6modadekvuzt

Kopš bērnības mēs zinām, ka, piemēram, govis, aitas ēd zāli, putni pārsvarā meklē dažādas sēklas, graudus, bet suņiem un kaķiem patīk gaļa utt. Daba ir paredzējusi katrai dzīvnieku sugai uz zemeslodes savu uztura dabīgo tipu, tai skaitā cilvēkam. Visēdāju ir ļoti maz (mežacūkas, lāči, eži), turklāt šis formulējums visēdāji ir stipri nosacīts, ja to tā vispār var formulēt.

Viss ir pavisam vienkārši. Cilvēks nav ne zālēdājs, ne graudēdājs, ne gaļēdājs. Augļi priekš cilvēka ir uztura dabīgais tips, jo cilvēkam nav divkameru kuņģis, kā tas ir zālēdājiem. Nav kā putniem guzas, kur graudus paturot 10 stundas, tajos pārstāj darboties fermentu bloķatori – inhibitori, kas samazina to aktivitāti. Nav tāda zobu forma un žokļu uzbūve kā plēsējiem (plēsējiem horizontāli žoklis nekustās, tikai vertikāli, citādi tie sarautu žokļu saites). Salīdzinājumā ar plēsējiem cilvēkam ir citādāks siekalu sastāvs, daudz mazāks kuņģa sulas skābums un ir lielāks zarnu garums. Ne pēc viena parametra, ne pēc morfoloģiskās un ne anatomiskās uzbūves, cilvēks nav piemērots gaļas ēšanai. Daba gaļas ēšanu pieļauj tikai ekstremālās bada situācijās. Ēdot gaļu, aizkuņģa dziedzeris darbojas pārslodzes režīmā.

Cilvēki ir izdomājuši vairāk nekā 300 dažādu diētu. Vai jums kāda no tām derēs, noteikt var pavisam vienkārši – ir vai nav saskaņā ar dabiski noteikto.

Kādas sekas var būt pāriešanai uz adekvātu uzturu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba:
    Parādās vairāk enerģijas, jo mazāk jātērē uztura pārstrādei.

    Normalizējas svars.

    Vizuāli un iekšēji kļūst jaunāks.

    Sirds un asinsvadu slimību novēršana.

    Normalizējas holesterīna līmeni asinīs.

    Kardināli samazinās vēža saslimšanas risks.

    Var izvairīties no saslimšanas un pat izārstēt cukura diabētu.

    Samazinās nepieciešamība veikt ķirurģiskās operācijas.

    Samazinās nepieciešamība lietot medikamentus.

    Tualetē mazāk vajadzēs izmantot gaisa atsvaidzinātāju.

    Ilgi saglabājas laba redze.

    Neveidojas nierakmeņi.

    Impotences novēršana.

    Neveidojas aizcietējumi.

    Normalizējas asinsspiediens.

    Izvairīšanās no Alcheimera slimības, insulta.

    Palielinās kaulu stiprums, un samazinās artrīta risks.

    Pagarinās dzīves ilgums, un saglabājas skaidrs prāts.

    Pat ja jūs spersiet tikai vienu soli adekvāta uztura virzienā, būsiet ieguvēji.

 

Cik strauji drīkst pāriet uz adekvātu uzturu?
Kaut arī adekvāts uzturs ir priekšnoteikums praktiski visu slimību ārstēšanai, strauji pāriet nevajadzētu. Vislabāk to darīt pakāpeniski. Radikāla pāriešana var radīt nopietnas problēmas, kas saistītas ar parazītiem badošanās laikā, minerālvielu un vitamīnu rezervēm organismā, ar uzkrāto toksīnu daudzumu utt. Lai saņemtu to, ko organisms līdz tam saņēma ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, vajadzīgs laiks, lai varētu piemēroties un nepieciešamā daudzumā sintezētu pats vai ar mikrofloras starpniecību. Piemēram, B12 vitamīnu vai nepiesātinātās taukskābes omega-3 sastāvdaļas DHA un EPA sintezēt no ALA. Tas nav ātrs process, iespējams, vajadzēs gadu vai pat divus gadus.

Ja nu slimība ir tik tālu progresējusi, ka ārsti nedot cerības, piemēram, onkoloģija, tad radikāla pāriešana uz adekvātu uzturu kopā ar dabas dotajiem imūnsistēmas nostiprināšanas līdzekļiem ir vienīgā iespēja.

 

Organisms zina ēst vai neēst
Vienmēr jāieklausās savā ķermenī. Izņēmums ir ķīmiskais un narkotiskais uzturs, kas apmāna ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Ceptai pārtikai arī piemīt līdzīgas īpašības kā sintētiskai. Neviens dzīvnieks nav piemērots ne ceptai un ne sintētiskai pārtikai. Piemēram, ja patiesi organisms grib kartupeļus, tad gribēs jebkādus, ne tikai ceptus, tas ir sakarsētos līdz pat +3000 C

 

Olbaltumvielu denaturācija
Tā ir bioloģisko īpašību zaudēšana olbaltumvielu molekulas struktūras izmaiņu rezultātā. Tas nozīmē, ka olbaltumvielas zaudē daudzas funkcijas tādas, kā transporta, fotoaktīvā, katalītiskā (fermentatīvā), aizsargfunkcija, receptorā utt. Denaturāciju var izraisīt fiziskie faktori, tādi kā jonizējošais starojums un augsta temperatūra, kā arī ķīmiskie faktori – koncentrētas skābes, stipri sārmi, smagie metāli un ķīmiski aktīvi savienojumi.     

 

Organisms pats var sintezēt aminoskābes
Pastāv uzskats, ka, lai cilvēks iegūtu nepieciešamo  olbaltumvielu daudzumu, jāapēd tik un tik gaļas vai piena produktu, olu utt. Jāpiebilst gan, ka cilvēkam vajadzīgas aminoskābes, nevis olbaltumvielas, paņemot tās, piemēram, no cūkas. Aminoskābes vajadzīgas, lai būvētu savas unikālās olbaltumvielas, kuras der tikai vienīgi šim cilvēkam, kā atslēga slēdzenei. Taču, ja teikt vēl precīzāk, vajadzīgas minerālvielas organiskajā formā, lai sintezētu nepieciešamās aminoskābes.

Organismā aminoskābes sintezējas, aminējot ogļhidrātu ķēdi, tas ir, pievienojot slāpekli termiski neapstrādātajiem augļu cukuriem glikozei un fruktozei, dārzeņu cietei vai medum. Tie arī var būt nedenaturētie tauki, no kā tādā veidā var sintezēt olbaltumvielas. Slāpeklis rodas, noārdoties mūsu organisma vecajām šūnām disimilācijas procesā, kā arī draudzīgā zarnu mikroflora to spēj paņemt no gaisa. Kā zināms, vielmaiņas process tieši arī sastāv no diviem saistītiem procesiem – asimilācijas un disimilācijas. Tādā veidā  organismā notiek savu audu bezatkritumu atražošanas process un veco šūnu noārdīšanās rezultātā radušais slāpeklis tiek izmantots nepieciešamo aminoskābju sintēzei, nevis veido diezgan toksiskus atkritumus, kā kreatinīnu un urīnskābi.

 

Kāpēc cilvēkam gaļa nav nepieciešama?
Par gaļu pieņemts saukt dzīvnieku līķu muskuļu šķiedras. Tās termiski apstrādājot, notiek pilnīga un neatgriezeniska olbaltumvielu denaturācija. Tā ir amorfa masa, kas sastāv no nedzīvām šūnām.

Zarnās mītošā patogēnās baktērijas (kampilo baktērijas, enterokoki, klostrīdijas utt.) arī grib ēst un dod signālu smadzenēm, ka vajag, piemēram, gaļu. Faktiski, ne jau jūs gribat gaļu, to grib patogēnā flora. Gribēšana ir līdzīga kā alkoholiķim alkoholu. Ēdot gaļu, galvas smadzenēs rodas morfīni (opiāti). Gaļas ēdāji pēc maltītes ir ievērojuši, ka uzlabojas garastāvoklis, parādās spēka uzplūdums, arī agresija. Faktiski tas ir narkotiskās iedarbības mehānismam līdzīgs efekts, uztura narkomānija. Pastāv maldīgs pieņēmums, ka gaļa asociējas ar spēku, izturību, kārtīgs vīrs ēd gaļu utt. Faktiski ir otrādi. Gaļa saistās ar deģenerāciju, kā arī spēka, enerģijas un izturības trūkumu. Tā ir novecošana, agrā nāve, garantēta onkoloģija, ja vien neapsteigs, kāda cita slimība.

Ēdot gaļu, rodas nervu sistēmas uzbudināmība, kas saistīta ar toksiskiem faktoriem. Tas nav spēku pieplūdums. Ar gaļu arī tiek saņemti stresa hormoni, kas tajā veidojas lopa kaušanas brīdī.

Cepot gaļu, veidojas bīstami toksīni, tādi kā heterocikliskie amīni, nitrozamīni.

 

Žults
Asie produkti – ķiploki, sīpoli, mārrutki utt. satur skābes, bieži vien tā ir sērskābe. Kuņģī palielinās skābums. Ja kuņģis vesels, problēmu nekādu. Nonākot tālāk divpadsmit pirkstu zarnā, kur vide jau ir sārmaina, notiek skābes neitralizācija, tāpēc organisms spiests izdalīt daudz žults. Taču, ja žults satur daudz toksīnu, organisms samazina tās izdalīšanos. Aknas nevar izstrādāt žulti, kurā šo toksīnu nebūtu. Žults paredzēta tauku pilienu sašķelšanai. Organisms saprot, ka, ja tiek apēsts trekns uzturs, piemēram, speķis, sviests, krējums utt. ir jāizdala noteikts daudzums žults, kura nonāks zarnās ar visiem toksīniem un tālāk - iekļūs asinīs, kas nav pieļaujams. Tāpēc aknas izstrādā minimālo daudzumu žults, kas nav pietiekams tauku pārstrādei un no kuņģa ienākušās skābes neitralizācijai. Rezultātā tauki netiek pietiekami pārstrādāti. Rodas taukos šķīstošo vitamīnu deficīts. Cieš divpadsmit pirkstu zarna. Seko uzpūsts vēders. Taču ir arī ieguvums – izglābšanās no atkārtotas toksīnu nokļūšanas organismā. Mediķi to sauc par kairinātu zarnu sindromu un uzskata par neskaidras izcelsmes slimību.

Par tiem, kas dzer burkānu sulu saka, ka sulas dēļ parādās dzeltne, tomēr burkānos esošais karotīns nepadara ādu dzeltenu, to izraisa žults stāze (traucēta žults nonākšana zarnās), kuru veicina cepts un vārīts uzturs, sevišķi gaļa.

Ja žults nepietiek, ļoti vāji asimilējas vitamīni D3 un K2. Vitamīns D3 novada kalciju kaulu audos, bet K2 neļauj kalcijam atstāt kaulu audus. Tāpēc žults nepietiekamība ir viens no locītavu iekaisuma cēloņiem līdzās kandidām.

 

Tauki
No tauku trūkuma pirmkārt cieš nervu sistēma. Tauku  un vitamīnu trūkums organismā izpaužas kā muskuļu vājums, jo saņem nepietiekamus nervu impulsus. Iestājas nespēks, kaut arī enerģijas pietiek. Raksturīga emocionālā nestabilitāte, psihošana, emociju kritums.

Augu tauki samērā vāji asimilējas, jābūt tīram zarnu traktam, kas mūsdienās ir reta parādība. Ar auksto metodi spiestā eļļa spiešanas tehnoloģiskajā procesā tomēr sasilst līdz +700 C, kaut arī sasilšana ir īslaicīga, no tās izvairīties nevar. Tāpat notiek saskare ar gaisu, tātad oksidēšanās.  Arī eļļu saturošās sēklas, ēdot nesamaltas, vāji asimilējas. Tāpēc jāmērcē, jāsamaļ un uzreiz jāēd. Labs variants ir avokado un mango sviests (iegūst no mango kodola).

 

Avokado
Kaut arī avokado, kura dzimtene ir Guama, tiek pozicionēts kā vērtīgs augu izcelsmes taukvielu avots, tomēr tam ir arī negatīvās īpašības. Sevišķi tas attiecas uz lielveikalos nopērkamajiem industriāli audzētajiem augļiem, jo var saturēt kancerogēnus.  Avokado nebūtu ieteicams lietot mātei bērna zīdīšanas periodā, jo veicina piena laktācijas samazināšanu. Bērnam var rasties izsitumi uz ādas.

Avokado samazina labā holesterīna līmeni asinīs, reizē šķidrinot asini, kā arī var izraisīt dažādas alerģiskas reakcijas, piemēram, uztūkt mēle vai balsene, var rasties galvassāpes, migrēna, apgrūtināties elpošana (asmātiskā reakcija). 

 

Melno ķimeņu eļļa
Jau kopš seniem laikiem cilvēce zināja par melno ķimeņu ārstnieciskajām īpašībām. Ēģiptē, Tutanhamona kapenēs, tika atrasta pat ķimeņu eļļas vanna. Melno ķimeņu eļļai piemīt antioksidanta un imunitāti uzlabojošas īpašības. Tā satur 18 polinepiesātinātās un 8 piesātinātās taukskābes, tajā ir 15 aminoskābes, tai skaitā visas tā dēvētās neaizvietojamās. Tajā ir daudz visdažādāko vitamīnu, flavonoīdu, monopolisaharīdu, fosfolipīdu, fitosterolu, beta-karotīna un miecvielu. Pateicoties tās sastāvā esošajiem fitosteroliem, tiek mazināts sliktā holesterīna līmenis asinīs. Tai piemīt arī antidiabētiskās īpašības, jo ķimeņu eļļa samazina glikētā hemoglobīna līmeni asinīs, aktivizējot Langerhansa saliņu beta šūnas. Rezultātā mazinās insulīnrezistence - tas nozīmē, ka to ieteicams lietot cukura diabēta slimniekiem.

Sievietēm melno ķimeņu eļļa menstruācijas laikā palīdz mazināt sāpes, to var izmantot dzemdes kakla čūlas jeb erozijas ārstēšanā, bet pēc bērna piedzimšanas ar to var uzlabot laktāciju, un, caur mātes pienu nonākot bērna organismā, tā palīdz novērst kolikas, kuru dēļ mazajam sāp vēders. Turpretī vīriešiem tā palīdz paaugstināt tostesterona līmeni un uzlabot vīriešu funkcijas, kā arī novērst neauglību un prostatītu.

Pateicoties optimālai taukskābju proporcijai, melno ķimeņu eļļa atvieglo, piemēram, sauso klepu, uzlabo atmiņu, mazina depresiju un novērš aizcietējumus.

Iegādājoties jāizvēlas melno ķimeņu eļļa, kas ir auksti spiesta, vislabāk ar vakuuma metodi, taču jāņem vērā, ka tā pēc atvēršanas ātri oksidējas, kas ir ļoti nevēlami. Tā jāiegādājas nelielos traukos. Izmantošanai ieteicamākais un vienkāršākais veids ir lietot 1-2 tējkarotes nepilnu pusstundu pirms ēdienreizēm. 

 

Brokoļi
Brokoļus varētu pieskaitīt pie cilvēkam vērtīgākajiem top produktiem un arī to sēklas ir ideāla izvēle diedzēšanai. Tajos ir ne tikai minerāli, vitamīni, hlorofils, bet arī tāda unikāla un aktīva viela kā sulfarafāns. Tas ir arī citos krustziežu dzimtas dārzeņos, taču brokoļi ir čempioni. Sulfarafāns palīdz uzturēt veselus asinsvadus un locītavas, mazina cukura diabēta un onkoloģijas risku, ir spēcīgs antioksidants, tas darbojas kā aknu detoksikants, mazina oksidatīvo stresu.

Svaigie brokoļi satur tādu vielu kā glikorafanīns, kas ir sulfarafāna priekštecis. Tāpat kā citos krustziežu dārzeņos, arī brokoļos ir ferments mirozināze, kas sajaucoties (košļājot, sarīvējot, sablenderējot) ar glikorafanīnu, veido sulfarafānu, turklāt jo sīkāk brokoļus sasmalcina, jo vairāk tas veidojas.

Lai iegūtu maksimālo labumu, brokoļus ideālā variantā vislabāk ir ēst termiski neapstrādātus, taču, tā kā sulfarafāns ir termoizturīgs, tos var arī vārīt. Tikai 1 stundu iepriekš brokoļi ir jāsasmalcina, lai sulfarafāns pagūtu sintezēties, jo ferments mirozināze, kas to veido, ir termoneizturīgs.

Iegādājoties veikalā sasaldētos brokoļus, jāņem vērā, ka tie pirms sasaldēšanas ir blanšēti jeb applaucēti un tādos vairs nebūs fermenta mirozināzes, tātad arī nesintezēsies sulfarafāns. Tāpēc jāpievieno kādi citi svaigi dārzeņi, kuri satur šo fermentu, tikai pēc samaisīšanas jāpagaida, lai sulfarafāns izveidotos. 

 

Skābenes un rabarberi
Daba mums ir radījusi visu lietošanai gatavā veidā. Problēmas sākas, kad iejaucas cilvēks, un sāk cept, vārīt, marinēt utt. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kad vērtīgs produkts tiek padarīts par bīstamu, ir skābeņu termiskā apstrāde.

Skābenes ir sūreņu dzimtas augs, kas cilvēka uzturā ir viens no efektīvākajiem skābeņskābes ieguves avotiem. Organiskā skābeņskābe cilvēkam ir absolūti nekaitīga, organismā tā ir viens no galvenajiem dzelzs un magnija piegādātājiem, palīdz uztura pārstrādes sistēmai asimilēt kalciju. Skābenes satur arī citas skābes, piemēram, citronskābi un ābolskābi. Skābenēm piemīt vairākas ārstnieciskās īpašības: tās veicina rētu dzīšanu, darbojas kā pretiekaisuma līdzeklis, palīdz atjaunot C vitamīna rezerves pie cingas. Satur plašu klāstu vitamīnu, flavonoīdu un mikroelementu, ja vien augsne, kur tās augušas, nav noplicināta.

Tiklīdz organiskā skābeņskābe kļūst par neorganisko (pēc termiskās apstrādes), tā veido savienojumu ar kalciju neorganiskā formā, un rodas kalcija deficīts ar no tā izrietošām sekām. Ja neorganiskās skābeņskābes ir daudz, tā var nogulsnēties sīku kristālu formā nierēs un urīnpūslī akmeņu veidā. Taču skābeņskābe nav tikai skābenēs, bet arī spinātos, rabarberos, lapu bietēs (mangolds), sparģeļos, karambolā, kazenēs, sarkanajās ērkšķogās, baklažānos, pastinakā, kakao pupās, mango, melnajā tējā.

Pie skābeņskābi saturošu produktu termiskās apstrādes veidojas oksalāti. Tie ir skābeņskābes sāļi. Oksalātu palielināts daudzums urīna ir urolitiāzes jeb nierakmeņu slimības priekšvēstnesis.

Turpretī, piemēram, zaļie kokteiļi no skābenēm un spinātiem, protams, termiski neapstrādāti ir ļoti vērtīgs daudzus fermentus saturošs produkts, kas pozitīvi iedarbojas uz sirds asinsvadu sistēmu, nostiprina kaulus, uzlabo redzi un darbojas kā profilaktisks līdzeklis pret kataraktu, ir urīndzenošs līdzeklis, palīdz nierēm attīrīties no sāļiem un toksīniem, mazina iekaisuma procesus elpošanas sistēmā.

Rabarberos skābeņskābes ir vēl vairāk nekā pašās skābenēs, tāpēc sevišķi nevēlami ir tos vārīt vai citādi termiski apstrādāt. Arī cukuru nevajag pievienot, ja nu vienīgi nedaudz medu.

  

Ķiploki
Jau medicīnas pamatlicējs Hipokrāts par ķiplokiem ir teicis, ka tie jāēd katru dienu. Ķiploki ir vienīgais pārtikas produkts, kas satur tādu elementu kā germānijs, kas nepieciešams asinsvadu elastības nodrošināšanai. Ķiplokos ir ļoti spēcīgs mūsdienu cilvēkiem tik ļoti nepieciešamais antioksidants selēns. Specifisko un aso aromātu tajos rada sērs, kas ļoti noder sēru saturošo aminoskābju sintēzei. Ķiplokiem piemīt pretvīrusu un antibakteriālās īpašības, bet, salīdzinājumā ar medikamentiem, tie nerada blaknes. Darbojas arī kā pretsēnīšu preparāts, tas gan attiecas zemākajām sēnītēm mikromicetēm, tāpēc izmanto, piemēram, kā pretblaugznu līdzekli.

Pie ķiploku darbīgajām vielām ir pieskaitāms valīns, alicīns, γ-glutamil-L-cisteīna peptīdi un L-cisteīna sulfoksīdi. Ķiploki ir visspēcīgākais žults izdalīšanos veicinošais līdzeklis (žults no žultspūšļa nonāk divpadsmit pirkstu zarnā). Tie palīdz novērst akūtā pankreatīta attīstību, kā arī samazina triglicerīdu līmeni asinīs, tādējādi samazinot sirds asinsvadu slimību risku. Tiek samazināts zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) līmenis un palēninās to oksidācija, kas ir galvenais cēlonis holesterīna plātnīšu jeb aterosklerotisko pangu veidošanās aizsākumam. Ķiploki aktivizē trombocītus, un tiek mazināta to salipšana, tāpēc sirds asinsvadu slimību profilaksē tas ir pat efektīvāks un drošāks līdzeklis par aspirīnu. Uzlabojas asinsvadu iekšējā slāņa endotēlija funkcijas un pastiprinās slāpekļa oksīda izstrāde.

Visas iepriekš minētās ārstnieciski profilaktiskās īpašības attiecas tikai uz termiski neapstrādātiem ķiplokiem. Optimālais lietošanas daudzums 2-4 vidēja lieluma daivas dienā kopā ar salātiem un taukvielām.

 

Kaņepes
Kaņepju labvēlīgā ietekme uz cilvēka veselību sevišķi pie nervu sistēmas traucējumiem zināma jau kopš seniem laikiem. Kaņepju sastāvā ir plašs spektrs cilvēka veselībai noderīgu bioloģiski aktīvu vielu, tai skaitā kanabidiols (CPD) un tetrahidrokanabinols (THC) - psihotropa viela, kura saskaņā ar likumu, nedrīkst pārsniegt 0,2%. Latvijā akceptētās kaņepju šķirnes šai likuma prasībai atbilst.

Kanabidiols ir dabīga viela, ko cilvēka šūnas atpazīst un izmanto. Nonākot cilvēka organismā, tas sāk izlīdzināt balansa jeb homeostāzes traucējumus imūnajā un nervu sistēmās. Turpretī mākslīgi sintezētas analoģiskas vielas nespēj ņemt vērā visus procesus, ko izveidojusi daba, tāpēc nav tik efektīvas.

Iekšējo kanabinoīdu endokabinoīdu sistēma ir viena no lielākajām sistēmām cilvēka organismā. Ja cilvēks ir vesels, visus nepieciešamos kabinoīdus cilvēka organisms izstrādā pats, turpretī, ja tā nav, var veidoties migrēna, kairināto zarnu sindroms, fibroamalģija un daudzas citas veselības problēmas.

Kanabinoīdi anandamīds un 2-arahidonoilglicerīns ir neirotransmiteri, kurus ražo smadzeņu neironi. Kanabinoīdu receptori atrodas sirds asinsvadu sistēmā, centrālajā nervu sistēmā, kaulu smadzenēs, limfātiskajā sistēmā, urīnpūslī, zarnu traktā. Anandamīds, kas rada labsajūtu izstrādājas, piemēram, sportistam uzvarot sacensībās vai cilvēkam meditējot. Šos brīžus parasti cilvēks atceras kā laimīgus mirkļus savā dzīvē. 2-arahidonoilglicerīns atrodams mātes pienā. Bērnam tas rada dabisku nomierinošu efektu.

Mūsdienās cilvēkam nelabvēlīgie faktori – piesārņotā pārtika, gaiss un ūdens, kā arī dažādi starojumi negatīvi ietekmē organisma iekšējo līdzsvaru homeostāzi. Visas cilvēka organisma sistēmas ir savstarpēji saistītas un mijiedarbojas. Pietiek tikai kādā no tām rasties traucējumiem, tā izjūk savstarpējais līdzsvars visā organismā. Tieši tas ir cēloņu pamats dažādiem simptomiem – bezmiegs, baiļu sajūta, uzbudināmība, nogurums. Kaņepes ir dabīgs līdzeklis, lai uzturētu līdzsvaru organismā starp dažādām sistēmām.

 

Šūnu autolīze
Autolīze ir šūnas pašsagremošanās efekts. Katrā dzīvā šūnā ir ieprogrammēts pašnoārdināšanās, jeb apoptozes process. Kuņģa sula nesašķeļ olbaltumvielas, bet ar sālsskābes ūdeņradi aktivizē šūnu lizosomas, tie ir tādi kā maisiņi, kur glabājas fermenti. Termiski apstrādātajā pārtikā fermenti neizdalās.

Kuņģa sula neko nepārstrādā, bet palaiž tikai pašsagremošanās procesu. Autolīzei jāaizņem 60-70% no uztura pārstrādes cilvēka organismā.

Ēdot dehidrētos augļus, nenotiek autolīzes process, līdzīgi kā, ja ir pievienots sāls vai cukurs.

 

Rieksti
Rieksti ir produkti ar augstu olbaltumvielu saturu. Tos nevajadzētu ēst kopā ar saldumiem. Tā kā olbaltumvielas kopā ar ātrajiem ogļhidrātiem no kuņģa nonāk ātrāk divpadsmit pirkstu zarnā, tātad sliktāk tiek pārstrādātas, pastiprinās imunitātes reakcija ‘’antigēns – antiviela’’ tiek pārslogota imūnsistēma. Riekstus vēlams ēst dienas pirmajā pusē, bet vislabāk tie savienojami kopā ar zaļumiem un dārzeņiem. Rieksti vāji asimilējas un nesamaltā veidā, tos var apēst ļoti daudz, taču samaļot tie kļūst ļoti sātīgi, tāpēc daudz neapēdīsiet.

 

Ciete
Ciete ir galvenais polisaharīds, kas uzkrājas augu sēklās. Termiski apstrādātā ciete vairs nav tā, kas ir termiski neapstrādātajos augos un, kuru ferments amilāze kopā ar citiem fermentiem var pārstrādāt. Vārītā ciete ne tikai ūdenī, bet arī spirtā nešķīst. Karstā ūdenī no cietes veidojas klīsteris. Tāpēc graudus ēst nevajadzētu, tajos daudz cietes. Turpretī diedzējot, ciete pārvēršas glikozē un fruktozē. Pēc 4 – 5 dienu diedzēšanas C vitamīna daudzums palielinās 20 – 30 reizes. 

 

Vitamīns B12 
Tā kā sabiedrībā saistībā ar gaļas neešanu cirkulē maldīgs uzskats, ka bez gaļas nav B12 vitamīna, lai šo mītu kliedētu, tapis šīs raksts.
 
Vitamīnam B12 ir četras formas:
  Metilkobolomīns.
Tā ir dabīgā, visaktīvākā, visefektīvākā un arī visdārgākā forma, kura piedalās visos organisma attīrīšanās procesos un tai ir svarīga loma DNS kvalitātē.
 
  Hidroksikobalamīns.
Šī forma skaitās dabīgā, bet neaktīvā, tāpēc vāji asimilējas. Pats cilvēka organisms to neizstrādā, to izstrādā baktērijas. Taču ir arī prerogatīva - visilgāk saglabājas, tāpēc to izmanto pie dažām smagām slimībām, piemēram, ļaundabīgā anēmija. Hidroksikobalamīnu var iegūt ar uzturu vai ievadot injekciju veidā.
 
 Adenozilkobolomīns (adenosyl cobalomine).
Šādu B12 vitamīna formu cilvēka organisms spēj radīt pats un uzglabāt aknās, lai izmantotu pēc vajadzības. Ja organisms nespēj pietiekamā daudzumā to producēt un utilizēt, rodas aminoskābju, tauku un ogļhidrātu vielmaiņas procesu traucējumi, kas izpaužas kā enerģiskuma trūkums un apātija. 
 
 Ciankobolamīns.
Tā ir vitamīna B12 sintētiskā forma, kas aptiekās sastopama visbiežāk un ir vislētākā, kā arī visvājāk asimilējas cilvēka organismā.

Par B12 trūkumu visbiežāk liecina noguruma pastiprināšanās, bieža apetītes samazināšanās, disbakterioze, sejas bālums ar iedzeltenu toni, galvassāpes, reibonis staigājot, aizdusa pie fiziskām slodzēm, zosāda, slikta pirkstgalu jūtība, nervu sistēmas traucējumi.

B12 ir vienīgais ūdenī šķīstošais B grupas vitamīns. Tas ir noturīgs pret termisko apstrādi. Dabā B12 vitamīnu var sintezēt augsnes baktērijas, tas nozīmē, ka viens no iegūšanas veidiem ir nevīžīgi nomazgāti dārzeņi, kas auguši ar pesticīdiem nesagandētā augsnē. Starp citu, šis ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem agrāk nebija problēmu ar šo vitamīnu.

Lai nebūtu B12 deficīta, tradicionālajā medicīnā iesaka ēst gaļu. Taču zināms ir tas, ka pasaulē dzīvo miljoniem cilvēku, kuri ne reizi savā dzīvē nav ēduši gaļu un viņiem visbiežāk nav B12 vitamīna deficīta. Arī dzīvniekiem, kas neēd gaļu, nav deficīta. Tas nozīmē, ka daba ir paredzējusi citus iegūšanas mehānismus. Ne tikai augsnes baktērijas to sintizē, arī kukaiņu zarnu traktā šis vitamīns sintezējas. 

B12 vitamīnu sintezē dažu veidu baktērijas, piemēram, zarnu nūjiņas. Sintēze notiek galvenokārt resnajā zarnā, atlikusī daļu tievās zarnas augšējā daļā. Tā kā ap 90% ūdens uzsūcas resnajā zarnā un šis vitamīns ir ūdenī šķīstošs, tas arī uzsūcas resnajā zarnā. Tomēr lielākai daļai cilvēku resnā zarna pieblīvēta ar fēčakmeņiem, sēņu micēlijiem un gļotām, tāpēc uzsūkšanās stipri apgrūtinās. Pateicoties mūsdienu tradicionālajam uzturam, tīrs un sakārtots zarnu trakts, ir reta parādība, tāpēc mediķiem taisnība vien ir, ka vitamīns B12 neizstrādājas. Ar pesticīdiem apstrādātajā augsnē vitamīna B12  daudzums strauji samazinās. To pārliecinoši uzrāda attiecīgie pētījumi. Taču augi, kas auguši dzīvā ‘’nenogalinātā augsnē’’, satur B12 vitamīnu. Cilvēka organismā to var ietekmēt parazītu klātbūtne, visvairāk B12 vitamīnu tērē spalīši un lamblijas (vienšūņi).

B12 uzkrājas aknās, tā rezerves var saglabāties ilgam laikam un pietikt pat vairākiem gadiem. No aknām B12 izdalās ar žulti un tālāk nonāk zarnās, bet uzsūcas galvenokārt tievās zarnas apakšējā daļā. Tam ir svarīga loma asins veidošanās procesā - magnijs, kas atrodas zaļo augu hlorofilā, tiek aizvietots ar dzelzi kobolamīna klātbūtnē. Neizmantotais B12 vitamīns ar asinīm atgriežas atpakaļ aknās un veicina to fermentatīvo aktivitāti, kā arī aizkavē tauku infiltrāciju, tas ir triglicerīdu uzkrāšanos aknu šūnās, tādā veidā lipīdu apmaiņa netiek traucēta un nav problēmu ar holesterīnu.

B12 nodrošina lipoproteīnu un nervu audu mielīna apvalku sintēzi, tas nozīmē, ja šī vitamīna pietrūkst, rodas megaloblastiska anēmija. Vēl tam ir svarīga loma nukleīnskābju producēšanā, kuras nepieciešamas ģenētiskā materiāla veidošanai, tas ir DNS sintēzē. Tāpat nepieciešams eritrocītu sintēzei, aminoskābju transformācijai, olbaltumvielu sintēzei un asinsvadu elastībai. Piedalās ogļhidrātu un lipīdu (tauku) vielmaiņā. Aizkavē pankreatīta rašanos.

Ja cilvēkam ir dzelzs deficīta anēmija un nav bijuši ievērojami asins zudumi ir ļoti liela varbūtība, ka pie vainas ir parazīti, kas patērē lielu daudzumu asins, piemēram, šistosomas (lat. Schistosoma), ankilostomas (lat. Ancylostoma duodenale) utt. Dažkārt to izraisa reti sastopamas slimības. 

Kobaltam dažādos savienojumos var būt dažādas ķīmiskās vērtības – vienvērtīgs, divvērtīgs un trīsvērtīgs. Tāpēc, ja gribam lietot B12 mākslīgi, nevis ar pārtiku, tad vajag nevis ciankobolamīnu, kuram jāatbrīvojas no olbaltumvielas pārnesēja, lai uzsūktos, bet  metilkobolamīnu, jo tas sāk uzsūkties jau mutē bez transporta olbaltumvielas.

Ja vitamīna B9(folijskābe) ir pietiekoši, apgrūtinās B12 vitamīna noteikšana, tāpēc jāveic homocisteīna analīze.

B9 jāatrodas šūnās, nevis asins plazmā, kur, ja Bpar daudz, slikti asimilējas B12. Pirms lietot papildus B9, jāņem vērā, ka folijskābe iznīcina imūnsistēmas NK šūnas, kas ir visagresīvākās no limfocītiem, kam ļoti svarīga loma vēža šūnu, vīrusu un dažādu infekciju iznīcināšanā. Tāpēc ir svarīgi Buzņemt dabīgā formā, piemēram, ar svaigiem dārzeņiem, nevis termiski apstrādātiem produktiem.

Veģetāriešiem, kuri lieto daudz zaļumu, var izrādīties, ka B12 analīze var būt nepareiza, jo ja homocisteīna daudzums ir paaugstināts, tad noteikti, ka būs B12 deficīts, pat, ja analīze uz pašu vitamīnu uzrāda pietiekamību. Tas ir tāpēc, ka ar uzturu tiek saņemts daudz B9 (folijskābes), kuras ir daudz zaļumos.

Metionīnu sintēzē no homocistēīna, jo metionīns nepieciešams, lai folīnskābi pārvērst par folijskābi, kura nodrošina normoblastisko (normāla izmēra eritrocīti) asinsradi. Pārāk liels homocisteīna daudzums liecina par B12 deficītu, bet par pietiekamību liecina metionīna normāla sintēze. Homocisteīns ir aminoskābe, kas bojā asinsvadu sienas. Tā veicina aterosklerozes procesu, kam seko sirds išēmiskā slimība un infarkts. Uz bojātajām asinsvadu sieniņām nogulsnējas aterosklerotiskās pangas.

Gandrīz visiem smēķētājiem ir B12 vitamīna deficīts, to izraisa arī alkohols. Samazinās roku un kāju jūtība, parādās roku drebēšana, sevišķi tas novērojams veciem cilvēkiem. Tas saistīts ar to, ka tiek bojāti neironu aksonu mielīna apvalki, kas lielākoties sastāv no taukiem, un darbojas kā nervu šūnu izolatori. Šo parādību sauc par polineiropātiju.

B12 vitamīna uzņemšanu no uztura iespaido vairāki faktori. Tas ir kuņģa izstrādātā iekšējā faktora daudzums, ko ietekmē kuņģa sulas skābums. Citiem vārdiem sakot, mukoproteīna daudzums, ko izstrādā kuņģa gļotādas apvalkā parietālās šūnas, atkarīgs no tā cik skāba vide kuņģī, bet vides skābums atkarīgs no lietotā uztura, tāpēc problēmas rodas no neadekvāta uztura.

Apvienošanās ar iekšējo faktoru nepieciešama,  lai pasargātu B12 vitamīnu no uztura pārstrādes fermentiem, kā arī no zarnās mītošajām baktērijām, kamēr tas nonākot tievās zarnas apakšējā daļā, sāk absorbēties asinīs un savienojas ar asins plazmas glikoproteīniem. Ar asins plūsmu B12 nonāk audos un šūnās, pārpalikums akumulējas aknās. Vislabāk iekšējais faktors izstrādājas, ēdot viena veida ēdienu nelielās porcijās, savukārt pārēšanās gandrīz aptur tā izstrādi un veicina B12 deficītu. Tas ir insulīnatkarīgs process, ko ietekmē cukura līmenis asinīs. Piemēram, sevišķi lielas cukura līmeņa svārstības rada rafinētais cukurs, vienlaikus iespaidojot vides skābumu kuņģī.

Neizmantotais iekšējais faktors difundē caur kuņģa sienu un nonāk asinīs, kur tiek izmantots eritrocītu formēšanai, arī esošo  eritrocītu dzīves ilguma pagarināšanai. Ja tā ir nepietiekoši, eritrocītu mūža ilgums var samazināties vairākkārt, kas var būt viens no ļaundabīgās anēmijas cēloņiem.

Ja B12 uzņem atsevišķi kapsulās vai šķidrā veidā, tad to vēlams darīt dienas sākumā un kopā ar ēdienu, lai labāk asimilētos. Ar vienu vai diviem olu dzeltenumiem var nodrošināt vitamīna B12 diennakts normu.

No biškopības produktiem B12 visvairāk ir bišu māšu peru pieniņā, taču var arī atrasties bišu maizē.

 

Vitamīns B9 (folijskābe)
Kopā ar vitamīnu B12 vitamīns B9 jeb folijskābe piedalās eritrocītu veidošanā, piegādājot oglekļa molekulas hemoglobīna veidošanai. Folijskābe nodrošina nervu sistēmas darbību un ir neaizvietojams komponents muguras smadzeņu šķidrumā. Folijskābe ir svarīga grūtniecībā, jo ar tās palīdzību notiek ģenētiskās informācijas nodošana, tā kā tā ir iesaistīta nukleīnskābes sintēzē. Bez folijskābes nav iespējama sālsskābes izstrāde kuņģī, tā nepieciešama olbaltumvielu sintēzei.

Vitamīns B9 nepieciešams neirotransmiteru - hormonu seratonīna un noradrenalīna veidošanā, no kuriem atkarīgs psihoemocionālais fons, optimisms, garastāvoklis un aktivitāte.

Ir trīs vitamīna B9 iegūšanas veidi – ar pārtiku, ar uztura bagātinātājiem un sintezēšanu kuņģa zarnu traktā, kas mūsdienu cilvēkam ir problemātiski. Lai iegūtu B9 vitamīnu, jāēd zaļumi, der visdažādākie. Ar uztura bagātinātājiem gan jāuzmanās, nedrīkst izvēlēties mākslīgi sintezētos, jo tie asimilējas tikai par 10%, turklāt rada nepatīkamas blaknes.

                                                                             biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 451 viesi un nav reģistrētu lietotāju

6adekvuzt

                                                Adekvāts uzturs

Šajā sadaļā ietvertā informācija par šo tēmu ir vispārēja rakstura un nav adresēta konkrētam cilvēkam, konkrētas problēmas risināšanai. Tā paredzēta dot aizsākumu tālākai zināšanu apguvei par šo tēmu.

Pirms aplūkot šo tēmu, būtu jāatceras un jāievēro daži svarīgi priekšnoteikumi. Tas, kas der vienam cilvēkam, var nederēt vai pat būt bīstams citam, sākuma stadijā pat tāds uzturs, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba. Mums katram ir atšķirīga organisma piesārņojuma pakāpe un raksturs, minerālu un vitamīnu rezerves. Atšķiras organisma fermentatīvie resursi, ēšanas un ūdens dzeršanas ieradumi. Tie ir ļoti daudzi faktori, kurus nedrīkst ignorēt.

Ārstēšana ar uzturu, pamatojoties uz dabas likumiem, ir sfēra, ar ko nodarbojas ekomedicīna.  Oficiālā medicīna vairāk pievēršas simptomu noņemšanai, nevis slimību cēloņiem, tāpēc ideālais variants būtu griezties pie sertificēta ārsta naturopāta, ja vien Latvijā tādu var atrast.

 

Adekvātais uzturs palielina cilvēka intelektuālās spējas
Pasaules vēsturē izcilākie cilvēces prāti, tādi kā Pitagors, Hipokrāts, Leonardo da Vinči, Alberts Einšteins, Sokrāts, viņiem ir kopīgs tas, ka tie deva priekšroku  adekvātam uzturam, tādam kādu cilvēkam paredzējusi daba.

Vai tad senāk cilvēki bija dumjāki, kad uzturā lietoja pamatā adekvātu uzturu. Devās mežā ar cirvi, sēklu kuli un izdzīvoja. Pat būvēja baznīcas bez nevienas naglas un cementa, tikai no koka, pat pamatos lika koku un būves ilgi saglabājās. Vienkārši zināja un ievēroja dabas likumus, dzīvoja saskaņā ar dabu.

Arī tagad pasaulē ir reģioni, kur dzīvnieku izcelsmes produktus nelieto, un tur populācija neizmirst.

 

Pilnvērtīgs uzturs katram savs
Cilvēkam pārejas ilgums uz tādu uzturu, kādu tam ir paredzējusi daba, ir atkarīgs no tā, kāds tas ir bijis iepriekš. Cilvēkam, kas tradicionāli lieto dzīvnieku izcelsmes uzturu, organisms pierod, ka daudzas vielas saņem gatavā veidā. Augu valsts produkti satur tikai to izejvielas. Tāpēc vajadzīgs pārejas periods, kamēr organisms iemācās tās pārstrādāt. Straujai pāriešanai fermentatīvā sistēma visbiežāk nav gatava.  Ja vēl 50 gadus senā pagātnē tas bija viegli izdarāms, tad tagad tas ir daudz grūtāk paveicams. Analoģiski kā ar vakcīnām – mūsdienās tās pašas dozas var izrādīties pat bīstamas, jo imūnsistēma un attīrīšanās sistēma ir daudz vairāk noslogotas.

Cilvēkam, pārejot uz adekvātu uzturu notiek straujš svara zudums, jo toksīnu izvadīšanai tiek tērētas olbaltumvielas. Lai kompensētu to deficītu, labi iederas, piemēram, diedzētās kaņepes, kailgraudu auzas. Ar riekstu ēšanu gan nevajadzētu aizrauties, jo to sastāvā esošās olbaltumvielas, veidotas no garām saritinātām aminoskābju ķēdēm, kaut arī ne tik grūti sadalāmām kā tas ir gaļā, tomēr tas jāņem vērā. Vispiemērotākie ir ciedru rieksti, vislabāk sasaldētie vai vakuuma iepakojumā. Jo augstākā temperatūrā rieksti tiek uzglabāti, jo ātrāk oksidējas. Oksidējušies tauki rada daudz brīvo radikāļu.

Kad cilvēks pārstāj ēst ierasto uzturu, sajūtas ir līdzīgas paģirām. Piemēram, gaļā tie paši endorfīni, morfīni, kas rada narkotisku efektu, līdzīgi kā cigaretes un alkohols, tas rada šķietamu, spēku pieplūdumu, kā arī agresiju un garastāvokļa uzlabošanos. Uzturs iedarbojas uz neirohumorālo regulāciju un garšas receptoriem. Narkotiskais efekts un toksiskie faktori ir savstarpēji saistīti. Smadzenēs notiek inervācija, tāpat kā uz spēcīgu pierastu kairinātāju, kas saistās ar neirohumorālo regulāciju, kura savukārt saistīta ar nervu un endokrīno sistēmu.

Ir četras vielas, kas sastopamas tikai dzīvnieku izcelsmes produktos un nav tiešā veidā atrodamas augu izcelsmes pārtikā. Tas ir holesterīns, ko spēj pietiekamā daudzumā saražot mūsu aknas, vitamīni AB12 un D. Vitamīnu A organisms var veidot no augos esošā beta-karotīna, bet D vitamīna veidošanai pietiek pat ar neilgu uzturēšanos saulē. Jāņem vērā, ka, atsevišķi uzņemot un pārdozējot šos vitamīnus, tie kļūst toksiski. Visprecīzākā dozēšana notiek, kad organisms tos sintezē pats. Problemātiskāk ir ar B12 vitamīnu. To spēj saražot augsnē mītošās baktērijas un arī cilvēka zarnās dzīvojošās labās baktērijas, tai skaitā slāpekli fiksējošās, taču ar nosacījumu, ka zarnu trakts nav aizaudzis ar sabiezējušām gļotām, fēčakmeņiem un tur nevalda patogēnā mikroflora. Slāpekli fiksējošās baktērijas mājo tikai tīrā zarnu traktā un augsnē.

 

Kāpēc nav vēlami dzīvnieku izcelsmes produkti?
Lai arī cik būtu kuņģa skābes un pepsīna, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas līdz galam nesadalīsies un nonāks 12 pirkstu zarnā, kur jau ir sārmaina vide. Cilvēkam lietojot uzturā, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, sevišķi gaļu, asinsrites sistēmā nonāk līdz pat 30 – 40% līdz aminoskābēm nesadalītas olbaltumvielas. Salīdzinājumā ar cilvēku imūnsistēma svešas olbaltumvielas neklasificē vīrusos, baktērijās, sēnītes vai līdz galam nesadalītās gaļas paliekās. Imūnsistēma uztver to kā antigēnu jeb svešķermeni, svešas informācijas nesēju, kas obligāti jāiznīcina. Notiek svešu olbaltumvielu absorbēšana antiģēns – antiviela reakcija ar tālāku fagocitozi, parādās strutainie jeb purulentie toksīni. Rodas kadaverīns (līķu inde), kas neizvadoties, uzkrājas visdažādākajās vietās.

Cilvēka organismam nav tik daudz resursu, lai to visu izvadītu un strutas pakāpeniski to indē. Tās bieži uzkrājas resnās zarnas ielocēs, kam sekas var būt zarnu vēzis. Vēl vairāk uzkrājas plaušās, sevišķi to apakšējā daļā. Vidējam mūsdienu cilvēkam, kas ēd, kā pagadās un ko pagadās, gandrīz viena trešdaļa plaušu ir pieblīvēta ar toksiskām strutām. Blakus atrodas lielie limfvadi, kas sievietēm savienoti ar piena dziedzeriem. Organisms vienmēr visiem iespējamiem veidiem cenšas atbrīvoties no toksīniem, tai skaitā ar pienu, tādējādi sanāk, ka bērns glābj māti. To pierāda statistika - sievietes, kuras dzemdējušas divas vai vairāk reizes, gandrīz neslimo ar krūts vēzi. Bērni negrib šādu pienu un niķojas, tos skar visdažādākās slimības, sākot no iesnām un beidzot ar leikozi. Tie var būt konjuktivīti, meningīti, faringīti utt. Ārsti, kuriem nav zināšanu par šiem bioķīmiskiem procesiem, bieži vien iesaka mātei lietot vairāk gaļu un biezpienu, kas faktiski ir koncentrēts kazeīns un rada jau minētos procesus. Rezultātā situācija pasliktinās. Piena produktos esošais kazeīns ir kā koncentrēta līme, kas, nonākot asinīs, salipina iekaisumu veidojošās olbaltumvielas, kuras mikroskopā skatoties, atgādina citrona formu. Veidojas tādi kā kamoli, ap kuriem aptinas sēnītes un baktērijas. Tie pielīp pie asinsvadiem, pievienojas holesterīns un neorganiskais kalcijs, kurš kā armatūra cieši satur visu kopā. Tādā veidā formējas aterosklerotiskās pangas. Holesterīns, ar ko plašsaziņas līdzekļos tiek baidīti pacienti, šajā gadījumā nav galvenais faktors un tiešā veidā nav saistīts ar aterosklerotiskā procesa veidošanos asinsvados.

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas vielmaiņas procesā rada vairāk skābju, nekā augu olbaltumvielas.

Termiski apstrādātajos produktos, piemēram, gaļā, olās utt. olbaltumvielu molekulā aminoskābju telpiskā izomērija (izvietojums), ko mēra pēc polarizētās gaismas laušanas plaknē un ko nosaka šķidrumā, ir galvenokārt pa labi D(+) pavērsta. Lai pārkārtotu pretējā virzienā pa kreisi L(-), vajadzīgi B grupas vitamīni, kas ir augos. Tāpēc termiski apstrādātus produktus un ar lielu olbaltumvielu īpatsvaru tajos, ēdot šādus produktus kopā ar zaļumiem, daļēji var neitralizēt to kaitīgo iedarbību.

Turpretī augos olbaltumvielas atrodas lipoproteīnu un glikoproteīnu formā, tas ir savienojumā ar taukiem un ogļhidrātiem. Tie ir salīdzinoši īsi monomēri, kas viegli sadalāmi līdz aminoskābēm,  jo ir tūkstošiem reižu mazāki par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielās esošajiem aminoskābju savienojumiem. Visos augu izcelsmes produktos ir olbaltumvielas, jo augi ģenētisko informāciju citādāk uzglabāt un nodot nevar. No augiem cilvēkam tas ir daudz efektīvāks olbaltumvielu, precīzāk sakot, aminoskābju iegūšanas avots.   

 

Par gaļu
Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas nonākot cilvēka kuņģi - zarnu traktā, līdz galam nesadalās un neasimilējas. 60 - 70% olbaltumvielu pirms nokļūšanas organisma audos sāk pūt zarnās, izdalās skatols un indols, kas rada nepatīkamas smakas, kā arī rodas monoamīni - kadaverīns (līķu inde), ptomaīns, putrescīns. Nonākot audos, veidojas slāpekļa toksiskie savienojumi – kreatenīns, urīnskābe, sērūdenradis. Un kā papildfaktori, kas šo procesu pastiprina, ir mazkustība, hipoksija un periodiskas badošanās trūkums.

Pastāv dabiskais mehānisms, kā organisms neitralizē šīs indes. Tās no zarnām pa asinsvadiem un vārtu vēnu nonāk aknās, kur tiek neitralizētas un izvadītas caur nierēm. Ja summārais toksīnu daudzums pārsniedz aknu neitralizācijas resursu kapacitāti, toksīni nokļūst kopējā asinsritē un tos no asinīm filtrē jau audi, jo to atrašanās asinīs kļūst dzīvībai bīstama. Toksīni tiek izkliedēti pa visu organismu un uzkrājas, piemēram, bronhos, audos, taukos un rezultātā cilvēks pat pēc gaļas pārēšanās uzreiz nemirst, bet tikai rada aizsākumu daudzām slimībām.

Gaļā liekas garšīgāka par augu uzturu tikai tāpēc, ka spēcīgāk kairina garšas receptorus. Visi efekti, ko saņemam no gaļas uztura – ‘’mundrums’’, ‘’spēks’’, ‘’darbaspējas’’, ir īslaicīgi, tos rada endogēnie morfīni jeb endorfīni,  pārstrādājot gaļu kuņģa-zarnu traktā. Gaļa darbojas kā  dopings, kas izraisa īslaicīgu eiforiju. Tas notiek, pateicoties morfīnam līdzīgiem mediatoriem, ko asinīs izdala galvas smadzenēs esošie iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas paredzēti dažādu organisma funkciju realizācijai, piemēram, pamošanās, aizmigšana, emocionālais saviļņojums. Izrādās, ka līdzīgi dziedzeri ir arī dažos tievās zarnas posmos. Termiski apstrādātie, it sevišķi gaļas produkti, pastiprināti kairina šos dziedzerus un izraisa uzbudināmību, līdzīgi kā alkohols, kafija, nikotīns, garšvielas. Tāpēc uzturs var izraisīt gan miegainību, gan uzbudinājumu, gan garastāvokļa uzlabojumu, gan pasliktināšanos. Ja grūtniece lieto kādu no šādiem produktiem, endorfīni, kas izdalās zarnu traktā, nokļūstot arī auglī, iedarbojas uz tā topošo nervu sistēmu. Tādā veidā predispozīcija uz gaļas produktiem un narkotikām formējas vēl līdz piedzimšanai un iedzimtībai tur maz sakara.

Daudzi uzreiz iebildīs, kā var formēties un attīstīties auglis bez olbaltumvielām bagāta uztura, jo mēs visi taču sastāvam no olbaltumvielām. Ja, bet mums katram ir savas individuālās olbaltumvielas un der tikai mums. Tas nozīmē, ka svešās ir pilnīgi jānojauc līdz aminoskābēm un jābūvē par jaunu. Faktiski dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ir lielmolekulārie aminoskābju savienojumi un to nojaukšanai jātērē daudz dzīvības enerģijas resursu. Ir daudz efektīvāks aminoskābju iegūšanas veids – no augu izcelsmes produktiem. Kaut arī augi galvenokārt sastāv no ogļhidrātiem, tur arī atrodas olbaltumvielas, tikai tām ir citāda struktūra, tās ir hidrolizātu veidā, kas nodrošina augstu biopieejamību jeb uzsūkšanos, jo sastāv no olbaltumvielu molekulu fragmentiem oligopeptīdiem, kas pēc izmēra ir daudz mazāki nekā paša molekula, tāpēc nerada cilvēka imūnsistēmas reakciju.

Neaizmirsīsim, ka aminoskābēs organisms spēj sintezēt arī no ogļhidrātiem, pievienojot tiem slāpekli.     

Pastāv maldīgs pieņēmums, ka veselības problēmas rada neaizvietojamo aminoskābju trūkums, kas nepieciešamas olbaltumvielu sintēzei un kuras var saņemt tikai ar dzīvnieku izcelsmes uzturu. Jā, nav daudz augu, kuros būtu visas neaizvietojamās aminoskābes, bet ir, piemēram, nevārīti kartupeļi. Taču kas jums liedz kombinēt dažādus augus. Kur tad ņem neaizvietojamās aminoskābes tie miljoni cilvēku, kuri savā dzīvē nekad nav ēduši gaļu?

Problēmas ar aminoskābju deficītu rodas, ja zarnu traktā regulāri valda disbakterioze. Problēmas ar aminoskābju sintēzi no ogļhidrātiem ir, ja lieto virsnieru dziedzeru hormonus vai citostatķus, kas nomāc šūnu augšanu, kurus bieži vien nozīmē pie bronhiālās astmas, alerģijas, glumerulonefrīta,  poliartrīta, reimatisma.

 

Speltas jeb plēkšņu šķirnes kvieši
Tā ir sena savvaļas kviešu šķirne, kas nav bijusi pakļauta selekcijai un modifikācijai. Ja liellopu gaļā, ko dietologi rekomendē kā labu olbaltumvielu avotu, ir līdz 25% olbaltumvielu, tad speltas kviešos ir līdz pat 37% olbaltumvielu, kuru sastāvā ir visas neaizvietojamās aminoskābes. Šajos kviešos ir pat divreiz vairāk vitamīnu, sevišķi B grupas, nekā mūsdienu selekcionētajās kviešu šķirnēs. Tajos gandrīz nav glutēna, un ir mazāk kaloriju. Speltas kviešos ir vairāk rupjo šķiedrvielu, kas tik ļoti nepieciešamas zarnu simbiotiskajai mikroflorai, veicot uztura pārstrādi.

No speltas kviešu miltiem var cept maizi, gatavot putras, graudus var diedzēt un arī audzēt kviešu zelmeni.

Ja šī šķirne ir tik vērtīga, rodas loģisks jautājums – kāpēc tā netiek plaši audzēta? Atbilde ir vienkārša un līdzīga kā pārējās jomās – mazāka peļņa, jo ražas ir zemākas, tā kā vārpas ir trauslākas, ražu ir grūtāk novākt, kā arī graudus ir sarežģītāk izdabūt no vārpas un attīrīt. Audzēšanai nepieciešama specifiskāka augsne, salīdzinot ar mūsdienu selekcionētajām kviešu šķirnēm.

 

Vēlreiz par piena produktiem
Ir saprotami, ka cilvēkam, kuram jau no bērnības tika stāstīts par veselīgajiem piena produktiem, kardināli mainīt uzskatus nav vienkārši, un turklāt piena ražošanas industrija ar visiem spēkiem cenšas to nepieļaut. Tas, kas šajā internetvietnē stāstīts par piena produktiem, nav nekāds jaunatklājums, pasaulē piena produktu ietekme uz cilvēka organismu tika sīki izpētīta jau 70-80. gados un ir labi zināma. 

Daba katram zīdītājdzīvniekam noteiktā laika periodā ir paredzējusi savu pienu, atšķirīgu pēc sastāva. Kazlēnam savs, zaķēnam savs, govs teliņam savs, arī cilvēkbērnam savs piens, kurš pēc sastāva būs katram zīdītājam atšķirīgs. Ja, piemēram, jaundzimušam jēram ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nostāties uz kājām un skriet līdzi mātei, tāpēc aitas piena sastāvā ir daudz olbaltumvielas kazeīna. Turpretī cilvēkbērnam ir citas prioritātes – jāformē smadzenes. Tāpēc pirmpienā kazeīna gandrīz nav. Ir tauki, kas nepieciešami smadzeņu attīstībai, imūnglobulīni un albumīni priekš imūnsistēmas palaišanas, bet enerģijas nodrošināšanai ogļhidrāti laktozes veidā. Piemēram, govs pienā procentuāli ir gandrīz  3 reizes vairāk olbaltumvielu un 4 reizes vairāk kalcija nekā cilvēka pienā, bet žurku pienā pat 10 reizes vairāk olbaltumvielu, tad sanāk ka pēc dažu dietologu loģikas, žurku piens ir visvērtīgākais.

Dzīvnieku mazuļiem, kamēr tie zīž mātes pienu, izdalās ferments renīns, katram dzīvniekam savs, kas der tikai viņam kā atslēga slēdzenei. Kad mazulis paaugās un zīšanu pārtrauc, ferments renīns pazūd. Cilvēkbērnam šāda fermenta renīna nav. Šo funkciju pilda simbiozās baktērijas, kas nonāk ar mātes pienu.

Ja, piemēram, pieaugušam cilvēkam pēkšņi būtu jāzīž savas mātes piens, visticamāk tas izraisītu riebumu. Bet, kad tas pats, cilvēks dzer citas sugas dzīvniekam paredzēto pienu no skaista iepakojuma, pienu ar citu bioloģisku struktūru, ar citu ģenētisko un informatīvo programmu, nez kāpēc par to neaizdomājas. Starp citu, ir novērots, ka govis, kas izzīž savu pienu, saslimst ar vēzi – saņem sodu par dabas likumu pārkāpšanu. Cilvēkam ar to, ka lieto citas dzīvnieku sugas pienu, nepietiek, viņš vēl pamanās to pasterizēt (termiski apstrādāt) un homogenizēt, tas ir mehāniski sadrupināt sīkākās frakcijās taukus un olbaltumvielas. Pēc šādas govs piena pārstrādes, barojot ar to teļu, kuram faktiski šis piens ir paredzēts, teļš ilgāk par diviem mēnešiem nenodzīvo.

Pienā ir divu veidu olbaltumvielas: kazeīns un sūkalu olbaltumvielas. Sūkalas ir veselībai draudzīgs produkts. Tās sastāv no kolostruma, laktoferīna, lizocīma un piena dziedzeru sekrēta. Taču citādāk ir ar kazeīnu. Tas veicina onkoloģiskos procesus, osteoporozi utt. Kazeīns pienā atrodas nebrīvā veidā – kalcija kazeinātā. Biezpiens un sieri faktiski ir kazeīna koncentrāts (galdniecības līme). Jā šajos produktos ir daudz kalcija. Taču kazeīns, nonākot kuņģi, rada ļoti skābu vidi, tāpat kā gaļa un visi slāpekli saturošie savienojumi. Cilvēka kuņģi nav fermenta renīna, kāds ir teļam, tāpēc kazeīns netiek pilnībā pārstrādāts līdz aminoskābēm. Lai organisms uzturētu homeostāzi, tiek tērēti sārmainie mikroelementi daudz lielākā daudzumā, nekā tiek iegūts ar piena produktiem. Turklāt govs un kazas pienā ir ļoti maz magnija, bet bez magnija kalcijs noturēties nevar. Kā zināms, māte pēc bērna piedzimšanas ar krūti barojot bērnu, tērē daudz kalcija un rodas tā deficīts. Ārsti, kuri neizprot šos mehānismus, tā vietā, lai ieteiktu zaļumus un augļus, rekomendē vairāk lietot piena produktus, rezultātā mātei sākas problēmas ar kauliem, nagiem, zobiem, matiem un ne tikai.

Ar piena produktu sastāvā esošo cukuru laktozi (disaharīds) organisms tiek veiksmīgi galā, ja vien ir ferments laktāze. Šī fermenta trūkumu parasti izraisa patogēnās mikrofloras dominance. Disaharīdu grupai piederošs ogļhidrāts, piena cukurs laktoze tiek sadalīta monosaharīdos  glikozē un galaktozē. Ja fermenta laktāzes pietrūkst, iespējama vēdera uzpūšanās, vēdergraizes vai caureja. Ar glikozi problēmu nav, toties ar ūdenī nešķīstošo monosaharīdu galaktozi daudz. Bērnam piedzimstot, kamēr vēl nav sācis aknās darboties glikogēna izstrādes mehānisms, enerģijas uzkrāšanas funkciju veic galaktoze. Tās sadalīšanai līdz glikozei paredzēts speciāls ferments, kurš, zīdīšanu pārtraucot, pazūd. Tāpēc turpinot lietot piena produktus, galaktoze sāk uzkrāties visdažādākajās organisma vietās un to ļoti grūti izvadīt ārā. Uzkrāšanās vietas var būt  dažādas. Piemēram, augšstilbu zemādas slāņos (celulīts), acs lēcā (katarakta), locītavās (artrīti) utt.

Alternatīva govs pienam – kaņepju piens. Sagatavošana nav sarežģīta un iepriekš minētās problēmas atkritīs. Senāk kad mātei pietrūka piena, deva to pat zīdaiņiem.

 
Govs piens bērnu uzturā
Bērniem govs piena olbaltumvielu produkti sevišķi kopā ar cietēm (putras ar pienu), pārvēršas par gļotām, kas aizsprosto augšējos elpošanas ceļus. Sevišķi nevēlami ir no govs piena pagatavotie olbaltumvielu sausie maisījumi. To asimilācijai bērna organisms tērē ļoti daudz enerģētisko resursu, un asimilācija nav pilnīga. Atlikusī daļa kļūst par antigēnu un beigu beigās transformējas par gļotām, kļūstot par aizsākumu daudzajām elpošanas ceļu slimībām. Jāsaprot, ka vīrusi iemājo tikai novājinātās šūnās, vietās, kur ir uzkrājušās strutas un kur ir parazīti. Vīrusi neaiztiek veselās šūnas.

Seko zāles pret slimības ierosinātājiem mikrobiem. Mikrobs kopā ar šūnu, kurā tas parazitē, iet bojā. Tas viss krājās un krājās, līdz kādā ‘’jaukā dienā’’ pēc vairākiem gadiem tas uzplaiksnī kā bronhiālā astma, vīrusu gripa, alerģiskās iesnas, nieru iekaisums, poliartrīts, ekzēma, arahnoidīts, sarkanā vilkēde utt.

Bērnus, kurus baro ar govs pienu, tie izskatās brangi, tukli ar apaļīgām formām, jo strutas, tauki, parazīti rada šādu iespaidu. Iespējams, šādi bērni ātrāk aug, taču tos bieži pavada hroniskas slimības, tiem rodas problēmas ar nierēm un aknām, jo cilvēka organisms nespēj pārstrādāt to milzīgo daudzumu olbaltumvielu, ar ko jāsastopas, lietojot neadekvātu uzturu. Cilvēka kuņģis nav paredzēts tādam daudzumam olbaltumvielu, tas paredzēts tikai nejauši nonākušo olbaltumvielu pārstrādei, kalpo kā aizsargbarjera infekcijām, vīrusiem, baktērijām vai, piemēram, no tārpiem, kas nokļūt, ēdot tārpainus ābolus. Bērna zarnu trakts nav paredzēts tik skābai videi, ko rada govs piens. Tajā ir 2 reizes vairāk olbaltumvielu, tāpēc kuņģī veidojas daudz skābāka vide. Skābēm nonākot zarnu traktā, var tikt bojātas zarnu sieniņas un rasties asiņošana. Bērnam asiņaina caureja un rezultātā dzelzs deficīts, bet nekompetenti ārsti iesaka vairāk lietot gaļu.    

 

Mikrofloras funkcijas resnajā zarnā
Zarnu mikroflora, tāda kādu paredzējusi to daba, piedalās tauku apmaiņas procesos, var sintezēt visas taukskābes tai skaitā omega-3 un omega-6, kopā ar aknām piedalās termoregulācijā, piemēram, cilvēka salšana, saistīta ar mikroflaras nesakārtotību resnajā zarnā. Regulē žults skābju apmaiņas un ūdens – sāļu maiņas procesus. Sintezē vitamīnus B1, B2, B3, B5, B6, B9, B12, K un piedalās dažu neaizvietojamo aminoskābju sintēzē, piedalās kalcija asimilācijā, veicina perestaltiku un toksīnu izvadīšanu. Regulē šūnu un humorālo imunitāti.

Nemainot uzturu, nevar izmainīt mikrofloras sastāvu zarnās. Var kilogramiem ēst labās baktērijas, bet ja barība būs priekš patogēnajām, prevalēs tās.

 

Augļi un dārzeņi
Lietojot uzturā augļus un dārzeņus, ir svarīgs moments - augos ir neiromediatori, kā arī to izejviela brīvā formā – tirozīns un triptofāns. Tiem ir svarīga loma metabolisma regulēšanā, tāpēc to papildus uzņemšana ar uzturu, uzlabo vielmaiņu un paaugstina cilvēka tonusu. Paaugstinās labsajūta, izturība un uzlabojas garastāvoklis. Zarnās gandrīz apstājas pūšanas process.

Augļi neveicina zarnu peristaltiku. Ja zarnu trakts ir pārpildīts ar gļotām, peristaltika vēl vairāk pasliktinās un, apēdot augļus, pastiprināti veidojas gāzes vēderā. Perestaltiku veicina, piemēram, dārzeņu salāti ar augu eļļu.

Augļu sulas daudz labāk asimilējas nekā paši augļi. Svaigi dārzeņi gandrīz neasimilējas, jo satur rupjās šķiedrvielas, kuras tikai vārot izjūk un kļūst asimilējamas. Dārzeņu asimilācija notiek vienīgi tik, cik tos sakošļā, tāpēc ieteicams tos spiest sulās. Ja dārzeņus un augļus nevar jaukt savā starpā, piemēram, burkānus un ābolus, tad sulas gan var dzert un ēst, cik gribat, pēc apetītes. Tās asimilējas bez pārstrādes. Svaigas dabīgās sulas neizraisa atkarību. Iepriekš teiktais neattiecas uz veikalos nopērkamajiem dzērieniem tetrapakās, ko par sulām īsti nevar dēvēt.

Dietoloģi apgalvo, ka no vārītiem burkāniem antioksidants beta karotīns zarnās asimilēsies desmitiem reižu vairāk, nekā ēdot tos svaigā veidā. Šis apgalvojums atbilst patiesībai, jo rupjās šķiedrvielas cilvēka organisms ļoti vāji pārstrādā. Tomēr veselīgāk būtu svaigos burkānus sablenderēt un pievienot eļļu. Turklāt saņemsiet ne tikai lielu daudzumu beta karotīna, vēl lielāku nekā vārītajos, bet arī daudzas minerālvielas organiskā formā. Vārot burkānus nepalielinās beta karotīna daudzums, bet gan samazinās par 30%.

Augļi un dārzeņi kuņģi atrodas ap 30 minūtēm, kopā ar eļļu – 40 minūtes, vārītā veidā – 1 stundu, bet dzīvnieku izcelsmes produkti ap 2 stundām.

 

Jāizvēlas mazāk saldi augļi
Senāk augļi nebija tik saldi, taču selekcionāri ir krietni papūlējušies, lai augļi būtu saldāki. Milzīgais cukura patēriņš – tā ir mūsdienu traģēdija. Ja vēl ātrie ogļhidrāti (produkti ar augstu glikēmisko indeksu) būtu tikai no augļiem un nebūtu saldināto dzērienu, konfekšu, čipsu utt., tā būtu pusbēda, jo daba ir parūpējusies, lai tos asimilētu, tomēr tie ietilpst summārajā cukura patēriņā. Rezultāts ir tāds, ka 95%-tiem mūsdienu populācijas ir cukura diabēts vai pirmsdiabēta stāvoklis ar izrietošām no tā sekām. Tāpēc šajā kontekstā sevišķi nevēlamas ir saldo augļu sulas, jo tām glikēmiskais indekss ir daudz augstāks nekā pašiem augļiem, no kuriem tās iegūtas.

 

Dārzeņu lapas ir vērtīgākas par pašiem dārzeņiem
Mūsdienu sabiedrībā izveidojies nepareizs priekšstats, ka dārzeņu lapas noder vienīgi ēdienu dekorācijai. Liela daļa cilvēku uzskata, ka dārzeņu stiebri un lapas izmantojamas tikai lopbarībā. Taču vērtīgākā dārzeņu sastāvdaļa ir nevis saknes, bet gan to stiebri un lapas, kuri parasti nonāk komposta kaudzē vai tiek atdoti lopiem. Pirmajā brīdī ar cukurotiem ēdieniem izlepušajam cilvēkam dārzeņu lapu garša var šķist neizteiksmīga, jo garšas izjūta nemainās vienā mirklī, nemaz nerunājot par savvaļas augiem, piemēram, pieneņu lapām, kam ir rūgtena garša, kura jo sevišķi būtu nepieciešama, taču iztrūkst mūsdienu cilvēka ēdienkartē.

Piemēram, vitamīns A biešu lapās ir gandrīz 200 reižu vairāk nekā pašās bietēs, bet mūsdienās tik aktuālā asinsvadiem nepieciešamā vitamīna Krāceņu lapās ir gandrīz 2000 reižu vairāk nekā pašos rāceņos. Svarīgie sārmainu vidi uzturošie minerāli, kā magnijs, kalcijs, kālijs, nātrijs, lapās ir daudz lielākā daudzumā nekā pašos dārzeņos. Dārzeņu lapās arī olbaltumvielu ir daudz vairāk nekā saknēs, turklāt tās ir viegli asimilējamā formā. Dārzeņu stiebri un lapas savienojami praktiski ar visiem produktiem un palīdz organismam tos pārstrādāt. Lai stiebri un lapas labāk asimilētos, var sablenderēt. 

Dārzeņu lapām ir ļoti laba saderība ar citiem produktiem.

Labāk, protams, izvēlēties bioloģiski audzētus dārzeņus, tajos būs vairāk minerālu un nebūs pesticīdu atlieku.

  

Lēcas
Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, cilvēki lēcas lietojuši jau pirms 8000 gadu. Tajās nav glutēna, turklāt, salīdzinājumā ar citiem pākšaugiem, ir vismazāk lektīnu. Ar mērcēšanu un diedzēšanu iespējams vēl vairāk samazināt to daudzumu. Mēdz būt zaļās (viscietākās), sarkanās, un melnās lēcas. Ļoti vērtīgas ir tieši melnās lēcas.

Šis pākšaugs ir ļoti bagāts ar fosforu, kāliju, sēru, dzelzi, cinku, molibdēnu, B grupas vitamīniem un daudzām citām cilvēkam nepieciešamām barības vielām. Protams, šis sastāvs ir atkarīgs no mikroelementu daudzuma augsnē, kādā tās audzētas.

Kaut arī olbaltumvielu visvairāk ir sojā, taču vislabāk cilvēka organismā tās asimilējas no lēcām. Turklāt soja satur spēcīgus fitohormonus, kas var iespaidot hormonālo sistēmu. Jāņem arī vērā, ka 90% pasaulē audzētās sojas ir ĢMO produkts.

Lēcu sastāvu veido ap 25% olbaltumvielu, tas ir vairāk nekā gaļā. Tajās ir visas astoņas no astoņām tā dēvētajām neaizvietojamajām aminoskābēm (valīns, leicīns, izoleicīns, triptofāns, treonīns, lizīns, fenilalanīns un metionīns).

Svarīgs faktors ir tas, ka lēcas stabilizē holesterīna un glikozes normatīvus asinīs. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem ar paaugstinātu insulīna un glikozes līmeni asinīs. Tiem, kas regulāri lieto lēcas, samazinās zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) jeb sliktā holesterīna līmenis. Arī imūnsistēma uzlabojas, jo lēcas satur izoflavonus, kas saglabājas pat pēc termiskās apstrādes un nomāc vēža šūnu attīstību.

Lēcās ir gan šķīstošās, gan nešķīstošās šķiedrvielas. Nešķīstošās šķiedrvielas uzbriest un sekmē atkritumproduktu izvadīšanu no organisma, bet šķīstošās veido želejveida konsistenci un rada sāta sajūtu. Pateicoties lēcu šķiedrvielu specifiskajai uzbūvei, cukura līmenis asinīs nepaceļas. Šīs šķiedrvielas ir brīnišķīga barība zarnu probiotiskajām baktērijām. Gāzes vēdera no lēcām veidojas tikai tad, ja tās ēd kopā ar saldumiem.

  

Lietojiet rezistentos ogļhidrātus (saliktos)
Cukurs nesatur B1 vitamīnu, bez kura nav iespējama pilnīga glikozes asimilācija. No organisma tiek izskalots kalcijs un fosfors. Glikēmija ir cukura, jeb, precīzāk sakot, glikozes koncentrācija asinīs. Glikēmijas neirohumorālajā regulācijā piedalās hormoni un veģetatīvā nervu sistēma. Glikēmiju pazemina insulīns, bet paaugstina adrenalīns, kortizols un glikagons. Tāpēc, lai neveidotos augsts cukura līmenis asinīs, lietojiet rezistentos (saliktos) ogļhidrātus, jeb, pavisam vienkārši sakot, dabīgos cukurus.

 

Vēl der zināt ka…
    Uztura šķiedrvielas ir tikai augu valsts produktos. Tās satur maz kaloriju, taču rada sāta sajūtu. Kaut arī šķiedrvielas netiek sagremotas, tās ir ļoti vajadzīgas. Zarnās tās spēj piesaistīt šķidrumu, lai nodrošinātu sagremotā uztura virzību pa zarnu traktu un ir kā sūklis, kas uzsūc toksīnus, ļauj vienmērīgāk sadalīt kalorijām bagāto uzturu un sekmē tā uzsūkšanos.

    Tomāti līdzinās citrusaugiem šlakvielu izvadīšanā no organisma.

   Uz resnās zarnas jābūt simbiotisko baktēriju masai, kas spēj pārstrādāt augu rupjās šķiedrvielas. Zarnu gļotādai jābūt blāvi rozā krāsā un biezumam 3 – 4 mm

   Uztura pārstrādes fermenti visvairāk ir termiski neapstrādātajos produktos, tādos kā banāni, papaija, arbūzi, mango, diedzētie graudi, avokado, sezams, ķiploki, mārrutki, brūklenes. Skābās ogās fermentu būs mazāk, jo skābums dzēš tos.

    Termiski apstrādātam uzturam cilvēka organisms pielāgojas, saņem vairāk vai mazāk vitamīnus, barības vielas un enerģiju. Problēma tā, ka nespēj pilnībā izvadīt radušās atkritumvielas.

   Augu eļļās slikts nekas nav. Problēma tā, ka lielākai daļai cilvēku, kam nav sakārtots zarnu trakts, ļoti vāji asimilējas. Taču augu eļļas labi noder kā attīrīšanas līdzeklis un zarnu trakta peristaltikas uzlabotājs.

   Zaļumu sulai ir ļoti spēcīgs reģenerējošs un attīrošs efekts, tā labi iederas bojāto audu atjaunošanā. Taču uzsākt lietot to vajag pakāpeniski – sākt nevis ar glāzēm, bet ar karotēm.

   Pārejas periodā uz adekvātu uzturu nepieciešamo enerģiju labi var kompensēt ar medu.

 

Pārtikas produktu bioloģiskā vērtība 10 ballu sistēmā
Kaut arī šis vērtējums nav ideāls, tas tomēr dot kopējo priekšstatu – kas ir kas. Saprotams, ka, lai pavisam precīzi novērtētu, jāņem vērā arī tādi faktori, ka viens un tas pats produkts var atšķirtie pēc bioloģiskā vērtības atkarībā, cik bijusi bagāta augsne ar mikroelementiem, vai tika izmantoti pesticīdi, kādā temperatūrā produkts tika uzglabāts un apstrādāts, konsistence - sasmalcināts vai nesasmalcināts utt.
 
Produkti, kam bioloģiskā vērtība ir 10.
Diedzētie graudi, augļi, ogas, dārzeņi, zaļā aļģe spirulīna, jēlu olu dzeltenums, bišu maize, medus, svaigi spiestas dārzeņu un augļu sulas, zivju tauki, zaļie kokteiļi, strukturēts negatīvi lādēts ūdens.
 
Daži populārākie produkti, kam bioloģiskā vērtība svārstās pa vidu starp 0 un 10 ballēm.
Skābētie kāposti - 6, krējums - 6, biezpiens - 2, kazas piens - 8, govs piens - 3, rupjmaize - 1, rupjmaizes sausiņi - 2, dabīgais ābolu etiķis - 7, griķu putra - 6, pārējās graudaugu putras - 3, ķirbju putra - 7, kartupeļu biezenis - 5, cepti sīpolloki - 1, kakao - 2, ievārījums - 3, olu kultenis - 3, olīveļļa - 7, saulespuķu eļļa - 5, sviests - 8,  biešu zupa - 2, zirņu zupa - 5, vīns - 2.
 
Produkti, kuru bioloģiskā vērtība ir 0.
Gaļas buljons, tortes, pankūkas, vārīti rīsi, baltmaize, cepumi, termiski apstrādātas sēnes, vārīta ola, kafija, etiķis, majonēze (veikalos nopērkamā), margarīns, šokolāde, konfektes, iebiezinātais piens, alus, degvīns, konjaks.

  

Kļūdas, ko pieļauj veģetārieši
Kaut arī veģetārais uzturs cilvēkam ir daudz draudzīgāks, tomēr veģetārieši saskaras ar daudzām veselības problēmām, kas saistītas ar zināšanu trūkumu. Diemžēl pat ārstiem trūkst zināšanu par pareizu adekvātu cilvēka uzturu, jo par to viņus vienkārši nemāca. Par uztura atvēlētās aptuveni 25 akadēmiskās stundas (kā kurā valstī), tas, maigi izsakoties, nav nekas. Tam, protams, ir savi iemesli, kuri tiek apskatīti sadaļā ‘’Mans viedoklis’’.

Ja gaļas ēšanu var pārtraukt uzreiz, tūlīt, uz visiem laikiem un problēmu nebūs, bet veselība tikai uzlabosies, tad ar citiem produktiem jāuzmanās. Ir jāzina, kā darbojas lektīni, ko satur visi augi bez izņēmuma, tā teikt, lai sevi pasargātu. Pat putnu olas satur sava veida lektīnus, lai citi dzīvnieki tās neēstu. Atšķiras tikai lektīnu toksiskums, specifika un daudzums, tāpēc jāzina, kā šo kaitīgo ietekmi var līdz minimumam samazināt, piemēram, ar mērcēšanu, termisko apstrādi, fermentēšanu utt.

Ir jāpārliecinās, vai nav B12 vitamīna deficīts, paralēli veicot homocisteīna analīzi, tāpat jāpārbauda vitamīnu D3, K1, K2 un taukskābju omega-3 pietiekamība. Izplatīta problēma ir cinka, joda, hroma, selēna, sēra deficīts. Nedrīkst aizmirst par ūdeni un tā īpašībām (skat. sadaļu ūdens), par attīrīšanos, jo parazīti nekur nav pazuduši, arī sadzīves ķīmija iespaido.

Lai nerastos taukskābju deficīts, cilvēkam jāzina, kādas taukskābes nepieciešamas, kā tās darbojas cilvēka organismā un no kādām izejvielām sintezējas, kā taukvielu kvalitāti iespaido termiskā apstrāde un oksidēšanās. Vajadzētu zināt no kādiem veikalos nopērkamajiem augļiem un dārzeņiem derētu izvairīties, kuri satur sevišķi daudz pesticīdu atliekvielu. Lai neveidotos olbaltumvielu, precīzāk būtu teikt, aminoskābju deficīts, jāzina kādi augi, kādas aminoskābes satur, lai pareizi kombinētu ēdienu. Tāpat jāzina arī par pareiza zarnu mikrobioma uzturēšanas nepieciešamību, kā galveno spēcīgas imūnsistēmas pamatnosacījumu. Produktu savienojamība, nepārēšanās, izvairīšanās no parazītiem, attīrīšanās un vēl daudzi citi aspekti cilvēkam ir jāņem vērā. Tas viss jāpārzina un jāsaprot. Pretējā gadījumā rezultātā nebūs.

 

Ko iegūsiet, pārejot uz adekvātu, uzturu?
Cilvēkam pārejot uz adekvātu uzturu, tādu, kādu tam ir paredzējusi daba, un, pakāpeniski sakārtojot zarnu traktu, rezultāts visbiežāk ir tāds, ka var atļauties ēst, cik grib un kad grib, liekā svara nav, arī nav nepieciešams aizrauties ar tādu bezjēdzīgu nodarbošanos kā kaloriju skaitīšanu. Augums kļūst staltāks un lokanāks, aizkavējas novecošana, sajūtama enerģijas pārpilnība. Ātrāk var izgulēties, un tas ir loģiski, jo miegā notiek organisma attīrīšanās, bet, ja ir maz ko tīrīt, maz arī jāguļ. Sievietēm daudz mazāk raižu sagādā menstruācijas.

Kad cilvēka organismam nav jācīnās ar daudzo toksīnu neitralizēšanu un izvadīšanu, prāts kļūst skaidrāks, paaugstinās intelektuālās spējas un paplašinās garšu izjūtu spektrs. Diemžēl tradicionālā uztura lietotājiem garšās kārpiņas ir tik tālu atrofējušās, ka tie vairs neizjūt īsto ēdiena garšu un pat neapjauš, ka tik plaša var būt garšu pasaule.   

Zinām, ka ir ļoti grūti, piemēram, ar piedzērušos alkoholiķi runāt par prāta skaidrību. Tieši tā pat ir runāt par veģetārismu ar patstāvīgo gaļas ēdāju, kura iegribas vada patogēnā zarnu mikroflora.

Taču ir vēl viens bonuss, ko var iegūt, pārejot uz adekvātu uzturu - piemirst, kur atrodas aptiekas.