Par lauksaimniecību

Kas notiek laukos?

Ar zemkopības ministrijas svētību laukos no horizonta arvien pazūd bijušās viensētas, kuras ar buldozeru tiek sastumtas ar ekskavatoru izraktajā bedrē. Apkārtējie vecie koki ar saknēm tiek izrauti un bieži vien jau uz vietas ar visiem zariem sadrupināti šķeldai un aizvesti, tas nozīmē, ka tiek aizvesta vērtīga biomasa augsnes dzīvības uzturēšanai, kas satur cilvēkam tik nepieciešamos un vērtīgos minerālus. Paliek tikai līdzena vieta. Lai tajā neveidotos kāds, dabas daudzveidības mini rezervāts un pieliktu galīgo punktu, šo vietu vēl nosmidzina ar herbicīdiem un fungicīdiem. Žanra klasika – jau nākamajā gadā to vietu pārņem kviešu vai rapša lauks. Tā teikt, ‘’pārtikas’’ ķīmiskai industrija pagaidām vēl vajag šādas izejvielas, lai ražotu veselību graujošu pseidopārtiku, tāpēc nebūtu jābrīnās par loģisku iznākumu – vides degradācija.

Pat ‘’Valsts augu aizsardzības dienests’’ ceļ trauksmi

Jā, pat ‘’Valsts augu aizsardzības dienests’’ ir noraizējies par augsnes auglības samazināšanos. Paradoksālākais ir tas, ka šis dienests atrodas Zemkopības ministrijas pakļautībā, kas attiecīgo lobiju ietekmē laukos piekopj politiku – izcirst visu, ko tik var izcirst un uzart visu, ko var uzart. Vārdos, protams, šī ministrija taisnojas, ka tai nav vienaldzīgas dabas vērtības, bet notiekošais lauku ainavās liecina pretējo.

Diemžēl šīs bažas par augsnes auglības pasliktināšanos ir saistītas aspektā ar ražas masas samazināšanos, bet nevis ar kvalitāti, kontekstā ar cilvēkam nepieciešamo reto minerālu daudzumu uzturā, kas ir vajadzīgi nelielos un pat ultra-nelielos daudzumos, bez kuriem stabilu ilgstošu cilvēka organisma funkcionēšanu nodrošināt nevar, jo sākas veselības problēmas.

Dabā ir iekārtots tā, ka, ja kādai augu vai dzīvnieku sugai sāk pietrūkt kaut vai viena barības vielu komponenta, šī suga sāk samazināties, dodot vietu citām sugām, kam to pietiek. Daba tādā veidā cenšas saglabāt līdzsvaru un daudzveidību, pretēji tam, ko cenšas darīt cilvēks.

Pasākumi, ko piedāvā ‘’Valsts augu aizsardzības dienests’’ – tādi, kā augu seka, zaļināšana un kaļķošana, šo problēmu var risināt tikai daļēji un īslaicīgi. Vajadzīgi daudz radikālāki pasākumi, kas lielo konvencionālo zemnieku un mežu izcirtēju alkatības pārņemtajiem prātiem var izklausīties kā ļauns murgs. Lielu daļu degradēto lauksaimniecības zemju, ļaut dabai sakārtot pašai, aizaudzējot ar krūmājiem, lai tie no zemes dzīlēm izceļ visu iztrūkstošo. Kaut kas līdzīgs šādā virzienā notika 90-gados, kad zemei tika dota nelielā īslaicīga atelpa.

Degradētājā zemēs pēc vairākiem gadiem saaugušie krūmi nebūtu jāpārvērš šķeldā, kā tas notiek pašlaik, bet jāiestrādā zemē noplicinātās augsnes atdzīvināšanai. Tas ir vienīgais risinājums pašreizējā situācijā. Ja to neizdarīsim mēs paši, to izdarīs daba pati, jo nākotnē vienkārši vairs nepaliks to, kas turpina postīt dzīvotni. Šis process ir jau sācies. Demogrāfiskā situācija ir dramatiska. Bērnu pabalstu palielināšana un pat medicīniskā in vitro apaugļošana (IVF – ārpusķermeņa apaugļošana) šo situāciju neatrisinās.

Vai var apmānīt dabu?

Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Bet kā sokas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augiem no augsnes jāuzņem vismaz 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā gadu no gada vācot arvien lielāku ražas masu, atgriezti atpakaļ augsnē galvenokārt tiek tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina. Pietrūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret konvencionālajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem līdzekļiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām, rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūstot izturīgāki pret pielietotajiem pesticīdiem.

Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret herbicīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.

Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti jauki, ka tas tā būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Ir tā, ka viena un tā pati viela laboratorijas apstākļos uzvedas tā, bet uz lauka pilnīgi citādi, jo iespaido daudzās sinerģiskās saites. Kaut arī Latvijas produkcija vēl pagaidām ir nedaudz tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģisko saslimšanas gadījumu statistika ir briesmīga.

ĢMO pārtika

Cilvēkā zarnu traktā mājo gandrīz 500 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir pirmsākums daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.

Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.

Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu pienu, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojot govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt.

Bizness uz cilvēku veselības rēķina

Konvencionālo graudaudzētāju alkatībai un nekaunībai nav robežu. Tiek pat rupji pārkāpta darba drošības tehnika, nerunājot jau par dabas aizsardzības prasībām attiecībā uz upju krastiem.

Starp citu, tas ir Rēzeknes upes krasts Griškānu pagastā, kuru apsaimnieko zemnieku saimniecība, no kuras ienācis jaunais klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Graudaudzētājiem šādi rīkojoties, Latvijā gandrīz 70% ūdens ir tik tālu piesārņots, ka apdraud cilvēku veselību. ES pieprasa 10m aizsargjoslu, bet Latvijā pat 3m aizsargjoslas uzturēšana ir liela problēma. Tur pretī bioloģi uzskata, lai reāli pasargātu ūdeņus, šai joslai jābūt 50m Biedrības „Zemnieku saeima” līderiem pat pietiek nekaunības, teikt, kas mums kompensēs šādu joslu ievērošanu. Bizness uz cilvēku veselības rēķina.

Kad stājāmies Eiropas Savienībā, mēs lepojāmies kā otra zaļākā valsts pasaulē aiz Šveices. Pašlaik pateicoties konvencionālajiem lauksaimniekiem un mežu izcirtējiem, esam nonākuši ceturtajā desmitā un biedrojamies ar valstīm, kur apkurē izmanto pat nolietotās mašīnu riepas.

Eiropas Savienība ir uzsākusi pārkāpumu procedūras pret Latviju par Eiropas nozīmes biotopu iznīcināšanu. Tajā pašā laikā Latvijā notiek ostās pārkrauto kokmateriālu un šķeldas daudzuma pieaugums (20 – 40% gadā). Lobiju ietekmē likumi par biotopu aizsardzību joprojām nav pilnībā sakārtoti.

Absurdā lauksaimniecības politika

Pēdējie notikumi pasaulē, kas izraisījuši strauju degvielas, minerālmēslu, pesticīdu un tehnikas cenu svārstības, skaidri parāda līdzšinējās Zemkopības ministrijas stratēģijas trūkumus. Tiecoties pēc tūlītējas maksimālas peļņas, tiek atļauts izmantot papuves, kas ir būtiski dzīvas augsnes uzturēšanai. Dabas procesi nodrošina, ka mikroorganismi augiem saražo barības vielas, piesaista slāpekli no gaisa un pārveido minerālus augiem pieejamā formā. Taču, ja mikroorganismu nav, šie procesi nenotiek, un augi kļūst mazāk izturīgi pret slimībām. Mikroorganismiem nepieciešama enerģija, kuru tiem nodrošina augi polisaharīdu veidā. Ja augsne tiek pastāvīgi apstrādāta ar herbicīdiem, kas likvidē nezāles un bioloģisko daudzveidību, bet raža tiek pilnībā novākta, mikroorganismiem trūkst barības un notiek augsnes noplicināšanās. Lai to kompensētu, no ārzemēm tiek importēti dārgi minerālmēsli, kas veicina ražas masu, bet ne augu veselību. Tādēļ tiek importēti arī dārgi pesticīdi. Ar laiku šīs ķimikālijas nokļūst jūrā, pārmērīgi piesārņojot ūdeņus.

Zemgalē, kas agrāk tika uzskatīta par maizes klēti, gandrīz nav palikušas bioloģiskās saimniecības. Viss ir orientēts uz tūlītēju peļņu. Tas ka šāda saimniekošana, radīs nopietnas sekas nākamajām paaudzēm, nevienu neuztrauc. Par ražas pārdošanu iegūtie līdzekļi galvenokārt tiek izmantoti minerālmēslu, pesticīdu un modernākas tehnikas iegādei, kas samazina laukos strādājošo skaitu. Rezultātā izzūd viensētas, kas veido lauku ainavu un uztur bioloģisko daudzveidību. Tiek arī piesārņotas upes un jūra.

Cilvēki pēc dabas faktiski ir augļēdāji un nav nekādi plēsēji, tomēr savā ēdienkartē atvēl lielu proporciju gaļai, savukārt lopi, kuriem paredzēts ēst zāli, tiek baroti ar graudiem. Lielajās saimniecībās lopi nereti sauli savā mūžā neredz vispār, jo viss ir pakārtots tūlītējai maksimālai peļņai.

Šādu absurdo saimniekošanu subsidē ar nodokļu maksātāju naudu, lai gan loģiskāk būtu subsīdijas vairāk pārorientēt uz dārzeņu un augļu audzētājiem, jo pašreizējo pieprasījumu nevaram nodrošināt bez importa. Starp citu, Latvija sevi ar dārzeņiem nodrošina tikai par 60%.

Par subsīdijām lauksaimniekiem un loģiku

Visi zina, ka sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo, tie, kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdiju saņēmējiem, taču šoreiz ne par to. Es negrasos sev pieprasīt kaut kādas subsīdijas. Es vēlos valdības lēmumos saskatīt loģiku un tālejošu domāšanu.

Loģika man saka priekšā, ka subsīdijas ir mehānisms, kā ar sabiedrības, tas ir, nodokļu maksātāju naudu atbalstīt šīs pašas sabiedrības intereses – it kā lētāku pārtiku, pie reizes arī veikt uzskaiti, kas notiek laukos, tā es to saprotu. Pēc manas loģikas sabiedrībai būtu nepieciešama veselībai draudzīga pārtika par pieņemamu cenu. Tik tālu man viss saprotams, taču reālā dzīvē, braukājot pa laukiem, es redzu pilnīgi ko citu. Populārākās lauksaimniecības kultūru sējumu platības ir kvieši un rapsis, veselību visvairāk graujošās kultūras, kuras ekonomiski esot visizdevīgāk audzēt. Pēc tādas loģikas sanāk, ka marihuānu būtu ekonomiski vēl izdevīgāk audzēt, tikai, ko teiktu starptautiskā sabiedrība.

Mēs uztraucamies par katastrofālajām demogrāfiskajām problēmām valstī un nevaram saprast, kur ņemt naudu to risināšanai. Tai pašā laikā no nodokļu maksātāju naudas tiek subsidēti lielie konvenciālie graudaudzētāji, kas sūta savu produkciju uz valstīm, kur ir diametrāli pretējas demogrāfiskas problēmas salīdzinājumā ar Latviju. Rezultātā iznīcinām bioloģisko daudzveidību, noplicinām un indējam augsni, piesārņojam ūdeņus kā arī degradējam dabisko ainavu, padarot to par nepievilcīgu dzīvesvietu.

Covid-19 mums labi parādīja, kādā ‘’bedrē’’ ir cilvēku imūnsistēma un visa veselība kopumā. Šis vīruss ir kā pirmā sniegpulkstenīte tam lavīnveidīgajam procesam, kas draud, ja neko nemainīsim un ne jau ar vakcīnām paglābsimies, vienu vīrusu apslāpēsim, trīs būs vietā. Ne jau aptiekās un slimnīcās jāmeklē veselība, bet lauku vidē, no kurienes mēs visi nākam. Ar subsīdijām jāatbalsta tos cilvēkus, kas cenšas sakārtot lauku vidi, bet ne jau tos, kas šo vidi degradē, nogalinot tajā visu dzīvo, un ir naivi cerēt, ka pilsētniekus tas neskars.

Esam nonākuši līdz tādam absurdam, ka eļļas linus, kas kādreiz bija ļoti populāri, Latvijā gandrīz vairs neaudzē, linsēklas eļļas vajadzībām iepērk no Kazahstānas, Ukrainas un Kanādas. Veselības kontekstā linsēklu eļļa ir top produkts nr.1. Vēl var nosaukt, ko masveidīgi vajadzētu audzēt, tās ir kaņepes, mārdadži, kvinoja, amarants, prosa, lēcas, brokoļi. Dārzeņi jāaudzē dzīvā, minerāliem bagātā augsnē. Starp citu, mūsu senčiem fermentēti kāposti ziemā bija pamatēdiens, tajos nepievienoja, ne sāli, ne etiķi, ne cukuru, cilvēki neēda baltmaizi un bija daudz veselāki. Lūk, par šīm un līdzīgām kultūrām jāmaksā dāsnas subsīdijas, bet par kviešiem un rapsi loģiskāk būtu maksāt akcīzes nodokli, līdzīgi kā alkoholam un tabakai.

Es vēršos pie Zemkopības un Izglītības ministriju atbildīgajām amatpersonām, pat ne pie Veselības ministrijas, jo viņi nodarbojas ar seku novēršanu. Vai tad tiešām jums ar šo Covid-19 pandēmiju, ar šo dabas brīdinājumu, nepietiek? Vai jūs gribat, ka diennakts upuru skaits būtu mērāms nevis viencipara un divciparu skaitļos, kā tas bija, bet 3 un 4 ciparu skaitļos? Nu nevaram mēs izmainīt dabas likumus, mums ar tiem jāsadzīvo. Arī saeima tos grozīt un atcelt nevar, bet saeimas sastāvu vēlētāji gan var grozīt! Ja izveidojas piemērota vide pandēmijai, tad tā noteikti būs, baidos, ka ne viena vien, turklāt arī smagas, ar kurām tad varonīgi cīnīsimies kā pasakā ar daudzgalvu pūķi, vienu galvu nocērt, divas ataug vietā. Šajā internetvietnē visdažādākajos rakursos ir aprakstīts, kā sadzīvot ar dabu, tas viss ir izskaidrots soli pa solim. Tur nekā nav jauna, par to godīgi zinātnieki jau sen ceļ trauksmi. Vajag tikai vēlēšanos gribēt darīt un pieturēties pie loģikas!

Pašlaik tiešsaitē

Par lauksaimniecību