EKOMEDICĪNA

Kas ir EKOMEDICĪNA?

Ekomedicīna jeb preventīvā medicīna nodrošina indivīdiem zināšanas par slimību ārstēšanu, izmantojot dabiskas metodes. Šī pieeja balstīta uz cilvēka organisma biofizikālo un bioķīmisko procesu izpratni kopējās bioloģiskās sistēmas kontekstā un uzsver dzīvesveida pielāgošanu saskaņā ar dabas likumiem.

Saslimšanas gadījumā ekomedicīna vērsta uz visa organisma ārstēšanu, atjaunojot tā pašregulācijas mehānismus un veicinot visaptverošu veselības atjaunošanu.

Ķermeņa daudzlīmeņu uzbūves struktūra

Viss sastāv no atomiem >>> atomi saistīti molekulās >>> molekulas veido makromolekulāros savienojumus, gan organiskos, gan neorganiskos. Augsti molekulārie organiskie savienojumi ir visas dzīvības pamats  >>>  visas dzīvās šūnas sastāv no molekulām  >>>  šūnas veido audus  >>>  audi veido orgānus  >>>   orgāni ir apvienoti 12 orgānu  sistēmās:

  1.Asinsrades sistēma nodrošina asins sastāva nemainību.

  2.Asinsrites orgānu sistēma transportē barības vielas un savāc nevajadzīgās vielas.

  3.Kaulu – muskuļu sistēma pilda balsta un kustību funkcijas.

  4.Gremošanas orgānu  sistēma nodrošina barības vielu uzņemšanu, pārstrādi, asimilāciju jeb uzsūkšanos un atkritumvielu izvadīšanu.

  5.Centrālā nervu sistēma  regulē dzīvības funkcijas un to integrāciju.

  6.Limfātiskā sistēma nodrošina organisma attīrīšanos un kaitīgo vielu neitralizāciju + imūnfunkcija (limfmezgli).

  7.Imūnsistēma sargā no kaitīgu un nedabīgu faktoru iedarbības.

  8.Perifērā nervu sistēma nodrošina centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras smadzenes) komandu novadīšanu uz un/no audiem un orgāniem, tādējādi nodrošinot indivīda pielāgošanos apkārtējai videi.

  9.Elpošanas orgānu sistēma nodrošina organisma apgādi ar skābekli, kas nepieciešams visos dzīvības procesos, kā arī nodrošina ogļskābās gāzes izvadi.

 10. Urīnizvadsistēma un āda veic organisma attīrīšanos, izvadot atkritumvielas, kas radušās organisma dzīvības procesos.

 11.Reproduktīvā  sistēma nodrošina vairošanos.

 12.Endokrīnā sistēma regulē vielmaiņas pamatprocesus, bioritmu un iekšējās vides nemainīgumu.

Starp veselību un slimību

Mūsdienu sabiedrībā pastāv būtisks paradokss – par slimību profilaksi tiek domāts tikai tad, kad veselības traucējumi jau ir novērojami, nevis pirmssimptomu periodā. Sūdzību neesamība par veselību automātiski nenozīmē, ka nav nekādu veselības problēmu. Starp pilnīgu veselību un saslimšanu atrodas ievērojams pārejas posms – remisija jeb preklīniskais periods, kas raksturojas ar slimības nesaasinājuma fāzi. Šajā stadijā, kad draudošas veselības problēmas novēršana varētu būt visefektīvākā, nav novērojami specifiski simptomi, kā arī laboratoriskās analīzes parasti neuzrāda patoloģiskas izmaiņas. Pirmās izmaiņas iespējams konstatēt, veicot elektrokardiogrammu (sirdij), elektromiogrammu (muskuļiem) un elektroencefalogrammu (galvas smadzenēm), kā arī vienlaicīgi analizējot elektroimpulsu pārmaiņas dažādos orgānos. Agrīna traucējumu pārbaude palīdz atklāt individuālos mehānismus, kas izraisa veselības problēmas. Kad tie ir noskaidroti, bieži pietiek ar izmaiņām dzīvesveidā, kas ļauj izvairīties no simptomiem. Ja simptomi jau parādās, process ir attīstījies diezgan tālu. Šajā brīdī ārsts apkopo informāciju, analizē to un nosaka diagnozi. Medicīnā pastāv aptuveni 26 tūkstoši dažādu diagnožu. Parasti ārstēšana balstās uz simptomu novēršanu, piemēram, lietojot tabletes pret galvassāpēm, pilienus pret iesnām vai medikamentus paaugstināta asinsspiediena gadījumā. Tomēr daudzas diagnozes mēdz būt neprecīzas, un slimību patiesie cēloņi bieži paliek neizpētīti. Vai tad ārsts patologanatoms būtu labākā izvēle, kam nodarboties ar cēloņu pētīšanu?

Jāsaprot ceļš uz slimību

Lai atgūtu veselību, ir būtiski izprast slimības attīstību – saprast tās mehānismus, noteikt, kas līdz šim darīts nepareizi, kā arī saņemt precīzu diagnozi. Pasaules Veselības organizācija (PVO) norāda, ka 70% ārstu diagnožu tiek uzstādītas kļūdaini, un tas nozīmē, ka liela daļa pacientu tiek ārstēta neatbilstoši. Pareizas diagnozes noteikšana un izpratne par slimības procesu ir pamatnosacījumi ceļam uz atlabšanu, kam būtu jākļūst par ārstu galveno prioritāti. Taču realitātē mediķi nereti nonāk farmācijas industrijas ietekmē, strādājot pēc striktiem vadlīniju rāmjiem, kas ierobežo viņu neatkarību. Ironiskā kārtā ārsti reizēm šķiet vēl pakļautāki šai sistēmai nekā sabiedrība kopumā, darbojoties saskaņā ar farmācijas nozares postulātiem un dogmām. Arī medicīnas izglītības sistēma ir veidota tā, lai sniegtu plašu informāciju, taču ne vienmēr rosinātu dziļāku izpratni.

Mūsdienu pārtikas produkti

Attīstoties kulinārijas mākslai un pārtikas ražošanas tehnoloģijām, mūsu uzturs ir kļuvis gan barojošāks, gan garšīgāks. Tas panākts ar pārtikas produktu rafinēšanu, īpašām gatavošanas metodēm un dažādu, arī mākslīgo, piedevu izmantošanu. Lai nodrošinātu produktu daudzveidību, bieži lieto ķīmiskas vielas, mēslojumus, antibiotikas un hormonus, kas ietekmē mūsu zarnu mikrofloru, liekot tai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Piemēram, konservanti neļauj baktērijām vairoties un saglabā produktus ilgāk svaigus, tomēr iekļuvuši cilvēka organismā, tie izjauc mikroekoloģisko līdzsvaru un var izraisīt toksīnu uzkrāšanos. Tā rezultātā cilvēka ķermenī veidojas liels daudzums kaitīgu vielu, un organisma piesārņojums jeb toksiskā slodze kļūst par vienu no aktuālākajām mūsdienu problēmām.

Medikamenti darbojas citādāk nekā pārtika

Mūsdienu oficiālā medicīna galvenokārt balstās uz ķīmiskās sintēzes ceļā iegūtiem medikamentiem, nevis dabas izcelsmes vielām. Šie preparāti nereti nesatur uzturvielas, kuru mērķis būtu tieša organisma sistēmu atjaunošana, bet gan iedarbojas lokāli uz noteiktiem šūnu procesiem vai struktūrām. Medikamentu lietošana var izraisīt izmaiņas molekulārajās un šūnu mijiedarbībās, kas dažos gadījumos var veicināt blakusparādību attīstību, piemēram, hroniskas slimības vai alerģiskas reakcijas. Tāpēc ir būtiski individuāli piemeklēt ārstniecisko taktiku un rūpīgi sekot līdzi terapijas ietekmei uz organisma bioķīmiskajiem procesiem.

Jebkuru medikamentu, kas tiek lietots ilgstoši, var uzskatīt par toksisku vielu, turklāt tas piedalās ķīmiskajās reakcijās organismā. Daudzu mūsdienu zāļu molekulas ir radītas, atdarinot dažādas uztura, vitamīnu un augu alkaloīdu struktūras, kas sastopamas mūsu ikdienas pārtikā. Taču galvenā problēma ir tā, ka cilvēka organisms nav aprīkots ar fermentiem, kas spētu efektīvi sadalīt šos medikamentus, jo gadsimtu gaitā mūsu bioloģija ir pielāgojusies pārtikas, nevis mākslīgi sintezētu vielu pārstrādei.

Par sāpēm

Sāpju sajūta rodas smadzenēs, kad tiek apstrādāta informācija no sāpju receptoriem; tā kalpo kā brīdinājuma signāls par potenciāliem draudiem organismam. Sāpes var izraisīt audu bojājums (piemēram, brūces), skābekļa deficīts (išēmiskas sāpes, piemēram, miokarda infarkta vai stenokardijas gadījumā), audu iestiepums (piemēram, gāzu iestiepšanās zarnās), ķīmiskas vielas, temperatūras izmaiņas u.c. Tomēr pastāv situācijas, kad organisma audi ir bojāti, bet sāpes netiek uztvertas, piemēram, aknu vai zarnu bojājumu gadījumā. Tāpēc uzskats, ka pilnīga sāpju neesamība norāda uz veselību, ir maldīgs.

Atsevišķos gadījumos, kad aknu veselība ir nopietni apdraudēta un saglabājušies tikai daži procenti funkcionējošo audu, cilvēki spēj tās pilnībā atjaunot ar sabalansētu uzturu un fitoterapiju. Mugurkaula gadījumā situācija ir sarežģītāka – katru milimetru apvij neskaitāmas nervu šķiedras, jo tur atrodas muguras smadzenes, kuras nedrīkst tikt ievainotas. Pat nelielas starpskriemeļu disku nobīdes var izraisīt stipras sāpes, kas kalpo kā brīdinājums par nepareizu kustību, nepiemērotu smagumu celšanu vai nepietiekamu uzturu (saistaudu vājuma dēļ), kā rezultātā var rasties nopietnas sekas līdz pat muguras smadzeņu darbības traucējumiem. Sāpes tiek dotas, lai brīdinātu par iespējamām problēmām. Nerva blokāde šo cēloni neatrisina – ir jānoskaidro un jānovērš pamatproblēmas.

Arī dzemdību sāpēm ir sava loģika. Dzemdē nav sāpju receptoru, tādēļ pati dzemde nesāp, bet sāpju receptori atrodas dzemdes kaklā. Tas mudina sievieti aktīvāk piedalīties dzemdību procesā, kas palīdz novērst pēcdzemdību sarežģījumus, piemēram, encefalopātiju.

Katrs cilvēkam parādījies simptoms var tikt uzskatīts par organisma signālu, ka kādam orgānam nepieciešama palīdzība – piemēram, jānodrošina pietiekamas barības vielas vai jāveicina toksīnu izvadīšana. Organisms nepieprasa sintētiskas zāles vai mākslīgu iepriekšējā stāvokļa atgriešanu.

Vai tava veselība atbilst šiem 13 rādītājiem?

1. Ķermeņa temperatūra 36,6 °C ±0,2 °C. Šādā temperatūrā ūdens kristāli saglabā stabilitāti, nodrošinot normālu oksidēšanās-reducēšanās procesu norisi organismā. Pie 38 °C ūdens struktūra sāk mainīties, kas saistīts ar enerģijas atbrīvošanos un imūnsistēmas aktivizāciju. Ilgstoša ķermeņa temperatūra virs 42 °C nav savienojama ar dzīvību, jo šādā temperatūrā ūdens zaudē strukturētību, kas ir būtiska organisma darbībai. Tāpat arī ilgstoša uzturēšanās pie ķermeņa temperatūras zem 35,5 °C apdraud šūnu enerģijas apmaiņu, jo kristāliskais režģis kļūst nestabils. Ieteicams ķermeņa temperatūru mērīt no rīta pēc pamošanās; ja tā ir zemāka par 36,4 °C, tas var liecināt par paaugstinātu toksīnu uzkrāšanos organismā, savukārt temperatūra virs 36,8 °C var liecināt par slimības procesu klātbūtni.

2. Arteriālais asinsspiediens. Normālās vērtības ir 120/80 mmHg, ar iespējamu svārstību diapazonu ±10 mmHg. Šajā līmenī asinis efektīvi nodrošina skābekļa transportu organismā. Novirzes no normas, t.i., paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens, var liecināt par veselības stāvokļa izmaiņām. Medikamentoza asinsspiediena pazemināšana ieteicama tikai akūtās situācijās, piemēram, hipertensijas krīžu gadījumā, jo šāda rīcība novērš simptomus, nevis pamatslimību cēloņus. Pazemināts asinsspiediens var liecināt par dažādām organisma izmaiņām, tostarp iespējamām vielmaiņas problēmām, tādēļ rekomendējama vispārēja veselības stāvokļa izvērtēšana.

3. Hemoglobīns. Vīriešiem hemoglobīna līmenis parasti ir 16 g/dl, bet sievietēm – 14 g/dl. Šī viela norāda, cik daudz skābekļa organisms spēj transportēt. Ja hemoglobīna līmenis pazeminās (piemēram, asins zuduma dēļ), organisms kompensē ar paātrinātu pulsu, lai šūnas saņemtu pietiekami daudz skābekļa, un dažkārt arī palielinātu elpošanas biežumu. Hemoglobīna daudzums var tikai samazināties, bet palielināts tas nav – tā vietā augstāka koncentrācija parasti liecina par dehidratāciju jeb hipohidratāciju, nevis īstu hemoglobīna pieaugumu.

4. Pulss. Aptuveni 60 reizes minūtē. Pulss kā tāds īsti nav asins plūsmas ātrums, taču pie šāda pulsa optimālā ātrumā skābeklis no plaušām ar asinīm tiek piegādāts līdz katram orgānam. Slodzes laikā pulsa ātrums var pat dubultoties, pēc slodzes 2 minūšu laikā tam būtu jāatgriežas iepriekšējā stāvoklī.

5. Urīns. 1,5 litri diennaktī. Īpatnējais blīvums normā 1025-1035, turklāt ar skābu reakciju no rītiem (pH mazāks par 7), salmu dzeltenā krāsā bez asas smakas. Bezkrāsains urīns liecina par hiperhidratāciju.

6. Elpošanas ritms. 20 reizes minūtē. Pie slodzes palielinās. Pēc slodzes, atkarībā no tās intensitātes, elpošanas ritms apmēram 1 minūtes laikā atgriežas iepriekšējā līmenī. Ja ir citādāk – kaut kas nav kārtībā.

7. Bilirubīns. Jābūt ne vairāk kā 21 mmol/l  Tas ir asins toksiskās pakāpes rādītājs – pārstrādāto bojā gājušo eritrocītu daudzums. Cilvēka organismā ik dienas iet bojā 300 miljardi eritrocītu un tie ir jāpārstrādā, jāsašķeļ, jāizvada no organisma un jārada jauni. Bilirubīna daudzums norāda, cik kvalitatīvi šis process norisinās - cik atmirst, cik atjaunojas, cik kvalitatīvi strādā aknas un nieres, kuras veic organisma pašattīrīšanos. Tiklīdz šis rādītājs paaugstinās, organismā līdzsvars ir izjaukts.

Bojā gājušos vai bojātos eritrocītus liesā apēd tur esošie makrofāgi. Eritrocīts iziet cauri liesas sinusiem (puscaurlaidīgiem asinsvadiem) un nonāk liesas audos. Ja tas ir bojāts, atpakaļ asinsritē nenonāk, bet paliek un tiek fagocitēts (apēsts). Tāpēc liesu sauc par eritrocītu kapsētu. Slimības, kas skar eritrocītus, bieži izpaužas ar palielinātu liesu (splenomegāliju). Piemēram, sirpjveida anēmija.  

8. PH skābju sārmu līdzsvars asinīs.  Tas ir viens no svarīgākajiem rādītājiem un salīdzinājumā ar pārējiem, jūs to varat regulēt pat paši ar savu dzīvesveidu. Varētu pat teikt, sakārtojot to, lielākā daļa pārējo rādītāju sakārtosies paši. 7,43 ir dzīvības sārmainā vide. 7,1-nāve, kas izpaužas kā, piemēram, akūta sirds asinsvadu nepietiekamība. Un pirmais, ko ārsti nekavējoties dara – ir fizioloģiskā šķīduma (0,9% NaCl) ievadīšana intravenozi. Mūsdienās lielākā daļa visbiežāk lietoto ēdienu un dzērienu rada organismā skābes. Lai tās neitralizētu un uzturētu sārmainu vidi, organisms izmanto sārmaino mikroelementu rezerves, no muskuloskeletālās sistēmas tiek noārdītas kalcija, kālija, magnija un nātrija rezerves.

9. Holesterīns, 6,0 mmol/l Holesterīns ir dzīvnieku izcelsmes tauki (augu taukos nav holesterīna). Tā ir izejviela visu veidu hormoniem. Holesterīna apriti organismā veic to transportējošie lipoproteīni. Augsta blīvuma lipoproteīni savāc holesterīnu no asinsvadu sieniņām un nogādā to aknās tālākai pārstrādei. Pārbaudot holesterīna līmeni, jāņem vērā, ka pēc ēšanas, tā daudzums būs lielāks, nekā tad, ja ņem asins paraugu tukšā dūšā.

Ja asinīs ir mazs holesterīna daudzums, samazinās stresa izturība un trīskāršojas depresijas risks, sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas lieto holesterīna līmeni pazeminošus preparātus. Holesterīnu organisms pastiprināti izstrādā, lai mazinātu asinsvadu iekšējo iekaisumu, ko izraisa lektīnu, omega-6, insulīna un glikozes palielināts daudzums asinīs. Secība ir tāda - vispirms iekaisums asinsvados un tikai pēc tam palielināts holesterīna daudzums asinīs.

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas holesterīna līmeni asinīs ietekmē lielākā mērā nekā piesātinātie tauki un uzturā esošais holesterīns. Pasaules reģionos, kur cilvēki gandrīz nelieto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kopējais holesterīna līmenis asinīs ir 2,0 – 4,0 mmol/l

10. Urīnskābes koncentrācija asinīs. Ideāli būtu 2 – 4 mg%. Tagad šī norma ir paaugstināta, jo ar pašreizējo dietologu rekomendēto uzturu, to noturēt nevar. Urīnskābes paaugstināta koncentrācija norāda par palielinātu olbaltumvielu saturu asinīs (piemēram, ja lieto daudz gaļas), jo urīnskābe veidojas to pārstrādes procesā.   

11. Leikocītu skaits asinīs. 4 - 4,5 tūkst./mm ³ Pie šāda leikocītu skaita visi antiģēni, kas nonāk organismā – vīrusi, baktērijas, sēnītes - tiek iznīcināti.

12. Cukura līmenis asinīs. 3,9 – 5,6 mmol/l tukšā dūšā. Tā ir enerģija rezerve šūnām (tūlītējai lietošanai). Glikozes rezerves ir glikogēna veidā, galvenokārt aknās un muskuļos.

13. Svars. Optimālais ķermeņa svars pieaugušajiem var tikt aprēķināts, atņemot 100 no auguma centimetros un pielāgojot rezultātu par ±10 kilogramiem. Pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ķermeņa svars parasti saglabājas stabils visas turpmākās dzīves laikā, kas liecina par efektīvu sirds un asinsvadu, kā arī izdales sistēmu darbību. Personām ar zemu ūdens patēriņu, tendenci uz regulāru pārēšanos, paaugstinātu organisma toksiskumu vai samazinātu iekšējās vides pH līmeni bieži tiek novērotas novirzes no šiem rādītājiem, kas var veicināt liekā svara attīstību. Pastāvīgas ķermeņa masas svārstības var norādīt uz hormonālās vai centrālās nervu sistēmas darbības traucējumiem.

Izmaiņas šajos 13 rādītājos rada priekšnoteikumus nopietnām slimībām. Atjaunot tos jūsu vietā nevarēs neviens ārsts. Tie norāda uz dzīvesveidu, domāšanu un ikdienas darbu veselības nostiprināšanā. Tikai mainoties katram cilvēkam iekšēji, mainīsies arī sabiedrība kopumā. 

Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācija) datiem cilvēka veselību iespaido:

  ♦️ 10% - medicīnas sasniegumi,

  ♦️ 75% - cilvēka dzīvesveids un uzturs,

  ♦️ 15% - ģenētika.

Tikai 2% cilvēku jau no dzimšanas cieš no ģenētiski pārmantotām slimībām. Pārējās slimības tiek iegūtas dzīves laikā. Jābūt godīgiem pašiem pret sevi un nav jāmāna sevi, jāaizraujas ar pašapmānu. Jāatskatās uz pārmantotām ģimenes tradīcijām, dzīvesveidu un uzturu, vai tas viss saskan ar dabā paredzēto.

Vairākums cilvēku nāk pasaulē ar tādiem gēniem, kas ļautu nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu (ģenētiski ieprogrammētais cilvēka vecums ir vismaz 120 gadi).

Sliktos gēnus aktivizē neveselīga iekšējā vide:

  ⚛️  negatīvās emocijas (dusmas, aizvainojums),

  ⚛️  ūdens trūkums,

  ⚛️  organisma piesārņojums,

  ⚛️  vitamīnu un mikroelementu trūkums.

Gēnu darbību ietekmē ne tikai paši gēni, bet arī dažādi ārējie apstākļi. Bez piemērotas vides gēni neaktivizējas. Viens no svarīgākajiem vides faktoriem ir uzturs, kas regulē gēnu aktivitāti organismā. Piemēram, mainot dzīvnieku olbaltumvielu daudzumu uzturā, iespējams ietekmēt gēnus, kas saistīti ar vēža attīstību, jo uzturs būtiski nosaka, kuri gēni būs aktīvi.

Tāpēc gēni, nav liktenis. Mēs neesam gēnu upuri, bet gan sava likteņa pavēlnieki. Liktenis un izvēle ir jūsu rokās.

Daba mūs ir radījusi pēc saviem likumiem, nav iespējams cīnīties ar dabu vai apmānīt to ar medikamentiem.