Gremošanas sistēma

Pasaules Veselības Organizācija kā orgānu ir klasificējusi zarnu mikrobiomu. Tas sver ap 2-3 kg. Tie ir ap 1000 dažādu veidu mikroorganismu celmi, no kuriem katram ir sava darbības sfēra, sadalāmais produktu veids, tie savā starpā ir saistīti. Uzskata, ka baktērijas sinerģijā ar fermentiem izdala elektronu plūsmu jeb enerģiju, ko uztver zarnu šūnas.

Zarnu traktā ir enterālā nervu sistēma, kas darbojas daļēji autonomi jeb neatkarīgi no CNS (centrālā nervu sistēma), piemēram, cilvēks atrodas komā, bet uztura pārstrāde uz zarnu sienām turpinās. Zem zarnu gļotādas apvalka atrodas aptuveni pusmiljards neironu, kuri uzvedās tā kā, ja tiem būtu atsevišķas smadzenes. Zarnu sienu gļotādas šūnas dzīvo tikai 3 diennaktis, pēc tam nolobās un tiek izvadītas kopā ar pārējo nevajadzīgo masu, tomēr tas nenozīmē, ka pie zarnām nekas nevar pielipt. Polipi, divertikuloze, dažādas sēņu inkrustācijas, piemēram, kandida, plus vēl fēču masu toksiskā iedarbība, tas viss zarnās rada nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos (maldigestijas vai malabsorbcijas sindroms). 

 

Pieauguša cilvēka zarnu traktā mājo ap 2-3 kg mikrobiotas, kas darbojas gandrīz kā atsevišķs orgāns. Tie ir vairāk nekā 1000 sugu dažādu mikroorganismu. Tās ir baktērijas, sēnītes, vienšūni, raugi utt.  Tie ir izvietoti pa visu uztura pārstrādes ceļu, sākot no mutes dobuma līdz pat izejai zarnu traktā, bet sevišķi liela koncentrācija mājo resnajā zarnā. Tāpēc, to visu ignorējot, runāt par labu veselību ir nesaprātīgi.

Labi funkcionējoša zarnu mikrobiota ir mūsu veselības pamats. Zarnu mikrobioms darbojas kā veselības uzturētājs, veicot daudzas zarnu trakta funkcijas. Tās pārstrādā šķiedrvielas un ir kā komposts mūsu augošajām šūnām. Tās piedalās gremošanas procesu regulācijā, palīdzot sašķelt ienākošo uzturu. Sintezē īso ķēžu taukskābes, vitamīnus, piemēram, B un K grupas, kā arī producē aminoskābes.

Zarnu traktā tiek izstrādāts laimes jeb laba garastāvokļa hormons serotonīns (95% apjomā no kopējā daudzuma). Mikrobioms ietekmē nervu sistēmu kopumā, sazinoties ar smadzenēm vairākus simtus reižu biežāk nekā smadzenes ar ķermeni. Zarnu mikrobioms piedalās organismā attīrīšanās procesā un ietekmē arī apetīti, piemēram, savairojoties patogēnām baktērijām, cilvēkam pastiprinās tieksme uz saldumiem.

Labās baktērijas, neļaujot savairoties svešām baktērijām, ierobežo patogēno baktēriju vairošanos. Vienlaicīgi arī vīrusu darbība tiek ierobežota, tādā veidā ietekmējot daudzu slimību patoģenēzi. Mikrobioms piedalās organisma homeostāzes regulācijā un uzturēšanā. Mazina iekaisuma procesus organismā. Vairo antivielas, citokīnus un sekmē dabisko galētājšūnu rašanos, kas palīdz aizsargāt organismu no infekcijām. Tādā veidā notiek līdzdalība imunitātes veidošanā.

Svarīgi, lai starp baktērijām būtu līdzsvars. Dabā nav nekā lieka. Patogēnajām baktērijām mēdz būt arī noderīgas īpašības, piemēram, tās savā barībā var izmantot toksīnus, tādā veidā tos neitralizējot. Galvenais, lai tās negūtu pārsvaru.

Ar mikrobiomu cilvēks pirmoreiz saskaras jau dzemdību laikā, kad ar mammas vaginālo sekrētu tas nonāk jaundzimušā organismā, ja vien dzemdības nenotiek ar ķeizargriezienu (ķirurģisku operāciju).  Tas ir skaidrojums tam, kāpēc šādā veidā dzimušiem bērniem ir daudz vājāka imunitāte. Ir svarīga mikrobioma daudzveidība. Jo tā būs lielāka, jo bērnam veidosies stiprāka imunitāte.

Galvenie zarnu mikrobioma kaitnieki, kas rada disbiozi, ir neadekvāts uzturs, medikamenti (antibiotikas, steroīdie hormoni utt.), pretapaugļošanās tabletes, infekcijas, stress, alkohols, radiācija un organisma piesārņojums. Patogēnajam mikrobiomam vislabāk patīk cukurs, ciete un laktoze, bet labajam šķiedrvielas un fermentētie produkti, kas darbojas kā probiotiķi.

  

   ►   barības vadā – ezofagīts,

   ►   kuņģi – gastrīts,

   ►   divpadsmitpirkstu zarnā – duodenīts,

   ►   ja aknās – hepatīts,

   ►   aizkuņģa dziedzerī – pankreatīts,

   ►   žultspūslī – holecistīts,

   ►   žultsvados – holangīts,

   ►   tievajā zarnā – enterīts,

   ►   resnajā zarnā – kolīts,

   ►   un, ja taisnajā zarnā – proktīts.

Visi šie iekaisuma procesi rada izmaiņas orgānu gļotādā, izraisa motilitātes jeb motoroloģijas traucējumus zarnu traktā un var veicināt kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlas rašanos, čūlainus kolītus, žultsakmeņu slimību. 

 

Uzturu var raksturot pēc tā ķīmiskajām īpašībām, piemēram, skābs vai sārmains, pēc sastāva: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, minerālvielas. Skābs vai sārmains nenozīmē garšu, kādu sajūt mutē, bet gan reakciju, kāda rodas sašķeļot pārtiku ar kuņģa un zarnu sulas fermentiem.

Čūlas var izraisīt paaugstināts kuņģa sulas skābums, tāpēc visbiežāk tas notiek divpadsmitpirkstu zarnā, kuras gļotādas izdalītajam sekrētam ir sārmaina reakcija.

Ja cilvēks apēd gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus saturošu ēdienu, piemēram, sviestmaizi ar desu, šokolādes tāfelīti, kafiju, tas viss nokļūst kuņģi nevis kā homogēna masa, kas sajaukta ar siekalām, bet gan pa gabaliņiem, kas rada nepieciešamību pēc lielāka kuņģa sulas daudzuma. Kuņģī piena produktiem, olām un gaļai būtu jāsašķeļas līdz aminoskābēm, bet termiski apstrādāti ogļhidrāti (maize, makaroni, vārīti kartupeļi, putras) skābā vidē nesašķeļas, tiem vajag sārmainu vidi un aizkuņģa dziedzera izdalīto fermentu amilāzi. Olbaltumvielām nonākot divpadsmit pirkstu zarnā, tās saskaras jau ar  sārmainu vidi, tas nozīmē, ka pārstrāde notiek nepilnīgi.

Termiski apstrādāti ogļhidrāti kuņģī tiek aizturēti, kamēr pārstrādājas olbaltumvielas un  tikmēr piesūcas ar kuņģa skābi, vēlāk traucējot amilāzes darbību, jo šis ferments ir aktīvs tikai sārmainā vidē. Veidojas ideāla vide rūgšanas procesam, kā rezultātā rodas etiķskābe un vīnskābe. Līdz ar to divpadsmitpirkstu zarnas iekšējā vide kļūst ievērojami skābāka. No tā cieš zarnu gļotāda un veidojas čūlas. Arī taukskābes, kas rodas, lipāzei sašķeļot taukus, sekmē skābākas vides rašanos.

Ja kuņģī trūkst pepsīna, tiek sekmēts olbaltumvielu pūšanas process. Tas saistīts ne tikai ar nepareizu uztura kombinēšanu, bet arī ar cilvēka kā sugas fizioloģiskajām īpatnībām ar tā organisma morfoloģisko uzbūvi, jo pepsīna koncentrācija cilvēka kuņģa sulā ir nepietiekama, lai pārstrādātu gaļas olbaltumvielas. Rezultātā uztura pārstrādes procesā veidojas rūgšanas un pūšanas toksiskie produkti, kuri ar asinīm nokļūstot aknu vārtu vēnā un tālāk, nonākot aknās, tiek neitralizēti, taču ar gadiem rodas problēmas pašās aknās.

Tālāk daļēji sagremotais pusšķidrais vai šķidrais saturs humuss pēc divpadsmitpirkstu zarnas nonāk 10m garajā tievajā zarnā. Tajā caur zarnu sienām notiek pārstrādātā uztura galveno komponentu uzsūkšanās asinīs un limfā. Tās ir aminoskābes, taukskābes un sašķelto ogļhidrātu produkti - monosaharīdi, disaharīdi - kuri tālāk rada skābu reakciju, kas ir viena no čūlas cēloņiem, kas izraisa kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas veidošanos. Auksts, karsts, rupjš uzturs vai  arī stresi jeb neiroreflektorā iedarbība vienīgi veicina saasinājumus. Rezultātā kuņģa sulas pH var pavirzīties uz skābo pusi pat līdz 2.0 vienībām. Tāpēc, ja bieži ēd, kuņģa sula patstāvīgi izdalās un gan kuņģī, gan divpadsmitpirkstu zarnā veidojas čūlas.

Ārsti tādos gadījumos parasti iesaka saudzējošu uzturu: vārītu, tvaicētu, bez etiķa, pipariem, sāls utt. Tas var būt dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kā tvaicētās kotletes, olas, biezpiens, arī eļļas, baltmaize, saldumi. Kādi ķīmiskie procesi attīstīsies? Tā būs pūšana, rūgšana tievajā un resnajā zarnā, toksīnu nonākšana asinīs. Viss atkārtojas, tāpēc rezultāts izpaliek, jo iepriekš minētie produkti rada skābu vidi. Bet skābes izdalīšanos bremzējošie medikamenti rada tikai īslaicīgu uzlabojumu, tāpēc čūlas ārstēšanas process turpinās ilgstoši.

Kā zināms, iekaisums rodas tur, kur ir strutas. Virs kuņģa atrodas bronhi un  plaušas. Lielākajai daļai cilvēku trešdaļa bronhiālā koka ir aizpildīta ar strutainām masām, un pa asinsvadu tīklu toksīni nonāk kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas zemgļotādas slānī noteiktos posmos. Ja uz tiem nonāk kuņģa sula ar paaugstinātu skābumu, veidojas atsevišķas čūlas vai arī daudzas punktveidīgās čūlas jeb erozīvs gastrīts. Pēc tam šajās vietās apmetas nelūgti viesi: vīrusi, baktērijas, vienšūņi.  Paņemot audu paraugus (biopsija), atklāj, piemēram, helikobaktēriju, tiek izmantotas zāles, kas to nogalina un iestājas remisija, čūla pierimst, bet pēc kāda laika viss atkārtojas, jo cēlonis paliek, tāpēc jāattīra aknas, bronhi, plaušas utt. Dabīgais līdzeklis pret helikobaktēriju ir lavandas eļļa. Čūlas ārstēšana, tāpat kā jebkuras citas slimības ārstēšana, ir visa organisma ārstēšana. Nepieciešama svaiga augu izcelsmes pārtika, zāļu tējas, vēlāk arī sulas. Jāpielāgojas, lai mehāniski netraumētu čūlu.

Pareizi sagatavota piparmētru tēja ar kvalitatīvu medu ir labs audu barošanas līdzeklis. Medus dziedē čūlu un uzsūcas kuņģī, veidojot sārmaināku vidi. Pieturoties pie šādas attīrīšanās programmas, dažu nedēļu laikā pazūd acidoze, normalizējas kuņģa sulas skābums. Tā kā nav ēdiena, neizdalās kuņģa sula un sadzīst čūlas. 

 

Grēmas jeb gastroezofageālās refluksa slimības (GERS) būtība ir, ka barības vadā nekontrolēti atgriežas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnās nonākušais saturs, kas kairina elpceļu gļotas un rada nepatīkamu sajūtu kaklā. Sfinkteris, kas atrodas savienojuma vietā starp barības vadu un kuņģi, atdala barības vada neitrālo vidi no kuņģa skābās vides. Barības vadā esošie muskuļi veicina siekalu un ēdiena virzīšanos uz kuņģi.

Ja ir sfinktera muskuļa trūce un tas blīvi neaiztaisās, kuņģa saturs nonāk barības vadā un pat mutē. Plānais barības vada epitēlija slānis var tikt bojāts un, ja tas turpinās ilgstoši, var pat attīstīties onkoloģija.

Lai noskaidrotu cēloņus, jāveic ezofagogastroskopija, sfinktera apskate ar endoskopu, iespējams, tās ir kādas anatomiskās izmaiņas. Varbūt tas saistīts ar medikamentu blaknēm, piemēram, sāpju remdinošie līdzekļi, kā aspirīns un analgīns, vai hormonālie līdzekļi, antidepresanti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi utt. Tāpēc vienmēr jānoskaidro medikamentu blaknes. Cēlonis var būt skābu vidi veicinoši produkti, piemēram, dzīvnieku izcelsmes produkti, tā var būt steiga ēšanas laikā, sauss vai sāļš ēdiens, gāzētie dzērieni, kafija, smēķēšana, hronisks pankreatīts, helikobaktērijas. Ēšana guļus stāvoklī var būt cēlonis. Arī bieža ēšana nelielos daudzumos var izraisīt grēmas, jo izdalās daudz kuņģa skābes.

Ieteikumi līdzīgi kā pie citām veselības problēmām: nedrīkst pēc ēšanas iet gulēt, adekvāts uzturs, intervālā badošanās, pusstundu pirms ēšanas lietot ābolu etiķi. 

 

Helikobaktērijas mājo kuņģa pylor daļā uz iekaisušas kuņģa iekšējās virsmas (gļotādas) un divpadsmitpirkstu zarnā. Lai izdzīvotu kuņģa ļoti skābajā un agresīvajā vide, šī baktērija gļotādas gļotu slānī, apkārt sev veido sārmainu kapsulu. Tālāk divpadsmit pirkstu zarnā jau ir sārmaina vide. Problēma tā, ka, palielinoties šo baktēriju skaitam, uzreiz nav novērojami nekādi simptomi, bet, progresējot vēl tālāk, tikai tad sāk parādīties. Ir pierādīta baktērijas saistība ar kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlu, akūtu un hronisku gastrītu, kuņģa gļotādas limfomu utt. Galvenais inficēšanās veids ar helikobaktēriju ir higiēnas neievērošana.

Helikobaktērijas ir sastopamas arī dzīvniekiem, bet cilvēka organismā visbiežāk nokļūst, nepietiekami ievērojot personīgo higiēnu. Iespējami simptomi (atkarīgi no baktērijas izraisītās slimības) sāpes vai diskomforts vēdera augšējā daļā (epigastrijā), dedzināšana (grēmas), vēdera pūšanās pēc ēšanas, slikta dūša. Ārstēšanai parasti nozīmē antibiotikas kombinācijā ar protonu sūkņu inhibitoriem. Diemžēl šādu ārstēšanu pavada daudz blakņu.

Ekomedicīnā pielieto lavandas eļļu (vienu pilienu pirms ēšanas, sajaucot to ar ūdeni, pakāpeniski palielinot pilienu daudzumu). Kurss ilgst 2 mēnešus, kursa beigās devu pakāpeniski samazinot. Vienlaikus jāizvairās no asiem ēdieniem un jāēd nelielās porcijās. Sevišķi ieteicams ēst sinepju lapas un brokoļu dīgstus.

 

Par gastrītu tiek uzskatīts kuņģa gļotādas apvalka iekaisums. Tas gan ir vispārināts jēdziens, jo iekaisuma izcelsmei un norisei var būt ļoti dažādi varianti.

  ♦   Atrofiskais gastrīts ir, kad uz kuņģa gļotādu iedarbojas antivielas, tas ir mūsu imūnšūnas, tātad autoimūnais process. Rezultātā tiek zaudētas šūnas, kas izstrādā skābi. Pie riska grupas pieskaitāmi tie, kam veikta kuņģa operācija (rezekcija) un veci cilvēki. Atrofiskais gastrīts bieži vien izraisa perniciozo anēmiju, kad tiek traucēta vitamīna B₁₂ uzsūkšanās no uztura.

  ♦   Sēnīšu vai vīrusu izraisītais gastrīts.

  ♦   Ir baktēriju izraisīts gastrīts, kas visbiežāk saistās ar heliko baktērijām.

  ♦   Akūts gastrīts. Parasti rodas pēc smagām traumām, kaulu lūzumiem, apdegumiem vai kādām smagām slimībām.

  ♦   Eozinofīlais gastrīts. Tā ir alerģiska reakcija uz inficēšanos ar helmintiem. Par to liecina eozinofīlo leikocītu palielināts daudzums asins analīzēs.

  ♦   Palielinās limfātiskie mezgli un uz kuņģa sienām veidojas lielas ieloces, kā arī ar šķidrumu pildītas cistas, kas bieži vien pārvēršas par ļaundabīgām.

  ♦   Ir gastrīta forma, kad kuņģa sienās uzkrājas plazmas šūnas plazmocīti, kas ir leikocītu veids, ko parasti izraisa kodīgu šķidrumu nonākšana kuņģī, piemēram, no sadzīves ķīmijas. Tie var būt mazgāšanas līdzekļi utt.  Tās arī var būt staru terapijas izraisītās sekas.

  ♦   Erozīvs gastrīts. Rodas dažādu kairinātāju rezultātā. Attīstās lēni, taču, ja neko nedara, parādās čūlas. Pie šādiem kairinātājiem pieskaitāmi daudzie aptiekās nopērkamie nesteroīdie pretiekaisuma preparāti ar visdažādākajiem nosaukumiem, piemēram, pazīstamais aspirīns. Attīstību var stimulēt bakteriālās un vīrusu infekcijas. Kairinājumam ilgstoši turpinoties var pat attīstīties Krona slimība (autoimūns process).

Ekomedicīnā gastrīta ārstēšanai var izmantot augu maisījumu, piemēram, no pelašķa, kliņģerītēm un asinszāles, šos augus sasmalcinot un samaisot vienādās proporcijās. Tos ieber termosā un aplej ar karstu ūdeni +70⁰C, ļauj ievilkties vismaz stundu, periodiski maisot. Šādi pagatavotu tēju lieto regulāri pirms ēšanas vairākas nedēļas, ideālā variantā kopā ar propolisu medū. Paralēli tukšā dūšā var lietot kartupeļu un kāpostu sulu. Vēl izmanto alvejas sulu (divas ēdamkarotes dienā). Lai patīkamāk lietot, var sajaukt ar medu. Lai rezultāts būtu pozitīvs, tāpat kā pie citām slimībām, uz ārstēšanās periodu pilnīgi jāatsakās vai vismaz jāsamazina dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas saturošu produktu lietošana. 

 

Ļoti svarīga funkcija, ko veic kuņģa skābe (sālsskābe jeb HCl), ir aizsargfunkcija (dezinfekcija).

Ja ir kuņģa sulas skābums ir pazemināts, ir traucēta uzņemtā uztura pārstrāde un tālākā uzsūkšanās, veidojas atsevišķu barības vielu deficīts, kā arī tiek provocētas daudzas slimības. Kuņģa sulas pH optimāli jābūt 1-3.

Sālsskābe ir vienīgā skābe, ko organisms izstrādā. Pārējās skābes rodas metabolisma rezultātā kā atkritumvielas, kas jāizvada no organisma. Jau pēc 35 gadu vecuma samazinās kuņģa sulas izstrāde. Veicinošie faktori ir regulāra pārēšanās, saldumi, ēšana pirms gulētiešanas, zaļumu trūkums ēdienkartē un nepareiza produktu kombinēšana (piemēram, olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem).

  ψ  Nedzert sārmainu ūdeni maltītes laikā un uzreiz pēc tās.

  ψ  Rūpīgi sakošļāt ēdienu.

  ψ  Neēst pārāk karstu ēdienu, jo tādējādi tiek iznīcinātas kuņģa parietālās šūnas, kas izstrādā sālsskābi. Nedrīkst lietot uzturu, kura temperatūra augstāka par +40⁰C. Pie +60⁰C sāk sarecēt olbaltumvielas. Ja jūs dzerat +60⁰C karstu ūdeni, barības vada un kuņģa šūnas, kas ražo sālsskābi, momentāli iet bojā.

 

Asinis no tievās un resnās zarnas uzreiz nenonāk lielajā asinsrites lokā, bet caur vārtu vēnu dodas uz aknām. Lielākā daļa olbaltumvielu no mūsu uztura pilnīgi neasimilējas un aknām tiek papildus vēl viens nevajadzīgs darbs – olbaltumvielu pārstrāde par urīnvielu, ko izvada caur nierēm. Regulāri pārslogojot aknu šūnas hepatocītus ar organisma, tā teikt, glābšanu, paliek novārtā citas to funkcijas: olbaltumvielu, hormonu, fermentu, glikogēna, žults sintēze. Tās izpaužas kā galvassāpes, novājēšana, bulīmija, bezmiegs, nogurums.

Ne jau visi toksīni, kas nonāk aknu parenhīmā, tiek neitralizēti, tāpēc nonāk kopējā asinsritē un izkliedējas pa visu organismu, izraisot populāras veselības problēmas. Endogēnajiem toksiskajiem vielmaiņas galaproduktiem pievienojas arī eksogēnie: alkohols, rūpnieciskā un sadzīves ķīmija, nikotīns un narkotikas, kas var izraisīt dažādas aknu saslimšanas. Tas izpaužas kā aknu audu iekaisums – hepatīts. Ja to aizlaiž vai ārstē ar antibiotikām un hormonālajiem preparātiem, tas var pārvērsties cirozē, tas ir, atmirušo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi.

Žultsakmeņu slimība, strutaini sabiezējumi žultspūslī un žults ceļos, kas sastāv no holesterīna, kalcija sāļiem un žults, sākas ar žultspūšļa iekaisumu, kas izpaužas kā spēcīgas sāpes labajā sānā. Šādā gadījumā pacientam iesaka lietot pretsāpju preparātus, žultspūsli izoperē, tomēr cēloni šādā veidā nenovērš. Ja vien neesat nonākuši tik tālu līdz situācijai, kad jāsauc ātrās palīdzības mediķus, lai glābtu dzīvību, holangīts un holecistīts ir ārstējams bez ķirurģiskas iejaukšanās, tai skaitā laparoskopiskas (ar minimāliem griezumiem). Arī akmeņu drupināšana ar ultraskaņu nav nekaitīga, jo negatīvi iedarbojas uz apkārtējiem audiem.

Līdzīgi kā pārējos orgānus, aknas nevar attīrīt atsevišķi. Ir jāveic kopējā organisma attīrīšana un jāpārtrauc to piesārņot. Attīrot aknas, vienlaicīgi atbrīvosieties no tādām atkarībām kā smēķēšana, alkohols, narkomānija. Jo ne jau ar pārliecināšanu, kodēšanu vai citu psiholoģisku iedarbību uz cilvēku aknas var attīrīt. Tiklīdz aknu un smadzeņu šūnas attīrīsies no alkohola, narkotiku un cigarešu radītiem toksīniem, tieksme pēc šādiem kaitīgiem ieradumiem visdrīzāk atkritīs vienkārši pati par sevi.

 

Urīnskābe ir metabolisma produkts, kas rodas olbaltumvielu sadalīšanās procesā un organismā veido bezkrāsainus kristālus, kas slikti šķīst ūdeni, etanolā un dietilēterī, bet izšķīst glicerīnā, karstā sērskābē un sārmā. Ja urīnskābes daudzums organismā pārsniedz normu, tā sāk nogulsnēties mīkstajos audos, kas aptver locītavas. Nogulsnēšanās notiek skrimšļos, adatas atgādinošu kristālu veidā. Tas ir viens no podagras rašanās mehānismiem.

Lietojot uzturā lielu daudzumu lielmolekulāro aminoskābju savienojumu (dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas), notiek aknu pārslogošana, tās pastiprināti sāk sintezēt urīnskābi, bet nieres nespēj to izvadīt tik lielos daudzumos. Turklāt, ja vēl ņem vērā, ka tiek izjaukts skābju-sārmu līdzsvars, kā arī ir D vitamīna deficīts, var secināt, ka šāda situācija ir labvēlīga podagras un daudzu citu slimību attīstībai. Urīnskābe nogulsnējās arī vietās, kur ir vāja asinsrite (ausis, roku un kāju pirksti), piemēram, uz pirkstiem tofusu veidā, deformējot locītavas. Var veidoties apsārtumi, iekaisumi un tūskas.

Nierēs urīnskābes mikro kristāli rada bojājumus, kas var sekmēt iekaisumu, kas vēl vairāk apgrūtina nieru darbību, tādā veidā veicina daudzas citas slimības. 

Hronisks pārlieku liels daudzums urīnskābes organismā – tās ir nieru problēmas (pielonefrīts un glomerulonefrīts).

Podagra pārsvarā skar cilvēkus, kas uzturā lieto daudz gaļas, neēd zaļumus un dzer maz ūdens. Arī alkohols sekmē podagras attīstību, paātrinot purīnu (slāpekli saturošo heterociklu) vielmaiņu, tādā veidā veicinot urīnskābes sintēzi aknās. Sevišķi kaitīgs ir alus, jo tas satur ne tikai alkoholu, bet arī purīnus un darbojas kā katalizators. Tāpēc ne velti senatnē podagru dēvēja par bagātnieku slimību, jo kungi bieži rīkoja dzīres, kurās galdi bija pārpildīti ar gaļas cepešiem, alkoholu un rezultātā jau toreiz slimoja ar mūsdienās populārām slimībām.

Dažas slimības, kuru ietekmē strauji atmirst un atjaunojas šūnas, tas ir, apritē nonāk daudz olbaltumvielu, arī veicina podagras attīstību, piemēram, leikoze un psoriāze.

Podagru diagnosticē, veicot asins analīzes (urīnskābe nedrīkst pārsniegt 300μmol/L), urīnanalīzes (diennaktī jāizdalās ne mazāk kā 600µg un ne vairāk kā 900µg urīnskābes), kā arī urātu un oksalātu analīzes un locītavu ultrasonogrāfija (USG).

 

  Ο   pigmentācijas plankumi uz sejas un rokām, kas bieži novērojami veciem cilvēkiem,

  Ο   plikpaurība,

  Ο   strauja nosirmošana,

  Ο   cistu un audzēju veidošanās,

  Ο   blāvas acis,

  Ο   aplikums uz mēles,

  Ο   nepatīkama izelpa no mutes,

  Ο   bieži parādās herpes izsitumi,

  Ο   plaisā lūpu kaktiņi un papēži.

  ▲   neadekvāts uzturs, pārēšanās, liels olbaltumvielu īpatsvars uzturā,

  ▲   rafinētie produkti,

  ▲   izjaukts ēšanas un miega režīms,

  ▲   saldinātie dzērieni,

  ▲   medikamenti. 

 

Bieži vien aizkuņģa dziedzeris tiek bojāts jau agrā vecumā, kad bērnu baro, piemēram, ar pienā vārītām saldajām putrām (mannas, auzu, rīsu), kas vārot zaudējušas bioloģisko vērtību, pārslogo aizkuņģa dziedzeri, un zarnu traktā izraisa pūšanas, rūgšanas procesus.

Aizkuņģa dziedzera svars ir ap 70g Tā nelielajā endokrīnajā  astes daļā Langerhansa saliņu beta šūnās tiek producēts hormons insulīns, kas ir universāls anabolistisks hormons, kurš veicina sadalīto uztura elementāro sastāvdaļu iekļūšanu šūnās caur to membrānām. Aizkuņģa dziedzera galvas daļā tiek izstrādāti galvenie uztura pārstrādes fermenti lipāze, amilāze un tripsīns.

Ja cilvēka ķermeņa optimālā temperatūra ir +36,6⁰C, tad aizkuņģa dziedzerim fermentu izstrādei tā ir +38,0⁰C

Fermentu un hormona insulīna sintēze ir energoietilpīgs process. Piemēram, priekš termiski apstrādāto augļu pārstrādes vajag līdz pat 100 reižu vairāk fermentu, nekā tad, ja tie būtu bijuši svaigi. Cilvēki, fizioloģijas procesu nezināšanas dēļ aizkuņģa dziedzerim daudz nodara pāri, jo vadās tikai pēc apetītes, nenojaušot līdz kam tas var novest, bet novest var līdz cukura diabētam, vēzim, pankreatītam un arī nekrozei, kura var rasties aizkuņģa dziedzeri regulāri pārslogojot, sevišķi ar gaļas produktiem. Izdaloties milzīgam daudzumam fermentu, var sākties ļoti bīstams process nekroze, kad izdalītie fermenti, sāk pārstrādāt pašu aizkuņģa dziedzeri. No nekrozes var viegli izvairīties (ar mērenību ēšanā), bet ir grūti izārstēt.

 

Lai aizkuņģa dziedzeris spētu reģenerēties, ideāli būtu jau pēcpusdienā no pl. 16.00 neko neēst, jo, ēdot vēlāk, ēdiens paliek divpadsmitpirkstu zarnā līdz rītam, kaut gan priekšā vēl ir ceļš - 5 metri pa tievo zarnu un 2 metri pa resno zarnu. Organismam tas ir ļoti postoši. Sākas rūgšana, pūšana un gāzu veidošanās. Tādā veidā rodas baktēriju pāraugšanas sindroms (SIBO), kairināto zarnu sindroms un disbakterioze. Protams, šo procesu intensitāti iespaido faktors – kas, cik un kādā kombinācijā tika apēsts. Rezultātā veidojas barības vielu deficīts, bet toksiskās vielas ar asins plūsmu pa portāla vēnu, kas ir kā venozais kolektors, no zarnu trakta nonāk uz organisma galveno filtru – aknām. Lai pārstrādātu toksiskos metabolītus, aknām jāstrādā ar lielāku slodzi, tāpēc daudzas citas funkcijas paliek novārtā. Rodas dažādas aknu slimības, tādas kā hepatoholecistīts, kaļķains holecistīts un pat ciroze. Tas viss pēc gadiem neizbēgami atstāj iespaidu uz visu organismu.

 

Aizkuņģa dziedzera pašatjaunošanās var notikt tikai badojoties!

 

Ja hormons insulīns izdalās, kad asinīs ir daudz glikozes, tad hormons glikagons darbojas pretēji – atbrīvo glikozi no glikogēna un taukaudiem. Tas notiek situācijās, kad cilvēks badojas vai pilnībā atsakās no ātrajiem ogļhidrātiem. Piemēram, pārejot uz keto diētu – trekna ēdiena ēšana ir efektīvs veids, kā notievēt.

Pankreatiskais polipeptīds un somatostatīns aptur insulīna, kā arī glikogona darbību un tādā veidā pabeidz uztura pārstrādi.

Ilgstoši pārslogojot aizkuņģa dziedzeri (biežas uzkodas, dažādu ēdienu jaukšana kopā, liels daudzums ātro ogļihidrātu, gaļa, lektīni), tas ar laiku degradējas un pat samazinās izmērā, rezultātā tiek izstrādāts mazāks fermentu daudzums. Tas nozīmē, ka tiek sliktāk asimilēts uzturs. Ar līdz galam nepārstrādāto uzturu barojas patogēnā mikroflora. Rodas disbakterioze. Veidojas iekaisuma procesi, izveidojas barības vielu un vitamīnu deficīts, sevišķi tas attiecas uz taukos šķīstošajiem vitamīniem. Rezultātā arī imūnsistēmas darbības potenciāls vājinās.

Aizkuņģa dziedzera stāvokli ietekmē aknas un žultspūslis. Aknu izvadkanāls savienojas ar žultspūšļa izvadkanālu un veido kopēju izvadkanālu, kuram pie ieejas divpadsmitpirkstu zarnā vēl pievienojas aizkuņģa dziedzera kanāls. Tāpēc, ja žults būs bieza, pasliktināsies tās plūstamība, rezultātā var tikt traucēta no aizkuņģa dziedzera izdalīto pankreatisko sulu plūsma, kas satur fermentus un hormonus. Tādā veidā var veidoties aizsprostojums, un neaizvadītie fermenti var sākt pārstrādāt pašu aizkuņģa dziedzeri, līdz ar to var veidoties pankreatīts vai pat nekroze. Lai tas nenotiktu, jādzer pietiekami ūdens, jāēd zaļumi un trekns ēdiens. Labi iederas žulti dzenošas tējas un ķiploki.

  √  vēdera sāpes nabas apvidū,

  √  specifiskas fekālijas,

  √  vēdera uzpūšanās,

  √  ķermeņa masas samazināšanās,

  √  regulāra apetītes samazināšanās, kas ir dabisks mehānisms, kā organisms pats sevi cenšas pasargāt.

Jāņem vērā, ka aizkuņģa dziedzera reģenerācija notiek tikai tad, kad cilvēks neēd, tāpēc šo orgānu labvēlīgi ietekmē, piemēram, intervālā badošanās. Lai arī biežas ēdienreizes ar nelielu uztura daudzumu, kā to iesaka daži nekompetenti speciālisti, palīdzēs, kopumā situāciju tas neuzlabos, jo, bieži ienākot uzturam, aizkuņģa dziedzeris nepaspēj reģenerēties, tāpēc uz nakti nav jāēd un jādzer. Pa nakti visiem orgāniem jāatpūšas un jāpašatjaunojas, nevis jānodarbojas ar uztura pārstrādi un utilizāciju, tāpēc labi iederas intervālā badošanās (skat. sadaļā Attīrīšanās).

 

Šī bioplēve aizsargā baktērijas no mūsu organisma iedarbības. Zobu aizsardzībai no skābēm organisms izstrādā nātrija bikarbonātu (NaHCO₃), tas ir, sodu un ūdeņraža pārskābi. Soda nelabvēlīgi iedarbojas uz baktērijām, kas izstrādā skābes, bet ūdeņraža pārskābe (H₂O₂) veic dezinfekcijas funkciju.

Pirmie fermenti organismā, kas iedarbojas uz uzturi, ir siekalu sastāvā esošā amilāze ptialīns un maltoze, kas vislabāk darbojas vāji sārmainā vidē.

Baktērijas, veidojot gļotas jeb bioplēvi, tādējādi aizsargājas no sodas un ūdeņraža pārskābes.

Aplikums jeb bioplēve visvairāk veidojas, ja ēd saldumus, bet baktēriju barība ir cukuri jeb ogļhidrāti, kuru pārstrādes procesā rodas skābes, kas spēj bojāt vāju zobu emalju. Emalja galvenokārt sastāv no kalcija, kas ir sārms. Ar laiku šai, bioplēvei uzkrājoties, tā pārtop par zobakmeņiem, kurus baktēriju kolonijas veido kā aizsargus no ārējiem draudiem.

Papildus tam, ka zobus tīra ar zobu pastu, profilaksei tos papildus var skalot, izmantojot dabisko attīrīšanas mehānismu ar analoģiskiem komponentiem. Pusglāzē silta ūdens izšķīdina ceturtdaļu tējkarotes sodas un pievieno arī ceturtdaļu tējkarotes ūdeņraža pārskābes, kārtīgi to visu sajaucot. Pēc vairākkārtējas zobu skalošanas ar šādu maisījumu, protams jāizskalo zobus ar tīru ūdeni. Tādā veidā var papildināt zobu tīrīšanu, imitējot līdzīgu dabiskais attīrīšanas un aizsardzības mehānismu.

  

Siekalu sastāvā ir amilāze, kas darbojas tikai sārmainā vidē, taču, lietojot saldumus, vide tiek skābināta, jo zobu emalju, kas sastāv no sārmainiem minerāliem, bojā skābā vide, ko rada cukurs un to saturošie izstrādājumi, tā kā baktērijām, pārstrādājot cukuru, rodas skābes

Zobu higiēna, protams, ir nepieciešama, taču pārāk bieža zobu mazgāšana var vājināt emalju. Kariesu izraisa specifiskas baktērijas, kas rada skābes. Mutes skalošanai var izmantot ūdeni, kam pievienota soda. Ja cilvēks saldumus neēd un nav zobakmeņu, 2-3 reizes dienā tīrīt zobus nav nepieciešams.

Zobu pasta jāizvēlas ar iespējami dabisku sastāvu, lai tajā nebūtu laurelsulfāta, triklozāna. Tai nevajadzētu būt izteikti abrazīvai. Izvairieties lietot zobu pastas ar fluoru, jo tas uzkrājas kaulos un veicina onkoloģiskas saslimšanas.  Zobi kļūst trausli, pie tiem slikti turas plombas. Pievienotais triklozāns iznīcina gan slikto, gan labo mutes mikrofloru. Sliktā drīz vien atjaunojas, bet labā ne tik ātri.

 

Pirmkārt, zobi zaudē minerālus, lietojot neadekvātu uzturu, un tikai, otrkārt, cēlonis ir higiēnas neievērošana. Caur pulpu, pa kuru iziet visi asinsvadi, cirkulē dentālais šķidrums jeb dentālā limfa, tas ir lipīgs šķīdums ar minerāliem, kas nonāk līdz emaljai. Siekalu parotīns, kura izstrādes kontroli veic hipotalāmus, kas atrodas starpsmadzeņu apakšējā daļā, stimulē dentālās limfas kustību, tādā veidā šis šķīdums atjauno zobu emalju un stiprina dentīnu. Dentīns ir stiprāks par kaulu, bet zoba emalja ir stiprāka par dentīnu. Kaut gan emalja sastāv no kalcija, bet kalcija deficīts te nav pie vainas, bet gan vitamīna D₃ deficīts, jo nav kam kalciju novadīt līdz zobiem, un arī vitamīna K₂ deficīta rezultātā, nav kam šo kalciju noturēt zobos. Piens un biezpiens te nepalīdzēs, iegūtais kalcijs, dzēšot kazeīna radītās skābes, tiks vairāk zaudēts nekā iegūts.

Sviests kā vitamīnu D un K avots gan iederas, vismaz senāk tā bija, kad govis saulītē dabiskās pļavās ēda zaļu zāli. Bet kā ar mūsdienu govīm, kuras savā mūžā nav redzējušas sauli? Ir, kā ir. Jāsaprot, ka sviests pēc struktūras un sastāva var būt ļoti atšķirīgs. Ja govis tiek barotas ar ko citu, bet nevis zāli, ļoti iespējams, ka veidosies šo svarīgo vitamīnu nepietiekamība. Tad šo deficītu jākompensē ar uztura bagātinātājiem.