2modekologija

Kas ir ekoloģija?
Ekoloģija ir fundamentāla zinātne, kas pēta savstarpējo mijiedarbību starp apkārtējo vidi, cilvēku, dzīvniekiem, augiem, mikroorganismiem un attiecības starp pašiem organismiem, kā arī sistēmām, kurās tie iekļauti, no populācijas līdz biocenozei un zemes biosfērai kopumā.

Visi dzīvie organismi, klasificējot pēc tā, no kā tie pārtiek, dalās autotrofajos un heterotrofajos. Autotrofie ir producenti, kas spēj radīt no neorganiskām vielām organiskās vielas, izmantojot ķīmiskās reakcijas un saules enerģiju, tāpēc tie veido uztura piramīdas pirmo līmeni jeb uztura cikla pamatu. Savukārt heterotrofie ir konsumenti, kas pārtiek no dzīvo organismu daļām vai citiem dzīvniekiem, saņemot organiskās vielas gatavā veidā.

Konsumenti pēc fizioloģijas un uztura specifikas iedalās:
  saprofāgi - heterotrofiski organismi, kas pārtiek no organismu atliekām vai izdalījumiem, veicot tālāku organisko vielu sasmalcināšanu, dažkārt līdz pat minerāliem,

  fitofāgi - patērē augus,

  zoofāgi – lieto dzīvu dzīvnieku uzturu, tas ir gaļēdāji,

  nekrofāgi – ēd dzīvnieku līķus jeb maitēdāji,

  detritofāgi – pārtiek no augu un dzīvnieku organiskajām atliekām.

Pēc tipiem konsumenti iedalās:
  1. tipa konsumenti ir dzīvnieki, kas pārtiek no augiem, izņemot augus parazītus un augus ar jaukto barošanos. 

  2. tipa konsumenti barojas ar dzīvnieku gaļu, kura nav termiski apstrādāta, jo termiski apstrādāto gaļu nespēj pārstrādāt neviens dzīvnieks.

  3. tipa konsumenti ir maitēdāji. 

 

Redfīlda skaitlis
Lai novērtētu ūdenstilpes eitrofikācijas pakāpi, nosaka oglekļa, slāpekļa un fosfora atomāro attiecību ūdenī. Cilvēka darbības neskartos vai maz ietekmētos ūdeņos šo elementu attiecība ūdeņu dzīvajā biomasā ir 106:16:1 (C:N:P), ko sauc par Redfīlda skaitli. Aļģu masveida savairošanos jeb eitrofikāciju nosaka izmaiņas slāpekļa un fosfora atomārajā attiecībā ūdenstilpē.  Ja N un P atiecība ir lielāka par 16:1 (palielināts slāpekļa daudzums), tad ūdenstilpē savairosies zaļaļģes, savukārt, ja N un P attiecība ir mazāka par 16:1 (palielinās fosfora daudzums), tad ūdenstilpē savairosies zilaļģes. Tomēr jāuzsver, ka nelielas svārstības starp N un P ir pavisam normāla parādība katrā ūdenstilpē, arī aļģes ir nepieciešamas, jo tās ir barības un skābekļa avots ūdens organismiem, tomēr cilvēka saimnieciskās darbības ietekmē daudzās ūdenstilpēs šī attiecība ievērojami atšķiras no normas, kas arī ir cēlonis eitrofikācijai. 

 

Par ūdeņiem
Tieši Baltijas jūras reģiona valstīs konvencionālās lauksaimniecības līmenis ir ļoti augsts-25% no Baltijas jūras sateces baseina tiek izmantoti lauksaimniecībai, t.i. 0,4 miljoni km2. Viena no konvencionālo lauksaimniecību raksturojošajām iezīmēm ir mākslīgā mēslojuma izmantošana, kas veicina slāpekļa un fosfora pieaugumu kopējā apritē, līdz ar to rodas liels barības vielu pārpalikums, kas neatgriezeniski nonāk dzīvo organismu un vides apritē. Lielākās Baltijas jūrā ieplūstošās upes jūra ienes līdz pat 20 000 tonnām fosfora gadā, izraisot tās aizaugšanu un padarot to par vienu no pasaulē viseitrofākajām jūrām.

Lai gan ūdenstilpju eitrofikācija ir dabisks process, kas dabā ir nepieciešams, tomēr Latvijā ūdenstilpju degradācija ir atzīta par nopietnu problēmu, kuru veicina neapdomīga cilvēka saimnieciskā darbība. Minerālmēslojums no lauksaimniecības zemēm ar lietus un sniega kušanas ūdeņiem tiek izskalots no augsnes un nonāk novadgrāvjos, upēs un tālāk jūrā. Šo noplūšanu paātrina augsnes aršana un irdināšana. Notiek ūdenstilpju eitrofikācija, ko galvenokārt izraisa slāpekļa un fosfora daudzuma palielināšanās ūdenī, kas savukārt veicina dzīvo organismu savairošanos, skābekļa samazināšanos tajā, ūdens saduļķošanos un pat toksisko vielu uzkrāšanos. Visi šie procesi pasliktina virszemes ūdeņu kvalitāti. Šādos ūdeņos notiek dzīvo organismu kopējās masas pieaugums, taču tas diemžēl veicina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un izteiktu dažu sugu dominanci, jo ļoti daudzas sugas nespēj dzīvot šādā vidē, tām ir nepieciešams dzidrs, ar skābekli bagāts ūdens (piemēram, najāda, ziemeļu upespērlene).

Ir pierādīts, ka palielināta fosfora un slāpekļa ieplūde stimulē fitoplanktona augšanu un tā masveidīgu savairošanos. Protams, aļģes ūdenstilpēs ir ļoti nepieciešamas citu organismu eksistencei, taču dažādas slāpekļa un fosfora attiecības, ko spēcīgi ietekmē cilvēka darbība, var izraisīt izmaiņas fitoplanktona sugu sastāvā, veicinot tieši toksisko aļģu attīstību, kā zilaļģes jeb cianobaktērijas, kas ir nopietna problēma Baltijas jūrā un arī citos ūdeņos. Atmirušās aļģes patērē skābekli, līdz ar to ūdeņos rodas mirušās zonas. Baltijas jūrā mirušās zonas veido sesto daļu no tās platības, mirušajos apgabalos sastopami tikai tādi organismi, kuru dzīvības procesiem nav nepieciešams skābeklis, tas ir anaerobi. Tur nav ne zivju, ne augu. Aļģu pūšanas rezultātā izdalītās vielas cilvēkam var izraisīt ādas, gremošanas sistēmas un aknu problēmas. Nedrīkst aizmirst arī par konvencionālā lauksaimniecībā lietojamiem  pesticīdiem, kas arvien lielākos daudzumos ar lietus ūdeņiem ieskalojas ūdenstilpnēs, tāpēc peldvietās jāveic vispusīga ūdens kvalitātes kontrole.

Vielas, kas nonāk barības ciklā, tur arī paliek. Cilvēka izraisītās eitrofikācijas process ir gandrīz neatgriezenisks, taču tas ir ierobežojams, mainot zemes apsaimniekošanas sistēmu un cilvēku paradumus. Par to cīnās zaļi, precīzāk teikt tālredzīgi, domājoši cilvēki.

 

Mežu apsaimniekošana Latvijā

2modizcirt

"Še, kur līgoja priežu meži'' (tipiska mūsdienu Latvijas ainava).

Katru gadu Latvijā izcērt 46 tūkstoši hektāru meža. Palicis ir tikai 1% vecu mežu. Veidojot kailcirtes, palielinās gruntsūdens līmenis un notiek augsnes erozija. Jo vairāk kailciršu, jo lielāka CO2(ogļskābās gāzes) emisija. No kailcirtēm un konvencionālās lauksaimniecības zemēm ar lietus ūdeņiem izskalojas liels daudzums nitrātu, kas nonāk ūdenstilpnēs un tālāk jūrā.

Pēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētījuma 67% no mežaudzē uzkrātā oglekļa atrodas augsnē. Pēc koku izciršanas tiek veicināta organisko vielu sadalīšanās un CO2 emisija. Ja Igaunijā ir 15% aizsargājamās teritorijas, ko ar likumu ir aizliegts apsaimniekot, tad Latvijā tie ir tikai 4%, turklāt mežizstrādātāji likumdošanas līmenī cenšas šo ciparu vēl vairāk samazināt.

Vecie koki, sevišķi tas attiecas uz lapu kokiem, piemēram, vecie ozoli savas saknes ielaiž ļoti dziļi zemē līdz pat 50 metriem un pat vairāk, tādā veidā izvelk no zemes dzīlēm svarīgus minerālus tādus kā silīcijs, jods, litijs, broms, vanādijs, hroms un daudzus citus, kuru katastrofāli trūkst ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē. Tas ir dabīgais mehānisms, kā dabā veidojas un bagātinās augsnes virsējā auglīgā kārta. Izcērtot vecos kokus, lai iegūtu maksimālo daudzumu koksnes, šis mehānisms tiek izjaukts. Dabā ir vēl otrs mehānisms, kurš Latvijā nedarbojas – kalnos iežiem sairstot, minerāli putekļu veidā nonāk auglīgajās kalnu ielejās. Ja nedarbojas neviens no šiem mehānismiem, tad ar laiku veidojas tuksnesis.

Samazinot vecu koku daudzumu mežos, cieš bioloģiskā daudzveidība, piemēram, ja uz jauna ozola mājo ap 30 dažādu sugu (ķērpji, sūnas, aļģes, sēnes, kukaiņi, putni utt.) pārstāvji, tad uz vecā ozola šis skaitlis ir ap 300. Tie, kas uzskata, ka, kailcirtes vietā iestādot jaunu mežu, atkal uzreiz sāksies CO2 akumulācija, nevēlas saprast, ka tas notiks tikai pēc 30 gadiem, kad tiks sasniegts līdzsvars un tikai tad sāksies CO2 akumulēšana.

Atstājot nelielas aizsargājamo teritoriju salas, kuras savstarpēji nav savienotas ar ‘’koridoriem’’ veidojas sugu ģenētiskā vienveidība (tā saucamais inbrīdings, kad ilgstoši nenotiek ģenētiskā materiāla nomaiņa), rezultātā organismi vieglāk pakļaujas slimībām, veidojas dažādas ģenētiskas patoloģijas.

 
 
Varbūt pietiek ignorēt!
Par katastrofālo situāciju ar mežiem šajā internetvietnē jau sen tiek runāts. Klimata konferencē Glāzgovā tika brīdināts par tuvojošos ekoloģisko katastrofu kontekstā ar mežu izciršanu - faktiski gandrīz to pašu gandrīz visu pasaules valstu līderu klātbūtnē teica arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Varbūt atbildīgajām amatpersonām Zemkopības ministrijā derētu ieklausīties teiktajā, nevis prātot, kā apiet ES ieteikumus un vadlīnijas šajā jautājumā? Var jau būt, ka vārdos arī kaut kas tiek darīts, lai apturētu straujo mežu izciršanu, taču, pēc darbiem vērtējot, notiek pretējais – cērt arvien vairāk un arvien jaunākus kokus, arī ES aizsargājamos biotopos. Atstāj kailcirtes pat pirms 40 gadiem stādītās egļu jaunaudzēs, kas tikko sākušas absorbēt CO2 vairāk nekā izdalīt. 

 

Dabiskās pļavas
Bieži vien ir uzskats, ka saglabāt bioloģisko daudzveidību nozīmē vispār neiejaukties dabā notiekošajos procesos, bet tā nebūt nav, jo, pareizi apsaimniekojot dažādus biotopus, ieguvēja nav tikai daba, bet arī cilvēks ilgtermiņā, un viens no biotopu veidiem, kas ir vistiešāk atkarīgs no cilvēka saimnieciskās darbības, ir dabiskie zālāji.

Latvija atrodas mežu zonā, kas nozīmē to, ka bez cilvēka iejaukšanās šāds biotops nevar ilgstoši pastāvēt, lai gan, kad Latvijas teritoriju pirms dažiem gadus simtiem apdzīvoja lielie zālēdāji, kā tauri, sumbri utt., dabisko zālāju ainavas bija teju ikdiena, tomēr, lauksaimniecībai attīstoties, izzuda ne vien šie zālēdāji, bet pamazām izzūd arī viņu dzīvotnes – dabiskās pļavas, kas pirms nepilniem 100 gadiem aizņēma pat 30 % no Latvijas teritorijas, bet mūsdienās tikai 0,7 %.

Bet kas ir dabiska pļava? Vai tas ir atmatā palaists labības lauks? Vai varbūt tie zaļie lauki, pa kuriem ganās lieli lopu bari? Nē, dabisks zālājs ir vairāku gadu desmitu laikā vienkopus izveidojies liels lakstaugu sugu kopums, kas ik gadu tiek nopļauts vai noganīts (ne intensīvi). Bet nav jābūt dabas ekspertam, lai pateiktu, vai zālājs zem kājām ir dabisks vai nē. Ja sugu skaits pļavā pārsniedz 30, tad pļava ir dabiska un bioloģiski vērtīga. Tāpat kā mežam, arī pļavai nepieciešami daudzi gadu desmiti, līdz tā sasniedz augstu bioloģisko vērtību. Dabiskā zālājā var sastapt līdz pat 300 dažādām augu sugām, kas ir apmēram trešdaļa no kopējā augu sugu skaita Latvijā. Teju puse no Sarkanajā grāmatā ierakstītajām augu sugām ir sastopamas tieši šajā biotopā.

Bet kāpēc dabas eksperti vispār uztraucas par šī biotopa izzušanu? Jo tam ir neatsverama nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tomēr jāvaicā, kas vispār ir bioloģiskā daudzveidība? Vai tikai abstrakts sugu kopums, par ko skandina dabas aizstāvji, paši savu personīgo hobiju vadīti? Sugu dažādība nav kā monētu kolekcija. Ir jāizprot, ka bioloģiskā daudzveidība ir kā smalku norišu tīkls, kura centrā ir pats cilvēks. Jebkura bioloģiskajai daudzveidībai nelabvēlīgā darbība tālā vai tuvā nākotnē ietekmē arī paša cilvēka dzīves kvalitāti, piemēram, pārganot pļavu, samazinās ziedaugu daudzums, līdz ar to sarūk kukaiņu populācija, kas ietekmē apkārtnē mītošo putnu populāciju, bet putni ir dabiskie kaitēkļu apkarotāji, bez kuriem cilvēks ir spiests izmantot pesticīdus, kas kaitīgi ietekmē viņa paša veselību. Šādu cēloņu un seku ķēžu dabā ir neskaitāmi daudz, jo  katrai sugai ir sava ekoloģiskā niša, un, tai iztrūkstot, mainās visi ekoloģiskie procesi, kas vistiešāk ietekmē cilvēku.

Visiem Latvijā sastopamajiem dabiskajiem zālājiem Eiropā ir aizsargājama biotopa statuss, jo dabiska pļava ir viens no augu un kukaiņu sugu skaita ziņā bagātākajiem biotopiem pasaulē. Bet to vērtība nav tikai bioloģiskajā daudzveidībā. Dabiskajiem zālājiem ir liela nozīme augsnes veidošanās procesā (augsne kļūst bagātīgāka), erozijas ierobežošanā, oglekļa fiksācijā, virszemes  noteces  piesārņojuma  attīrīšanā, palu  regulēšanā, turklāt tie ir kā barošanās  vieta un dzīvesvieta savvaļas dzīvniekiem, no kuriem lielākā daļa ir iesaistīti arī citu ekosistēmu barības ķēdēs. Visi biotopi ir tieši vai netieši saistīti ne tikai savstarpēji, bet arī ar cilvēku, jo cilvēks ilgtermiņā ir atkarīgs no ekoloģiskajiem procesiem, ko pats visbiežāk diemžēl ietekmē ļoti nelabvēlīgi.

 

Ja dabiskās pļavas jau tuvākajā laikā netiks pareizi apsaimniekotas, tad drīzumā izzudīs pavisam. Visvairāk to izzušanu veicina lauksaimniecības zemju ierīkošana, jo, uzarot sugām bagātu, bioloģiski vērtīgu zālāju, savu sākotnējo vērtību tas var atgūt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, bet diemžēl tur, kur netiek arts, tiek intensīvi noganīts vai pārmērīgi agri un intensīvi izpļauts, neņemot vērā augu sēklu nogatavināšanās procesus. Vislabākais šādu biotopu apsaimniekošanas veids ir noganīšana, kas diemžēl mūsdienās teju netiek izmantota. Biežāk var manīt lielus lopu ganāmpulkus, bet liela mājlopu koncentrācija ļoti negatīvi ietekmē zālāju kopumā – augājs tiek pārmērīgi nobradāts un zeme pārsātināta ar barības vielām, kā rezultātā ļoti strauji samazinās sugu daudzveidība, jo mazprasīgās sugas tiek izkonkurētas un to vietu ieņem barības vielām prasīgas sugas, bet tas tieši ietekmē kukaiņu populāciju, tālāk arī dzīvnieku un putnu, bet pēc kāda laika arī cilvēku dzīvi, kad sūdzamies, ka gājputnu bari posta ziemājus vai ka dārzā ir savairojušies kaitēkļi.

Tomēr ir vēl kāds ļoti nozīmīgs faktors, kas visā pasaulē ietekmē šo un arī citus biotopus – tā ir biotopu fragmentācija. Reizēm, braucot pa šoseju, tie daži raibie jāņuzāļu laukumiņi starp milzīgajiem kviešu laukiem var mānīgi liecināt, ka dabiskās pļavas nemaz nav tik retas un izzūdošas, taču jāņem vērā fakts, ka, jo biotops ir sadrumstalotāks, jo apdraudētāks tas ir - mazā populācijā starp augiem sugu iekšienē nenotiek gēnu apmaiņa, sugas kļūst neizturīgas pret ārējiem apstākļiem un slimībām, kā rezultātā izmirst. Zālāju augu sugas ļoti slikti pārvar lielus attālumus, to sēklām nav piemērotu pārvietošanās mehānismu un tās dīgtspēju saglabā vien dažus gadus, līdz ar to nevar tālu pārvietoties. Tāpēc sugu izmiršana pat pareizi apsaimniekotā pļavā ir būtiska problēma, jo Latvijā šis biotops ir ārkārtīgi sadrumstalots un aizņem ļoti nelielu platību.

 

Kas notiek ar bioloģisko daudzveidību Latvijā?
Bioloģiskās daudzveidības zaudēšana pēdējos gadu desmitos Latvijā un visā pasaulē notiek ļoti strauji. Kādēļ? Jo no ainavas izzūd šo sugu dzīvotnes – dabiskās pļavas, veci un bioloģiski vērtīgi meži, neskarti purvi un daudzi citi biotopi. Kamēr Latvijas valdība turpina lobēt lielos zemniekus un intensīvo mežsaimniecību, Latvijas dabas daudzveidības pastāvēšana ir atkarīga tikai no mazo zemju īpašniekiem un viņu entuziasma, jo pašreizējā dabas aizsardzības teritoriju niecīgā platība diemžēl nespēj ilgtermiņā nodrošināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās potenciālu. Ir jāsaprot, ka bioloģiskā daudzveidība ilgstoši var pastāvēt tikai ainavas līmenī, nevis dažos noslēgtos rezervātos, jo liela daļa sugu var izdzīvot un vairoties tikai metapopulāciju ietvaros, jeb tām ir nepieciešama gēnu apmaiņa - vairošanās starp populācijām, kas dzīvo dažādās teritorijās. Tas ir pavisam vienkāršs un ikvienam biologam zināms populāciju ģenētikas pamatlikums. Taču, lai šī gēnu apmaiņa notiktu, sugai ir jāspēj pārvietoties no vienas teritorijas uz otru. Un mūsdienās vislielākais šķērslis tam ir biotopu fragmentācija (diemžēl Latvija ir absolūts līderis Eiropas Savienībā) – sugai gluži vienkārši nav izplatīšanās ceļa. Latvijā meži ir ārkārtīgi sadrumstaloti, un dabiskās pļavas ir saglabājušās tikai mazos fragmentos – retais dzīvnieks vai auga sēkla spēj mērot desmitiem kilometru lielu attālumu līdz tuvākajai dzīvotnei.

Cilvēku dzīvesveids, zemes apsaimniekošanas un izmantošanas veidi pēdējos gadu desmitos Latvijā un visā pasaulē ir kardināli mainījušies. Mazliet tēlaini izsakoties, ziedošo pļavu un zaļojošo mežu ainavas vietā līdz horizontam slejas rapšu lauki, bet meži ir pārtapuši par kailciršu un koku monokultūru puzli. Patiesībā viss notiekošais ir tikai likumsakarīgi – cilvēks turpina gūt sev labumu no dabas, tā tas ir bijis, kopš brīža, kad cilvēks sāka apdzīvot šo zemeslodi. Tomēr veids, kā Latvijas daba, kas ir mūsu visu kopējs īpašums un vērtība, tiek izmantota, ir absolūti neilgtspējīgs un vērsts tikai uz īstermiņa peļņu. Protams, nekādā ziņā nevēlos apgalvot, ka mežus nedrīkst cirst un to, ka mums visiem ir jāatgriežas dzīvot laukos un jāvāc siens ar grābekļiem, lai uzturētu pļavas, kā to darīja mūsu senči. Jā, līdz ar pārmaiņām mūsu dzīvesveidā Latvijas daba ir neatgriezeniski mainījusies, tomēr arī mūsdienās ir absolūti iespējams saimniekot tā, lai uzturētu ļoti lielu bioloģisko daudzveidību. Šīs zināšanas mums jau ir pieejamas, tālāk ir tikai nepieciešama sabiedrības izpratne, jo lielākais ieguvējs no bioloģiski daudzveidīgas vides ir cilvēks pats.

Piemēru pretrunīgai un neefektīvai dabas aizsardzībai Latvijā ir ļoti daudz. Viens no neskaitāmiem piemēriem: daudziem Eiropas Savienībā aizsargājamiem mežu biotopiem Latvijas likumdošanā nav aizsardzības statusa, piemēram, tik vērtīgam biotopam kā sugām bagātiem egļu mežiem. Tas nozīmē, ka ikviens meža īpašnieks, arī Latvijas valsts meži var iznīcināt šo biotopu neierobežotos apjomos (diemžēl tā tas arī notiek). Tiem nav iespējams pat pieteikt un veidot mikroliegumus – teritorijas ar saimnieciskiem ierobežojumiem. Tātad nav absolūti nekāda veida, kā tos aizsargāt, izņemot, ja atrodam tajā kādu ļoti īpaši aizsargājamu sugu, un mēs neierobežotā apjomā varam iznīcināt biotopu, kas Eiropā ir atzīts kā īpaša vērtība. Kādēļ? Jo mūsu valsts likumdošanā tie nav minēti kā īpaši aizsargājami. Lai arī Latvijas valsts meži ik gadu izcērt arī lielas platības ar staignāju mežiem, kas atšķirībā no sugām bagātiem egļu mežiem Eiropas Savienībā ir ne tikai aizsargājami, bet pat prioritāri aizsargājami, tos, kaut arī nelielā platībā, ir iespēja aizsargāt vismaz ar mikroliegumu palīdzību.

Par Latvijas valdības lobēto lielo zemnieku un Latvijas valsts mežu īstenoto dabas vērtību iznīcināšanu un sabiedrības maldināšanu varētu uzrakstīt pat veselu doktora disertāciju. Tomēr daudz svarīgāk ir vairot sabiedrības izpratni par to, kādēļ vidē mums apkārt ir tik ļoti nepieciešama bioloģiskā daudzveidība un kā to saglabāt un veicināt pašiem savā zemes īpašumā. Ir jāsaprot - jo bioloģiski daudzveidīgāka ir vide mums apkārt, jo tā ir stabilāka. Piemēram, dabiska meža īpašniekam nekad nenāksies cīnīties ar sakņu trupi un tērēt lielus līdzekļus tās apkarošana, kā tas šobrīd notiek Latvijas valsts mežos, jo bioloģiski daudzveidīgā mežā šai sēnei gluži vienkārši nav, kur augt, jo uz kokiem esošā sēņu daudzveidība jau ir izveidojusies pietiekami liela. Savukārt bioloģiski veci koki ir dzīves vide putnu sugām, kas ierobežo dažādu dārza kaitēkļu izplatību. Šie ir pavisam vienkārši piemēri, lai atspoguļotu to, ka lielākie ieguvēji no sugām bagātas vides esam mēs paši, tādēļ zemāk ir apkopota informācija, kā veicināt un saglabāt bioloģisko daudzveidību savā īpašumā.

 

Padomi, kā rūpēties par bioloģisko daudzveidību savā zemes īpašumā.

Kas jāzina mežu īpašniekiem
Primārais un galvenais priekšnosacījums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai mežos ir atmirušās koksnes klātbūtne. Pirmajā brīdī var šķist – kādēļ? Koks taču vairs nav dzīvs un, to izvācot, vietā izaugs jauns. Bet atmiris koks ir daudz dzīvāks par zaļojošu. Latvijā katra ceturtā mežā dzīvojoša suga kādā no savas attīstības stadijām apdzīvo atmirušos kokus. Tātad no tās ir atkarīga daudzu simtu sugu klātbūtne Latvijas dabā. Īpaši svarīgi mežā ir sausokņi – stāvoši, nokaltuši koki. Tādus kokus apdzīvo daudzas epifītisko sūnu un ķērpju sugas, un tajos ligzdo ļoti daudzas putnu sugas, kas nevar ligzdot citviet. Atmirušās koksnes apjoms, kas nepieciešams, lai mežs būtu bioloģiski daudzveidīgs, ir 20 – 50 m3/ha.  Jāatceras, ka nokaltis koks ir ļoti liela vērtība – tas nav malkas avots. Sevišķi svarīgas ir resnu koku kritalas un sausokņi. Jāatceras, ka malkas ieguvei ir jācērt dzīvs koks. Lai palielinātu atmirušās koksnes daudzumu, koku var nozāģēt arī mērķtiecīgi un atstāt kā sugu mājvietu vai arī apgredzenot atsevišķu, dzīvu koku (nolobīt mizu, veicinot koka pārtapšanu par sauskoni).

Lai gan mežs ir viena no tām ekosistēmām, kurā bioloģisko daudzveidību iespējams saglabāt bez cilvēka iejaukšanās, ir ļoti svarīgi uzraudzīt un izprast savā mežā notiekošos procesus. Mūsdienās arvien aktuālāka kļūst svešzemju sugu izplatības problēma, jo nereti šīs sugas var kļūt ekspansīvas, piemēram, vārpainā korinte, kas ir ļoti nopietna problēma Pierīgas mežos, jo nomāc vietējo sugu augšanu un samazina bioloģisko daudzveidību. Ļoti būtiski ir saglabāt meža hidroloģisko režīmu – nerakt grāvjus un nenosusināt savu mežu, sevišķi būtiski tas ir mitriem mežiem, jo tiek izmainīti augšanas apstākļi un tādējādi iznīcināta dzīves vide daudzām sugām. Diemžēl jau ceturtā daļa no Latvijas mežiem ir nosusināta, lai palielinātu koksnes ieguves apjomus. Lielu ietekmi uz mežu mitruma režīmu atstāj Latvijas valsts mežu intensīvi būvētais ceļu tīkls ar nolūku samazinātu koksnes ieguves izmaksas (pie reizes iegūstot papildus koksni).

Protams, ikviens meža īpašnieks ir tiesīgs gūt peļnu no savā mežā augošajiem kokiem, taču arī mežistrādi ir iespējams veikt, saglabājot bioloģisko daudzveidību. Lielākajā daļā mežu tipu vispiemērotākā mežistrādes metode ir izlases cirte, saglabājot vecos kokus. Tā tiek veikta, veidojot neliela izmēra atvērumus, taču vienlaikus saglabājot meža biotopu un nodrošinot tā dabisko procesu norisi. Tā kā šajos atvērumos būs liels ienākošās gaismas daudzums, tajā ļoti strauji pieaugs sugu daudzveidība. Atvērumu veidošana ir līdzīga dabiskajiem mežu ekosistēmu procesiem, kad izgāžas veci, lielu dimensiju koki. Ārkārtīgi būtiski šajā procesā ir neizjaukt augsni, kā tas mūsdienās daudzviet novērojams harvestera apciemotajās kailcirtēs, tādēļ šī izlases cirte ir jāveic ar neliela izmēra tehniku, jo, izjaucot augsni, tiek negatīvi ietekmēta daļa no dabiskajiem meža augsnē notiekošajiem procesiem. Vienīgie meži Latvijā, ko nevar atjaunot, izmantojot izlases cirti, ir priežu meži, jo šai koku sugai augot ir nepieciešams ļoti liels gaismas daudzums, tādēļ šajā gadījumā ir jāizmanto tā dēvētā mazo kailciršu sistēma – ļoti neliela izmēra kailcirtes izlases veidā.

Latvijas biologi un meža eksperti ir uzrakstījuši ļoti vērtīgu rokasgrāmatu “Aizsargājamo mežu biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. Meži”. Šī grāmata bez maksas ir pieejama ikvienam, un to iespējams atrast Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā.

 

Kas jāzina pļavu īpašniekiem
Mūsu sabiedrībā ilgu laiku valdīja uzskats, ka aizsargāt dabu nozīmē neiejaukties tās procesos. Pēdējos gados arī Latvijas zinātniekiem ar apjomīgos pētījumos gūtām atziņām ir izdevies atspēkot šo padomju gados radušos uzskatu. Lai pļava eksistētu, tā ir jāapsaimnieko, pļaujot un novācot zāli vai noganot. Ir ļoti būtiski saprast, ka cilvēks Latvijas teritoriju apdzīvo jau daudzus tūkstošus gadu, un šajā laikā starp mums un Latvijas dabu ir izveidojusies ļoti cieša saikne, kuras rezultātā tik mazā valstī kā Latvija ir radusies ļoti liela sugu bagātība. Ar savu saimniecisko darbību, piemēram, iekopjot pļavas mājlopu ganīšanai un siena pļaušanai, mēs vēsturiski esam izveidojuši un nodrošinājuši dzīves vidi vairāk nekā 500 augu sugām un veselam  pusotram tūkstotim kukaiņu sugu. Šie skaitļi tik mazai valstij šķiet apbrīnojami, tomēr, kardināli nemainot pašreizējo dabas aizsardzības sistēmu, pavisam drīz šī lielā daudzveidība būs atrodama tikai herbārijos un muzeju plauktos. Un šodien var pilnīgi droši apgalvot, ka dabiskās pļavas Latvijā nav vairs tikai apdraudētas, bet ir teju pilnīgi izzudušas. Diemžēl, izzūdot dabiskajām pļavām, mēs zaudēsim veselu trešdaļu no visām Latvijas augu sugām, un ir pats pēdējais brīdis tās nosargāt, jo vēlāk tas vairs nebūs iespējams. Lai atjaunotu dabisku pļavu, ir nepieciešami no 30 līdz pat 100 gadiem.

Uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un veicināšanu īstenota pļavu apsaimniekošana ir pavisam vienkārša saprotama. Tai ir tikai divi veidi – zāle ir jānopļauj un jānovāc vai arī jānogana. Citu veidu nav. Tomēr nav vienota veida, kā apsaimniekot pļavu, jo tas ir ļoti atkarīgs no augšanas apstākļiem (mitruma un augsnes auglības). Vispārīgi ir iespējams izdalīt tikai pašas galvenās vadlīnijas. Pļavu nav ieteicams pļaut pārāk agri, jo augi nespēs izplatīt savas sēklas, kā arī nedrīkst pļaut pārāk vēlu, piemēram, augustā, jo tas veicinās graudzāļu ekspansiju (plašu izplatīšanos), un pļavā ļoti krasi samazināsies augu un kukaiņu daudzveidība. Turklāt pļava ir jāpļauj no iekšas uz āru, lai nodrošinātu tajā ligzdojošajiem putniem iespēju aizbēgt.

Diemžēl lielākajā daļā Latvijas ir vērojamas divas galējības. Pirmā - pļavas tiek nopļautas, atstājot zāli un tādējādi aizaugot ar nevērtīgām un ekspansīvām sugām, piemēram, baltiem ziediem ziedošo suņuburkšķi un kamolzāli, tad pļava sāk atgādināt džungļus, jo, nopļautajiem augiem sadaloties, būtiski pieaug augsnes auglība, zāle aug ļoti augstu, un zem lielajiem augiem gaismas trūkuma dēļ nevar attīstīties citas sugas. Tieši tādēļ nopļauto zāli nekādā gadījumā nedrīkst atstāt. Otrā - pļavu pļaušana vairākas reizes gadā, krasi samazinot tās auglību. Jāsaprot, ka, jo nabadzīgāka ir augsne, jo bioloģiski vērtīgāka būs pļava, jo šādā augsnē nespēj izaugt augstie lakstaugi, kas nomāc citu augu augšanu, taču arī šai likumsakarībai ir sava robeža. Pļavu nedrīkst pārpļaut. Tomēr dabiskajām pļavām kā ekosistēmai piemīt ļoti liela izturība pret vides izmaiņām. Regulāri, pat divas reizes gadā sākot pļaut ar suņuburkšķiem aizaugušu, kādreiz tik vērtīgo un ziedošo pļavu un novācot zāli, tā ātri spēs atjaunot savu lielo daudzveidību, jo augsnē arvien atrodama liela ziedaugu sēklu daudzveidība. Sēklas savu dīgtspēju var saglabāt ļoti daudzus gadus. 

Mazo zemju īpašnieki dabiskās pļavas var uzturēt kaut vai vienkārši pie mājām, jo šajā kritiskajā situācijā, kāda ir Latvijā, katram kvadrātmetram dabiskās pļavas ir ļoti liela nozīme. Dabisko pļavu var izveidot arī savā ziedu dobē, iesējot Latvijas Dabas fonda piedāvātās dabisko pļavu sēklas vai vienkārši pašiem ievācot tās gar ceļmalām. Arī pļavu apsaimniekošanas padomi un veidi ir apkopoti ļoti vērtīgā rokasgrāmatā “Aizsargājamo mežu biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. Dabiskās pļavas un ganības”, un tā ir bez maksas pieejama Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā. Jāsaprot, ka lielākie ieguvēji no dabisko pļavu klātbūtnes Latvijā esam mēs paši, jo tieši šis biotops mums nodrošina ļoti daudzus ekosistēmu pakalpojumus: tās regulē kaitēkļu izplatību, novērš plūdus, ierobežo invazīvo sugu izplatību, nodrošina ārstniecības augu pieejamību un lopbarību, uztur lielu apputeksnētāju daudzveidību, uzkrāj lielu oglekļa daudzumu, uzlabo ūdens kvalitāti un vēl un vēl.

 

Ieteikumi lauksaimniecības zemju īpašniekiem
Lai gan sākumā šķiet, ka intensīvā lauksaimniecība nav savienojama ar bioloģisko daudzveidību, un daļēji šim apgalvojuma varētu piekrist, taču arī bioloģiskie lauksaimnieki var saimniekot, nodarot lielu kaitējumu dabas daudzveidībai. Nodarbojoties ar zemes aršanu un dažādu kultūru sēšanu, izšķiroša nozīme nav tikai pesticīdu daudzumam vai klātesamībai, bet arī dažādu ainavas elementu klātbūtnei. Lielajos lauksaimniecības zemju apvidos, piemēram, Zemgalē, mežu saliņām, krūmu puduriem, neuzartām lauku malām, pamestu viensētu saliņām ar vecām ābelēm un nenopļautiem grāvjiem ir tikpat liela nozīme, cik pesticīdu neizmantošanai, jo viens no lielākajiem kaitējumiem, ko lauksaimnieks var nodarīt dabai, ir izveidot tīru monokultūras lauku bez jebkādiem ainavas elementiem, jo tieši šie ainavas elementi ir vienīgais patvērums putniem, zīdītājiem un kukaiņiem. Tie nodrošina kaut nelielu, bet tomēr reālu sugu daudzveidības klātbūtni šajos apvidos.

  

Kā saglabāt dabas daudzveidību?
Izņemot galveno veidu sabiedrības izglītošanu, valdības rīcībā tam ir efektīvi mehānismi – nodokļi un lauksaimniecības subsīdiju pārorientācija, atbalstot tos, kas dzīvību saglabā un vairo, bet neatbalstot tos, kas to iznīcina, tai skaitā arī galu galā cilvēkus. Uz ekonomisko izaugsmi jāraugās tālredzīgi, nevis jāiet konvenciālās lauksaimniecības lielražotāju lobiju pavadā. Jāsaprot, ka par tūlītējiem it kā ekonomiskiem ieguvumiem perspektīvā var nākties ļoti dārgi maksāt, ja vēl vien būs iespējams kaut ko labot.

Diemžēl jākonstatē, ka valdības līmenī šādas izpratnes nav. Ar paaugstinātiem zemes nodokļiem tiek nospiesti tie, kas to saprot un visu neizcērt, neuzar, neizpļauj un neizindē.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 476 viesi un nav reģistrētu lietotāju

2ekologija

                                                Ekoloģija

Mums tiek stāstīts, ka viss dzīvais attīstījies evolūcijas ceļā, nevadāmā veidā, nejaušu mutāciju rezultātā un dabīgās atlases rezultātā. Taču dabā, sākot ar ūdens pilienu, līdz pat veselām ekosistēmām, viss stingri darbojas pēc noteiktiem likumiem, viss ir savstarpēji saistīts un absolūti darbojas pēc noteiktas, precīzas loģikas.

Visi bioloģiskie vielmaiņas procesi, DNS un RNS replikācija, šūnu barošanās un dalīšanās, olbaltumvielu sintēze, toksīnu uzkrāšanās un imūnsistēmas darbība gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem notiek līdzīgi pēc vieniem un tiem pašiem dabas likumiem, bet var atšķirties tikai uztura tips un tā pārstrādes specifika.

Vai šajā perfektajā dabas veidotajā ekosistēmā cilvēks uzvedās, kā tam to vēlējusi daba? Senais cilvēks nekad nav bijis mednieks tajā nozīmē, ka nav bijis plēsējs, kam raksturīga vesela virkne tiem raksturīgu īpašu pazīmju – īpašas konstrukcijas nagi, zobi, muskuļi, specifiska redze, kuņģis, zarnu trakts. Cilvēkam nav un nekad nav bijušas nevienas plēsējdzīvnieku morfoloģiskās pazīmes. Žokļa muskulatūra, kurai jānodrošina iekošanos, sagrābšanu un saplēšanu, galīgi neatbilst šādam mērķim. Plēsējiem, salīdzinājumā ar cilvēku, ir daudz vājāka lūpu inervācija, jo lūpas kalpo tikai mīmikai un siekalu noturēšanai.

 

Kāpēc nepieciešama bioloģiskā daudzveidība?
Mēdz teikt, ka vesels cilvēks sākas no sabalansēta un veselīga uztura jau agrā bērnībā, bet kā ir ar dabu? Pirms atbildes meklēšanas uz šo jautājumu vispirms būtu jāsaprot, kas tad īsti ir veselīgi meži, pļavas un ūdeņi. Iespējams, pirmā atbilde, kas daudziem nāk prātā, ir zaļojošs mežs, kas ir brīvs no atkritumiem, un tas nebūt nav aplami, tomēr veselīgu pļavu un mežu ekosistēmu pamats ir daudz vienkāršāks un reizē ļoti sarežģīts – tā ir stabila un ilgstoši neskarta augsne ar bioloģisko daudzveidību tajā, jo tikai uz šādas augsnes var veidoties stabila ekosistēma.

Ir jāsaprot, ka bioloģiskā daudzveidība nav tikai krāšņi augi un putni, bet lielāko daļu no visas pasaules dzīvajiem organismiem ikdienā nav iespējams tik viegli atrast un ieraudzīt. 25 % no virsējo augsnes slāņu masas veido tieši dzīvie organismi. Tās ir baktērijas, aļģes, vienšūņi, sliekas un dažādi posmkāji – desmitos tūkstošu mērāms milzīgs bioloģiskās daudzveidības dzīvo organismu sugu kopums, kas tūkstošiem gadu laikā, mijiedarbojoties gan savstarpēji, gan ar virszemes augiem, ir izveidojuši sistēmu, kas uztur augsni dzīvu – irdina, bagātina ar skābekli un barības vielām, mineralizē, veic elementu apmaiņu un vēl desmitiem dažādu funkciju - tātad rada pamatu, uz kura veidoties bioloģiski daudzveidīgiem mežiem un pļavām ar sarežģītiem vielu aprites cikliem, kas dabā ir veidojušies tā, lai uzturētu ezeru, upju un jūru stabilitāti un daudzveidību. Tieši no stabilām un bioloģiski daudzveidīgām mežu ekosistēmām ir atkarīgs virszemes ūdeņu stāvoklis, jo piekrastes meži regulē barības vielu ienesi, neļaujot ūdeņiem aizaugt, ar sakņu sistēmu aiztur piesārņojuma ienesi, ir patvērums un barības avots tūkstošiem ūdens organismu sugām. Jāsaprot, ka dabā visas ekosistēmas ir savstarpēji saistītas, bet sākums šai sarežģītajai sistēmai ir tieši augsnē.

Tomēr augsne savas mums visiem tik būtiskās funkcijas spēj pilnvērtīgi pildīt tikai tad, ja tā ir neskarta. Jāsaprot, ka, jo augsne ir mazāk skarta, jo tā ir stabilāka, un jo stabilāka tā ir, jo lielāka tajā būs bioloģiskā daudzveidība, kas ir pamats mūsu planētas eksistencei un mūsu dzīvei uz tās, jo tieši bioloģiskā daudzveidība, kas ietver miljoniem sugu, no kurām katra dabā pilda savu funkciju, uztur stabilitāti gan mūsu planētas klimatā, gan ūdens apritē un sauszemes procesos, no kā ir atkarīga mūsu katra veselība un dzīves kvalitāte.

Tomēr cilvēks, neizprotot dabas procesus, mērķtiecīgi izjauc šo planētas kārtību. Augsnes stabilitātes izjaukšana nebūt nav tikai aršana, jo arī iekoptie dārzi un lauksaimniecības zemes ar savu kultūraugu un nezāļu daudzveidību ir dzīves vide lielam sugu kopumam, kas citviet nevarētu izdzīvot, turklāt pārtika ir vajadzīga mums katram. Augsnes stabilitāti izjauc tieši intensīvā lauksaimniecība un mežsaimniecība, nosusināšana,  pesticīdu izmantošana, kaļķošana un daudzas citas darbības, lai īstermiņā no dabas simtiem gadu laikā uzkrātajiem resursiem iegūtu īstermiņa peļņu. Viens no spilgtākajiem mūsdienu piemēriem Latvijā un citviet pasaulē ir kailciršu veikšana. To, ka šāda meža apsaimniekošana nav ilgtspējīga un ir vidi degradējoša, pasaules līmeņa zinātnieki ir atzinuši jau sen, tomēr tas arvien ir populārākais koksnes ieguves veids, jo ir ātrāks, pelnošāks un ar zemākām izmaksām nekā izlases cirte.

Bet kāpēc kailciršu sistēma ir dabai tik ļoti nedraudzīga? Ieraugot svaigu kailcirti, daļā sabiedrības nebūt nerodas pozitīvas emocijas, jo mežs ir zaudējis savu estētisko pievilcību un ir zudušas sēņu un ogošanas vietas, tomēr daba ir zaudējusi daudz vairāk, nekā mēs varam redzēt ar acīm. Daudzos pētījumos ir pierādīts, ka, veicot kailcirti, tiek iznīcināta tā milzīgā bioloģiskā daudzveidība, kas ir izveidojusies meža augsnē. Tā samazinās līdz kritiskajam līmenim, jo augsne tiek pakļauta smagās meža tehnikas iedarbībai, kas to sablīvē, augsne tiek izārdīta un vēlāk arī uzarta un savagota. Zūdot koku radītajam noēnojumam un aizvējam, augsne ir pakļauta erozijai, sausumam un temperatūras svārstībām. Augsne ir kļuvusi nestabila, un šādos apstākļos tā augsnes daudzveidība, kas bija veidojusies desmitiem gadu, vairs nespēj saglabāties. Bet kādas tam būs sekas nākotnē?

Veicot kailcirti, atmosfērā no augsnes nonāk milzīgas ogļskābās gāzes emisijas, kas veicina globālo sasilšanu. Lai gan, piemēram, Latvijas Valsts meži nenogurstoši, savu ekonomisko interešu vadīti, turpina sabiedrībai apgalvot, ka mēs varam mazināt klimata pārmaiņas, cērtot vecos kokus un stādot jaunus, kas augot noglabās savos stumbros oglekli, ir jāsaprot, ka tieši vecākiem kokiem ir lielāki gadu gredzeni, kas spēj akumulēt lielu biomasu, kas gadu gaitā tikai pieaug. Zinātnieki ir pierādījuši, ka veci koki spēj akumulēt oglekli daudz labāk nekā jauni koki, turklāt vecu mežu augsnē un šo koku plašajā sakņu sistēmā ir noglabāts vēl lielāks oglekļa daudzums.

Mežsaimniecības un it sevišķi kailciršu ietekme uz klimatu ir ļoti liela. Un arī uz virszemes ūdeņiem. Iespējams, tas šķiet savādi, kā gan kailcirte, piemēram, dažu simtu metru attālumā no upes var to ietekmēt?  Tomēr pēc kailcirtes veikšanas gruntsūdenī tiek ieskalots liels nitrātu daudzums. Tālāk šie barības vielām bagātie gruntsūdeņi reljefa ietekmē nonāk upēs un ezeros, kur veicina ūdeņu aizaugšanu un attiecīgi daudzu sugu izzušanu.

Protams, pats nocirstais mežs lēnāk vai ātrāk atjaunosies un daļu oglekļa piesaistīs atpakaļ, arī nitrātu izskalošanās pēc dažiem gadiem samazināsies, jo dabai piemīt liels atjaunošanās potenciāls. Kailcirtes vietā tiks iestādīts un izaugs jauns mežs, tomēr, vērojot mūsdienu mežsaimniecības tendences, māc šaubas, vai augsnes stabilitāte paspēs atjaunoties, līdz mežs atkal tiks izcirsts. Bet kāds tad ir jaunais koks, kas aug uz nestabilas un traucētas augsnes starp pārējiem tās pašas sugas kokiem, kas ir tikpat veci? Turklāt audzē, kurā tiek regulāri izcirsts pamežs, lai veicinātu augošās koksnes ekonomisko vērtību, tātad - veidojot plantāciju, nevis daudzveidīgu meža biotopu. Šādu koku veidots mežs ir vājš un mazāk izturīgs gan pret kaitēkļiem, gan klimata pārmaiņām, un tam ir viens būtisks iemesls – veco koku neesamība. Tieši vecie koki mežā uztur biotopa stabilitāti. Ir pierādīts, ka ar pazemes sēņu hifu un sakņu tīklu koki mežā spēj brīdināt par kaitēkļu tuvošanos, bet, ja augsne pēc kailcirtes ir uzarta, nav nedz sēņu, nedz sakņu tīkla. Vecie koki ar savu dziļo sakņu sistēmu paceļ virszemē jauno koku augšanai nepieciešamos mikroelementus un sausākā laikā nodrošina jaunos kokus ar ūdeni. Tieši šo iemeslu dēļ mežos koku vecumu daudzveidība ir tik vitāli svarīga. Bet šāds mežs neaug tik ātri un līdz ar to neatbilst mūsdienu mežsaimnieku ekonomiskajām interesēm. Tomēr tikai dabisks un bioloģiski daudzveidīgs mežs būs spējīgs pretoties nākotnē gaidāmajām lielajām klimata pārmaiņām.

Viena no pēdējo gadu būtiskākajām ekoloģiskajām problēmām, kas tikai turpina saasināties, ir biotopu fragmentācija. Ikviens var atvērt Latvijas teritorijas satelīta uzņēmumus un aplūkot Latviju no augšas. Šaha lauciņi – tā ir pirmā asociācija, kas nāk prātā, šajā kartē ieraugot Latvijas mežus. Pēc Eiropas Savienības statistikas datiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā Latvija starp pārējām dalībvalstīm ir absolūts līderis biotopu fragmentācijas pieaugumā. Mežu masīvi ir sadrumstaloti un sadalīti kailcirtēs, jaunaudzēs, vidēja vecuma audzēs utt. Atrast meža masīvu, kurā varētu pusstundu iet uz priekšu, pastaigājoties un neieraugot nevienu taisnstūra formas kailcirti vai jaunaudzi, ir gluži vai neiespējami. Tomēr fragmentēts mežs ir biotops, kas ir zaudējis savu dabiskumu un stabilitāti, lai arī tajā ir palikuši arī mazāk skarti nogabali. Tajos no kailcirtēm un jaunaudzēm iespīd vairāk gaismas, līdz ar to palielinās arī temperatūra un iztvaiko vairāk mitruma, kļūst sausāks. Šādā mežā ir mainīts dabiskais temperatūras un mitruma režīms (mikroklimats), kas ļoti nelabvēlīgi ietekmē tajā esošo sugu kopumu, jo jaunajā vidē ienāk šim biotopam svešas sugas, kas izkonkurē dabiskās. Turklāt nereti atlikusī meža platība daudzām sugām ir kļuvusi par mazu, lai tajā barotos un uzturētos, līdz ar to šī suga izmirst. Tieši mežu fragmentācijas dēļ Latvijā ir gandrīz izmiris melnais stārķis, jo šai sugai ir nepieciešami netraucēti un nefragmentēti mežu biotopi. Apdraudēts ir arī ūpis, apodziņš un citas putnu sugas. Visu situāciju vēl vairāk pasliktina Latvijas Valsts mežu intensīvi būvētais ceļu tīkls, lai padarītu mežizstrādi ātrāku un efektīvāku. Mazliet ironizējot – lai vieglāk un ātrāk piekļūtu priežu un bērzu plantācijām. Tomēr ir izpētīts, ka uzbūvētā ceļa ietekme uz augu sabiedrībām var būt vērojama līdz pat 60 m virzienā uz meža iekšpusi, un uz atsevišķām sugām pat līdz 100 m. Šie jaunbūvētie meža ceļi, sadalot mežus mazākos fragmentos, rada malas efektu, kas ietekmē meža temperatūras un mitruma apstākļus, pastiprina vēja ietekmi un palielina mežā ienākušo gaismas daudzumu. Visas šīs izmaiņas rada draudus bioloģiskajai daudzveidībai, jo veicina svešzemju sugu ienākšanu un vienlaikus sekmē meža sugu samazināšanos.

Latvija ir ceturtajā vietā Eiropas Savienībā pēc mazākās aizsargājamo dabas teritoriju platības %, rēķinot attiecībā pret kopējo valsts platību. Diemžēl saskaņā ar pēdējo Biotopu direktīvas ziņojumu 90 % no visiem Latvijas zālājiem un mežiem ir sliktā stāvoklī, kas ir saistīts ar neilgtspējīgu apsaimniekošanu un Latviju kā dabas resursu ieguves valsti.  Lai arī mežrūpniecība veido lielu daļu no valsts budžeta, tomēr Latvija izceļas ar zemas pievienotās vērtības koksnes eksportu. Pēc Centrālās bankas pētījumu datiem, vairāk kā puse (52 %) no iegūtajiem kokmateriāliem ir ar zemu pievienoto vērtību – tā ir kurināmā koksne. Tomēr šie koki var šķist mazvērtīgi tikai cilvēkam – dabas daudzveidībai tie ir iespēja izdzīvot. Latvija pasaulē ir kurināmās koksnes eksportētājvalsts, tomēr ir jāsaprot, ka visi šie resursi ir izsmeļami, tāpat kā augsnes auglība. Visi iepriekš minētie rādītāji nebūt neliecina par pozitīvām tendencēm dabas aizsardzībā, bet liek apjaust, cik kritiska nozīmē šobrīd ir, lai arī mazajam, bet tomēr esošajam aizsargājamo Latvijas dabas teritoriju tīklam. Tomēr ir jāsaprot, ka ilgtermiņā saglabāt bioloģisko daudzveidību mēs varam tikai tad, ja saglabājam šo sugu dzīvotnes ainavā, jo jebkuras sugas izdzīvošanā būtiska ir gēnu apmaiņa, lai tā būtu izturīga pret vides izmaiņām un slimībām. Neviena suga ilgtermiņā nevar saglabāties, tās populācijai esot izolācijā, piemēram, kādā nelielā dabas liegumā. Lai mazinātu dabas daudzveidības samazināšanās tendenci, Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā jau pirms vairākiem gadiem tika izvirzīts mērķis katrā no dalībvalstīm līdz 2030. gadam aizsargāt vismaz 30% sauszemes teritorijas. Tieši šāda aizsargājamo teritoriju platība vieš cerības nosargāt daudzveidību ilgtermiņā, tomēr Latvija pēc saviem rādītājiem ir vēl ļoti tālu no šī mērķa īstenošanas. Šo mērķi šobrīd ne tuvu neļauj sasniegt pat potenciāli aizsargājamās teritorijas.

Diemžēl Latvijas valdība izceļas arī ar to, ka šovasar samazināja koku ciršanas vecumu, aizbildinoties ar enerģētikas krīzi. Tas nekas, ka ietekmi uz šķeldas cenu šis likums tā arī nav atstājis. Tas ietekmēja tikai izdoto ciršanas atļauju skaitu, kas uzreiz pēc tam dubultojās. Diemžēl arī vasarā notikušajā balsojumā par pesticīdu lietošanas samazināšanu par 50 %, Zemkopības ministrija balsoja pret. Netika atbalstīts Eiropas Komisijas priekšlikumu, aizbildinoties ar ražas samazinājumu un alternatīvas trūkumu, absolūti neizprotot, ka vienīgā alternatīva, lai nākotnē dzīvotu stabilā vidē, ir ilgtspējīga apsaimniekošana. Šādu negatīvu piemēru, kas ir šaura interešu loka lobēšana, Latvijas valdībā diemžēl ir ļoti daudz.

Ir vērts pieminēt pavisam nesen notikušo Amatas upes piekrastes mežu apjomīgo izciršanu. Ziņas par šo notikumu pāršalca gan sociālos tīklus, gan ziņu portālus, jo taka cauri šiem mežiem bija daļa no visā Latvijā iecienīta pārgājienu maršruta. Īsi pēc šī notikuma Dabas aizsardzības pārvalde mierināja sabiedrību, ka iemesls šai milzīgajai kailcirtei upes krastā bija nevis mežsaimnieku patvaļa, bet gan astoņzobu mizgrauža invāzija. Lai to ierobežotu, privātīpašniekam mežs bija jāizcērt. Šī kukaiņa invāzija noposta komerciāli nozīmīgus egļu mežu stādījumus un nes liela izmēra postu visā Ziemeļeiropā. Piemēram, Vācijā egļu audzes tikpat kā vairs nav sastopamas. Vietām Eiropā mizgrauža populācijas sasniedz epidēmijas apmērus, lielākoties komerciālos ‘plantāciju’ mežos, bet var skart arī dabiskos mežus, un kā galvenais cīņas līdzeklis tiek izmantota koku izciršana un aizvākšana. Tomēr, ja palūkojas uz šo situāciju no ekoloģijas viedokļa, tā šķiet mazliet citāda. Zināms, ka mizgrauži visvairāk apdraud tieši vājas egļu mežaudzes, piemēram, komerciālās egļu plantācijas, kur ir ļoti maza bioloģiskā daudzveidība, vai arī audzes, kas ir cietušas no plūdiem un citiem traucējumiem. Iemesls tam ir vājā koku savstarpējā saziņa. Tie nespēj sakņu tīklā tik sekmīgi izplatīt informāciju par kaitēkļa klātesamību, līdz ar to nespēj laicīgi sintezēt nepieciešamo aizsargvielu daudzumu. Protams, liela ietekme uz mizgraužu invāziju ir klimata pārmaiņām. Iztrūkstot lielam salam, šie kukaiņi ziemā neizsalst. Ir jāsaprot, ka arī mizgrauzim ir sava vieta meža ekosistēmā notiekošajos procesos. Iznīcinot komerciālas augsnes, šis kukainis cenšas atbrīvot vietu bioloģiskajai daudzveidībai. Mizgrauzis ir tikai viens no daudzajiem dabas ‘rīkiem’, ar ko tā cenšas uzturēt sugu daudzveidību, jo blīvi stādītās egļu audzēs tā ir ļoti zema. Interesanti, ka ziņas par mizgrauža postījumiem Amatas krastos pāršalca visus medijus, bet nekur netika pieminēts, ka lielākais mizgrauža ienaidnieks, kas ierobežo tā izplatību, ir tieši trīspirkstu dzenis, kam šis kukainis ir būtiska barības daļa. Taču, lai šī putnu suga spētu izdzīvot, tai ir nepieciešami veci koki, kur kalt dobumus un perēt mazuļus. Ja to dabā nav vai ir ļoti maz, kā tas šobrīd ir Latvijā, nebūs arī mizgraužu ienaidnieku, un tas turpinās postīt egļu audzes. Slimo koku izciršanu var salīdzināt ar īslaicīgu simptomu noslāpēšanu, kas, protams, ir jāveic, taču to nevar uzskatīt par ilgtermiņa risinājumu.

Kā apgalvo ornitologi, Latvijā pēdējos 20 gados kritiski samazinājušās 27 putnu sugu populācijas. Par lielu retumu ir kļuvusi grieze, kas agrāk bija viens no izplatītākajiem putniem. Arī mežirbes, lukstu čakstīte un tītiņi pazūd, kā arī melnais stārķis, ar kuru vēl nesenā pagātnē lepojāmies kā mežu dabiskuma simbolu. Salīdzinājumā ar mežu izcirtējiem un zemniekiem, putniem nav traktoru, ar ko doties protestēt pie Saeimas.

Jāsaprot, ka saglabāt un uzturēt dabas daudzveidību nebūt nenozīmē norobežoties no dabas un pārvērst visas lauksaimniecības zemes par mežiem, kā sabiedrība to mēdz ironizēt. Bioloģiskā daudzveidība Latvijā ir veidojusies gadu tūkstošiem arī saiknē ar cilvēku. Patiecoties cilvēku saimnieciskajai darbībai, Latvijā izveidojās un nostiprinājās pļavu biotopi, jo bez pļaušanas vai noganīšanas tie nespēj pastāvēt. Pateicoties cilvēkam, lauksaimniecības zemēs izveidojās daudzveidīgas nezāļu sugu sabiedrības. Šobrīd cilvēku tradicionālais dzīvesveids ir izmainījies un ar pesticīdu palīdzību šīs nezāļu sabiedrības tiek iznīcinātas, un lai arī svaru kausi ir nosvērušies intensīvās lauksaimniecības un mežsaimniecības pusē, ir jāspēj atrast balanss starp dabas resursu izmantošanu un bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, jo tieši stabilas, dabiskas un ar sugām bagātas ekosistēmas ir vienīgais ceļš, lai cilvēks nākotnē izdzīvotu uz šīs planētas.

 

Par Latvijas ūdeņiem
Veselība – šo vārdu visbiežāk saistām ar mums - cilvēkiem, taču tikpat ļoti to var attiecināt arī uz vidi mums apkārt, it sevišķi uz upēm un ezeriem, jo tāpat kā cilvēka veselība, arī virszemes ūdeņi var būt labā vai sliktā stāvoklī. Bet no kā ir atkarīgs ūdeņu stāvoklis un kuras cilvēka darbības visvairāk ietekmē to?

Viens no galvenajiem un svarīgākajiem faktoriem, kas nodrošina labu upes ūdens kvalitāti, ir brīvs tecējums, kas gluži vienkārši nozīmē to, ka upe ir brīva no aizsprostiem. Šī gadsimta sākumā veiktā mazo HES būvniecība uz Latvijas upēm notika bez jebkāda ietekmes uz vidi novērtējuma un atstāja postošas sekas uz Latvijas zivju resursiem, kā rezultātā ir būtiski pasliktinājušās ne tikai makšķerēšanas iespējas, bet arī daudzu citu sugu stāvoklis, kuras bija atkarīgas no šīm zivīm, piemēram, melnais stārķis un upespērlenes. Galvenais iemesls ir zivju migrācijas procesa pārtraukšana, jo lašveidīgajām zivīm un nēģiem ir raksturīga ikgadēja migrācija no barošanās vietām uz nārstošanas vietām, kas lasim, piemēram, ir jūra. Tiklīdz upē tiek uzbūvēts aizsprosts, daudzas zivju sugas šajā upē vairs nav sastopamas, kas būtiski ietekmē arī pārējo upes faunu. Ja upe nav brīva, nebūs arī zivju, tādēļ mazo HES iegūtās enerģijas daudzums ir nesalīdzināmi mazāks par videi nodarīto kaitējumu. Jāsaprot, ka zivju resursi Latvijas upēs atjaunoties var tikai tad, kad tiks pārtraukts mazo HES īpašnieku lobijs un šie aizsprosti tiks nojaukti.

Vēl viens ūdeņus negatīvi ietekmējošs faktors ir upju taisnošana. Tās mērķis ir paātrināt ūdens noteci, lai nosusinātu augsni un iegūtu ātraudzīgākus mežus un jaunas lauksaimniecības zemes. Diemžēl Latvijā no kopējā upju garuma aptuveni trešā daļa ir regulētas un taisnotas. Bet ar ko taisnota upe atšķiras no līkumainas upes? Jāsaprot, ka upes līkumi pilda ļoti nozīmīgu funkciju – tajos upe pašattīrās no barības vielām, izskalojot tās. Turklāt, iztaisnojot upi, tajā samazinās mikrodzīvotņu skaits, līdz ar to arī sarūk upes bioloģiskā daudzveidība.

Jo lielāks ir ūdeņos nonākušais barības vielu daudzums, jo plašāk tie aizaug. Kā piemēru var minēt Vaidavas ezeru Vidzemē, kur padomju laikos iepludināja neattīrītus notekūdeņus. Lai arī mūsdienās ezeros vairs neiepludina neattīrītus notekūdeņus, tajos turpina ieplūst liels barības daudzums, un galvenais cēlonis ir intensīvā lauksaimniecība. Diemžēl augi akumulē tikai nelielu daļu no izmantotā minerālmēslojuma, un viss pārējais caur augsni tiek ieskalots ūdeņos, veicinot to aizaugšanu. Daļa nonāk arī jūrā, veicinot aļģu ziedēšanu, kā rezultātā Baltijas jūrā veidojas bezskābekļa zonas, ko dēvē arī pat mirušajām zonām. Pētījumu dati ir skarbi – mūsdienās trešā daļa Baltijas jūras jau ir mirusi. Šādās bezskābekļa zonās nevar augt ne zemūdens augi, ne attīstīties zivju mazuļi, kā rezultātā strauji samazinās Baltijas jūras zivju resursi.

Diemžēl saldūdeņu eksperti ir secinājuši, ka Latvijā mūsdienās vairs nav neviena oligotrofa ezera – tāda ezera, kurā ir ļoti maz barības vielu un ir dzidrs ūdens ar lielu caurredzamību. Jāuzsver, ka ezeru aizaugšana ir normāls process, un jebkurš ezers savā attīstības gaitā kļūst par purvu, tomēr mūsdienās šis process līdzīgi kā klimata pārmaiņas notiek simtiem reižu ātrāk, nekā tam vajadzētu notikt dabiski. Niedru pļaušana ezeros ir ļoti nepieciešama, lai Latvijā nezustu vēl palikusī bioloģiskā daudzveidība, tomēr tā ir tikai smaga cīņa ar sekām, kas nekad nebeigsies, ja netiks mainīta pašreizējā lauksaimniecības politika.

Vēl viens būtisks ūdens kvalitāti ietekmējošs faktors ir ķīmiskais piesārņojums. Būtisku kaitējumu videi nodara, piemēram, tāds smagais metāls kā svins, kura piesārņojuma avotu mūsdienās diemžēl netrūkst: lauksaimniecībā izmantotais organiskā fosfora minerālmēslojums, atmosfēras piesārņojums, metāla apstrāde un kausēšana, rūpnīcu izmeši, kā arī, protams, pesticīdi. Svins cilvēka organismā ir ļoti bīstams, jo nopietni ietekmē smadzeņu darbību, izraisot neiroloģiskas saslimšanas un attīstības traucējumus, kā arī veicina aknu un nieru darbības pasliktināšanos.

Ja dabā pašattīrīšanās no citiem smagajiem metāliem aizņem vairākus gadu desmitus, tad, lai pašattīrītos no svina, vajadzīgi gadu tūkstoši.

Viens no būtiskākajiem svina piesārņojuma avotiem ir ūdensputnu medīšanā izmantotās svina lodes. Ik gadu Eiropas Savienībā, saindējoties ar svinu, iet bojā apmēram miljons ūdensputnu. Bet kā tas notiek? Lielākā daļa izšauto ložu gluži vienkārši iekrīt ūdenstilpēs, kur tālāk nonāk barības ķēdē, jo putni tās nejauši norij, sajaucot ar sīkiem akmentiņiem un smiltīm, ko tie apēd, lai kuņģī vieglāk pārstrādātos barība. Mirušos ūdensputnus apēd plēsīgie putni vai maitēdāji, un notiek tālāka saindēšanās, kas var būt letāla un ko bioloģijā sauc par sekundāro saindēšanos. Apzinoties svina ložu nodarīto kaitējumu, Latvijā un visā Eiropas Savienībā 2023. gadā tika aizliegta svina skrošu izmantošana, medījot mitrainēs – purvos, ezeros, upju palienēs utt. Taču kas notiek ar šo svinu, kas jau ir neatgriezeniski nonācis vidē?

Jāsaprot, ka svins atšķirībā no citiem smagajiem metāliem ļoti viegli pārvietojas barības ķēdē. Šis elements dabā ir sastopams divās formās - organiskajā un neorganiskajā. Svina metilācija pēc vienkāršotas definīcijas ir ķīmisks process, ar ko apzīmē svina pāreju no neorganiskās formas uz organisko. Tieši organiskā svina forma ir mobila, un tā viegli nonāk augos un tālāk nonāk barības ķēdē, piemēram, ūdensputnu, kas barojas ar svinu akumulējušiem augiem, nomedī lapsa. Jāsaprot, ka arī cilvēks ir barības ķēdes sastāvdaļa, un svins var nonākt arī mūsu organismā.

Lai arī esošo svina piesārņojumu vidē novērst vairs nevar, tomēr mēs ar savu saimniecisko darbību varam ietekmēt to, cik daudz vidē jau esošais svins nonāk barības ķēdē, jo, kā iepriekš tika minēts, ja svins ir neorganiskā formā, tas vidē tikpat kā nepārvietojas un nenodara lielu kaitējumu. Tādēļ svarīgi ir saprast, kādi faktori veicina svina pāreju no neorganiskās uz organisko formu. Viens no galvenajiem faktoriem ir pieejamā skābekļa daudzums, jo svina metilācija ir anaerobs process jeb tas notiek vidē, kur ir maz skābekļa, piemēram, sablīvētā augsnē vai stāvošā, ar barības vielām piesārņotā ūdenī, kur aļģu savairošanās rezultātā ir ļoti mazs skābekļa daudzums.

Viens no praktiskiem šī procesa piemēriem ir mežistrāde ūdeņu tuvumā. Izmantojot smago mežistrādes tehniku, augsne tiek sablīvēta, kā rezultātā tajā samazinās skābekļa daudzums un tiek veicināta svina pāreja no neorganiskās uz organisko formu, kas ir mobila, tādēļ tālāk šis svins viegli ieskalojas ūdenī un nonāk barības ķēdē. Negatīva ietekme ir arī ūdeņu tuvumā atstātajām tehnikas sliedēm jeb risēm, jo visbiežāk tās aizpildās ar stāvošu, seklu ūdeni ar mazu skābekļa saturu, kas ir labvēlīgi apstākļi svina metilācijai. Lai mazinātu svina nonākšanu barības ķēdē, ir ļoti svarīgi aizliegt smagās tehnikas izmantošanu ūdeņu tuvumā, nemaz nerunājot par baļķu vešanu pāri mazajām ūdenstecēm vai grāvjiem, ko Latvijā arī reizēm var novērot.

Izmantojot pesticīdus un svinu saturošu organiskā fosfora minerālmēslojumu, tiek veicināta svina nonākšana ūdeņos, jo konvencionālajā lauksaimniecībā, izmantojot smago tehniku, augsne visbiežāk tiek pārmērīgi sablīvēta un tādējādi tiek veicināts svina metilācijas process.

 
Par mežiem un bioloģiskā daudzveidība tajos
Reizēm medijos vai Zemkopības ministrijas ikgadējās publikācijās atrodams skanīgs apgalvojums - 28,2% no Latvijas mežu platības aizņem aizsargājamās dabas teritorijas. Tomēr cilvēkam, kura ikdiena ir saistīta ar Latvijas dabu, šis apgalvojums nešķiet patiess, kaut vai tikai balstoties uz personīgajiem novērojumiem Latvijas ainavā un satelīta kartēs, kur Latvija vairāk atgādina māksliniecisku mozaīku, nevis zaļāko pasaules valsti, kā tas reizēm maldīgi tiek apgalvots.

Tomēr Zemkopības ministrija savās publikācijās izvēlas nepiebilst to, ka tikai 13,7 % no Latvijas mežiem ir ieviesti saimnieciskās darbības ierobežojumi (zemāki radītāji nekā ES), jo Latvijā nav likuma, kas paredz Eiropas Savienības nozīmes meža biotopu aizsardzību. Pagaidām ir tikai publiski un skanīgi mērķi. Šo mežu saglabāšana Latvijā ir atkarīga no mežsaimnieku sirdsapziņas. Teorētiski mežs kartē var būt iezīmēts kā ES aizsargājams, taču likumiski nav nekādu ierobežojumu to izcirst. Gluži pretēji – tas tiek Zemkopības ministrijas veicināts, ko pierāda 2021. gada rudenī ministrijas dotās pamācības Latvijas valsts mežiem, kā izvairīties no mērķa neizcirst šīs ES aizsargājamās meža platības. (avots: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/zemkopibas-ministrija-maca-latvijas-valsts-meziem-apiet-rikojumus-un-izcirst-es-aizsargajamos-mezus.a423692/)

Turklāt pusē no šiem 13,7 % saimnieciski ierobežotajiem mežiem ir atļauts veikt kailcirti. Ļoti būtisks ir arī fakts, ka mežu platība, kurai Latvijā ir ļauts palikt neskartai un kurā ir aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība, ir vēl niecīgāka – tikai 4 %, bet, piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā tie ir 13 %.

Jāpiebilst, ka Eiropas Savienība pret Latviju ir uzsākusi arī pārkāpuma procedūru par nepietiekamu sugu un biotopu aizsardzību. Diemžēl arī šobrīd pēkšņi plānotā Valsts meža dienesta reforma, kuras ietvaros mežziņu kapacitāte tiks samazināta par pusi, rada lielus draudus Latvijas mežiem, jo tiek mērķtiecīgi vājināta dienesta spēja uzraudzīt mežā notiekošo saimniecisko darbību, kas atsevišķos gadījumos ir pretlikumīga, gan neievērojot koku vecumu, gan audzes augšanas apstākļus.  

Nav noslēpums, ka Latvijā mežu ciršanas apjomi ir ļoti lieli. Par laimi sabiedrībā ļoti lēnām, bet tomēr veidojas kaut neliela izpratne par meža nozīmi ne tikai, piemēram, ekonomikā vai rekreācijā, bet arī tādā būtiskā jautājumā kā ekoloģisko procesu norise, no kuriem esam atkarīgi mēs visi.

Redzot kailcirti, mūs nereti pārņem nepatīkamas sajūtas. Šo apsaimniekošanas veidu var interpretēt, kā vien labpatīk, taču tas nemainīs faktu, ka meža vairs vienkārši nav. Un, kamēr meža tehnikas uzartais lauks atkal atjaunosies un pilnvērtīgi sāks pildīt savas ekoloģiskās funkcijas, būs nepieciešami daudzi desmiti gadu (ja vien, protams, tas netiks nocirsts agrāk). Tomēr, nākamreiz dodoties uz mežu, ir vērts vairāk pievērst uzmanību kam citam – Latvijas valsts mežu būvētajiem ceļiem – plašām brauktuvēm ar dziļiem grāvjiem, kuru kopgarums LVM pārvaldījumā valsts teritorijā ir teju 11 000 km, un tuvākajos gados ir plānots uzbūvēt vēl 4000 km šādu ceļu, lai ērtāk būtu piekļūt ar lieljaudas mežizstrādes tehniku visattālākajos nostūros, jo vieglāk pieejamās vietās jau viss ir izcirsts. Pirmajā mirklī varētu aizdomāties - ko gan ceļš var nodarīt mežam? Ja nu vienīgi būvniecības vajadzībām izcirstā platība, kas, piemēram, 2018. gadā bija aptuveni 170 ha. Uz Latvijas izcirsto hektāru neskaitāmajiem tūkstošiem viena gada laikā tas, protams, ir niecīgs skaitlis, ja neņem vērā to, ka pārbūvētā teritorija par mežu nekad vairs nekļūs. Tomēr problēma ir daudz nopietnāka.

Uzbūvējot mežā ceļu, gar tā malām, pirmkārt, ļoti strauji tiek izmainīti augšanas apstākļi. Palielinās pieejamās gaismas un barības vielu daudzums, rodas izmaiņas augsnes mitruma režīmā, blīvumā, kā arī pH, ko rada būvniecībā izmantotie materiāli. Visas šīs izmaiņas nelabvēlīgi ietekmē augu sugu sabiedrības mežā, turklāt viena no būtiskākajām problēmām ir ceļu veicinātā svešo un invazīvu sugu ienākšana un izplatīšanās, kas ir ļoti liels drauds Latvijas dabai. Nereti invazīvās sugas ir ātraudzīgas un spēj saražot lielu sēklu daudzumu, kas ir to priekšrocība, izkonkurējot vietējās sugas. Ceļi ir to izplatīšanās koridori.

Tieši ceļu būvniecība ir viens no galvenajiem iemesliem meža biotopu fragmentācijai. Tie samazina meža nepārtrauktību, līdz ar to samazinās to sugu daudzveidība, kurām nepieciešama nefragmentēta dzīves vide vai kuras ir mazāk konkurētspējīgas. Radusies fragmentācija veicina arī meža sugu ģenētisko variāciju samazināšanos, jo ceļš ir kā barjera, kuru augu sēklām ir grūti pārvarēt, līdz ar to augi kļūst mazāk izturīgi pret kaitēkļiem un vides apstākļu izmaiņām. Ceļi, sadalot mežus mazākos fragmentos, rada malas efektu, kas ietekmē meža temperatūras un mitruma apstākļus, pastiprina vēja ietekmi un palielina mežā ienākušo gaismas daudzumu. Visas šīs izmaiņas rada draudus bioloģiskajai daudzveidībai, jo veicina svešzemju sugu ienākšanu un vienlaikus sekmē meža sugu samazināšanos.

Pašlaik Latvijā vēl nav veikti šādi pētījumi, tomēr citviet Eiropā un pasaulē ir izpētīts, ka ceļa ietekme uz atsevišķām augu sabiedrībām var būt vērojama līdz pat 60 m virzienā uz meža iekšpusi, un uz atsevišķām sugām pat līdz 100 m. Būvējot ceļu pēc iespējas šaurāku un izcērtot pēc iespējas mazāk koku, bioloģiskā daudzveidība tiek ietekmēta daudz mazāk. Tomēr ceļa ietekme uz meža ekoloģiju ir ilgstoša, jo arī pēc tam, kad ceļš vairs netiek izmantots, tas turpina ietekmēt sugu sastāvu.  Diemžēl LVM, būvējot ceļus, balstās uz ekonomiskajām interesēm, nevis dabas saglabāšanu. Citējot uzņēmumu, “ceļu tuvums ļauj samazināt mežsaimnieciskās un mežizstrādes izmaksas”.  Jau šobrīd  Latvijas ainavā ceļu safragmentētie meži atgādina šaha lauciņus. Protams, arī Latvijā ceļu būvniecībā ir spēkā ierobežojumi. Piemēram, aizsargājamās dabas teritorijās, taču to platība valstī pārāk maza, lai dabu saglabātu ilgtermiņā. Jo aizsargāt ilgtermiņā nozīmē aizsargāt ainavas līmenī.

Secinājums ir pavisam īss – meža ceļi izjauc šīs ekosistēmas līdzsvaru. Bet, ja mežā dažādu - gan cilvēka radītu, gan dabisku - apstākļu ietekmē tie izjaukts līdzsvars, tas var sākt slimot. Notiek dažādu kaitēkļu slimību invāzijas, ko mūsdienās nenoliedzami veicina arī klimata pārmaiņas. Līdzību ir iespējams novērot arī lauksaimniecības monokultūru laukos, kas ir pretdabisks un nestabils veidojums, kur šādos gadījumos palīgā tiek ņemti pesticīdi. Mežā gan tas ir “Harvesters”. Tomēr dabā viss ir iekārtots pavisam vienkārši: kaitēkļi ieviešas tur, kur tiem ir maz dabisko ienaidnieku. Šeit ir arī atbilde uz vienu no šodien aktuālākajiem jautājumiem – kāpēc mums ir vajadzīga bioloģiskā daudzveidība? Pavisam vienkārši – tieši bioloģiskā daudzveidība nodrošina ekosistēmu stabilitāti. Līdz ar to, ja mežā ir pietiekami liela kaitēkļu dabisko ienaidnieku daudzveidība, tie gluži vienkārši nespēs masveidā savairoties.

Latvijas valsts meži nereti ar lepnumu skandina, ka meža platība Latvijā arvien pieaug un Ulmaņlaikos mūsu valstī bija divreiz mazāk mežu nekā mūsdienās. Nekā nepatiesa šajā faktā nav, ja nu vienīgi apzināti maldinošs terminoloģijas lietojums, jo mežs nav ar krūmiem aizaudzis izcirtums, ko mežu nozarei labpatīk ieskaitīt pie meža, lai uzlabotu statistiku, tomēr kopumā mežu tiešām ir kļuvis vairāk. Bet vai esam kādreiz aizdomājušies par to, kas agrāk atradās šo mežu vietā? Pavisam vienkārši: pļavas un lauksaimniecības zemes. Taču tādas pļavas, kurās vienā kvadrātmetrā auga vairāk nekā 50 dažādas augu sugas un kuras uzturēja milzīgu kukaiņu un putnu daudzveidību. Šīs dabiskās pļavas agrāk veidoja 30 % no Latvijas teritorijas. Bet kādas bija lauksaimniecības zemes? Brīvas no pesticīdiem un pilnas ar bioloģisko daudzveidību. Tikpat ļoti, cik dabiskās pļavas, kuru Latvijā ir atlicis mazāk par vienu procentu, ir apdraudētas arī nezāļu sabiedrības. Diemžēl, izbraucot cauri Latvijai, magoņu un rudzupuķu laukus var gadīties neieraudzīt ne reizi. Bet dabā nav nekā lieka, jo arī nezāļu sabiedrības uztur lauksaimniecības zemes stabilitāti. Tās aizsargā augsni no erozijas, absorbē barības vielas, neļaujot tām izskaloties, uztur augsnes mikrofloru. Galu galā uztur kukaiņu daudzveidību, kas ir barība putniem – tiešajiem kaitēkļu ienaidniekiem. Diemžēl mūsdienu pesticīdu lietošanas tendences liecina, ka lauksaimniekiem nav izpratnes par šiem ekoloģiskajiem procesiem un arī nezāļu sabiedrības ir uz izzušanas robežas. Protams, nedrīkst noliegt to, ka mainoties saimniekošanas un cilvēku dzīvesveidam, dabiskās pļavas tikpat lielās teritorijās uzturēt būtu ļoti grūti un šodien tam nebūtu ekonomiska pamatojuma, tādēļ bioloģisko daudzveidību uzturēt un veicināt mēs varam tieši mežā.

Latvijā mežs simtiem gadu ir bijis cilvēku izdzīvošanas resurss un daļa no Latvijas ekonomikas. Nenoliedzami, arī daļa no latviešu tautas identitātes. Tomēr vai tā būs arī nākotnē? Pašreizējās tendences par to neliecina. Ir jāspēj atrast līdzsvars starp ekonomiku un dabas aizsardzību, jo abu loma ir nenoliedzami absolūti vienlīdzīga. Arī no meža ir jāturpina gūt peļņa, kā tas ir darīts simtiem gadu. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo sabiedrības izpratnes trūkuma dēļ konflikti šobrīd ir neizbēgami, lai gan to visu varētu regulēt ar kompensāciju mehānismu. Diemžēl Latvijas budžeta sadalījumā dabas aizsardzībai nav atvēlēta pat puse no procenta. Tomēr ļoti vēlētos, lai visu nozaru ministri, kuri pieņem lēmumus, saprot pavisam vienkāršu patiesību: mēs ar dabu esam saistīti vistiešākajā veidā, un tās daudzveidība ir jāsaglabā ainavas līmenī, jo no tā nākotnē ir atkarīga mūsu pašu dzīves kvalitāte. Visas pārmaiņas sākas cilvēku izpratnes veicināšanā. Vispirms jau to ministru izpratnē, kuri pieņem lēmumus, kas ietekmēs mūsu nākotni desmitiem un simtiem gadu. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Zemkopības ministriju veido cilvēki, kuriem nav pat mazāko pamatu izpratnē par ekoloģiskajiem procesiem.

 
Par aktuālo mežu aizsardzībā
Vietām ceļmalās uz reklāmu stendiem var manīt pavisam jaunus plakātus, kuros it kā netiek uzrunāts pircējs, taču liels un pamanāms uzraksts vēstī, ka (citējot) “Meži ir Latvijas ekonomikas pamats”. Šāds uzraksts raisa divējādas emocijas. Pirmkārt, apzinoties šī brīža mežistrādes tendences Latvijā un to postošo ietekmi uz vidi, šī reklāma šķiet tiešām muļķīga. Ja tik platības ziņā maza valsts kā Latvija savu ekonomiku būvē uz dabas resursu ieguvi, tā nevar stabili pastāvēt ilgtermiņā. Otrkārt, mazliet pārdomājot vides jautājumu aktualitāti Latvijas sabiedrībā, šādu reklāmu esamība mazliet arī iepriecina.

Piemēram, Latvijas valsts meži jau gadiem veido arvien jaunas un skaļākas sabiedriskās kampaņas un informatīvos materiālus, ar kuriem parādās sociālajos tīklos un uzrunā cilvēkus publiskos pasākumos, cenšoties gan pieaugušajiem, gan pavisam maziem bērniem iestāstīt, ka meža lielākā vērtība ir mērāma kubikmetros. Bet arī tie cilvēki, kas ikdienā neinteresējas par vides jautājumiem, redz, kas laikā gaitā notiek ar viņu ogošanas un sēņošanas vietām. Viņi redz, ka reiz izcirstajās melleņu vietās mētras neizaug no jauna arī pēc daudziem gadiem, jo, lai mellenāji (atšķirībā no brūklenājiem) atjaunotos, ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, un ar pašreizējām mežistrādes tendencēm tas notiks brīdī, kad mežu atkal izcirtīs. Tādēļ, ja nekas nemainīsies, pēc dažiem gadu desmitiem melleņu vākšana paliks tikai mūsu bērnības atmiņās. Latvijas sabiedrībā trūkst izpratnes par vides jautājumiem, bet cilvēki nav akli. Sociālajos tīklos arvien vairāk parādās kailciršu foto, cilvēki vienkārši pauž savu neapmierinātību. Protams, Latvijas valsts meži to redz un veido savas zaļmaldināšanas kampaņas ar vēl lielāku jaudu, un arī šie plakāti ceļmalās, lai arī pieder citam uzņēmumam, ir tikai daļa no apjomīgās zaļmaldināšanas kampaņas, kas tiek mērķtiecīgi uzturēta.

Saucot lietas īstajos vārdos, Latvijas valsts mežiem ir sava zaļās propagandas informatīvā mašīna, kuru veido reāli cilvēki un kuras uzdevums ir uzturēt sabiedrībā domu, ka meža vērtība ir mērāma kubikmetros. Nē, Latvijas valsts meži nav meļi. Informācija, ko viņi ļoti aktīvi sniedz sabiedrībai, visbiežāk nav izdomāta. Vienīgā un galvenā problēma ir tā, ka viņi pasniedz šo informāciju vienpusīgi, stāstot cilvēkiem tikai to fakta daļu, kas viņiem ir izdevīga un kas ne tikai attaisno, bet arī cildina šī uzņēmuma darbību. Šādas darbības pamatoti var uzskatīt par apzinātu sabiedrības maldināšanu. Piemēram, iebildumam, ka Latvijā tiek pārāk intensīvi cirsti meži, LVM atbilde ir gatava vienmēr: “Bet, re, mežu platība Latvijā taču palielinās!” Tomēr vienmēr tiek noklusēts, ka mežu platības statistika iekļauj arī izcirtumus. Vai arī tāds apgalvojums: “Mežu ciršana var palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas, jo koksnē tiek noglabāts liels oglekļa daudzums.”

Vecu mežu loma klimata pārmaiņu kontekstā ir viens no pēdējā laika gan mežizstrādes, gan dabas aizsardzības nozarē aktuālākajiem jautājumiem. Mežistrādes nozare apgalvo, ka mežs  augot piesaista daudz vairāk oglekļa nekā vecs mežs un ka neļaujot mežam novecot, mēs varam koksnē uzkrāt daudz oglekļa. Šis fakts ir tikai īstermiņa domāšanā pamatota puspatiesība. Ja tiek runāts tieši par augšanas procesu, tā ir. Koks augšanas procesā tiešām aktīvi uzņem CO2, lai veidotu biomasu. Tomēr globālo klimata pārmaiņu kontekstā absolūti būtiskāka ir ilgtermiņa oglekļa noglabāšana, kas, kā ir pierādīts, daudz lielāka ir vecos mežos. To augsnē un atmirušajā koksnē ir noglabāts milzīgs oglekļa daudzums. Apspriežot šo jautājumu, tiek ignorētas arī milzīgās oglekļa emisijas, kas, veicot kailcirti, nonāk atmosfērā no izjauktās augsnes. Un šobrīd 90 % Latvijas mežu kā galvenais cirtes veids tiek izmantota kailcirte.

Protams, meži ir jācērt. Latvijā koksne vienmēr ir un būs ļoti svarīgs resurss. Tomēr Latvijas valsts meži, kas pārvalda 1,62 miljonus hektāru Latvijas zemes, ir uzņēmums bez jebkādas ilgtermiņa attīstības stratēģijas, nemaz nerunājot par dabas vērtību saglabāšanu, kas Latvijas mežu nozarē tiek uzskatīta tikai par traucēkli. Kādēļ? Lūk, daži no galvenajiem iemesliem.

Viena no aktuālākajām tēmām mežistrādes nozarē šobrīd ir mizgraužu radītie bojājumi egļu audzēs. Ironiski, ka dažus milimetrus garš kukainītis spēj piesaistīt tik lielu uzmanību un sacelt kājās visu mežistrādes nozari. Tomēr jāatgādina, ka vispiemērotākie meži šī kaitēkļa izplatībai ir tieši egļu tīraudzes, jo tāpat kā lauksaimniecībā, arī mežsaimniecībā ir spēkā likumsakarība, ka monokultūra ir vieta ar zemu bioloģisko daudzveidību un jebkurš kaitēklis ir tikai dabas rīks, lai konkrētajā teritorijā palielinātu organismu sugu daudzveidību.

Kaitējumu mežam var nodarīt arī sēnes, piemēram, koku sakņu trupes sēne Armillaria spp., kas ir viena no šī brīža aktuālākajām problēmām saimnieciskos mežos, tomēr nekad netiek pieminēts fakts, ka mežu biotopos ar lielu bioloģisko daudzveidību, šī sēne gandrīz nekad nesagādā nekādas problēmas un nespēj iznīcināt veselas audzes, kā tas notiek saimnieciskos mežos ar vienu koku sugu. Kādēļ? Jo visas brīvās nišas mežā jau ir aizņēmušas citas sugas, un vairāk par dažiem kokiem tā nespēj apdzīvot. Šī sēne tāpat kā mizgrauzis rada atmirušo koksni, kas, tēlaini izsakoties, paver durvis uz bioloģiskās daudzveidības ienākšanu saimnieciskā mežā. Šie procesi un likumsakarības labi raksturo bioloģiskās daudzveidības pamatuzdevumu dabā – uzturēt stabilitāti vidē. Tieši tādēļ daudzveidīgs mežs ir daudz izturīgāks. 

Jāuzsver, ka arī ģeogrāfiski Latvija atrodas jaukto mežu zonā, un egļu tīraudzes mūsu platuma grādos ir cilvēka, nevis dabas veidotas. Jā, nākotnē būs vasaras ar mizgraužiem nelabvēlīgiem laikapstākļiem, tomēr ir vēl lērums citu gan egļu, gan priežu kaitēkļu, kas audzes var pilnībā iznīcināt un kuru kaitējums klimata pārmaiņu ietekmē nākotnē tikai pastiprināsies. Tieši tādēļ kailciršu atjaunošana ar tīraudzēm, nemaz nerunājot par dabas vērtībām, nav un nevar būt ilgtspējīga mežu apsaimniekošana.

Bet kāpēc tik maz tiek stādīts jaukts mežs, ja beigās cietīs arī paši mežsaimnieki? Jauktu koku audze jeb mistraudze taču nozīmē ne tikai lielāku audžu noturību pret kaitēkļiem un līdz ar to arī finansiālo risku izlīdzināšanu, bet arī daudz lielāku bioloģisko daudzveidību un dabas vērtību saglabāšanu, kas izlases cirtes veikšanas gadījumā būtu definīcija ilgtspējīgai mežsaimniecībai. Atbilde ir pavisam vienkārša, un tā izskanēja jau pašā sākumā – Latvijas valsts meži ir uzņēmums bez ilgtermiņa stratēģijas ar galveno fokusu uz tūlītēju peļņu. Ironiski, tomēr sanāk, ka LVM nedomā pat paši par savu nākotnes peļņu. Par pētniecībā risinātiem jautājumiem aktuāli tiek uzskatīti tikai tie, kā pēc kailcirtes sagatavot augsni, lai ātrāk izaudzētu nākamo priedi, nemaz nerunājot par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jautājuma iekļaušanu uzņēmuma attīstības plānā. Kā ir teicis ornitologs Viesturs Ķerus, “galvenā problēma Latvijas mežu apsaimniekošanā ir tā, ka gan mežu nozare, gan atbildīgā Zemkopības ministrija uz mežu skatās kā uz ilgākas aprites lauksaimniecības kultūru”.

 

Konvencionālā lauksaimniecība
Graudaugi ir pamatprodukcija, ko ražo lauksaimnieki. Tā ir izejviela pārējo lauksaimniecības produktu ražotājiem. Arī šeit viss ir pakārtots pārtikas pārstrādātāju interesēm un, protams, maksimālas peļņas gūšanai. Pesticīdi, insekticīdi, herbicīdi un to kaitīgums – daudziem bieži dzirdēts un apnicīgs temats, vai ne. Taču ir tēmas, par ko mazāk dzirdēts. Piemēram, lipekļa procents graudos. Jo lielāks procents, jo graudu pārstrādātāji gatavi vairāk maksāt par graudiem. Tāpēc tiek speciāli selekcionētas šķirnes ar paaugstinātu lipekļa daudzumu, lai maizes cepējiem būtu vieglāk izstrādājumiem piedot vajadzīgo formu. Lipeklis ir glutēns – ūdenī nešķīstoša lielmolekulāra olbaltumviela, kuru, intensīvi lietojot, tā uzkrājas uz zarnu sieniņām un tiek traucēti vielmaiņas procesi. Glutēnu pārtikas ražotāji izmanto ļoti plaši visdažādākajos izstrādājumus, piemēram, kā iebiezinātāju. Rezultātā cieš patērētāju veselība.

Vēl lielāka bīstamība ir glifosātu saturošie herbicīdi, kas augsnē sadalās daudzreiz ilgāk, nekā tiek reklamēts. Lai graudi vienmērīgāk nogatavotos un varētu nodot tos augstākā šķirā, daži graudu ražotāji pamanās nosmidzināt savus laukus, piemēram, ar raundapu pāris nedēļas pirms ražas novākšanas, rezultātā glikofosfāts uzkrājas grauda apvalkā. Ēdot maizi no šādiem graudiem, sanāk glifosāta triecien-deva. Sekas – tiek traumētas šūnu DNS molekulas, sevišķi cieš epitēlijšūnas. Bojājot šūnas DNS, nākamā šūnas kopija būs citādāka un savādāk veiks savu funkciju. Sekas ir grūti prognozējamas.

Ar intensīvām tehnoloģijām ražotās izejvielas, tai skaitā iegūtās no ĢMO augiem tiek izmantotas gaļas, olu un piena ražošanā. Norādot produkta sastāvu, par to esamību diemžēl netiek informēti patērētāji.

Lai dzīvnieki, atrodoties lielā saspiestībā un stresā, neslimotu, tiek izmantots milzīgs daudzums medikamentu. Lai ātrāk palielinātos svarā - hormonālie preparāti. Viss tas diemžēl nonāk gaļā. Starp citu, ar intensīvajām tehnoloģijām ražotajā gaļā pesticīdu atlieku ir 10 reizes vairāk nekā augļos un dārzeņos, par kuriem bieži uztraucamies.

Reizē ar kūtsmēsliem un vircu, ko savāc no kūtīm un izkliedē pa tīrumiem, nonāk arī lopkopībā un putnkopībā izmantotie medikamenti, bez kuriem konvencionālajā lauksaimniecībā ilgstoši iztikt nevar, jo daba cenšas nepieļaut kādu vienu dzīvnieku vai augu lielu koncentrāciju vienuviet. Pat, ja pesticīdi vai medikamenti tiek lietoti saskaņā ar visām instrukcijām, tie neizbēgami nonāk augsnē un pēc tam - augos, kā arī tālāk ekosistēmā. No antibiotikām veidojas pret tām rezistenti mikroorganismi un medicīnā izmantojamās antibiotikas var izrādīties neefektīvas. Ar vienkāršām augsnes analīzēm visas medikamentu atliekvielas augsnē nemaz nevar konstatēt. Vajadzīgi dārgi un laikietilpīgi izmeklējumi. Tāpat nav zināmas atliekvielu ilglaicīgas iedarbības sekas uz cilvēka organismu.

Lopbarības ražošanā bieži izmantotā soja, kuras audzēšanā izmanto ļoti daudz pesticīdu, 90% sojas ir ģenētiski modificēta. No tās ražo dažādas pārtikas piedevas, ko pēc tam izmanto visdažādākajos produktos, piemēram, konfektes, saldējums, šokolāde utt. Tas viss grauj mūsu reproduktīvo, endokrīno, kā arī centrālo nervu sistēmu un ne tikai. Šo iemeslu dēļ ir valstis, kurās soju gandrīz neizmanto, kaut gan būtībā tas ir vērtīgs pārtikas produkts, labākais augu izcelsmes olbaltumvielu avots. Soja lopbarībā nav neaizvietojama, var taču Latvijā audzēt pākšaugus, un cenu ziņa nav lielas starpības.

Kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāsubsidē šādas pārtikas ražotāji? Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir ekonomiski izdevīgāki varianti, tie ir ar ekonomiskiem aprēķiniem pilnīgi pierādīti un praksē apstiprināti.

 

Pesticīdi
Vēl tad, kad Latvija nupat iestājās ES, mēs lepojāmies ar bioloģisko daudzveidību un to, ka augsne nav tik degradēta, salīdzinot ar bagātajām Eiropas valstīm. Tagad, kad esam iekļuvuši šajā saimē, pateicoties konvencionālo zemnieku rosībai, kas tiek atbalstīta ar subsīdijām, esam panākuši šīs valstis vai pat dažas pārspējuši augsnes un apkārtējā vides degradēšanā ar pesticīdiem un dabai nedraudzīgu saimniekošanu. Kā rāda augsnes un iegūtās produkcijas padziļinātās analīzes Vācijas un Itālijas laboratorijās, pesticīdu atliekas atrodamas it visur, pat tad, kad vairākus gadus ir pārtraukts tajā vietā tos lietot. Diemžēl ar vēju pesticīdi nonāk arī blakus teritorijā, tai skaitā blakus esošajos piemājas dārzos un akās. Jāsaka godīgi, izņēmums nav arī biškopības produkti, jo, ja tie ir ievākti šādā apkaimē, arī tajos atrodams šo ķīmisko vielu piesārņojums.

Apkārtējā vidē uzkrāto un ienākošo pesticīdu skaits ir milzīgs. Lai nebūtu abstrakta runāšana, lūk, daži no tiem, kas ir populārākie. Herbicīdi: glifosāts, metolahlors, hloramfenikols. Insekticīdi: cipermetrīns (sevišķi bieži un lielos daudzumos sastopams), imidakloprīds, tiakloprīds, deltametrīns, hlorpirifos. Fungicīdi: azoksistrobīns, boskalīts, fluopirāms, fenheksamīds, propikonazols, fenpropidīns, piraklostrobīns.                                                                                                  

Latvijā gada laikā lauksaimniecībā tiek izmantoti ap 600 tonnu pesticīdu, jeb no 1 līdz 2,5 kg uz hektāru. Pasaulē izmanto ap 2 miljoni tonnu pesticīdu, kas to ražotājiem dot ap 45 miljardi dolāru gada peļņu. Iespējams, ka farmācijas industrijai no tā vēl lielāka netiešā peļņa, jo bez sekām pesticīdu iedarbība nepaliek. Viena no pazīmēm, kas uz to norāda - pēdējos gados straujš onkoloģijas, autisma un daudzu citu slimību palielinājums. Diemžēl pesticīdu atliekas atrodamas ne tikai industriāli ražotajā pārtikā, bet arī gruntsūdeņos, kas nonāk akās. Sevišķi tas attiecas uz reģioniem, kur audzē ziemas kviešus, rapsi un miežus, jo to audzēšanā indes tiek izmantotas visvairāk (2-2,5 kg uz hektāru).

Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citi, kuru darbīgā viela glifosāts, ir mūsdienās plaši izmantoti herbicīdi, ar ko apsmidzina laukus pret nezālēm, kā arī graudaugus pirms ražas novākšanas, lai tie vienmērīgāk nogatavotos un zemnieki varētu tos realizēt kā ‘’augstākās kvalitātes graudus’’. Jā graudu ārējais izskats uzlabojas, taču izrādās, ka glifosāts negatīvi iedarbojas uz fermentu aktivitāti zīdītājiem, sevišķi tas attiecas uz kuņģa – zarnu trakta fermentiem, kas vitāli nepieciešami normālai tā darbībai. Fermenti pilda dažādas funkcijas Ir tādi fermenti, kas piedalās DNS veidošanā, ir lielo molekulu sadalošie, ir toksīnus izvadošie utt. Un tiklīdz kāda funkcija tiek veikta nepilnīgi, sākas problēmas.

Lielākā daļa no izsmidzinātā glifosāta preparātiem nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos. Noārdīšanās augsnē var ilgt pat vairākus gadus. Cilvēka organismā šie preparāti var nonākt gan ar produktiem, gan ar ūdeni no akas, gan ar tieši caur ādu vai ieelpojot (lauksaimniekiem strādājot) un var radīt nopietnas veselības problēmas – mutācijas (ģenētiskos bojājumus), veicinot neauglību un priekšlaicīgas dzemdības, hormonālos traucējumus bērniem utt. Glifosāts bojā ādas epitēlija šūnas (blīvs šūnu slānis uz robežas ar ārējo vidi) un var izraisīt nieru un ādas vēzi. Arī vienu no visstraujāk pasaulē augošiem vēža paveidiem NeHodžkina limfomu (palielinājums par 5% gadā). Sakritība vai nejaušība, bet šie procenti ir līdzīgi ar herbicīdu izlietotā daudzuma palielinājumu procentos. Nezāles kļūst rezistentas, un devas palielinās.  Diemžēl cilvēki pret šīm vielām nekļūst imūnāki.

Lauksaimnieki iebildīs, ka bez pesticīdiem ievērojami samazināsies ražība. Taču, kā rāda pieredze, bioloģiskajās saimniecībās tiešām ir nedaudz zemāka ražība. Tie ir aptuveni 10 – 30%. Tā nav starpība vairākas reizes. Taču, ja ņem vērā, ka cilvēka organisma šūnas asimilē tikai 5% no tā, ko apēdam, pārējais tiek izvadīts kā atkritumi un toksīni. Vai šie skaitļi nemudina izdarīt loģisku secinājumu – mazāk, bet kvalitatīvāk. Šis skaitlis aptuveni 5% attiecas uz mūsdienu industriāli ražoto pārtiku.  To, ko piedāvā lielveikali, kur galvenokārt notiek mūsu pārtikas iegāde, tādas, kādu redzam veikalu iepirkuma grozos. Lielveikali mūsdienās ir kļuvuši par sabiedrības spoguli. Ko pērk, to piedāvā.

Rodas jautājums – vai ir prātīgi? Vai ir saprātīgi par atkritumu un toksīnu ražošanu, par nodokļu maksātāju naudu subsīdiju veidā lauksaimniekiem, indēt pašus šīs naudas maksātājus?

 

Alternatīva
Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā visam jābūt līdzsvarā, tajā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt bioloģiskai daudzveidībai gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Kailciršu vietā būtu jāstāda ne tikai egles, priedes un bērzi vadoties no tuvredzīgiem komerciāliem aprēķiniem. Saprātīgi būtu renovēt ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātos laukus, apstādot tos ar kokiem, kas te kādreiz auguši pirms apledojuma, tas ir pirms 12 tūkstošiem gadu, piemēram, reliktā metasekvoja (lat. metasequoia glyptostroboides), divdaivu ginks (lat. ginkgo biloba), Amerikas ragukoks (lat. gymnocladus dioicus), zaļā duglāzija (lat. pseudotsuga menziesii), katalpas (lat. catalpas). Tādā veidā varētu reģenerēt sarežģītu pašatjaunojošos eko sistēmu ar unikālu dabas harmoniju un spēcīgu enerģētiku. Tas būtu labākais mantojums, ko ir iespējams atstāt nākamajām paaudzēm. Cilvēki šādā vidē justos nesalīdzināmi labāk.  Diemžēl pilsētās dzelzsbetonu būros iesprostotais un dažādiem starojumiem pakļautais cilvēks to pagaidām saprast nespēj.

Ja vien dabā līdzsvars nav izjaukts, tā ar kaitēkļiem un augu slimībām tiek galā pati. Arī minerālmēslu bēršana nav vajadzīga, dabā ir iekārtots tā, ka, piemēram, tauriņziežu dzimtas augi spēj paņemt slāpekli no gaisa (piemēram, lucerna, āboliņš), ir tādi augi, kas veido garas saknes un spēj uzsūkt minerālvielas, kuras atrodas ļoti dziļi augsnē. Satrūdot šie augi, baro citus augus. Tāpēc, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, vajag daudz zināšanu, nevis minerālmēslu un pesticīdu, kas gala rezultātā piesārņo arī jūru. Kaut arī strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ražas lielums un cenas būs nedaudz atšķirīgas, taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju, cilvēks jūtas daudz mundrāks, nav nepieciešams lietot legālās narkotikas - kafiju vai enerģijas dzērienus. Un, ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, kad nepārtraukti dzirdam, ka budžetā visās sfērās pietrūkst naudas. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba, kura diemžēl pēdējā laikā tiek katastrofāli iznīcināta. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir mazāk ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi apartiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav krūmu, nav arī slieku un varžu. Taču dabas sakārtotajās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā un ir ieprogrammēts ilgai pastāvēšanai.

 

Alkatība un neizpratne iznīcina Latvijas zemi
Pasaulē ir tā, ka katastrofāli arvien mazāk paliek cilvēku maz skartās zemes. Pagaidām Latvijā vēl šis tas ir palicis no bioloģiskās daudzveidības. Tuvredzīgās domāšanas un nesaprašanas dēļ lielākā daļa cilvēku uzskata, ka sakārtota zeme ir tad, kad ir uzarta un apsētā ar monokultūrām, nesaprot ka galvenais zemes vērtības indikators ir bioloģiskā daudzveidība tajā. Mežizstrādātāji un lielie lauksaimnieki redz mežus un laukus tikai caur eiro un dolāru prizmu - uzreiz un tūlīt. Ja mūsu senči mežus cirta galvenokārt ziemā un izlases veidā, iegūstot kvalitatīvāku koksni, tad tagad cērt visu gadu un visbiežāk visu pēc kārtas. Cērtot siltā laikā strauji izplatās, piemēram, sēnīšu slimības, bet slimi koki patīk insektiem. Rezultāts – meži kļūst arvien slimāki. Ja senāk no malkas pelnus parasti tur pat netālu izkaisīja, tad tagad viss tiek aizvests projām. Tiek aizvesta lielākā bagātība mikro un makro elementi, kurus neviens dzīvnieks vai augs sintezēt nespēj. Tie augsnē ir, vai nu nav. Ja meža zeme vēl nav noplacināta, tad ar lauksaimniecības zemēm situācija ir arvien katastrofālāka. Kā rāda pasaulē ilglaicīgie augsnes analīžu apkopojumi daudzu gadu garumā, makroelementu un mikroelementu daudzums augsnē, kuri nepalielina ražas masu, ar katru gadu pārliecinoši samazinās.

Ir tikai divi slimību cēloņi – minerālvielu deficīts un organisma piesārņojums. Ar augiem ir tieši tas pats. Ja tas netiek ņemts vērā – iznīkst, gan augi, gan cilvēki. Ar medikamentiem un pesticīdiem ilglaicīgi dabu apmānīt nevar. Dabā nav neārstējamu slimību, ir tikai cilvēku nezināšana. Pretējā gadījumā mūsu nebūtu. Dabā nav nekā lieka, ja nu vienīgi cilvēki, kuri to nesaprot, bet ar tiem daba izrīkojas pēc saviem likumiem, un tas ir tikai laika jautājums.

 

Veikalā ar savu pirkumu izvēli jūs iespaidojat apkārtējo vidi
Ja vēlamies rūpēties par savu veselību, tad ne vien rūpīgi apsvērsim, pie kura ārsta iet un pie kura neiet, kādas zāles aptiekā pirkt vai nepirkt, vēl daudz rūpīgāk būtu jāapsver – no kura lauksaimnieka iegādāties produktus un no kurā nē. Iegādājoties produktus, kuri audzēti ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē, jūs ne vien graujat savu veselību, bet reizē ar savu naudas maku veicināt tālāku šīs lauksaimnieciskās zemes degradāciju, atstājot nepatīkamu mantojumu nākamām paaudzēm.
                                                                                                                          biteend