Adekvāts uzturs

Šajā sadaļā ietvertā informācija par šo tēmu ir vispārēja rakstura un nav adresēta konkrētam cilvēkam, konkrētas problēmas risināšanai. Tā paredzēta dot aizsākumu tālākai zināšanu apguvei par šo tēmu.

Pirms aplūkot šo tēmu, būtu jāatceras un jāievēro daži svarīgi priekšnoteikumi. Tas, kas der vienam cilvēkam, var nederēt vai pat būt bīstams citam, sākuma stadijā pat tāds uzturs, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba. Mums katram ir atšķirīga organisma piesārņojuma pakāpe un raksturs, minerālu un vitamīnu rezerves. Atšķiras organisma fermentatīvie resursi, ēšanas un ūdens dzeršanas ieradumi. Tie ir ļoti daudzi faktori, kurus nedrīkst ignorēt.

Ārstēšana ar uzturu, pamatojoties uz dabas likumiem, ir sfēra, ar ko nodarbojas ekomedicīna.  Oficiālā medicīna vairāk pievēršas simptomu noņemšanai, nevis slimību cēloņiem, tāpēc ideālais variants būtu griezties pie sertificēta ārsta naturopāta, ja vien Latvijā tādu var atrast.

Vai tad senāk cilvēki bija dumjāki, kad uzturā lietoja pamatā adekvātu uzturu. Devās mežā ar cirvi, sēklu kuli un izdzīvoja. Pat būvēja baznīcas bez nevienas naglas un cementa, tikai no koka, pat pamatos lika koku un būves ilgi saglabājās. Vienkārši zināja un ievēroja dabas likumus, dzīvoja saskaņā ar dabu.

Arī tagad pasaulē ir reģioni, kur dzīvnieku izcelsmes produktus nelieto, un tur populācija neizmirst.

Cilvēkam, pārejot uz adekvātu uzturu notiek straujš svara zudums, jo toksīnu izvadīšanai tiek tērētas olbaltumvielas. Lai kompensētu to deficītu, labi iederas, piemēram, diedzētās kaņepes, kailgraudu auzas. Ar riekstu ēšanu gan nevajadzētu aizrauties, jo to sastāvā esošās olbaltumvielas, veidotas no garām saritinātām aminoskābju ķēdēm, kaut arī ne tik grūti sadalāmām kā tas ir gaļā, tomēr tas jāņem vērā. Vispiemērotākie ir ciedru rieksti, vislabāk sasaldētie vai vakuuma iepakojumā. Jo augstākā temperatūrā rieksti tiek uzglabāti, jo ātrāk oksidējas. Oksidējušies tauki rada daudz brīvo radikāļu.

Kad cilvēks pārstāj ēst ierasto uzturu, sajūtas ir līdzīgas paģirām. Piemēram, gaļā tie paši endorfīni, morfīni, kas rada narkotisku efektu, līdzīgi kā cigaretes un alkohols, tas rada šķietamu, spēku pieplūdumu, kā arī agresiju un garastāvokļa uzlabošanos. Uzturs iedarbojas uz neirohumorālo regulāciju un garšas receptoriem. Narkotiskais efekts un toksiskie faktori ir savstarpēji saistīti. Smadzenēs notiek inervācija, tāpat kā uz spēcīgu pierastu kairinātāju, kas saistās ar neirohumorālo regulāciju, kura savukārt saistīta ar nervu un endokrīno sistēmu.

Ir četras vielas, kas sastopamas tikai dzīvnieku izcelsmes produktos un nav tiešā veidā atrodamas augu izcelsmes pārtikā. Tas ir holesterīns, ko spēj pietiekamā daudzumā saražot mūsu aknas, vitamīni A, B₁₂ un D. Vitamīnu A organisms var veidot no augos esošā beta-karotīna, bet D vitamīna veidošanai pietiek pat ar neilgu uzturēšanos saulē. Jāņem vērā, ka, atsevišķi uzņemot un pārdozējot šos vitamīnus, tie kļūst toksiski. Visprecīzākā dozēšana notiek, kad organisms tos sintezē pats. Problemātiskāk ir ar B₁₂ vitamīnu. To spēj saražot augsnē mītošās baktērijas un arī cilvēka zarnās dzīvojošās labās baktērijas, tai skaitā slāpekli fiksējošās, taču ar nosacījumu, ka zarnu trakts nav aizaudzis ar sabiezējušām gļotām, fēčakmeņiem un tur nevalda patogēnā mikroflora. Slāpekli fiksējošās baktērijas mājo tikai tīrā zarnu traktā un augsnē.

Cilvēka organismam nav tik daudz resursu, lai to visu izvadītu un strutas pakāpeniski to indē. Tās bieži uzkrājas resnās zarnas ielocēs, kam sekas var būt zarnu vēzis. Vēl vairāk uzkrājas plaušās, sevišķi to apakšējā daļā. Vidējam mūsdienu cilvēkam, kas ēd, kā pagadās un ko pagadās, gandrīz viena trešdaļa plaušu ir pieblīvēta ar toksiskām strutām. Blakus atrodas lielie limfvadi, kas sievietēm savienoti ar piena dziedzeriem. Organisms vienmēr visiem iespējamiem veidiem cenšas atbrīvoties no toksīniem, tai skaitā ar pienu, tādējādi sanāk, ka bērns glābj māti. To pierāda statistika - sievietes, kuras dzemdējušas divas vai vairāk reizes, gandrīz neslimo ar krūts vēzi. Bērni negrib šādu pienu un niķojas, tos skar visdažādākās slimības, sākot no iesnām un beidzot ar leikozi. Tie var būt konjuktivīti, meningīti, faringīti utt. Ārsti, kuriem nav zināšanu par šiem bioķīmiskiem procesiem, bieži vien iesaka mātei lietot vairāk gaļu un biezpienu, kas faktiski ir koncentrēts kazeīns un rada jau minētos procesus. Rezultātā situācija pasliktinās. Piena produktos esošais kazeīns ir kā koncentrēta līme, kas, nonākot asinīs, salipina iekaisumu veidojošās olbaltumvielas, kuras mikroskopā skatoties, atgādina citrona formu. Veidojas tādi kā kamoli, ap kuriem aptinas sēnītes un baktērijas. Tie pielīp pie asinsvadiem, pievienojas holesterīns un neorganiskais kalcijs, kurš kā armatūra cieši satur visu kopā. Tādā veidā formējas aterosklerotiskās pangas. Holesterīns, ar ko plašsaziņas līdzekļos tiek baidīti pacienti, šajā gadījumā nav galvenais faktors un tiešā veidā nav saistīts ar aterosklerotiskā procesa veidošanos asinsvados.

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas vielmaiņas procesā rada vairāk skābju, nekā augu olbaltumvielas.

Termiski apstrādātajos produktos, piemēram, gaļā, olās utt. olbaltumvielu molekulā aminoskābju telpiskā izomērija (izvietojums), ko mēra pēc polarizētās gaismas laušanas plaknē un ko nosaka šķidrumā, ir galvenokārt pa labi D(+) pavērsta. Lai pārkārtotu pretējā virzienā pa kreisi L(-), vajadzīgi B grupas vitamīni, kas ir augos. Tāpēc termiski apstrādātus produktus un ar lielu olbaltumvielu īpatsvaru tajos, ēdot šādus produktus kopā ar zaļumiem, daļēji var neitralizēt to kaitīgo iedarbību.

Turpretī augos olbaltumvielas atrodas lipoproteīnu un glikoproteīnu formā, tas ir savienojumā ar taukiem un ogļhidrātiem. Tie ir salīdzinoši īsi monomēri, kas viegli sadalāmi līdz aminoskābēm,  jo ir tūkstošiem reižu mazāki par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielās esošajiem aminoskābju savienojumiem. Visos augu izcelsmes produktos ir olbaltumvielas, jo augi ģenētisko informāciju citādāk uzglabāt un nodot nevar. No augiem cilvēkam tas ir daudz efektīvāks olbaltumvielu, precīzāk sakot, aminoskābju iegūšanas avots.   

Pastāv dabiskais mehānisms, kā organisms neitralizē šīs indes. Tās no zarnām pa asinsvadiem un vārtu vēnu nonāk aknās, kur tiek neitralizētas un izvadītas caur nierēm. Ja summārais toksīnu daudzums pārsniedz aknu neitralizācijas resursu kapacitāti, toksīni nokļūst kopējā asinsritē un tos no asinīm filtrē jau audi, jo to atrašanās asinīs kļūst dzīvībai bīstama. Toksīni tiek izkliedēti pa visu organismu un uzkrājas, piemēram, bronhos, audos, taukos un rezultātā cilvēks pat pēc gaļas pārēšanās uzreiz nemirst, bet tikai rada aizsākumu daudzām slimībām.

Gaļā liekas garšīgāka par augu uzturu tikai tāpēc, ka spēcīgāk kairina garšas receptorus. Visi efekti, ko saņemam no gaļas uztura – ‘’mundrums’’, ‘’spēks’’, ‘’darbaspējas’’, ir īslaicīgi, tos rada endogēnie morfīni jeb endorfīni,  pārstrādājot gaļu kuņģa-zarnu traktā. Gaļa darbojas kā  dopings, kas izraisa īslaicīgu eiforiju. Tas notiek, pateicoties morfīnam līdzīgiem mediatoriem, ko asinīs izdala galvas smadzenēs esošie iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas paredzēti dažādu organisma funkciju realizācijai, piemēram, pamošanās, aizmigšana, emocionālais saviļņojums. Izrādās, ka līdzīgi dziedzeri ir arī dažos tievās zarnas posmos. Termiski apstrādātie, it sevišķi gaļas produkti, pastiprināti kairina šos dziedzerus un izraisa uzbudināmību, līdzīgi kā alkohols, kafija, nikotīns, garšvielas. Tāpēc uzturs var izraisīt gan miegainību, gan uzbudinājumu, gan garastāvokļa uzlabojumu, gan pasliktināšanos. Ja grūtniece lieto kādu no šādiem produktiem, endorfīni, kas izdalās zarnu traktā, nokļūstot arī auglī, iedarbojas uz tā topošo nervu sistēmu. Tādā veidā predispozīcija uz gaļas produktiem un narkotikām formējas vēl līdz piedzimšanai un iedzimtībai tur maz sakara.

Daudzi uzreiz iebildīs, kā var formēties un attīstīties auglis bez olbaltumvielām bagāta uztura, jo mēs visi taču sastāvam no olbaltumvielām. Ja, bet mums katram ir savas individuālās olbaltumvielas un der tikai mums. Tas nozīmē, ka svešās ir pilnīgi jānojauc līdz aminoskābēm un jābūvē par jaunu. Faktiski dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ir lielmolekulārie aminoskābju savienojumi un to nojaukšanai jātērē daudz dzīvības enerģijas resursu. Ir daudz efektīvāks aminoskābju iegūšanas veids – no augu izcelsmes produktiem. Kaut arī augi galvenokārt sastāv no ogļhidrātiem, tur arī atrodas olbaltumvielas, tikai tām ir citāda struktūra, tās ir hidrolizātu veidā, kas nodrošina augstu biopieejamību jeb uzsūkšanos, jo sastāv no olbaltumvielu molekulu fragmentiem oligopeptīdiem, kas pēc izmēra ir daudz mazāki nekā paša molekula, tāpēc nerada cilvēka imūnsistēmas reakciju.

Neaizmirsīsim, ka aminoskābēs organisms spēj sintezēt arī no ogļhidrātiem, pievienojot tiem slāpekli.     

Pastāv maldīgs pieņēmums, ka veselības problēmas rada neaizvietojamo aminoskābju trūkums, kas nepieciešamas olbaltumvielu sintēzei un kuras var saņemt tikai ar dzīvnieku izcelsmes uzturu. Jā, nav daudz augu, kuros būtu visas neaizvietojamās aminoskābes, bet ir, piemēram, nevārīti kartupeļi. Taču kas jums liedz kombinēt dažādus augus. Kur tad ņem neaizvietojamās aminoskābes tie miljoni cilvēku, kuri savā dzīvē nekad nav ēduši gaļu?

Problēmas ar aminoskābju deficītu rodas, ja zarnu traktā regulāri valda disbakterioze. Problēmas ar aminoskābju sintēzi no ogļhidrātiem ir, ja lieto virsnieru dziedzeru hormonus vai citostatķus, kas nomāc šūnu augšanu, kurus bieži vien nozīmē pie bronhiālās astmas, alerģijas, glumerulonefrīta,  poliartrīta, reimatisma.

No speltas kviešu miltiem var cept maizi, gatavot putras, graudus var diedzēt un arī audzēt kviešu zelmeni.

Ja šī šķirne ir tik vērtīga, rodas loģisks jautājums – kāpēc tā netiek plaši audzēta? Atbilde ir vienkārša un līdzīga kā pārējās jomās – mazāka peļņa, jo ražas ir zemākas, tā kā vārpas ir trauslākas, ražu ir grūtāk novākt, kā arī graudus ir sarežģītāk izdabūt no vārpas un attīrīt. Audzēšanai nepieciešama specifiskāka augsne, salīdzinot ar mūsdienu selekcionētajām kviešu šķirnēm.

Daba katram zīdītājdzīvniekam noteiktā laika periodā ir paredzējusi savu pienu, atšķirīgu pēc sastāva. Kazlēnam savs, zaķēnam savs, govs teliņam savs, arī cilvēkbērnam savs piens, kurš pēc sastāva būs katram zīdītājam atšķirīgs. Ja, piemēram, jaundzimušam jēram ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nostāties uz kājām un skriet līdzi mātei, tāpēc aitas piena sastāvā ir daudz olbaltumvielas kazeīna. Turpretī cilvēkbērnam ir citas prioritātes – jāformē smadzenes. Tāpēc pirmpienā kazeīna gandrīz nav. Ir tauki, kas nepieciešami smadzeņu attīstībai, imūnglobulīni un albumīni priekš imūnsistēmas palaišanas, bet enerģijas nodrošināšanai ogļhidrāti laktozes veidā. Piemēram, govs pienā procentuāli ir gandrīz  3 reizes vairāk olbaltumvielu un 4 reizes vairāk kalcija nekā cilvēka pienā, bet žurku pienā pat 10 reizes vairāk olbaltumvielu, tad sanāk ka pēc dažu dietologu loģikas, žurku piens ir visvērtīgākais.

Dzīvnieku mazuļiem, kamēr tie zīž mātes pienu, izdalās ferments renīns, katram dzīvniekam savs, kas der tikai viņam kā atslēga slēdzenei. Kad mazulis paaugās un zīšanu pārtrauc, ferments renīns pazūd. Cilvēkbērnam šāda fermenta renīna nav. Šo funkciju pilda simbiozās baktērijas, kas nonāk ar mātes pienu.

Ja, piemēram, pieaugušam cilvēkam pēkšņi būtu jāzīž savas mātes piens, visticamāk tas izraisītu riebumu. Bet, kad tas pats, cilvēks dzer citas sugas dzīvniekam paredzēto pienu no skaista iepakojuma, pienu ar citu bioloģisku struktūru, ar citu ģenētisko un informatīvo programmu, nez kāpēc par to neaizdomājas. Starp citu, ir novērots, ka govis, kas izzīž savu pienu, saslimst ar vēzi – saņem sodu par dabas likumu pārkāpšanu. Cilvēkam ar to, ka lieto citas dzīvnieku sugas pienu, nepietiek, viņš vēl pamanās to pasterizēt (termiski apstrādāt) un homogenizēt, tas ir mehāniski sadrupināt sīkākās frakcijās taukus un olbaltumvielas. Pēc šādas govs piena pārstrādes, barojot ar to teļu, kuram faktiski šis piens ir paredzēts, teļš ilgāk par diviem mēnešiem nenodzīvo.

Pienā ir divu veidu olbaltumvielas: kazeīns un sūkalu olbaltumvielas. Sūkalas ir veselībai draudzīgs produkts. Tās sastāv no kolostruma, laktoferīna, lizocīma un piena dziedzeru sekrēta. Taču citādāk ir ar kazeīnu. Tas veicina onkoloģiskos procesus, osteoporozi utt. Kazeīns pienā atrodas nebrīvā veidā – kalcija kazeinātā. Biezpiens un sieri faktiski ir kazeīna koncentrāts (galdniecības līme). Jā šajos produktos ir daudz kalcija. Taču kazeīns, nonākot kuņģi, rada ļoti skābu vidi, tāpat kā gaļa un visi slāpekli saturošie savienojumi. Cilvēka kuņģi nav fermenta renīna, kāds ir teļam, tāpēc kazeīns netiek pilnībā pārstrādāts līdz aminoskābēm. Lai organisms uzturētu homeostāzi, tiek tērēti sārmainie mikroelementi daudz lielākā daudzumā, nekā tiek iegūts ar piena produktiem. Turklāt govs un kazas pienā ir ļoti maz magnija, bet bez magnija kalcijs noturēties nevar. Kā zināms, māte pēc bērna piedzimšanas ar krūti barojot bērnu, tērē daudz kalcija un rodas tā deficīts. Ārsti, kuri neizprot šos mehānismus, tā vietā, lai ieteiktu zaļumus un augļus, rekomendē vairāk lietot piena produktus, rezultātā mātei sākas problēmas ar kauliem, nagiem, zobiem, matiem un ne tikai.

Ar piena produktu sastāvā esošo cukuru laktozi (disaharīds) organisms tiek veiksmīgi galā, ja vien ir ferments laktāze. Šī fermenta trūkumu parasti izraisa patogēnās mikrofloras dominance. Disaharīdu grupai piederošs ogļhidrāts, piena cukurs laktoze tiek sadalīta monosaharīdos  glikozē un galaktozē. Ja fermenta laktāzes pietrūkst, iespējama vēdera uzpūšanās, vēdergraizes vai caureja. Ar glikozi problēmu nav, toties ar ūdenī nešķīstošo monosaharīdu galaktozi daudz. Bērnam piedzimstot, kamēr vēl nav sācis aknās darboties glikogēna izstrādes mehānisms, enerģijas uzkrāšanas funkciju veic galaktoze. Tās sadalīšanai līdz glikozei paredzēts speciāls ferments, kurš, zīdīšanu pārtraucot, pazūd. Tāpēc turpinot lietot piena produktus, galaktoze sāk uzkrāties visdažādākajās organisma vietās un to ļoti grūti izvadīt ārā. Uzkrāšanās vietas var būt  dažādas. Piemēram, augšstilbu zemādas slāņos (celulīts), acs lēcā (katarakta), locītavās (artrīti) utt.

Alternatīva govs pienam – kaņepju piens. Sagatavošana nav sarežģīta un iepriekš minētās problēmas atkritīs. Senāk kad mātei pietrūka piena, deva to pat zīdaiņiem.

Seko zāles pret slimības ierosinātājiem mikrobiem. Mikrobs kopā ar šūnu, kurā tas parazitē, iet bojā. Tas viss krājās un krājās, līdz kādā ‘’jaukā dienā’’ pēc vairākiem gadiem tas uzplaiksnī kā bronhiālā astma, vīrusu gripa, alerģiskās iesnas, nieru iekaisums, poliartrīts, ekzēma, arahnoidīts, sarkanā vilkēde utt.

Bērnus, kurus baro ar govs pienu, tie izskatās brangi, tukli ar apaļīgām formām, jo strutas, tauki, parazīti rada šādu iespaidu. Iespējams, šādi bērni ātrāk aug, taču tos bieži pavada hroniskas slimības, tiem rodas problēmas ar nierēm un aknām, jo cilvēka organisms nespēj pārstrādāt to milzīgo daudzumu olbaltumvielu, ar ko jāsastopas, lietojot neadekvātu uzturu. Cilvēka kuņģis nav paredzēts tādam daudzumam olbaltumvielu, tas paredzēts tikai nejauši nonākušo olbaltumvielu pārstrādei, kalpo kā aizsargbarjera infekcijām, vīrusiem, baktērijām vai, piemēram, no tārpiem, kas nokļūt, ēdot tārpainus ābolus. Bērna zarnu trakts nav paredzēts tik skābai videi, ko rada govs piens. Tajā ir 2 reizes vairāk olbaltumvielu, tāpēc kuņģī veidojas daudz skābāka vide. Skābēm nonākot zarnu traktā, var tikt bojātas zarnu sieniņas un rasties asiņošana. Bērnam asiņaina caureja un rezultātā dzelzs deficīts, bet nekompetenti ārsti iesaka vairāk lietot gaļu.    

Nemainot uzturu, nevar izmainīt mikrofloras sastāvu zarnās. Var kilogramiem ēst labās baktērijas, bet ja barība būs priekš patogēnajām, prevalēs tās.

Augļi neveicina zarnu peristaltiku. Ja zarnu trakts ir pārpildīts ar gļotām, peristaltika vēl vairāk pasliktinās un, apēdot augļus, pastiprināti veidojas gāzes vēderā. Perestaltiku veicina, piemēram, dārzeņu salāti ar augu eļļu.

Augļu sulas daudz labāk asimilējas nekā paši augļi. Svaigi dārzeņi gandrīz neasimilējas, jo satur rupjās šķiedrvielas, kuras tikai vārot izjūk un kļūst asimilējamas. Dārzeņu asimilācija notiek vienīgi tik, cik tos sakošļā, tāpēc ieteicams tos spiest sulās. Ja dārzeņus un augļus nevar jaukt savā starpā, piemēram, burkānus un ābolus, tad sulas gan var dzert un ēst, cik gribat, pēc apetītes. Tās asimilējas bez pārstrādes. Svaigas dabīgās sulas neizraisa atkarību. Iepriekš teiktais neattiecas uz veikalos nopērkamajiem dzērieniem tetrapakās, ko par sulām īsti nevar dēvēt.

Dietoloģi apgalvo, ka no vārītiem burkāniem antioksidants beta karotīns zarnās asimilēsies desmitiem reižu vairāk, nekā ēdot tos svaigā veidā. Šis apgalvojums atbilst patiesībai, jo rupjās šķiedrvielas cilvēka organisms ļoti vāji pārstrādā. Tomēr veselīgāk būtu svaigos burkānus sablenderēt un pievienot eļļu. Turklāt saņemsiet ne tikai lielu daudzumu beta karotīna, vēl lielāku nekā vārītajos, bet arī daudzas minerālvielas organiskā formā. Vārot burkānus nepalielinās beta karotīna daudzums, bet gan samazinās par 30%.

Augļi un dārzeņi kuņģi atrodas ap 30 minūtēm, kopā ar eļļu – 40 minūtes, vārītā veidā – 1 stundu, bet dzīvnieku izcelsmes produkti ap 2 stundām.

Piemēram, vitamīns A biešu lapās ir gandrīz 200 reižu vairāk nekā pašās bietēs, bet mūsdienās tik aktuālā asinsvadiem nepieciešamā vitamīna K₁ rāceņu lapās ir gandrīz 2000 reižu vairāk nekā pašos rāceņos. Svarīgie sārmainu vidi uzturošie minerāli, kā magnijs, kalcijs, kālijs, nātrijs, lapās ir daudz lielākā daudzumā nekā pašos dārzeņos. Dārzeņu lapās arī olbaltumvielu ir daudz vairāk nekā saknēs, turklāt tās ir viegli asimilējamā formā. Dārzeņu stiebri un lapas savienojami praktiski ar visiem produktiem un palīdz organismam tos pārstrādāt. Lai stiebri un lapas labāk asimilētos, var sablenderēt. 

Dārzeņu lapām ir ļoti laba saderība ar citiem produktiem.

Labāk, protams, izvēlēties bioloģiski audzētus dārzeņus, tajos būs vairāk minerālu un nebūs pesticīdu atlieku.

Šis pākšaugs ir ļoti bagāts ar fosforu, kāliju, sēru, dzelzi, cinku, molibdēnu, B grupas vitamīniem un daudzām citām cilvēkam nepieciešamām barības vielām. Protams, šis sastāvs ir atkarīgs no mikroelementu daudzuma augsnē, kādā tās audzētas.

Kaut arī olbaltumvielu visvairāk ir sojā, taču vislabāk cilvēka organismā tās asimilējas no lēcām. Turklāt soja satur spēcīgus fitohormonus, kas var iespaidot hormonālo sistēmu. Jāņem arī vērā, ka 90% pasaulē audzētās sojas ir ĢMO produkts.

Lēcu sastāvu veido ap 25% olbaltumvielu, tas ir vairāk nekā gaļā. Tajās ir visas astoņas no astoņām tā dēvētajām neaizvietojamajām aminoskābēm (valīns, leicīns, izoleicīns, triptofāns, treonīns, lizīns, fenilalanīns un metionīns).

Svarīgs faktors ir tas, ka lēcas stabilizē holesterīna un glikozes normatīvus asinīs. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem ar paaugstinātu insulīna un glikozes līmeni asinīs. Tiem, kas regulāri lieto lēcas, samazinās zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) jeb sliktā holesterīna līmenis. Arī imūnsistēma uzlabojas, jo lēcas satur izoflavonus, kas saglabājas pat pēc termiskās apstrādes un nomāc vēža šūnu attīstību.

Lēcās ir gan šķīstošās, gan nešķīstošās šķiedrvielas. Nešķīstošās šķiedrvielas uzbriest un sekmē atkritumproduktu izvadīšanu no organisma, bet šķīstošās veido želejveida konsistenci un rada sāta sajūtu. Pateicoties lēcu šķiedrvielu specifiskajai uzbūvei, cukura līmenis asinīs nepaceļas. Šīs šķiedrvielas ir brīnišķīga barība zarnu probiotiskajām baktērijām. Gāzes vēdera no lēcām veidojas tikai tad, ja tās ēd kopā ar saldumiem.

  √  Tomāti līdzinās citrusaugiem šlakvielu izvadīšanā no organisma.

  √ Uz resnās zarnas jābūt simbiotisko baktēriju masai, kas spēj pārstrādāt augu rupjās šķiedrvielas. Zarnu gļotādai jābūt blāvi rozā krāsā un biezumam 3 – 4 mm

  √ Uztura pārstrādes fermenti visvairāk ir termiski neapstrādātajos produktos, tādos kā banāni, papaija, arbūzi, mango, diedzētie graudi, avokado, sezams, ķiploki, mārrutki, brūklenes. Skābās ogās fermentu būs mazāk, jo skābums dzēš tos.

  √  Termiski apstrādātam uzturam cilvēka organisms pielāgojas, saņem vairāk vai mazāk vitamīnus, barības vielas un enerģiju. Problēma tā, ka nespēj pilnībā izvadīt radušās atkritumvielas.

  √ Augu eļļās slikts nekas nav. Problēma tā, ka lielākai daļai cilvēku, kam nav sakārtots zarnu trakts, ļoti vāji asimilējas. Taču augu eļļas labi noder kā attīrīšanas līdzeklis un zarnu trakta peristaltikas uzlabotājs.

  √ Zaļumu sulai ir ļoti spēcīgs reģenerējošs un attīrošs efekts, tā labi iederas bojāto audu atjaunošanā. Taču uzsākt lietot to vajag pakāpeniski – sākt nevis ar glāzēm, bet ar karotēm.

  √ Pārejas periodā uz adekvātu uzturu nepieciešamo enerģiju labi var kompensēt ar medu.

Ja gaļas ēšanu var pārtraukt uzreiz, tūlīt, uz visiem laikiem un problēmu nebūs, bet veselība tikai uzlabosies, tad ar citiem produktiem jāuzmanās. Ir jāzina, kā darbojas lektīni, ko satur visi augi bez izņēmuma, tā teikt, lai sevi pasargātu. Pat putnu olas satur sava veida lektīnus, lai citi dzīvnieki tās neēstu. Atšķiras tikai lektīnu toksiskums, specifika un daudzums, tāpēc jāzina, kā šo kaitīgo ietekmi var līdz minimumam samazināt, piemēram, ar mērcēšanu, termisko apstrādi, fermentēšanu utt.

Ir jāpārliecinās, vai nav B₁₂ vitamīna deficīts, paralēli veicot homocisteīna analīzi, tāpat jāpārbauda vitamīnu D₃, K₁, K₂ un taukskābju omega-3 pietiekamība. Izplatīta problēma ir cinka, joda, hroma, selēna, sēra deficīts. Nedrīkst aizmirst par ūdeni un tā īpašībām (skat. sadaļu ūdens), par attīrīšanos, jo parazīti nekur nav pazuduši, arī sadzīves ķīmija iespaido.

Lai nerastos taukskābju deficīts, cilvēkam jāzina, kādas taukskābes nepieciešamas, kā tās darbojas cilvēka organismā un no kādām izejvielām sintezējas, kā taukvielu kvalitāti iespaido termiskā apstrāde un oksidēšanās. Vajadzētu zināt no kādiem veikalos nopērkamajiem augļiem un dārzeņiem derētu izvairīties, kuri satur sevišķi daudz pesticīdu atliekvielu. Lai neveidotos olbaltumvielu, precīzāk būtu teikt, aminoskābju deficīts, jāzina kādi augi, kādas aminoskābes satur, lai pareizi kombinētu ēdienu. Tāpat jāzina arī par pareiza zarnu mikrobioma uzturēšanas nepieciešamību, kā galveno spēcīgas imūnsistēmas pamatnosacījumu. Produktu savienojamība, nepārēšanās, izvairīšanās no parazītiem, attīrīšanās un vēl daudzi citi aspekti cilvēkam ir jāņem vērā. Tas viss jāpārzina un jāsaprot. Pretējā gadījumā rezultātā nebūs.

Kad cilvēka organismam nav jācīnās ar daudzo toksīnu neitralizēšanu un izvadīšanu, prāts kļūst skaidrāks, paaugstinās intelektuālās spējas un paplašinās garšu izjūtu spektrs. Diemžēl tradicionālā uztura lietotājiem garšās kārpiņas ir tik tālu atrofējušās, ka tie vairs neizjūt īsto ēdiena garšu un pat neapjauš, ka tik plaša var būt garšu pasaule.   

Zinām, ka ir ļoti grūti, piemēram, ar piedzērušos alkoholiķi runāt par prāta skaidrību. Tieši tā pat ir runāt par veģetārismu ar patstāvīgo gaļas ēdāju, kura iegribas vada patogēnā zarnu mikroflora.

Taču ir vēl viens bonuss, ko var iegūt, pārejot uz adekvātu uzturu - piemirst, kur atrodas aptiekas.