisko aktivitāšu maz, veidojas aknu taukainā distrofija.
Rodas apburtais loks: bada sajūta → ēdiens → uzkodas → vairāk glikozes → vairāk insulīna → cilvēks izjūt izsalkumu → cilvēks ēd → asinīs palielinās glikozes daudzums → palielinās insulīna daudzums → rezultātā palielinās insulīna rezistence, tas ir, šūnas neuzņem insulīnu → glikozes deficīts orgānos un arī smadzenēs → apburtais loks noslēdzas. Starp citu, plānprātības, Parkinsona un Alcheimera slimību kopsaucējs ir glikozes nepietiekamība smadzenēs. Notiek strauja novecošanās un slimību skaits, kas tieši vai netieši saistās ar insūlīna rezistenci, ir iespaidīgs – aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts, problēmas ar redzi, arteriālā hipertensija, paaugstināts holesterīna līmenis, trombozes, aterosklerotiskās pangas, aritmija, insulti un infarkti, aptaukojušās aknas, nieru slimības, problēmas ar asinsvadiem, autoimūnās saslimšanas, piemēram, rematoīdais artrīts, miomas un cistas sievietēm, testosterona pazemināšanās vīriešiem, turklāt, ja ir liels taukaudu slānis, tad arī fermenta aromatozes ir daudz, tas nozīmē, ka aromatoze testosteronu pārvērš estradiolā un veidojas hormonālais disbalanss.
Ja cilvēkam ir hiperglikēmija, izdalās daudz sorbīta. Tas ir specifisks spirts, kas bojā acu tīkleni un kopā ar piena cukuru galaktozi ir viens no kataraktas veidošanās cēloņiem.
Stresa hormons kortizols noārda šūnas, bet nojaukšanas procesā arī tiek tērēts insulīns, un insulīna rezistentas var būt visa organisma šūnas vai arī atsevišķu orgānu vai audu šūnas, tāpēc, ilgstoši nesaņemot glikozi, tās var pat atmirt, rezultātā notiek strauja novecošanās.
Paaugstinātais cukura līmenis asinīs ir labvēlīgs arī vēža šūnām un rauga sēnītēm, tomēr ir viens pozitīvs aspekts – vēža šūnas un sēnītes nespēj enerģiju iegūt no taukiem, toties to spēj cilvēks.
Kā glābiņš šajā situācijā ir veģetārā keto diēta, obligāti saņemot organismam visas nepieciešamās barības vielas jeb nutrientus, tikai jāievēro, lai nebūtu neizmantoto kaloriju pārpalikums. Fiziskās aktivitātes un intervālā badošanās palīdzēs organismam attīrīties no visa nevajadzīgā. Vajadzīgs tikai gribasspēks, vēlēšanās un pacietība, gada laikā ir iespējams kardināli uzlabot veselību.
Diemžēl mūsdienās insulīna rezistence skar vairāk nekā 90% vispārējās populācijas. Tā ir kā pamats metabolajam sindromam, kas ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma.
Pat ja esat novērojis/usi tikai dažas no tālāk minētājām pazīmēm, ir pamats aizdomāties par dzīvesveida maiņu, lai izvairītos no tālākiem negatīviem iznākumiem.
▼ Pastāvīga, nepārējoša izsalkuma sajūta (vēlme našķoties ēdienreižu starplaikos).
▼ Pasliktināta barības vielu uzsūkšanās zarnās (disbakterioze, tievās zarnas baktēriju proliferācijas sindroms, kas var izpauzties kā vēdera pūšanās, flatulence jeb pastiprināta gāzu veidošanās, diareja, steatoreja).
▼ Miegainība pēc maltītes
▼ Augsts insulīna līmenis asinīs un augsts insulīna rezistences indekss
▼ Nav sāta sajūtas pēc ēšanas. Veidojas enerģijas trūkums, jo alternatīvais enerģijas iegūšanas mehānisms no taukiem (ketoze) darbojas vāji vai nedarbojas vispār.
▼ Augsts cukura līmenis asinīs (veicina tā saucamie ātrie ogļhidrāti - produkti ar augstu glikēmisko indeksu jeb spēju ātri palielināt glikozes līmeni asinīs, kā konditorejas izstrādājumi, baltmaize, sāļās uzkodas, saldumi utt. Tāpēc, kamēr nebeigsiet lietot ātros ogļhidrātus, mainīt neko neizdosies.).
▼ Augsts kopējā holesterīna (KH laboratorijas analīzēs) līmenis, augsts triglicerīdu (TG) līmenis, pazemināts augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL) līmenis, paaugstināts zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) līmenis.
▼ Organisma ‘’paskābināšanās’’ (skābju-sārmu līdzsvara izjaukšana), tā izraisītās sēnīšu slimības.
▼ Muskuļu masas zaudēšana un locītavu sāpes (kolagēna zudums).
▼ Tauki uz vēdera priekšējās sienas, viscerālie tauki (ap iekšējiem orgāniem) palielinātā daudzumā.
▼ Aknu aptaukošanās (ne alkohola taukainā hepatoze), tai sekojoša aknu fibroze.
▼ Labdabīgie audzēji (papilomas, cistas, polipi, fibromas).
▼ Kakla hiperpigmentācija.
▼ Akne (pinnes), policistisku olnīcu sindroms, paaugstināts androgēnu līmenis.
▼ Arteriālā hipertensija, samazināts artēriju sieniņu elastīgums.
▼ Palēnināts metabolisms un nepalīdz pat intervālā badošanās ar samazinātu kaloriju daudzumu ikdienas uzturā (lai izkļūtu no šāda stāvokļa, īslaicīgi jāpāriet uz ēšanas režīmu reizi 2 dienās, lietojot veselīgu uzturu).
▼ Izteikts nogurums pat pēc nelielām fiziskām slodzēm (bieži dzirdēta atruna no 40-60 gadīgiem ‘’jau vecums nāk’’, kaut gan tā nav vecuma pazīme).
▼ Vajadzība naktīs apmeklēt tualeti (niktūrija).
▼ Obstruktīva miega apnoja.
▼ Zems testosterona līmenis.
▼ Sāpes, ko izraisa visdažādākie iekaisuma procesi organismā (artrīts – locītavu iekaisums, otīts – ausu iekaisums, gingivīts – smaganu iekaisums utt.).
▼ Slikta atmiņa, vājas koncentrēšanās spējas, vecuma demence.
▼ Stress, reibonis, spriedze, slikta miega kvalitāte.
Sākas viss, kad auglis atrodas vēl dzemdē. Mātei lietojot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas līdz galam nesadalītas, nonāk arī nedzimušā bērna asinsritē un bojā topošos aizkuņģa dziedzera audus. Kad sāk darboties jaunpiedzimušā bērna imūnsistēma, tā vēršas pret šiem bojātiem audiem. Faktiski aizsākas autoimūns process, kas pēc vairākiem gadiem attīstās pilnībā, un to sauc par insulārā aparāta nepietiekamību, jeb 1. tipa diabētu.
1. tipa cukura diabētam ir raksturīgs totāls insulīna deficīts. Maziem bērniem saslimšana ar 1. tipa cukura diabētu, līdzīgi kā aptaukošanās nav ģenētiski pārmantota slimība. Tās ir nepareiza uztura lietošanas sekas, kas tiek pārmantotas ģimenes tradīciju veidā no paaudzes paaudzē. Aizsākumi meklējami bērnam vēl esot mātes miesās, kad māte intensīvi lieto gaļu un termiski apstrādātu cieti saturošus produktus. No to radītiem toksīniem cieš arī topošā bērna aizkuņģa dziedzeris. Nākamā kļūda, ko izdara māte bērnam jau piedzimstot, ir bērna barošana ar govs pienu, vai to saturošiem maisījumiem, kas vairākkārt palielina saslimšanas risku. Starp citu agrāk, kad mātei pietrūka piena, izmantoja no kaņepēm pagatavoto pienu.
Langerhansa saliņu beta šūnās, kas izstrādā hormonu insulīnu, aminoskābju posmu secība ir identiski līdzīga govs pienā esošās olbaltumvielas kazeīna aminoskābju molekulu posmiem. Tā kā imūnsistēma jau tā ir noslogota ar antigēniem, dažreiz sanāk kļūme, tā sāk iznīcināt sava organisma šūnas un attistās 1. tipa cukura diabēts, tāpēc govs pienu bērnu uzturā lietot nav vēlams.
Medu cukura diabēta slimnieki ierobežotā daudzumā lietot var, jo tas pieskaitāms drīzāk pie lēnajiem ogļhidrātiem, kuri ļoti strauji nepalielina cukura līmeni asinīs.
Glikozei un fruktozei ir vienāds atomu skaits, bet atšķiras struktūra. Glikozei ir pa labi sagriezta izomēriskā (telpiskā) konfigurācija, bet fruktozei pa kreisi, tāpēc tai, lai iekļūtu šūnās, insulīnu nevajag.
Ārstējot diabētu, jāņem vērā, ka medus, ja vien tas ir kvalitatīvs un nesildīts, pārsvarā satur fruktozi. Tas nozīmē, ka tam insulīnu nevajag, tāpēc diabēta slimnieki medu ierobežotā daudzumā lietot var.
Ð Čūlas uz kāju pēdām, ilgi nedzīstošas rētas.
Ð Problēmas ar mikrokapilāriem, tumši zili izplūdumi uz ādas un raibi plankumi.
Ð Pietūkusi seja un pietūkums ap acīm, sevišķi no rītiem.
Ð Uz ādas parādās angiomas, papilomas, hemangiomas vai sarkani punktiņi.
Ð Melnāakantoze, kad daļa ādas paliek tumšāka, visbiežāk uz kakla, uz krokām vai elkoņiem.
Ð Akne, pumpas.
Ð Āda lobās, tā ir sausa, bieza un blīva, veidojas tulznas.
Ð Sīkie asinsvadi lūst, un audi neapgādājas ar asinīm, veidojas gangrēna.
Ð Sēnītes uz nagiem.
Pazīmes, kas liecina par cukura diabētu
▲ Nogurums no rīta, kad nogurumam nevajadzētu būt.
▲ Nogurums pēc ēdienreizēm
▲ Ir teiciens ‘’nepaēdis vīrietis dusmīgs’’. Nedrīkst paēšana vai nepaēšana ietekmēt nervu sistēmu, tas nozīmē, ka organisma kompensatorie mehānismi ir novājināti.
▲ Pastiprināta apetīte.
▲ Palielinās vai samazinās ķermeņa svars.
▲ Patstāvīgi slāpes, sausums mutē.
▲ Raksturīga bieža urinēšana dienā un naktī (poliūrija), tā kā liels insulīna daudzums asinīs izraisa urīnpūšļa gludās muskulatūras spazmu, muskulatūra neatslābst un urīns pilnā apjomā netiek izvadīts. Organisms tādā veidā caur nierēm cenšas atbrīvoties no liekā cukura.
▲ Vājuma sajūta, kas saistīta ar hipoglikēmiju un hiperglikēmiju.
▲ Redzes asuma pavājināšanās un tāda kā migla acīs, ko izraisa asins mikrokapilāru noārdīšanās un vitamīnu deficīts.
▲ Roku un kāju tirpšana un nejūtīgums, kas saistīts ar neiropātiju, ko izraisa nervaudu un asinsvadu cukura izraisītie bojājumi.
▲ Slikti dzīst rētas.
▲ Saplaisājusi āda un sakasījumi, kas slikti dzīst.
▲ Niez acis un ausis, kā arī pārējā āda, sevišķi vakara pusē.
▲ Dzimumorgānu nieze sievietēm.
▲ Ādas krokas un elkoņi kļūst tumšāki.
▲ Āda lobās un kļūst plānāka.
▲ Ekstremitāšu nejūtīgums un tirpšana.
Protams, arī pie citām slimībām var būt dažas līdzīgas pazīmes, tāpēc galīgo slēdzienu var izdarīt tikai pēc attiecīgo analīžu veikšanas.
