Smadzeņu darbības īpatnības un mūsu domāšana ir atkarīga no neironu neiroķīmijas, savukārt neironu neiroķīmija - no lietojamā uztura. Arī visa organisma stāvoklis ir tiešā veidā atkarīgs no uztura, kādu mēs lietojam. Pārstrādājot uzturu, tiek iegūta enerģija, materiāls audu veidošanai un reģenerācijai, kā arī tiek veidots hormonālais fons, kas iespaido psihi.

Ar uzturu var koriģēt ļoti daudzas veselības problēmas, turklāt ļoti agrā stadijā.

Pēc pilnīgas cilvēka gēnu atšifrēšanas tika atklāts, ka 80% cilvēku neattīstās līdz tam potenciālam, kas ir ģenētiski ieprogrammēts. Tas ir, kāds no mums nesasniedz paredzēto augumu, citam neattīstās intelektuālās spējas līdz galam, vai ir sirds asinsvadu sistēmā nepilnības utt. Un viss tas saistīts ar pilnvērtīga uztura trūkumu un toksīnu klātbūtni, jau sākot ar cilvēka attīstību esot vēl embrionālajā stadijā un pat agrāk.

Lai saprastu, ko drīkst ēst, jāsaprot, ko nedrīkst. Ja to sapratīsiet un arī rīkosieties, pēc dažiem gadiem jūs būsiet pilnīgi citāds. Visas šūnas būs nomainījušās. Būs citi mati, kauli, sirds, asinis. Ja jūs ikdienā lietosiet pārtikas surogātproduktus ar bioloģisko vērtību nulle, tad kļūsiet par… Ir tāds teiciens - tu kļūsi tas, ko tu ēd.

Ja nelietosiet normālu uzturu, nekas nepalīdzēs. Tikai ātri bojājušies produkti darbojas jūsu labā. Ja jūs ikdienā lietojiet žāvētus (auksti, karsti), marinētus, sālītus, cukurotus (vēl sliktāk ar cukura aizvietotājiem), vai konservētus jeb citādi ‘’nogalinātus’’ produktus. Ja jūs tos ēdat, jūsu šūnas pārstāj atmirt, tātad neveidojas jaunas, jūsu ķermenis noveco un lēnām mirst.

 

Šķiedrvielas un labās baktērijas
Šķiedrvielas ir tā augu un augstāko bazidiālo sēņu izcelsmes uztura daļa, ko cilvēka organisms pats gandrīz nepārstrādā, tās pārstrādā, kā arī ar tām barojas simbiozā zarnu mikroflora jeb labās baktērijas. Šķiedrvielas attīra kuņģi un zarnu traktu, kā arī pastiprina tā darbību, uzlabojot zarnu perestaltiku un mazinot aizcietējumus. Vājina kancerogēnu un toksisku vielu kaitīgo iedarbību, absorbējot tās, kā arī paātrina to izvadīšanu no organisma. Mūsu organismā to ir ap 2,5 kg. Šīs zarnu baktērijas sava metabolisma rezultātā no šķiedrvielām izstrādā taukskābes, vitamīnus un daudzas dažādas vielas, piemēram, kas palīdz novērst taisnās zarnas vēzi, palīdz asinīs uzturēt optimālo cukura un holesterīna līmeni. Šķiedrvielas atrodamas rupjo graudu produktos, zirņos, pupās, riekstos, augļos, dārzeņos, bet nav piena produktos, sieros, gaļā, olās, zivīs. Rūpējieties par labajām baktērijām un lietojiet pēc iespējas vairāk dzīvu termiski neapstrādātu augu izcelsmes produktu, tai skaitā bišu maizi. Labās baktērijas mums saražo vitamīnus un neaizvietojamās aminoskābes, bet sliktās (patogēnās) - toksīnus.

Pie fermentējamām šķiedrām, tas ir, pārstrādājamām, ar ko barojas zarnu simbiozā mikroflora, pieskaitāms polisaharīds inulīns, oligofruktoze, peptīni un beta-glikāni (ogas, pākšaugi), bet otra grupa ir noturīgās cietes - polisaharīdi, tas ir, glikozes polimēri, kas ļoti vienmērīgi izdala glikozi asinīs (dārzeņi). Čempions šķiedrvielu daudzumā ir gailenes, kas ir arī labs pretparazitārais līdzeklis.

Šķiedrvielām jābūt termiski neapstrādātām. Graudu apvalks klijas, kas sastāv no šķiedrvielām, rodas, pārstrādājot graudus miltos, kā blakusprodukts. Lai tas neietu zudumā, maizes ražotāji to reklamē kā veselīgu produktu, piemēram, maize ar klijām. Taču jāsaprot, ka maize tiek cepta pie +1800C, tāpēc ar veselīgumu šādai mazei ir maza saistība, šādas šķiedrvielas pārstrādā patogēnā mikroflora.

 

Margarīns
Ja vēlamies perspektīvā saglabāt veselību, tad margarīns būtu viens no pirmajiem produktiem, kas būtu pilnīgi jāizslēdz no ikdienas uztura, jo tie ir trans-taukskābju trans-izomēri.

Lai pārveidotu šķidrās augu eļļas par cietajiem taukiem, jāmaina molekulu telpiskā konfigurācija, rezultātā tauki kļūst nedabīgi. Šādas tauku molekulas iekārtojas šūnu membrānās un ar savu līdzdalību bloķē to lokanību un caurlaidību. Tas nozīmē, ka šūnās būs apgrūtināta barības vielu caurlaidība. Lietojot uzturā termiski un ķīmiski apstrādātos taukus ar produktiem, kuru sastāvā tie ir, piemēram, čipsi, visdažādākie konditorejas izstrādājumi, konfektes utt. palielinās risks dažādām slimībām, kā sirds un asinsvadu, cukura diabēts, aptaukošanās, problēmas ar prostatu un citas saslimšanas.

Ražotāji apgalvo, ka tagad ražojot margarīnu gandrīz bez trans-taukskābēm. Jā tas ir iespējams, taču, lai tādu iegūtu, jāizmanto palmu eļļa. Tā kā palmu eļļa ir ievērojami lētāka, tāpēc visdrīzāk, ka tiek izvēlēta tieši šī eļļa. Palmu eļļa sastāv no vairākām frakcijām. Ir frakcijas, kas šķīst +36,60C un zemākā temperatūrā, ar tām problēmu nav, bet stearīns (izmanto sveču, ziepju ražošanā), kas sastāda gandrīz pusi, vai pat vairāk no kopējā sastāva, tā kušanas temperatūra ir +470 -  +540C. Tas nozīmē, ka organismā, tai skaitā asinīs un līdz ar to sīkajos asinsvados, nonāk neizšķīdušie tauki. Sekas – populāras mūsdienu cilvēku veselības problēmas. 

 

Saldējums
Fermentu darbība ir atkarīga no ēdiena temperatūras. Ja ēdat saldējumu, pirmajā mirklī saskaroties ar to, kuņģis sarausies, sākumā no saņemtā ‘’apdeguma’’, bet pēc tam strauji palielināsies izmēros. Organisma tas ir stress, fermenti pie zemas temperatūras nepaveic savu darbu, un saldējums aizvirzās tālāk uz zarnām, bet tur atrodas citi fermenti. Rezultāts ir nepārstrādāts uzturs, par ko priecīgi parazīti, sevišķi sēnītes. Un tālāk seko gāzu veidošanās zarnās. Alternatīva saldējumam ir putukrējums ar augļiem vai ogām. Tas ir labs veids, kā iegūt taukos šķīstošos vitamīnus A, D, E un K.

 

Cieš aizkuņģa dziedzeris
Tiem, kas ikdienā pārsvarā ir lietojuši rafinētu, termiski pārstrādātu uzturu, anatomiskās sekcijas parāda, ka ir palielināts aizkuņģa dziedzeris, jo tas ir strādājis pastiprinātā režīmā, izstrādājot pārstrādes fermentus ienākošajam uzturam. Aizkuņģa dziedzera, kā arī citu barības pārstrādes orgānu pārslogošana veicina šo orgānu saslimšanu pankreatītu. 

 

Sāls
Sāls nelielos daudzumos, tādos kā tas atrodos dabā ir vajadzīgs un nepieciešams. Bērniem tas vajadzīgs kaulu formēšanai. Taču viens no mūsdienu civilizācijas sliktiem ieradumiem, kas traucē normālu organisma funkcionēšanu, ir sāls pārmērība.  Ieradums sālīt ēdienu nekādā mērā nav saistīts ar organisma diktēto nepieciešamību, drīzāk tas vajadzīgs pārtikas ražotājiem kā konservants vai veids, kā palielināt svaru saviem ražojumiem.

Daži cilvēki diennakts normu 1 – 2g pamanās pārsniegt pat 20 – 30 reizes. Rezultātā organismā tiek traucēts kālija – nātrija līdzsvars un tiek apgrūtināta simbiozās zarnu mikrofloras darbība. Ja cilvēks maz dzer ūdeni un organismā ir izveidojusies liela toksiska slodze, pārmērīgi lietojot sāli, tiek pārslogota sirds un nieres, jo nespēj izvadīt sāļus, resultātā veidojas tūskas, jo nieres aiztur ūdeni. Cieš asinsvadi. Palielinās sirds un asinsvadu slimību risks. Cilvēkiem, kam izjaukts skābju-sārmu līdzsvars, ir novērojama tieksmē pēc sārmainā elementa nātrija, lai dzēstu skābes. Taču sālī nātrijs ir savienojumā ar hloru. Dabā ir daudz labākas alternatīvas, kas satur daudz nātrija – mārrutki, ķiploki, zaļie lociņi, pētersīļi utt. Ja tomēr jums gribas sāli, vislabāk to bērt tieši mutē, nevis pievienot ēdienam. Tādā veidā būs lielāka iespēja, ka jūs gan sāli, gan ēdienu apēdīsiet tik, cik nepieciešams. Vēl ir paņēmiens, kā samazināt apēstā sāls daudzumu - to izšķīdināt ūdenī lielā koncentrācijā un tad pievienot ēdienam.

Daudzi varbūt atcerēsies, ka agrāk veikalos nopērkamais sāls jau iepakojumā bija stipri sacietējis un vajadzēja lielu piepūli, lai atšķeltu gabalu no tā. Tagad tā vairs nav. Ir gan rupjāka, gan sīkāka malumu viegli birstošs sāls. Tas tiek panākts, pievienojot pretsalipes līdzekli kālija ferocianīdu (E-536), kas atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz nierēm un ne tikai. Tā pat var tikt izmantots arī nātrija ferocianīds (E-535), kas nav tik bīstams. To, ka uz sāls iepakojuma nav norādīta kāda no pretsalipes vielām, vēl nenozīmē, ka tā nav pievienota, jo sāls (nātrija hlorīds) ir ļoti higroskopisks, tas ir uzsūc no gaisa mitrumu un sacietē gabalā.

 

Speķis
Tauki mūsu organismam ir ļoti nepieciešami, tie veido šūnu ārējo apvalku membrānu. Bez taukiem nevar izšķīdināt taukos šķīstošos vitamīnus. Tāpat tauki vajadzīgi plaušām, jo tās alveolas sastāvā ir 99% tauku. Tāpēc, ja nepietiks tauku, būs apgrūtināta apgāde ar skābekli. Arī holesterīns ir vajadzīgs. Ja cilvēks lieto adekvātu uzturu, tādu, kādu tam paredzējusi daba, problēmām ar taukskābju sintēzi aknās nevajadzētu būt. Taču, ja tas tā nav, tauku deficīts jākompensē ar dzīvnieku izcelsmes taukiem. Tas varētu būt sviests, trekns krējums un speķis, kas ir vērtīgākais cūkkopības produkts. 

Līdzīgi kā citās pārtikas nozarēs daudz kas tiek darīts ačgārni, arī cūkkopība nav izņēmums. Ar selekcijas metodēm tiek veidotas cūku šķirnes ar arvien mazāku speķa kārtu. Tas saistīts ar tautā esošo mītu, ka no speķa palielinās liekais svars. Daļa taisnības tur ir, bet tas attiecas uz industriāli ražoto speķi, nevis bioloģiskajās saimniecībās ražoto. Barībā ar ko baro cūkas lielražotāji, ir atrodamas atliekas no pesticīdiem, antibiotikām, augšanas stimulatoriem utt. Diemžēl speķī toksīni uzkrājas visvairāk un, ēdot šādu produktu, toksīni neizbēgami nonāk cilvēka organismā. Un, ja pieskaita jau esošo toksīnu pārbagātību mūsdienu uzturā, vēl vairāk pastiprinās ūdens – sāļu apmaiņas mehānisma traucējumi nierēs, sākas ūdens aizturēšana.

Ar to barību, ko izmanto lieražotāji cūku audzēšanā, kuras pamatsastāvā ir konvencionāli audzētie graudi, kvalitatīvu speķi iegūt nevar. Ja cūku nobarošanai agrāk vajadzēja gandrīz gadu, tad tagad tas notiek nepilna pusgada laikā. Lai polinepiesātinātās taukskābes omega-3 struktūra un proporcija pret omega-6 būtu optimāla, cūku barībā jābūt daudz hlorofila, tas nozīmē, ka jābaro ar zaļumiem un saknēm, cūkai jārušinās pa zemi, kā tas bija senāk. Mūsdienu industriāli ražotais speķis ir pilnīgi cits produkts salīdzinājumā ar to, ko ēda mūsu senči.  

 

Alkohols
Sarkanās asins šūnas eritrocīti ir pārklāti ar lipīdu slāni, tādu kā taukainu smērvielu, un, virzoties pa asinsvadiem, tie elektrizējas, kļūst negatīvi lādēti un savā starpā atgrūžas. Gadās, ka sīko asinsvadu kapilāri ir pat šaurāki par eritrocītu izmēriem un tad eritrocītiem nākas mainīt formu, lai iekļūtu šajā kapilārā.

Spirtam nonākot asinīs, notiek eritrocītu attaukošanās, noskalojas ārējais taukainais slānis un tie sāk salipt (savstarpēji pievilkties). Veidojas sastrēgumi – mikro trombi. Eritrocītiem nenonākot galvas smadzeņu attiecīgajā segmentā, neironi no skābekļa bada pēc 3 minūtēm sāk atmirt.  Aprēķināts, ka no 100ml  degvīna aiziet bojā 10 miljoni neironu. Cilvēka smadzenēs ir ap 60 miljardi neironu.  Katram neironam ir līdz pat 1000 sinapses, kas ir funkcionālas savienojuma saites ar citiem neironiem, ar kura palīdzību notiek elektrisko signālu savstarpējā nodošana. Kad neironi no alkohola mirst, smadzenēs veidojas atmiruši audi. Vēlāk atmirušie audi atraujas, tiek izskaloti un nonāk urīnā. Tāpēc teiciens par dzērāju – galīgi izčurājis smadzenes, jāsaprot burtiski. Jāiegaumē, ka jebkura izdzertā alkohola doza, neatgriezeniski samazina cilvēka intelektuālās spējas.

Alkohols šķīdina smadzeņu šūnu membrānu lipīdu sastāvdaļas, kā rezultātā membrānas kļūst cietākas, taču holesterīns no membrānām nepazūd, bet oksidējas. Rezultātā mainās darbojošos neironu elektriskā kaskāde, un cilvēks sāk kļūt trulāks, turpretī asinsvadi tauku izšķīdināšanas rezultātā kļūst tīrāki, tāpēc alkoholiķiem asinsvadi ir tīri.

Visbīstamākais alkoholiskais dzēriens ir alus, jo tas satur fitoestrogēnus, kuri rodas, savienojoties apiņiem ar iesalu. Fitoestrogēns ir augu estrogēns. Sieviešu organismā ir dzimumhormons estrogēns. Ja šā hormona izstrāde tiek traucēta ar ienākošiem augu estrogēniem, sieviete kļūst vīrišķīgāka, bet ja estrogēni gūst pārsvaru par tostesteronu, vīriešiem šis process notiek pretējā virzienā, tie kļūst sievišķīgāki.

Ir ūdenī nešķīstošie toksīni, kas šķīst spirtā. Tas nozīmē, ka alkohols aktivizē netiešos toksīnus, kas organismā nonākuši ar citiem produktiem.    

Alkoholiķi nav tie, kas piedzērušies vāļājas grāvī, tos arī par lopiem nevar saukt, lai neapvainotu dzīvniekus, jo ir nolaidušies vēl zemāk. Bērniem tie nav bīstami. Ne jau no šādiem dzērājiem bērns ņem piemēru. Alkoholiķi ir tie, kas nevar svētkus iedomāties bez alkohola. Mērenie, kulturālie dzērāji ir visbīstamākie, jo viņi rāda piemēru bērniem, ka tas ir jautri un forši, ka tas ir kā neatņemama svētku atribūtika. Bērniem saka – tu mazs, tev vēl nevar, izaugsi varēsi. Bīstamākais ir tas, ka mazā cilvēka zemapziņā jau tiek ieprogrammēta kroplīga asociācija, ka svētku svinēšana un pudele ir ideāls tandēms. Ir taču forši, viss notiek kulturāli, nepārdzeras, pa seju viens otram nesit un pa zemi nevāļājas. Nevajag tikai pārdzerties.

Ja kādā sabiedrībā alkohols tiek ieviests un uztverts kā norma, tad šī sabiedrība dažu gadu desmitu laikā iet bojā. Pirms paceļat glāzi, atcerieties - nav nevienas nekaitīgas alkohola dozas.

 

Cukurs
Cukurs ir atdalīts komponents no cukurbietēm vai cukurniedrēm. Lai cilvēka organisms pareizi pārstrādātu un metabolizētu 1 molekulu cukura, vajag 56 jonus magnija, vairāk nekā 20 jonus hroma, vajadzīgs cinks, vajadzīgi fermenti, hormoni, olbaltumvielas, taukos šķīstošie vitamīni, un vēl vajag veselu kompleksu dažādu vielu, lai cilvēka organisms ar to tiktu galā. Ja cilvēks ēd cukurbieti vai medu, daba tam visu nepieciešamo, ar ko kompensēt cukura pārstrādi, dod šajā produktā līdzi, un cilvēkam problēmas nerodas.

Bet, ja cukurs ir atdalīts no šī komplekta? Lai muskuļi sarautos, vajadzīgs kalcijs, bet lai atslābtu vajag magniju, bet zaļumus cilvēks gandrīz nelieto. Organismam cits nekas neatliek, kā paņemt šos 56 jonus magnija no muskuļiem, kas atrodas asinsvadu sieniņās. Rezultātā asinsvadi līdz galam neatslābst, paliek spazmēti, un, lai izstumtu asini caur tiem, organisms ir spiests paaugstināt asinsspiedienu. Vai māksliīgi ar asinsspiedienu pazeminošiem medikamentiem var atrisināt šo problēmu?

Līdzīgi kā narkotikas arī cukurs, kas ir mūsdienu cilvēces viens no lielākajiem ļaunumiem, veicina atkarību un izraisa gribasspēka vājināšanu. Savukārt vājinoties gribasspēkam, palielinās risks nokļūt alkohola un nikotīna atkarībā. Visi zina, ka pārmērīgi daudz, lietojot cukuru un netērējot kalorijas, palielinās liekais svars. Taču cukurs arī vājina intelektuālās spējas, jo pārtrūkst neironu izaugumi galvas smadzenēs, tas ir samazinās neironu saišu daudzums, līdz ar to intelektuālās spējas. Sevišķi nozīmīgi tas ir bērnu intelektuālajā attīstībā. Turklāt cukurs savāc no starpšūnu šķidruma ūdeni un dzēš fermentus. Pētījumi liecina, ka mūsdienās cukura patēriņš ir palielinājies 100 reižu, salīdzinot ar 20.gs. sākumu.

Cilvēkam, kurš nolēmis iet veselības ceļu, viens no pirmajiem soļiem būtu atteikšanās no cukura. Tašu jāapzinās, ka līdzīgi kā ar narkotikām, cigaretēm vai alkoholu, no cukura atkarības atbrīvoties nebūs viegli, jo iedarbības mehānisms ir līdzīgs. Cukurs stimulē neiromediatoru, tādu kā serotonīns un dopamīns, izstrādi, kuri rada labsajūtas sajūtu līdz pat eiforijai. Organisms pierod pie stimulācijas, un, tiklīdz tās nav, iestājas depresīvs noskaņojums. Cukurs ir sintētisks produkts, kas noslogo aizkuņģa dziedzeri.

Daži iemesli, kāpēc vajadzētu atteikties no cukura:
   vājina imunitāti, tas ir paver iespējas milzīgam skaitam slimību;

   apgrūtina magnija un kalcija asimilāciju;

   veicina artrīta attīstību;

   paātrina vecuma izmaiņu parādīšanos organismā;

   veicina hemoroīdu rašanos un attīstību;

   izmaina toleranci pret glikozi, sekmē 2 tipa cukura diabēta attīstību, kā arī glikēmiju;

   var radīt minerālvielu apmaiņas traucējumus, kā arī hroma un vara trūkumu;

   palielina bojājumu risku olbaltumvielu un DNS struktūrās;

   samazina fermentu funkcionālo aktivitāti, reizē arī olbaltumvielu sašķelšanu līdz aminoskābēm, iespējamās sekas - uztura alerģija;

   iespaido kolagēna un elastīna struktūru, tāpēc, piemēram, ātrāk parādās grumbas,

   grūtniecēm pastiprina toksikozi;

   bērniem var paaugstināties adrenalīna līmenis, tie kļūst uztraukti un kaprīzi, arī miegaini;

   veicina zobu kariesu un parodontozi, veidojas skāba vide mutē un visā organismā;

   skāba vide pēc cukura lietošanas veicina onkoloģijas attīstību;

   tiek veicināta katarakta, redzes pavājināšanās, ateroskleroze un varikozo vēnu paplašināšanās;

   palielinās sēnīšu slimību un bakteriālo infekciju risks;

   rada kuņģa čūlas saasināšanos un čūlainā kolīta risku;

   veicina brīvo radikāļu skaita palielināšanos asinīs;

   provocē bronhiālās astmas lēkmes;

   samazina labā holesterīna jeb augsta blīvuma lipoproteīna daudzumu;

   veicina svara palielināšanos;

   paaugstina sistolisko arteriālo asinsspiedienu, kā arī sirds išēmiskās slimības risku;

   liekais cukurs pielīp pie eritrocītiem, taukiem, olbaltumvielām un maina to formu;

   tiek veicināta multiplā skleroze (izkaisītā skleroze), par kuras vienu no cēloņiem tiek uzskatīts cukurs;

   veicina kairināto zarnu sindromu un vājina barības vielu uzsūkšanos zarnās;

   saasina locītavu problēmas;

   veicina sēnīšu vairošanos;

   veicina tūskas;

   rada miegainību pēc ēdienreizēm;

   veicna hormonālo disbalansu;

   sabiezina asinis un palielina cukura līmeni tajās;

   kamēr organismā ir cukurs, darbojas glikolīze, bet nedarbojas ketolīze.

Mūsdienu pārtikas ķīmisko industriju, kas ražo šādus produktus, varētu pat pielīdzināt klusam tautas iznīcinātājam. 

 

Olbaltumvielas
Ir ļoti svarīgi ar uzturu saņemt kvalitatīvas olbaltumvielas, turklāt pietiekamā daudzumā, jo tās ir vajadzīgas jaunu šūnu veidošanā. Precīzāk gan būtu jāsaka aminoskābes, bet ja vēl precīzāk, tad tie ir minerāli, gandrīz visa Mendeļejeva tabula. Jo, ja zarnu trakts ir tīrs un tur valda simbiozā mikroflora, visas aminoskābes, tai skaitā neaizvietojamās, tiek sintezētas, un no tām visas vajadzīgās olbaltumvielas.

Ja šūnu dalīšanās (mitoze) notiek olbaltumvielu nepietiekamības apstākļos, veidojas atipiskās šūnas. Tā kā šīm šūnām vajag mazāk olbaltumvielu, tās vairojas ātrāk nekā pilnvērtīgās šūnas. Palielinoties šādu šūnu koncentrācijai, tas var būt viens no papildfaktoriem, kas sekmē labdabīgā un ļaundabīgā audzēja attīstību.

Galvenā funkcija, ko pilda olbaltumvielas, ir strukturālā. Kolagēns un elastīns, kas visu satur kopā, ir olbaltumvielas.

Asins olbaltumvielas, ko sauc par albumīniem, pilda arī tranportfunkciju, piemēram, hemoglobīns, kas arī sastāv no olbaltumvielām, piegādā skābekli audiem, bet insulīns, kas arī sastāv no olbaltumvielām, nodrošina glikozes iekļūšanu šūnās. Viss ir savstarpēji saistīts. Piemēram, lai varētu sintezēties hemoglobīns, vajadzīga dzelzs. Lai dzelzs molekula nokļūtu līdz sintēzes vietai, vajadzīga speciāla olbaltumviela transferīns. Tāpēc, ja nepietiks dzelzs, hemoglobīna līmenis būs zems (dzelzs deficīta anēmija). Tāpat ar vitamīniem, mikro un makro elementiem, lai arī cik daudz tos ēstu, ja nebūs olbaltumvielu, kas tos nogādā vajadzīgajā vietā, tie nonāks tualetē. Arī daudzu zāļu efektivitāti nosaka transporta olbaltumvielas asinīs. Katrai transportējamai vielai organisms izveido piemērotu olbaltumvielu molekulu. To skaits ir vairāk nekā 2500 dažādu veidu. 80% toksīnu tiek transportēti ar olbaltumvielu palīdzību. Tas nozīmē, ka viens no neizvadīto toksīnu uzkrāšanās iemesliem, ir arī olbaltumvielu deficīts.

Tāpat ar imūnsistēmu, efektīvai tās darbībai ir svarīga olbaltumvielu pietiekamība, lai būtu no kā veidot imūnsistēmas šūnas, piemēram,  makrofāgus, antivielas (imūnglobulīnus) utt. Piemēram, leikocīti nomainās pilnībā 7 dienu laikā.

Vēl olbaltumvielām ir tā saucamā fermentatīvā funkcija. Lai pārstrādātu uzturu, aizkuņģa dziedzeris izdala 3 veidu fermentus. Ogļhidrātiem – amilāzi, olbaltumvielām – tripsīnu un taukiem – lipāzi. Ja trūkst olbaltumvielu, aizkuņģa dziedzerim nav no kā izstrādāt fermentus. Tāpēc uzturs netiek pilnīgi pārstrādāts.

Reproduktīvā funkcija – informācijas struktūras DNS un RNS, ar ko nodod informāciju nākamām paaudzēm, to sastāvā ietilpst olbaltumvielas. Ja šis process notiek olbaltumvielu deficīta apstākļos, tas ir cēlonis ģenētiskām slimībām, arī mūsdienās ļoti aktuālajai problēmai – neauglībai.

Līdzīgi kā skābekļa trūkums, arī olbaltumvielu deficīts ir viens no galvas smadzeņu neironu bojā ejas cēloņiem. Tā kā jaunas neironu šūnas vairs neveidojas, tās tiek aizvietotas ar audu savienotāj šūnām, lai saglabātu orgānu struktūru. Līdzīgi kā, piemēram, ja sagriež pirkstu. tas pēc kāda laika sadzīst, daloties epitēlija cilmes šūnām, kapilāru endotēlijam un fibroblastiem sintezējot starpšūnu vielu (saistaudus). Līdzīgs process notiek arī nervu sistēmā. Bojā gājušo neironu aizvietošanu ar savienojušo audu struktūrām, sauc par sklerozi. Bojā gājušie neironi neatjaunojas, to funkcijas kompensatori pilda izdzīvojušie. Ideālos apstākļos viena neironu šūna spēj aizvietot 2 vai pat 3 bojā gājušās šūnas. Tāpēc, lai nepiedzīvot skleŗozi, jālieto normāls dabisks uzturs.

Apkopojot pateikto par olbaltumvielām, jāņem vērā nozīmīgs process – olbaltumvielu rekuperācija jeb atkārtota izmantošana. Ap 95% olbaltumvielu organisms spēj izmantot atkārtoti. Jo mazāk cilvēka fermentatīvā sistēma noslogota ar uztura pārstrādi, jo tai vairāk atliek resursu atmirušo šūnu pārstrādei līdz aminoskābēm.

Tātad, jo vairāk tiek lietots termiski vai citādi neapstrādāts ‘’dzīvs’’ augu izcelsmes uzturs, jo uzturā vajag mazāk olbaltumvielu.

 

Tauki
Tauki pilda enerģijas uzkrāšanas funkciju. Bioķīmiķiem ir teiciens, ka tauki sadeg ogļhidrātu liesmās. Lai iegūtu enerģiju, ir vajadzīga enerģija. Lai notiktu tauku oksidēšanās, ir vajadzīga glikozes enerģija. Nepietiekami oksidējušies tauki veido toksiskas ketonvielas, piemēram, acetonu.

Taukiem ir svarīga loma elpošanas procesā, jo 99% plaušu alveolas iekšējās virsmas sastāv no taukiem. Jo lielāka slodze plaušām, jo vairāk jālieto tauki. Alveolas kopējā platība ir 100m2.

Tāpat tauki mums ir vajadzīgi, kā materiāls hormonu veidošanai, kā arī, lai veidotu šūnu membrānas. Cilvēka organismam dzīvnieku izcelsmes piemērotākie tauki ir zivju ikros, olās, treknajās zivīs, treknā krējumā, speķī. No augu taukiem vērtīgākās eļļas ir linsēklu eļļa, oregano, makadāmijas riekstu, sezama, olīveļļa, kokosriekstu eļļa, vīnogu kauliņu, ciedru riekstu,. Tām jābūt auksti spiestām. Katrai eļļai ir savas specifiskas īpašības, piemēram, kokosriekstu eļļa pat cepot neoksidējas, bet kukurūzas eļļa oksidējas dažās sekundēs pēc tās iegūšanas.

Eļļu ikdienas uzturā nebūtu ieteicams aizvietot ar margarīnu un citiem hidrolizētajiem taukiem, kas atrodami veikalu plauktos. Diemžēl šādi cilvēka organismam nevēlamie tauki ir iestrādāti visdažādākajos produktos, piemēram, konditorijas izstrādājumos.

Jāņem vērā, ka tauku oksidācijas rezultātā notiek lipīdu pereoksidācija, veidojas lipīdu hidropereoksīdu molekulas. Tie ir ļoti spēcīgi mutagēni, kas sekmē onkoloģisko procesu attīstību. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tauki pēc iespējas mazāk saskartos ar gaisu. Eļļām jābūt auksti spiestām. Ideālais to uzglabāšanas variants ir vakuumā.

Lipīdu peroksidāciju tāpat kā jebkuru reakciju, kas notiek ar struktūras sastāva traucējumiem, izraisa kvantu jeb fotonu izstarojums. Rekcijas notiek vienmēr - ar kvantu izstarošanu vai nu ar absorbciju. Kamēr cilvēks ir dzīvs, vienmēr notiek enerģijas apmaiņas process. 

 

 

Ābolu etiķis
Faktiski tā ir fermentizējusies ābolu sula, kurā barības vielu gandrīz nav palicis, bet ir organiskās skābes, no kurām galvenā – etiķskābe. Ja ābolu etiķis nav pasterizēts, tas satur svarīgus fermentus, kas nepieciešami kuņģa-zarnu traktam, aktivizē tā fermentus, rezultātā uzlabo uztura pārstrādi, un vienlaikus darbojas kā dabīgais antiseptiķis, kā arī aktivizē leikocītu darbību.

Sevišķi vecākiem cilvēkiem bieži vien ir samazināts skābes daudzums kuņģī, tāpēc apgrūtinās olbaltumvielu pārstrāde. Ar ābolu etiķi šādā situācijā var atslogot aizkuņģa dziedzeri no fermenta tripsīna izstrādes. Tas arī palīdz ciešāk aiztaisīt kuņģa vārtnieka sfinkteru, kas atrodas starp kuņģi un divpadsmit pirkstu zarnu. Ābolu etiķis organismā aiztur kalciju. Piesardzīgiem ar ābolu etiķa lietošanu jābūt cilvēkiem ar kuņģa čūlu.

Ar siltu ūdeni atšķaidīts ābolu etiķis pirms ēšanas sekmē uztura pārstrādi, pastiprina kuņģa aizsargfunkciju un mazina cukura līmeni asinīs. Etiķi var pagatavot arī no jāņogām, upenēm, vīnogām, cidonijām, plūmēm, bumbieriem, ķiršiem utt. Katram no šiem etiķiem papildus organiskām skābēm būs vēl savas noderīgas ārstnieciskās īpašības.

Organiskās skābes cilvēka organismā veic svarīgu lomu, tās piedalās enerģijas izstrādē mitohondrijos (Krebsa cikls) un ir nepieciešamas hēma (hemoglobīna sastāvdaļa) biosintēzei.

 

Labāk ēst mazāk, bet kvalitatīvāk
Ir izpētīts, ka tikai 5% no mūsdienu tradicionālā uztura organisms asimilē. Tas nozīmē, ka 95% aiziet atkritumos un rada toksīnus. Organismam jātērē milzīgs šūnu enerģijas daudzums, lai neitralizētu toksīnus un izvadītu atkritumvielas. Veidojas apburtais loks: šūnām vajadzīgas barības vielas → gribas ēst → vairāk ēd → sliktāk asimilējas → šūnas ir lielākā badā → atkal gribas ēst. Rezultātā organisms strauji nolietojas jeb noveco.

 

Uztura kombinēšana
Cilvēka gremošanas sistēma nav piemērota kombinētam uzturam. Tas, ka varam sagremot ļoti dažādu uzturu, nenozīmē, ka to var izdarīt vienlaicīgi. Olbaltumvielu sagremošanai vajadzīga skāba vide, tāpēc tas notiek kuņģi, savukārt cietei vajag nedaudz sārmainu – sašķelšanās notiek mutē gan tievajā zarnā, arī taukiem nepieciešama nedaudz sārmaina vide, tāpēc tie tiek sagremoti tievajā zarnā. Kombinējot uzturu, jāatceras, ka visu, ko nesagremosiet jūs, sagremos patogēnie mikroorganismi, vēl vairāk pasliktinot gremošanu. Viens no uztura nepilnīgas sagremošanas simptomiem ir lipīgo gļotu veidošanās.

Pat viegla skābe neitralizē siekalu fermentu ptialīnu, kas atrodas siekalās. Tāpēc cieti saturošie produkti slikti savietojas ar skābiem produktiem.

Dažādām olbaltumvielām vajag atšķirīgu kuņģa sulu kombināciju, kas izdalās dažādos laikos. Tāpēc vienā ēdienreizē jāēd viena veida olbaltumvielas.

Nesader kopā:
   Gaļa – ar riekstiem, olām, sieru.

   Olas – ar sieru, riekstiem.

   Riekstus – ar sieru un pienu.

   Tauki samazina kuņģa sulas, pepsīna un sālsskābes izdalīšanos, tāpēc nav vēlams taukus lietot kopā ar olbaltumvielām. Tauku negatīvo iedarbību var labi neitralizēt ar bagātīgu zaļumu un dārzeņu lietošanu.

   Cukurs un tā izstrādājumi nomāc kuņģa kustīgajā daļā sulas izdalīšanos. Cukurs nepārstrādājas ne mutē, ne kuņģī, bet gan tievajā zarnā. Ja to ēd kopā ar olbaltumvielām, tas tiks aizturēts kuņģī, kamēr pārstrādāsies olbaltumvielas, turklāt paildzināsies pārstrādes process.

   Kafija un tēja jādzer bez cukura un piena. Labākā barība sēnītēm, piens ar cukuru.

 

Tomāti
Tomāti ir augļi, bet, tā kā cukura daudzums ir neliels, tie veido organismā bāzisku vidi. Līdzīgi kā avokado, tos var kombinēt ar dārzeņiem. Termiski apstrādājot, tie veido skābu vidi, veidojas skābeņskābes kristāli, kas nogulsnējas visdažādākajās organisma vietās, ar laiku izraisot virkni veselības problēmu. Arī nenogatavojušos zaļos tomātus nevajag lietot, jo tie satur solanīnu, līdzīgi kā saulē paturētie kartupeļi.

 

Ķiploki
Ķiploki ir labs antibakteriālais un pretsēnīšu līdzeklis. Tas kavē pelējumu, raugu un citu mikroskopisku sēnīšu augšanu. Ķiploki atsevišķi satur aliīnu un fermentu allināzi, tāpēc pie sasmalcināšanas, šīm sastāvdaļām savienojoties, rodas gaistošs savienojums allicīns ar ķiplokiem raksturīgu smaržu un ļoti vāju termostabilitāti. Tāpēc, lai saglabātu ķiploku vērtīgās ārstnieciskās īpašības, tie jāpievieno tikai tad, kad ēdiens ir gandrīz atdzisis. 

 

Uzzini, kas tev garšo
Ēdienam nepievienojot sāli, cukuru vai garšas piedevas, visdrīzāk apēdīsiet tik, cik ir nepieciešams. Ja jums gribas sāli, tas nozīmē, ka organismam vajag sārmainos mikroelementus, nevis to, ko ēdat. Sāli labāk ēst atsevišķi nekā kopā ar ēdienu.

 

Gaļa (nogalināto dzīvnieku līķu muskuļu audi)
Mazs bērns, tā teikt ar tīru dvēseli, mazos dzīvniekus uztver kā savus draugus, grib ar tie spēlēties. Arī mazais dzīvnieks no mazā bērna nebaidās. Kad bērns paaugās, pieaugušie tam saka, viena lieta ir kaķītis, sunītis, bet cita lieta ir šie dzīvnieki, kurus speciāli audzē ēšanai, tiem pārgriež kaklu, izlaiž asinis, bet no pārgrieztā vēdera izlaiž zarnas. Protams ir arī humānākas nogalināšanas metodes, piemēram, ar pneimopistoli vai elektrošoku. Tas esot vajadzīgs, lai sataisītu bērnu cīsiņus, sagatavotu kotletes un garšīgi pieēstos, lai gūtu narkotiska rakstura pseidobaudas.

Cilvēka organisms nav piemērots gaļas ēšanai ne pēc vienas pazīmes, sākot jau ar morfoloģisko uzbūvi, siekalu un kuņģa sulas sastāvu, žokļa uzbūvi, zarnu kopējo garumu. Turklāt gaļa ir termiski apstrādāta un, tādu gaļu ilgstoši lietojot, pat plēsējdzīvniekiem sākas problēmas. Daba gaļu pieļauj kā iespējamo variantu bada perioda pārdzīvošanai. Vēl jāņem vērā faktors, ka industriāli ražojot gaļu, dzīvnieki atrodas lielā koncentrācija, tātad arī stresā, rezultāts - vāja imunitāte. Lai tie neslimotu, ražotāji ir neizbēgami spiesti lietot sintētiskās antibiotikas, kas iestrādātas jau lopbarībā ar it kā nevainīgiem nosaukumiem, piemēram, biomicīns, biovits utt. Cilvēkam lietojot uzturā šādu gaļu, cieš zarnās esošā labā mikroflora, līdz ar to imunitāte un ne tikai.

Olbaltumvielu molekulas nonāk tievajā zarnā, kur sadalās līdz monomēriem, tas ir, līdz aminoskābēm un uzsūcas asinīs. Tomēr ar dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām tā nav. Viena daļa aminoskābju lielmolekulāro savienojumu asinīs nokļūst līdz galam nesadalītā veidā kā polipeptīdie savienojumi. Imūnsistēma tos uztver kā antigēnus jeb ienaidniekus, kas jāiznīcina. Reakcija notiek nevis, reaģējot uz nosaukumu, bet struktūru, jo imunitātes šūnas antivielas neklasificē un neizšķir ne vīrusus, ne baktērijas, ne lielmolekulārus aminoskābju savienojums. Imūnšūnām (limfocītiem, makrofāgiem uc.) tas ir svešinieks (antigēns), kas jāiznīcina. Iznīcināšana (fagacitoze) notiek, imūnšūnām pievienojoties svešķermenim un ar saviem fermentiem sašķeļot to. Bojā aiziet abi, gan antigēns, gan antiviela. Tāpēc šis process ir resursietilpīgs. Vajadzīga enerģija, olbaltumvielas, minerāli utt. Brīžiem pat sanāk tā, ka no gaļas olbaltumvielu tiek iegūts mazāk nekā iztērēts.

Tiem, kas uzskata, ja nepaēdīsi gaļu, nebūs spēka, der atgādināt, ka ir aplēsts, ka pasaulē aptuveni 10% iedzīvotāju to nelieto (veģetārieši, vegāni, svaigēdāji), bet starp patstāvīgajiem maratonu (42km) un pusmaratonu (21km) skrējējiem ir tikai 10% gaļas ēdāji.

Atsakoties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, it sevišķi no gaļas, jūs ietaupīsiet lielu daudzumu dabas resursu, par ko būs pateicīgas nākamās paaudzes. Ieguvēja būs ne tikai jūsu veselība, bet arī visas planētas Zeme ekosistēmas, kas uztur dzīvību!

Man nav zināma neviena slimība, kuru izraisa gaļas neēšana, toties ir zināmas ļoti daudz, kuras izraisa gaļas ēšana. 

 

Olas
Ir divi varianti. Pirmais, kad vistas dzīvo brīvā dabā, ēd kukaiņus, zāli utt., bet otrais ir rūpnieciskais, kad vistas atrodas lielā šaurībā un stresā, tiek barotas ar kombinēto barību, kas pamatmasā sastāv no kukurūzas un sojas ar ļoti lielu varbūtību, ka kāds no šiem komponentiem būs ģenētiski modificēts. Lai dētu vairāk olu un neslimotu, barībai klāt tiek pievienotas attiecīgas piedevas. Šādi barotu vistu mūžs ir 3 - 4 gadi, savukārt savvaļā dabā tās nodzīvo ap 15 gadiem.

Olu dzeltenums ir cilvēkam vērtīgs produkts. Tas satur tādus svarīgus vitamīnus kā B12 un D3, poli nepiesātinātās taukskābes omega–3 (DHA un EPA), kuru daudzums kardināli atšķiras atkarībā no tā, ar ko vistas baro. Olās ir atrodams holīns, kas vajadzīgs smadzeņu darbības aktivizēšanai un atmiņas uzlabošanai. Luteīns vajadzīgs labas redzes uzturēšanai. Olu dzeltenums satur holesterīnu, ar ko dietoloģi parasti baida, taču olās ir arī lecitīns, kas šo holesterīnu neitralizē. Vēlreiz ir jāpasvītro, ka nosaukto cilvēkam iepriekš minēto vielu daudzums var kardināli atšķirties no tā, vai vistas dzīvo brīvā dabā, vai putnu fermas būros, kā arī no tā, ar ko tiek barotas.

Citādāk ir ar olbaltumu. Kaut arī tas nav tik kaitīgs kā pienā esošais kazeīns vai gaļa, tomēr tas ir aminoskābju lielmolekulārs savienojums – polipeptīds, kas nonākot asinsritē darbojas kā antigēns. Imūnsistēmas šūnas cenšas to iznīcināt. Notiek fagocitozes reakcija antigēns – antiviela. Rezultātā organismā parādās tādas toksiskas grūti izvadāmas vielas kā kadaverīns (līķu inde), ptomaīns, putrescīns.

Kā jebkurš produkts, to termiski apstrādājot, tas zaudē lielu daļu vērtības, tāpēc olas būtu vēlams lietot nevārītas, taču pastāv risks inficēties ar salmonellu, tāpēc uz 1 minūti tās būtu jāielaiž vārošā ūdenī. Olbaltums sarecēs, bet dzeltenums paliks neskarts. 

 

Sulas tetrapakās                                                                      
Uz sulu iepakojumiem, kurām ir ilgs uzglabāšanas termiņš, atrodamie uzraksti ‘’nesatur konservantus’’, iespējams, atbilst patiesībai, jo šīs sulas satur lielā daudzumā ķīmiski sintezēto citronskābi, kuras dzēšanai tiek tērēts kalcijs. Iepakojuma iekšpuse var būt pārklāta ar speciāliem antibakteriāliem preparātiem. Sekas vērojamas jau bērna vecumā –  problēmas ar kauliem, cieš nieres – perspektīvā diabētiskā nefropātija, kā arī rezistence pret antibiotikām.  Arī uzraksts ‘’bez cukura’’ var atbilst patiesībai, jo satur vēl bīstamāku sastāvdaļu - cukura aizvietotāju aspartamu. 

 

Par šokolādi
Rūgtajai šokolādei, kurā kakao daudzums tuvojas 100%, piemīt ļoti daudz labu īpašību. Tā mazina asinsspiedienu un uzlabo sirdsdarbību, pazemina slikto holesterīnu, darbojas kā antioksidants (satur polifenolus), uzlabo atmiņu un darba spējas, kā arī samazina stresu, pazeminot kortizola un adrenalīna līmeni asinīs.

Ļoti svarīgi ir izvēlēties bioloģiski audzētu kakao, jo gandrīz 99% ražotāju audzēšanas procesā plaši pielieto pesticīdus, turklāt industriālie ražotāji ir spēcīgi noplicinājuši augsni, kā rezultātā šokolādē daudzu vērtīgu vielu būs ievērojami mazāk.

Laba šokolāde nav lēta, tādēļ, lai cenu padarītu pievilcīgāku, nereti šokolādes ražotāji izmanto transtaukskābes, pievienojot šokolādē, piemēram, palmu eļļu. Šādu šokolādi var atšķirt, to paņemot rokā. Ja tā nekūst, bet paliek tikai mīksta, tas nozīmē, ka ir izmantota palmu eļļa.

Sievietēm menopauzes laikā nevajadzētu aizrauties ar šokolādi, jo tiek veicināta osteoporoze, sevišķi, ja ir vitamīnu D3 un K2 deficīts un uzturā tiek lietots maz zaļumu. Jāņem vērā arī tas, kā šokolāde satur daudz kaloriju. Piemēram, 100g šokolādes var saturēt apmēram 500 kaloriju.

Kakao kokiem ir tendence pastiprināti piesaistīt smago metālu kadmiju, kas koncentrējas kakao pupiņās.

Šokolādes ražošanas procesā kakao iziet dubulto termisko procesu. Vispirms tiek veikta kakao pupiņu grauzdēšana, kas notiek 1200 -1600C temperatūrā.  Šādā temperatūrā apstrādājot cieti saturošus produktus, veidojas kancerogēna viela akrilamīds. Otra karsēšana ap 900C temperatūrā notiek, šokolādi salejot formās. Pie šādām temperatūrām produkts zaudē vērtību, jo virkne minerālu pāriet neorganiskā, tas ir, ūdenī nešķīstošā formā un nav izmantojami. Karsēšanas procesā veidojas arī oksalāti, kas sevišķi nevēlami cilvēkiem, kam ir tendence uz nierakmeņu veidošanos.

Kakao sastāvā ir ļoti maz kofeīna, taču ir teobromīns, kas darbojas kā stimulators, tāpēc šokolādi nevajadzētu ēst pirms gulētiešanas.

  

Modificētā ciete
Modificētā ciete, ko izmanto kā iebiezinātāju, piemēram, jogurtos, rada neizpratni aizkuņģa dziedzerim, jo tas neatpazīst šīs savādi veidotās molekulas un izdala maksimālo fermentu daudzumu. Aizkuņģa dziedzerim strādājot pārslodzes režīmā, tiek veicināts tā iekaisums pankreatīts. 

 

Nedrīkst pārēsties
Pieaugušam cilvēkam kuņģī vienā reizē, lai tas normāli veiktu savu funkciju, var izvietoties 350, maksimums 500g uztura, tas ir kopā ar šķidrumu. Ja šis daudzums tiek pārsniegts, uzturs līdz galam nepārstrādājas. Turklāt kuņģa sula kalpo kā aizsargbarjera nevēlamiem mikroorganismiem. Ja mēs apēdam vienā reizē pārāk daudz, šis aizsarg-mehānisms darbojas nepilnīgi.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 420 viesi un nav reģistrētu lietotāju

5uzturs

                                                         Uzturs

Šī sadaļa ir veltīta tiem, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr nespēj pāriet uz uzturu tādu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba un arī par to, kā mazināt mūsdienu uztura kaitīgo ietekmi. 

Cilvēkam ikdienā lietojamā uztura kvalitāte ļoti lielā mērā nosaka organisma adaptīvo noturību, tas ir, metabolisko izmaiņu ātrumu, onkogēniskās transformācijas šūnās un dažādas ekoloģiskās ietekmes. Ar uztura izvēli to var koriģēt.

 

Kāpēc mēs ēdam?
Tad, kad sajūtam izsalkumu, ēdam, lai iegūtu enerģiju un šūnu celtniecības materiālu. Tāda būtu īsā atbilde. Tā intuitīvi arī dara dzīvnieki - ēd, kad ir izsalkuši, bet neēd, kad ir paēduši. Diemžēl cilvēkam ēšanai var būt arī citi iemesli. Piemēram, lietišķās pusdienas, bezdarbība, svinības, uztraukums, ciemiņu ierašanās, pienācis laiks pusdienām utt. Kaut gan cilvēkam būtu jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu. Ir nožēlojami, kad cilvēkam par vienīgo baudu kļūst pieēšanās. Ne jau no ēdiena cilvēkam jāgūst bauda, augsti intelektuāls cilvēks to var gūt no radoša darba, no sasniegumiem, pētījumiem, savstarpējām attiecībām utt.

Ēšana kļuvusi par baudas gūšanas līdzekli, tā tiek komercializēta. Lai vairāk pārdotu pārtikas preču, tām tiek pievienoti garšas un pēcgaršas uzlabotāji, izskatam – krāsvielas utt. Rezultātā cilvēki vairāk apēd, bet, jo vairāk apēd, ko sliktāk uzturs pārstrādājas un atkal gribas ēst. Sekas – toksīni no nepārstrādātā uztura un nepabarotas šūnas. Ir izpētīts, ka mūsdienās cilvēks asimilē tikai 5% no apēstā. Kā šo ciparu palielināt, par to tālāk sadaļā uzturs.

 

Kādai jābūt pārtikai?
Pārtikai jābūt pilnvērtīgai, drošai, garšīgai, dabīgai, svaigai, savstarpēji savienojamai, atbilstoši sezonai, viegli asimilējamai (satur fermentus un labās baktērijas vienlaicīgi), daudzveidīgai, derīgai nacionāli – ģenētiskām īpatnībām, pareizi sagatavotai, uzturam jābūt dzīvam, tādam, kas satur saules fotonu enerģiju (audzēts atklātā laukā), jo stikls vai plēve aiztur saules fotonu plūsmu. Cilvēkam ar ikdienas pārtiku jāsaņem ap 65 mikro un makro elementi, kas nepieciešami taukskābju un aminoskābju sintēzei. Protams nedrīkst aizmirst arī par ūdeni. Ja to neievēro, attīstās slimības. Tāpēc jāzina, ko ēst, kāpēc ēst, kad ēst, cik ēst un kā ēst. 

 

Organismam visgrūtāk pārstrādājamie produkti
Tie ir dzīvnieku izcelsmes produkti, kuri sastāv no lielmolekulāriem aminoskābju savienojumiem, kurus cilvēka organisms līdz galam, tas ir, līdz aminoskābēm nevar pilnīgi noārdīt. Siers lielā kazeīna daudzuma dēļ ieņem 1. vietu, tas nozīmē, ka cilvēka organismam to pārstrādāt ir visgrūtāk.

  1. Siers.

  2. Biezpiens.

  3. Pilnpiens.

  4. Gaļa.

  5. Zivis.

  6. Olas (nevēlams ir olu baltums, bet dzeltenums ir vērtīgs produkts).

 

Daži veselīga uztura principi
 
Neēd ļoti karstu un ļoti aukstu.
Viens no iemesliem pazeminātam skābes daudzumam kuņģī ir karsts ēdiens vai dzēriens, bet auksts pārtrauc fermentu darbību. Tie atsāk izdalīties, kuņģa gļotādai atkal sasniedzot ķermeņa temperatūru.
 
Košļā lēni.
Kuņģī nav neviena zoba, kas varētu sašķelt lielākus ēdiena gabalus. Katrs kumoss jāsakošļā vairākas reizes. Ja, ēdot maizi, uzdzeram kādu šķidrumu, siekalās esošie fermenti nespēj sašķelt polisaharīdus līdz maltozei, tāpēc zarnu traktā veidojas pašbrūvētie spirti, kas ir kaitīgi aknām un citiem orgāniem. Tautas paruna vēstī: ‘’Piecas minūtes košļāta pārtika par gadu pagarina dzīves ilgumu, katrs kumoss jākošļā vismaz 33 reizes’’. Un tajā ir arī daļa patiesības. Siekalās esošais lizocīms iznīcina mikrobus un vienšūņus. Ja cilvēks rūpīgi nesakošļā, bet norij kumosiem, siekalas nepaspēj izdalīties, parazīti un to oliņas nonāk cilvēka organismā neskarti. Mēs tos vienkārši norijam.
 
Ēd klusā un mierīgā gaisotnē.
Jūsu organisms nespēj kārtīgi sagremot uzturu, ja maltītes laikā esi satraukts vai aktīvi piedalies diskusijā, tāpēc ēd klusumā, un gremošanas sistēma funkcionēs daudz labāk.
 
Neēd, ja esi garīgi un fiziski noguris.
Neēd, ja esi saaukstējies, bēdīgs, dusmīgs vai atrodies stresa stāvoklī. Nemeklē mierinājumu ēdienā, jo tas nenovērš īsto cēloni.
 
Nepārēdies.
Lai cik garšīgs un rūpīgi gatavots ēdiens, tam var būt pilnīgi pretēja iedarbība, ja pārēdīsies. Vienā reizē jāēd tik daudz, cik ietilpst kopā saliktās plaukstās.
 
Kas notiek, kad saēdās daudz dažādu produktu vienlaicīgi?
Jo, mazāk sarežģīts, ir barības sajaukums un vienkāršāki ēdieni, jo efektīvāka ir gremošana. Ja pārmērīgi saēdamies, viss liekais, ko organisms vairs nespēj pārstrādāt, fermentu trūkuma dēļ, sāk pūt un rūgt, asinīs nokļūst daudz nesagremotu barības vielu. Tās kļūst biezas, viskozas. Asinīs esošie eritrocīti salīp kopā un nevar iekļūt vismazākajos kapilāros. Tātad šūnas ir skābekļa badā. Pirmās cietējas ir galvas smadzeņu šūnas, jo bez skābekļa nevar ražot enerģiju. Tāpēc pārēdušies jūtamies miegaini un apātiski. Viss pārējais nenonākušais asinīs uzturs nonāk zarnu traktā un veido rūgstošu masu. Šo procesu rezultātā veidojas tādi toksīni, kā indols un skatols. Jūtamies noguruši, un sāp galva. Asinsvadu sieniņas toksīnu ietekmē, sieniņās veidojas plaisas, kur aizķeras lipīgais zema blīvuma lipoproteīns (sliktais holesterīns). Jo mazāk ēdīsim, jo labāk strādās fermenti. Jo labāk strādās fermenti, jo vairāk aminoskābju iegūsim. Jo vairāk aminoskābju nonāks asinīs, jo mazāk cilvēks gribēs ēst. Tā izveidojas noslēgtais aplis.
 
Augu izcelsmes olbaltumvielas ir labāka izvēle.
Visos augu izcelsmes produktos ir olbaltumvielas, vasarā ēdiet zaļos lapu salātus. Piemēram, ciedru rieksti satur 19 aminoskābes. Pārstrādājot gaļu, organisms tērē daudz C vitamīna un kalcija. Neēdiet gaļu katru dienu. Gaļa nelabvēlīgi ietekmēs jūsu veselību. Palielinās skābju un toksīnu līmenis asinīs. Skābju dzēšanai organisms tērē jūsu kalciju. Pārpūlēsies nieres un aknas. Radīsies labvēlīgi apstākļi, lai veidotos nierakmeņi. Pārmērīga gaļas lietošana var izraisīt aknu slimības, prostatas vēzi, artrītu, osteoporozi utt. Ja tomēr nespējat atteikties no sarkanās gaļas, kombinējiet to ar dārzeņiem un lapu salātiem, bet ne ar maizi, makaroniem vai kartupeļiem. Atceries par tādu vērtīgu olbaltumvielu avotiem kā spirulīna, zilzaļās jūras aļģes un bišu maize. No šiem produktiem organisms spēj asimilēt virs 85% olbaltumvielu, bet no gaļas, ja tā tiek gatavota temperatūrā augstāka par +2000 C - tikai 20%. Turklāt termiski neapstrādātie augu izcelsmes produkti satur arī vērtīgas minerālvielas.
 
Pareizi kombinējiet produktus.
Pat visvērtīgākie produkti, nepareizi tos kombinējot ar citiem produktiem, nekādu labumu nedos.
 
Ēdienreizes beigās neēdiet augļus.
Augļi ir visātrāk sagremojamie produkti un to sagremošanai nepieciešami pavisam citi fermenti, nekā iepriekš minētajiem produktiem, tāpēc augļus vienmēr ēdiet atsevišķi vismaz 30 minūtes pēc citu grupu produktu uzņemšanas. Piemēram, pēc vistas gaļas ēšanas apēstais ābols drīz vien sāks kuņģī rūgt un veidosies gāzes.
 
Dārzeņus ar augļiem kopā jaukt nevajadzētu.
Ēdot atsevišķi, tie labāk asimilējas.
 
Dzeriet svaigi spiestas dārzeņu sulas.
Vismaz vienreiz nedēļā pagatavojiet sev svaigi spiestu zaļumu sulu (kokteili). Tā ir bagāta ar hlorofilu (zaļā krāsa), kas attīra asinis, iesaistās sarkano asinsķermenīšu radīšanā un sniedz enerģiju.  Šādā sulā ir visi vērtīgie vitamīni un mikroelementi. 

 

Ogļhidrāti un olbaltumvielas vienlaikus nepārstrādājas
Vienlaikus lietojot, olbaltumvielas un cieti saturošus produktus, uztura pārstrādes sulu iedarbībā tie līdz galam nesadalās, ttāpēc sākas cietes rūgšanas un olbaltumvielu pūšanas process, ko pavada nepatīkama smaka. Kā sekas tam ir disbakterioze, kuņģa čūla, žults disinīze, krona slimība, čūlainais kolīts, hemoroīdi, spastiskais kolīts, pankreatīts, paraproktīts, apendicīts utt. Tāpēc neēdiet kopā gaļu ar maizi, makaroniem un kartupeļiem. Ja šos produktus ēd kopā, dažādie fermenti un gremošanas sulas  kuņģī ‘’karo’’ savā starpā, līdz neitralizē cits citu, rezultātā uzturs nav labi sagremots un pūst zarnās, veidojot gāzes un atraugas. Turklāt parādās vēdersāpes un enerģijas izsīkums, jo uzturvielas nav sagremotas un asimilētas. Gan gaļu, gan maizi, kartupeļus un makaronus var ēst kopā ar dārzeņiem un zaļumiem.

Secībā, detalizētāk, kā tas notiek. Tiklīdz uzturs nonāk kuņģī, tā uzreiz tas tiek apstrādāts ar dažādiem kuņģa sulas veidiem. Tālāk tas nonāk kuņģa pīlorā daļā no kurienes tālāk divpadsmitpirkstu zarnā, kur pārstrādes process turpinās. Uzturam, kurš sastāv no ogļhidrātiem, tā pārstrādei vajag 2-3 reizes mazāk laika nekā no olbaltumvielām sastāvošā. Skatoties no bioķīmijas, graudi, dārzeņi, cietes, cukuri ir ogļhidrāti, to pārstrādei nepieciešama sārmaina vide, bet kuņģī tā ir skāba, tāpēc to pārstrāde kuņģī ir ātra, apstrādājot ar skābi, tiem tiek veikta dezinficējoša funkcija, galvenā pārstrāde notiek zarnās sārmainā vidē un arī ir ātra, ja vien ogļhidrāti netiek sajaukti ar olbaltumvielām.

Olbaltumvielām vajag daudz skābes, un tās jāapstrādā ar fermentu pepsīnu. Ja ogļhidrāti un olbaltumvielas kuņģī ienāk vienlaicīgi, piemēram, maize ar sieru, tad siers pienācīgi nepārstrādājas līdz monomēriem un nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, kur vide ir sārmaina. Tādā gadījumā aizkuņģa dziedzeris cenšas izdalīt maksimālu daudzumu fermenta tripsīna, lai kaut cik pārstrādātu. Tas nozīmē, ka aizkuņģa dziedzerim regulāri strādājot pārslodzes režīmā, sāk parādīties tāda problēma kā pankreatīts. Nepārstrādātās līdz aminoskābēm olbaltumvielas sāk pūt, bet ogļhidrāti rūgt. Vienu daļu pārstrādā patogēnā mikroflora, bet otra daļa tā arī līdz galam nesadalīta izspiežas caur zarnu gļotādas porām kopā ar sadalītām olbaltumvielām, ar asins plūsmu pa vārtu vēnu nonāk aknās un daļēji tiek detoksicētas, vienlaikus pārslogojot aknas. Nedetoksicētā daļa sāk noslogot jau visu organismu, izraisot imūno reakciju antigēns – antiviela. Resnajā zarnā pūšanas procesā izdalās tādas vielas kā skatols, indols, amonjaks, sērūdeņradis, amīni.

Aizsākums vēdera aizcietējumiem, vēdera uzpūšanai meklējams ne tikai nepareizā produktu izvēlē, bet arī to ēšanas secībā, piemēram, ieēdot gaļu un pēc tam virsū maizi vai pupas un virsū salātus. Ja tas tā regulāri turpinās, parādās citas sekas: kairināto zarnu sindroms, disbakterioze, pārmērīgas baktēriju augšanas sindroms zarnās. Viss ir savstarpēji saistīts, un, ja cilvēks neizdara secinājumus, seko daudz nopietnākas problēmas.

 

Pārtikas produktu savienojamība
Lai izvairītos no pūšanas un rūgšanas procesiem zarnu traktā un lai apēstais labāk asimilētos, būtu jāievēro šādi vienkārši pamatnoteikumi.
 
Vienā ēdienreizē nav savienojami.

  Ogļhirāti un cietes – piemēram, saldie sacepumi, sacepumi ar augļu pildījumu, saldās putras.

  Cietes un olbaltumvielas – piemēram, makaroni ar gaļu, grūbas ar gaļu, desa ar maizi.

  Ogļhidrāti un olbaltumvielas – piemēram, piens ar medu vai cukuru, rieksti ar rozīnēm vai medu, saldie sacepumi, kuru sastāvā ir olas, saldais biezpiens.

 

Var savienot. 

    Taukus ar cieti – piemēram, sviestu ar maizi.

    Taukus ar olbaltumvielām – piemēram, krējums.

    Taukus ar ogļhidrātiem – piemēram, dārzeņu salāti ar eļļu.

    Olbaltumvielas ar dārzeņiem – piemēram, gaļa, biezpiens, rieksti ar dārzeņu salātiem.

 

Centieties nelietot šādus produktus

  θ  Kūpināta vai vārēta desa. Satur kancerogēnas vielas. Kūpināšanas procesā veidojas liels daudzums nitrītu. Tie darbojas graujoši uz imunitāti. Centies ierobežot nātrija glutamātu (E-621) saturošu produktu lietošanu.

  θ  Majonēze plastikāta iepakojumos.  Etiķis reaģē ar plastikāta plēves dioksīdu, kas ir kancerogēns. Majonēzi labāk gatavot mājās. Vienīgais mīnuss - derīguma termiņš ir tikai dažas stundas, ja vien netiek izmantoti konservanti. Ja bērnam ļoti kārojas majonēzi, tas liecina, ka ēdienkartē pietrūkst tauku. Jāņem vērā arī tas, ka majonēzes pagatavošanas procesā notiek lipīdu peroksidācija, tas ir veidojas mutagēni.

  θ  Kūpinātais vai kausēts siers.  Organismā praktiski nepārstrādājas, kā arī satur nitrītus. Kausētā sierā aminoskābju struktūra ir izjaukta un organisms tās nespēj asimilēt.

  θ  Sausie buljona kubi, ātri pagatavojamās sausās zupas vai garšvielas, kas satur nātrija glutomātu E-621. Tas ir garšas pastiprinātājs. Nomāc sāta sajūtu. Veicina neirodeģeneratīvas izmaiņas organismā. Sevišķi nevēlams bērnu uzturā.

  θ  Zivju ikri, mazsālītās siļķes.  Ikri var būt tikai ļoti sālīti vai sasaldēti, siļķes tikai ļoti sālītas. Ne eļļā, ne vīnā šie produkti neuzglabājas. Ir izmantots urotropīns un citronskābe (vai kāds cits nosaukums). Skāba vide un formaldehīds veido spēcīgu šūnu indi formalīnu, ar ko konservē līķus. Šie produkti ir milzīgs trieciens aizkuņģa dziedzerim un aknām. Piemēram, Kamčatkā, kur iegūst ikrus, tos uzglabā tikai sasaldētā veidā.

  θ  Krabju nūjiņas.  Faktiski tas ir krabju esences un zivju pārstrādes atkritumu sajaukums ar ģenētiski modificēto soju.

  θ  Melnās olīvas.  Olīvas ir brīnišķīgs, veselībai noderīgs produkts. Nogatavojoties tās kļūst melnas. Taču konservēšanai tiek izmantotas nenogatavojušās zaļas olīvas gaiši dzeltenzaļā krāsā. Melnās konservētās, ko mums piedāvā veikalos, ir tās pašas dzeltenzaļās. Apstrādājot ar sārmu un pēc piesātināšanas ar skābekli, olīvas kļūst melnas. Lai krāsa būtu noturīga, tiek veikta apstrāde ar emulgulatoru krāsas stabilizēšanai - dzelzs glukonātu (E-579), padarot to par veselībai bīstamu produktu.

  θ  Konservētie zaļie zirnīši un kukurūza. Izņemot bioloģiskajās saimniecībās audzētos zaļos zirnīšus, visticamāk tie būs ĢMO produkti. Gēnu modifikācija tiek pielietota, lai zirnīši un kukurūza nepārgatavotos un iegūtu vajadzīgo preces izskatu (nesačokurotos).

  θ  Marinēti produkti. Satur etiķi, kas kaitē nierēm un iznīcina sarkanos asinsķermenīšus eritrocītus. Etiķis iebalzamē. Neveidojas jaunas šūnas. Ātrāk novecojam. Skābju izraisītās sekas organismā – acidoze un disbioze.

  θ  Čipsi. Pieskaitāmi pie ātrajiem ogļhidrātiem. Satur vielas, kas kaitīgi iedarbojas uz nervu šūnām un ne tikai.

  θ  Saldās kukurūzas pārslas. Satur cukura aizvietotājus, piemēram, ciklamātu, jo cukurs, apstrādājot kukurūzas pārslas +1400C temperatūrā, deg.

  θ  Smalkmaizītes. Baltmaizē nav rupjo šķiedrvielu un organisms nesignalizē par sāta sajūtu. Cukurs kopā ar raugu garantē sēnīšu klātbūtni organismā.

  θ  Piena produkti, kuri uzglabājami ilgāk par divām nedēļām. Lai to panāktu, iespējams, ir izmantots antiseptisks iepakojums, pievienots kāds antibiotiķis vai baktēriju antagonisti, kas spēj producēt pretmikrobu vielas un fermentus, kas nomāc dabīgo organisma vidi. Ja, piemēram, ievietosiet svaigā rūgušpienā sasmalcinātas ogas vai augļus, notiks sarecēšana, noslāņošanās, rūgšana utt. Lai tas nenotiktu, ir jāpievieno irdinātāji, antioksidanti, stabilizatori. Citādi to panākt nav iespējams.

  θ  Džemi un želejas, kuros saskatāmas pēc izskata svaigas veselas ogas.  Lai to panāktu, ar cukuru vien nepietiek. Jāizmanto ļoti spēcīgi pārtikas antioksidanti. Vienkārši nav citu iespēju.

  θ  Melnā tēja, šķīstošā kafija, gāzētie saldinātie dzērieni, sulas tetrapakās.  Padara iekšējo vidi skābu, un atņem organismam Melnā un zaļā tēja aplieta ar karstu ūdeni, nedrīkst ievilkties ilgāk par 30 sekundēm, jo sāk veidoties kaitīgas vielas.

  θ  Tējas sēne. Faktiski tas ir pelējums, kas attīstās zarnās tālāk.

  θ  Margarīns. Izjauc vielmaiņas procesus šūnās, jo organisms cietos augu taukus nespēj asimilēt. Katras šūnas membrāna sastāv no 3 slāņiem (pa vidu olbaltumvielu slānis un no ārpuses divi fosfolipīdu slāņi). Margarīna ražošanas procesā tiek stipri izmainīta molekulas konfigurācija. Izmainītās molekulas iekārtojas starp pārējām šūnu membrānas molekulām fosfolipīdu slānī, un šajās vietās tiek bloķēta šūnu caurlaidība, tāpēc nespēj iekļūt barības vielas. Palielinās risks saslimt ar vēzi, diabētu, aptaukošanos. Tas attiecas arī uz sviestu ar tauku saturu, kas zemāks par 82%. Mājas apstākļos tāds nav iegūstams. To var panākt tikai ar hidrolizāciju. 

 

Par eļļām

Runājot par augu izcelsmes eļļām, uzreiz jāatzīmē, ka nedrīkst pārkarsēt, jo pie augstām temperatūrām, tās ātri oksidējas un pārvēršas par transtaukskābēm, kas ir spēcīgi kancerogēni, kuri izraisa onkoloģiskās saslimšanas.  Izņēmums ir kokosriekstu eļļa, kas ir vispiemērotākā cepšanai. To ir iecienījuši elitārie restorāni, jo cepšanas procesā nerada nekādas smakas. Tālāk seko rīsu eļļa un olīveļļa. Cepšanai, protams, jāizmanto tikai rafinētās eļļas. Svaigā veidā (salātos) jālieto tikai nerafinētās eļļas. Tām jābūt pirmā spieduma, nedozodorētām, ar auksto metodi iegūtām. Palmu eļļa veido nešķīstošus savienojumus asinīs. Tas redzams tumšā redzeslauka mikroskopā. Tā kā šīs eļļas ir lēta, to plaši izmanto pārtikas rūpniecībā, maskējot ar nosaukumu ‘’augu eļļa’’, tāpēc derētu precizēt, kas tā īsti par eļļu.

  

Nepiesātinātās omega-3 taukskābes
Omega-3 molekula ir ļoti nestabila, bieži maina formu. Tādā veidā tā visam dod elastīgumu, padara kustīgu. Šūnu membrānas kļūst elastīgākas, asins kļūst šķidrākas un ātrāk darbojas nervu sistēma, redze kļūst asāka, paaugstinās intelektuālās spējas, uzlabojas sirdsdarbība. Par omega-3, lai tā būtu pietiekamā daudzumā, sevišķi par to jārūpējas grūtniecēm, jo tas iespaido bērna redzi.

Omega-6 ir pretstats. Molekula ir stabila. Labi uzglabājas. Dod cietību. Asins kļļūst biezākas, tiek veicināta koagulācija, labāk dzīst rētas. Palielinoties uzturā taukskābes omega-6 proporcijai, pavājinās šūnu membrānu izturība, un samazinās saistaudu stiprums, rezultātā notiek to degradācija.

Eļļa, kas satur daudz omega-3, ļoti ātri paliek rūgta, uzglabāšanas termiņš nedaudz vairāk par nedēļu. Tas neapmierina ražotājus un tirgotājus, tāpēc tiek veikta ķīmiskā apstrāde, lai samazinātu omega-3 proporciju. Rezultātā mūsdienās cilvēkiem veidojas liela disproporcija - milzīgs omega-6 pārsvars. Arī cūku speķī, olās un piena taukos, zivjaudzētavās audzētās zivīs, ja tās baro pārsvarā ar kombinēto barību no graudiem un sojas, ir liels omega-6 īpatsvars. Ar zaļumiem, kā tas bija agrāk, barot ir ekonomiski neizdevīgi. Piemēram, vistas olu dzeltenumos, ja putni dzīvo brīvā dabā, ēd kāpurus un zāli (hlorofilu), tad omega-3 ir vairāk kā 20 reižu salīdzinājumā ar vistām, kuras tiek turētas nebrīvē un barotas ar kombinēto barību. Brīvā dabā dzīvojošām vistām olu dzeltenums parasti ir oranžā tonī, to rada hlorofils, un tā ir pazīme, ka ola satur visas vērtīgās vielas. Barojot vistas ar barību no graudiem, dzeltums ir bāls. Lai tā nebūtu, lielražotāji kombinētajā barībā iestrādā krāsvielu.

Ideāls variants auksti spiesta linsēklu eļļa un čia sēklas. Turpretī mandelēs (riekstos) ļoti daudz omega-6. Linsēklās omega-3 sastāvā galvenokārt ir alfa linolēnskābe (ALA), taču, ja zarnu trakts darbojas normāli, tā tiek pārvērsta nepieciešamajā formā par dokosaheksānskābi (DHA) un eikozānpentaēnskābi (EPA), tādējādi atkrīt vajadzība lietot dzīvnieku izcelsmes produktus.    

 

Lietojiet vismaz 5 pret parazitārus produktus katru dienu

Tie ir ķiploki, sīpoli, citroni, ķirbju, ķimeņu un diļļu sēklas, čili pipari, priežu, priežu pumpuri pavasarī, augi ar rūgtu garšu - vērmeles un pelašķi, alveja, kanēlis, krustnagliņas, kurkuma, mārrutki, sinepes. Tāpat arī tādas garšvielas kā lauru lapas, dilles, selerijas, organiskās skābes saturošas ogas - jāņogas, mellenes, upenes, dzērvenes utt.  Šie visi produkti nepatīk vīrusiem, baktērijām, sēnītēm un tārpiem.

  

Šūnu uzturs
Katru dienu mūsu organismā mirst 100 miljons šūnu un tikpat veidojas jaunu. Pēc 28 dienām mums jau ir cita āda, bet pēc 120 dienām cita asins. Pēc 2 gadiem - sirds, pēc 4 gadiem – aknas, pēc 7 gadiem - kauli. Cilvēka ķermenī ir 100 triljonu šūnu, un katra no tām pieprasa regulāru pārtikas piegādi, bet lai saņemtu enerģiju un celtniecības materiālu, ar uzturu jāuzņem ap 90 veidu minerālus, kas nepieciešami vitamīnu, aminoskābju, taukskābju sintēzei.

 

Produkti, kas pazemina vīrišķā dzimumhormona testosterona līmeni asinīs
Vistas gaļa.
Izņemot bioloģiskajās saimniecībās audzētās, jo vistas, tiek barotas ar speciāliem hormoniem, lai ātrāk augtu. Turklāt vistas gaļa satur 6 sieviešu hormonus, tāpēc sevišķi nevēlams to lietot zēniem, jo var veidoties problēmas ar vīrišķību. Labāk iegādāties tītara gaļu. Tītari nepanes hormonus un antibiotikas, tāpēc tītaru gaļas ražotāji tos neizmanto.
 
Etiķis.
Veicina testosterona pārvēršanos estrogēnā (sievišķais dzimumhormons).
 
Greipfrūti.
Satur fermentu aromatāzi, kas testosteronu pārvērš estrogēnā.

Pārmērīga alkohola un kofeīna lietošana.

Fast food ēdieni.
Tajos ir niecīgs uzturvielu daudzums, toties palielināts trans taukskābju un piesātināto tauku saturs.

  

Bērnu uzturs
Labākā dāvana, ko vecāki var atstāt bērnam, ir ielikt pamatus labai veselībai visam mūžam. Pēc cilvēka gēnu atšifrēšanas, zinātnieki atklāja, ka 80% cilvēku nesasniedz to potenciālu, kas ir ieprogrammēts gēnos. Citi nesasniedz gēnos paredzēto augumu, citiem neattīstās potencionālās intelektuālās spējas utt. Visas pieaugušo cilvēku veselības problēmas formējas jau bērnībā, periodā, kad notiek ķermeņa straujākā augšana (līdz 14 gadu vecumam). Ja šajā laikā bērna organisma uztura vajadzības tiek pilnīgi nodrošinātas, attīstība notiek bez traucējumiem. Katrai organisma sistēmai noteiktā laika periodā ir augšanas un attīstības pīķis. Ja šis periods, kad notiek kāda orgāna visaktīvākā formēšanās, sakrīt ar adekvāta uztura deficītu, vairāk cietīs tieši šis orgāns. Tā var būt sirds, kauli, smadzenes utt. Nākotnē tieši šie orgāni visvairāk cietīs no stresa, tos visbiežāk skars iekaisumi un slimības. Uzturs ir svarīgāks faktors par iedzimtību.

PVO (Ppasaules Veselības Organizācija) bērnu uzturā rekomendē šādus pamatproduktus: pamatēdieni – putras, piena produktus, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas (labāk uzsūcas nekā augu olbaltumvielas, šī iemesla dēļ bērniem neiesaka atturēties no gaļas), vietējās izcelsmes dārzeņus, augļus un ogas, augu eļļas un dzīvnieku izcelsmes taukus, ogļhidrātus, pākšaugus, sāli (divreiz mazāk nekā pieaugušajiem), pietiekošā daudzumā ūdeni (30ml g uz 1kg svara diennaktī).

Te gan būtu jāpiebilst, ka šīs rekomendācijas attiecas uz tradicionālu uzturu lietojošiem bērniem, tas nozīmē, ka lielu uztura procentuālo īpatsvaru aizņem dzīvnieku izcelsmes produkti. Zarnu mikroflora ir piemērojusies šādam uzturam, tāpēc vājāk asimilējas augu izcelsmes produkti. Tomēr šādā gadījumā ievērojami palielinās toksiskā slodze. Bērniem grūti izvadāmie toksīni vēl nav tik daudz paspējuši uzkrāties un neliek par sevi manīt, taču tas ir tikai laika jautājums. Lai tas nenotiktu, ieteicams bērnus radināt pie augu izcelsmes uztura. Starp citu, bērni uz šādu uzturu var pāriet daudz vienkāršāk nekā pieaugušie.

Ja nu tomēr bērnu vecāki saprotamu iemeslu dēļ nav gatavi pāriet uz adekvātu uzturu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba, un kas būtu ideālais variants, tad vismaz šādi ieteikumi, kaut nedaudz situāciju varētu uzlabot.

Putras.
Jāgatavo līdz +600C temperatūrā. Jāizvēlas parasti putraimi bez mākslīgiem aromatizatoriem. Vis nеvērtīgākā ir mannas putra. Nē ēdiena gatavošanai mikroviļņu krāsnī, jo pilnīgi tiek izjaukta produkta molekulārā struktūra, padarot labākajā gadījumā to par mazvērtīgu.
 
Ieteicama teļa un putnu gaļa.
Nav ieteicama cūkgaļa (izņemot speķi) un aitas gaļa (aitas taukiem ir augsta kušanas temperatūra).
 
No zivīm ieteicamas baltās liesās.
Piemēram, butes, heks, mencas, foreles. Nav ieteicamas treknās, žāvētās, stipri sālītās un mazsālītās, kaltētās (nav aizsargātas no parazītiem), iepriekš sasaldētas, konservētas zivis. Ja vēlas ēst konservus, labāka izvēle ir eļļā gatavotie.
 
Dārzeņi.
Var būt svaigi, saldēti, sautēti, vārīti. Augstā etiķa satura dēļ bērnu uzturā nevajadzētu izmantot marinētus dārzeņus. Vislabāk der burkāni (arī to sula, kam ieteicams pievienot mazliet eļļas, jo burkāni bagātīgi satur taukos šķīstošo vitamīnu A), kabači, ķirbji, visu veidu kāposti, gurķi. Mazāk nakteņu dzimtas augus. Tas ir tomātu, kartupeļu, baklažānu, jo var saturēt solanīnu. Zirņus un pupas lieto nelielos daudzumos. laba izvēle ir zirņu zupa. No zaļumiem - salāti, skābenes, spināti. Zaļos sīpollokus maziem bērniem labāk dot apceptus. Bietes tikai vārītas tāpat arī kukurūza. Kukurūzas pārslas tikai nesaldinātās.
 
Augļi.
Vislabāk svaigi, var būt cepti. Sulas obligāti jāatšķaida ar ūdeni. Vislabāk aprikozes, āboli, rozīnēs (izņemot lielās caurspīdīgās rozīnes, kas apstrādātas ar sēru). Apelsīnus un mandarīnus – minimāli. Plūmes, vīnogas nedaudz (vēlams bez kauliņiem). Āboli jāmizo, kaut gan mizā daudz vērtīgu vielu, taču, lai ilgstoši uzglabātu, tos apstrādā ar polimēru, hloroformu vai citu pretsēnīšu preparātu. Ķiršus vislabāk sezonas laikā, vēlams tādus, kas nav apstrādāti ar ķimikālijām vai vismaz vietējos. Tāpat arbūzus vēlams lietot sezonas laikā, lai izvairītos no saindēšanās ar nitrātiem, kurus lieto, lai paātrinātu nogatavošanos. Ideāls variants bērnu uzturā (ja vien var dabūt bioloģiski audzētās) ir kaltētās aprikozes, kuras sasmalcina un sajauc ar ūdeni. Drīkst lietot tikai atkausētu hurmu, kura pēc sasaldēšanas kļuvusi caurspīdīga.
 
Ogas.
Vislabāk mežā salasītās avenes,  mellenes, brūklenes un citas savvaļā augušas ogas.
 
Maize.
Ieteicams bez rauga. Nē bulciņām, kūkām un tortēm (mājās gatavotās tortes var). Labāk sausiņi, barankas, galetes.
 
Sviests.
Tikai ar 82% tauku saturu. Bērniem nevajadzētu lietot hidrolizētus taukus un rūpnieciski ražotu majonēzi.
 
Skābpiena produkti.
Tikai bez cukura un ar īsu uzglabāšanas termiņu, vēlams stikla iepakojumā. Jogurts bez cukura ir labs produkts, jo satur maksimāli asimilējamas olbaltumvielas. Diemžēl veikalos piedāvātajā jogurtā bieži tiek pievienota modificētā ciete (provocē smagas alerģiskas reakcijas), krāsviela - karmīns, cukurs.
 
Ūdens.
Bērni ir ļoti jūtīgi pret ūdens kvalitāti. Ja par to neesat droši – ūdeni ir jāvāra. Var pievienot citrona sulu. Bērniem nevajadzētu lietot saldinātus gāzētus dzērienus, sulas tetrapakās (dabīgie vitamīni ilgāk par 2 mēnešiem uzglabāties nevar), kafiju un aromatizētās tējas. Nav ieteicama melnā un zaļā tēja. 

 

Ogļhidrātu pārpilnība
Pedagogi sūdzas, ka mūsdienās bērni ir kļuvuši hiperaktīvi un nevaldāmi, slikti uztver mācību vielu. Palīgā tiek aicināti bērnu psihologi, bet rezultāta nav. Un nebūs, kamēr visi, tai skaitā vecāki, nesapratīs, ka bērni te nav vainīgi. Vainīgs ir uzturs, kas nesaturu pietiekami daudz tauku un olbaltumvielu, bet dominē tikai ātrie ogļhidrāti, un kaut kur jau bērnam tas enerģijas uzplūdums no saldumiem jāizgrūž. Cukura patēriņš, salīdzinot ar mūsu senčiem, ir pieaudzis 100 reižu. Bet, ja ir palielināts cukura patēriņš, neizbēgami būs olbaltumvielu, tauku, vitamīnu un mikroelementu deficīts. Lai to diagnosticētu, nav nepieciešamas sarežģītas izmeklēšanas, pietiek, ka ārsts pacientam uzdod vienkāršu jautājumu: ‘’ Ko tu ikdienā ēd un dzer?’’

Tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušiem. Var ēst vitamīnus un mikroelementus uztura bagātinātāju veidā milzīgos daudzumos, taču jāsaprot to, ka izolēti lietotu uzturvielu ietekme atšķiras no tās, kas rodas, uzņemot to pašu vielu ar pārtiku. Vēl jāņem vērā, ka ir vajadzīgas olbaltumvielas, kas transportē citas nepieciešamās vielas. Citādāk ir ar dabas produktu bišu maizi – tur ir visas iespējamās aminoskābes, no kā sintezēt olbaltumvielas transport-funkcijas veikšanai gan fermenti, vitamīni un mikroelementi. 

 

Olbaltumvielu deficīts
Uzreiz gan jāpiezīmē, ka virsraksts ‘’olbaltumvielu deficīts’’ nav pārāk korekts, jo cilvēkam vajag nevis olbaltumvielas, bet gan aminoskābes. Ja zarnu trakts ir vesels un tajā ienāk uzturs, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba, visas aminoskābes tiek sintezētas, tai skaitā neaizvietojamās. Vajadzīgi ir tikai minerāli, jo tos neviens dzīvais organisms sintezēt nespēj.

Palielinoties cukura patēriņam, neizbēgami samazinās olbaltumvielu patēriņš. Katrai nervu šūnai nepieciešamas specifiskas olbaltumvielas (vairāk nekā 1500 veidu). Ja organisms pilnīgi nodrošināts ar olbaltumvielām, cilvēks lieto ‘’dzīvu’’ termiski vai citā veidā nenogalinātu, tas ir, ar fermentiem bagātu uzturu, nervu sistēma iztur pat ļoti smagas slodzes, taču ja tas tā nav, rodas apātija, nogurums, nevēlēšanās mācīties. Bērnam piedzimstot, smadzeņu šūnu neironu atzarojumi (aksoni), pa kuriem tiek pārraidīti nervu impulsi, ir tikai 10 cm gari, bet, sasniedzot pieauguša cilvēka augumu, atzarojumu garums var sniegties vairāk nekā vienu metru. Smadzeņu šūnas dzīves laikā cenšas pēc iespējas vairāk nodibināt savstarpējās saites. Ja neironu šūna gājusi bojā, tā atjaunoties nevar, to var tikai neironu saites daļa. Nervu šķiedras sastāv no diviem tauku jeb lipīdu slāņiem. Impulss pa tiem virzās ar ātrumu 1 – 3 m/s. Tā ir lēnā grupa, kas veido 20%. Pārējie 80% nervu šķiedru ir pārklāti ar izolācijas slāni mielīnu, kas sastāv no olbaltumvielām un lipoīdiem. Tāpēc šīs grupas šķiedrās nervu impulsu ātrums sasniedz 200 – 300 m/s. Ja olbaltumvielu trūkst, rodas nervu sistēmas funkciju traucējumi, kas var izpausties visdažādākajos veidos. Mūsdienās šī problēma ir ļoti aktuāla, jo, pateicoties mūsdienu industriālajai pārtikai, olbaltumvielu deficīts ir aktuāls vairāk nekā 90% cilvēku.

Tā ir fatāla kļūda neiekļaut bērnu uzturā pārtiku, kurā ir viegli asimilējamas olbaltumvielas, kādas tās ir augu izcelsmes produktos, sevišķi mūsdienās, kad strauji ir palielinājusies intelektuālā slodze. Pat, ja enerģijas būs maz, pirmkārt, tā tiks novirzīta uz smadzenēm un ar intelektuālo attīstību viss būs kārtībā. Bēdīgāk, ja pietrūks olbaltumvielu un tauku. Bērnu psihologs šādā gadījumā ir bezspēcīgs. Bērna veselība un attīstība, tai skaitā intelektuālā, tiešā veidā ir atkarīga no uztura, ko bērns saņem. Secinājums – vispirms jāveido struktūra, un tad jādot enerģija, pretējā gadījumā – enerģija bez struktūras ir haoss.

Taukskābju kvalitāte. Svarīgs ir ne tikai omega-6 daudzums, bet arī proporcija pret omega-3 (ideālā proporcija omega-3 pret omega-6 ir 5:1 vai vismaz 1:1). Salīdzinājumā ar bioloģiskajās saimniecībās ražotajiem lopkopības produktiem, diemžēl konvenciāli ražotajos piena un gaļas produktos, kā arī nebrīvē audzētajās zivīs (barotas ar kombinēto barību), ir uz pusi mazāk omega-3 garo ķēžu poli-nepiesātināto taukskābju - dokosaheksānskābe (DHA) un eikozānpentaēnskābe (EPA). Tā kā cilvēka organismā tās sintezējas vāji, ja zarnu trakta mikroflora nav tāda, kā to paredzējusi daba, ir svarīgi šīs poli-nepiesātinātās taukskābes saņemt ar pārtiku. To pietiekamība ir svarīgs faktors, sevišķi bērna smadzeņu, kā arī nervu un sirds-asinsvadu sistēmu attīstībā. Biškopības produktos omega-3 atrodama bišu maizē, pie tam labā kvalitātē, jo pagaidām mākslīgo bišu maizi vēl industriāli neražo.

Bērnu saldummīļu vecākiem būtu jāatceras, ka pārmērīga saldumu lietošana ir solis metaboliskā sindroma virzienā, kas savukārt robežojas ar aterosklerozi, aptaukošanos, bronhiālo astmu un onkoloģiju. Bērnam jādot rūgtais, asais, sīvais, lai paplašinātu garšu spektru. Māciet bērniem dzert ūdeni. Bērns instinktīvi zina, ka ūdens jādzer, un necentieties mācīt pretējo. Bērniem obligāti jāsaņem tauki. Tauki sevišķi vajadzīgi plaušām, citādāk cietīs organisma apgāde ar skābekli, sevišķi, ja nodarbojas ar sportu ziemā. Vajadzīgs holesterīns, lai būtu no kā veidot hormonus. Vienīgais attaisnojošais ātros ogļhidrātus lietošanas gadījums ir pirms lielām fiziskām slodzēm.

 

Piena produkti
Dabā katram zīdītājam ir paredzēts savs piens, kas atšķiras pēc sastāva un paredzēts noteiktam dzīves periodam. Citas sugas dzīvnieku piena lietošana nozīmē dabas likumu pārkāpšanu, kas savukārt noved pie slimībām. Vēl neveselīgākus piena produktus padara pārtikas industrija - pienu pasterizē, homogenizē, pievieno krāsvielas, modificēto cieti, iebiezinātājus, aromatizatorus, stabilizētājus utt. Iespējams ir pievienoti augu tauki un piena pulveris, kuru bez konservantiem uzglabāt nav iespējams.

Ja skābpiena produkta uzglabāšanas laiks ir ilgāks par 4 – 5 dienām, tas nozīmē, ka tajā nav dzīvo baktēriju. Arī, ja ir pievienots cukurs, tas nozīmē, ka šajā produktā nav dzīvo baktēriju. Cukurs un baktērijas ir savstarpēji izslēdzošas sastāvdaļas. Piemēram, visos saldajos jogurtos dzīvo baktēriju nav, jo nevar būt.

Pienam saskaroties ar gaisu, notiek tajā esošā holesterīna oksidācija. Daba ir paredzējusi, ka piens tiek zīsts un nesaskaras ar gaisu. Piens var izraisīt problēmas arī tad, ja tajā ir pesticīdu atliekas no lopbarības, antibiotikas, kā arī kaitīgas vielas, kas pievienotas piena pārstrādes procesā.  Ja dažus gadu desmitus pagātnē normāls izslaukums no 1 govs gadā skaitījās 5000 kg, tad mūsdienās ir parādījušās saimniecības ar izslaukumu, virs 20000 kg gadā. Tas tiek panākts ne tikai ar selekcijas metodēm, bet arī ar hormonālo preparātu izmantošanu, tai skaitā ar modificētiem hormoniem.  Govis ar lieliem izslaukumiem ir ļoti jūtīgas pret visdažādākajām infekcijas slimībām, ar kurām limfocīti nepārtraukti cīnās un tāpēc bieži vien pienā nonāk strutaini izdalījumi.  Dodot teļam pēc piedzimšanas tikai veikalā nopērkamo pienu tetrapakās, pēc diviem mēnešiem teļš vairs nav dzīvot spējīgs, kaut gan dabā paredzēts tā, ka pienam jābūt teļa galvenajam pamatēdienam.

Bērni, kas saņem govs pienu, biežāk ir ar paaugstinātu svaru, jo strutas, tauki un parazīti rada lieko ķermeņa masu. Iespējams, šādi bērni ātrāk aug, taču tiem nereti parādās problēmas ar nierēm un aknām, jo cilvēka kuņģis nav paredzēts tādam daudzumam olbaltumvielu, turklāt grūti pārstrādājamām, tādām ka kazeīns. Tas paredzēts nejauši tajā nonākušo olbaltumvielu pārstrādei, kā arī kalpo kā aizsargbarjera pret vīrusiem, baktērijām vai, piemēram, tārpiem, ēdot tārpainus ābolus utt. Bērna zarnu trakts nav paredzēts tik skābai videi, ko rada govs piens. Tajā ir 2 reizes vairāk olbaltumvielu, nekā mātes pienā, tāpēc kuņģī veidojas daudz skābāka vide. Skābēm nonākot zarnu traktā, var tikt bojātas zarnu sieniņas un rasties asiņošana, rezultātā veidojas asiņaina caureja un dzelzs deficīts, tāpēc šādā situācijā būtu absurdi vairāk lietot gaļu, kā to iesaka daži nekompetenti speciālisti.

Cilvēkam visvērtīgākais piena produkts ir sūkalas, jo tās sastāv no viegli pārstrādājamām olbaltumvielām albumīna un globulīniem.

 

Skābpiena produkti
Tā ir labāka izvēle, jo baktērijas un sēnītes pienā esošo grūti pārstrādājamo olbaltumvielu kazeīnu daļēji sašķeļ, tādējādi cilvēkam šādu produktu kļūst vieglāk asimilēt. Senāk, pienu skābējā ar pienskābo baktēriju palīdzību, pat neko nepievienojot, vienkārši piens lēnām saskāba pats. Mūsdienās rīkojas citādāk. Piens tiek pasterizēts +800C temperatūrā, vai pat augstākā. Tas nozīmē, ka labās baktērijas lielākoties neizdzīvo, salīdzinājumā ar patogēnajām. Lai skābšanas procesu paātrinātu, tiek pievienotas pienskābās baktērijas, taču, lai vēl vairāk paātrinātu procesu, nonāca līdz tam, ka sāka izmantot sēnītes mikromicetes jeb dažāda veida raugus.

Diemžēl rauga sēnītes nomāc simbiozo jeb labo zarnu mikrofloru, no kā neizbēgami, cieš imunitāte. Ne velti ir teiciens - zarnās dzimst imunitāte. Rauga sēnītes veicina iekaisuma un onkoloģiskos procesus. Tāpat jāpieskaita faktors, kas senāk nebija, piena lopkopībā netika izmatotas antibiotikas, hormonālie preparāti un ĢMO komponenti kombinētajā govju barībā. Hormoni un antibiotikas nekur nepazūd, pāriet uz cilvēku un turpina darbību.

Kefīrs paaugstina kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas iekšējās vides skābumu, provocējot gastrītus un čūlas. Ar kefīru nevar atjaunot simbiozo zarnu mikrofloru. To var darīt, piemēram, ar skābētiem kāpostiem, kur arī ir pienskābās baktērijas. Kefīrs faktiski ir dubultraudzēšanas, tas ir divu procesu produkts – pienskābā un spirta. Pienā vienmēr ir ogļhidrāti (laktoze), tātad cukurs, kuram pievieno raugu un rūgšanas procesā veidojas etilspirts, kas ir tauku universālais šķīdinātājs, faktiski protoplazmatiskā inde, no kā cieš visi orgāni. Kefīrā ir ap 0,5% etilspirta, ja tas pastāv siltumā, tie ir 2-3%, bet, ja tādu iedzer uz nakti, vai pievieno cukuru, rūgšana turpinās un procenti var būt vēl lielāki. Dramatiskā situācija veidojas, ja šādu produktu dodam bērnam – starts alkoholismam.    

 

Barošana ar krūti
Tiek uzskatīts, ka mazam bērnam, barošana ar krūti, ir labākais uzturs, un nekas tam nevar līdzināties. Kāpēc tad bērni cieš no diatēzēm, plaušu karsoņa, rahīta, ja ēd tikai mātes pienu? Izrādās, piena sastāvs ir atkarīgs no tā, ko māte ēd. Neadekvāts uzturs un nepareiza tā kombinēšana, pūšanas un rūgšanas procesi neizbēgami atspoguļojas mātes pienā.

Salīdzinājumā ar dzīvnieku pienu, cilvēka pienā nav priekš cilvēka organisma grūti pārstrādājamās olbaltumvielas kazeīna, kura pārstrādei tiek tērēti svarīgi mikroelementi tādi kā cinks, kālijs, magnijs utt.

 
Zaļie augi
Hemoglobīns ir tiešā hlorofila kopija. Tā molekula sastāv no 514 aminoskābēm un 4 dzelzs atomiem.  Šķīdumā dzelzs izskatās sarkana. Līdzīgs sastāvs ir hlorofilam - 514 aminoskābes un 4 magnija atomi. Šķīdumā magnijs izskatās zaļš. Ar B12 vitamīna (kobalamīna) starpniecību caur kobaltu, nomainot 4 dzelzs atomus ar 4 magnija atomiem, zaļā augu sula - augu asinis pārtop par cilvēka asinīm. Eritrocītu mūžs ir aptuveni 120 dienas. Anēmija jeb mazasinība ir aktuāla 40% pasaules iedzīvotāju. Lai no šīs slimības izvairītos, ieteicams ikdienas uzturā lietot zaļās krāsas augus, tādus kā sīpollokus, dilles, selerijas, pētersīļus, baziliku, nātres, brokoļus, skābenes utt.
 
 
ĢMO pārtika
Dabīgā selekcija un gēnu inženierija ir pavisam kas cits - tas ir cits process un citi riski, tāpēc nevajag to jaukt. Ģēnu inženierija ir nepilnīga, jo nespēj vadīt gēnu iebūvēšanas procesu, tā kā pieejamā DNS informācija nav tik pilnīga, lai prognozētu rezultātu. Tas ir tāpat kā tekstā pamainīt dažus burtus, turklāt, ja tas sarakstīts nezināmā valodā. Jautājums – vai var droši paļauties, ka no tā nemainīsies teksta jēga?

Pats gēnu ievadīšanas process, neatkarīgi vai tas notiek ar bioballistisko lielgabalu vai bakteriālo infekciju un tam sekojošu šūnu klonēšanu, augos izraisa neparedzamas blakusparādības. Piemēram, izveidotajā pret raundapu izturīgajā kukurūzā ap 200 proteīnu un metabolītu atšķiras no tiem, kādi ir parastajā kukurūzā. No zināmākajiem parādās tādi kā monoamīni  putrescīns un kadaverīns, kas faktiski ir kancerogēni. Parādījušos metabolītu un proteīnu savstarpējā mijiedarbība uz cilvēku nemaz nav izpētīta, jo tie ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi pētījumi. Turpretī izmēģinājumi ar dzīvniekiem rāda, ka nepilnu pāris nedēļu laikā notiek izmaiņas visos to orgānos un sistēmās.

Sveša gēna ievietošana visbiežāk notiek ar audzējus veidojošo baktēriju plazmīdu (cirkulāra baktēriju DNS) palīdzību. Baktērijas genomus ievietojot augos, tiek izjaukts augu hormonālais balanss. Var notikt nekontrolēta šūnu dalīšanās un augšana, kas noved pie onkoloģiskas saslimšanas. Dzīvnieku barībai pievienojot ģenētiski modificētus produktus, notiek pārmaiņas dzīvnieku organismos un to pēcnācējos, vai pat rodas nespēja tos radīt.  

Cilvēkam sagremojot ģenētiski modificēto pārtiku, mākslīgi radītie gēni tiek nodoti cilvēka organismam un izmaina gremošanas trakta derīgo baktēriju raksturu, kas negatīvi ietekmē imunitāti. Tiek provocēta cilvēka organismam neraksturīgu olbaltumvielu sintēze. Rodas patogēnās baktērijas, kas var būt rezistentas pret antibiotikām, kā arī iespējama agrāk nepazīstamu toksīnu parādīšanās organismā un alerģiskas reakcijas. Ilgstoši lietojot ĢMO pārtiku, tiek apdraudēta reproduktīvā sistēma. Daba cenšas saglabāt bioloģisko daudzveidību tāpēc neļauj, lai dažādu augu un dzīvnieku sugas savstarpēji krustotos un veidotos mutanti, taču, ja nu tas noticis nejauši vai mākslīgi, netiek pieļauta tālāka to vairošanās. Tas ir dabisks dzīvnieku un augu sugu daudzveidības saglabāšanās mehānisms. Varētu pat teikt, ka ĢMO pārtika ir populācijas skaita samazināšanas līdzeklis.

 

Hidrogenētie tauki                                                                    
Nepiesātinātajās augu tauku molekulās brīvajās vietās liela spiediena ietekmē tiek ‘’iespiestas’’ ūdeņraža molekulas un tie kļūst par piesātinātiem taukiem, kas ir veselībai kaitīgi, varētu teikt, ka, ilgstoši lietojot pat bīstami. Kā izejviela galvenokārt tiek izmantota lētā palmu eļļa. Hidrolizējot to, var iegūt ērtu konsistenci un ilgu uzglabāšanas termiņu.

Ir vēl viens hidrogenēto tauku veids, kurš nav pieskaitāms ne pie piesātinātiem, ne pie nepiesātinātiem taukiem. Tās ir transtaukskābes. Ūdeņraža atomi cauri tauku molekulai augstas temperatūras iedarbībā tiek transportēti uz otru pusi jaunā vietā, un veidojas otrādi sagriezta tauku molekulu konstrukcija. 

Hidrogenētos taukus jeb margarīnu plaši izmanto sabiedriskajās ēdināšanas vietās, jo, ar tiem gatavojot, ēdiens mazāk piedeg un tos var izmantot vairākas reizes. Šos taukus plaši izmanto konditorijas izstrādājumos kūkās, cepumos utt. Arī konfektēs, šokolādēs un saldējumos, lētajos sieros, krējuma izstrādājumos utt.

Ja ikdienas ēdienkartē šādu tauku daudz, bet nepiesātināto tauku maz, tiek kavēta galvas smadzeņu darbība, jo tiek bojātas šūnu membrānas arī nervu šūnās. Pavājinās šūnu spēja pārstrādāt taukus. Tiek aizsprostoti sīkie asinsvadi, un tas veicina virkni nopietnu slimību.

 

Ātrie ogļhidrāti
Olbaltumvielas (gaļa, olas, biezpiens utt.) zarnu traktā pārstrādājas līdz pat 8 stundām. Tauki (sviests, eļļas, speķis utt.) 6 stundas, bet lēnie ogļhidrāti (žāvētie augļi, medus, putras utt.) 2 – 6 stundas. Savukārt ātrie ogļhidrāti (kartupeļi, baltmaize, cukurs, saldinātie dzērieni, cīsiņi, pelmeņi, hotdogi, čipsi, makaroni arī banāni un vīnogas, konfektes utt.) pārstrādājas 1 - 2 stundas. Ātro ogļhidrātu cienītāji ir vienmēr ēdošie un mūžīgi izsalkušie cilvēki, kuriem veidojas tauku un olbaltumvielu deficīts. Komplektā ar mazkustību ātrie ogļhidrāti ir lēnā nāve. Vienīgais to lietošanas pieļaujamais gadījums būtu  pirms smagām fiziskām slodzēm. Sevišķi nevēlami nokļūt ātro ogļhidrātu atkarībā ir bērniem, kad strauji augošam ķermenim ir vajadzīgs celtniecības materiāls olbaltumvielas, tāpat  arī hormonu materiāls – holesterīns, bet trūkst tauku. Piemēram, zēniem pubertātes periodā, kad sākas vīrišķā hormona testosterona sintezēšana, ja šajā periodā ir ātro ogļhidrātu pārbagātība, bet olbaltumvielu un tauku deficīts, netiek lietoti holesterīnu saturoši produkti, kā sekas tam - nav izejmateriāla testosterona sintēzei, tas var kļūt par vienu no cēloņiem citādai seksuālajai orientācijai. Vēl pirms bērns piedzimis, uz tā hormonālo balansu māte jau var atstāt iespaidu grūtniecības laikā, nelietojot pietiekami tauku.

Cilvēki masveidīgi graudaugus un pākšaugus sāka lietot aptuveni pirms 10000 gadiem. Paleontologi pētot cilvēku skeletus, ir noskaidrojuši, ka pirms 12000 gadiem, kad graudaugus nelietoja, cilvēku vidējais augums bija 183 cm, un skeletā nebija artrozes pazīmju, bet smadzenes bija par 15% lielākas, nekā tagad. Tas nozīmē, ka graudaugi ir veicinājuši cilvēku degradāciju jeb involūciju. Atliek tikai nojaust tempu, ar kādu tas notiek mūsdienās, kad cilvēku pamat uzturs bieži vien sastāv no saldinātiem dzērieniem un miltus saturošiem produktiem – makaroniem, smalkmaizītēm, cepumiem un citiem, it sevišķi kviešu miltus saturošiem, izstrādājumiem.

 

Ko der zināt par kartupeļiem
Ir pagājuši apmēram 200-300 gadi, kopš pie mums parādījās kartupeļi. Tie satur lektīnus (olbaltumvielas, kas vāji asimilējas), un organisms vēl nav spējis tiem adaptēties. Kartupeļos, tos nepareizi uzglabājot (ilgstošā saskarē ar gaismu), var veidoties solanīns. Tas ir augu glikozīds, kas darbojas kā neirotoksīns, bojājot smadzenes un ne tikai. Tam piemīt fungicīdu un insekticīdu īpašības. Solanīns rada nervu sistēmas kairinājumu, bet lielākos daudzumos pat izraisa eritrocītu bojājumus.

Kartupeļu vietā biežāk būtu jāizmanto alternatīva – rāceņi, sakņu selerija. Salīdzinājumā ar kartupeļiem tie satur rezistentos ogļhidrātus, nevis ātros ogļhidrātus, tas ir, cietes veidā safasētu glikozi (glikozes monomērus), kas strauji paaugstina cukura līmeni asinīs. Arī topinambūri ir uzskatāmi par alternatīvu kartupeļiem. Tie salīdzinājumā ar kartupeļiem sastāv nevis no cietes, bet no polisaharīda inulīna, ko veido fruktozes monomēri. Tāpēc, ja topinambūrus ēd svaigā veidā, cukura līmeņa paaugstināšanās nenotiek.

Vārītiem kartupeļiem glikēmiskais indekss ir 97. Tas nozīmē, ka, regulāri un ilgstoši lietojot kartupeļus uzturā, ir ļoti liela varbūtība rasties hiperglikēmijai un insulīnrezistencei, kas sekmē veselu virkni mūsdienās populāru slimību, palielinot aptaukošanās, metabolā sindroma, II tipa diabēta un citu slimību risku.

 

Maize vairs nav tāda, kā agrāk
Diemžēl maize vairs nav tāda, kādu lietoja mūsu senči. Klāt nākuši pesticīdi, daudz lielākā daudzumā glutēns, termofilais raugs, bieži vien tiek pievienots margarīns un cukurs. Maize ir kļuvusi par vienu no cēloņiem saaukstēšanās slimībām, varikozām vēnām, hemoroīdiem, tā rada problēmas aknām. Termiski apstrādājot cieti un glutēnu, veidojas klīsteris jeb līme, kas nonāk kuņģī un zarnu traktā, sadalās līdz monomēriem un nokļūst asinsritē, tālāk izklīst pa visu organismu. Pirmais, kas cieš, ir mūsu asins filtrs aknas, klīsteris aizlīmē mikrokapilārus. Rezultātā aknu šūnas hepatocīti nesaņem skābekli un dažu minūšu laikā iet bojā. Kaut arī aknu šūnas ļoti ātri atjaunojas, mūsdienu cilvēks ar savu dzīvesveidu sagādājis tām tādu slodzi, ka tās vairs nevar paspēt reģenerēties, un aknu audu vietā sāk augt fibrotiskie audi, tas ir, veidojas aknu fibroze.

Sirds izstumtais iepriekšējais daudzums asiņu caur aknām vairs iziet nevar, tāpēc asinis sāk uzkrāties kāju vēnās un mazā iegurņa orgānu vēnās. Varikozā vēnu paplašināšanās, tromboflebīts un hemoroīdi ir tipiska termiski apstrādātās cietes (baltmaize, makaroni, cepumi utt.) lietotāju problēma.

Maizes cepšanas procesā temperatūra sasniedz +200C. Tas nozīmē, ka sagrauti tiek gandrīz visi vitamīni, taukskābes, olbaltumvielas, bet lektīni paliek. Maize strauji paaugstina cukura līmeni asinīs, jo tai ir ļoti augsts glikēmiskais indekss, baltmaizei pat augstāks par cukuru. 

 

Rauga maize
Graudaugus daba cilvēkam paredzējusi ilgstoša bada perioda pārdzīvošanai. Termiski neapstrādātos diedzētos graudos ir viss cilvēkam nepieciešamais - ogļhidrāti, olbaltumvielas, tauki, mikroelementi, vitamīni un šķiedrvielas, tomēr jārēķinās, ka tajos var būt saglabājušies lektīni, tāpēc ideālajā variantā būtu vēlams izmantot zelmeni – graudu zaļos dzinumus. Tā vietā, lai tos pilnvērtīgi izmantotu, cilvēks sabojā, nogalina un vēl papildus pievieno toksīnus. Dabā ir iekārtots tā, ka, lai graudi nesāktu dīgt ārpus laika, tajos ir inhibitori, jeb fermentu bloķeratori, kas neļauj tiem aktivizēties. Tas nozīmē, ka piekļuve pie vērtīgajām vielām ir ierobežota.

Tā vietā, lai lietotu graudus diedzētā veidā, tie tiek samalti un termiski pārstrādāti, tādā veidā zaudējot lielu daļu vērtīgo vielu. Termiski apstrādātos produktos nav ūdeņraža saišu. Enerģija izkliedējas, un produkts kļūst entropisks.

Taču ar to viss nav galā. Tā kā konvenciāli audzējot graudus, tie tiek apstrādāti ar fungicīdiem, dabīgie raugi, kas atrodas uz grauda apvalka, tiek daļēji iznīcināti. Lai mīkla no šādiem graudiem rūgtu un turklāt, lai šis preces noritētu ļoti ātri, tiek pievienots raugs.

Raugi ir mikroorganismi, kas pieder vienšūnu sēņu grupai, kas apvieno apmēram 1500 sugas. Dabīgais raugs saharomicetes (saccharomyces) ir sastopams jebkur, uz augļiem, dārzeņiem, uz vīnogām, sieros utt. Raugs vairojas veģetatīvi. Dabā ir saskaitīti ap 300 dažādu raugu veidi.  Arī miltos, no kā cep maizi ir raugi. No tā nevar izvairīties. Taču temperatūra 36,7C dabīgajam raugam ir nekomfortabla, un tas pārstāj vairoties. Tie, kas lieto bezrauga (ar dabisko ieraugu cepto) maizi, droši vien būs pamanījuši, ka šāda maize gandrīz nepelē. Tāpēc mūsu senči varēja atļauties maizi cept reti, jo nebija problēmu ar uzglabāšanu, turklāt sabriedusi maize ir vieglāk pārstrādājama kuņģī. Ar dabīgo ieraugu ceptā maize ir bagātāka ar organiskajām skābēm, vitamīniem, minerālvielām, pektīnvielām, šķiedrvielām utt.

Citādāk ir ar cilvēku izveidoto mākslīgo raugu, kas ir termofils (termolatents) un turpina vairoties arī augstākā, tas ir cilvēka ķermeņa temperatūrā. Šāds raugs dabiskajā vidē nav sastopams. Pārtikas rūpniecībā izmanto raugus, kas spēj vairoties pat anaerobā, tas ir bezskābekļa vidē. Maizes cepšanai paredzētā rauga ražošanā izmanto vairāk nekā 50 izejvielu, starp kurām ir sērskābe, amonjaks, putu dzēsēji, spēcīgākā šūnu inde formalīns. Spirta veidošanās procesā izdalās tādas toksiskas vielas kā diacetīls, acetilmetilkarbinols, dimetilsulfīds, izoamilspirts, kas maizei piedod patīkamo specifisko garšu.  

Termofīlajam raugam zarnu traktā ir ideāla vide (siltums, mitrums, barības vielas), un tas izraisa rūgšanas procesu. To pavada gāzu izdalīšanās (meteorisms), ko rada nevis baktērijas, bet rauga sēnītes skābekļa vidē, patērējot ogļhidrātus un izdalot spirtus, kā arī ogļskābo gāzi.

Rezultātā tiek saspiesta plaušu diafragma, un vairs nesasniedz vajadzīgo apjomu. Tiek saspiesti visi gremošanas orgāni. Apakšējā plaušu daļa arī ir nospiesta un gadās pat, ka sirds izvietojas horizontāli.

Ar raugu cilvēks nesaņem barības vielas, tieši otrādi, raugs ņem barības vielas no cilvēka. Raugi pat spēj izkonkurēt patogēno zarnu mikrofloru, kas uzskatāms par ieguvumu. Tie barojas ar piena produktiem, miltiem, cukuru. Ierobežojot šo produktu patēriņu, var mazināt raugu aktivitāti. Arī sārmainas vides uzturēšana organismā sekmē sēnīšu mikrofloras izspiešanu.

Agrāk termofilo raugu ieguva no cukura melases, atšķaidot to ar ūdeni un pēc tam apstrādājot ar hlora kaļķi, skābinot ar sērskābi. Tagad tādas sastāvdaļas vairs neizmanto, jo ir parādījušās ĢMO tehnoloģijas, bet rezultāts līdzīgs, tālākas sekas vēl grūtāk prognozējamas.

Par rauga sēnīšu sporu termoizturību var pārliecināties ļoti vienkārši - maizes sausiņus vai pat sauso raugu ievietojot cepeškrāsnī tādā pašā temperatūrā, kā cep maizi, pēc tam to ievietojot sēnītēm labvēlīgā vidē līdzīgā kā organismā (ūdens + siltums + olbaltumvielas + ogļhidrāti), tādējādi sākas rūgšanas process.

Kaut arī raugi sašķeļ olbaltumvielas, kā rezultātā veidojas aminoskābes un vitamīni, tas tomēr priekš organisma nav efektīvākais aminoskābju ieguves veids.  Raugi ir izturīgāki par cilvēka organisma audu šūnām, siekalas nespēj tos iznīcināt. Pat cepot maizi, tie neaiziet bojā, jo sporas ir spējīgas izturēt ļoti augstu temperatūru. Ēdot gan maizi, gan konditorejas izstrādājumus (visdažādākās bulciņas), sākumā rauga šūnas nonāk gremošanas traktā, pēc tam asinsrites sistēmā un turpina vairoties, negatīvi ietekmējot mikrofloru. Vēl pastāv risks, ka parastā zarnu mikrioflora nomainās uz rauga skābo, kas nav derīga parastajam uztura pārstrādes procesam, kā arī uztura asimilācijai. Samazinās kalcija daudzums asinīs, jo tas tiek izlietots rauga radīto skābju neitralizācijai. Kuņģa gļotāda ir izturīga pret skābju iedarbību, bet, regulāri lietojot raugu saturošus produktus, kā arī tādus, kas rada skābu vidi (gaļa), kuņģis tam ilgstoši nespēj pretoties. Sāk parādīties tādi simptomi kā dedzināšana, sāpes kuņģī, un var veidoties čūlas.

Termofilo raugu saturošā produkcija veicina akmeņu veidošanos žultspūslī. Rodas aizcietējumi, un var veidoties audzēji. Zarnās pastiprinās pūšanas procesi, attīstās patogēnā mikroflora, tiek traumētas zarnu bārkstiņas, rezultātā palēninās toksisko vielu izvadīšana no organisma, nogulsnējas fēču akmeņi, kas ar laiku ieaug zarnu gļotādā. Gremošanas orgānu izdalītais sekrēts zaudē savu aizsarg funkciju, pazeminās gremošanas spējas, tāpēc nepietiekami asimilējas un sintezējas vitamīni, kā arī samazinās asimilēto minerālu, piemēram, kalcija daudzums. Patogēnie mikroorganismi, izkļūstot caur zarnu sienām, nonāk asinīs. Tādējādi mikrobi, sēnītes un vīrusi izklīst pa visu organismu.

Tiek traucēta vielmaiņa šūnās, tiek pārslogotas aknas, mainās bioķīmiskais asins sastāvs, un palēninās asins plūsma kapilāros, veidojas trombi, limfātiskā sistēma strādā ar pārslodzi. Tiek izjaukts skābju - sārmu līdzsvars (acidoze), paverot ceļu ap 150 slimībām. Piemēram, organismam pastiprināti zaudējot svarīgākos mikroelementus kalciju, kāliju, magniju, nātriju, krasi paaugstinās risks saslimt ar tādu plaši izplatītu slimību kā osteoporoze.

Ar termolatento raugu ceptā maize no rafinētiem miltiem (‘’augstākā labuma’’, jeb attīrītiem no visa vērtīgā) ir gļotas veidojošs produkts, kas faktiski sastāv no lipekļa un cietes. Tā stipri noslogo kuņģi, jo veido kunkuļus, kuri līdz galam nepārstrādājas un piesārņo organismu. Tāpēc piemērotāka būtu sabriedusi rudzu bezrauga maize ar sviestu un ķiplokiem vai mārrutkiem.

Latvijā veselībai draudzīgāko rudzu bezrauga maizi var izcept no senas rudzu šķirnes ‘’Kaupo’’, kas nav tik ražīga kā jaunās šķirnes, tāpēc zemnieki, lai iegūtu maksimālu ražu, izvēlās citas šķirnes, bet ar atstāto iespaidu uz cilvēku veselību lai nodarbojas mediķi. Kā jau visur, peļņa mums, problēmas jums.

 

Kafija
Pastāv uzskats, ka cilvēki kafiju dzer, lai iegūtu mundrumu, neaizmigtu pie stūres vai naktsmaiņās dežūrā, taču rūpīgi izanalizējot šos ieguvumus, izrādās, ka īstie iemesli ir ieradums un atkarība. Ja cilvēkam, kurš nekad to nav dzēris, iedodam kafiju un ja tai nav pievienots piens, cukurs vai vēl kādas piedevas – tā liksies rūgta un negaršīga.

Veikalos nopērkamajai kafijai pozitīvu īpašību nav. Iespējams, dažas tādas ir bioloģiski audzētām, negrauzdētām kafijas pupiņām, bet no tādām kafiju netaisa. Tas, ko no kafijas izjūtam kā enerģijas pieplūdumu, jo kafija veicina glikogēna šķelšanu aknās un glikozes atbrīvošanos, ir klasiskais narkotiku iedarbības mehānisms, kas balstās uz organisma iekšējo rezervju izmantošanas. Tas attiecināms uz visām narkotikām gan uz aizliegtajām, gan atļautajām – nikotīns, alkohols, enerģētiskie dzērieni utt. Darbības mehānisms ir ļoti līdzīgs.

Kafija traucē kuņģa sulas izstrādi (pastiprina), kā arī citas funkcijas. Tajā ir vielas, kas iedarbojas uz kuņģa un zarnu gļotādu, tas nozīmē, ka ne tikai helikobaktēirijas vainojamas pie čūlu un gastrīta izraisīšanas. Kuņģa un zarnu trakta aizsargbarjeras tiek novājinātas, un cilvēks sāk slimot.

Kafija rada ļoti skābu organisma iekšējo vidi. Tajā esošo skābju dzēšanai organisms tērē kalcija rezerves apmēram uz vienu krūzi 700 miligramus. No organisma tiek izvadīti tādi svarīgi minerāli kā kalcijs, kālijs, cinks, nātrijs, mangāns, magnijs. Sevišķi kaitīga ir šķīstošā kafija, jo satur smago metālu sāļus, kas savukārt bojā aizkuņģa dziedzeri un aknas.

Temperatūra, pie kādas tiek veikta kafijas pupiņu grauzdēšana, ir +2200C Pie šādas temperatūras kafijas pupiņās esošās minerālvielas ir pārveidojušās ūdenī nešķīstošā formā un nav izmantojamas cilvēka organismā, bet ciete ir karamelizējusies un izdalās tāda vēzi izraisoša kancerogēna viela, kā monoamīns akrilamīds, kas ir spēcīgs mutagēns, kurš veidojas arī, piemēram, grauzdējot kakao pupiņas vai cepot kartupeļus, tikai kafijā tas ir lielākā apjomā. Sistemātiska kafijas lietošana izraisa starp kuņģi un barības vadu esošo sfinkteru (slēdzējmuskuļu) disfunkciju, kas var veicināt skābes refluksu (kuņģa sulas nonākšanu barības vadā) un barības vada ķīmiskus apdegumus.

Kofeīns stimulē neiromediatoru endorfīnu un tādu stresa un baiļu hormonu izdalīšanos kā adrenalīns, noradrenalīns un kortizols. Pastiprināta hormonu izdalīšanās organismam vienmēr ir stress. Arī aplejoties ar aukstu ūdeni, virsnieru dziedzeri pastiprināti izdala hormonus, tādā veidā rodot mundrumu. Visdažādākā veidā ilgstošā laika periodā, bieži stimulējot hormonu izdalīšanos, tiek veicināta šo hormonus izstrādājošā virsnieru dziedzera nolietošanās, arī organisma ātrāka kopējā novecošanās.

Arī melnā un zaļā tēja satur kofeīnu. Kofeīns var atrasties enerģētiskajos dzērienos, kolās, melnajā šokolādē vai pat košļājamā gumijā un ne tikai.

Kad kofeīna izraisītā hormonu iedarbība beidzas, organisms cenšas atjaunot iztērētās rezerves, cilvēks to izjūt kā apātiju un gurdenumu. Regulāra kafijas lietošana noplacina organisma kompensācijas spējas, samazinot izturības rezerves, un notiek ātrāka novecošanās. Kafija traucē miega hormona melatonīna izstrādi, kas ir ļoti svarīgs hormons, taču tā kā organismam rezervju atjaunošanai vajag atpūtu un miegu, bet, ja tā vietā lietojam kafiju, slimības, kas līdz tam bija latentā, tas ir slēptā formā, pāriet aktīvā formā. Parādās apātija, spēku izsīkums, hronisks nogurums un pat depresija.

No rīta pēc pamošanās, iedzerot kafiju, tiek stimulēta kuņģa sulas izdalīšanās. Veltīga tās izdalīšanās iztukšo šo resursu, sevišķi tas aktuāli gaļas ēdājiem, jo tās pārstrādei vajag ļoti skābu vidi. Tas draud ar palielinātu daudzumu līdz galam nesadalītu olbaltumvielu nonākšanu asinīs (antigēni). Palielinātais skābes daudzums arī bojā kuņģa sienas, rezultātā var attīstīties gastrīts.

Kafijas pupiņām ir ārējais un iekšējais apvalks. Ārējais apvalks nogatavošanās procesā uzkrāj alkaloīdu kofeīnu, bet iekšējais apvalks - alkaloīdu teobromīnu. Tie, kas lieto kafijas pupiņas, saņem abus alkaloīdus, bet tie, kas lieto šķīstošo kafiju, tikai vienu – teobromīnu, jo pārstrādes procesā kofeīns tiek noņemts farmācijas preparātu un enerģētisko dzērienu ražošanas vajadzībām.

Kofeīns izraisa visu asinsvadu sašaurināšanos, kā rezultātā paaugstinās arteriālais asinsspiediens. Izņēmums ir nieres, kur notiek pretējais process. Tas nozīmē, ka kofeīns ir urīndzenošs līdzeklis. Izvadītais urīns ir dzidrs, tātad ar to nekas neizvadās. Taču pēc 20 minūtēm kofeīna iedarbība izbeidzas, sāk darboties teobromīns un notiek pretējs process, kas turpinās apmēram stundu. Paplašinās asinsvadi, samazinās asinsspiediens un samazinās nieru caurlaidība, ko bieži vien pavada velkošas sāpes nieru apvidū. Kafija bez kofeīna, piemēram, hipotoniķiem krīzes gadījumā var arī palīdzēt – paplašinot asinsvadus, samazinās asinsspiediens.

Vēl jāpiezīmē, ka teobromīns izraisa miegainību, un tas ir bīstami autovadītājiem.

Kafiju nedrīkst lietot kopā ar pārtikas piedevām, jo kofeīns var neitralizēt to darbību, piemēram, D vitamīna receptoru spēju to asimilēt. D vitamīns ir galvenais imūnsistēmas vitamīns. Kofeīns kavē arī dzelzs asimilāciju un skalo B grupas vitamīnus, izņemot B12. Tiek vājināta cinka, vara, magnija, mangāna, kālija, fosfora un E vitamīna asimilācija.

Piena, krējuma, cukura pievienošana kafijai vai tējai neitralizē antioksidantu darbību, tādējādi palielinās onkoloģisko saslimšanu risks un ne tikai.

Zirnekļa tīkla aušana, kā zināms, dabā ir ļoti sarežģīts process. Eksperimentā ar zirnekli tam tika izbarots, proporcionāli tā masai, tāds pats kofeīna daudzums, cik ir vienā krūzē kafijas, ko ikdienā dzer cilvēki. Pētot zirnekļa austo tīklu, izrādījās, ka vairākas dienas pēc kārtas, zirnekļa austajā tīklā bija saskatāmi nopietni defekti. Tas nozīmē, ka kofeīns ne vien neuzlabo intelektuālās spējas, bet pazemina tās.

Daudz labāka alternatīva kafijai ir no rītiem iedzert spēcīgi negatīvi uzlādētu ūdeni, kas pamodina uztura pārstrādes sistēmu, vienlaikus attīrot organismu. No rīta mundrumam ideāls variants būtu svaiga zelmeņa sula un medus – enerģijas pieplūdums bez neskaramo enerģijas rezervju izmantošanas.

 

Melnā tēja
Melnā tēja satur tanīnus, bet mazāk to ir zaļajā tējā, kaut gan abas tiek iegūtas no viena un tā paša tējkoka, atšķiras tikai pārstrādes tehnoloģija.  Tanīni sasaista vitamīnus, sevišķi B grupas, kā arī sasaista kalciju, cinku, dzelzi, magniju, neļaujot tiem asimilēties organismā, tādā veidā rada to deficītu, pat ja lietojat adekvātu uzturu. Rezultātā nervu sistēma paliek bez aizsardzības, cieš kauli, zobi un ne tikai.

Kofeīns, ko satur melnā tēja (zaļā 2 reizes mazāk) rada mundrumu, taču tiek ļoti pārslogoti virsnieru dziedzeri un nervu sistēma. Sevišķi nevēlams kofeīnu saturošās tējas dzert pirms gulētiešanas.

Melno tēju nedrīkst dzert ne pirms, ne pēc ēšanas, jo tanīni nomāc daudzu vielu asimilāciju. Sevišķi nevēlami melno tēju dzert grūtniecēm - var tikt izraisītas priekšlaicīgas dzemdības. Nedrīkst dzert arī gadījumā, ja ir temperatūra, jo melnā tēja satur teofilīnu (theophylline), kas var veicināt temperatūras paaugstināšanos un saasināt iekaisuma procesus. Regulāri dzerot melno tēju, asinīs palielinās urīnskābes koncentrācija, kas veicina trombožu, nierakmeņu un urīnceļu akmeņu veidošanās risku, palielinās arteriālais asinsspiediens. Nedrīkst dzert iepriekšējā dienā aplieto tēju, jo tajā veidojas kancerogēnas vielas.

Lētākās tējas bieži vien tiek fasētas spilgti baltos papīra maisiņos. Šis baltums tiek iegūts ar epihlorhidrīna (epichlorohydrin) palīdzību, kas ir kancerogēna viela. Melnā tēja, kas pārsvarā nonāk pie mums, ir no Ķinas un Indijas, un visticamāk ir audzēta rūpnieciski piesārņotos reģionos, kur atmosfērā nonāk daudz smago metālu.  Šīs tēju plantācijas tiek bagātīgi apstrādātas ar pesticīdiem.

Cilvēkam vispiemērotākais  šķidrums ir ūdens, tomēr, ja  no tējas dzeršanas tradīcijas nevēlaties atteikties, Latvijā ir brīnišķīgas zāļu tējas, no kurām iegūsiet tikai labumu.

 

Vispirms uzturs, tad medikamenti
Ja jūs spēsiet atturēties no kaitīgā uztura, tas būs milzīgs solis veselības virzienā. Nākamie soļi: uzturs var būt ar pretiekaisuma, pret parazitāro, imunitāti stiprinošo, pretsēnīšu iedarbību. Tas var būt seksuālo spēju uzlabojošs līdzeklis, vai otrādi.

Ja daudz ko no iepriekš rakstītā realizēsiet arī dzīvē, iespējams, ka medikamenti nebūs vajadzīgi. Tāpēc gribētos novēlēt - lai uzturs kļūst par jūsu zālēm!

                                                                                                                      biteend