Par projektu Ekemedicīna

Ja vēl blakus lielajām apdzīvotajām vietām ar iedzīvotāju protestiem un piketiem šad un tad izdodas nosargāt bioloģiski vērtīgus mežus un citus biotopus, tad nomaļos apvidos ainava ir pavisam bēdīga.

Ja tā turpināsies un tiks ignorēti šajā internetvietnē dotie padomi attiecībā uz cilvēku veselību un ar to saistīto dzimstību, ko nevar atrisināt tikai ar veselības budžeta un sociālo atbalstu palielināšanu, ja veidosies arvien dziļākā demogrāfiskā bedre, ko mēģināsim aizpildīt ar migrantiem no eksotiskām valstīm, ar mūsu senču gadsimtiem izloloto sapni – Latviju būs cauri.

Man šī tēma arvien vairāk sāka ieinteresēt. Gadu gaitā apgūti milzīgi informācijas apjomi. Par iegūtās informācijas vērtību pārliecinājos pats uz sevis. Rezultātā, arī daudzās veselības problēmas ir sen aizmirstas. Vienīgais, ko šad tad aptiekās retās reizēs pērku, ir mājas aptieciņai nepieciešamās lietas - marles pārsēji, jods un ūdeņraža pārskābe, jo vienmēr var gadīties traumas. Tas arī ir viss. No tādiem cilvēkiem, kā es, farmācijas industrija pelna tikpat kā neko. Arī uz poliklīniku nestaigāju, izņemot obligāto veselības pārbaudi, uz kuru nosūta darbavieta. Nevakcinējos, neveicu izmeklējumus. Izņēmums ir zobārsti, jaunības laika atstātās sekas liek par sevi manīt, diemžēl toreiz man šo zināšanu nebija. Saprotu, ka oficiālās medicīnas pārstāvjus šāda mana atzīšanās nesajūsminās, bet es arī neaicinu sekot savam piemēram. Es aicinu nekam akli neticēt, bet domāt un analizēt pašiem.

Darbavieta mani nosūtīja uz kārtējo obligāto medicīnisko pārbaudi, saistībā ar specifiku, kas saistās ar ļoti lielu atbildību. Tā ir stigrākā medicīniskā pārbaude, pie visdažādākajiem speciālistiem. Pirmspensijas vecumu sasniegušajiem uz dzelzceļā strādājošiem šajā profesijā iziet šādu pārbaudi ir milzīga problēma, tāpēc ne velti ir samazināts pensijas vecums. Ārsti, kas beigās deva gala slēdzienu, ilgi pētīja manus pārbaužu rezultātus un nevarēja saprast, kā tas var būt pensijas vecumu sasniegušajam, turklāt visu mūžu šai profesijā nostrādājušam: asinsspiediens ideāls, kardiogrammas un visas analīzes normā, ne pa vienu parametru nav ne mazākās aizķeršanās. Par ceļu, kā līdz tam nonākt ir veltīta internetvietnes sadaļa EKOMEDICINA. Ceru, ka tajā izvietotā informācija daudziem cilvēkiem palīdzēs neciest no traģēdijām, kuras ir iespējams nepieļaut un pat novērst.

Šīs vielas organiskā formā satur dažādi savvaļas augi, ja vien tie nav iznīcināti ar herbicīdiem, piemēram, virza, balanda, nātres, pienenes. Daba mums visu nepieciešamo ir nolikusi zem kājām, vajag tikai zināt, ko paņemt, un nebūs jāiet uz aptieku.

Jo lielāka būs augu daudzveidība, jo katrs augs atsevišķi būs vērtīgāks. Piemēram, labi zināms, ka meža ogas ir vērtīgākas par dārza ogām, kas audzētas kā monokultūra. Dabā iekārtots tā, ka augi, sēnītes un pat dzīvnieki viens otram palīdz. Piemēram, mežā koki sēnēm piegādā polisaharīdus, bet sēnes kokiem dabīgās antibiotikas, kas pasargā tos no baktēriju izraisītām slimībām. Dabā ir tūkstošos mērāmu savstarpējo sinerģisko saišu, kuras ar cilvēka prātu pat grūti aptvert, un mākslīgi nav iespējams atkārtot.

Cilvēki diemžēl nesaprot, ka ir izvēlējušies visneefektīvāko olbaltumvielu iegūšanas veidu – gaļu (dzīvnieku līķu muskuļu audus). Kā zināms, pasaulē vairāk nekā 80% izaudzēto graudu nonāk lopbarībā. Lai to saražotu, izcērt mežus, tiek ļoti noplicināta augsne un izjaukta ekosistēma. Tiek stāstīts, ka gaļu ir bagāts olbaltumvielu avots, kaut gan pat gurķī ir vairāk olbaltumvielu nekā gaļā, ja ņem sauso atlikumu (noņem ūdeni).

Uzskata, ka cilvēkam diennaktī nav jāuzņem noteikts daudzums olbaltumvielu, ko apgalvo uztura speciālisti. Apskatot aminoskābju ķīmiskā formulas, redzams, ka tās sastāv no 5 ķīmiskiem elementiem - ūdeņraža, skābekļa, oglekļa, slāpekļa un sēra - kuri visi ietilpst elpojamā gaisa sastāvā, gaisa, kuru mēs elpojam. Sanāk, ka mums jāēd, lai barotu simbiotisko mikrofloru (labās baktērijas), kuras savukārt pabaros mūs, sintezējot aminoskābes. Lai to izdarītu, nepieciešami ap 65 makro un mikroelementi, kā arī enerģija. Tie atrodami augos ar nosacījumu, ka apkārtējā augsnē ir 90 un vairāk mikroelementu, gandrīz viss, kas ir Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskajā tabulā.

Ir pat aprēķināts, ka, lai vajadzīgo uzturvielu daudzumu un daudzveidību iegūtu no mūsdienu pārtikas, kas ražota ar intensīvām tehnoloģijām un ko ikdienā galvenokārt lietojam, būtu katru dienu jāapēd 50 kg, kas fiziski nav iespējams.

Pēc speciālistu aplēsēm, pie pašreizējās pārtikas aprites, mēs asimilējam tikai 5% no apēstā. Tas nozīmē, ka mums pietiek ar stipri mazāku daudzumu, taču svarīga ir kvalitāte. Uzturam jāsatur visas nepieciešamās bioloģiski aktīvās vielas, un vienlaikus nedrīkst pārmērīgi piesārņot organismu.

Pasaulē esot saskaitītas vairāk nekā 300 dažādas diētas, tomēr jāsaprot, ka cilvēkam kā sugai ir sava specifiskā ēdienkarte – augļi. Cilvēks nav ne zālēdājs, ne graudēdājs, ne gaļēdājs. Zāle, graudi un gaļa ir kā rezerves variants izdzīvošanai ekstremālos bada periodos. Daba nav paredzējusi neko cept, vārīt, sautēt utt. Dzeršanai ir paredzēts ūdens un nekas cits, tāpat kā pārējiem 96 tūkstošiem dzīvnieku uz zemeslodes.

PVO (Pasaules Veselības Organizācija) atzīst, ka katra nākamā paaudze dzimst vājāka par iepriekšējo. Tikai katrs ceturtais bērns, sākot iet skolā, ir bez nopietnām veselības problēmām. Un tam ir skaidrojums. Pārtikas veikalos, tai skaitā dažādās ēdināšanas iestādēs ir tikai viens procents piedāvājuma, kas darbojas veselības labā ar plus zīmi. Tas nozīmē, ka pārējie 99% ‘’pārtikas’’ ir ar mīnus zīmi. Ir teiciens - tu esi tas, ko tu ēd. Tieši tā arī ir, jo dažu gadu laikā cilvēkam nomainās pilnīgi visas šūnas. Ir citi kauli, citi mati, cita sirds. Piemēram, eritrocīti pilnīgi nomainās 120 dienu laikā. Uz slimības vai veselības pusi? Tas ir atkarīgs no paša cilvēka.

Man kā sīkajam ražotājam, ir svarīgi, kas nākotnē iegādāsies manu produkciju. Kopējais sabiedrības veselības stāvoklis un tautas skaitīšanas rezultāti, kā arī nākotnes prognozes un tendences var iepriecināt vienīgi apbedīšanas firmas un zemes uzpircējus tālākai tās pārdošanai ārzemniekiem. Arī farmācijas nozare kādu laiku var labi pelnīt. Vai tad šāds bizness Latvijas attīstībai ir prioritāte?

Farmācijas nozare pārsvarā nodarbojas ar slimību simptomu novēršanu, gūstot no tā milzīgu peļņu, un nav īpaši ieinteresēta, lai cilvēki neslimotu. Veselības aprūpes sistēma ir izbūvēta tādā veidā, ka tā rada slimības, jo no vesela cilvēka, tāpat kā no miruša, naudu nedabūsi. Visa nauda nāk no hroniski slimajiem.

Daudziem droši vien ir apnicis internetvidē atgaiņāties no uzbāzīgiem reklāmbaneriem un tīrīt savas pastkastes no lielveikalu reklāmas lapelēm ar pārtikas produktu piedāvājumiem, ja vien tos var saukt pār pārtikas produktiem. Diemžēl lielveikalu peļņas kāre jebkuriem līdzekļiem ir tik liela, ka ņem virsroku pāri veselajam saprātam. Būtībā pārtikas produktu tirgotāji un ražotāji zāģē zaru, uz kura tie paši sēž. Varbūt būtu jāattopas un jāsāk domāt par veselībai noderīgas pārtikas piedāvāšanu un reklāmēšanu.

Sirds un asinsvadu slimības pašlaik Latvijā ir nāves cēlonis nr. 1. Tās pat īsti par slimībām nevar nosaukt, tās ir neveselīga dzīvesveida sekas. Onkoloģija ir otrajā vietā, kaut gan nu jau pretendē uz pirmo vietu. Saslimušo skaits pēdējo 10 gadu laikā ir palielinājies par 40%. Regulāras profilaktiskās izmeklēšanas, pat jaunākā aparatūra un medikamenti maz ko līdzēs, ja netiks mainīta cilvēka domāšana un dzīvesveids. Pasaulē ir reģioni, kur ar šīm slimībām cilvēki gandrīz neslimo un nav tur ne dārgās aparatūras, ne jaunāko medikamentu, tur vienkārši neslimo, jo dzīvo citādāk.

Diemžēl oficiālā medicīna bieži vien balstās uz saviem postulātiem, dogmām un pseidozinātniskiem pētījumiem, tas ir vadās pēc ‘’nopirkto’’ zinātnieku pētījumiem, tādu, kas ‘’pārdevušies’’ farmācijas un industriālās pārtikas ražošanas korporācijām. Pie šādas sistēmas darbs visiem nodrošināts un nevienam nenāk prātā, ka vajag citādāk, tas ir, neslimot, mirt nevis no slimībām, bet no vecuma. Tā tas bija pusotru gadsimtu nesenā pagātnē, simtgadnieki bija sastopami katrā sādžā. Tikai par šo tematu saprotamu iemeslu dēļ tagad daudz nerunā. Oficiālajai medicīnai tā būtu pat traģēdija, ja cilvēki līdz 80 gadu vecumam praktiski neslimotu. Kad es uzdevu jautājumu kādai Latvijas augsti stāvošai amatpersonai atbildīgai par veselības nozari – kā mainītos ikgadējā jaunu saslimšanas gadījumu statistika populārāko slimību segmentā (sirds asisnsvadu slimības, onkoloģija, cukura diabēts utt.), ja notiktu brīnums un veselības budžetu paaugstinātu trīs reizes. Sekoja klusums un tad atbilde – nekas nemainītos. Tā bija vismaz godīga atbilde, paldies par to. No šīs atbildes izriet loģisks jautājums: kā var citā veidā ietekmēt šo bēdīgo statistiku? Atbildi uz šo jautājumu esmu centies sniegt šajā internetvietnē EKOMEDICINA.

Pieļauju, ka par paveikto saņemšu apvainojumus un kritiku, taču citādi tas nav izdarāms.

                                                                                           Jānis Pentjušs